Tuesday, June 28, 2016

Plezīrbrauciens uz Pērnavu

Aizvadītajās Jāņu brīvdienās kļuva tik karsti, ka pat Garupē vienā no dienām kļuva neizturami. Tāpēc ilgi nedomādami, ar Polundru devāmies ceļojumā. No mājām izkasījāmies pēc vienpadsmitiem, bet sāka kļūt tik karsti, ka bija vienalga kurp braukt, galvenais, ka mašīnā ar vēsu gaisu. Kur braukt karstā laikā? Protams uz ziemeļiem - uz Pērnavu. Lai arī it kā tuvākie kaimiņi, bet ne es, ne Polundrs tā īsti Igaunijā nebijām bijuši. Jā, pāris reizes Tallinā, bet visbiežāk piestājot darba darīšanās vai īsā atpūtas braucienā.
Šoreiz plānošanas nekādas, attiecīgi arī ekspektāciju gandrīz nekādu. Attaisījām karti, paskatījāmies - kurp braucam? Pērnava izskatījās pietiekami tuva/tāla un eksotiska opcija. Ko mēs zinājām par Pērnavu? To, ka tā ir Igauņu kūrortpilsēta, kā mūsu Jūrmala. Ko vēl? Neko. Polundrs reizi brauca cauri, atceras koka apbūvi.


No Garupes līdz Pērnavai nokļuvām divās stundās. Līdz robežai auto kolonnas plūsma ir ar vidējo ātrumu 100-110 km/h. Tiklīdz iebraucam Igaunijā, tā 90 km/h. Un vēl sakiet, ka stingrāki sodi nedarbojas - nekādas agresīvas braukšanas, miers uz ceļa. Un tas arī vienīgais nopietnais kontrasts. Ja neskaita pa radio dīvainā valodā runājošos. Arī vides reklāmas bilingvālas - igauniski un latviski. :)
Kamēr Polundrs stūrē, noskatu divas potenciālās pusdienvietas Pērnavā - zivju restorānu un Igauņu modernās virtuves restorānu. Iebraucot Pērnavā, dodamies taisnā ceļā uz zivju ēstuvi. Atrodam norādīto adresi, kur atrodam...nojauktu kvartālu... izrādās tur bijis tirgus, ko tagad pārbūvē/jauc nost. Atstājām turpat auto un kājām devāmies uz centru - pilsēta pietiekami kompakta. Vecpilsēta ļoti simpātiska - daudz skaistu koka ēku un baznīcu. Īpaši izceļas Pērnaviešu vēlme padižoties ar savu mājokļu ārdurvīm. Ja gadās būt tur, tad pievērsiet uzmanību, cik skaistas ir gandrīz katras ēkas durvis - ar interesantiem krāsojumiem, kokgriezumiem, dažreiz pat gleznojumiem. Kopumā pilsēta atgādina piejūras Hanzas pilsētas stiliņu, mazliet Ventspili atsauc atmiņā.
Atrodam arī otru noskatīto restorānu, bet tas darbojas vien no plkst. 15.00. Īsinot laiku staigājam pa pilsētu, padzeram kafiju ar ķilavmaizītēm (labākās pirktās, ko jebkad esmu ēdis - iestādījums Nulpunkt pašā centrā pie domes). Pēcāk dodamies Tripadvisor izslavētajā restorānā (Hea Maa), kur esam pirmie klienti. Tiekam pie diviem stārteriem un diviem otrajiem. Mana humuss maize ar dārzeņiem ir laba, bet Polundra izvēlētais tartars, manuprāt, ir labāks. Otrajā ēdienā Polundrs tiek pie kādas vietējās baltās zivs (aizmirsām pajautāt precīzāk), kas bija ļoti, ļoti garda. Mana cūciņa gan visai viduvēja (labi pagatavota, bet tādu laikam arī pats mājās māku uztaisīt - restorānā parasti prasās ēst ko tādu, ko pats nemāku pagatavot). Vietējā ražojuma mājbrūvēts alus gan tieši kā reiz - viegls un atsvaidzinošs (ne es pie stūres :).
Pēc pusdienām dodamies uz pludmali. Tādu cilvēku kvantumu pludmalē es sen neesmu redzējis. Un ir jau iemesls - ir karsti (bet starp citu, Pērnavā vien 24.5°C, kas būtiski vēsāk, nekā tajā brīdī LV). Uz pārsteigumu paņem ūdens temperatūra. Savos ceļojumos pa Itāliju, Spāniju un Portugāli šādu pat īsti neatceros. Nezinu cik grādu, bet stabili virs 23-24°C. Ja paskatīsieties kartē, tad redzēsiet, ka Pērnava atrodas līcī, attiecīgi arī ūdens temperatūra ir kā Vidusjūrā. Vienīgā problēma – ļoti, ļoti ilgi jābrien, līdz tiek sasniegts pieklājīgs dziļums. Pat paguru brienot, citi samierinās ar ūdeni līdz viduklim un tik tālu nedodas.
Pēc peldes dodamies līdz Pērnavas upei, gar kuras grīvu tiekam atpakaļ uz pilsētu. Starp citu, šī ir daudz labāka opcija, nekā došanās ar cilvēku pūļiem pa galvenajām ielām. Turklāt pludmale pie upes grīvas salīdzinājumā ar oficiālo pludmali ir faktiski tukša. Tāpēc varētu teikt, ka ja vien ir vēlme, tad arī Pērnavā var izbaudīt vasarīgu laiku bez cilvēku pūļiem.
Piestājām vēl vienā kafejnīcā ieturēt kafiju&kūku - garšīga burknākūka. Braucot laukā no Pērnavas vēl piestājām vietējā iepirkšanās centrā - paskatījāmies vai "Rimi" klāsts kaut mazliet atšķiras no mūsējā - varētu teikt, ka gandrīz neatšķiras. Piestājām arī degvielas stacijā, kur degviela maksāja par 8 centiem litrā lētāk, nekā analoģiskā degvielas uzpildes stacijā LV. Protams, pielējām pilnu bāku. Un viss būtu labi, ja vien nebūtu nejauši samaksājuši par 9 litriem degvielas arī tam igaunim, kas bija aiz mums :). Maksāju veikalā, jo pirku dzeramo ceļam, un pa to laiku kamēr izstāvēju rindu benžu bija pielējis jau nākamais klients. To atklāju jau braucot pa šoseju LV virzienā. :D
Atpakaļ daļu no ceļa Igaunijas pusē braucām pa piejūras ceļu, kas līkumaināks un lēnāks, bet daudz ainaviskāks nekā Tallinas šoseja. Redzējām vairākus Igauņu ciematiņus, kuros ļoti skaista koka apbūve. Tāpat novērtējām Igauņu kempingošanas paradumus, kas acīmredzami ir daudz attīstītāki par LV. Faktiski viss ceļa gabals no Pērnavas līdz LV robežai nosēts ar kempingiem, telšu vietām, treileru parkiem. Vēl viena ideja izbraucienam ārpus LV. Piestājām arī kādā nelielā piejūras muzejā ar putnu vērošanas torņiem un dabas takām.
Pa šo ceļu sen nebiju braucis, ļoti interesanti bija redzēt, ka Ainažos faktiski gandrīz vairs nav pazīmju par robežu starp LV-EE, ja nebūtu skatījies tajā brīdī google maps, varbūt pat nepamanītu, ka esam atpakaļ LV. :)
Jebkurā gadījumā, rezumējums tāds, ka Pērnava ir lielisks get-away destination, īpaši tiem, kas dzīvojas uz ziemeļiem no Rīgas. Mūsu gadījumā sanāca ļoti krāsaina, piesātināta diena, izvairoties no karstuma un atklājot ko jaunu sev.  Ah jā - vasaras karstākajā dienā nopirkām Polundram vilnas dūrainīšus - ziema nav aiz kalniem :)















Monday, June 27, 2016

Īsā atvaļinājuma atskaite, jeb pārgājieni Carnikavas novadā

Pēdējās dienās dzīvojos pa Garupi atvaļinājuma režīmā. Lai arī ar apvidu esmu pazīstams daudzus gadus, nekad nebiju devies tālākos pārgājienos. Atvaļinājuma režīms beidzot ļāva kaut nedaudz apmierināt savu kāri pēc izzināšanas. Devos divos īsos pārgājienos un divos velobraucienos.

Pļavās pie Garciema

Pārgājienā devos maršrutā Garupe - Carnikava - Garupe (9.10 km). Izmantoju meža takas. Ceļš vienā virzienā aizņem ap 40 minūtes. Mežs ļoti bagāts ar mellenājiem, brūklenājiem un atsevišķās vietās - kazenājiem. Pārgājiens ļoti vienkāršs - kalnu nav, arī takas labas, pārsvarā nav pārlieku smilšainas. Virzienā turp gāju pa taku, kas iet gar Langas upi, atpakaļ - pa meža takām netālu no šosejas. Pa ceļam redzēju Carnikavas jauno projektu galu - iespaidīgi, kad pēdējo reizi biju tajā Carnikavas galā, tur bija mežs. Nepatika, ka dažās vietās mežā izveidojušās izgāztuves, kur cilvēki (ruk-ruk) riktīgi piemēslojuši. Šajā pārgājienā pirmo reizi dzīvē brīvā dabā redzēju ūpi. Carnikavā ieturēju nelielas pusdienas kafejnīcā "Tīne", aukstā zupa bija ok, kafija, godīgi sakot, gan ne pārāk.

Gandrīz tādu pašu pārgājienu Garupe - Carnikava - Garupe (9.70km) veicām Līgo naktī ar Polundru un diviem Garciemiešiem. Devāmies uz zaļumballi Carnikavā. Tā kā bija vien otrā vai trešā diena pēc pilnmēness, tad arī naktī mežā bija salīdzinoši gaišs. Devāmies turp ap 23:00 naktī pa to pašu taku gar Langas upi. Pēc 40 minūtēm bijām klāt, un dančos laidām līdz pat diviem naktī, kad, nesazvanot taksi, devāmies atpakaļ ceļā. Starp citu - balle bija pat ļoti ok, gan mūziķi, gan publika. Nebija ierasto variantu, ka visi tā sadzērušies, ka pasākums zaudē jēgu - ļoti civilizēti un forši. Tā kā jau bija satumsis, atpakaļceļā devāmies no Carnikavas uz jūras piekrasti, kur būtu gaišāks. Atceros, ka gabals līdz jūrai no Carnikavas ir patāls, bet nu tumsā likās ļoti ilgi ejam, turklāt vairākās vietās tumsas dēļ bija grūti noorientēties. Bet tas bija tā vērts, sasniedzot jūru, kāpas galā pavērās brīnišķīgs skats - rietumos rozīgi-sārtas debesis, piekrastē vēl joprojām līdz pat Daugavas grīvai deg ugunskuri. Atpakaļ tikām bez piedzīvojumiem, bet pastaiga Jāņu naktī sanāca vienkārši brīnišķīga. Pēdējā pusstundā sāka aust gaisma, sāka dziedāt putni un rīts bija sagaidīts. :)

Pirmajā velobraucienā devos galvenokārt tādēļ, lai nogādātu velosipēdu no Rīgas uz Garupi. Tad nu maršruts sanāca Rīga - Vecmīlgrāvis - Vecāķi - Kalngale - Mežgarciems un visbeidzot Garupe (45 km; kādus 5 km var ņemt nost, ko nobraukāju pa Garupi). Gabals priekš manis sanāca visai liels. Uz riteņa veselības problēmu dēļ nebiju sēdējis 2 gadus. Bet lēnā garā sanāca visu maršrutu nobraukt. Jāuzteic Rīgas dome, kas beidzot uztaisījusi veloceliņu Rīga - Vecāķi līdz pašiem Vecāķiem. Tagad vairs nav jāraustās no lielajiem mežvedējiem, braucot pa šoseju. Rezultātā visai baudāms ceļa gabals. Vecāķos piesēdu pie jūras, kur vispār nebija cilvēku, apēdu saldējumu, un tā kā iepriekšējā dienā bija lijis, devos pa jūras piekrasti uz Kalngali. Iepriekšējās dienas lietum ir nozīme, jo smiltis bija pietiekami cietas, lai pa pludmali varētu normāli pabraukt. Kalngalē piestāju pie šosejas kafejnīcā apēst LV autentisko ēdienu - karbonādi franču gaumē. Prasīju 1/2 porciju, bet Jūs jau ziniet, kā šādās vietās beidzas šāds request. :) Tad devos pa veloceliņu nr. 13 (kas šķiet, ir starptautisks - tālāk uz Igauniju ved). Veloceliņš tas gan ir nosacīts, pēc būtības vienkārši marķēts ceļš, lielākoties izvairoties no šosejas.  Ja ar iepriekšējām vietām es biju vairāk vai mazāk pazīstams, tad Mežgarciems man bija, kas jauns. Pirmkārt, pļavas Garciemā sliedēm "otrajā pusē" ir pilnas ar dzīvību - stārķi, gārņi, ērgļi u.c. lidoņi. Otrkārt, Mežgarciemā ir apdzīvota bijusī PSRS armijas bāze (skat. google bildes). Ļoti interesanti skati - betonēta siena ar PSRS slavinošiem izteikumiem un simboliku mūsdienās tiek izmantota kā mazdārziņu sēta. Lieki teikt, ka nākamajā dienā pēc šī pārbrauciena man bija, kā "Kaukāza Gūsteknes" filmas beigās, kad tiesā apsūdzētais izvēlējās pastāvēt, nevis apsēsties. :)




Otrajā pārbraucienā devos maršrutā Garupe - Laveri - Siguļi - Ādaži - Kadaga - Upmalas - Siguļi - Gauja - Carnikava - Garupe (31km). Lai arī īsāks, bet daudz smagāks maršruts, daudz smilšainu meža stigu, vietējo kalniņu utt. Bet arī redzēt ir ko. Šodien mežā redzēju alni, ko dzīvē brīvā dabā nebiju redzējis. Un izbiedēju trīs lapsu saietu - nekad tādā tuvumā nebiju redzējis lapsu, bet te uzreiz trīs! :) Labprāt būtu nobildējis, bet mans apjukums no sastapšanās bija tikpat liels kā lapsu bēgšanas ātrums. Atklāju, ka Laveru ezerā ir ierīkota lieliska peldvieta, ar ģērbtuvi, nelielu improvizētu "mežakaķa" trasi, un soliņiem&galdiņiem. Esmu pārliecināts, ka šis ir viens no tuvākajiem&nezināmākajiem ezeriem Rīgai. Tālāk devos uz Ādažiem, kur ieturēju pusdienas Madcafe (Lazaņja ir lieliska, bet tiramisu vēl labāks :). Pēc pieturēšanas Ādažos un lietus pārlaišanas (lai arī pa ceļam uz Ādažiem arī nedaudz saliju) devos tālāk uz Gauju, pa ceļam izbraukājot Ādažu "biezo" rajonu - ja līdz šim man likās, ka Carnikavā ir crazy arhitekti (vai īpašnieki ar crazy vēlmēm), tad Ādaži tomēr Carnikavu pārspļāva. :) Lēnā garā aizbraucu līdz Dzirnezeram. Arī jauka vieta, kur piestāt, bet nevis no A1 šosejas puses, kur parasti ir pilns ar cilvēkiem, bet gan tālāk - no Siguļu puses. Satiku vien vecu večuku, kur sēdēja uz soliņa un teicās, ka jāiet laikam pakaļ makšķerei - laiks mainās, drīz būšot saule un zivis (pēc 2h mākoņus tiešām nomainīja saule). Pie Dzirnezera tā pa īstam šosezon pirmoreiz dabūju nobaudīt mellenes. Nākamais pārsteigums man bija veloceliņš Gauja - Carnikava. Fantastisks - paldies Carnikavas pašvaldībai par tādu. Kājas tajā mirklī jau bija "piedzītas", bet 10 minūšu brauciens pa svaigu veloceliņu (pretstatā meža stigām) bija īstena bauda. Pēc īsas pieturas Carnikavā un ķiršu iegādes, atbraucu līdz Garupei. Es teiktu, ka šis ir ideāls maršruts, ja ir vēlme 2-3h paceļot ar riteni - ir iespēja pabūt mežā, redzēt un būt dabā, dabūt labas pusdienas Ādažos, izpeldēties kādā no ezeriem un beigu beigās, ja tomēr jūtat, ka spēki beidzas, iekāpt vilcienā un doties mājup.


Noslēgumam vien neliela atkāpe. Šobrīd iztrūkst veloinfrastruktūras posmā no Vecāķiem līdz Carnikavai. Līdz Vecāķiem ir labs veloceliņš, un no Carnikavas līdz Gaujai ir lielisks veloceliņš. Zinu, ka Carnikavas novada dome plāno jaunu veloceliņu maršrutā Vecāķi - Lilaste. No pēdējās nedēļas veikto pārbraucienu viedokļa gribētu teikt, ka neapšaubāmi atbalstu veloceliņa iekārtošanu šajā maršrutā - tas ir tikai loģisks turpinājums, kas ļautu šeit attīsties velotūrismam, iespējams arī uzlabojot vietējās komercijas izredzes. Bet... es neesmu līdz galam pārliecināts par izvēlēto risinājumu par asfaltēta celiņa būvniecību (ja vien starplaikā nav bijuši citi lēmumi). Esmu izbraucis apkārtnes mežus&ceļus krustu šķērsu un varu teikt, ka to var izdarīt. Un es neesmu nekāds sportists, pat vēl vairāk - ofisa klerks ar neregulāru fizisko slodzi. Es aicinātu apsvērt, veidot labi marķētu, sakārtotu meža taku. Es tiešām nezinu kā tas būtu no izmaksu viedokļa, bet no dabas viedokļa, šķiet, ka jautājumu nav. Tīri no velobraucēja viedokļa es, protams, atbalstītu tik forša veloceliņa būvniecību, kāds ir starp Carnikavu un Gauju, bet kā dabasmīlis, redzot visus tos dzīvniekus un putnus, es laikam tomēr gribētu dabai mazāk kaitīgu opciju. Bet tas tā, pārdomas par tēmu.

Dažas bildes, sorry daļu bildēju ar planšeti, kur kamera nav no labākajām.

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pirmā mellene 2016

Kalngalē

Kalngales 1/2 kabonādes :D

Viens no virknes līdzīgu uzrakstu Mežgarciemā

Laveru ezers - neļaujiet foto kvalitātei maldināt - skaista vieta






Dzirnezers