Miesnieks.com

Nē, Rīdzinieki nu jau kādu laiku vairs nedzīvo vasarnīcā . :) Rīdzinieki no tās izvācās septembra vidū, kad naktis kļuva vēsas, bija jādodas ceļojumā uz saulaino Sorento un vispār beidzās īres līgums. :) Rīdzinieku gaitas vasarnīcā bija raibu raibās (tik labas, ka īsti neatlika laika tās aprakstīt). Sākot ar jūliju, kad mežs sāka pildīties ar dažādām veltēm, Rīdzinieki arvien biežāk uzkavējās tur – lasot mellenes, gailenes, kadiķogas, dažādas bekas, avenes, kazenes, brūklenes, vēlāk arī pīlādžus. Darba dienu vakari un brīvdienas tika veltītas peldēm jūrā un pastaigām mežā. Arī grils tika izmantots ļoti intensīvi – Rīdzinieks iemācījies pagatavot dažus jaunus gardumus. Tāpat Rīdzinieki bija bieži viesi Ādažu "MAD Cafe" un "Jāņa Saukas gaļas veikalā" :) Rīdzinieks vairākas reizes devās garākos izbraucienos pa rajonu ar savu riteni – iepazīstot gan bedraino Garciema-Ādažu ceļu, gan apsekojot bijušo karabāzi Mežgarciemā, un diezgan psiho lidotāju treniņbāzi Ādažu

Diez, ko nozīmē, ja kaķis otro reizi divās dienās, mirklī, kad runāju pa telefonu par makroekonomiku, demonstratīvi pagriežas, aiziet līdz savam pārnēsājamam būrim, iekāpj tajā, un no iekšpuses pats aiztaisa durtiņas? :D Starp citu, kaķis ir iedzīvojies. Un pamazām sāk savu misiju - padarīt saimnieku dzīvi jautrāku. Kaķim patīk viss, kas skan, un īpaši naktī. Kas var būt jautrāk, kā spēlēties ar lielu čaukstošu maisu 3os no rīta? Tieši tā - stikla pudeles apgāšana un ripināšana. :) Vienu reizi izdarījām kļūdu, atstājām nepieskatītus vates kociņus. Nu Jūs jau zināt - kaķi un vates kociņi... Tagad tie ir pa visu dzīvokli, bet vismaz kaķim prieks un laime. :) Ēd visu, ko dod, nagus, protams, asina nevis uz tam paredzētā paklājiņa, bet visur citur. Dienas mīļākā nodarbe - sēdēt uz palodzes un vērot ārā notiekošo. Īpaši, ja gar logu lidinās kaijas. Un jā, ja kaķi vajag uz kādu laiku nodarbināt, tad jāieslēdz kaut kas no šī repertuāra: https://www.youtube.com/results?search_query=ca

Vakar FB ieraudzīju diskusiju par tēmu – vai taisnstūris var būt monēta? Jā, protams, diskusija kontekstā ar jauno Latvijas Bankas monētu par godu Jāņa Rozentāla jubilejai. https://monetas.bank.lv/monetas/janis-rozentals Monēta "Jānis Rozentāls", attēls ņemts no www.bank.lv Daudzi varbūt nezina, bet es esmu numismāts (tikko "iznācu no skapja" :D). Pēdējā laikā gan numismātikai man īsti laika neatliek, bet tas nenozīmē, ka ar to nenodarbojos un tam nepievēršu uzmanību. Manā kolekcijā ir virs 1000 dažādu monētu no vismaz 100 dažādām pasaules valstīm – precīzus skaitļus gan nezinu, pasen neesmu taisījis inventarizāciju. Galvenokārt savāktas no paša ceļojumiem un paziņu braucieniem. Un jā – galvenokārt tās ir mūsdienu monētas, kas nav veidotas no cēlmetāliem, nav investīciju monētas, bet gan monētas, kas ir (vai bija) maksāšanas līdzekļi. Laiku pa laikam nopērku kādu no Latvijas Bankas monētām, kas man iepatīkas dizaina dēļ. Tā varētu būt aptuveni kat

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Iepazīstieties – šī ir Sāra. Nu jau gandrīz mēnesis, kā viņa ir atradusi jaunu mājvietu – pie mums. Nekad tā īsti nebiju domājis, ka man būs kaķis – man vairāk patika suņi. Bet šajā gadījumā varu teikt, ka man ir noveicies – kaķis pakāpeniski lauž manus stereotipus par šo sugu. Redzu to, ka arī kaķis var būt draugs, redzu to, ka ne visi kaķi uz Tevi skatās no augšas. Pirmais mēnesis ir bijis neapšaubāmi jautrs. Pirmā fāze – “uzmini nu, kur es esmu” ir pagājusi. Pirmo nedēļu kaķis faktiski pavadīja aiz dīvāna, aiz krēsla, aiz skapja utt. Tagad ir socializācijas process – pamazām pierod pie cilvēkiem, kļūst arvien drošāks. Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa ). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas

Dažreiz nekur nav jābrauc, lai smeltos jaunas emocijas, pietiek doties mājās pa simtiem reižu iestaigātu maršrutu. Vakar vakarā, ejot mājās par Kr. Valdemāra ielu, iepazinos ar kungu no Mongolijas. Vakar vispār ielas vismaz manā Rīgas daļā bija pilna ar hmm... vietējiem neraksturīgu paskatu. Jau no rīta pa ceļam uz darbu to manīju, bet vēl biju aizmiegojies, īsti "bilde nesalikās". Jebkurā gadījumā - vakarā gan tas šķita uzkrītoši. Un pat ķīniešu ēstuve, kur parasti labi, ja daži cilvēki ieturas, šoreiz bija tik pilna, ka pat rinda iekšā bija redzama. Tad nu lūk - jauniepazītais kungs no Mongolijas mani apgaismoja - Dalailama ieradies Rīgā sniegt 2 dienu lekciju. Tad nu visa tālo austrumu Krievija + Mongolija sabraukusi Rīgā, jo tā tuvākā vieta, kur satikt "skolotāju" (Ķīnā un Krievijā tač' nelaiž). Kopā gājām 20 minūtes (viņa viesnīca netālu no manas mājvietas, prasīja ceļu). Stāstīju viņam par dzīvi Eiropā, Latvijā. Viņš savukārt teica, ka Rīga viņam ļoti tīk

Bāka Sāremā pašos dienvidos - Sääre. Labā laikā varot redzēt LV. Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā , kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā ( Saaremaa ) un Muhu ( Muhu ) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu , atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija. Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad

Aizvadītajās Jāņu brīvdienās kļuva tik karsti, ka pat Garupē vienā no dienām kļuva neizturami. Tāpēc ilgi nedomādami, ar Polundru devāmies ceļojumā. No mājām izkasījāmies pēc vienpadsmitiem, bet sāka kļūt tik karsti, ka bija vienalga kurp braukt, galvenais, ka mašīnā ar vēsu gaisu. Kur braukt karstā laikā? Protams uz ziemeļiem - uz Pērnavu. Lai arī it kā tuvākie kaimiņi, bet ne es, ne Polundrs tā īsti Igaunijā nebijām bijuši. Jā, pāris reizes Tallinā, bet visbiežāk piestājot darba darīšanās vai īsā atpūtas braucienā. Šoreiz plānošanas nekādas, attiecīgi arī ekspektāciju gandrīz nekādu. Attaisījām karti, paskatījāmies - kurp braucam? Pērnava izskatījās pietiekami tuva/tāla un eksotiska opcija. Ko mēs zinājām par Pērnavu? To, ka tā ir Igauņu kūrortpilsēta, kā mūsu Jūrmala. Ko vēl? Neko. Polundrs reizi brauca cauri, atceras koka apbūvi. No Garupes līdz Pērnavai nokļuvām divās stundās. Līdz robežai auto kolonnas plūsma ir ar vidējo ātrumu 100-110 km/h. Tiklīdz iebraucam Igaunijā, tā

Pēdējās dienās dzīvojos pa Garupi atvaļinājuma režīmā. Lai arī ar apvidu esmu pazīstams daudzus gadus, nekad nebiju devies tālākos pārgājienos. Atvaļinājuma režīms beidzot ļāva kaut nedaudz apmierināt savu kāri pēc izzināšanas. Devos divos īsos pārgājienos un divos velobraucienos. Pļavās pie Garciema Pārgājienā devos maršrutā Garupe - Carnikava - Garupe (9.10 km) . Izmantoju meža takas. Ceļš vienā virzienā aizņem ap 40 minūtes. Mežs ļoti bagāts ar mellenājiem, brūklenājiem un atsevišķās vietās - kazenājiem. Pārgājiens ļoti vienkāršs - kalnu nav, arī takas labas, pārsvarā nav pārlieku smilšainas. Virzienā turp gāju pa taku, kas iet gar Langas upi, atpakaļ - pa meža takām netālu no šosejas. Pa ceļam redzēju Carnikavas jauno projektu galu - iespaidīgi, kad pēdējo reizi biju tajā Carnikavas galā, tur bija mežs. Nepatika, ka dažās vietās mežā izveidojušās izgāztuves, kur cilvēki (ruk-ruk) riktīgi piemēslojuši. Šajā pārgājienā pirmo reizi dzīvē brīvā dabā redzēju ūpi. Carnikavā ietu

Nu jau Rīdzinieki gandrīz mēnesi ir nodzīvojuši savā vasarnīcā. ( 1.daļa te ) Šķūnī Rīdzinieks bez nelielām malkas rezervēm uzgāja dažāda veida instrumentus, kurus lielākoties savā dzīvē ir redzējis vien televizorā vai  cenuklubā . Kaplis, 3 veidu grābekļi, lāpstas, zāģi, cirvis, dārza grieznes un vēl viss kaut kas, kam nosaukumu Rīdzinieks nezina. Nu tik sāksies! Cirvi pāris reizes pavicinot, Rīdzinieks saprot, ka to bērza bluķi nemaz tik viegli saskaldīt nevar. Ņemot vērā Rīdzinieka problēmas ar muguru, malkas skaldīšanas pasākums tiek atlikts uz nenoteiktu laiku. Bet grābeklis, kaplis un lāpsta taču arī ir! Tāpēc Rīdzinieki blakus esošajā pilsētiņā nopērk kasti ar salātlapu stādiem un 3 ķirbju stādus. Rīdzinieks ir lasījis, ka pelni ir labi augsnei. Viņš uzrok 3*4m lielu zemes gabalu, iestrādā pelnus no iepriekšējā vakara kamīna kurināšanas un teic Rīdziniecei, ka var stādīt. Tagad Rīdziniekiem ir dārziņš, kur aug salātlapas, trīs ķirbju stādi, rozmarīns un timiāns. Ah jā, arī t

Divi tīrasiņu pilsētnieki pārvākušies uz 4 mēnešiem uz vasarnīcu Pierīgā. Nav tā, ka rīdzinieki nav lāpstu turējuši rokās, bet tomēr - labāk orientējas branču, kafejnīcu un koncertu/kino pasaulē. Taisnības labad gan jāsaka, ka Rīdzinieks lielu daļu bērnības pavadīja blakus ciematā, tādēļ apkārtnes meži un jūra pazīstami. Zina kur meklēt sēnes, kur mellenes un kazenes, zina arī īsākās takas utt. Pagājušas divas nedēļās, pirmie puni, pārsteigumi, sajūsma un neizpratne. Lieku "1.daļa", jo nešaubos, kas tas tikai sākums, un turpinājums noteikti sekos. Garo (patiesībā īso) vakaru sabiedrotais - kamīns Vasarnīca tiek meklēta ilgi un sistemātiski. Līdz " paralyzed by analysis " statusam, kad šķiet, ka vairs neko nedabūs. Pēc n-tajiem braucieniem lūkoties vasaras mītni, tomēr viens īpašums iekrīt acīs. Koka mājele, ar visu, kas nepieciešams - ir ūdens, ir elektrība, ir kamīns, salīdzinoši liels pagalms. Liekas, ka derēs. Nevienas durvis pašā mājā aiztaisīt līdz

Lakši - daudz. Sataisīju lakšu sviestu - taisa tāpat kā ķiploku/zaļumu sviestu. Tiem, kam patīk mazliet ķiploka aromātam, bet kam pēc tam arī jābučojas. :) Lakši man šogad aizvieto ierasto sparģeļu sezonu - kaut kā vēl nav sanācis jaunajā sezonā dabūt vietējos vai vismaz Eiropas sparģeļus. Studenti . Mēģina mani atrast, un pierunāt aizpildīt anketu visu - twitter , fb , e-pastā. Un bieži pat ne anketu, kuru ātri aizpildi, bet ar n-tajiem atvērtajiem jautājumiem. Šodien vispār bija unikāls variants - 6 atvērtie jautājumi, par kuru katru varētu rakstīt traktātu. Un termiņš - šodien vajag. :) Šajā pavasarī esmu aizpildījis arī neskaitāmas bakalaura/maģistra darbu anketas. Un secinājums ir viens - anketas taisīt mūsdienās studenti nemāk. Jā, internetā ir vieglāk, nekā mēs agrāk taisījām, bet kvalitāte no tā neuzlabojas. Jautājumi noformulēti nekorekti, atbildes vēl trakāk. Bieži aizpildu anketu un jau tās vidū saprotu, ka studentam beigās no tās rezultātiem nekāda labuma nebūs. Augsts

Nesen, pēc ilgāka laika pārtraukuma, biju iegājis Rīgas Centrāltirgū. Neapšaubāmi, pēdējos gados tirgus pakāpeniski tiek labiekārtots – dārzeņu paviljons tagad vairāk atgādina dārzeņu mākslas galeriju – no turienes ir gandrīz neiespējami aiziet tukšām rokām. Lasīju arī, ka jau tuvākajā laikā notiks vērienīgi darbi gastronomijas paviljonā, kā arī zivju paviljonā. Tomēr viena lieta mani joprojām pārsteidz – nu cik gan grūti var būt tikt vaļā no kontrabandas tirgotājiem. Jā, viņi vairs nav tik uzbāzīgi kā pirms 10 gadiem, bet tajās 10 minūtēs, ko pavadīju tirgū, manas ausis sadzirdēja trīs piedāvājumus "сигареты…". Ja agrāk nekautrējās šos vārdus izkliegt (komplektā ar "спиртик" un "водка"), tad tagad tā klusi un nemanāmi novelk pie sevis ar dīvainu velkošu tonalitāti "сиии-гаааа-реты". :) Es saprotu, ka šos darboņus tiešām ir grūti iztvarstīt, bet kur problēma organizēt kontrolpirkumus, ja jau paši piedāvā preci? Laikā, kad tiek runāts par fina

 Ņemts no: www.g3newswire.com  Šodien pienākusi neliela bloga jubileja – 100 000 skatījumu . Nopietniem blogeriem šis, protams, tāds nebūtisks skaitlis, bet tad, kad es savējo taisīju, nebiju domājis, ka tādus ciparus sasniegšu. Neesmu klasisks blogotājs (tā laikam visi saka) – rakstu visai reti – par ceļojumiem, kuros esmu bijis (lai arī ne par visiem – dažreiz gribas emocijas paturēt pie sevis) un par tēmām, kuras man pēkšņi ir bijušas aktuālas. Tāpēc arī tēmu loks visai plašs – no dārzniecības līdz virtuvei, politikai, ekonomikai vai ikdienas novērojumiem. Populārākie gan neapšaubāmi šajā laikā ir bijuši tie raksti, kuru dēļ blogu izveidoju – ceļojuma apraksti. Pārliecinoši populārākais raksts ir bijis ceļojuma apraksts uz Islandi, tas gan izceļas ar to, ka rakstīts angliski (ļoti labi norāda uz to, kāds ir potenciāls rakstīt angliski nevis "vietējam tirgum"). Ja blogam būtu komerciāla ievirze, tad laikam tiešām būtu bijis vērts rakstīt angliski. :)

Vakar braucu vilcienā savā ierastajā maršrutā Garciems-Rīga. Laiks pretstatā šodienai bija salīdzinoši labs – spīdēja saulīte un bija silti. Neilgajā, aptuveni 30 minūšu, braucienā redzēju 4 piknikotāju saietus. Tas pats par sevi nebūtu nekāds pārsteigums, bet mani izbrīnīja fakts, jeb sakarība, ko pamanīju. Proti visos četros gadījumos pikniks bija ierīkots vietā, ko raksturoja trīs elementi. 1) Netālu no dzelzceļa (quite obvious - redzēju tač' viņus pa vilciena logu). 2) Pikniks notiek 10-20m attālumā no dzelzceļa un...kapiem otrā pusē. T.i. pikniks notiek starp dzelzceļu un kapiem. 3) Uz palaga/galdauta (vai kā nu lai to sauc) ir redzama plastmasas divlitrene ar alu (ja vien nav iepildīts kas cits). Tad nu braucu un domāju – kādēļ šādai neapšaubāmi kolorītai kompozīcijai ir tāds šarms, ka nav iespējams paiet 500m tālāk, kur ir upe, parks, mežs vai jebkas cits, kas man šķistu piemērotāks piknikam. Polundrs izvirzīja versiju, ka tie ir cilvēki, kas tikko bijuši kapos, apkopt

Gerzensee'2016 Pēdējās divas nedēļas nav bijis īsti ne laika, ne vēlēšanās rakstīt. Tagad jau sēžu Cīrihes lidostā un skatos, kā viena pakaļ otrai aizlido manu grupas biedru lidmašīnas. Gadu gaitā esmu bijis daudzos kursos, bet šie laikam bija labākie. Protams, Šveiciešu organizēšanas spējas ir lieliskas, bet ne tas ir galvenais aspekts. Galvenie bija cilvēki, 25 (neskaitot sevi pašu) no visām pasaules malām. Nekad nebiju piedzīvojis tik milzīgu kultūru, reliģiju un uzskatu daudzveidību vienkopus. Man bija kursabiedri no Azerbaidžānas, Bangladešas, Butānas, Brazīlijas, Kanādas, Dānijas, Fidži, Francijas, Gambijas, Gvinejas, Indijas, Jamaikas, Lietuvas, Meksikas, Mongolijas, Nepālas, Filipīnām, Seišelu salām, Šrilankas, Taivānas, Taizemes, Tadžikistānas, Tunisijas, Uzbekistānas un Zambijas. Tās ģeogrāfijas un kultūru zināšanas, ko paspēju iemācīties triju nedēļu laikā ir nenovērtējamas. Tagad katra no šīm valstīm man vismaz daļēji asociēsies ar kādu no šiem ceļabiedriem.