Miesnieks.com

E-Pārvaldienkā paskatījos dzīvokļa rēķinu par janvāri. Taisīju vaļā ar šausmām. Tiem, kas nezin, dzīvoju Valdemāra ielā - vecā, drupošā mājā, kurai atsevišķi segmenti sēžas ar dažādiem ātrumiem, tāpēc māja ir uz pussabrukšanas robežas. Sienas rotā plaisas, kāpņutelpa neviļus liek atcerēties par kadriem no filmām par 2.pasaules karu un kāpņutelpā svilpo vējš. Plastikāla logi mājā šķiet ir labi ja 1/3 dzīvokļu. Karoč, vārdu energoefektivitāte nevar lietot teikumā, ar kuru apraksta māju, kurā dzīvoju. 91.61 Ls, t.sk. par apkuri 63.75 Ls, (1.20/m2) - patīkams pārsteigums, ņemot vērā fonu, ka cilvēki sūdzas par augstajiem apkures rēķiniem. Decembrī bija 86.37 Ls, t.sk. 62.97 Ls.  Un te nu es nesaprotu - vidējā diennakts gaisa temperatūra, spriežot pēc CSP informācijas, janvārī bija -5.3°C, bet decembrī -3.9°C. Tātad 1.4 grādu kritums temperatūrā uz manu apkures rēķinu atstāja vien 78 santīmu ietekmi... Laikam būs pa decembri nosiltinājuši māju :D Pagājušajā gadā - par janvāri apkures r

Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem blogiem - ar Polundru esam saplānojuši savu nākamo ceļojumu. Pagājušajā gadā, atgriežoties no Sicīlijas, bija neliela tukšuma sajūta. Ko tālāk? Sāka mazliet aptrūkties galamērķu. Teiksiet - ceļošanas iespējas ir neierobežotas? Budžets ir ierobežots gan. :) Tādēļ nākamajam ceļojumam bija jāatbilst zināmiem kritērijiem: Jābūt mūsu iedomātā budžeta ietvaros. Tas, protams, ir stiepts jēdziens, bet skaidrs bija tas, ka Austrālija, Jaunzēlande, Kuka salas, Vjetnama, Z.Amerika vai D.Amerika vēl uzgaida. Ceļojuma galamērķim bija jābūt tādam, kas pārsteigtu ar ko pavisam svaigu - savādāku kā esam redzējuši citur. Eiropā ir forši, tomēr ar katru nākamo ceļojumu pārsteiguma moments mazinās.  Viens no variantiem bija Islande vai Īslande vai kā viņu tur tagad oficiāli sauc (nespēju izsekot terminoloģijas komisijas domām un pārdomām). Tomēr šķita, ka tur īsti nebūs, ko pasākt.  Bija variants atkal doties uz Itāliju - mums tur ļoti patika, vai uz Portugāli. Be

Canon vs. Nikon - tik bieži redzēts un dzirdēts salīdzinājums. Tāpat tas ir arī citās jomās, kur izteikts duopols. Agrāk prātu lauzīju par Intel vs. Pentium, Coca-cola vs. Pepsi, Nokia vs. Ericsson utt. Kā jau dažs labs zina, manā īpašumā bija Canon 400D. Ar šīs kamera palīdzību spēru savus pirmos soļus fotografēšanas pasaulē, izpratu fotogrāfijas tehniskās nianses, dillemas utt. Tomēr šodien man ir interesanti salīdzināt. Canon 400D nopirku 2008. gada vasarā. Un nopirku faktiski neko nezinot par fotografēšanu. Tikai tāpēc, ka tas taču Canon. Un zinu, ka tā izdarīja daudz – tajā brīdī Canon 400D bija visai pievilcīgs sākuma komplekts. Pirmos divus gadus fotoaparātu lietoju visai nosacīti. Šķiet tik 2010. gada pavasarī beidzot atvēru instrukciju... :) Un sāku lasīt… un sapratu, ka neko nesaprotu. Turpināju bliezt automātiski pa pogām automātiskajos režīmos. Un tad vienā brīdī nejauši sanāca labs kadrs… ne jau doma laba, bet pati bilde sanāca kvalitatīva, skaista, asa, labi gaismota u

Beigušās sarunas par ES daudzgadu budžetu ( http://www.delfi.lv/news/eiropa/zinas/straujuma-par-es-budzetu-premjers-cinijies-lidz-pedejam.d?id=43046404 ). Un beigusies arī mana izpratne par LV tautsaimniecības ilgtermiņa mērķiem. Šajās sarunās bija divas pozīcijas, kas intersēja LV - kohēzijas finansējums (infrastruktūras projekti, ceļi, ūdensapgāde, uzņēmumu atbalsts utt.) un lauksaimniecība... Es nevēlos noniecināt lauksaimniekus - viņi strādā smagu darbu, bieži ne pārak labi atalgotu darbu, bet valstiskā līmenī es nesaprotu līdz galam domu, kādēļ uzsvars sarunās bija jāliek uz tiešmaksājumu palielināšanu. Man nāk prātā vien divi argumenti: Par kohēzijas finansējuma formulu viss jau bija izlemts "lielo valstu" lokā, mēs tur neko nepanāktu, tādēļ fokuss tika pārslēgts uz lauksaimniecību; ZZS kārtējo reizi piespieda Dombrovski pie sienas spekulējot ar eiro referendumu utt. Es saprotu, ka tiešmaksājumi Latvijai ir zemi, bet es neuzskatu, ka ir atrisinātas visas problēma

Pēdējās dienas/vakarus/naktis pavadu plānojot mūsu nākamo ceļojumu. Tad nu pirmais solis parasti ir lidmašīnu biļešu iegāde. Šoreiz galamērķis mums ir mazliet eksotisks, tāpēc uzdevums bija grūtāks, bet beidzot viss ir sanācis. Bilance - 8 lidojumi, 4 aviokompānijas, 6 lidostas :) Ceļojuma mērķis? Jau ilgstoši abi ar  Polundru  gribējām uz turieni doties, bet visu laiku atlikām - tad naudas nav, tad laika nav. Arī tagad laika nav un naudas vēl vairāk nav, bet sapratām, ka vairāk atlikt nedrīkst - vecums tuvojas un kad tad vēl, ja ne tagad. Kur mēs dodamies? Neteikšu… pagaidām. Podskazka - tur ir vulkāni, tiek audzēti ananāsi, tāpat tur ir arī tējas plantācijas un riņķī okeānā peld haizivis, delfīni un vaļi. :) Izklausās pēc pasaku valstības… Kā jau teicu - pēdeja laikā pa vakariem čakarējos ar biļetēm. Tad nu lūk dažas atziņas par procesu - varbūt kādam arī noder. Tā kā ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, tad  sākumā pieturējos pie saviem klasiskajiem principiem:  * Mēģināj

Jā, esmu Latvijas Bankas darbinieks un šis ir raksts par eiro, tāpēc tālāk varat nelasīt. Ja tomēr nolemjat lasīt - tad aizmirstiet, ka esmu Latvijas Bankas darbinieks, ka saņemu atalgojumu par saviem rakstiem (lai arī, taisnību sakot, eiro jautājums nav mana darba prioritāte) u.tml. Šoreiz rakstu par savu personīgo pārliecību, gar kuru nav daļas ne manai mammai, ne tētim, ne priekšniekam un ne Rimšēvičam. Ja, atmetot visas politisko partiju peripetijas pirmsvēlēšanu periodā, man šodien būtu jāatbild uz jautājumu par eiro ieviešanu, tad es teiktu: “Jā, ieviešam”. Un tas nebūtu tāds “Jā”, par kuru es stāvu un krītu, par kuru esmu pilnībā pārliecināts un drošs. Šādos jautājumos nav viena pareiza vai nepareiza lēmuma. Ir tikai izvēle. Un mana izvēle būtu “jā”. Tāda bailīga un nedroša izvēle, kā jau katru reizi, kad jākāpj pretī kaut kam jaunam un nezināmam, ne līdz galam iepazītam. Es ilgus gadus biju eiro neitrāls cilvēks. Nevarētu teikt, ka biju par eiro, nevarētu teikt, ka pret.

Negribas celt paniku, bet… LV jau bijuši precedenti, kad visas zīmes liecina par briestošām problēmām, bet mediju “akluma” vai neprofesionalitātes dēļ sabiedrība to palaiž garām un beigās ir pārsteigti - “kā tad tā, visi mani mūža iekrājumi ir zuduši, kāpēc neviens man nepateica?” Tad nu lūk: AirBaltic. Mūsu “nacionālā aviokompānija”. Man nav nekādu “galu” ne šajā uzņēmumā ne Satiksmes ministrija ir mani draugi. Ar SM vispār ir interesanti – milzu slepenība visos jautājumos - vilciena iepirkumos, brīvo ekonomisko zonu pārvaldībā, tarifu sistēmās LDz, par AirBaltic nemaz nerunājot. Tomēr šoreiz par manu redzējumu par AirBaltic. Atgādinu - vados tikai no publiski pieejamās informācijas - ja kādam šķiet, ka rakstu pilnīgākās muļķības - lai vaino pats sevi. Tās ir tikai manas pārdomas par to, kā izskatās mūsu “nacionālais lepnums” no malas. Kur esam šobrīd. Šajā blogā ņemti cipari vien no lursoft.lv, ja vien nav minēts savādāk. Pašu kapitāls 2010.gadā -23 milj.; 2011.gadā -106(!) m

Šodien personīgu iemeslu dēļ apmeklēju vienu no Skandināvijas bankām LV. Interesējos par iespēju saņemt hipotekāro kredītu. It kā jau standarta konsultācija bija, bet daži apstākļi mani pārsteidza: 1) Man piedāvāja likmi, kas mani izsita no sliedēm. Ņemot vērā zemo EURIBOR likmi biju gaidījis arī zemu kopējo bankas piedāvāto likmi. Aha, sagribēju. Pievienotā likme no 3-3.8%… Es saprotu, ka banka vēlas kaut kā kompensēt periodu, kad EURIBOR bija augsts un kredītus deva ar zemu pievienoto likmi, bet nu šādus ciparus es negaidīju. Turklāt es neesmu tas sliktākais potenciālais kredītņēmējs pēc vērtēšanas kanoniem raugoties… Fiksēto piedāvāja pie 6%…  2) Banka piedāvāja man patēriņa kredītu, lai segtu pirmo iemaksu hipotekārajam kredītam, gadījumam, ja man nepietiek līdzekļu pirmajai iemaksai. Jau intereses vadīts pajautāju par likmi.  24-26%. :D Tobiš, paņem hipotēku + vēl pirmajos gados maksā nenormālos procentu un pamatsummas maksājumus par patēriņa kredītu. :) Ar kuru galu domā ba

Pēdejā laikā atkal aktivizējas diskusija par pazemināta pvn ieviešanu pārtikai. ( www.manabalss.lv  savākti 10 000 paraksti, kas nozīmē, ka tuvākajā laikā šī diskusija kļūs arvien aktuālāka). Tie, kuri aktīvi uzstājas par pvn samazināšanu pārtikai, kā galveno argumentu min sociāli maz aizsargātāko grupu atbalstu. Vienkārši skatoties uz šo lietu var piekrist - samazinot PVN pārtikai līdz teiksim 10%, tas vismaz daļēji atspoguļotos pārtikas produktu cenu kritumā (nelolosim lielas cerības, ka tirgotāji pilvērtīgi pārnesīs PVN samazinājuma pozitīvo efektu uz paterētāju). Un šādam argumentam it kā var piekrist - iedzīvotāji noteikti sajustu vismaz kaut kādu efektu. Bet uz kā rēķina? PVN veido ~25% no budžeta nodokļu ieņēmumiem. Saskaņā ar CSP datiem pārtika 2012. gadā preču un pakalpojumu grozā veidoja 22.8%. Ja pieņemam, ka īpatsvars ir līdzīgs arī PVN ieņēmumos (kas gan noteikti tā nav dažādu efektu dēļ, bet šajā gadījumā tas nebūtu tik svarīgi, jo cipari tik ilustrācijai), tad iegūt

Es parasti jautājumos par nodokļu progresivitāti esmu turējies mazliet patālāk. Savulaik, strādājot vēl LR galvenajā finanšu iestādē, taisīju modeli, ar kura palīdzību var izrēķināt progresivitātes pakāpju ieviešanas ietekmi uz iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) kopējiem ieņēmumiem. Modelis bija uzbūvēts tā, ka varēja ieviest līdz 3 pakāpēm un brīvi “spēlēties” ar neapliekamā minimumu, atvieglojumu par apgadāmajiem un katras pakāpes individuālo %likmi. Tas bija laikam vēl 2010. gada sākums, kad diskusija par progresīvo IIN sasniedza jaunus augstumus. Kopš tā laika, man atmiņā iesēdies būtisks apstāklis. Ir ļoti liela nozīme tajā, ko mēs saprotam ar jēdzienu progresivitāte. Daudzi teic, ka vajag progresivitāti, bet kad saskaras ar reālajiem skaitļiem, tad uzreiz sākas pretestība, jo redziet latiņu, no kuras iestājas progresivitāte, vajag tieši virs sava atalgojuma līmeņa… dažu gadu laikā dzirdēju n-tos variantus progresivitātei, bet kompromisu par cipariem, nē. Diemžēl, ja mēs ai

Sēžu  Dulles  lidostā (tajā pašā, kur Brūss Villiss glāba pasauli „Cietajā Riekstā”) un gaidu savu SAS dzelzs putnu, kas mani gādās atpakaļ uz Eiropu. 3 nedēļas Vašingtonā (tai, kas pilsēta, nevis štats) palidoja garām ļoti ātri. Par cik šoreiz mana ceļojuma galvenais mērķis bija darba darīšanas, tad nerakstīšu savu ceļojuma pierakstu ierastajā formā atstāstot katru dienu. Pretējā gadījumā būtu jāraksta vien par staigāšanu viesnīca-darbs-viesnīca. Tomēr nevar teikt, ka neredzēju neko. Bija man 6 brīvdienas, kuru laikā apskatīju galvenos Vašingtonas  sightseeing , kā arī ikdienā saskāros ar ASV (vai precīzāk - Vašingtonas) kultūras īpatnībām. Ikdienā pierakstīju detaļas, kas man palikušas visspilgtāk atmiņā no konkrētās dienas. Tādēļ šoreiz šādā, tēžu, formā: Ceļojums uz Vašingtonu pagāja ļoti mierīgi. Kā pieejamāko variantu lidojumam man darbā atrada „ SAS ” reisu caur Kopenhāgenu. Iepriekšējā vakarā uz 6:30 pasūtīju taksi. No rīta 6:30 gāju laukā no mājām un brīnījos, ka jopr