Miesnieks.com

Nu jau esmu sava Parīzes brauciena atpakaļceļā, 8km augstumā kaut kur virs Polijas. Parīze man patika, bet nevarētu teikt, ka tā mani kaut kā pārsteidza. Viss bija aptuveni tā, kā es to biju iedomājies. Nevarētu arī teikt, ka šoreiz bija žēl doties prom, kā tas ir citreiz. Parasti, kad dodos prom no kādas vietas, kas man patika, lidmašīnai paceļoties domāju – diez vai kādreiz vēl dzīvē būs iespēja apmeklēt šo vietu. Šoreiz par šo lietu aizdomājos tikai Varšavas lidostā. Jebkurā gadījumā, tās dienas, ko pavadīju Parīzē ārpus studijām, deva zināmu vielu pārdomām par šo pilsētu. Neesmu kļuvis par lielu Parīzes speciālistu, bet ir daži momenti, kas, iespējams, noderēs ceļojot uz šo pilsētu arī Jums, lasītāji. Mana galvenā doma par Parīzes baudīšanu ir par to, ka viss Parīzes skaistums ir smalkajās detaļās. Jā, Eifeļa tornis ir skaists, un muzeji ir lieliski, bet tam visam pa virsu nāk neskaitāmie tūristi, salīdzinoši liela netīrība, bezpajumtnieki, vietējo īpatnības nerunājot citās va

Pēdējā diena sākās vēl naktī. Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā, iepriekšējā vakarā atnācu vēlu no nakts fotosesijas. Faktiski ar to mana Parīzes apskate beidzās, naktī no lielās staigāšanas sandalēs sarāva kājas muskuli pamatīgā krampī (bija ļoti sāpīgi, bet tā jau ierasta lieta). Dabūju celties naktī, staipīt/stiept kāju, lai šodien vispār varētu staigāt. No rīta, kā vienmēr, pēc šādiem gadījumiem bija grūti sākt staigāt, bet kaut kā jau dienas gaitā iestaigājos. Bet tas nozīmēja, ka piektdienas vakara plāni jāatliek, tādēļ atliek vien viesnīcas bārs un Francijas-Šveices spēles skatīšanās. Nav tā, ka nevarētu nekur aiziet, bet cenšos pēc iespējas mazāk staigāt – pēc 2 dienām jau atvaļinājums, ar paredzami gariem pastaigu maršrutiem… J Vienu lietu šodien gan nespēju atcelt. Lekcijas beidzās nedaudz agrāk, nekā paredzēts. Tieši tā arī biju cerējis. J 15 minūšu gājiens/klibojums un biju klāt d'Orsay muzejā. Tie, kas mani pazīst, brīnīsies – es it kā neesmu nekāds lielais māk

Vēl trīs dienas Parīzē ir pagājušas. Vispār grafiks visai saspringts – 7h seminārā, tad jāskatās Parīze, un vēl jāatlicina laiks vismaz 2h dienā futbolam… J Trešās dienas vakarā semināra organizētāji bija sarūpējuši izbraucienu ar kuģīti pa Sēnu un vakariņas uz tā. Izbrauciens bija jauks – aptuveni stundas brauciens iekļaujot Notre-Dame katedrāli, Grand Palais , Eifeļa torni un, protams, skaistos tiltus, kas savieno Sēnas krastus (kam starp citu ikdienā nepelnīti tiek pievērsts maz uzmanības). Visu brauciena laiku, brazīlis trinās, jo uzreiz pēc brauciena uzreiz sākās Brazīlijas-Meksikas spēle. J Savukārt ēģiptietis un jordānis neklātienē (viens no viesmīļiem bija alžīriets, kas ziņoja par rezultāta attīstību) sekoja Beļģijas-Alžīrijas spēlei. Pēc brauciena, lielākā daļa grupas devās uz viesnīcu, kur arī noskatījāmies, kā Meksikāņi varonīgi nosargā vārtus neskartus pret čempionāta rīkotājiem. Šajā dienā pusdienās bijām kādā no vietējiem restorāniem. Pirms pusdienām ievēroju

Ir pagājusi tik pirmā pilnā diena Parīzē. Nezinu kādēļ sajūta tāda, ka te būtu jau nedēļu – laikam daudz jaunu iespaidu. Rīts iesākās ar nelielām brokastīm viesnīcā ( Ibis Styles Bercy ) – neko vairāk par kruasāniem un kafiju te palielam nevar dabūt, bet ir ok, nesūdzos. Tad izgāju īsā pastaigā pa rajonu un 8:15 bija sarunāts " meeting point " ar semināra organizētājiem. Viss notika ar "frančiem raksturīgo precizitāti", autobuss bija klāt precīzi 9:30 :D Bet kā jau redzējāt iepriekšējā bloga ieraksta beigās – biju tam gatavs J Pa to laiku gan būtu paspējuši līdz centram kājām aiziet J Semināra pirmā diena pagāja ļoti ātri – visai interesanti arī no profesionālā viedokļa. Pēdējos gados pierasts, ka visur, kur braucu – galvenokārt eiropieši, turklāt pēc laika cilvēki sāk atkārtoties, jo profesijas pārstāvju loks salīdzinoši šaurs. Šeit gan savādāk – šķiet tik kādi 4-5 cilvēki no ES valstīm, pārējie nāk no visām pasaules malām – Malaizijas, Brazīlijas, Indonēzi

Kopš rīta bloga mans Parīzes entuziasms ir zudis. :D Tiklīdz beidzu rakstīt iepriekšējo blogu un aiztaisīju datora vāku, tā viss aizgāja šķērsām. KLM pārbukoja mani pašā lidmašīnas aizmugurē ļoti šaurā rindā (mugura joprojām notirpusi). Pats lidojums – "mans sapņu piepildījums" ("iesaku" visiem, kam problēmas ar spiedienu ausīs paceļoties-nolaižoties) – 50 minūšu lidojums, no kura 25 minūtes lidmašīna ceļas līdz 10km atzīmei, bet tad 25 minūtes nolaižas… Saprotu, ka 10km augstumā lidot ir ekonomiskāk, bet tiešām arī šāds elipsveidīgs lidojums ir ekonomisks? Piezemējos Parīzē, protams, vispār bez dzirdes, kādas 20 minūtes staigāju kā "apdolbīts", tad pamazām sāka nākt vaļā ausis. J Sagaidīju savu koferi (atliek vien pabrīnīties cik daudziem ir sarkans koferis ar zilu savelkamo jostu). Tālāk devos meklēt savu RER-B vilcienu, kas mani aizvizināti uz centru, kur būtu vien jāpārkāpj metro un jau pēc mazāk nekā stundas būtu viesnīcā. Bija plāns visai akt

Cilvēki, kas mani pazīsti, kad pasaku, ka nekad neesmu bijis Parīzē, brīnās. Kā tad tā, ceļotājs, bet nav bijis Parīzē? Jā, es tiešām tur neesmu bijis. Nekad neesmu bijis apsēsts ar franču kultūru (ja vien tas neattiecas uz ko ēdamu vai dzeramu J ), turklāt Parīze vienmēr šķitusi pārāk klišejiska – Eifeļa tornis, Sēna, Triumfa arka, Luvra, miljoniem tūristu utt. Franči kā tauta man nepatīk ar savu haotiskumu un impulsivitāti. Valodu es nespēju iemācīties, es nešaubos, ka sava mūža laikā iemācīšos runāt itāliski un vēl kādu valodu, bet franču tā noteikti nebūs – nav "mana" valoda. Turklāt Francija pati par sevi ir uz Eiropas kartes viena no dārgākajām valstīm. Tādēļ brīvprātīgi uz Franciju, un jo īpaši uz Parīzi neesmu rāvies. Turklāt mani nekad nepameta sajūta, ka tā ir tā vieta, kur es gribu vai negribu, bet kādreiz nokļūšu. Un lūk! Es šobrīd braucu uz Parīzi! J Sanācis tā, ka seminārs, uz kuru dodos, notiek Parīzē. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, esmu Amsterdamas lidostā