Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background, tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja -…
Nesen publicētās ziņas

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)
Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, k…

Pavelkot svītru

2019.tais ir bijis grūts gads. Ja tā padomā, un prātā “iztin” cauri dažādas epizodes no šī gada, tad pat var šķist, ka gatavā elle. Bet interesanti tā dzīve iekārtota. Es neatcerēšos neko no tā. Es neatcerēšos tās reizes, kad man sāpēja, es neatcerēšos tās reizes, kad biju noguris. Neatcerēšos arī izmisuma brīžus, nesaskaņas un bailes. Jo tam visam pāri ir viens “Randiņš ar meiteni”, kas man 2019.to ir padarījis par labāko dzīves gadu. Paldies šai meitenei un arī meitenei, kas mani ar viņu iepazīstināja. J Rezultātā 2019.jā man ir bijis tik daudz prieka un smaidu, kā šķiet pēdējos 10 gados kopā nav bijis. Un man ir tādas pamatotas aizdomas, ka tas nebeigsies ar 2019.tā aiziešanu. J
Ja nopietni, 2019.gads ir bijis gana interesants gan privātajā, gan profesionālajā jomā. Bērna ienākšana ģimenē ir neapšaubāmi milzīgs notikums dzīvē, kas ir atstājis ietekmi gan uz mani pašu, gan manu profesionālo darbību, gan klātbūtni e-vidē. Twitter konts pēkšņi pārvērties par vietu, kur dalos ar pēdējie…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…

Rīga, mana Rīga...

Šonedēļ, pēc gandrīz pusgada prombūtnes iegriezos Rīgā. Tā ir pirmā reize manā mūžā, kad esmu bijis prom tik ilgi. Un attiecīgi “ieslēdzas” kontrasti. Protams, ka ziņu un soc. tīklu līmenī esmu sekojis tam, kas notiek Rīgā, bet realitāte ir skaudra. Pēc pusgada dzīvojoties pārsvarā pa Ziemeļvalstīm, acīs krīt lietas, ka agrāk, dzīvojot/strādājot Rīgā ikdienā, palika nepamanītas. Pirmkārt, infrastruktūras paskats un pieejamība. Viss nobružāts, gājēju ietves bedrainas, nolupušas, ar plaisām, bet bruģētās pārsvarā sāk brukt. Protams, ir patīkami izņēmumi, bet on average… Otrkārt, dzīvojamais fonds centrā. Nolupušas, pelēkas, ārkārtīgi netīras mājas. Pat pēc gana pelēkajiem Helsinkiem, šķiet drūmi un depresīvi. Treškārt, zaļās krāsas trūkums. Par spīti tam, ka veģetācija Rīgā ir vismaz 2-3 nedēļas priekšā Helsinkiem, vienalga acīs metas tas, ka izņemot pāris pilsētas parkus, pārējā pilsēta ir asfalta un ķieģeļu pasaule. Ceturtkārt, mašīnas. Daudz mašīnu. Vienā Kr. Valdemāra ielā redzēju …

Ex-post novērtējums: Vai vērts izrauties no savas komforta zonas?

Pusotru gadu atpakaļ, izdarīju iespējams trakāko, bet pie reizes arī apdomātāko lēmumu savā dzīvē - 32 gadu vecumā izkāpu no savas komforta zonas - aizgāju no darba, kurš man nodrošināja komfortu un pārskatāmu nākotni, lai sekotu saviem sapņiem un vismaz uz laiku dotos ārpus Latvijas, lai strādātu jaunā darbā un jomā. Tādos brīžos, kad jāpieņem tik svarīgi lēmumi, parasti ir ārkārtīgi grūti izvēlēties. Domāju, katrs no mums ir bijis situācijā, kad jo vairāk cenšas izdomāt - kāds ir pareizais lēmums, jo grūtāk kļūst nonākt pie šķietami “īstās izvēles” (jo, kas gan ir pareizs šajā gadījumā?). Tādos gadījumos parasti svaru kausu vienā pusē ir stabila/nodrošināta dzīve un ļoti izteikta komforta zona - galvenokārt jau tādēļ, ka apzinies, kas Tevi sagaida šodien un rīt. Bet savā ziņā ir garlaicīgi un ir iestājusies pamatīga rutīna. Svaru kausu otrā pusē ir kaut kas ļoti aizraujošs, kas noteikti nomāc garlaicību un rutīnu, bet… to pavada lielais nezināmais - “kā nu būs?”. Un jā, manā gadīj…

Prioritāšu maiņa

Ir seši no rīta, visi guļ. Sēžu savā šūpuļkrēslā, miegs īsti nenāk. Nevarētu teikt, ka šī ir bijusi grūta nakts, bet miega trūkums tepat vien ir.  Aiz sienas guļ viņa, meitene, ar ko nedēļu atpakaļ saskatījāmies pirmo reizi un iemīlējāmies viens otrā acumirklī. Turklāt viņa mani atpazina uzreiz, es viņu mazliet ar'. Savādāk nemaz nevarēja būt, jo pēdējos 2-3 mēnešus ik dienu sazinājāmies, lai arī ne e-pastus, ne whatsapp bildes viens otram nesūtījām. Es viņai stāstīju cik ļoti gaidu tikšanos ar viņu, bet viņa man pretī glāstīja roku.
Cilvēki halātos teica, ka tiksimies ap janvāra beigām, bet es Polundram jau pāris mēnešus iepriekš puspajokam teicu, ka 16.-17.janvāris būs tās īstās un liktenīgās dienas. Vienkārši zināju. Un to arī katrā mūsu "komunikācijas sesijā" teicu - "Atceries, 17.datums tuvojas, pamazām sāc taisīties uz randiņu!". :)  Tāpēc nevarētu teikt, ka biju negatavs vai pārsteigts, kad Polundrs 17.janvārī, 3os naktī paziņoja, ka ir laiks. Šī ir tā d…