Wednesday, November 22, 2017

Rix – Hel – Rix (2): Iedzīvošanās, valoda un vēsture


Kaut kā pēdējā laikā iet pagrūti ar jauniem bloga ierakstiem. Kopš pirmā ieraksta par Helsinkiem pagājis vairāk par mēnesi. Kopš esmu sācis strādāt jaunajā darbā, ikdienā tik daudz jālasa, ka vakaros vairs īsti nevaru savākties rakstīšanai. Visai paradoksāli – iepriekšējā darbavietā rakstīju daudz vairāk, es teiktu 10x vairāk, nekā šobrīd, bet izrādās, ka lasīšana arī atņem rakstīšanas iedvesmu. Laikam tomēr iepriekš tik daudz rakstīju darba tekstus, ka bloga rakstīšana bija zināma “izlādēšanās”.

  • Nu jau vairāk nekā divus mēnešus esmu nostrādājis jaunajā darbavietā (par to kādā atsevišķā bloga ierakstā uzrakstīšu). Katra diena joprojām ir ar to nelielo “stresiņu”, jo viss jauns, lielu daļu kolēģu nepazīstu. Small talk katrā stūrī, visu laiku esi uzmanības centrā, un jūties tā kā neveikli, jo apzinies, ka vismaz pagaidām, neko daudz nejēdz par procesiem un apkārt notiekošo. Regulāri neveiklas situācijas, kad iepazīstinu ar sevi, bet izrādās, ka ar šo kolēģi jau esam pazīstami, esam pat kopā pie pusdienu galda sēdējuši un runājuši. Tā ir, kad ātri jāiepazīstas ar daudz cilvēkiem. Profesionālā ziņā gan pagaidām esmu sajūsmā. Pēc dažiem pēdējiem gadiem, kad darbojos tukšgaitā un bez lielas motivācijas, šā brīža darbs, šķiet, kā patīkams hobijs. Katru dienu kaut kas jauns, katru dienu jauni izaicinājumi. 2 mēnešu laikā esmu pabijis pasaules klases uzņēmumu rūpnīcās un redzējis to par ko sociālajos medijos stāsta futūristi. Patiesībā tagad redzu, ka IKT revolūcija ir nevis kaut kad nākotnē, bet notiek tieši šobrīd.
  • Kļūst arvien tumšāks, vietējie pamazām kļūst depresīvāki. Lietainais oktobris un tumšais novembris dara savu (lai arī īstenībā novembris šogad bija “tīri tā neko”). Tas gan netraucē somiem dzert alu kafejnīcu terasēs jebkuras laika apstākļos. Ārā -1°C. Kafejnīca, āra terase. Somi pilnīgi mierīgi turpina dzert aukstu alu. Dāma sēž ar kafiju un portatīvo un strādā. Man reāli interesē pie cik grādiem somi tomēr ievāksies atpakaļ telpās. Un tas nav kā britiem Londonā, kad pie paba apdzērušies ļautiņi pīpē, dzer un skaļi bļauj. Te visai civilizēti iedzer aliņu, parunā, strādā un pat lasa grāmatu.
  • Helsinkos jau no novembra sākuma ir Ziemassvētku trakums. Es zinu, arī LV jau sākas, bet te tas ir citā līmenī. Jau no pirmās novembra dienas ielas tiek izrotātas, veikalos skatlogos nomainās dekorācijas, Stockmann veikalā jau stūris iekārtots, kas veltīts aktuālajai tematikai. Man, kā Ziemassvētku grinčam, šis ir mēreni traumējoši. Tajā pašā laikā, jāteic, ka ir praktisks labums - tumšajā diennakts daļā ziemassvētku rotājumi pilsētas centrā piedod vismaz kaut kādu gaišumu.
  • Pamazām mācos somu valodu. Nav tik traki kā sākumā biju domājis. Darbā pirmie divi mēneši pagāja aktīvi apgūstot jauno arodu. Tik daudz regulējumus nekad nebiju lasījis – domāju, ka izlasīju kaut kur 200-300 lpp. dažādu iekšējo kārtību, noteikumu, vadlīniju, rekomendāciju utt. Ne jau es to visu atceros, bet vismaz aptuveni zinu, un pats galvenais – zinu kur meklēt. Bet attiecīgi tajā periodā tā pilnvērtīgi pievērsties kaut kam citam nevarēju – vakaros regulāri mājās blenzu TV – lietu, ko neesmu darījis laikam desmitgadi. :D Tomēr nav arī tā, ka pavisam neko neesmu darījis. Aptuveni 200 vārdus somiski esmu iemācījies. Pamazām sāku veidot teikumus, pamazām ziņās, ko katru rītu, kamēr taisos uz darbu, fonā skan, saklausu pazīstamus vārdus, kas ļauj atsevišķos gadījumos pat kontekstu uztvert. Kolēģi gan smejas, un netic, ka es spēšu iemācīties somu valodu. Man gan ir apņemšanās iemācīties līdz līmenim, kad varu lasīt avīzi un izprast kontekstu. Tālāk mācīties laikam nav liela jēga, jo profesionālajā dzīvē diez vai man noderēs.
  • Kad ierodos jaunā valstī uz ilgāku laiku par dažām dienām, man vienmēr ir morāla atbildība pašam pret sevi ievērot divus principus – mācīties valodu un valsts vēsturi. Ar valodu pamazām eju uz priekšu, ar vēsturi – arī. Jau pirmajās dienās nopirku Somijas vēstures grāmatu (angliski), ko tagad pa vakariem pakāpeniski lasu. Tā paša iemesla dēļ, kā valodas apguves gadījumā, sākumā gāja lēnu, bet tagad jau ir ok. Esmu ticis līdz 19.gs. vidum un jau diezgan daudz atziņu. Mani gan, visvairāk, interesē 20.gs. otrā daļa, bet nu līdz tam vēl jātiek. Kāpēc man tas ir svarīgi? Jo domāju, ka caur vēsturi var labāk izprast to, kur atrodies šodien. Kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek. Vispār Somijas vēsturē ir ļoti daudz līdzību ar Latvijas vēsturi - īpaši fakts, ka līdz pat 19.gs. otrajai pusei nav spēcīgas neatkarības kustības, teritorijā pārsvarā dominē iebrucēji. Somijai gan ir veicies vairāk tajā ziņā, ka iebrucēji tik traki neposta teritoriju, bet gan attīsta to.
  • Nav noslēpums, ka Latvijā karjeras ziņā šobrīd ir zināms jaunības kults. Jaunieši ātri kāpj pa karjeras kāpnēm, jo tajās īstu pretestību nesastop. Mūsdienās jauniešiem sniegtās iespējas ir nesalīdzināmas ar tām, kas bija iepriekšējām iedzīvotāju kohortām. Tāpēc es jau biju apradis ar situāciju, ka man apkārt strādāja pārsvarā mana vecuma cilvēki. Un tad es ierados jaunajā darbā, kur vidējais vecums ir 47, bet, ja izņem laukā daļu administratīvo darbinieku, kur dominē jaunieši, tad profesionāļu vidū vidējais vecums varētu būt arī virs 50... Man tā ir nepierasta situācija divējādā ziņā. Pirmkārt, neierasti, ka pārsvarā visiem ir vismaz par 20 gadiem vairāk pieredzes nekā man. Bet tam ir savas pozitīvās puses – kolēģi ir zinoši, ar milzīgu korporatīvo atmiņu. Otrkārt, tīri sadzīviski ir dīvaini. Iepriekš kolēģi atradās aptuveni tajā pašā dzīves cikla pozīcijā kur es – dažs pabeidz universitāti, dažs ceļo, dažam dzimst pirmais bērns, dažs pērk nekustamo īpašumu. Un te, pēkšņi kolēģi viens otru sveic apaļajās 50 gadu jubilejās, dzimst mazbērni, un dodas pensijā. 10 gados, ko nostrādāju LV, man neviens kolēģis nav aizgājis pensijā... Bet ziniet ko? Ir tik patīkami, ka kolēģi ir pieredzējuši. Nav panikas tur, kur tā nav vajadzīga. Ir darbība vērsta uz rezultātu. Ir pārliecība par kopējo mērķi.
  • Helsinkos esmu sācis skriet. Dažādu iemeslu dēļ nebiju skrējis aptuveni 10 gadus (ja neskaita skriešanu pakaļ tramvajam vai pa lidostu mēģinot noķert lidmašīnu). Sāku ļoti pamazām - ar nepilnu vienu kilometru. Ar reizēm, kad pēc 300m elpa trūka, kājas sāpēja utt. Divi mēnešus vēlāk varu komfortabli skriet 3-4 km, ar mocībām kādus 6-7 km. Elpošana un sirdsdarbība ir normalizējusies, pagaidām īsti kājas netiek līdzi - sāp apakšstilbi. Vai nu apavi nepiemēroti, vai nu virsma pa citu vai arī vnk nepareizi tehniski skrienu. Jebkurā gadījumā sajūta pagaidām laba - ceru, ka neatgriezīsies iemesli, kādēļ tik ilgi neskrēju. Labā ziņa - asinsspiedienu izdodas samazināt par aptuveni 10 mmHg.
  • Kad pārvācos uz Helsinkiem, vienā no pirmajām dienām sēdēju Hietalahden kappahalli portugāļu veikaliņā, kur īpašnieks cep Pastel de nata. Sākām runāt sīkāk par detaļām, kā pareizi cept un viņš sāka sūdzēties par somu sviestu - teica, ka kaut kāds dīvains, viņam šķietot, ka tiek pievienots ūdens. Toreiz nodomāju, ka sazvērestība teorija. Līdz pats saskāros ar to, ka parastākais Valio voi uz pannas sāk vārīties… Sajūta tāda pati, ka sviestā augsta mitruma pakāpe. Šis ir kaut kas jauns man. Būs jāmēģina citi ražojumi.
  • Helsinkos apbrīnoju sen aizmirstu mākslu LV - veikalu skatlogu dekorācijas. Var redzēt, ka daudzi veikali centrā ļoti kārtīgi piedomā pie savu skatlogu noformējuma. Rīgā tik uz vienas rokas pirkstiem saskaitītiem veikaliem ir regulāri skaisti, ar domu noformēti skatlogi. Te savukārt viens skatlogs interesantāks par otru. Savā ziņā tas piedod šarmu pilsētai - pastaigājoties pa to, redzi kā tā pakāpeniski mainās.
  • Mājās vēl neesmu īsti ieslēdzis apkuri - radiatori auksti. Pietiek ar pāris remdeniem stāvvadiem un apkārtējo kaimiņu apkurēm. Renovētā māja siltumu tur tik labi, ka dažreiz pietiek ar to vien, ka pats ar savu ķermeņa siltumu uzsildu telpu.
Tieši tik daudz gaismas paliek, ja laicīgi izeju no darba un ir skaidras debesis...


ZSV rotājumi pie Stockmann





Wednesday, October 11, 2017

Apsēstība

Helsinkos jau pusotru nedēļu list gandrīz bez pārtraukuma. Turklāt pārsvarā lietus ir kombinācijā ar >10 m/s vēju, kas padara lietussargu lietošanu gandrīz par bezjēdzīgu. Lielākai daļa uz ielas sastapto cilvēku tādēļ ir attiecīgs apģērbs - lietus jakas/mēteļi un ūdensnecaurlaidīgi apavi. Daži ikdienā staigā siltinātos gumijas zābakos. Apsveru arī veikt korekcijas savā apģērbu kolekcijā.
Bet ne par to stāsts. Vakar, kad kārtējo reizi lija lietus, iegāju Tokmanni veikalā, kas te kaut kas līdzīgs JYSK - liela noliktava ar visām iespējamajām sadzīves precēm. Sadzīves ķīmija, šampūni, dažādas ierīces/iekārtas, ēdiens, dzērieni, kārtīgs kiš-miš. Tā staigāju, līdz iegāju saldumu nodaļā, kur nāsīs iesitās acetona smaka. Tā vismaz likās. Intuitīvi sāku meklēt - kur nagu laku noņemšanai paredzētie šķīdumi, bet apkārt tik Fazer un tml. produkcija.
Tajā brīdī "aizgāja", ka esmu nokļuvis lakricas mīļotāju paradīzē. Un nīdēju ellē... Šādu kvantumu dažādu lakricas izstrādājumu es vēl nebiju redzējis. Un jāteic, ka lakricu te lieto visur un it visā. Kronis visam bija aizvakar, kad veikalā redzēju lakricas jogurtu. Es tiešām nespēju iedomāties kā var sākt dienu ar glāzi...lakricas jogurta. :D Un turklāt es nepiederu pie tiem, kam lakrica šķebina - saprātīgos daudzumos to varu  ēst. Un kā būtu saldais krējums ar lakricas garšu? Un biezpiena sieriņš? Tēja? Kafija? :)

Tuesday, October 10, 2017

RIX - HEL - RIX (1)

  • Vismaz pagaidām es neesmu praksē saskāries ar to, ko man ir stāstījuši par somiem. Dominējošais viedoklis vismaz manā iepriekšējā informācijas telpā bija, ka viņi ir auksti, nekomunikabli un neizpalīdzīgi. Nezinu, varbūt šobrīd esmu trāpījis kādā “siltumnīcā”, bet kaimiņi ir ārkārtīgi jauki un izpalīdzīgi, veikalos pārdevēji ir kā no 5* viesnīcas apkalpojošā personāla (īpaši, ja salīdzina ar Maxima draudzīgo staffu). Par pieklājību un sabiedrības normu ievērošanu vispār nerunāsim. Pār sarkano gaismu neviens neiet (tikai es, un tad gan dabūju nosodošus skatienus no bērniem). Ja kāds redz nokritušu papīrīti, paceļ. Jaunieši atbrīvo vietu vecākiem cilvēkiem transportā bez aicinājuma. Un tā tālāk un vēl joprojām. Uz katra soļa Tu saskaries ar to, ka Tev apkārt ir līdzcilvēki. Tu viņus nepazīsti, viņi Tevi arī nē, bet dzīvojam kopā - vienā vietā, vienā sabiedrībā, vienā vidē. Es pieņemu, ka ar laiku es šo aspektu vairs nemanīšu, bet tagad, sākumā, tā atšķirība no LV ir gana kliedzoša. Un te nav runa par iekārtu (sociālisms, liberālisms utt.), bet gan normālu, cilvēcisku līdzāspastāvēšanu. Acīmredzot LV esam tomēr pārlieku daudz aizņemti ar savām ikdienas rūpēm, lai būtu iespējas vēl vairot cēlo.
  • Atkritumu šķirošana. Šķiro visur un visu. Man dzīvoklī ir speciāla miskaste ar 6 nodalījumiem. Pagrabā konteineri katram atkritumu veidam. Darbā kabinetā nav miskastes - ir viena centralizēta stāvā, kur atkal - viss jāšķiro. No sākuma likās dīvaini, bet tagad jau pieradu. Dīvaini tajā ziņā, ka apēd ābolu, bet serdi noliec turpat uz galda, lai vēlāk, dodoties gar telpu, kur pieejamas miskastes, varētu to izmest. 
  • Somijā vajadzēja attaisīt bankas kontu. Pirmais kultūršoks ir brīdī, kad sāc salīdzināt cenas par banku pakalpojumiem. Saproti, ka Latvijā šajā ziņā esam izlutināti. Jāmaksā par katru soli - norēķinu kontam mēneša maksa, kartei mēneša maksa, internetbankai mēneša maksa utt. Kad tomēr, esi atradis potenciālo banku, aizej uz filiāli, un konstatē, ka priekšā ir aptuveni 60 cilvēki, no kuriem aptuveni 40 ir…hmm…kā lai to pasaka… teiksim asociāli tipi - dzērāji, bezpajumtnieki utt (acīmredzot pabalstu saņemšana). Pēc gandrīz stundas gaidīšanas, tomēr devos atpakaļ uz darbu, un pārcēlu šo vizīti uz citu dienu. Nākamajā reizē gāju uz citu banku - viss kulturāli, klusi, mierīgi. Domāju - nu tūlīt būs. Aha…kā tad. Lai attaisītu kontu, iepriekš esot jāpierakstās. Domāju, “nu labi, atnākšu rīt”. Tuvākais laiks esot…pēc 3 nedēļām. “Ok, paldies”. Eju atpakaļ uz pirmo banku, šoreiz rinda mazāka. Apkalpo skaista somu blondīne ar zilām acīm - uzreiz teic, ka kontu varēs attaisīt tikai limitētu - kamēr man nav somu soc. nr., tikmēr kontā varēs tikai ienākt nauda. Kad būs soc. nr., tad varēs arī pārējās “ekstras” pieslēgt. Kas man atliek - kontu darbā prasa. Tā lūk, tagad man ir konts, kuru es varēšu izmantot pēc aptuveni mēneša. Darbā kolēģiem rādīju savu “Citadeles” interneta banku, mobilo aplikāciju un cenrādi - visi mēmi - daži puspajokam prasīja vai nerezidenti var attaisīt bankas kontu Latvijā. J
  • Pēc 3 nedēļām smadzenes sāka mēreni “jūgties” valodu ziņā. Ikdienā strādāju angliski, domāju joprojām latviski. Ar daļu kolēģiem sarunājos krieviski + mācos somu valodu, bet darbā pārsvarā skan zviedru valoda. Naktīs mostos no murgiem, kuros pēkšņi “uzkaros”, jo nespēju izdomāt pareizo vārdu, salikt kopā teikumu vai vispār valodas jūk. Kļūst arvien grūtāk izveidot sakarīgu teikumu latviski. Un tas tik pēc viena mēneša.
  • Uz ielām neesmu redzējis nevienu kaķi. Aizliegts. Suņu gan diezgan daudz, bet nevienu bez pavadas neesmu redzējis.
  • Pirmo reizi dzīvē tā nopietnāk saskāros ar indukcijas plīts virsmu. Lai arī esmu gāzes vai vēl labāk malkas krāsns cienītājs, indukcijas plītij nav ne vainas salīdzinājumā ar elektrisko plīts virsmu ar ko mokos mājās. Protams, indukcijai nav ne vainas, ja esi informēts, ka Tev tāda ir. :D Šajā gadījumā sanāca, ka speciāli pirkto un vesto pannu nāksies vest atpakaļ. Liels bija mans pārsteigums, kad uz plīts ieraudzīju uzrakstu “induction” :)
  • Pārtikas cenas Somijā. Jā, Somijā ir dārgi. Tomēr ir viens liels “BET”. Ir virkne produktu, kuriem cenas ir zemākas nekā Latvijā. Neticami, bet fakts. Pārsvarā tā ir no citām valstīm importētā pārtika. Itālijas un Āzijas valstu virtuves cienītājiem lētāk ir Helsinkos nekā Rīgā. Eksotiskie augļi un dārzeņi te ir lētāki. Arī atsevišķi vietēji dārzeņi dīvainā kārtā ir lētāki. Piena produkti caurmērā ir tikpat dārgi, bet vismaz šobrīd sviests, saldais krējums un piens ir pieejams lētāk. Un jau atkal – franču un itāļu sieri ir mazliet lētāki. Gaļa ir dārgāka – cūkgaļa un vistas gaļa nedaudz, liellops daudz dārgāks. Alkohols, protams, ir būtiski dārgāks. Bet dārgajā galā cenu diference izlīdzinās. Jā, šeit pa lēto nepiedzersies :), bet, ja vēlies ko kvalitatīvu, var gadīties, ka būs pat lētāk nekā LV. Faktiski te var redzēt, kā praksē salīdzinājumā ar tik mazu tirgu kā LV darbojas economy of scale. Cita lieta - preču klāsts. Joprojām katrs gājiens uz pārtikas veikalu man ir kā gājiens uz muzeju - dārzeņu/augļu nodaļās “uzkaros”, telefonā gūglēju dažādus dīvainus, iepriekš neredzētus augļus. Tomēr jāteic, ka te mazliet šauj pār strīpu ar standartizāciju - visi augļi/dārzeņi pārsvarā ir 1.kategorijas - ideālas formas, bet bojājumiem utt. Negribas pat domāt, kur paliek pārējais.
    Ļoti izplatītas ir atlaides produktiem, kam tuvojas derīguma termiņš. Turklāt piemēram, gaļas produktiem ar 30% atlaidi var dabūt produktus, kuriem derīguma termiņš beidzas pēc 3-4 dienām. Ja gluži netaisies gatavot jēlu steiku, tad nebūt nav slikta opcija, lai ietaupītu kādu EUR. 
  • Dārzeņi tiek bāzti klāt visam. Maize ar 25% dārzeņiem, desa ar 30% dārzeņiem.
  • Lakrica. Visur. It visā. JOGURTĀ! :D
  • Nekur neesmu redzējis tādu nepāliešu restorānu daudzumu. Šķiet, ka katrā otrajā-trešajā kvartālā ir pa vienam. Kafejnīcās/restorānos īsti neesmu bijis šomēnes, bet kopumā klāsts ir milzīgs, visas iespējamās virtuves ko vien var iedomāties - tuvo austrumu, ķīniešu, indiešu, japāņu, fusion, itāļu, krievu utt.
  • Helsinkos pat tuvu nav tādu tirgu, kādi ir Rīgā. Tuvākais mūsu izpratnei par tirgu ir Hakaniemen Kauppahalli, bet apjomi ir daudz kārt mazāki.
  • Braukšanas kultūra te ir nepieklājīgi pieklājīga. Kad tuvojos gājēju pārejai, pat tā kā sakautrējos no tā, ka mašīnas bremzē tad, kad mierīgi vēl varēja paspēt. Gājējs un riteņbraucējs nosaka toni satiksmē (vairāk tas ar riteņiem), auto ir izteikti zemākā prioritāte.
  • Ieteikums lidotājiem Vantaa lidostā. Ja jālido laukā no Terminal 2 peak-hours laikā, labāk doties caur Terminal 1 drošības pārbaudi. Daudz īsāka rinda, kafejnīcās nav jāstāv 20 cilvēku rindā pakaļ kafijai utt. Un jāiet nekur tālu nav - starp termināliem max. 5 minūtes. No lidostas uz centru visvieglāk nokļūt ar I vai P vilcienu - abi aptuveni 30 minūšu laikā aizgādā līdz pašam pilsētas centram. Biļetes jāpērk automātos lidostā starp termināliem vai uz platformas. Ērtākais veids gan HSL mob. aplikācija - ātrāk un nedaudz lētāk. Biļete vienā virzienā - 5 EUR.
Rudens toņi Helsinkos

Wednesday, September 13, 2017

Kur esam, kur ejam?


Pēc aiziešanas prom no LB, kādu laiku nesekoju LV makro-rādītājiem. Vienkārši vajadzēja nelielu atelpu no tā visa. Pievērsos dabas pētniecībai – sēņoju, ogoju, peldēju utt. + Pastiprināti pētīju Latvijas būvniecības pakalpojumu nozares īpatnības praksē. :)
Bet ne par to šis bloga ieraksts. No 1.septembra atgriežoties interneta paralēlajā pasaulē, paskatījos, kas pa šo laiku ir bijis aktuāls. Un ekonomikas jomā atkal uzvirmojusi vecā diskusija – ir vai nav pārkaršana? Nu jau kādu laiku šī diskusija nav bijusi aktuāla. Manuprāt, tas vien, ka šāda diskusija uzrodas un ir aktuāla, pati par sevi liecina par ekonomikas atrašanos zināmā cikla pozīcijā.
Mans redzējums par šā brīža situāciju ir gana vienkāršs. Šobrīd ekonomiku “silda” vairāki faktori. (i) Kā jau bija gaidāms, pēc visai dramatiska investīciju “iekritiena” 2015. un 2016. gados, šogad jūtams būtisks “atsitiens”. Par to liecina gan tas, ko redzam uz ielām (ar to es nedomāju tikai pārraktās Rīgas ielas), gan būvniecības dati, gan investīciju dati. Vai atsitiens rada pārkaršanas draudus? Jā, tas rada zināmas tirgus kroplības – saraustītais pasūtījumu apjoms būvniekiem lika meklēt tos ārpus LV, bet tagad aktuālas kapacitātes problēmas, kas lielākā vai mazākā mērā radīs darba tirgus kroplības. Būvniecībā trūks darba roku, atalgojums kāps, iespējams, daļu no nepieciešamajiem darbiniekiem “nozags” no citām nozarēm. Diez vai gan tas būs tik izteikti, kā tas bija iepriekšējā reizē. Offtopic: Interesanti, ka LV neviens joprojām nav uzņēmies atbildību par tik neizprotamu ekonomisko politiku. Jā, valstij, kas tik ļoti atkarīga no ES fondu finansējuma, ES fondu plānošana un ieviešana arī ir ekonomiskās politikas instruments. Manuprāt, normālā gadījumā par neizdarībām, kas saistītas ar ES fondiem bija jānoņem skalps atbildīgajām iestādēm, politiķiem. Bet...sabiedrības iesaiste ikdienas politiskajā dzīvē ir sasniegusi tik zemu punktu, ka pat šādas, it kā acīmredzamas neizdarības paliek nesodītas... (ii) Eiropā ir jūtams visai būtisks ekonomikas upswing, kas pavelk līdzi virkni LV atvērtāko nozaru. Protams, galvenā guvēja ir apstrādes rūpniecība, bet savs labums tiek arī transporta nozarei, tūrismam, IKT u.c. nozarēm. Ir grūti pateikt cik ilgi turpināsies “uzsilšanas” periods ārējā vidē, bet izskatās, ka šobrīd tas ir gana noturīgs un varam sagaidīt, ka dažus gadus tas turpināsies. Protams, ja vien nav kādas negaidītas kataklizmas. (iii) Arī kreditēšana pakāpeniski atjaunojas. Jā, pieauguma tempi joprojām ir zemi, īpaši vēsturiskā perspektīvā raugoties. Tomēr pēc-krīzes perioda perspektīvā, tie ir gana cienījami. Tātad, vai varētu teikt, ka ekonomika pārkarst? Īsā atbilde ir – nē. Šobrīd ir vērojama labvēlīga faktoru kombinācija, kas, visticamāk, ļaus tuvākos divus vai trīs gadus dzīvot ar ļoti solīdiem IKP pieauguma tempiem. 5%-6%-7% - absolūti nebrīnītos tādus pieauguma tempus ieraudzīt tuvākajos gados. LV ekonomikai vienmēr ir bijis raksturīgs savā ziņā ekstrēmisms (:), nespēju citu vārdu piemeklēt). Tādēļ domāju, ka “atsperes izstiepšanās” periodā pieauguma tempi var būt arī ļoti augsti. Vai tas radīs problēmas?Visticamāk, ka nē. Šobrīd “kārtis it sakritušas” tā, ka darbojas gandrīz visi iespējamie pozitīvie faktori. Ilgi tas tā neturpināsies - es teiktu maksimums 2-3 gadus. Pa to laiku diezvai mums izdosies LV ekonomiku padarīt tik nesabalansētu, ka tas radītu kādas būtiskas problēmas (kaut gan nedrīkst nenovērtēt mūsu ekonomiskās politikas veidotājus - labi pacenšoties ar prociklisku fiskālu politiku, protams, to var izdarīt). Labā ziņa, ka tekošais konts pagaidām arī nerada papildus bažas par ekonomikas nesabalansētību. Problēmas var rasties atsevišķās nozarēs, kur vērojama darba tirgus uzsilšana. Nedomāju, ka gaidāms izteikts boom-bust stila cikls, tam vismaz pagaidām nav pamata. Tajā pašā laikā - situācija var visai strauji mainīties - iepriekšējā pieredze rāda, ka no momenta, kad “ekonomika aug strauji” līdz “ekonomika ir recesijā” vai otrādi, var paiet vien 2 ceturkšņi. Turklāt parasti šos “pārliekuma punktus” visai vārgi uztver operatīvā statistika. Pēc n-revīzijām kļūst skaidrs, kur bija “pārliekuma punkts”, bet ko tas dod, ja par to uzzinām divus gadus post factum.
Tomēr tas, ka nav gaidāms vēl viens boom-bust, nenozīmē, ka nav problēmu. Vienīgā nopietnā baža, kas šobrīd saistīta ar LV ekonomiku, ir tās nominālā puse, jeb darba tirgus, uzņēmumu pelnītspējas un produktivitātes kopsakarības attīstība. Algu pieaugums ir sasniedzis sen neredzētus augstumus, kam netiek līdzi uzņēmumu produktivitātes kāpums. Tas nozīmē to, ka darba tirgus kļuvis par darba ņēmēju tirgu – spēles noteikumus diktē vairāk darba ņēmēji. Šādos apstākļos uzņēmējam ir divas izvēles iespējas – nodrošināt darbinieku atalgojuma kāpumu uz savas peļņas rēķina vai novirzīt izmaksu kāpumu uz galapatērētāju pleciem. Lasi – palielināt galaprodukcijas realizācijas cenu. Labi, ja uzņēmējam ir iespēja izvēlēties, bet mazāk efektīvos uzņēmumos situācija ir mazāk labvēlīga – nav vai nav pietiekamas peļņas, uz kuras rēķina varētu palielināt darbaspēka atalgojumu. Tāpēc tas notiek uz realizācijas cenu rēķina. Un tad ir kritiskais jautājums, kas nosaka to vai uzņēmums saglabās vietu tirgū vai tomēr bankrotēs – vai uzņēmuma produkcija (prece vai pakalpojums) ir gana pievilcīga patērētājiem (vienalga – vietējiem vai eksportā), lai to pirktu arī par augstāku cenu? Vai preces/pakalpojuma pieprasījums ir noturīgs pret cenu pārmaiņām (pieprasījuma elastība)? Tas ir mehānisms, kas darbojas ne tikai uzņēmumu, jeb mikro līmenī, bet arī makro līmenī. Kas notiek šobrīd un, visticamāk, notiks tuvākajā laikā? Algas augs straujāk par produktivitāti, ko papildus veicinās minimālās algas celšana. Uzņēmumi būs izvēles priekšā par to, kā noturēt darbaspēku savā rīcībā. Kāpināt atalgojumu varēs efektīvākie, ar lielākajām peļņas maržām utt. Citiem nāksies kāpināt galaprodukcijas cenu, kas pasliktinās šo uzņēmumu cenu konkurētspējas pozīciju. Ja vien necenu faktori nebūs ļoti labvēlīgi (kvalitatīva produkcija, labs tirgus segments, uzticīgi klienti utt.), tad būs problēmas.
Ko es ar šo visu, mazliet haotisko tekstu, gribu pateikt? Šī brīža cikla upswing, visticamāk, neradīs acīmredzamas ekonomikas problēmas. Manuprāt, nebūs īsti punkta, kur teiksim: “Jā, esam pārkarsuši”. Bet problēma būs neredzamāka, fona process. Kā cilvēkam, kas ilgstoši staigā ar paaugstinātu asinsspiedienu – acīmredzamu problēmu nav, bet ilgtermiņā process ir izteikti nelabvēlīgs.
Tajā pašā laikā, šis process ir jāiziet jebkurai tautsaimniecībai, kas vēlas tikt pāri vidēju ienākumu slazdam. Mēs taču gribam dzīvot labāk? Vienīgā atbilde ir produkcijas (ražoto preču, sniegto pakalpojumu) kvalitāte un produktivitāte. Jeb tas, cik unikāla ir tā produkcija, ko piedāvājam, un cik labi (lasi efektīvi) spējam to saražot labāk par citiem. Jautājums - kā to panākt? Atbildes ir ļoti labi zināmas, šķiet pēdējo gadu laikā par to vien esmu rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Šis ir tas kritiskais punkts, kas ļautu pārdzīvot cenu konkurētspējas zudumu. Īsumā – īstermiņā ekonomika būs siltāka, ko, visticamāk, mājsaimniecības izjutīs pozitīvi. Ilgtermiņā ekonomikas uzsilšana uzliek ekonomikai pārbaudījumu – vai esam gana konkurētspējīgi un produktīvi? Šajā ziņā mani māc šaubas, bet ceru, ka kļūdos.
Pilnībā gan piekrītu tam, ko pauduši LB un FDP – šis nav laiks, lai nodarbotos ar prociklisku fiskālo politiku. Jā, algas ir jāpalielina, bet tam jābūt saistītam ar efektivitātes pieaugumu. Nevar kāpināt atalgojumu tādēļ, ka “gribas dzīvot labāk”. Neviens neapšauba to, ka, piemēram, veselības sistēmā strādājošo atalgojums ir traģiski zems. Bet neviens neapšauba (nu labi, daži prātu izkūkojuši ļautiņi twitterī teic, ka viss ok) arī to, ka sistēma ir nesakārtota un tās iekšienē slēpjas milzīgs efektivizācijas potenciāls. Es joprojām uzskatu, ka liet iekšā veselības sistēmā naudu ir neefektīvi. Atkal algu fonda pieauguma lielāko daļu savāks neiroķirurgi un citi augsti apmaksātie speciālisti, kamēr skalas apakšām tiks atmesti vien kauliņi. Ir beidzot jābūt skaidrībai par to, kas tiek saņemts par līdzekļiem, kas tiek pumpēti sistēmā.
Padzīvojot tik dažas nedēļas Somijā, nomācošās domas par Latvijas ekonomikas ilgtermiņa perspektīvu tikai pastiprinās... Jau iepriekš esmu teicis, ka neredzu ekonomisku potenciālu tuvākajās desmitgadēs būtiskam konverģences procesam (ok, tagad cikla ietekmē mazliet pakonverģēsim). Diemžēl Latvijā ir maz cilvēku politiskajā elitē, kas to varētu atklāti pateikt, lai arī skaidrs tas ir daudziem. Pēdējā laikā esmu dzirdējis daudz viedokļu no cilvēkiem, kas savulaik ir vērtējuši investēšanas iespējas Latvijā. Un ziniet, kas ir vienīgais iemesls, kas tiek minēts visos gadījumos? Nē, ne nodokļi. Un arī ne augstie enerģijas tarifi. Un pat ne darbaspēka piesaistes problēmas. Bet gan korupcija. Un šajā jomā LV tiek uzskatīta par mērenu banānu republiku. Igaunija arī ir tālu no Ziemeļvalstu standartiem, bet par Latviju atsauksmes ir vēl bēdīgākas. Diemžēl šim jautājumam LV ir bijusi pievērsta pārlieku maza uzmanība. Un tā ir korupcija visos sabiedrības līmeņos (maksātnespējas administrācijā, valdībā, ministrijās, iepirkumu procedūrās, skolās, slimnīcās iekšlietu struktūrās, būvvaldēs utt.). Jāteic, ka es, ilgstoši uzturoties “siltumnīcā” to tā īsti neredzēju vai nemaz negribēju redzēt. Pēc 10 dienām Somijā, man atveras acis un tik tagad saprotu tos apmērus, kādi ir LV korupcijā. Un korupciju nevajadzētu nonivelēt līdz kukuļu vai otkatu līmenim. Korupcija ir arī, ja Tu samaksā ārstam dvadcāru, lai ātrāk tiktu uz izmeklējumu vai aiznes konjaka pudeli uz būvvaldi, lai tavus papīrus izskatītu pirmos. Līdz ar to tā vairāk ir sabiedrības problēma, ko risināt palīdzēs laikam tikai laiks.
P.s. Par pārkaršanu, manuprāt, labs apkopojums (tas pats, kas šeit, tikai daaaaudz īsāk un strukturētāk) padevies Uldim: https://www.makroekonomika.lv/vai-parkarstam

Tuesday, August 1, 2017

T.Kreicberga "Lopu ekspresis"

Ņemts no: Zvaigzne.lv
Ilgāku laiku gribēju izlasīt finansistu vidū zināmu interesi izraisījušo taisnīguma cīnītāja Toma Kreicberga grāvēju “Lopu ekspresis”. Izlasīju. Patika.

Grāmata viegli lasās, ātri “ievelk sevī”. Apbrīnoju Toma spēju rakstīt dialogus, paralēli sulīgi aprakstot to, kas darās varoņu galvās. Tā ir apskaužama spēja grāmatā atainot gan to, kas notiek verbālā līmenī, gan to, kas paliek galvās. Un sižeta “pinums” arī izcils. Galvenais iemesls, kādēļ mani šī grāmata ir uzrunāja, galvenokārt, ir pārdomas par finanšu pasaules uzbūvi, ētiku, lietderīgumu un racionalitāti. Manuprāt, Toms, ir izcili uztvēris finanšu pasaules paradoksus un dzīves ironiju ar ko saskaries, kad esi kļuvis par “līdzbraucēju”. Mana līdzšinējā profesionālā pieredze ir bijusi līdzīga un aptuveni līdzīgu iemeslu dēļ arī es esmu atteicies no piedāvājumiem strādāt pasaules finanšu centros. Grāmata ir interesanta speciālistiem arī ar to, ka tajā iekļauta Toma interpretācija par vienu no pēdējo desmitgažu lielākajām finanšu krīzēm – kas ir bijuši iemesli, kas pie tās noveda, un kā tā attīstījās. Tomēr tā noteikti nav dominējošā grāmatas līnija, tā meistarīgi ir ievērpta pamatsižetā.

Grāmatu var vērtēt no diviem skatpunktiem. No izklaidējošā viedokļa, man grāmatai nav kur piesieties – laba grāmata dažiem brīvdienu vakariem (dažiem, jo izlasīsi ātri, un ne tādēļ, ka grāmata būtu plāna :D). No izzinošā viedokļa grāmata būs vērtīga galvenokārt tiem, kas tikai sāk savu ceļu finansistu pasaulē. Es neesmu drošs vai jaunietis, kas tikko beidzis universitāti, izķers Toma vēstījumus, bet gan jau kaut kas paliks atmiņā. Pieredzējušākiem finansistiem grāmata, visticamāk, tikai apstiprinās iekšēji nostiprinājušos pārliecību.

Grāmatu savā ziņā unikālu padara Toma mēģinājums sasiet divus it kā savstarpēji nesaistāmus procesus. Un vismaz man, paralēles starp šiem procesiem liekas pārāk tālas – darbs Volstrītā tomēr ir paša izvēle, kamēr lopu vagons... Tomēr šis salīdzinājums ir veikts kvalitatīvi tajā ziņā, ka tas netraucē, pat, ja īsti tam nepiekrīti. Potenciāli sliktā ziņa – ne visi lasītāji, šķiet, uztvers smalko ironiju, kas saistīta ar to grāmatas daļu, kurā aprakstīta Volstrītas ikdiena. Nav tā, ka grāmata ne-speciālistam būtu nelasāma, bet daļa vēstījumu varētu zust.
Īsumā – iesaku izlasīt, gan izklaidei, gan izziņai, bet negaidiet, ka atklāsiet lielo patiesību par Volstrītu vai deportāciju šausmām. Mums zināmas lietas, citā, bet neapšaubāmi garšīgā mērcē.

Pēc izlasīšanas mani nomoka tik viens jautājums – cik daudz no grāmatas ir Toma paša pieredze, cik – fantāzijas rezultāts. 

P.s. Cerams, ka pēc kāda laika nebūs līdzīgs garadarbs arī par Indexo. :)