Wednesday, August 17, 2016

Sāremā - ātrais ceļojums "uz salām"

Bāka Sāremā pašos dienvidos - Sääre.
Labā laikā varot redzēt LV.
Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā, kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā (Saaremaa) un Muhu (Muhu) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu, atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija.

Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad iestājās tikpat ātri un negaidīt kā vasara, tad līdz pēdējam mirklim vispār domājām vai brauksim. Viesnīcu rezervējām pēdējā dienā pirms izbraukšanas. Šādai ceļošanai ir savas priekšrocības - ir pēdējā brīža piedāvājumi viesnīcās (ja vien nebraucat brīvdienās/svētkos), turklāt visi piedāvājumi ir ļoti elastīgi - atceļāmi/maināmi. Atradām pirmajai naktij SPA viesnīcu par cenu, kas vismaz 2x lētāka, nekā ja viesnīcu rezervētu laicīgi. Protams, tā ir laimes spēle. Bet labāk šo spēli uzspēlēt dodoties uz Igauniju nevis tālā ceļojumā. :)
Braucām uz Sāremā no Garupes. Ceļš salīdzinoši vienkāršs - taisni pa šoseju līdz Pēnavai, kas aizņem kādas 2h. Tad pagriziens uz Virtsu, kur prāmis pārceļ uz Muhu salu. Ar prāmi ir tā - ja nebraucat brīvdienās vai svētkos, tad var iepriekš nerezervēt (lai arī i-netā to izdarīt var viegli). Mēs arī nerezervējām un problēmas tas neradīja. Tomēr skatījos, ka nedēļas nogalē, kad Sāremā bija svētki, prāmju biļetes bija iztirgotas jau 2-3 dienas iepriekš. Prāmji katras trīsdesmit minūtes vai reizi stundā. Brauciens ar prāmi aptuveni 30 minūtes, kas ir pilnīgi pietiekami, lai Miesnieks un Polundrs paspētu apēst soļanku un ķilavmaizes, kā arī izdzertu tēju. Prāmis maksā 8 Eur par auto + škiet, ap 3 Eur par personu.

Pozētāj-ķengurs :)
Lai nokļūtu uz Sāremā, vispirms ir jāšķērso Muhu sala, kas ir vairākas reizes mazāka. Parasti cilvēki cauri šai salai mauc cauri, bet mēs iepriekš bijām noskatījuši, ka šai salai tomēr ir kaut kas no silto zemju elementiem - mazs zoodārzs ar strausiem, ķenguriem, lamām, zebrām. Braucot pa šoseju, zoodārzam garām nepašausiet - ir vairākas visai ekstravagantas norādes uz to. Lai arī mazs, jāteic, ka zoodārzs ļoti feins. Strausi un mazie strausēni ļoti aktīvi, zebras gan izskatījās iesnaudušās pusdienlaika miegā. Arī ķenguri pārsvarā visi čučēja. Vienīgi ķenguru tēvs ieraugot tūristus, piecēlās kājās un pozeja fotografēšanai. Ja no sākuma likās, ka vienkārši sakritība, tad tālāk viņa pagriešanās dažādos raksursos un apstāšanās tajos uz 10-15 sekundēm lika uztvert viņu kā īstu fotomodeli. :)

Sāremā iedzīvotājs

Pēc nelielās piestāšanas zoodārzā devāmies tālāk uz Sāremā lielāko pilsētu Kuresāri (Kuresaare), uz mūsu noskatīto viesnīcu. Tā kā bija iestājies zināms nogurums, atlikušo vakaru pavadījām SPA centrā un devāmies vakariņot. SPA centrs salīdzinoši neliels, izbrīnīja tas, ka vīriešu un sieviešu pirtis atsevišķi. Iespējams to skaidro uzlīme uz pirts durvīm - bez peldkostīmiem. :) Vispār viesnīca izcila - viss ļoti pārdomāts, ne par ko nav baigi jāprāto. SPA centrs nav liels, bet viss, kas nepieciešams ir. Ņemot vērā, ka par viesnīcu+SPA+brokastīm samaksājām mazāk, nekā dažos labos SPA centros Rīgā par 2-3h vizīti, tad arī ļoti cost effective pasākums sanāca. :)
Kuresāres pils

Kuresārē uz vienas centrālās ielas ir 5-6 labi restorāni. Pirmajam vakaram izvēlējāmies Vinoteek Prelude - nelielu krodziņu, ar ļoti lielu vīnu, alu un citu dzērienu izvēli, kā arī vietējo gardumu izvēli. Polundrs izvēlējās dienas lomu, kas šoreiz bija divas skaistas butes, bet es vietējo mežacūciņu. Abi ēdieni izcili. Man vakara atklājums - Sāremā brūvēts rudzu alus. Rudzu alus man iepriekš ir paticis visai nosacīti, bet šis man bija kā radīts - žēl, ka Rīgā tādu dabūt pagrūti. Ēdām arī vietējo gardumu plati, kas pēc būtības bija gaļas izlase - arī ļoti interesanta. Interesantākā bija kāda ļoti žāvēta gaļa - šķiet kāds medījums, bet tik izžāvēts, ka gandrīz vai graužams :D Grūti garšīgi aprakstīt tādu, bet tiešām garšīgi. Nākamajā dienā piekāpām šeit vēlreiz, kad izgaršojām arī vietējo sieru plati, kas arī bija garda un iekļāva sevī vietējo kūpināto kadiķ-sieru.
Pēc vakariņām aizdevāmies uz turpat netālu esošo Kuresāres pili, kas mūs tiešām pārsteidza. Ļoti labi saglabājusies viduslaiku pils tepat netālu no LV. Šādās parasti esmu bijis vien tālākās ārzemēs. Bet tā kā jau krēsloja un pūta pamatīgs ziemelis, tik ātri apskrējām pilij apkārt, un nolēmām atgriezties nākamajās dienās. Vakarā arī izdomājām, ka paliksim vēl vienu nakti Sāremā - ir ko darīt (pašu viesnīcu pierezervējām vien nākamās dienas pusdienlaikā, īsi pirms tiešām ieradāmies nākamajā viesnīcā).

Sapņu muiža Kuresārē

Otrajā dienā, pēc sātīgām brokastīm (tipiski latviešu tikuši pie Zviedru galda) devāmies ceļā uz Sāremā tālāko dienvidu punktu, kas atrodas uz pussalas, kur paveras lielisks skats uz apkārtni. Pēc nepilnas stundas brauciena sasniedzām bāku. Tiešām jauka vieta - skaista bāka un plāna zemes strēle, pa kuru ejot sasniedz galējo dienvidu punktu un redz, kā jūrā krustojas viļņi. Ēkā pie bākas ir arī bākas muzejs, bet tajā neuzkavējamies - dodamies uz kafejnīcu vēl vienā ēkā, netālu no bākas - iedzeram tēju no skaistām Sāremā keramikas krūzītēm (nākot atpakaļ no bākas, sāk līt lietus un pūst ziemelis). Starp citu - vēl viens novērojums. Ja ir vēlme vienkārši padzert tēju/kafiju Sāremā, tad to var izdarīt daudz lētāk nekā Rīgā. Tēja/kafija + kūciņa/smalkmaizīte pilnīgi mierīgi būs zem 2 Eur. Polundram gan būtu ko teikt par kafiju. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo kafija briesmīgāka. Itālijā/Spānijā/Portugālē izcila, bet jo tālāk uz ziemeļiem, jo trakāk. Pasliktinās kafijas/ūdens/piena/cukura attiecība. :) Es to skaidroju ar to, ka Z-eiropieši kafiju dzer kā sildošu dzērienu, kam espresso īsti neder, tāpēc dzer kafijas padzērienus. Vēl vienā ēkā pie bākas ierīkots neliels tirdziņš, kur tirgo visu ierasto suvenīru klāstu - adījumus, koka karotes, piestiņas utt.

Tējas dzeršana pie Sääre bākas
Dodamies tālāk, uz salas ziemeļrietumiem, kur atrodas Vilsandi nacionālais parks. Pa ceļam apstājamies pie kadiķu audzes. Tieši pirms došanās uz Sāremā, iepriekšējā dienā lasīju kadiķogas Carnikavas novadā. Bet jāteic godīgi, tas ir nesalīdzināmi ar to kadiķu daudzumu, kas atrodams Sāremā. Tad, kad sāk skatīties apkārt, redz, ka kadiķi ir visur. Bezgalīgi. Un pilni ar kadiķogām. Vairākās vietās piestājam, lai tās salasīt - ziemā ēdīsim gardu cepeti. Pazīstams Igaunis gan teic, ka jāmet mierā cepeši, bet jātaisa kadiķogu uzlējums. :D Sāremieši labprāt kadiķogas lieto kulinārijā, tās parādās pie gaļas, pie siera, dzērienos un pat sīrupos/ievārījumos. Vēl viena bioloģiska īpašība - pīlādži. Tik daudz pīlādžus kā Sāremā es nebiju redzējis nekur. Braucot pa salu, tos redz ļoti, ļoti bieži. Tāpēc nebiju pārsteigts, vietējā veikalā ieraugot vietējo delikatesi - pīlādžus kadiķogu sīrupā. :) Sāremā patīkami redzēt arī to, ka zvejniecība nav mirusi. Zvejnieku laivas ir daudz, zivis ir pieejamas un dominē vietējo restorānu ēdienkartēs. Mazliet māc skaudība - LV to vairs tik daudz neredz.

Viens no daudzo kadiķu zariem
Braucot tālāk, uzduramies interesantai vietai. Oļu krastmala, kur cilvēki laika gaitā ir sabūvējuši akmeņu konstrukcijas. Visai iespaidīgs skats. Ja vēja pūtiens būtu mazāks, paši arī būtu ko būvējuši, bet šoreiz devāmies tālāk. Tā kā tuvojās pusdienlaiks, sākām domāt par pusdienām. Tad mērenā nekurienē uz ceļa, kur jau 20 minūtes kā nebijām redzējuši citus auto, ieraudzījām norādi uz ēstuvi. Ok, nedaudz bažīgi iebraucām palielas mājas pagalmā. Dzīvības pazīmju nav, bet dodamies vien iekšā. Ēkā iekšā liela ēdamzāle (nu 100 cilvēkiem noteikti). Virtuves durvīs parādās omulīga igauniete, kas uz jautājumu par to vai var pie viņiem paēst droši rāda uz sienas tāfeli, kur rokrakstā sarakstīi ēdieni...igauniski. :D Ar angļu valodu viņai ir tā, kā man ar Igauņu valodu - tātad nekā. Palīga tiek saukta šefpavāre - izskatās, ka dāmas meita. Angļu valoda ir mazliet labāka, vismaz apmēram saprotam uz ko parakstamies. Beigu beigās mana Soļanka un Polunras jērs ir gardi. Izmēģinām arī vietējo variācu par Kamas dzērienu - labs. Izmantojam vietējo wifi, lai norezervētu viesnīcu nākamajai naktij.


Pēc pusdienām dodamies uz Vilsandi nacionālā parka informācijas centru. Pēc neilgas maldīšanās atrodam to, un nedaudz viļamies, jo viss ir igauniski un arī darbiniece angliski gandrīz nerunā. Parāda vien karti, ko māku apskatīt arī pats :D Tālāk dodamies uz vietu ari latviešu ausīm smieklīgu nosaukumu - Papisāri (Papissaare), no kurienes var tikt uz Vilsandi salu. Un nokļūt tur varot brienot. Jā, jā - pa jūru. Jūra šajā apvidū ir tik sekla, ka 5km attālumā esošo salu var sasniegt brienot pa ūdeni. Protams, pieejams arī laivu transports. Vējš gan sacēlies tik spēcīgs, ka neizskatām opciju doties uz šo salu, dabas rezervātu. Tā vietā aizdodamies uz netālu esošo pludmali, lai konstatētu, ka ūdens jūrā ir vēsāks, nekā atpakaļ mājās, Garupē.

Kaut kāds dadzis, kuram latīnisko nosaukumu nezinu
Vakarā atgriežamies Kuresārē, kur iečekojāmies savā nākamajās viesnīcā - Grand Rose Spa. Lai arī numuriņš sanāk dārgāks nekā iepriekšējā viesnīcā, nevarētu teikt, ka kaut kas ir būtiski labāk. Numuriņš tieši uz lielās ielas, līdz ar to visai skaļš. SPA centrs gan ir būtiski lielāks, ar lielu pirts izvēli, lielu baseinu. Organizācija par to, kā izmantot SPA pašiem viesnīcas viesiem gan nedaudz pieklibo - nav skaidrs, kur jāiet, kas jādara, lai tiktu SPA. Bet nu visu atrisinām un baudām. Pēc SPA apmeklējuma aizdodamies uz jau iepriekš noskatīto Retro Kohvik, jeb Retro kafenīcu, kas slavena ar saviem jēra burgeriem. Jēra burgeri tiešām labi, īpaši kombinācijā ar rudzu alu. Atmosfēru paspilgtina 80.to gadu atribūtika, kas katram uzjundī savas atmiņas no bērnības/jaunības gadiem. Pēc vakariņam vēl izmetam loku pa pilsētu, tad uz vinotēku iedzert pa dzērienam (Polundra vēlme pēc Armaņjaka izraisa mērenu vietējo apjukumu - dzērienkartē tāds ir, bet kad pēdējo reizi tādu kādam lēja gan neviens neatceras), un dodamies uz viesnīcu skatīties Olimpiskās spēles, kur Latvijas pārstāvji joprojām cīnās bez medaļu iegūšanas.

Baznīca Kuresārē
Pēdējo dienu iesākam ar gājienu uz Kuresāres pili. Jau teicu - pārsteidzoši labi saglabājusies viduslaiku pils, ar visai izzinošu Igaunijas vēstures muzeju tā telpās. Vienā no torņiem iespēja arī uzkāpt līdz pašai augšai, kur atrodas kafejnīca ar jauku skatu pāri Kuresārei. No visām vēstures lietām man personīgi visvairāk patika padomju laika ekspozīcijas. Viena no telpām ir iekārtota kā tipisks tā laika dzīvoklis, kas tik ļoti uzjundīja atmiņas par dzīvokļiem 90.to sākumā.

Vispār savu nesteidzīgo laiku Sāremā ļoti izbaudījām. Jā, laiks nebija ideāls - vējains, brīžiem lietains un ne pārāk silts. Bet es teiktu, ka Sāremā piedāvā pietiekami daudz izklaides iespējas, lai 2-3 dienas tur šādi pablandīties, bet vakaros pabaudītu SPA viesnīcu un vietējo krogu piedāvājumu. Spriežot pēc latviešu skaita, Sāremā pēdējā laikā ir kļuvusi populāra arī ceļotājiem no Latvijas. Acīmredzot pēdējā laika notikumi Eiropā atstāj zināmu ietekmi arī uz LV ceļotāju plāniem. Spriežot pēc naktsmītņu piedāvājuma, domāju, ka ir forši arī ilgāk padzīvoties kādā saimniecībā/fermā, kuru naktsmītņu piedāvājumi uz salas ir pa pilnam. Braucot atpakaļ, vēlreiz iebraucām Pērnavā, kur piestājām zivju ēstuvē, ko pagājušajā Pērnavas apmeklējumā tā arī neatradām. Izcili paēdām zivis, aizgājām arī uz kafiju (ļoti skaistā un pagājušā gadsimta sākumā atvērtā kafejnīcā - Cafe Grand) un izmetām loku pa pilsētu, pēc kā devāmies mājup. Atpakaļceļā nopirku igauņu kamu (nopērkama arī LV), dažus craft alus, t.sk. vienu rudzu, un Sāremā kupināto sieru ar kadiķogām. Un kalnu ar Kalev šokolādi kolēģiem. Pēc Igauņu Rimi apmeklējuma palika vien nedaudz skumjas par to, ka viņi spēj piedāvāt zivju nodaļā vietējās jūras zivis, kamēr Rīgā jāiztiek ar klasiku - Norvēģijas zivjaudzētavas lasi/foreli. Un jā, lai saka ko grib, bet Igaunijā ir savādākas sajūtas. Par visu ir padomāts, viss ir sakārtotāk, racionālāk, ērtāk, cilvēcīgāk... Kas zina, varbūt tāda sajūta, jo atvaļinājums.
Pārējais bildes var apskatīt šeit: https://goo.gl/photos/NARQjg9xy35CfGg67