Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Trīs gadi pielāgošanās

3 gadi ir palidojuši nemanot. Bet kā jau tas bieži ir šādos gadījumos, ja palūkojas atpakaļ, tad daudz, kas ir noticis un mainījies. Šo trīs gadu laikā nācies adaptēties dzīvei citā vietā, sabiedrība. Nācies pierast pie dažādām nacionālajām īpatnībām. Sanācis nedaudz iemācīties somu valodu - ne tik daudz, lai kaut ko runātu, bet vismaz tik daudz, lai saprastu vienkāršākus uzrakstus un kontekstu rakstos. Arī ikdiena ir sakārtota tik tālu, ka nemaz nav vairs tās sajūtas, ka esi ārpus "savas vides". Kultūršoka nekad īsti nav bijis, bet šobrīd ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Visam pāri gan, protams, stāv apstāklis, ka tagad mājās katru dienu mani gaida meita. Un esmu neizsakāmi pateicīgs par to, ka viņa ir vesela un dzīvo drošā un attīstību veicinošā vidē. Bet ne par to šoreiz.  Šoreiz vairāk par to, kā mana pārvākšanās ir noritējusi profesionālā ziņā. Kaut kad iepriekš savos bloga ierakstos rakstīju par savu avantūru , pametot lauciņu, kurā strādāju 10 gadus (makroeko
Nesen publicētās ziņas

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry , tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažre

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background , tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :) T ulpju laiks Helsinkos Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan  sačakarēja arī  mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija ( yeah, right ), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik

Pavelkot svītru

2019.tais ir bijis grūts gads. Ja tā padomā, un prātā “iztin” cauri dažādas epizodes no šī gada, tad pat var šķist, ka gatavā elle. Bet interesanti tā dzīve iekārtota. Es neatcerēšos neko no tā. Es neatcerēšos tās reizes, kad man sāpēja, es neatcerēšos tās reizes, kad biju noguris. Neatcerēšos arī izmisuma brīžus, nesaskaņas un bailes. Jo tam visam pāri ir viens “ Randiņš ar meiteni ”, kas man 2019.to ir padarījis par labāko dzīves gadu. Paldies šai meitenei un arī meitenei, kas mani ar viņu iepazīstināja. J Rezultātā 2019.jā man ir bijis tik daudz prieka un smaidu, kā šķiet pēdējos 10 gados kopā nav bijis. Un man ir tādas pamatotas aizdomas, ka tas nebeigsies ar 2019.tā aiziešanu. J Ja nopietni, 2019.gads ir bijis gana interesants gan privātajā, gan profesionālajā jomā. Bērna ienākšana ģimenē ir neapšaubāmi milzīgs notikums dzīvē, kas ir atstājis ietekmi gan uz mani pašu, gan manu profesionālo darbību, gan klātbūtni e-vidē. Twitter konts pēkšņi pārvērties par vietu, kur dalos

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstīt

Rīga, mana Rīga...

Šonedēļ, pēc gandrīz pusgada prombūtnes iegriezos Rīgā. Tā ir pirmā reize manā mūžā, kad esmu bijis prom tik ilgi. Un attiecīgi “ieslēdzas” kontrasti. Protams, ka ziņu un soc. tīklu līmenī esmu sekojis tam, kas notiek Rīgā, bet realitāte ir skaudra. Pēc pusgada dzīvojoties pārsvarā pa Ziemeļvalstīm, acīs krīt lietas, ka agrāk, dzīvojot/strādājot Rīgā ikdienā, palika nepamanītas. Pirmkārt, infrastruktūras paskats un pieejamība. Viss nobružāts, gājēju ietves bedrainas, nolupušas, ar plaisām, bet bruģētās pārsvarā sāk brukt. Protams, ir patīkami izņēmumi, bet on average… Otrkārt, dzīvojamais fonds centrā. Nolupušas, pelēkas, ārkārtīgi netīras mājas. Pat pēc gana pelēkajiem Helsinkiem, šķiet drūmi un depresīvi. Treškārt, zaļās krāsas trūkums. Par spīti tam, ka veģetācija Rīgā ir vismaz 2-3 nedēļas priekšā Helsinkiem, vienalga acīs metas tas, ka izņemot pāris pilsētas parkus, pārējā pilsēta ir asfalta un ķieģeļu pasaule. Ceturtkārt, mašīnas. Daudz mašīnu. Vienā Kr. Valdemāra ielā redzēju v