Tuesday, July 22, 2014

Boloņa – ceļojuma pārsteigums

 Kad plānojām ceļojumu, sapratām, ka starp Komo un Florenci (kas ir sava veida must-do, ja jau esi Ziemeļitālijā) vēlamies apmeklēt kādu no Emilia-Romagna pilsētām un pie reizes Itālijas gastronomijas mekām – Parmu (Parmas siers, šķiņķis), Modenu (balzāmetiķis) vai Boloņu (bolognese). No sākuma sliecāmies par labu Parmai, bet beigās, pērkot dzelzceļa biļetes, izdevīgāk sakrita laiki Boloņai. Nevarētu teikt, ka mūsu ekspektācijas par Boloņu būtu bijušas ļoti augstas, bet rezultāts bija negaidīts…
 
Frecciarossa dodas prom

Kā jau rakstīju iepriekšēja blogā par ceļojuma sākumu Komo un Lugano, tad brauciens uz Boloņu mūsu izpratnē bija lielāks piedzīvojums par pašu Boloņu. Vienmēr, kā aviācijas un dzelzceļa entuziasts, gribēju izbraukt ar īstu ātrvilcienu. Līdz šim biju braucis ar tiem vilcieniem, kas Eiropā sasniedz 200 un mazliet vairāk km/h, bet Frecciarossa (tulk. – sarkanā bulta) atsevišķos Milānas – Florences maršruta posmos sasniedz ātrumu tuvu 300 km/h un pat nedaudz vairāk. J Tāpēc faktiski šis brauciens bija tas, ko tik ļoti gaidīju.

No sākuma gan ar vilcienu atbraucām no Komo līdz Milano Centrale, kur mūs atkal gaidīja Bistro apmeklējums (mums bija kāda stunda līdz vilcienam). Pēc sātīgajām pusdienām mūsu Frecciarossa mūs jau gaidīja. Biļetes līdz Florencei mums izmaksāja 58 Eur (abiem), bet tā kā biļetes pirkām i-netā kādu laiku iepriekš (3 nedēļas pirms brauciena), tad dabūjām vietas Business klasē par to pašu cenu, kas Economy klasē. Polundrs no sākuma bija bažīgs par ideju traukties ar vilcienu 300 km/h, bet tiklīdz viņa iesēdās super-ērtajā Frecciarossa krēslā,  tā bažas pazuda. Bet, kad vēl atnesa bezmaksas vīniņu, tad Polundra ierastais smaids atgriezās. J
 
Polundrs dovoļnijs traucoties ar 300 km/h
 
Pats brauciens – sākumā lēni izripinājām āra no Milānas, bet tad jau vilciens sāka uzņemt ātrumu. Nereāla sajūta – traukties ar vilcienu gandrīz tikpat ātri, cik F-1 piloti taisnēs. Maksimālais ātrums, ko piefiksēju (vilcienā rāda ātrumu + planšetē aplikācija ātruma mērīšanai) – 305 km/h. Kopumā aptuveni 40% no brauciena ātrums turējās ap 300 km/h. Pie šāda ātruma ir savi mīnusi – pa logu redzamais pazūd tik ātri, ka iesākot teikumu "Paskaties, tur ir…" jau jālabo uz "bija"… J Ainavu baudīšanai šis vilciens tiešām nav īsti piemērots, bet tas komforta līmenis. Vibrācija un troksnis ir mazāks nekā lidmašīnā, vietas ir daudz, daudz vairāk.
 
Maksimālais ātrums, ko piefiksēju - 305 km/h
  
 Kas interesanti, ka pie 300 km/h ātrumu nejūt, kamēr nepieceļas kājās. Tad gan līkumos ļoti labi jūt, ka kaut kas nav – centrbēdzes spēks tik liels, ka uzreiz izjūti, ka patiesībā ātrums ir daudz lielāks, nekā liekas – taisni noiet pa gaiteni gandrīz neiespējams. Tajā brīdī kļuva skaidrs, kāpēc šķita, ka apkalpojošais personāls ar dzērienu ratiņiem izskatās iešmigojis - taisni viņi nevarēja noiet un turējās pie ratiņiem. :)

Boloņas Universitātes juridiskā fakultāte :)
 
Rezultātā no Milānas līdz Florencei nokļuvām stundā un 2 minūtēs (iekļaujot kavējumu). Savā ziņā brīnišķīga alternatīva lidmašīnām. Dienas laikā var aizlidot līdz Milānai, apskatīt Duomo, stundas attālumā ir Florences katedrāle, vēl pēc pāris stundām var iedzert espresso pie Kolizeja, bet vakariņās jau apēst oriģinālo napolitana picu Neapolē. Par spīti pastāvīgajiem kavējumiem, Itālijas dzelzceļa sistēma atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu.
Ko mēs, Rīgas iedzīvotāji, zinājām par Boloņu? Boloņas mērce, Boloņas Universitāte (vecākā Eiropā), Boloņas futbola klubs… un tas laikam arī viss. Pirms ceļojuma, izlasījām, ka Boloņa ir sava veida pasaules pasāžu galvaspilsēta. Sagatavojāmies, ka būs daudz skaistu pasāžu. Bet redzētais mūs reāli pārsteidza – pasāžu skaits, daudzveidīgums, krāsas, koptums un izsmalcinātība ir vienkārši neiedomājama. Nezinu, vai vietējie iedzīvotāji vispār apzinās, cik ļoti viņu pilsēta izceļas uz pārejās pasaules pilsētu fona. Sabildēju neskaitāmas pasāžas, bet apskatiet kaut vai Google attēlus Boloņas pasāžām.

Polundrs vienā no neskaitāmajām Boloņas pasāžām

Boloņā pavadījām faktiski vienu vakaru un nākamo dienu. Var teikt, ka paspējām izstaigāt visu centru par spīti tam, ka dienā nedaudz uzlija lietus. Es teiktu, ka ja laiks ir ierobežots, tad Boloņā tieši bezmērķīga pastaiga pa centru ir labākais dienas pavadīšanas veids. Ilgu laiku staigājām un vienkārši sajūsminājāmies par pasāžu dažādajām krāsām, kolonām, flīzēm. Kad sākās lietus, tad bijām spiesti meklēt patvērumu vecpilsētas kafejnīcās, lai arī pateicoties pasāžām var turpināt arī staigāt - lietussargs īpaši nav nepieciešams. Īpaši, ja pārvietojaties pa pilsētas centrālo daļu. Tieši pašā centrā var atrast pāris izcilas vietas, kur nobaudīt vietējo Parmas Prosciutto ar galda vīnu, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no iepriekš ziemeļos dzertā. Un protams neskaitāmie veikali, kur cūkas šķiņķa kājas karājas skaisti sakārtotas rindā (izklausās pēc veģetārieša murga, ne? J), bet plauktos guļ lielie Parmas siera rituļi. Neiztikām arī bez Boloņas mērces ēšanas – atbraucot no Milānas, devāmies uz Polundra noskatītu vietu universitātes rajonā – kafejnīcu Le Stanze. Boloņas mērce bija ok, bet ar Polundru spriedām, ka nemaz tik būtiski neatšķiras no tās, ko dažreiz gatavojam mājās. J Pati kafejnīca gan ļoti interesanta – izvietota vēsturiskā ēkā, kas atgādina baznīcu (varbūt arī ir bijusi, nezinu), ar freskām un attiecīgu apgaismojumu. Ir divi varianti – var ņemt dzēriena glāzi (kokteili vai vīnu, 6-8 Eur)) un uzkodas tad ir bezmaksas (uzkodu galds ļoti plašs) vai arī parastais a la carte variants. Jebkurā gadījumā – ļoti interesanta vieta, kas ar savu interjera risinājumu izceļas uz pārējo kafejnīcu fona. Kafejnīcu var būt pagrūti atrast – paši nedaudz apmaldījāmies mazo ieliņu vijumos, bet pēkšņi atradām kafejnīcu, uz kuru gājām – gan bijām atnākuši pilnīgi no citas puses kā mums likās, ka ejam. :D

 
Kārtējais gardumu veikals Boloņā

No Boloņas devāmies prom ar patīkamu noskaņojumu – abi spriedām, ka šis varētu būt mūsu ceļojuma pozitīvais pārsteigums. Iespējams, ka Boloņā arī vairs nav ko darīt vairāk par 2-3 dienām, bet šī diennakts, ko pavadījām Boloņā mums noteikti, ir bijusi pozitīva pieredze. Ieteiktu Boloņā piestāt jebkuram, kam interešu lokā ir arhitektūra, gastronomija vai Itālija. Jā, Itālija. Tagad, atskatoties atpakaļ uz visu ceļojumu varu droši teikt, ka tieši Boloņa bija tā vieta, kur sajutāmies visvairāk Itālijā. Komo, Florence un Cinque terre savu "Itāliskumu" mazliet zaudē tūristu pūļos…
 
Nākamā pietura - Florence :)

Sunday, July 13, 2014

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu).
Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā
 
Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :)
Villa Balbinello
 
Komo ezers atrodas Itālijas ziemeļos, pie robežas ar Šveici, vien nepilnas stundas braucienā no Milānas. Tādēļ varētu teikt, ka no Rīgas centra ar sabiedrisko transportu līdz turienei var nokļūt gandrīz tikpat viegli kā dažreiz uz kādu vietu tepat LV pie Krievijas robežas. J AirBaltic lidojums, ja neskaita nelielu aizkavēšanos Rīgas lidostā, bija ļoti ok. Lidmašīnā bija arī dažas brīvas vietas, kas nozīmē, ka varējām ar Polundru sasēsties kopā (joprojām neceļas roka maksāt par vietu izvēli).  
Izkāpjot no lidmašīnas jau uzreiz sajutām karstumu. Rīgā tajās dienās bija drēgns (Līgo/Jāņi), bet Milānā ap 30°C. Man pēc nedēļas Parīzē tas vairs nešķita nekas neierasts, bet Polundrs gan izskatījās, ka izbauda siltumu. Uz Milānas centru (jeb staciju Milano Centrale) var viegli nokļūt ar Malpensa Express vilcienu, kas kursē 2x stundā un maksā aptuveni 10 Eur par personu. Brauciena ilgums – ap stundu. Un jau braucienā sajutu patīkamo kontrastu – es vismaz mazliet saprotu ko apkārt runā. Francijā tas man bija milzu diskomforts, ka gandrīz vispār nesaprotu (pat ne kontekstu), kas notiek. Tagad varēja uzspicēt ausis un klausīties, kā vietējie itāļi apspriež ko ēdīs vakariņās un kas nāks ciemos. J Vilcienā braucot domāju par to, ka nejūtu ierasto ceļojumu kultūršoku – to sajūtu, kad viss apkārt savādāks un citādāks. Spriedu – diez tas tādēļ, ka jau nedēļu pa Parīzi dzīvojos, vai tādēļ, ka ir jau būts Itālijā (lai arī Sicīlijā, kas ir pavisam cits stāsts), vai arī vienkārši tādēļ, ka Eiropa jau izceļota krustu šķērsu un kultūršoks mazinās. Tā arī nepabeidzu par šo tēmu domāt, kad jau bijām klāt Milano Centrale – galvenajā Milānas dzelzceļa stacijā.
Skats no Brunate (pilsētiņas, kas kalna galā virs Komo pilsētas)
 
Nepagāja ne 10 minūtes, kad jau satikām "īstos itāļus" – informācijas centrā gāja kā vistu kūtī – itālis ar kaut ko neapmierināts, raksta sūdzību, staff neapmierināts, cilvēki rindā neapmierināti, rokas vicina, lamuvārdi gaisā! J Mēs ar Polundru tik pasmaidām un nospriežam, ka atvaļinājums beidzot ir sācies un tiešām esam Itālijā! Uzzinām, ka mūsu vilciens attiet pēc 10 minūtēm. Paspējam nopirkt automātā biļetes (biļešu automāti ļoti ērti, vienkārši, saprotami, un ērti; vienīgi uzmanieties, Milānas centrālajā stacijā dažreiz aplaupa tūristus pie šiem automātiem), un devāmies meklēt savu peronu. Par pārsteigumu mums mūsu vilciena perons nav nozīmēts, izrādās vilciens kavē par 10 minūtēm. Tad vēl par 10 un tad vēl par 10 un arvien vairāk un vairāk. Atiešanas laiku pārbīdīja vairākkārtīgi. Man jau mērens nogurums mācas virsū, jo jau otro diennakti atrodos režīmā "kustība kaut kur ar koferiem". Ir savas plus – atradām stacijā ļoti, ļoti labu ēstuvi – vietējais Bistrot, kas gan vairāk līdzinās mūsu Gastronome. Dabūjām fantastiski garšīgu picu ar bifeļpiena mocarellu. Šajā vietā ceļojuma laikā atgriezāmies vēl vairākas reizes, jo Milano Centrale mūsu ceļojuma gaitā mums pa ceļam gadījās vairākas reizes. Parasti dzelzceļa stacijās tu nesagaidi, ka atradīsi labu ēstuvi, bet šī pārspēja visas mūsu ekspektācijas (vēlāk pārbaudīju TripAdvisor - ne mēs vienīgie sajūsmā). Turklāt jāatzīst, ka šī ir viena no skaistākajām dzelzceļa stacijām (apskatiet bildes, īpaši eksterjeru), kādā es jebkad esmu bijis (un kā Jūs ziniet, esmu bijis daudzās). Varētu teikt, ka šī noteikti ir manā Top 3 (kopā ar Porto un Antverpenes stacijām). Ļoti grezna stacija gan no iekšas, gan no ārpuses (par ko pārliecinājos vien tad, kad ceļojuma beigās atgriezāmies Milānā). Interesanti, ka pirmo reizi, kad ieraudzīju staciju no ārpuses, pie sevis nodomāju – atgādina Union Station noVašingtonas DC. Un par šo domu aizmirsu, vien atgriežoties atpakaļ LV, izlasīju, ka Milano Centrale arhitekts smēlās iedvesmu tieši no šīs stacijas. Laikam kaut ko sāku saprast no dzelzceļa staciju arhitektūras J
Katedrāle Komo pilsētā
 
Pēc stundas brauciena ar vilcienu nokļuvām Komo stacijā. Iepriekš aptuveni biju izpētījis kā nokļūt līdz viesnīcai. Aptuveni 20 minūtes un bijām klāt mūsu noskatītajā Hotel Engadina – nekas šiks, bet priekš Komo pilsētas salīdzinoši lēta cena un laba atrašanās vieta + pati viesnīca ļoti kārtīga, viss tīrs un apkalpojošais personāls ļoti draudzīgs. Brokastis priekš Itālijas ļoti bagātības un kvalitatīvas (lasīt - kruasāns ar aprikožu marmelādi liels un garšīgs). Šajā vakarā vairs neko arī nedarījām, jo pretēji plānotajam viesnīcā ieradāmies, kad jau bija satumsis.
Skats no Bellagio
 
 
Nākamajā dienā, mūsu pirmajā pilnajā dienā pie Komo, uzreiz ķērāmies vērsim pie ragiem. T.i. atradām kuģu piestātni un devāmies 2h izbraucienā uz Bellagio – ciematiņu, kas atrodas gandrīz paša Komo ezera vidienē. Mērķis bija nevis pats Bellagio, bet gan pats brauciens, jo pats labākais, ko var darīt Komo ezerā, ir atrasties kustībā un redzēt visas brīnišķīgās ainavas. Īpaši neaizrāvos ar fotografēšanu, jo skatus pilnībā tāpat nevar nodot, turklāt bez platleņķa objektīva to nav pat vērts mēģināt darīt. Ezers un apkārtne ļoti skaists – faktiski ezers visu laiku ir maksimums 500m plats, starp divām kalnu grēdām. Braucienā no Komo uz Bellagio ir neskaitāmi skaisti mazi ciematiņi, ekskluzīvas villas ūdens krastā, skaisti izrotāti dārzi utt. Brauciena beigu daļā jau kļuva mēreni karsti, pēdējās 30 brauciena minūtes pat nokāpām no klāja, un ielīdām kuģa iekštelpās. Iesaku braucienu visiem, kas atbrauc līdz Komo ezeram. Izmaksas – ap 8 Eur vienā virzienā, bet šķiet, ka varēja pirkt arī dienas kartes ceļojumiem visai dienai.
Pašā Bellagio ieturējām pusdienas – pirmo itāļu picu šajā ceļojumā. Atradām krodziņu mazlietiņ nostāk no galvenajām tūristu ielām (pareizāk – ielas). Bija gardi, mana tunča pica varētu teikt bija lieliska, Polundras sēņu pica laikam gan nebija izcila – mazliet par sāļu. Bellagio bez pilsētas izstaigāšanas var ieteikt aiziešanu līdz ragam – vietai, kur saplūst visas trīs Komo ezera "kājas" – ļoti skaista vieta. Atpakaļceļā no Bellagio braucām ar "ātro kuģi", kurš aizvizināja mūs atpakaļ uz Komo vien 45 minūtēs. Pa ceļam uz viesnīcu vēl nopirkām vietējos gardumus – prosciutto, formaggio, vino un melone. Vietējais Barbera vīns gan mūsu vēderiem likās nedzerams – ļoti, ļoti skābs, turklāt nedaudz burbuļots, pārējais gan garšoja lieliski. Vakarā aizgājām uz restorānu, kur gan dabūjām nepārāk labus ēdienus un dzērienus (Komo pilsētā pagrūti neuzrauties uz tourist trap). Bet apskatījām pašu Komo pilsētu – maza kompakta pilsēta, salīdzinoši daudz tūristu, bet pašā pilsētā vairāk par pusdienu darīt arī nav ko. Šajā vakarā gan pagaršoju meloņu gelato, no kura atlikušajā ceļojumā tā arī nešķīros. Lai arī neesmu liels saldējuma cienītājs, tomēr meloņu gelato man var piedāvāt. J Polundrs savukārt turpināja savu Itālijas trendu - pistāciju saldējums.
 
Lugano
 
Otrajā dienā devāmies izbraucienā uz Lugano. Šo dienas maršrutu Komo-Lugano-Menaggio-Komo biju laicīgi izplānojis, manuprāt, tas ir skatu ziņā skaistākais daytrip kādā es jebkad esmu bijis Eiropā. Lieliski skati visu braucienu garumā.  Jā, jā – uz to pašu Lugano, kas Šveicē. Komo atrodas vien pāris minūšu braucienā no Šveices robežas. Ja nekļūdos brauciens ar vilcienu no Komo līdz Chiasso (kas ir robežpilsēta) aizņēma nepilnas 6 minūtes un maksāja mazāk par 2 Eur par personu. Chiasso stacijā bija jāpārkāpj Šveices vilcienā, kura precizitāte bija lieliska – izbraukšana kavējās vien pāris sekundes. J Smieklīgi šķērsojām robežu. Robeža faktiski ir stacijas iekšienē, kur vienīgā pārbaude ir facecontrol. Patumšas ādas nokrāsas robežsargs ieraugot mani un Polundru paspēja vien pajautāt: „Together?”. Pamājām ar galvu un šķērsojām robežu. :D Tā arī nesapratu, vai robežsargs gribēja iepazīties ar gaišmataino un garkājaino meiteni īsajos šortiņos (Polundrs) vai vienkārši pārliecinājās, ka tam bārdainajam onkulim, kurš ievieš uzticību ar savu izskatu (es J), somā patiesībā ir visi nepieciešami dokumenti (lasi – ES valstu pases). Vēl pēc aptuveni 20 minūšu brauciena pa Šveici bijām jau Lugano, kur 20.gs. sākumā dzīvoja Rainis un Aspazija (ok, viņi dzīvoja Lugano piepilsētā, bet pa lielam skati tie paši J). Vien atgriežoties atpakaļ Rīgā, uzzināju, ka Kasteņolā ir muzejs un piemineklis abiem rakstniekiem. Būtu zinājis laicīgi – būtu noteikti apmeklējuši.
Vārti uz Lugano ezeru
 
Lugano – izteikta Šveices pilsēta – viss sakārtots un pragmatisks, bet tajā pašā laikā skati apkārt ļoti skaisti – Lugano ezers un kalni. Šī bija viena no mūsu ceļojuma karstākajām dienām, tāpēc pārvietošanās pa pilsētu bija visai mokoša (turklāt bez neviena Šveices franka kabatā). Vieta, kas mums ļoti patika ir pilsētas parks ar lielisku skatu uz ezeru – lieliska vieta, kur vasaras dienās veldzēties. Apēdām vietējos panini un galato. Ne velti minu terminu itāliski – Lugano izteikti itāliska pilsēta – uz ielām skan vācu un itāļu valoda, veikalos turklāt pieņem Eur, izdod gan tikai Chf. Faktiski nav tādas pārliecinošas sajūtas, ka esam šķērsojuši robežu un atrodamies citā valstī. Dienas otrajā pusē ar autobusu devāmies no Lugano uz Menaggio, pilsētu atpakaļ Itālijā, pie Komo ezera. Brauciens ar autobusu no Lugano uz Menaggio ir laikam mana mūža labāk pavadītā stunda autobusā J... diemžēl fotogrāfijās to nevar attēlot. Iesaku katram, kas ir šajā apgabalā. Menaggio mums bija vien 10 minūtes, lai atrastu informācijas centru, tabacchi, kur nopirkt biļeti, un pašu autobusa pieturu. Paspējām. Mirkli vēl šaubījāmies vai nepalikt pilsētā vēl 2h (nākamais autobuss uz Komo), bet tajā mirklī pāri grēdai sāka velties tumši negaisa mākoņi... Brauciens no Menaggio uz Komo ir lielisks papildinājums iepriekšējā dienā veiktajiem braucieniem ar kuģīšiem – var apskatīt no iekšas tos pašus ciematus, ko iepriekšējā dienā apbrīnojām no kuģiem. Turklāt autobusa vadītājs nodemonstrēja Itālijas rallija braucēju spējas un pieredzi. :) Dienas beigās vietējā bārā ieēdām bruschetta, Polundrs iedzēra vīnu, bet es rabarberu tēju (kaut kas ļoti dīvains; tā ir, kad domā, ka itāliski visu saprot J). Noskatījāmies kā izsalkušais Suarez nokož Itāli Chiellini, un kā Itālija vietējiem par sašutumu izstājas no Pasaules kausa izcīņas.
Villa Olmo, Komo pilsētā
 
Pēdējā dienā pie Komo ezera apmeklējām Villa Olmo, piestājām pie Volta muzeja (A.Volts izrādās dzimis un dzīvojis Komo), kā arī devāmies uz pilsētiņu Brunate, kas atrodas kalna galā virs Komo. Dažu minūšu brauciens ar funikulieri un esam augšā. Skaists skats uz Komo pilsētu un apkārt esošajām kalnu grēdām. Iedzērām tēju un kafiju kādā kafejnīcā ar brīnišķīgu skatu pāri Komo ezeram. Skaidrās dienās no Brunate var redzēt pat Turīnu, kas atrodas ļoti labu gabalu prom. Dienas otrajā pusē uzsākām savu ceļojumu uz Boloņu, kur vismaz es daudz vairāk gaidīju pašu braucienu, nevis Boloņu, jo jābrauc bija ar Frecciarossa. Bet par to – nākamajā bloga daļā... J
 
* Starp citu - tējas dzērājiem. Ziemeļitālijā ar to visa ceļojuma ietvaros bija pagrūti. Kad bāros, kafejnīcās vai viesnīcās prasi tēju, tad uz tevi labākajā gadījumā skatās dīvaini. Turklāt, kad atsakies no citrona un piena, tad esi nokristīts - tu noteikti esi anglis (tas nekas, ka iededzis un bārdains izskatos vairāk pēc turka). J
* Ceļojot pa Itāliju, neaizmirstiet par coperta, kas daudzos restorānos vai pat bāros tiek piemērots Jūsu rēķinam. Coperta, jeb tulkojumā - galdauts, ir maksa par galdauta klāšanu vai arī "maizes nauda". Atkarībā no iestādes šikuma saskārāmies ar maksu no 1.00 līdz 3.00 Eur (par personu). Tāpēc bieži, ja vien vēlaties iedzert espresso vai apēst kādu brioche (radziņu/kruasānu), bāros un kafejnīcās ir iespēja to nobaudīt arī turpat pie letes, vai pie stāvgaldiem (metiet nost latvisko kautrību J).
* Vietējā transporta biļetes (galvenokārt autobusa) tiek tirgotas tuvākajos Tabacchi, jeb tabakas veikaliņos/kioskiņos, kas ir daudz foršāka mūsu Narvessen versija. 

Pārējās bildes no ceļojuma var apskatīt šeit:
 
Atvadu skats uz Komo pilsētu
 
 

Thursday, July 10, 2014

Ceļojums uz Itālijas Ziemeļrietumiem

Nesen ar Polundru atgriezāmies no apceļojuma pa Ziemeļrietumu Itāliju. Pavadījām tur 12 dienas, un kā vienmēr uz vietas nesēdējām. Sākām ar dažām dienām pie Komo ezera (par bāzi izvēlējāmies Komo pilsētu), izmetām nelielu loku pa Šveici, tad devāmies tālāk uz dienvidiem - Boloņu un tūristu pilno, bet neapšaubāmi fascinējoši skaisto Florenci. Tad piestājām uz pāris Gelati pie Pizas torņa, un pavadījām vairākas dienas Ligūrijas jūras piekrastē. Par bāzi tur izvēlējāmies pilsētu La Spezia, no kurienes ērti apskatīt Cinque Terre ciematiņus. Savukārt atpakaļceļā piestājām uz pāris dienām Milānā.
 
Uzreiz jāteic, šoreiz, cerībā uz labu vīnu degustāciju, auto neīrējām, – izmantojām tikai vietējo sabiedrisko transportu. :) Un faktiski tas bija faktors, kas ceļojumam šoreiz piedeva papildus jautrību. Tie, kas lasīja manus blogus par Parīzi, atceras, kā neveicās ar transportu man tur. Kamēr biju Parīzē, arī Polundrs ceļoja - uz Frankfurti. Un arī viņai ar transportu viss negāja gludi. :D Tāpēc nav liels pārsteigums, ka jau nākamajā dienā pēc atgriešanās no Parīzes (un sēdēšānas lidmašīnā, ka kavējas), jau atkal sēdēju lidmašīnā uz Milānu...un jau atkal lidmašīna kavējās. Arī vilciens uz Komo no Milānas kavējās par 10 minūtēm...no sākuma. Tad par 20, tad par 30...40, 50, 60, 75 minūtēm. :) Tas tikai ilustrācijai kāds bija mūsu ceļojuma sākuma fons :) Jau ceļojuma pirmajā dienā, domājām, ka "transporta Dievs" nezin kādēļ par kaut ko uz mums ir apvainojies... Bet mums priekšā bija ceļojums, kurā, kā tagad saskaitījām, mums bija 17 braucieni ar vilcienu, 3 kuģu braucieni, 7 autobusu braucieni, metro, funikulieri utt. :) Kā teiktu briti: You probably know where this is going... :)
 
Nevarētu teikt, ka šim ceļojumam kā īpaši gatavojāmies. Sicīlijā bijām bijuši, itāļu valodu kopš tā laika nedaudz uzlabojām. Turklāt pa lielam, ceļošana Eiropā jau ir tik pierasta lieta, ka īpaši nav jāgatavojas - tik vien, cik jāizdomā aptuvenais maršruts. Vienīgās bažas sagādāja laikapstākļi - cerējām, ka nebūs vairāk par +30°C, bet prognozes savukārt norādīja uz lietainu ceļojuma sākumu (prieks gan, ka prognozes pavisam nepildījās - lietu gandrīz nedabūjām, un arī karstums bija paciešams). Aviobiļetes pirkām pāris mēnešus pirms ceļojuma, lidojām ar AirBaltic uz Malpensa lidostu. Savukārt vilciena biļetes pirkām dažādos laikos - pēdējās pat izlidošanas dienā (www.trenitalia.com - ātri un nesāpīgi). Viesnīcas – visas caur booking.com. Tā kā nevienā vietā ilgāk par 3 dienām neuzkavējāmies, tad airbnb.com lai paliek mūsu nākamajam ceļojumam (uz kuru starp citu biļetes jau iegādātas, bet par to citreiz).
 
Ceļojuma mērķis un ekspektācijas? Ēdiens, vīns, Itālijas sajūtas, un kas svarīgākais – atslēgšanās no darba. Maršruts šķiet pietiekami klasisks, lai ekspektācijas nebūtu pārāk augstas, aptuveni zinājām, ko sagaidīt. Cerējām, ka Florence mūs nenogalinās ar saviem tūristu miljoniem, ka Komo reģiona cenas neizvilks pēdējo eiro no kabatas un, ka Cinque Terre nav vien komercializēts pasākums amerikāņiem. :)
 
Par to kā mums gāja - nākamajos bloga ierakstos. Šoreiz ceļojuma aprakstu publicēšu pa daļām - vasarā nav vēlmes rakstīt vienu, lielu blāķi.