Sunday, March 1, 2015

Slēpošana Vācijas Alpos, 2.daļa.


Kandahar trase
Kā jau solīju iepriekšējā bloga ierakstā - šajā par pašu slēpošanu Gārmiš-Partenkirhenā - neslēpotāji un nesnovotāji var tālāk nelasīt. :) Pirms braukšanas uz Gārmiš-Partenkirheni apzinājāmies, ka nedaudz riskējam. Bija bažas par to, vai trases būs labi sagatavotas, vai nebūs pārāk daudz cilvēku, kāds būs inventārs utt. Bet rezultāts bija tāds, ka bijām patīkami pārsteigti. Galvenokārt viss notika tā kā bijām cerējuši, bet, protams, bija arī daži nepatīkami momenti. 




Pozitīvās lietas:
  • Viss saorganizēts lieliski, kā jau pie vāciešiem. Slēpju nomā viss notiek datorizēti (datorā ievadi nepieciešamo informāciju par inventāru, kādu vēlies īrēt). Izdrukā kvīti, ko pie kases apmaksā un ej pakaļ slēpēm/dēlim. Slēpju saņemšana aizņem labi, ja 10 minūtes.
  • Inventāra kvalitāte. Ņēmām vidējās klases inventāru un bijām absolūti apmierināti. Slēpes jaunas, labi sagatavotas, kantis izcili asas (pirmo reizi mūžā iegriezu slēpošanas tērpā). Ja palūdz ko nomainīt - nav nekādu problēmu, apkalpojošais personāls ļoti izpalīdzīgs, paši piesaka, ka, ja kaut kas nav labi ar slēpēm, droši var mainīt.
  • Trašu kvalitāte. Trases ir lieliski sagatavotas. Katru nakti tiek strādāts pie trāšu izlīdzināšanas, nepieciešamajās vietās sniegs tiek arī piepūsts klāt. Attiecīgi dienas pirmajā daļā līdz aptuveni 12:00 trases ir lieliskā stāvoklī. Arī pēc tam tās ir ok, bet tomēr 8-10°C grādi dara savu.
  • Cenas galvenokārt tādas pašas kā citos kūrortos vai pat nedaudz zemākas. Par pilnu slēpju komplekta īri uz 4 dienām maksāju mazliet zem 100 EUR. Pacēlāja biļete divām dienām 77 EUR. Ir arī pusdienas opcijas.
  • Trašu klāsts - aptuveni 60 km kopējā distance - 40 kilometri zemākajā daļā slēpošana notiek no 2000m līdz 700m augstumam. Atlikušie 20 kilometri - uz ledāja Cūgšpicē virs 2km augstuma. Pārsvarā sarkanās un zilās trases, bet ir arī dažas nopietnas melnās trases, kurās notiek arī pasaules kausa posmi slēpošanā. 
  • Kā jau kārtīgā slēpošanas kūrortā pienākas, katra lielākā pacēlāja galā - kafejnīca, kur var ieturēt pusdienas vai kādu dzērienu. Ēdienkartē protams dominē desiņas (īpaši Bavārijai raksturīgās baltās desas), gulašzupa (negaidīti laba) un dažādas ābolmaizes. Bet atsevišķās kafejnīcās ēdienu klāsts ir visai plašs un ne ar ko neiepaliek no pilsētas kafejnīcām.
  • Bija bažas, ka uz kalna varētu būt daudz tā saucamo, čaiņiku. Nē, tādu faktiski nebija. Bija cilvēki, kas uz slēpēm/snova jūtās nedroši, bet nebija pārgalvīgo trakuļu, kas bieži redzami LV trasēs. Galvenokārt cilvēki uzvedās uz kalna atbilstoši savam spēju līmenim.
Ne tik pozitīvās lietas:
 
Kandahar trase
  • "Pudeles kakla" sindroms pie pacēlāja no rīta. Galvenā vieta, kur dodas slēpotāji, lai tiktu uz kalna ir Hausberg. Tā ir vieta, kur ir galvenā stāvieta, galvenā inventāra noma, slēdzamie skapīši, lielākās kases utt. Un šī vieta ir vien 5-10 minūšu gājienā no Gārmišas centra. Tādēļ no rītiem ir palieli sastrēgumi uz ceļa un lielas rindas uz pacēlāju (maza gondola). Tas gan ir atrisināms, jo gar visu slēpošanas kūrortu garumā iet Zugspitzbahn - vilciens, kura gala mērķis ir Cūgšpice, bet tas pietur arī pie citiem pacēlājiem, kas ir daudz mazāk noslogoti. Tādēļ ieteikums, ja vien iespējams, ar visu inventāru doties uz nākamo vilciena pieturu, kur pieejami Kreuzeck pacēlājs (mazā gondola līdz 12 cilvēkiem) un Alpspitzbahn (lielā gondola līdz 80! cilvekiem ar ļoti skaistiem, bet arī biedējošiem skatiem pa ceļam).
  • Dažas trases (zilās) vietām ir tik lēzanas, ka jāņem talkā distanču slēpošanas iemaņas; ir gabali, kur kalnā augšā jāiras, ja vien neesi uzņēmis pietiekamu ātrumu iepriekšējā nobraucienā. Ir arī viena vieta, kur teorētiski nevar uzņemt tik lielu ātrumu, lai uzbrauktu nākamajā kalnā. Bet laika gaitā izprotot, kur šīs vietas atrodas, no tām var vienkārši izvairīties.
  • Vairāk nevis mīnuss, bet īpatnība. Uz trasēm, pārliekuma vietās, kur priekšā stāvāka vieta, veidojas, kā mēs to iesaucām, "baiļotāju pūlis". Cilvēki vai nu sabīstas no tā, ka neredz, kas priekšā, vai arī vienkārši izlemj atpūsties pirms laišānās stāvākā trases posmā. It kā nav liels traucēklis, tomēr dažreiz cilvēku tik daudz, ka būtiski jānomet ātrums, lai tiktu cauri.
  • Nav apgaismotu trašu. Visi pacēlāji strādā galvenokārt līdz plkst. 16.30, tātad slēpošana reāli līdz plkst. 17.00.

Par spīti slimošanai es slēpošanu ļoti izbaudīju. Pēc tam, kad Polundrs bija pavadījis uz kalna vienu dienu, arī es nākamās dienas vidū uzlīdu uz kalna. Bija grūti - svīdu, spēka nebija un līdzsvara izjūta traucēta, bet ar katru minūti strauji kļuva labāk. Nezinot to, cik ilgi veselība izvilks, devos uzreiz uz trasi, kura bija manā must-to-do sarakstā - Kandahar. Trase, kas slavena ar savu stāvumu, tieši tur notiek ikgadējais Gārmiš-Partenkirhenas pasaules kausa posms nobraucienā. Un ziniet ko? Man pietika ar vienu nobraucienu, lai es būtu vesels, un āķis būtu lūpā. :) Es tik ilgi gaidīju to mirkli, kad varēšu pa šo trasi laist, ka brīdī, kad uz tās beidzot tiku biju kā no ķēdes norāvies. Pirmo nobraucienu veicu vienā elpas vilcienā - nebīstoties no trases. Tikai beigās, bremzējot, sapratu cik patiesībā traka bija trase - no viena brauciena kājas nežēlīgi sāpēja un spēka vairs tajās nebija. Kandahar trase ir tieši tāda kādu to biju iedomājies - ar vairākām sienas stāvuma sekcijām, kur vienīga opcija ir maukt lejā nedomājot. Apstāties tur nevar, ja pakrīti, tad uz pakaļas brauksi vēl 200 metrus. :D Izcila trase, laikam labakā kādā jebkad esmu braucis - vēlākajos nobraucienos izbaudīju to lidojuma sajūtu, kad jau droši jūties - zini līkumus, lēcienus un kontrolē notiekošo. Līdz galam gan nespēju iedomāties, kā pasaules klases slēpotāji tur bezbailīgi sasniedz 120-140 km/h lielu ātrumu un lec lielos lēcienus.
Skats uz Austrijas pusi - nākamā kalnu grēda jau aiz robežas
 
Lielāko daļu laika gan pavadīju uz sarkanajām trasēm - Kandahar trase sniedz lielu baudu, bet tomēr ir riskanta un prasa augstu koncentrāciju un sasprindzina. Gribējās slēpot brīvāk, pārāk neiespringstot. Priekš tam ir kādas 4-5 labas sarkanā līmeņa trases, uz kurām var iztrakoties - gan izbaudīt asus līkumus, gan nedaudz palēkāt, gan arī uzņemt pieklājīgu ātrumu. Kopumā uz kalna biju 4 dienas, ar katru dienu jūtoties arvien labāk. Pēdējā dienā sasniedzu to atbrīvotības līmeni, kad kājas bija pilnībā saradušas ar īrēto inventāru un muskuļu tonuss ļāva neuztraukties par trases stāvokli vai to, ka varētu nepietikt spēka. Pēdējā diena tadējādi bija riktīgi sportiska.
Slēpojot dažas reizes nokritu, bet galvenokārt tie bija mīksti piesēdieni brīžos, kad slēpes ierakās dziļākā sniegā un kājas neizturēja spiedienu. Vienu reizi gan nokritu sāpīgi, tomēr tas notika uz pilnīgi gludas virsmas, kur slēpoju faktiski slidsolī... ar nūju netrāpīju sniegā, noiros pa gaisu, zaudēju līdzsvaru un 5km/h ātrumā nozvēlos uz sāna, uz stilba. Sāpīgi, bet nekas traks - pats sasmējos, iedomājoties, kā tas izskatījās no malas...
Vienvārdsakot, Gārmiš-Partenkirhena ir pārsteidzoši laba vieta, kur slēpot. Neizslēdzu iespēju, ka šeit atgriezīsimies arī kādā citā gadā. Galvenais pluss, ka tur var viegli nokļūt + lieliskais serviss.
 
Mēs to izdarījām - pēc n gadu netikšanas, beidzot esam Alpos :)
 

Thursday, February 26, 2015

Slēpošana Vācijas Alpos, 1.daļa.


Vairākus gadus pēc kārtas mēģinājām ar Polundru savus grafikus sakārtot tā, lai varētu aizbraukt paslēpot kur tālāk par Latvijas Alpiem – Siguldu. Vienu gadu nav bijusi pieejama nauda, citu gadu laika resurss ierobežoja. Pirms šīs sezonas gan spriedām, ka jābrauc jebkurā gadījumā. Sākumā bijām plānojuši doties kopā ar draugiem, tomēr pasākums nobruka kārtējo darba kalendāra niķu dēļ. Tādēļ salīdzinoši vēlu – novembrī nācās plānot ceļojumu mums diviem vien. Mūsu slēpošanas galamērķis gana neierasts. Lielākoties, kad tiek runāts par slēpošanu Alpos, prātā nāk Austrija, Šveice, Itālija vai Francija. Tomēr mēs izvēlējāmies vienīgo kaut cik nopietno Vācijas slēpošanas kūrortu – Gārmiš-Partenkirheni (Garmisch-Partenkirchen), kas atrodas Bavārijā, uz dienvidiem no Minhenes.
Skats pa ceļam no Minhenes uz Gārmiš-Partenkirheni
Kādēļ tieši Gārmiš-Partenkirhene? Jo mums bija svarīgs apstāklis, ka vietu var viegli sasniegt, neīrējot mašīnu. Tāpat mums bija svarīgi, ka blakus kalniem ir pietiekami daudz (un par jēdzīgu cenu) naktsmītņu variantu, kur varētu palikt vien divatā. Problēma, braucot slēpot divatā, ir, ka klasiskajos slēpošanas kūrortos divvietīgie numuriņi ir ārkārtīgi reti vai ārkārtīgi dārgi. Parasti tiek izīrētas mājas 8-12 personām. Savukārt Gārmiš-Partenkirhena bija mums labvēlīga abu faktoru gadījumā. 1) Gārmiš-Partenkirhena atrodas vien aptuveni 90km attālumā no Minhenes, uz kurieni savukārt ir tiešais avio-reiss no Rīgas. Slēpošanas kūrorts ir labi sasniedzams ar vilcienu, kas katru stundu kursē no Minhenes, un brauciens aizņem vien aptuveni stundu un 20 minūtes. 2) Arī viesnīcu mums izdevās atrast ļoti labu – Gastehaus Maria, kas atradās mazliet ārpus Gārmišas centra (kā saprotat pilsēta sastāv no divām daļām – Gārmišas un Partenkirhenas, kas tika apvienotas 1935.gadā, lai tajā varētu aizvadīt ziemas olimpiskās spēles). Gārmiš-Partenkirhene ir slavena ne tikai ar savu olimpisko garu, bet arī ar Vācijas augstāko virsotni - Zūgšpici (Zugspitz).
Ja teiktu, ka šoreiz ceļojumā viss gāja, kā pa sviestu, tad būtu melots. Mēnesi pirms braukšanas, Polundrs tepat, Siguldā, krītot visai nevainīgā situācijā, kaut kādā veidā pamanījās salauzt krūšu kaulu. Bet nekas – sadziedēja un bija gatavs kalnu iekarošanai. Savukārt es 6 dienas pirms ceļojuma saslimu, un šoreiz diezgan pasmagi. Tā arī nesapratu vai tā bija gripa vai nē, bet fakts ir tāds, ka vēl izlidošanas dienas rītā nebijām 100% nolēmuši vai vispār dosimies. Ko tur, vēl pirms kāpšanas lidmašīnā pēdējo reizi apdomāju vai man to patiešām vajag darīt. Bet jāteic, ka savās slimošanas dienās es darīju visu iedomājamo un neiedomājamo, lai tiktu uz kājām. Tik intensīvi ārstējies es līdz šim nebiju bijis. Rezultāts bija tāds, ka svētdienas rītā, izrāpos no gultas un grīļojošs devos uz lidostu. :) Slēpju zābakus atstāju Rīgā, jo izskatījās, ka uz kalna tikšu labi, ja divas dienas kaut kad nākamās nedēļas beigās. Kā nokļuvām līdz Minhenei gandrīz neatceros. Zinu tik, ka spēka kustēties nebija, un ka Minhenē nokļūšana viesnīcas gultā likās līdzvērtīga varoņdarbam. Īpaši pēc 20kg kofera uzstiepšanas uz 3.stāvu... :) Kustējos vairāk aiz motivācijas redzēt Alpus un kāpt uz slēpēm. 
Svētdienā vienīgā daudz maz jēdzīgā opcija, kur paēst Minhenē, ir…centrālā dzelzceļa stacija. Nopietni. Viss ir ciet, un ar viss es domāju tiešām viss – veikali, kafejnīcas, aptiekas utt. Ja neesi vietējais un nezini kādu speciālu vietu, tad ej uz Hauptbanhof – tur ir pārtikas veikali un ēstuves, kas strādā, turklāt plašā klāstā. Protams, apēdām pa izslavētajai Minhenes desiņai (Weisswurst). Iespēja paēst stacijā atausa atmiņā no iepriekšējās reizes, kad te viesojos. Tie, kas lasa manu blogu regulāri, iespējams, atceras manu neveiksmju sēriju Minhenē pusotru gadu atpakaļ. :)
Skats no viesnīcas uz Zūgšpici
Pirmdienas rītā mostoties sapratu, ka esmu izdarījis pareizu izvēli – organismā pamazām ieplūda spēki – temperatūra gan bija otrā grāvī – pazemināta, bet tas jau bija solis pareizajā virzienā. Brokastis viesnīcā, gājiens uz staciju un jau sēdējām vilcienā uz Garmiš-Partenikirhenu. Ja pareizi atceros, tad biļetes cena vienai personai ap 10 Eur. Pēc stundas un 20 minūšu brauciena (ainaviski visai skaists, īpaši tuvojoties Alpiem) esam klāt. Esam nedaudz par agru, lai čekotos viesnīcā, tādēļ dodamies pastaigā līdz mūsu viesnīcai kājām. Pa ceļam pieturam uz tējas krūzi kādā vietējā beķerejā. Pa ceļam uz viesnīcu atrodam arī kaut kur internetā minēto bio-veikalu netālu no mūsu viesnīcas. Viesnīcas, jeb pareizāk sakot, viesu mājas īpašnieki ir tik laipni, ka ļauj mums iečekoties stundu pirms paredzētā laika, izrāda māju. Māja ir brīnišķīga - aptuveni 8 numuriņi, katram sava terase. Pirmajā stāvā kamīnzāle, kur katru otro dienu dega kamīns un saimnieki bija parūpējušies par tēju/kafiju un našķiem. Pats numuriņš arī ļoti pieklājīgs, ar visu, kas nepieciešams. No terases paveras skaists skats uz Zūgšpici. Arī brokastis ļoti labas pat vērtējot pēc vāciešu standartiem. Vienvārsakot, ja gadījumā dodaties tajā virzienā, tad Gastehaus Maria ir laba izvēle, gan grūti dabūjama.  Pirmā vieta, kur dodamies pirmās dienas pēcpusdienā, ir Nordsee, zivju ēdienu kafejnīca, kuru vēl no Vīnes bijām iecienīnuši. Iepriekš bijām pārbaudījuši, ka tāda atrodas arī Garmiš-Partenkirhenā. Pati pilsēta ir salīdzinoši maza. Gārmišas centram cauri var iziet aptuveni 15-20 minūtēs. Partenkirhena mazliet lielāka un izstieptāka, bet tūristiem tur nav daudz, ko darīt. Gārmišas centrs ir pilns ar veikaliem, beķerejām, kafejnīcām, restorāniem un aptiekām. No rīta un pa dienu pilsēta ir tukša - visi ir uz kalna, bet sākot no plkst. 14:00 ielās sāk sarasties cilvēki. 18:00 visi atkal pazūd - kafejnīcas un restorāni piepildās.

Pirmajā dienā daudz nestaigājam, nākamajā rītā Polundrs jāved uz kalnu. Polundram tā ir pirmā viesošanās slēpošanas kūrortā, tāpēc ir nedaudz uztraukums par to, kā bez manis tiks galā. Par to, kā gāja slēpojot - bloga otrajā daļā. :)
P.s. Sorry par bilžu kvalitāti - šoreiz iztiku bez fotoaparāta ņemšanas ceļojumā, izlīdzējos ar mobilā telefona kameru.
Upīte netālu no mūsu viesnīcas