Friday, December 30, 2016

Rīdzinieki vasarnīcā, un ardievas, Rīga!


Nē, Rīdzinieki nu jau kādu laiku vairs nedzīvo vasarnīcā. :) Rīdzinieki no tās izvācās septembra vidū, kad naktis kļuva vēsas, bija jādodas ceļojumā uz saulaino Sorento un vispār beidzās īres līgums. :) Rīdzinieku gaitas vasarnīcā bija raibu raibās (tik labas, ka īsti neatlika laika tās aprakstīt). Sākot ar jūliju, kad mežs sāka pildīties ar dažādām veltēm, Rīdzinieki arvien biežāk uzkavējās tur – lasot mellenes, gailenes, kadiķogas, dažādas bekas, avenes, kazenes, brūklenes, vēlāk arī pīlādžus. Darba dienu vakari un brīvdienas tika veltītas peldēm jūrā un pastaigām mežā. Arī grils tika izmantots ļoti intensīvi – Rīdzinieks iemācījies pagatavot dažus jaunus gardumus. Tāpat Rīdzinieki bija bieži viesi Ādažu "MAD Cafe" un "Jāņa Saukas gaļas veikalā" :) Rīdzinieks vairākas reizes devās garākos izbraucienos pa rajonu ar savu riteni – iepazīstot gan bedraino Garciema-Ādažu ceļu, gan apsekojot bijušo karabāzi Mežgarciemā, un diezgan psiho lidotāju treniņbāzi Ādažu lidostā.
Bet…ne par to šoreiz stāsts. Vienu lietu Rīdzinieki iepriekšējos ierakstos nepateica līdz galam – vasara romantiskā koka vasarnīcā Garupē bija tikai iesildīšanās lielākam projektam, kas īstenojies gada nogalē. Rīdzinieki vairs nav Rīdzinieki! Šobrīd Rīdzinieki pakāpeniski kļūst par Carnikaviešiem. Šāds lēmums brieda ilgāku laiku, bet, padzīvojot pa vasaru Garupē, kļuva skaidrs, ka jārīkojas.
Tad nu lūk – šobrīd Rīdzinieku/Carnikavieši ir metušies jaunā avantūrā. Tagad dzīve norisinās ar malku apkurināmā mājā Carnikavā. Un jāteic, ka dzīve pagriezusies par 180C – viss ir jauns, nepierasts, pirmo reizi. Jātiek galā ar to, ka malka ir galvenais siltuma avots. Jātiek galā ar to, ka vienā istabā var būt sakurināts līdz pat +30, kamēr blakus telpā ir vien +5C. Jātiek galā arī ar izbraukāšanu uz darbu. Tas nozīmē agrāku celšanos un gulēt iešanu, lai sakasītu tik ļoti nepieciešamās 7-8h miega. Jātiek galā ar to, ka mājā problēmu pa pilnam – santehnika jāmaina, ūdens rūsains, krāsnis nav tīrītas un normāli apkoptas ļoti sen utt. Tagad Carnikavieši vēl ir pārvākšanās procesā – daļa mantu joprojām glabājas Rīgā, bet tuvākajā laikā arī tās tiks pārvestas. Kaķis jau iedzīvojies jaunajā mītnē, atradis siltākās vietas, kur sildīties, un vietas, kur paslēpties no viesiem. :)
Kas īsti ir bijusi motivācija pārvākties? Pirmkārt, svaigs gaiss. Gadu atpakaļ, savā dzimšanas dienā nobildēju fotogrāfiju, kas atstāja lielu iespaidu uz mani – ieraudzīju pamatīgu smogu virs Rīgas. Un sapratu, ka 30 gadu šī te, ir par daudz. Otrkārt – izmaksas. Par labiekārtota dzīvokļa cenu Rīgā, labā rajonā, nākas maksāt tikpat daudz, cik par māju Pierīgā. Treškārt, kas nav mazsvarīgi – pēdējos gados Rīgā īsti neredz attīstību (ir muzeji, bibliotēkas, teātri, bet bieži netiek attīstītas pašsaprotamas lietas). Varbūt neesmu pareizajā sociālajā grupā, bet īsti neredzu atdevi no sevis maksātajiem nodokļiem. Tā vietā ir milzu dotācijas transporta uzņēmumam, ko gandrīz neizmantojam. Un RNP apsaimniekotā māja, kurā dzīvojām, nevis tiek normāli uzturēta, bet nolaista arvien vairāk. Carnikavā situācija šajā jomā ir labāka – redzams kur paliek nauda – tiek laboti ceļi, uzstādīts apgaismojums, labiekārtotas atpūtas vietas u.tml. Jauki un nepierasti, ka komunikācija ar pašvaldību ir patīkama un konstruktīva. Un, protams, - jūra. Centīsimies nebūt tie piejūras iedzīvotāji, kas līdz jūrai aiziet vien reizi gadā :) Kādēļ tieši Carnikava? Vērtējām plašu apgabalu – no Kalngales līdz pat Gaujai. Vislabāk būtu gribējuši Garciemu, bet tur cenas ir augstas, piedāvājums ierobežots. Izvēle krita par labu Carnikavai, jo ir iespēja apvienot dzīvi mežā, netālu no jūras, ar visām pilsētas ērtībām (ir bērnudārzs, skola, aptiekas, veikali utt.).
Lūk tā! Rīgu, protams, pavisam nepametam – joprojām katru dienu mērosim ceļu uz to, tomēr par mājām turpmāk sauksim Carnikavu (pašiem gan grūti pie tā pierast, pagaidām). Būs jāiemīl nēģi, jāpierod pie vilciena kursēšanas grafika un jāiepazīst kaimiņi.

P.s. Sorry, Nil, mūsu NĪN un IIN aiziet uz Carnikavu. :)

Thursday, December 1, 2016

Kaķis makroekonomikas nīdējs?

Diez, ko nozīmē, ja kaķis otro reizi divās dienās, mirklī, kad runāju pa telefonu par makroekonomiku, demonstratīvi pagriežas, aiziet līdz savam pārnēsājamam būrim, iekāpj tajā, un no iekšpuses pats aiztaisa durtiņas? :D
Starp citu, kaķis ir iedzīvojies. Un pamazām sāk savu misiju - padarīt saimnieku dzīvi jautrāku. Kaķim patīk viss, kas skan, un īpaši naktī. Kas var būt jautrāk, kā spēlēties ar lielu čaukstošu maisu 3os no rīta? Tieši tā - stikla pudeles apgāšana un ripināšana. :)
Vienu reizi izdarījām kļūdu, atstājām nepieskatītus vates kociņus. Nu Jūs jau zināt - kaķi un vates kociņi... Tagad tie ir pa visu dzīvokli, bet vismaz kaķim prieks un laime. :) Ēd visu, ko dod, nagus, protams, asina nevis uz tam paredzētā paklājiņa, bet visur citur. Dienas mīļākā nodarbe - sēdēt uz palodzes un vērot ārā notiekošo. Īpaši, ja gar logu lidinās kaijas.
Un jā, ja kaķi vajag uz kādu laiku nodarbināt, tad jāieslēdz kaut kas no šī repertuāra: https://www.youtube.com/results?search_query=cat+videos+for+cats+to+watch Kaķis ļoti uzmanīgi vēro, bet ir neizpratnes pilns, kur īsti tas putns ir. :)

Thursday, November 24, 2016

Vai taisnstūris var būt monēta?

Vakar FB ieraudzīju diskusiju par tēmu – vai taisnstūris var būt monēta? Jā, protams, diskusija kontekstā ar jauno Latvijas Bankas monētu par godu Jāņa Rozentāla jubilejai.

Monēta "Jānis Rozentāls", attēls ņemts no www.bank.lv

Daudzi varbūt nezina, bet es esmu numismāts (tikko "iznācu no skapja" :D). Pēdējā laikā gan numismātikai man īsti laika neatliek, bet tas nenozīmē, ka ar to nenodarbojos un tam nepievēršu uzmanību. Manā kolekcijā ir virs 1000 dažādu monētu no vismaz 100 dažādām pasaules valstīm – precīzus skaitļus gan nezinu, pasen neesmu taisījis inventarizāciju. Galvenokārt savāktas no paša ceļojumiem un paziņu braucieniem. Un jā – galvenokārt tās ir mūsdienu monētas, kas nav veidotas no cēlmetāliem, nav investīciju monētas, bet gan monētas, kas ir (vai bija) maksāšanas līdzekļi. Laiku pa laikam nopērku kādu no Latvijas Bankas monētām, kas man iepatīkas dizaina dēļ. Tā varētu būt aptuveni katra 4-5 monēta, kas tiek izdota. Neaplūkoju tās kā investīciju objektus, bet gan kā mākslas darbus, ko man vienkārši gribas īpašumā. Tieši tāpat, kā cilvēki pērk gleznas, interjera priekšmetus utt.
Nemaz neejot tālāk, gribu teikt, ka Rozentāla monēta man patīk. Cik saprotu, tehnoloģiski ļoti sarežģīti veidota (vismaz attiecībā uz krāsas uzklāšanas tehniku). Agrāk es pavisam nebiju liels fans "krāsotajām monētām" – likās, ka krāsa ir kaut kas monētai lieks un nevajadzīgs. Bet jāteic, ka pēdējos gados šis redzējums man ir nedaudz mainījies. Ja monētu uzlūkojam kā mākslas darbu (t.i., ja neuzlūkojam to maksāšanas līdzekļa izpratnē), tad krāsas iejaukšanās man šķiet atbalstāma. Vienīgi neesmu drošs par robežām attiecībā uz daudzumu – Rozentāla monētas gadījumā, viss averss ir klāts ar krāsu, kas man, šķiet, iespējams, ir par daudz. Man ļoti patīk tās monētas, kurās krāsa tiek izmantota tikai kā akcents. Ļoti labs piemērs, manuprāt, ir bijusi monēta, kas veltīta Ainažu jūrskolai vai Piecu kaķu monētas gadījumā. Es saprotu domu Rozentāla monētas gadījumā, bet, ja es būtu mākslinieks (lai arī neko no tā nesaprotu un nepretendēju par tādu būt), es krāsu izmantotu tikai akcentu izcelšanai, pārējo, atstājot sudrabā. Bet tas ir gaumes jautājums, un kā zināms – par gaumi nestrīdas.

Daudz interesantāka debate ir par to - vai monēta var būt taisnstūris? Pasaulē ir daudz piemēru, kad monētas ir taisnstūri. Paskatījos savā kolekcijā vien – Surinama, Šrilanka, Pakistāna, Austrumkarības, Nīderlandes Antiļas, Indija, Aruba u.c. Tomēr visos šajos gadījumos runa ir par taisnstūriem, kas ir kvadrāti (ar vairāk vai mazāk noapaļotiem stūriem). Nav nemaz tik daudz piemēru, kad monēta ir taisnstūris, bet nav kvadrāts. Tās, kas ir, galvenokārt tomēr ir investīciju monētas/plāksnītes vai piemiņas/tematiskās monētas, kas nav maksāšanas līdzekļi. Un te nu, manuprāt, ir jāatbild uz virsrakstā uzdoto jautājumu pēc būtības. Vai taisnstūris var būt monēta? Manuprāt, jā – var būt. Bet… Ne visas monētas ir maksāšanas līdzekļi. Monētai kā tādai gandrīz nav definējamu robežu. Bet monētai kā maksāšanas līdzeklim ir pazīme, kas nav apstrīdama – maksāšanas līdzekļa lietošanas ērtums. Un šajā gadījumā nevarētu teikt, ka Rozentāla monēta ir monēta. Bet vai kāds nopietni gatavojas ar 130 EUR vērtu monētu doties uz veikalu un iegādāties preces, kuru vērtība ir 5 EUR? Visticamāk, ka nē… Tieši tāpat, kā tas ir Piecu kaķu vai Ainažu jūrskolas monētas gadījumā.

Un kā Jums šķiet?

Wednesday, November 23, 2016

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)


Amalfi pludmale
Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt.
Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam viesnīcu, transportu un aizmirstam (visbiežāk uz dažiem mēnešiem) par ceļojumu līdz brīdim, kad jākrāmē somas un jābrauc. Tā arī šoreiz sanāca – pēdējo mēnešu dzīves ritms bija tik straujš, ka nepaspējām tā īsti izpētīt neko. Par Kampāniju tik vien kā izlasīju pēdējā laikā sevis iecienītās grāmatas “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” attiecīgo sadaļu. Vēl iepriekšējos divus vakarus pirms ceļojuma krāmējām nevis somas, bet gan pārvācāmies no mūsu vasaras piedzīvojuma Garupē atpakaļ uz Rīgu. Tādēļ agrā sestdienas rītā, iekāpjot lidmašīnā, likās gandrīz vai sirreāli, ka tagad kaut kur jādodas – tik tikko vēl Garupē kurināju kamīnu, lai uzturētu siltumu vēju plosītajā vasarnīcā, bet tagad jau jādodas pretī kaut kam jaunam, nezināmam un siltam – jā, laika prognoze izskatījās laba.
Un tagad, rakstot šo bloga ierakstu varu teikt, šis noteikti bija sajūtu ceļojums. Mēs spējām (vai gandrīz spējām) izvairīties no masu tūrisma vilinājuma... mēs tik tālu palikām pie savas koncepcijas (pareizāk pie tās neesamības), ka jādodas tur, kur gribas nevis tur, kur vajag, ka pat nemēģinājām kāpt Vezuvā vai braukt skatīt Pompeju, lai arī bijām vien dažu kilometru attālumā... Gadu gaitā iegūtā pieredze liecina, ka piedalīšanās mūžīgajā skrējienā ar pārējiem tūristiem atstāj vien fizisku un morālu nogurumu. Un ir visai interesanti pēc tam no rīta, pie kopējām brokastīm klausīties, kā citi ir cīnījušies ar tūrisma industrijas vējdzirnavām, kamēr mēs tajā pašā laikā gājām pa kalnu taku nesatiekot nevienu pašu dzīvu dvēseli (ja neskaita ķirzakas un dažus suņus). Šajā ceļojumā, gan biji daži mazi “ieberzieni” no plānošanas viedokļa, bet par to – vēlāk.
Ah jā – īpašs “paldies” mūsu nacionālajai lidsabiedrībai “AirBaltic”. Ļoti negribējās pirmo atvaļinājuma dienu sākt ar agro rīta lidojumu 07:00...bet nu zemas cenas un kopējas ceļojuma ērtības dēļ ko vien nedarīsi... Tad nu lūk, pāris dienas pirms lidojuma, saņēmu ziņu, ka mūsu lidojums pārcelts uz 06:20. Jauki. Atvaļinājums sākas – modinātājs uz 04:30 un aiziet! :)



Saturday, November 19, 2016

Melnā pantera vārdā "Sāra" no patversmes

Iepazīstieties – šī ir Sāra. Nu jau gandrīz mēnesis, kā viņa ir atradusi jaunu mājvietu – pie mums. Nekad tā īsti nebiju domājis, ka man būs kaķis – man vairāk patika suņi. Bet šajā gadījumā varu teikt, ka man ir noveicies – kaķis pakāpeniski lauž manus stereotipus par šo sugu. Redzu to, ka arī kaķis var būt draugs, redzu to, ka ne visi kaķi uz Tevi skatās no augšas.


Pirmais mēnesis ir bijis neapšaubāmi jautrs. Pirmā fāze – “uzmini nu, kur es esmu” ir pagājusi. Pirmo nedēļu kaķis faktiski pavadīja aiz dīvāna, aiz krēsla, aiz skapja utt. Tagad ir socializācijas process – pamazām pierod pie cilvēkiem, kļūst arvien drošāks. Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas laiks. J Sapnis, ne kaķis. Ok, dažas reizes ieskrāpējis, bet pats vien esmu vainīgs – pārāk mēģinu draudzēties. :D

Vienkārši tāpat nebūtu šo ierakstu rakstījis. Gribu padalīties ar to, kā tikām pie kaķa. Kaķis ir no patversmes. Vienā dienā, kad beidzot saņēmāmies (ja ņem, tad atpakaļ ceļa nav – to der atcerēties), devāmies uz Juglas dzīvnieku patversmi. Es nekad nebiju bijis dzīvnieku patversmē. Biju patīkami pārsteigts par (i) apstākļiem un (ii) darbinieku attieksmi. Tas, protams, nav nekāds kūrorts, bet var redzēt, ka par dzīvniekiem ir padomāts, visi ir labi apkopti, visiem nodrošināta sava un publiskā telpa, spēļu zonas, pastaigas telpas svaigā gaisā utt. Darbinieki savukārt ļoti izpalīdzīgi un zinoši, bet tajā pašā laikā stingri, šā vārda vislabākajā nozīmē. Darbinieki nepūš miglu acīs par to, kāda leiputrija būs paņemot dzīvnieku, tieši otrādi, vēl un vēl mēģina pārliecināties par to, vai Tu tiešām esi gatavs šim solim. Acīmredzot skarbā ikdiena atstāj savas sekas – cilvēki pārvērtē savas spējas.



Tuesday, October 11, 2016

Mongoļu pārsteigums pievakarē

Dažreiz nekur nav jābrauc, lai smeltos jaunas emocijas, pietiek doties mājās pa simtiem reižu iestaigātu maršrutu. Vakar vakarā, ejot mājās par Kr. Valdemāra ielu, iepazinos ar kungu no Mongolijas. Vakar vispār ielas vismaz manā Rīgas daļā bija pilna ar hmm... vietējiem neraksturīgu paskatu. Jau no rīta pa ceļam uz darbu to manīju, bet vēl biju aizmiegojies, īsti "bilde nesalikās". Jebkurā gadījumā - vakarā gan tas šķita uzkrītoši. Un pat ķīniešu ēstuve, kur parasti labi, ja daži cilvēki ieturas, šoreiz bija tik pilna, ka pat rinda iekšā bija redzama. Tad nu lūk - jauniepazītais kungs no Mongolijas mani apgaismoja - Dalailama ieradies Rīgā sniegt 2 dienu lekciju. Tad nu visa tālo austrumu Krievija + Mongolija sabraukusi Rīgā, jo tā tuvākā vieta, kur satikt "skolotāju" (Ķīnā un Krievijā tač' nelaiž). Kopā gājām 20 minūtes (viņa viesnīca netālu no manas mājvietas, prasīja ceļu). Stāstīju viņam par dzīvi Eiropā, Latvijā. Viņš savukārt teica, ka Rīga viņam ļoti tīkot, tik ļoti dārgi viss. Esot šim braucienam iztērējis pusi dzīves iekrājumu, bet esot tā vērts - varēs atpakaļ atgriežoties stāstīt visiem. Izskatījās tik apgarots, ka, šķiet, pēc atgriešanās apkārtējo acīs tiešām būs vietējais svētais. Tomēr lielākais mūsu tikšanās highlight bija kunga izbrīns, kad pateicu dažas frāzes mongoļu valodā (ekonomikas kursos iemācījos :D). Viņš bija mēms un teica, ka Latvija ir kaut kas fantastisks - es esot otrs vietējais cilvēks vienā dienā, kas kaut ko viņam pasaka mongoliski. Ka nekur citur pat nezinot, kas tā Mongolija tā ir, bet te cilvēki ļoti labi informēti un pat valodu zina. :) Teicās, ka stāstīs mājās par brīnumzemi Latviju. Bet vispār...viss dārgi ir.

Wednesday, August 17, 2016

Sāremā - ātrais ceļojums "uz salām"

Bāka Sāremā pašos dienvidos - Sääre.
Labā laikā varot redzēt LV.
Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā, kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā (Saaremaa) un Muhu (Muhu) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu, atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija.

Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad iestājās tikpat ātri un negaidīt kā vasara, tad līdz pēdējam mirklim vispār domājām vai brauksim. Viesnīcu rezervējām pēdējā dienā pirms izbraukšanas. Šādai ceļošanai ir savas priekšrocības - ir pēdējā brīža piedāvājumi viesnīcās (ja vien nebraucat brīvdienās/svētkos), turklāt visi piedāvājumi ir ļoti elastīgi - atceļāmi/maināmi. Atradām pirmajai naktij SPA viesnīcu par cenu, kas vismaz 2x lētāka, nekā ja viesnīcu rezervētu laicīgi. Protams, tā ir laimes spēle. Bet labāk šo spēli uzspēlēt dodoties uz Igauniju nevis tālā ceļojumā. :)
Braucām uz Sāremā no Garupes. Ceļš salīdzinoši vienkāršs - taisni pa šoseju līdz Pēnavai, kas aizņem kādas 2h. Tad pagriziens uz Virtsu, kur prāmis pārceļ uz Muhu salu. Ar prāmi ir tā - ja nebraucat brīvdienās vai svētkos, tad var iepriekš nerezervēt (lai arī i-netā to izdarīt var viegli). Mēs arī nerezervējām un problēmas tas neradīja. Tomēr skatījos, ka nedēļas nogalē, kad Sāremā bija svētki, prāmju biļetes bija iztirgotas jau 2-3 dienas iepriekš. Prāmji katras trīsdesmit minūtes vai reizi stundā. Brauciens ar prāmi aptuveni 30 minūtes, kas ir pilnīgi pietiekami, lai Miesnieks un Polundrs paspētu apēst soļanku un ķilavmaizes, kā arī izdzertu tēju. Prāmis maksā 8 Eur par auto + škiet, ap 3 Eur par personu.



Tuesday, June 28, 2016

Plezīrbrauciens uz Pērnavu

Aizvadītajās Jāņu brīvdienās kļuva tik karsti, ka pat Garupē vienā no dienām kļuva neizturami. Tāpēc ilgi nedomādami, ar Polundru devāmies ceļojumā. No mājām izkasījāmies pēc vienpadsmitiem, bet sāka kļūt tik karsti, ka bija vienalga kurp braukt, galvenais, ka mašīnā ar vēsu gaisu. Kur braukt karstā laikā? Protams uz ziemeļiem - uz Pērnavu. Lai arī it kā tuvākie kaimiņi, bet ne es, ne Polundrs tā īsti Igaunijā nebijām bijuši. Jā, pāris reizes Tallinā, bet visbiežāk piestājot darba darīšanās vai īsā atpūtas braucienā.
Šoreiz plānošanas nekādas, attiecīgi arī ekspektāciju gandrīz nekādu. Attaisījām karti, paskatījāmies - kurp braucam? Pērnava izskatījās pietiekami tuva/tāla un eksotiska opcija. Ko mēs zinājām par Pērnavu? To, ka tā ir Igauņu kūrortpilsēta, kā mūsu Jūrmala. Ko vēl? Neko. Polundrs reizi brauca cauri, atceras koka apbūvi.


No Garupes līdz Pērnavai nokļuvām divās stundās. Līdz robežai auto kolonnas plūsma ir ar vidējo ātrumu 100-110 km/h. Tiklīdz iebraucam Igaunijā, tā 90 km/h. Un vēl sakiet, ka stingrāki sodi nedarbojas - nekādas agresīvas braukšanas, miers uz ceļa. Un tas arī vienīgais nopietnais kontrasts. Ja neskaita pa radio dīvainā valodā runājošos. Arī vides reklāmas bilingvālas - igauniski un latviski. :)
Kamēr Polundrs stūrē, noskatu divas potenciālās pusdienvietas Pērnavā - zivju restorānu un Igauņu modernās virtuves restorānu. Iebraucot Pērnavā, dodamies taisnā ceļā uz zivju ēstuvi. Atrodam norādīto adresi, kur atrodam...nojauktu kvartālu... izrādās tur bijis tirgus, ko tagad pārbūvē/jauc nost. Atstājām turpat auto un kājām devāmies uz centru - pilsēta pietiekami kompakta. Vecpilsēta ļoti simpātiska - daudz skaistu koka ēku un baznīcu. Īpaši izceļas Pērnaviešu vēlme padižoties ar savu mājokļu ārdurvīm. Ja gadās būt tur, tad pievērsiet uzmanību, cik skaistas ir gandrīz katras ēkas durvis - ar interesantiem krāsojumiem, kokgriezumiem, dažreiz pat gleznojumiem. Kopumā pilsēta atgādina piejūras Hanzas pilsētas stiliņu, mazliet Ventspili atsauc atmiņā.
Atrodam arī otru noskatīto restorānu, bet tas darbojas vien no plkst. 15.00. Īsinot laiku staigājam pa pilsētu, padzeram kafiju ar ķilavmaizītēm (labākās pirktās, ko jebkad esmu ēdis - iestādījums Nulpunkt pašā centrā pie domes). Pēcāk dodamies Tripadvisor izslavētajā restorānā (Hea Maa), kur esam pirmie klienti. Tiekam pie diviem stārteriem un diviem otrajiem. Mana humuss maize ar dārzeņiem ir laba, bet Polundra izvēlētais tartars, manuprāt, ir labāks. Otrajā ēdienā Polundrs tiek pie kādas vietējās baltās zivs (aizmirsām pajautāt precīzāk), kas bija ļoti, ļoti garda. Mana cūciņa gan visai viduvēja (labi pagatavota, bet tādu laikam arī pats mājās māku uztaisīt - restorānā parasti prasās ēst ko tādu, ko pats nemāku pagatavot). Vietējā ražojuma mājbrūvēts alus gan tieši kā reiz - viegls un atsvaidzinošs (ne es pie stūres :).



Monday, June 27, 2016

Īsā atvaļinājuma atskaite, jeb pārgājieni Carnikavas novadā

Pēdējās dienās dzīvojos pa Garupi atvaļinājuma režīmā. Lai arī ar apvidu esmu pazīstams daudzus gadus, nekad nebiju devies tālākos pārgājienos. Atvaļinājuma režīms beidzot ļāva kaut nedaudz apmierināt savu kāri pēc izzināšanas. Devos divos īsos pārgājienos un divos velobraucienos.

Pļavās pie Garciema

Pārgājienā devos maršrutā Garupe - Carnikava - Garupe (9.10 km). Izmantoju meža takas. Ceļš vienā virzienā aizņem ap 40 minūtes. Mežs ļoti bagāts ar mellenājiem, brūklenājiem un atsevišķās vietās - kazenājiem. Pārgājiens ļoti vienkāršs - kalnu nav, arī takas labas, pārsvarā nav pārlieku smilšainas. Virzienā turp gāju pa taku, kas iet gar Langas upi, atpakaļ - pa meža takām netālu no šosejas. Pa ceļam redzēju Carnikavas jauno projektu galu - iespaidīgi, kad pēdējo reizi biju tajā Carnikavas galā, tur bija mežs. Nepatika, ka dažās vietās mežā izveidojušās izgāztuves, kur cilvēki (ruk-ruk) riktīgi piemēslojuši. Šajā pārgājienā pirmo reizi dzīvē brīvā dabā redzēju ūpi. Carnikavā ieturēju nelielas pusdienas kafejnīcā "Tīne", aukstā zupa bija ok, kafija, godīgi sakot, gan ne pārāk.

Gandrīz tādu pašu pārgājienu Garupe - Carnikava - Garupe (9.70km) veicām Līgo naktī ar Polundru un diviem Garciemiešiem. Devāmies uz zaļumballi Carnikavā. Tā kā bija vien otrā vai trešā diena pēc pilnmēness, tad arī naktī mežā bija salīdzinoši gaišs. Devāmies turp ap 23:00 naktī pa to pašu taku gar Langas upi. Pēc 40 minūtēm bijām klāt, un dančos laidām līdz pat diviem naktī, kad, nesazvanot taksi, devāmies atpakaļ ceļā. Starp citu - balle bija pat ļoti ok, gan mūziķi, gan publika. Nebija ierasto variantu, ka visi tā sadzērušies, ka pasākums zaudē jēgu - ļoti civilizēti un forši. Tā kā jau bija satumsis, atpakaļceļā devāmies no Carnikavas uz jūras piekrasti, kur būtu gaišāks. Atceros, ka gabals līdz jūrai no Carnikavas ir patāls, bet nu tumsā likās ļoti ilgi ejam, turklāt vairākās vietās tumsas dēļ bija grūti noorientēties. Bet tas bija tā vērts, sasniedzot jūru, kāpas galā pavērās brīnišķīgs skats - rietumos rozīgi-sārtas debesis, piekrastē vēl joprojām līdz pat Daugavas grīvai deg ugunskuri. Atpakaļ tikām bez piedzīvojumiem, bet pastaiga Jāņu naktī sanāca vienkārši brīnišķīga. Pēdējā pusstundā sāka aust gaisma, sāka dziedāt putni un rīts bija sagaidīts. :)

Pirmajā velobraucienā devos galvenokārt tādēļ, lai nogādātu velosipēdu no Rīgas uz Garupi. Tad nu maršruts sanāca Rīga - Vecmīlgrāvis - Vecāķi - Kalngale - Mežgarciems un visbeidzot Garupe (45 km; kādus 5 km var ņemt nost, ko nobraukāju pa Garupi). Gabals priekš manis sanāca visai liels. Uz riteņa veselības problēmu dēļ nebiju sēdējis 2 gadus. Bet lēnā garā sanāca visu maršrutu nobraukt. Jāuzteic Rīgas dome, kas beidzot uztaisījusi veloceliņu Rīga - Vecāķi līdz pašiem Vecāķiem. Tagad vairs nav jāraustās no lielajiem mežvedējiem, braucot pa šoseju. Rezultātā visai baudāms ceļa gabals. Vecāķos piesēdu pie jūras, kur vispār nebija cilvēku, apēdu saldējumu, un tā kā iepriekšējā dienā bija lijis, devos pa jūras piekrasti uz Kalngali. Iepriekšējās dienas lietum ir nozīme, jo smiltis bija pietiekami cietas, lai pa pludmali varētu normāli pabraukt. Kalngalē piestāju pie šosejas kafejnīcā apēst LV autentisko ēdienu - karbonādi franču gaumē. Prasīju 1/2 porciju, bet Jūs jau ziniet, kā šādās vietās beidzas šāds request. :) Tad devos pa veloceliņu nr. 13 (kas šķiet, ir starptautisks - tālāk uz Igauniju ved). Veloceliņš tas gan ir nosacīts, pēc būtības vienkārši marķēts ceļš, lielākoties izvairoties no šosejas.  Ja ar iepriekšējām vietām es biju vairāk vai mazāk pazīstams, tad Mežgarciems man bija, kas jauns. Pirmkārt, pļavas Garciemā sliedēm "otrajā pusē" ir pilnas ar dzīvību - stārķi, gārņi, ērgļi u.c. lidoņi. Otrkārt, Mežgarciemā ir apdzīvota bijusī PSRS armijas bāze (skat. google bildes). Ļoti interesanti skati - betonēta siena ar PSRS slavinošiem izteikumiem un simboliku mūsdienās tiek izmantota kā mazdārziņu sēta. Lieki teikt, ka nākamajā dienā pēc šī pārbrauciena man bija, kā "Kaukāza Gūsteknes" filmas beigās, kad tiesā apsūdzētais izvēlējās pastāvēt, nevis apsēsties. :)




Otrajā pārbraucienā devos maršrutā Garupe - Laveri - Siguļi - Ādaži - Kadaga - Upmalas - Siguļi - Gauja - Carnikava - Garupe (31km). Lai arī īsāks, bet daudz smagāks maršruts, daudz smilšainu meža stigu, vietējo kalniņu utt. Bet arī redzēt ir ko. Šodien mežā redzēju alni, ko dzīvē brīvā dabā nebiju redzējis. Un izbiedēju trīs lapsu saietu - nekad tādā tuvumā nebiju redzējis lapsu, bet te uzreiz trīs! :) Labprāt būtu nobildējis, bet mans apjukums no sastapšanās bija tikpat liels kā lapsu bēgšanas ātrums. Atklāju, ka Laveru ezerā ir ierīkota lieliska peldvieta, ar ģērbtuvi, nelielu improvizētu "mežakaķa" trasi, un soliņiem&galdiņiem. Esmu pārliecināts, ka šis ir viens no tuvākajiem&nezināmākajiem ezeriem Rīgai. Tālāk devos uz Ādažiem, kur ieturēju pusdienas Madcafe (Lazaņja ir lieliska, bet tiramisu vēl labāks :). Pēc pieturēšanas Ādažos un lietus pārlaišanas (lai arī pa ceļam uz Ādažiem arī nedaudz saliju) devos tālāk uz Gauju, pa ceļam izbraukājot Ādažu "biezo" rajonu - ja līdz šim man likās, ka Carnikavā ir crazy arhitekti (vai īpašnieki ar crazy vēlmēm), tad Ādaži tomēr Carnikavu pārspļāva. :) Lēnā garā aizbraucu līdz Dzirnezeram. Arī jauka vieta, kur piestāt, bet nevis no A1 šosejas puses, kur parasti ir pilns ar cilvēkiem, bet gan tālāk - no Siguļu puses. Satiku vien vecu večuku, kur sēdēja uz soliņa un teicās, ka jāiet laikam pakaļ makšķerei - laiks mainās, drīz būšot saule un zivis (pēc 2h mākoņus tiešām nomainīja saule). Pie Dzirnezera tā pa īstam šosezon pirmoreiz dabūju nobaudīt mellenes. Nākamais pārsteigums man bija veloceliņš Gauja - Carnikava. Fantastisks - paldies Carnikavas pašvaldībai par tādu. Kājas tajā mirklī jau bija "piedzītas", bet 10 minūšu brauciens pa svaigu veloceliņu (pretstatā meža stigām) bija īstena bauda. Pēc īsas pieturas Carnikavā un ķiršu iegādes, atbraucu līdz Garupei. Es teiktu, ka šis ir ideāls maršruts, ja ir vēlme 2-3h paceļot ar riteni - ir iespēja pabūt mežā, redzēt un būt dabā, dabūt labas pusdienas Ādažos, izpeldēties kādā no ezeriem un beigu beigās, ja tomēr jūtat, ka spēki beidzas, iekāpt vilcienā un doties mājup.


Noslēgumam vien neliela atkāpe. Šobrīd iztrūkst veloinfrastruktūras posmā no Vecāķiem līdz Carnikavai. Līdz Vecāķiem ir labs veloceliņš, un no Carnikavas līdz Gaujai ir lielisks veloceliņš. Zinu, ka Carnikavas novada dome plāno jaunu veloceliņu maršrutā Vecāķi - Lilaste. No pēdējās nedēļas veikto pārbraucienu viedokļa gribētu teikt, ka neapšaubāmi atbalstu veloceliņa iekārtošanu šajā maršrutā - tas ir tikai loģisks turpinājums, kas ļautu šeit attīsties velotūrismam, iespējams arī uzlabojot vietējās komercijas izredzes. Bet... es neesmu līdz galam pārliecināts par izvēlēto risinājumu par asfaltēta celiņa būvniecību (ja vien starplaikā nav bijuši citi lēmumi). Esmu izbraucis apkārtnes mežus&ceļus krustu šķērsu un varu teikt, ka to var izdarīt. Un es neesmu nekāds sportists, pat vēl vairāk - ofisa klerks ar neregulāru fizisko slodzi. Es aicinātu apsvērt, veidot labi marķētu, sakārtotu meža taku. Es tiešām nezinu kā tas būtu no izmaksu viedokļa, bet no dabas viedokļa, šķiet, ka jautājumu nav. Tīri no velobraucēja viedokļa es, protams, atbalstītu tik forša veloceliņa būvniecību, kāds ir starp Carnikavu un Gauju, bet kā dabasmīlis, redzot visus tos dzīvniekus un putnus, es laikam tomēr gribētu dabai mazāk kaitīgu opciju. Bet tas tā, pārdomas par tēmu.

Dažas bildes, sorry daļu bildēju ar planšeti, kur kamera nav no labākajām.

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pirmā mellene 2016

Kalngalē

Kalngales 1/2 kabonādes :D

Viens no virknes līdzīgu uzrakstu Mežgarciemā

Laveru ezers - neļaujiet foto kvalitātei maldināt - skaista vieta






Dzirnezers

Tuesday, June 21, 2016

Rīdzinieki vasarnīcā (2.daļa)

Nu jau Rīdzinieki gandrīz mēnesi ir nodzīvojuši savā vasarnīcā. (1.daļa te)

  • Šķūnī Rīdzinieks bez nelielām malkas rezervēm uzgāja dažāda veida instrumentus, kurus lielākoties savā dzīvē ir redzējis vien televizorā vai cenuklubā. Kaplis, 3 veidu grābekļi, lāpstas, zāģi, cirvis, dārza grieznes un vēl viss kaut kas, kam nosaukumu Rīdzinieks nezina. Nu tik sāksies! Cirvi pāris reizes pavicinot, Rīdzinieks saprot, ka to bērza bluķi nemaz tik viegli saskaldīt nevar. Ņemot vērā Rīdzinieka problēmas ar muguru, malkas skaldīšanas pasākums tiek atlikts uz nenoteiktu laiku. Bet grābeklis, kaplis un lāpsta taču arī ir! Tāpēc Rīdzinieki blakus esošajā pilsētiņā nopērk kasti ar salātlapu stādiem un 3 ķirbju stādus. Rīdzinieks ir lasījis, ka pelni ir labi augsnei. Viņš uzrok 3*4m lielu zemes gabalu, iestrādā pelnus no iepriekšējā vakara kamīna kurināšanas un teic Rīdziniecei, ka var stādīt. Tagad Rīdziniekiem ir dārziņš, kur aug salātlapas, trīs ķirbju stādi, rozmarīns un timiāns. Ah jā, arī trakā ogu mētra, ko Rīdziniekam vēl pagājušajā gadā uzdāvināja darba kolēģi, ir iestādīta. Redzēs, kas no tā visa iznāks. Pēc kāda laiciņa pirmā salātlapu raža tiek notiesāta un atzīta par labu esam.
  • Darbadienu vakaros un brīvdienās Rīdzinieks filosofiski prāto par bezgalību. Filosofisko pārdomu ierosinātājs ir mājai blakus esošā priede ar bezgalīgu čiekuru daudzumu. Rīdzinieks perfekti zina, kad lasīt čiekurus - dažas stundas pirms vēja brāzmām, pēc kurām pagalms atkal pilns ar kokainajiem augļiem. Jau vairākas reizes čiekurs ir nokritis pusmetra radiusā ap Rīdzinieku - nenovēršamais tuvojas. Rīdzinieks prāto par slēpošanas ķiveres vilkšanu vējainajās dienās. Laba ziņa - pēc divām vētrām vājākie čiekuri ir krituši, līdz ar to tagad situācija ir normalizējusies, uz laiku...
  • Ceļā uz jūru ciematā ir trīs upes šķērsošanas vietas. Viena no tām ir koka tilts. Maigi izsakoties, daži tilta dēļi ir iepuvuši, ielūzuši un tilts ir savēries. Rīdzinieks aizraksta uz pašvaldību un izstāsta situāciju, ka šādi ekspluatēts tilts var kļūt bīstams. Pašvaldības reakcija ir zibenīga - tilts tiek apsekots un tiek secināts, ka tilts nav viņu īpašumā, ka tā vispār ir nelegāla būve avārijas stāvoklī, tāpēc bīstama. Rīdziniekiem tiek ieteikts izmantot citu tiltu. Rīdzinieks kāpjot uz ieteiktā tilta, ar pirmo soli salauž dēlīti... Ja 3.daļas vairs nav, tad ziniet, kur meklēt Rīdzinieku.
  • Rīdzinieks veicis visaptverošu analīzi par kurmju dzīves cikla paradumu ierobežošanu. Ok, tikai paskatījās Youtube. Secinājums - lai jau dzīvo radījums, neies jau 6os no rīta ar lāpstu medīt kurmi. Novada pilsētā gan saimniecības preču veikalā Rīdzinieks ierauga sēra sveces, kas domātas kurmja aizbiedēšanai. Pārdevēja gan godīgi pasaka, ka tas liks kurmim vienkārši pārvākties pie kaimiņa. Rīdzinieks novērtē kaimiņu perfekto mauriņu, un apžēlojas... nav jau tā, ka tās kaudzītes diži traucētu. Golfu jau gluži mauriņā nespēlē... Arī Rīdziniece teic, ka lai jau dzīvnieks dzīvojas. Pagalms gan jau vairāk atgādina mazu bmx trasi (varbūt var Ivo Lakuču paaicināt nosertificēt?). Tik ilgi kamēr kurmis neiznīcinās Rīdzinieces stādīto dobi, viņa vidējā termiņa perspektīvas gan izskatās itin labas.
  • Rīdzinieku atvestie palodzes augi manāmi atdzīvojas. Citronkoki pamazām atbrīvojas no laputīm, garšaugi strauji aug. Arī dobē iestādītais "Rimi" rozmarīns sāk pieņemties spēkā, timiāns gan pamatīgi nīkuļo. Izskatās, ka arī Lavandas krūmiņš drīz būs jāutilizē.
  • Pirmā vētra tiek pārdzīvota veiksmīgi - Rīdzinieki uz nedēļas nogali ir aizbraukuši uz Kopenhāgenu (par to nākamajā ierakstā). Par vētru liecina tikai pagalms pilns ar čiekuriem un malku, jeb zarus, kas sakritusi no kokiem. Zari tiek rūpīgi salasīti un sakrauti kaudzē ar domu, ka iekuram ļoti labi noderēs. Diemžēl nākamo dienu lietus visu savākto kaudzi pamatīgi saslapina. Otrā vētra nāk ar vēl vairāk zariem. Lai nopļautu mauriņu, tas no sākuma jāatbrīvo no sakritušajiem zariem. 2h paiet vien novācot zarus. Gulēt vētras laikā arī ir apbrīnojami sarežģīti - mājas skaņas izolācija ir lieliska - tikpat laba kā brezenta teltij. Jauki, ka vismaz jums nepil...pagaidām.
  • Labi, ka abi Rīdzinieki strādā analītisku darbu, prāti ir uzasināti. Tāpēc paiet tikai nedēļa līdz tiek pamanīta korelācija starp dušas izmantošanas intensitāti un peļķi uz grīdas. Notekcaurule caura, kā rezultātā vērojama vēl viena sakarība - ar katru dienu peļķes diametrs palielinās, bet matu mazgāšanas ātrums pieaug. Ideju kā salabot nav, tiek palikts apakšā šķīvis, lai vismaz ūdens netek kur pagadās. Mājas saimnieks 3 piegājienos gan veiksmīgi tiek galā ar remontdarbiem.
  • Mēnesi pēc ievākšanās saimnieku atstātā malka ir beigusies. Labi, ka naktis kļuvušas siltākas. Blakus ciematā ir malkas tirdzniecības placis - Rīdzinieks uz to met acis. Pagaidām izlīdzas ar 40l bērzu malkas maisiem.
  • Vienā no dienām Rīdzinieks dodas pārgājienā uz novada pilsētu. 40 minūšu laikā tā tiek sasniegta. Meža taka visai ainaviska, cilvēki netiek sastapti. Rīdzinieks pirmo reizi dzīvē redz dzīvajā ūpi. Nožēlo, ka fotoaparātu nepaņēma pārgājienā. Galamērķī, tiek padzerta kafija un apēsta aukstā zupa vienā no diviem sabiedriskās ēdināšanas iestādījumiem. Tiek apmeklēti arī dažādi saimniecības veikali, kur tiek iegādāta koka laka un pinzele - Rīdzinieks koka vīna kasti iecerējis pārtaisīt par puķu kasti. Atpakaļceļš aizņem ilgāk - ap stundu, bet Rīdziniekam izdodas atklāt melleņu sezonu, kā arī atrast kazenājus, kas būs noderīgi  kādu mēnesi vēlāk. Gājiens turp-atpakaļ ir 9km garš. Rīdzinieks cerēja šajā ceļā atrast meža zemenes. Neveiksmīgi. Bet atrada vēl vienu upes šķērsojumu, par kuru acīmredzot arī nav informēta pašvaldība.
  • Rīdzinieku teritorijā ļoti komfortabli jūtas kaimiņu taksis, kaimiņu divi mopši, kaimiņu mazs melns skarains suns, kura sugu Rīdzinieks nezina. Tāpat Rīdzinieku teritoriju tranzītā visu laiku šķērso divi kaķi, no kuriem viens nekautrējās nākt ar iekšā mājā. Lieki teikt, ka visi minētie tranzīta dalībnieki ne tikai šķērso teritoriju, bet arī atstāj ziņas viens otram, ka te ir bijuši. Rīdzinieks spriež, ka jāievieš kaut kāda veida tranzīta nodeva. Tik vēl nezina kādu.
  • Rīdzinieku ēdienkarte ir būtiski mainījusies. "Rimi" un "Prizma" pārtikas iegādei gandrīz vairs netiek apmeklēti. Novadā ir iespējas iegādāties ir garšīgu sieru, i dārzeņus pa tiešo no saimniecības, i gaļu. Par sieru atsevišķa saruna, bet tie, kas nezina - "Soira" siers Ādažos -  ir gan starptautiskie zīmoli kā Mozzarella un Camambert, gan arī dažādi vietējo eksperimentu rezultāti. Īpašnieki patiesi siera entuziasti, kas abās Rīdzinieku apmeklējuma reizēs uzrīkoja īstenu degustāciju. Daudz labāk par tiem sieriem, kas dabūjami lielveikalos, turklāt cenas nebūt nav augstākas par importa analogiem. Ēšanas paradumu maiņu nosaka arī grila esamība. Tā kā līdz šim Rīdziniekiem nav bijusi iespēja tādu izmantot, tad tagad grils tiek lietots visai ekstensīvi. Rīdzinieks iemācījies taisīt grillētu dārzeņu salātus, ko nošpikojis no kāda Londonas paziņas. Rīdzinieki gaida, kad mežos sāks parādīties gailenes un lielākos apjomos - mellenes.

Rīdzinieku pagalms
Rīdzinieku dobīte

Rīdzinieku terase

Wednesday, June 8, 2016

Rīdzinieki vasarnīcā (1.daļa)

Divi tīrasiņu pilsētnieki pārvākušies uz 4 mēnešiem uz vasarnīcu Pierīgā. Nav tā, ka rīdzinieki nav lāpstu turējuši rokās, bet tomēr - labāk orientējas branču, kafejnīcu un koncertu/kino pasaulē. Taisnības labad gan jāsaka, ka Rīdzinieks lielu daļu bērnības pavadīja blakus ciematā, tādēļ apkārtnes meži un jūra pazīstami. Zina kur meklēt sēnes, kur mellenes un kazenes, zina arī īsākās takas utt. Pagājušas divas nedēļās, pirmie puni, pārsteigumi, sajūsma un neizpratne. Lieku "1.daļa", jo nešaubos, kas tas tikai sākums, un turpinājums noteikti sekos.

Garo (patiesībā īso) vakaru sabiedrotais - kamīns

  • Vasarnīca tiek meklēta ilgi un sistemātiski. Līdz "paralyzed by analysis" statusam, kad šķiet, ka vairs neko nedabūs. Pēc n-tajiem braucieniem lūkoties vasaras mītni, tomēr viens īpašums iekrīt acīs. Koka mājele, ar visu, kas nepieciešams - ir ūdens, ir elektrība, ir kamīns, salīdzinoši liels pagalms. Liekas, ka derēs. Nevienas durvis pašā mājā aiztaisīt līdz galam nevar, vējš svilpo, bet ko tad vasarai vairāk vajag?
  • Ievākšanās notiek raiti, faktiski visa iedzīve tiek pārcelta uz vasarnīcu. Pārceļas arī uz palodzes augošie zaļumi, citronkoki, orhidejas utt. Pēc Kr. Valdemāra ielas siltumnīcas, augi brīvā dabā redzami atdzīvojas. Cerams, ka tas pats notiks ar Rīdziniekiem.
  • Virs mājas priede ar visām no tām izrietošajām sekām. Pagalms pilns ar čiekuriem. Rīdziniecei, naktī neviltos pārsteigums par skaņu, kas rodas čiekuram triecoties pret jumta segumu - šķiet, ka kāds staigā pa istabu.
  • Pļaujmašīna. Elektriskā pļaujmašīna ar vadu. 20 minūtes līdz pirmajai reizei, kad Rīdzinieks gandrīz pārbrauc pāri vadam. Vēl 5 minūtes un pūliņi vainagojas panākumiem. Noveicas - tikai izolācija pabojāta. Rīdzinieks noteipo izolāciju un mauc tālāk. Gabals absolūti nelīdzens, pļaujot zāli Rīdzinieks vismaz daļēji sajūtas kā Dakāras rallija pilots. Kurmja rakumi ik pēc 10m, arī svaigi.
  • Teritorijai nav sētas. No kaimiņiem to šķir vien nelieli krūmiņi. Attiecīgi dzīvnieku pasaules takas šķērso teritoriju. Teiksim tā, divās nedēļās atnākt nokārtoties Rīdzinieku zālājā par absolūtu nepieciešamību uzskatīja lielākā daļa kaimiņu suņu. Daži pat rūc uz Rīdziniekiem- no sērijas: "Ko Jūs te darāt manā teritorijā?".
  • Aukstums. Siltumizolācijas īsti nav. Ko nu tur - šķirbas durvju un logu ailēs ir tik lielas, ka iekštelpu temperatūra ir +/- 3 grādu amplitūdā no āra temperatūras. Uz nakti iekurinot kamīnu un ieslēdzot elektrisko sildītāju, guļamistabā var iegūt komfortablu temperatūru. Bet iznākšana no guļamistabas katru rītu līdzinās kontrastdušai.
  • Netālu no vasarnīcas ir ciemata galvenais (nu labi, labi - vienīgais) veikals. Viss ir kārtībā. Ir viss, kas nepieciešams un pat vairāk. Katrā no piejūras ciematiem veikalā ir arī vietējā marinējuma šašliks. Ja blakus ciematā ir pavisam klasiska recepte, kur izņemot sīpolus, piparus, sāli un etiķi, šķiet, nekas netiek lietots, tad Rīdzinieku apdzīvotā ciemata veikala šašliks ir daudz advancētāks - šķiet Kaukāza tipa šašliks adžikas mērcē. Bet stāsts ne par to. Visplašākajā izvēlē ir pieejams alkohols. Tik plašā klāstā lētā gala stipro alkoholu es līdz šim nebiju redzējis. Un piektdienas vakari/sestdienas rīti, kad Rīdzinieks aiziet uz veikalu pakaļ gardai biezpienmaizei, liecina, ka pieprasījums pēc šā alkohola ir liels. 3 pircēji no 4 rindā priekšā gaida uz "plakano". Rīdzinieks analītiski novērtē, ka plauktos ir 26 veidu dažādi "plakanie". Krējums viens.
  • No rītiem vilciena stacijā ir vien 4-5 cilvēki...un blusains vietējais kaķis bez astes. Kaķis ļoti komunikabls - parunājas ar visiem vilciena gaidītājiem. Stacijā biļešu kase nedarbojas, laikam neracionāli tādu turēt vaļā tik mazam braucēju skaitam. Ja braukt ar vilcienu, tad jārēķinās, ka nokļūšana no/līdz darbam aizņem laiku un spēkus. Nav kā Rīgā, kad Rīdzinieks 20 minūšu laikā varēja aizstaigāt līdz darbam. Tagad tikai nokļūšana līdz ciemata stacijai aizņem 20 minūtes, tad 35 minūšu brauciens un vēl 20 minūšu pastaiga. Un vakarā pretējā virzienā. Pretī atkal bezastainais kaķis...
  • Vienu dienu Rīdzinieks twitterī izlasīja, ka jūrā ūdens ļoti silts. Paskatījās arī LVĢMC prognozi/novērtējumu. Tiešām - rāda +20°C. Vilcienā atpakaļceļā no darba  Rīdzinieks pierunāja kolēģi, kurš dzīvo blakus ciematā, ka jāiet peldēties. Kolēģis bija bažīgs, šosezon vēl nepeldējies, arī šajā apvidū dzīvo tik pirmo gadu, bet piekrita. Pēc kāda laika Rīdzinieks un kolēģis tiekas pie jūras starp abiem ciematiem. Brienot iekšā jūrā Rīdzinieks tik saskatījās ar kolēģa draudzeni, kura šajā apvidū dzīvo jau sen, un ļoti labi saprot kāda ir patiesā situācija, t.i. ūdens temperatūra... Vairāk par +14°C nebija. Rīdziniekam kājas stindzināja. Bet nu jābrien tālāk, jātēlo, ka viss ok - lai jau kolēģis atklāj peldsezonu :). Dažas dienas vēlāk gan ūdens tiešām bija 18°C, gandrīz kā vasaras tipiskā ūdens temperatūra jūrā.
  • Ideja par vasarnīcu liekas romantiska. Bet vakaros pēc darba abi Rīdzinieki knapi spēj sevi piespiest aiziet līdz jūrai. It kā 15-20 minūšu gājiens pa kāpām, no kurām dažas varētu pretendēt uz Latvijas kalnu statusu, bet ne vienmēr izdodas pārvarēt slinkumu. Bet gājiens pa mežu smuks - tas tiesa. Cilvēku pie jūras faktiski nav, acīmredzot 20 minūšu pārgājiens pa kāpām ir par grūtu vairumam ciemata iedzīvotāju (skaidra lieta - 26 veidu "plakanie"...) Moržus, jeb roņus arī īsti neredz, ja neskaita pašu Rīdzinieku.
  • Kamīns tiek kurināts gandrīz katru dienu. Rīdzinieks ātri vien sapratis, kā atšķiras ļoti sausa malka no ne ļoti sausas malkas. Ilgstošais sausuma periods gan ļauj mežā savākt kokmateriālus iekuram. 
  • Kaimiņi mīl tusēt. Pagājušajā nedēļā Rīdziniekus pusdivpadsmitos vakarā pārsteidza krievu popmūzikas žanra "koncerts" blakus pagalmā. Gods kam gods - deju vakars tika aizvadīts ekspres-manierē - pusstundas laikā bija miers.
  • Veļu žāvēt saulē un vējā taču esot vislabāk - tā bija dzirdējuši Rīdzinieki. Tiešām, tā ir. Vien pie nosacījuma, ka kaimiņi nav tikko pa vējam uzlikuši grillu un sākuši grillēt cūkgaļas ribiņas. Rīdzinieks joprojām darbā sēžot jūt ribiņu smarža. 
  • Rīdzinieki ātri vien iestājušies arī vasarnieku ordenī, t.i. apmeklējuši "Depo" veikalu, noformējuši klienta karti, un atstājuši tur bezjēdzīgi daudz naudas. Tagad Rīdzinieki jūtas gatavi vasarai. 
Turpinājums sekos...

Pie jūras

Mežonīgā Langas upe

Pasaku mežs

Friday, May 13, 2016

Nelieli pavasara mirkļi


  • Lakši - daudz. Sataisīju lakšu sviestu - taisa tāpat kā ķiploku/zaļumu sviestu. Tiem, kam patīk mazliet ķiploka aromātam, bet kam pēc tam arī jābučojas. :) Lakši man šogad aizvieto ierasto sparģeļu sezonu - kaut kā vēl nav sanācis jaunajā sezonā dabūt vietējos vai vismaz Eiropas sparģeļus.
  • Studenti. Mēģina mani atrast, un pierunāt aizpildīt anketu visu - twitter, fb, e-pastā. Un bieži pat ne anketu, kuru ātri aizpildi, bet ar n-tajiem atvērtajiem jautājumiem. Šodien vispār bija unikāls variants - 6 atvērtie jautājumi, par kuru katru varētu rakstīt traktātu. Un termiņš - šodien vajag. :) Šajā pavasarī esmu aizpildījis arī neskaitāmas bakalaura/maģistra darbu anketas. Un secinājums ir viens - anketas taisīt mūsdienās studenti nemāk. Jā, internetā ir vieglāk, nekā mēs agrāk taisījām, bet kvalitāte no tā neuzlabojas. Jautājumi noformulēti nekorekti, atbildes vēl trakāk. Bieži aizpildu anketu un jau tās vidū saprotu, ka studentam beigās no tās rezultātiem nekāda labuma nebūs. Augstskolās vairs statistiku nemāca?
  • Ērces un peldes. Neticēsiet, bet esmu paspējis izbaudīt jau abus. Ērci dabūju relatīvi agri - 30.aprīlī kaut kur mežos starp Garciemu un Garupi. Bija piesūkusies maita rokā, pie pleca. Labi, ka Polundrs pamanīja laicīgi. Vienpadsmitos vakarā braucu uz Infektoloģijas centru, lai noņem un pārbauda. Šoreiz paveicās - neinficēta, vakcinēts neesmu. Bet on the upside, pagājušajās brīvdienās ar Polundru izpeldējāmies jūra. Well, ieskrējām, apmērcējāmies, un izskrējām (zinu, zinu - ūdenī jāiet pakāpeniski, lai ķermenis pierastu, bet ej nu tu ieeja pakāpeniski 10-12°C). Bet tehniski peldēšanās sezonu atklājām.
  • Hokejs. Šogad gandrīz neskatos. Sliktas priekšnojautas par izkrišanu no A grupas, bet nu tādas man jau ir pēdējos 10-15 gadus, līdz ar to, tas nav rādītājs.
  • Bloga lasītāju statistika. Tāda sajūta, ka visi brauc uz Sicīliju. Tas pēdējo mēnesi blogā ir pārsteidzoši populārs raksts. Un attaisot Instagram, to vien redzu, kā paziņas, kas kāpelē pa tām pašām Caltagirone trepēm vai klīst pa Agrigento tempļiem, kur lieliskais četrinieks bija nu jau tālajā 2012.gadā.
  • Pēdējās dienas vairāk pieraduma dēļ čekoju aviobiļetes. Šogad acīmredzot pateicoties zemajām degvielas cenām ir fantastiski zemas cenas lidojumiem uz Z-Ameriku (var atrast zem 300 Eur turp-atpakaļ). Lai arī šogad bija plāns nekur neceļot, siekala tek septembrī kaut kur aizbraukt - uz Kanādu vai ASV.
  • Dzīvoklis sāk iesilt. Istabas augi aug griezdamies - citronkoki, rozmarīni, baziliki,ogu un citronmētras, salvijas u.c. draugi. Ieaudzies arī rozmarīns, ko atvedu no Gerzensee apmeklējuma. Toreiz Montreux no liela rozmarīna krūma noplūcu kātiņu, ko 3-4 dienas turēju ūdenī viesnīcā, tad vedu uz Rīgu, turēju vēl 2-3 nedēļas ūdenī, līdz pārstādīju zemē. Būs man Šveices rozmarīns par piemiņu no pavadītā laika tur.
  • Pēdējo divu mēnešu laikā darba ir bijis tik daudz, ka virtuvē faktiski neko neesmu darījis. Vienu reizi uzcepu pīli. Vienreiz no uz palodzes audzētā bazilika uztaisīju pesto.  Un tas arī pa lielam viss - nekā interesanta, būs kaut kas jāizdomā. Nu ok, šogad ēdam dīgstus - nopirkām diedzētavu - vispār laba štelle, īpaši pavasarī, kad rudens veltas jau izēstas, bet vasaras veltes vēl nav klāt.
  • Pēdējā laikā bijām pāris kulūras pasākumos. Uz Riga Jaze Stage, Pētera Vaska jubilejas koncertu Dzintaros un filmu Saules Staros. Lai arī P.Vasks man patīk, koncertā tā pa īstam izbaudīju 1/3 daļu - vijoles un čella duetu Castillo Interior. Džeza koncerts bija foršs, lai arī jāteic, ka esmu absolūts šī žanra klausītājs-čaiņiks. Savukārt par filmu palika divējādas sajūtas. Pirms tam lasīju visai jūsmīgas atsauksmes. Es laikam gluži nejūsmoju, bet, ja vakarā nav ko darīt, un gribas paskatīties par to, kā dzīvojas aiz priekšskara, tad jau var. Filma gan nav īsti dokumentāla, bet Z.Korejiešu "režisēta".
  • Pēdējā laikā sanāca nedaudz pabraukāt pa Latvijas rūpniecības uzņēmumiem. Iedvesmojoši - ir patīkami laiku pa laikam izrāpties no biroja, beigt blenzt ekrānā un klabināt pa klaviatūru. Ir patīkami, ka Latvijā ir īsti entuziasti, kas svēti tic savas idejas panākumiem.

Thursday, April 28, 2016

Spritik, vodka...lakši

Nesen, pēc ilgāka laika pārtraukuma, biju iegājis Rīgas Centrāltirgū. Neapšaubāmi, pēdējos gados tirgus pakāpeniski tiek labiekārtots – dārzeņu paviljons tagad vairāk atgādina dārzeņu mākslas galeriju – no turienes ir gandrīz neiespējami aiziet tukšām rokām. Lasīju arī, ka jau tuvākajā laikā notiks vērienīgi darbi gastronomijas paviljonā, kā arī zivju paviljonā. Tomēr viena lieta mani joprojām pārsteidz – nu cik gan grūti var būt tikt vaļā no kontrabandas tirgotājiem. Jā, viņi vairs nav tik uzbāzīgi kā pirms 10 gadiem, bet tajās 10 minūtēs, ko pavadīju tirgū, manas ausis sadzirdēja trīs piedāvājumus "сигареты…". Ja agrāk nekautrējās šos vārdus izkliegt (komplektā ar "спиртик" un "водка"), tad tagad tā klusi un nemanāmi novelk pie sevis ar dīvainu velkošu tonalitāti "сиии-гаааа-реты". :) Es saprotu, ka šos darboņus tiešām ir grūti iztvarstīt, bet kur problēma organizēt kontrolpirkumus, ja jau paši piedāvā preci? Laikā, kad tiek runāts par finansējuma trūkumu veselībai un izglītībai un to, ka nodokļu ieņēmumi ir pārāk zemi, šie jautājumi ir atstāti pilnīgi novārtā. Es saprotu, ka visticamāk šie darboņi pazīst sejā katru Rīgas policistu, es saprotu, ka sods par viņu darbībām ir tik relatīvs, ka viņi ātri vien ir atpakaļ tirgū. Bet vai tiešām tirgus administrācija kopīgiem spēkiem ar policiju nespēj rast risinājumu?
Eju tālāk – lakši (tiem kas nezina – skaidrojums). Ok, varbūt siltumnīcā audzēti. Vēl, un vēl, un vēl. Protams, pie rokas noķert nevienu nevaru, bet ļoti šaubos, vai tie visi ir siltumnīcās audzēti. Interesanti – kā un kas kontrolē to izcelsmi? Bet jā - tagad lakšu laiks. Te būs laba recepte: http://lindasvirtuve.lv/2014/04/14/laksu-jeb-mezloku-pesto/ (kā redzams, neesmu vienīgais, kuru uztrauc lakšu izcelsme).

Tuesday, April 26, 2016

Bloga jubileja (100 tūkst.)


Ņemts no: www.g3newswire.com

Šodien pienākusi neliela bloga jubileja – 100 000 skatījumu. Nopietniem blogeriem šis, protams, tāds nebūtisks skaitlis, bet tad, kad es savējo taisīju, nebiju domājis, ka tādus ciparus sasniegšu. Neesmu klasisks blogotājs (tā laikam visi saka) – rakstu visai reti – par ceļojumiem, kuros esmu bijis (lai arī ne par visiem – dažreiz gribas emocijas paturēt pie sevis) un par tēmām, kuras man pēkšņi ir bijušas aktuālas. Tāpēc arī tēmu loks visai plašs – no dārzniecības līdz virtuvei, politikai, ekonomikai vai ikdienas novērojumiem.
Populārākie gan neapšaubāmi šajā laikā ir bijuši tie raksti, kuru dēļ blogu izveidoju – ceļojuma apraksti. Pārliecinoši populārākais raksts ir bijis ceļojuma apraksts uz Islandi, tas gan izceļas ar to, ka rakstīts angliski (ļoti labi norāda uz to, kāds ir potenciāls rakstīt angliski nevis "vietējam tirgum"). Ja blogam būtu komerciāla ievirze, tad laikam tiešām būtu bijis vērts rakstīt angliski. :)
Vai plānoju kādas izmaiņas blogam? Visticamāk, ka nē – vairāk laiku un resursu es tajā ieguldīt negribu un arī nevaru. Tas joprojām galvenokārt paliks tikai un vienīgi kā mans komunikācijas veids ar maniem radiem, draugiem, paziņām – lai katram atsevišķi nebūtu jāstāsta par kārtējo ceļojumu utt. + Platforma, kur varu izkliegt kādu savu sāpi, pārdomas u.tml. Brīžiem, iedvesmas dzīts, rakstīšu pa 3 blogiem nedēļā, brīžiem mēnešiem neko nepublicēšu.
 
Paldies lasītājiem! Nākamā robeža - miljons. :)
 
P.s. Ja nu kādam (piemēram, VID, interesē – šie 100 000 lasījumi no reklāmām ir ienesuši 64.87 Eur, bet bloga uzturēšanas izmaksas bijušas ap 20 Eur. Ir neliels pārpalikums – pietiks svinību kūkai un kādam portvīnam.  

Sunday, April 24, 2016

Pikniks LV gaumē

Vakar braucu vilcienā savā ierastajā maršrutā Garciems-Rīga. Laiks pretstatā šodienai bija salīdzinoši labs – spīdēja saulīte un bija silti. Neilgajā, aptuveni 30 minūšu, braucienā redzēju 4 piknikotāju saietus. Tas pats par sevi nebūtu nekāds pārsteigums, bet mani izbrīnīja fakts, jeb sakarība, ko pamanīju. Proti visos četros gadījumos pikniks bija ierīkots vietā, ko raksturoja trīs elementi. 1) Netālu no dzelzceļa (quite obvious - redzēju tač' viņus pa vilciena logu). 2) Pikniks notiek 10-20m attālumā no dzelzceļa un...kapiem otrā pusē. T.i. pikniks notiek starp dzelzceļu un kapiem. 3) Uz palaga/galdauta (vai kā nu lai to sauc) ir redzama plastmasas divlitrene ar alu (ja vien nav iepildīts kas cits).

Tad nu braucu un domāju – kādēļ šādai neapšaubāmi kolorītai kompozīcijai ir tāds šarms, ka nav iespējams paiet 500m tālāk, kur ir upe, parks, mežs vai jebkas cits, kas man šķistu piemērotāks piknikam. Polundrs izvirzīja versiju, ka tie ir cilvēki, kas tikko bijuši kapos, apkopt savu radu kapiņus. Varbūt. Bet kontingents ar vidējo vecumu zem/ap 20 ar divlitreni man neatgādina tipisko sestdienas publiku kapos. Varbūt lieli dzelzceļa fani? Bet kāpēc kapi? :D Tā arī īsti netiku gudrs.

P.s. Kurš ir gatavs nākamnedēļ doties piknikā? Ir tač' jāpārbauda praksē.

Monday, March 21, 2016

Gerzensee – vieta, kur satikās pasaule

Gerzensee'2016

Pēdējās divas nedēļas nav bijis īsti ne laika, ne vēlēšanās rakstīt. Tagad jau sēžu Cīrihes lidostā un skatos, kā viena pakaļ otrai aizlido manu grupas biedru lidmašīnas. Gadu gaitā esmu bijis daudzos kursos, bet šie laikam bija labākie. Protams, Šveiciešu organizēšanas spējas ir lieliskas, bet ne tas ir galvenais aspekts. Galvenie bija cilvēki, 25 (neskaitot sevi pašu) no visām pasaules malām. Nekad nebiju piedzīvojis tik milzīgu kultūru, reliģiju un uzskatu daudzveidību vienkopus. Man bija kursabiedri no Azerbaidžānas, Bangladešas, Butānas, Brazīlijas, Kanādas, Dānijas, Fidži, Francijas, Gambijas, Gvinejas, Indijas, Jamaikas, Lietuvas, Meksikas, Mongolijas, Nepālas, Filipīnām, Seišelu salām, Šrilankas, Taivānas, Taizemes, Tadžikistānas, Tunisijas, Uzbekistānas un Zambijas. Tās ģeogrāfijas un kultūru zināšanas, ko paspēju iemācīties triju nedēļu laikā ir nenovērtējamas. Tagad katra no šīm valstīm man vismaz daļēji asociēsies ar kādu no šiem ceļabiedriem.
Jāteic, pēc pirmās, salīdzinoši mierīgas nedēļas mācībās, otrā nedēļa bija ļoti, ļoti intensīva. Dažās no dienām mācījāmies no 8:30 līdz 21:30 (protams, ar pārtraukumiem), un jāteic godīgi, mājās vēlreiz būs "jāiziet cauri" materiāliem, jo brīžiem smadzenes atteicās uzņemt vēl vairāk informācijas – bija vienkārši par daudz. Protams, neizpalika arī paceļošana apkārt. Otrās nedēļas nogalē bijām Montreaux, pilsētiņā Šveices franču daļā. Kamēr lielākā daļa kursabiedru devās apskatīt Chillon pili, es devos klīšanā pa pilsētu, uzkāpjot kalnā augšā, kur atrodas vecpilsēta. Tā bija pirmā diena, kad varēja just, ka beidzot arī Šveicē pavasaris ir klāt. Līdz pat 2. nedēļās beigām laiks bija ļoti mainīgs un ziemīgs. Šo rakstot, skatos kā pa skrejceļu garām aizbizo "Aeroflot" dzelzs putns, tur aizlido Mongolijas pārstāve. Atgriežoties pie Montreaux, skaista maza pilsētiņa, ar ļoti skaistu promenādi, kur vietējie dārznieki ir ļoti pacentušies, lai tā izskatītos pēc botāniskā dārza :) Nedaudz atgādināja Lugano. Pirms iebraukšanas Montreaux, paviesojāmies vietējā šokolādes rūpnīcā. Nevarētu teikt, ka kaut kādi baigie iespaidi man – dzīvojot 2-3 minūšu gājienā no "Laimas" fabrikas, šokolādes smarža neizraisa pārsteigumu. Grupas biedri gan izbaudīja gan pašu rūpnīcu, gan iepirkšanos šokolādes veikalā. Bija nedaudz bēdīgi redzēt, ka dažiem no grupas biedriem acīmredzami finansiālā rocība neļāva nopirkt to, ko viņi vēlējās. Arī lētākā šokolāde ap 3 CHF šķita ārkārtīgi dārga cilvēkiem no valstīm, kur par šādu naudu var vairākas dienas ēst pusdienas.
Vienu vakaru bijām Bernē, kur lielākā daļa grupas metās iepirkties, kamēr mēs ar dāni metāmies apskatīt pilsētu, jo iepriekšējās nedēļas brauciens mums abiem slimības dēļ izpalika. Berne ir ļoti skaista – es labprāt kādreiz atgrieztos to apskatīt tuvāk, jo šoreiz faktiski to redzēju tikai saulrietā un tumsā.
Vienā no brīvajām dienām aizdevos uz Lozannu, kur paziņa Ilze, kas tur dzīvo, mani izvadāja gan pa pilsētu, gan pa vietējiem vīna laukiem. Lozanna atrodas faktiski turpat blakus Monrteaux, bet ir būtiski lielāka pilsēta. Pilsētā paklīdu un papētīju vietējo arhitektūru, apskatīju vietējos parkus un pastaigāju pa promenādi. Vienīgi žēl, ka gan dienā kad biju Montreaux, gan dienā, kad biju Lozannā, virs ezera bija neliela migla, kas neļāva īsti saredzēt ezera otrā pusē esošos alpus.
Bijām arī Cīrihē, daudz laika nebija, bet 2-3h pastaigājām, pilsēta patika, bet galvenokārt tās vecā daļa. Pārējais glamūrs īsti neuzrunāja. :)
Pēdējā nedēļā jau atkal bija diezgan daudz jāstrādā dažādos grupu darbos, bet atradu laiku arī doties pastaigās. Rezultātā Gerzensee apgabalu esmu izstaigājis krustu šķērsu. Pēdējās dienās arī strauji pietuvojās pavasaris, kas nozīmēja to, ka vietējās fermas izlaida ārā to iemītniekus, pamazām pļavas sāka ziedēt un kļuva būtiski skaistāk. Pat vakar, pēdējā dienā, devos 10km garā pārgājienā pāri kalnu grēdai. Pa ceļam satiku un “parunājos” ar vietējām aitām, kazām, ēzeļiem, zosīm, zirgiem, govīm parastajām, hailanderu govīm, trušiem, vāverēm un pat stirnu. Pa ceļam nedaudz apmaldījos, kā rezultātā vienā mirklī attapos milzīgā laukā kopā ar aitu baru. Apkārt elektriskais gans, netieku laukā. Varētu iet atpakaļ, bet tas nozīmē, ka 1.5h esmu kāpis kalnā bezjēgā :D Šoreiz paveicās, saimniece pamanīja mani, un ļoti brīnīdamies, kā man izdevies nokļūt pie aitām, parādīja man vietu, kur var tikt "brīvībā". :)  Bēē.
Vakarus un pusdienlaikus pavadīju ar saviem grupas biedriem mēģinot izzināt viņu kultūru, tautsaimniecības un viņu pašu dzīves. Bija arī dzīvās mūzikas vakari, kad čalis no Fidži spēlēja ģitāru un Tadžiks kopā ar Zambijas pārstāvi laidās dejās. :) Dabūju arī virkni jaunu monētu – no Seišeļu salām, Nepālas, Taizemes, Kanādas, Ķīnas utt.
Šodien mērens nogurums – vakardien bija party līdz pēdējam. Atvadu pasākums izvērtās ļoti garš – atvadu vakariņas, n-tas fotografēšanās, sertifikātu izdale, vīns, dejas, dziedāšana, biljards, atvadu runas utt. Aizgāju gulēt ap diviem, bet izturīgākie rītu sagaidīja nemaz neaizejot gulēt. No rīta daži vēl ieturējām kopā brokastis un devāmies uz Berni, kur jākāpj vilcienā uz Cīrihes lidostu. Viss būtu labi, ja vien mēs nebūtu aizmirsuši Gambijas pārstāvi :D Nācās braukt atpakaļ, kā rezultātā 11 gab. ļoti daudzkrāsainas kompānijas, ar koferiem kliegdami skrēja pa Bernes staciju. Kanādietis un Brazīlietis skrēja uz vilcienu 9:34 un paspēja. Pārējie skrēja uz vilcienu 9:32…dānis, es un Butānas pārstāvji bijām vistuvāk panākumam – nokavējām kādas 20 sekundes. Pārējie nokavēja pamatīgāk… Tas gan plānus nevienam nesabojāja, dānim lidmašīnas nokavēšana bija reālākā, bet lidostā satiku viņu momentā, kad devās uz lidmašīnu ar laiku rezervē.
Šis ceļojums man atšķiras no visiem iepriekšējiem tieši ar tiem 25 cilvēkiem, ko satiku kursos. Nekad nebiju domājis, ka var savākties tik kulturāli dažāda cilvēku grupa un kļūt tik homogēna 3 nedēļu laikā. Sajūta tāda, ka pazīstam viens otru jau gadiem. Un žēl braukt prom ne tādēļ, ka labs laiks vai skaisti Šveicē, bet gan tādēļ, ka apzinos, ka ar 99.99% vairs nekad nebūs tā, kā bija Gerzensee’2016. Kādu varbūt satikšu (ir jau plāni), bet kopā mēs vairs nebūsim. 3 nedēļas laika, ko pavadīju ar šiem cilvēkiem, ļāva man pamatīgi emocionāli sakārtot savu psihi un domāšanu. Man jau sen vajadzēja ko šādu. Nemāku to pagaidām izskaidrot, bet galva kļuvusi skaidrāka un saprotu daudzas lietas, ko līdz šim nesapratu vai negribēju saprast. Pieņemu, ka šo 25 cilvēku satikšanai būs lielas konsekvences gan manā privātajā, gan profesionālajā dzīvē, jo kultūršoks pavēra līdz šim neredzētus apvāršņus abās jomās.
Šobrīd, iejūtoties atpakaļ “civilizācijā”, pēc sarunām ar saviem 25 draugiem no visas pasaules, redzu pasauli nedaudz no jauna. Katrā dzīves aspektā ieraugu ko tādu, ko neredzēju pirms tam... Tas tikai pierāda to, ar kādām klapēm uz acīm dzīvoju pirms tam. Pagaidām nespēju konkretizēt un strukturēt – pārāk daudz iespaidu. J