Wednesday, September 13, 2017

Kur esam, kur ejam?


Pēc aiziešanas prom no LB, kādu laiku nesekoju LV makro-rādītājiem. Vienkārši vajadzēja nelielu atelpu no tā visa. Pievērsos dabas pētniecībai – sēņoju, ogoju, peldēju utt. + Pastiprināti pētīju Latvijas būvniecības pakalpojumu nozares īpatnības praksē. :)
Bet ne par to šis bloga ieraksts. No 1.septembra atgriežoties interneta paralēlajā pasaulē, paskatījos, kas pa šo laiku ir bijis aktuāls. Un ekonomikas jomā atkal uzvirmojusi vecā diskusija – ir vai nav pārkaršana? Nu jau kādu laiku šī diskusija nav bijusi aktuāla. Manuprāt, tas vien, ka šāda diskusija uzrodas un ir aktuāla, pati par sevi liecina par ekonomikas atrašanos zināmā cikla pozīcijā.
Mans redzējums par šā brīža situāciju ir gana vienkāršs. Šobrīd ekonomiku “silda” vairāki faktori. (i) Kā jau bija gaidāms, pēc visai dramatiska investīciju “iekritiena” 2015. un 2016. gados, šogad jūtams būtisks “atsitiens”. Par to liecina gan tas, ko redzam uz ielām (ar to es nedomāju tikai pārraktās Rīgas ielas), gan būvniecības dati, gan investīciju dati. Vai atsitiens rada pārkaršanas draudus? Jā, tas rada zināmas tirgus kroplības – saraustītais pasūtījumu apjoms būvniekiem lika meklēt tos ārpus LV, bet tagad aktuālas kapacitātes problēmas, kas lielākā vai mazākā mērā radīs darba tirgus kroplības. Būvniecībā trūks darba roku, atalgojums kāps, iespējams, daļu no nepieciešamajiem darbiniekiem “nozags” no citām nozarēm. Diez vai gan tas būs tik izteikti, kā tas bija iepriekšējā reizē. Offtopic: Interesanti, ka LV neviens joprojām nav uzņēmies atbildību par tik neizprotamu ekonomisko politiku. Jā, valstij, kas tik ļoti atkarīga no ES fondu finansējuma, ES fondu plānošana un ieviešana arī ir ekonomiskās politikas instruments. Manuprāt, normālā gadījumā par neizdarībām, kas saistītas ar ES fondiem bija jānoņem skalps atbildīgajām iestādēm, politiķiem. Bet...sabiedrības iesaiste ikdienas politiskajā dzīvē ir sasniegusi tik zemu punktu, ka pat šādas, it kā acīmredzamas neizdarības paliek nesodītas... (ii) Eiropā ir jūtams visai būtisks ekonomikas upswing, kas pavelk līdzi virkni LV atvērtāko nozaru. Protams, galvenā guvēja ir apstrādes rūpniecība, bet savs labums tiek arī transporta nozarei, tūrismam, IKT u.c. nozarēm. Ir grūti pateikt cik ilgi turpināsies “uzsilšanas” periods ārējā vidē, bet izskatās, ka šobrīd tas ir gana noturīgs un varam sagaidīt, ka dažus gadus tas turpināsies. Protams, ja vien nav kādas negaidītas kataklizmas. (iii) Arī kreditēšana pakāpeniski atjaunojas. Jā, pieauguma tempi joprojām ir zemi, īpaši vēsturiskā perspektīvā raugoties. Tomēr pēc-krīzes perioda perspektīvā, tie ir gana cienījami. Tātad, vai varētu teikt, ka ekonomika pārkarst? Īsā atbilde ir – nē. Šobrīd ir vērojama labvēlīga faktoru kombinācija, kas, visticamāk, ļaus tuvākos divus vai trīs gadus dzīvot ar ļoti solīdiem IKP pieauguma tempiem. 5%-6%-7% - absolūti nebrīnītos tādus pieauguma tempus ieraudzīt tuvākajos gados. LV ekonomikai vienmēr ir bijis raksturīgs savā ziņā ekstrēmisms (:), nespēju citu vārdu piemeklēt). Tādēļ domāju, ka “atsperes izstiepšanās” periodā pieauguma tempi var būt arī ļoti augsti. Vai tas radīs problēmas?Visticamāk, ka nē. Šobrīd “kārtis it sakritušas” tā, ka darbojas gandrīz visi iespējamie pozitīvie faktori. Ilgi tas tā neturpināsies - es teiktu maksimums 2-3 gadus. Pa to laiku diezvai mums izdosies LV ekonomiku padarīt tik nesabalansētu, ka tas radītu kādas būtiskas problēmas (kaut gan nedrīkst nenovērtēt mūsu ekonomiskās politikas veidotājus - labi pacenšoties ar prociklisku fiskālu politiku, protams, to var izdarīt). Labā ziņa, ka tekošais konts pagaidām arī nerada papildus bažas par ekonomikas nesabalansētību. Problēmas var rasties atsevišķās nozarēs, kur vērojama darba tirgus uzsilšana. Nedomāju, ka gaidāms izteikts boom-bust stila cikls, tam vismaz pagaidām nav pamata. Tajā pašā laikā - situācija var visai strauji mainīties - iepriekšējā pieredze rāda, ka no momenta, kad “ekonomika aug strauji” līdz “ekonomika ir recesijā” vai otrādi, var paiet vien 2 ceturkšņi. Turklāt parasti šos “pārliekuma punktus” visai vārgi uztver operatīvā statistika. Pēc n-revīzijām kļūst skaidrs, kur bija “pārliekuma punkts”, bet ko tas dod, ja par to uzzinām divus gadus post factum.
Tomēr tas, ka nav gaidāms vēl viens boom-bust, nenozīmē, ka nav problēmu. Vienīgā nopietnā baža, kas šobrīd saistīta ar LV ekonomiku, ir tās nominālā puse, jeb darba tirgus, uzņēmumu pelnītspējas un produktivitātes kopsakarības attīstība. Algu pieaugums ir sasniedzis sen neredzētus augstumus, kam netiek līdzi uzņēmumu produktivitātes kāpums. Tas nozīmē to, ka darba tirgus kļuvis par darba ņēmēju tirgu – spēles noteikumus diktē vairāk darba ņēmēji. Šādos apstākļos uzņēmējam ir divas izvēles iespējas – nodrošināt darbinieku atalgojuma kāpumu uz savas peļņas rēķina vai novirzīt izmaksu kāpumu uz galapatērētāju pleciem. Lasi – palielināt galaprodukcijas realizācijas cenu. Labi, ja uzņēmējam ir iespēja izvēlēties, bet mazāk efektīvos uzņēmumos situācija ir mazāk labvēlīga – nav vai nav pietiekamas peļņas, uz kuras rēķina varētu palielināt darbaspēka atalgojumu. Tāpēc tas notiek uz realizācijas cenu rēķina. Un tad ir kritiskais jautājums, kas nosaka to vai uzņēmums saglabās vietu tirgū vai tomēr bankrotēs – vai uzņēmuma produkcija (prece vai pakalpojums) ir gana pievilcīga patērētājiem (vienalga – vietējiem vai eksportā), lai to pirktu arī par augstāku cenu? Vai preces/pakalpojuma pieprasījums ir noturīgs pret cenu pārmaiņām (pieprasījuma elastība)? Tas ir mehānisms, kas darbojas ne tikai uzņēmumu, jeb mikro līmenī, bet arī makro līmenī. Kas notiek šobrīd un, visticamāk, notiks tuvākajā laikā? Algas augs straujāk par produktivitāti, ko papildus veicinās minimālās algas celšana. Uzņēmumi būs izvēles priekšā par to, kā noturēt darbaspēku savā rīcībā. Kāpināt atalgojumu varēs efektīvākie, ar lielākajām peļņas maržām utt. Citiem nāksies kāpināt galaprodukcijas cenu, kas pasliktinās šo uzņēmumu cenu konkurētspējas pozīciju. Ja vien necenu faktori nebūs ļoti labvēlīgi (kvalitatīva produkcija, labs tirgus segments, uzticīgi klienti utt.), tad būs problēmas.
Ko es ar šo visu, mazliet haotisko tekstu, gribu pateikt? Šī brīža cikla upswing, visticamāk, neradīs acīmredzamas ekonomikas problēmas. Manuprāt, nebūs īsti punkta, kur teiksim: “Jā, esam pārkarsuši”. Bet problēma būs neredzamāka, fona process. Kā cilvēkam, kas ilgstoši staigā ar paaugstinātu asinsspiedienu – acīmredzamu problēmu nav, bet ilgtermiņā process ir izteikti nelabvēlīgs.
Tajā pašā laikā, šis process ir jāiziet jebkurai tautsaimniecībai, kas vēlas tikt pāri vidēju ienākumu slazdam. Mēs taču gribam dzīvot labāk? Vienīgā atbilde ir produkcijas (ražoto preču, sniegto pakalpojumu) kvalitāte un produktivitāte. Jeb tas, cik unikāla ir tā produkcija, ko piedāvājam, un cik labi (lasi efektīvi) spējam to saražot labāk par citiem. Jautājums - kā to panākt? Atbildes ir ļoti labi zināmas, šķiet pēdējo gadu laikā par to vien esmu rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Šis ir tas kritiskais punkts, kas ļautu pārdzīvot cenu konkurētspējas zudumu. Īsumā – īstermiņā ekonomika būs siltāka, ko, visticamāk, mājsaimniecības izjutīs pozitīvi. Ilgtermiņā ekonomikas uzsilšana uzliek ekonomikai pārbaudījumu – vai esam gana konkurētspējīgi un produktīvi? Šajā ziņā mani māc šaubas, bet ceru, ka kļūdos.
Pilnībā gan piekrītu tam, ko pauduši LB un FDP – šis nav laiks, lai nodarbotos ar prociklisku fiskālo politiku. Jā, algas ir jāpalielina, bet tam jābūt saistītam ar efektivitātes pieaugumu. Nevar kāpināt atalgojumu tādēļ, ka “gribas dzīvot labāk”. Neviens neapšauba to, ka, piemēram, veselības sistēmā strādājošo atalgojums ir traģiski zems. Bet neviens neapšauba (nu labi, daži prātu izkūkojuši ļautiņi twitterī teic, ka viss ok) arī to, ka sistēma ir nesakārtota un tās iekšienē slēpjas milzīgs efektivizācijas potenciāls. Es joprojām uzskatu, ka liet iekšā veselības sistēmā naudu ir neefektīvi. Atkal algu fonda pieauguma lielāko daļu savāks neiroķirurgi un citi augsti apmaksātie speciālisti, kamēr skalas apakšām tiks atmesti vien kauliņi. Ir beidzot jābūt skaidrībai par to, kas tiek saņemts par līdzekļiem, kas tiek pumpēti sistēmā.
Padzīvojot tik dažas nedēļas Somijā, nomācošās domas par Latvijas ekonomikas ilgtermiņa perspektīvu tikai pastiprinās... Jau iepriekš esmu teicis, ka neredzu ekonomisku potenciālu tuvākajās desmitgadēs būtiskam konverģences procesam (ok, tagad cikla ietekmē mazliet pakonverģēsim). Diemžēl Latvijā ir maz cilvēku politiskajā elitē, kas to varētu atklāti pateikt, lai arī skaidrs tas ir daudziem. Pēdējā laikā esmu dzirdējis daudz viedokļu no cilvēkiem, kas savulaik ir vērtējuši investēšanas iespējas Latvijā. Un ziniet, kas ir vienīgais iemesls, kas tiek minēts visos gadījumos? Nē, ne nodokļi. Un arī ne augstie enerģijas tarifi. Un pat ne darbaspēka piesaistes problēmas. Bet gan korupcija. Un šajā jomā LV tiek uzskatīta par mērenu banānu republiku. Igaunija arī ir tālu no Ziemeļvalstu standartiem, bet par Latviju atsauksmes ir vēl bēdīgākas. Diemžēl šim jautājumam LV ir bijusi pievērsta pārlieku maza uzmanība. Un tā ir korupcija visos sabiedrības līmeņos (maksātnespējas administrācijā, valdībā, ministrijās, iepirkumu procedūrās, skolās, slimnīcās iekšlietu struktūrās, būvvaldēs utt.). Jāteic, ka es, ilgstoši uzturoties “siltumnīcā” to tā īsti neredzēju vai nemaz negribēju redzēt. Pēc 10 dienām Somijā, man atveras acis un tik tagad saprotu tos apmērus, kādi ir LV korupcijā. Un korupciju nevajadzētu nonivelēt līdz kukuļu vai otkatu līmenim. Korupcija ir arī, ja Tu samaksā ārstam dvadcāru, lai ātrāk tiktu uz izmeklējumu vai aiznes konjaka pudeli uz būvvaldi, lai tavus papīrus izskatītu pirmos. Līdz ar to tā vairāk ir sabiedrības problēma, ko risināt palīdzēs laikam tikai laiks.
P.s. Par pārkaršanu, manuprāt, labs apkopojums (tas pats, kas šeit, tikai daaaaudz īsāk un strukturētāk) padevies Uldim: https://www.makroekonomika.lv/vai-parkarstam

Tuesday, August 1, 2017

T.Kreicberga "Lopu ekspresis"

Ņemts no: Zvaigzne.lv
Ilgāku laiku gribēju izlasīt finansistu vidū zināmu interesi izraisījušo taisnīguma cīnītāja Toma Kreicberga grāvēju “Lopu ekspresis”. Izlasīju. Patika.

Grāmata viegli lasās, ātri “ievelk sevī”. Apbrīnoju Toma spēju rakstīt dialogus, paralēli sulīgi aprakstot to, kas darās varoņu galvās. Tā ir apskaužama spēja grāmatā atainot gan to, kas notiek verbālā līmenī, gan to, kas paliek galvās. Un sižeta “pinums” arī izcils. Galvenais iemesls, kādēļ mani šī grāmata ir uzrunāja, galvenokārt, ir pārdomas par finanšu pasaules uzbūvi, ētiku, lietderīgumu un racionalitāti. Manuprāt, Toms, ir izcili uztvēris finanšu pasaules paradoksus un dzīves ironiju ar ko saskaries, kad esi kļuvis par “līdzbraucēju”. Mana līdzšinējā profesionālā pieredze ir bijusi līdzīga un aptuveni līdzīgu iemeslu dēļ arī es esmu atteicies no piedāvājumiem strādāt pasaules finanšu centros. Grāmata ir interesanta speciālistiem arī ar to, ka tajā iekļauta Toma interpretācija par vienu no pēdējo desmitgažu lielākajām finanšu krīzēm – kas ir bijuši iemesli, kas pie tās noveda, un kā tā attīstījās. Tomēr tā noteikti nav dominējošā grāmatas līnija, tā meistarīgi ir ievērpta pamatsižetā.

Grāmatu var vērtēt no diviem skatpunktiem. No izklaidējošā viedokļa, man grāmatai nav kur piesieties – laba grāmata dažiem brīvdienu vakariem (dažiem, jo izlasīsi ātri, un ne tādēļ, ka grāmata būtu plāna :D). No izzinošā viedokļa grāmata būs vērtīga galvenokārt tiem, kas tikai sāk savu ceļu finansistu pasaulē. Es neesmu drošs vai jaunietis, kas tikko beidzis universitāti, izķers Toma vēstījumus, bet gan jau kaut kas paliks atmiņā. Pieredzējušākiem finansistiem grāmata, visticamāk, tikai apstiprinās iekšēji nostiprinājušos pārliecību.

Grāmatu savā ziņā unikālu padara Toma mēģinājums sasiet divus it kā savstarpēji nesaistāmus procesus. Un vismaz man, paralēles starp šiem procesiem liekas pārāk tālas – darbs Volstrītā tomēr ir paša izvēle, kamēr lopu vagons... Tomēr šis salīdzinājums ir veikts kvalitatīvi tajā ziņā, ka tas netraucē, pat, ja īsti tam nepiekrīti. Potenciāli sliktā ziņa – ne visi lasītāji, šķiet, uztvers smalko ironiju, kas saistīta ar to grāmatas daļu, kurā aprakstīta Volstrītas ikdiena. Nav tā, ka grāmata ne-speciālistam būtu nelasāma, bet daļa vēstījumu varētu zust.
Īsumā – iesaku izlasīt, gan izklaidei, gan izziņai, bet negaidiet, ka atklāsiet lielo patiesību par Volstrītu vai deportāciju šausmām. Mums zināmas lietas, citā, bet neapšaubāmi garšīgā mērcē.

Pēc izlasīšanas mani nomoka tik viens jautājums – cik daudz no grāmatas ir Toma paša pieredze, cik – fantāzijas rezultāts. 

P.s. Cerams, ka pēc kāda laika nebūs līdzīgs garadarbs arī par Indexo. :)

Tuesday, July 25, 2017

Pēc-atvaļinājuma pārdomas par Carnikavas novadu

Jūlijā divas nedēļas biju atvaļinājumā. Rezultātā, paralēli remontdarbiem mājās, esmu diezgan daudz paceļojis pa Carnikavas novadu. Gāju mežos sēņot, gāju uz Jūru, braukāju ar riteni pa novada mežiem. Pirmkārt, par labo – novads ar katru gadu kļūst koptāks – arvien vairāk ielu ar labiem segumiem, Carnikavā viss tīrs un sakopts, vairāk atpūtas vietu, vairāk soliņu, volejbola tīkli pie jūras utt. Paldies par to novada iedzīvotājiem (tieši iedzīvotāji maksā par to) un pašvaldībai. Acīmredzot deklarēšanās vilnis atstāj pozitīvu ietekmi uz novada budžetu + pamazām iekustās arī ES fondu projekti. Arī ikdienas dzīve novadā ir pašpietiekama – labs piedāvājums tirgū sestdienas rītos, arī dažas ēstuves, kur mieloties, ja slinkums gatavot. Nemaz nerunājot par dabu un tās sniegtajām priekšrocībām.
Bet, medusmucā ir vairākas darvas karotes. Šoreiz par divām no tām. Abas "darvas karotes" nav tiešs pārmetums pašvaldībai, tomēr ieteikums, ko vēl varētu darīt.
1) Atkritumi. Subjektīvi vērtējot, gada laikā būtiski saasinājusies situācija ar atkritumiem mežos. Es nezinu, kas tam īsti ir par iemeslu. Zinu, ka pašvaldība pat organizē speciālus atkritumu konteinerus talkas laikā. Bet…Sēņojot, esmu uzgājis neskaitāmas vietas, kur cilvēki vienkārši ierīko izgāztuves. Mests tiek viss – būvgruži, sadzīves lietas, auto detaļas utt. (piemēram, mežā starp Garupi un Carnikavu). Tikmēr Carnikavā tikko atremontētā Jūras iela ir novedusi pie liela cilvēku pieplūduma Piejūras dabas parkā. Un tai sekojošai atkritumu straumei. Pudeles, plastmasas iepakojumi, stikla lauskas, cigarešu izsmēķi. Īpaši dusmas, jo plastmasa nesadalās, stikla lauskas traumē cilvēkus, kas vēlas pa mežu pastaigāties basām kājām, bet cigarešu izsmēķis ik pēc metra nozīmē, ka ugunsdrošība cilvēkiem ir vienaldzīga.
Neesmu speciālists atkritumu veidošanās prevencijā, bet kaut kas ir jādara, savādāk novads zaudēs lielāko aktīvu kas tam ir – dabu. Ja cilvēku pašapziņa nav pietiekami augsta, tad iespējams lieli sodi un atgādinājuma zīmes par tiem noderētu? Vairāk atkritumu urnu? Nezinu, bet ceru, ka pašvaldībai ir kāds plāns šajā sakarā. Cik varu, savācu pats – bet atkritumu pietiek daudziem…
2) Tūrisms. Pirms pārvācos uz Carnikavas novadu, kaut kur plānošanas dokumentos redzēju pazibam "attīstīt tūrismu". Yeah, right… Pagājušajā nedēļā sanāca ēst pusdienas ar diviem velo-tūristiem no Vācijas (katru dienu Carnikavu šķērso vairāki desmiti velotūristu, kas ceļo no Lietuvas uz Igauniju vai otrādi). Viņi bija patīkami pārsteigti par dabu, par ceļiem, par meža takām, par jūru, par ogām un sēnēm mežos, par atsaucīgajiem, bet slikti svešā mēlē runājošajiem cilvēkiem. Bet nepatīkami pārsteigti, ka netiek domāts, kā šādiem tūristiem palīdzēt. Teicās, ka ļoti labprāt padzīvotos dažas dienas novadā, bet… Ne zīmju kā nokļūt uz jūru, ne naktsmītņu, ne velo-darbnīcas. Jā, tourism.carnikava.lv, kaut ko var atrast, bet ar to ir pavisam nepietiekami. Pavisam ātri aplūkojot AirBnB un Booking.com mājaslapas redzams, ka novadā palikt faktiski nav kur. Brīnos, ka cilvēki nepiedāvā savas dzīvesvietas. Daudziem iedzīvotājiem tā ir otrā un pat trešā dzīvesvieta. Daudziem pagalmā atpūtas mājās. Daudziem īpašumi stāv uz pārdošanu vai izīrēšanu. Kādēļ netiek izmantotas iespējas? Un te nu būtu vajadzīga aktīvāka pašvaldības iesaiste – izglītojot, informējot iedzīvotājus par iespējām – tas nebūtu dārgi. Liela daļa cilvēku nemaz nezina to, cik ļoti populāra ir opcija AirBnB izīrēt vienu istabu (ja neesi gatavs uzreiz visu īpašumu). Arī izveidot nelielu pašapkalpošanās velo-darbnīcu kaut kur drošā vietā centrā, neko daudz nemaksātu, bet velo-entuziastus pavērstu virzienā uz Carnikavu. Un ir vēl virkne lietu pie kā var strādāt, bet pagaidām neredz pozitīvu virzību. Es nekādā gadījumā nesaku, ka Carnikavai jākļūst par pūļu pārpildīto Jūrmalu. Carnikavai nav jābūt masu-tūrisma mekai – nedomāju, ka to grib novada iedzīvotāji. Neviens negrib būt otra Palanga vai Jūrmala. Bet, manuprāt, Carnikavai ir ko piedāvāt. Kaut vai, nākamreiz, gaidot uz vilcienu, palasiet stacijas informatīvo stendu, par vēsturisko tūrismu novadā. :) Jau gadsimtu atpakaļ, Carnikava bija tūrisma galamērķis. Bet kā ir tagad? Labi, ja "braucām cauri, piestājām" vai arī – "tur ir tie Nēģu svētki, ja?". Tūrisms var būt kvalitatīvs – bez liekām blaknēm, bet ar pienesumu novada ikdienā. Pareizi plānojot (uzsvaru liekot nevis uz fizisko infrastruktūru, bet informatīvo) var ļoti labi mazināt arī sezonalitātes radīto slogu.
Ah, jā. Blakus novads ļoti aktīvi izmanto likteņa piespēli (Kadagas iedzīvotāju skaita straujo pieaugumu). Katru dienu redzu spāņus, slovākus, amerikāņus cilvēkus ceļojam uz Carnikavu ar riteni – uz jūru. Ja Ādažu novadā jaunais bizness zeļ un plaukst, un pat ir kapacitātes problēmas, tad kādēļ to nevar palīdzēt risināt Carnikava? :)

Dažas mob. tel. bildes no atvaļinājuma - laiks nebija nemaz tik slikts. :)







Thursday, July 6, 2017

Kaķis. Fotogrāfija. Regresija.

Tā kā 10 gadu laikā, ko nostrādāju kā ekonomists, mans zinātniskais pienesums ir bijis salīdzinoši neliels, izlēmu, ka šī dzīves netaisnība jālabo. Un kuru gan patiesībā interesē – cik lielai jābūt nodokļu likmei, kā jāattīsta valsts ekonomiskā politika vai kas ir IKP? J Tāpēc pievērsos daudz svarīgākam pētījumam, kam ir fundamentāla jēga un kas risina nozīmīgas mūsdienu cilvēces problēmas. Tātad – vai kaķa esamība fotogrāfijā palielina “like” skaitu. Jau sen vajadzēja veikt šo eksperimentu, bet bija viena problēma – nebija kaķa. :D
Kaķis ir statistiski nozīmīgs :D

Pētījuma metode un rezultāti. Lietoju visas bildes, kas ievietotas manā Instagram kontā pēdējā gada laikā. Kopā sanāk 55 novērojumi. Kaķis parādās 10 bildēs. Viss, kas jādara – jāpārbauda vai ir nozīmīga atšķirība “patīk” skaitā bildēm ar kaķi, un bildēm bez kaķa. Uztaisīju tā saucamo bināro regresiju (logit). Rezultāti pārliecinoši. Ja vidēji manu bildi bez kaķa ar “patīk” atzīmē 19 cilvēki, tad bildes ar kaķi – 27 cilvēki. Tātad, manā gadījumā kaķa esamība bildē, palielināja "patīk" skaitu par 8 reizēm, jeb 42%. Rezultāts statistiski nozīmīgs (uz R2 var neskatīties - logit regresijas gadījumā diezgan bezjēdzīgs rādītājs). Tātad urbānā leģenda par kaķi internetā tiešām strādā... viss, kas nepieciešams – mīļš kaķītis. :D
Problēma, ka teorētiski vajadzētu pārbaudīt vēl pāris lietas – kā piemēram, vai atšķirību nenosaka kādi citi faktori. Piemēram, bildēs ar kaķi parādās vēl kaut kas, kas cilvēkiem patīk. Vai tieši otrādi – bildēs nav kaut kā, kas nepatīk. Piemēram, bildēs ar kaķi, visticamāk, nav manis. :D

Būs vien jāturpina eksperiments – jāsavāc lielāks novērojumu skaits, lai varētu kontrolēt pārējos faktorus. Bet īsumā – ja gribi, lai bilde ir populārāka “Instagram”, liec kadrā kaķi.


Wednesday, June 28, 2017

Jauni profesionālie izaicinājumi

Pēdējā laikā daži cilvēki jau ir dzirdējuši, daži nē, daži jautā – tādēļ uzrakstu publisku atbildi. Jā, pēc ilgākām pārdomām, esmu nolēmis, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Jūlija beigās došos prom no savas līdzšinējās darba vietas, Latvijas Bankas. Turpmāk mana profesionālā darbība nebūs tiešā veidā saistīta ar makroekonomiku, vismaz ne klasiskajā tās izpratnē. Makroekonomika un analītika arvien paliek mans hobijs, iespējams, kaut ko ik pa laikam par to ierakstīšu šajā blogā, bet savā profesionālajā darbībā uz kādu laiku pievērsīšos citiem izaicinājumiem.
Dažiem var rasties jautājums par iemesliem, kādēļ dodos prom no savas līdzšinējās darba vietas. Lēmums pieņemts galvenokārt tādēļ, ka vēlējos dažādot savu dzīves pieredzi, iegūt jaunas zināšanas, jaunu pieredzi un emocijas. Varētu teikt, ka dažus pēdējos gadus strādāju pēc labākās sirdsapziņas, bet tomēr tukšgaitā, bez liela entuziasma un motivācijas. Kādu laiku tā var, bet ilgtermiņā šāda situācija sāk "grauzt" no iekšpuses. Tāpat jāatzīst, ka daļu savu personīgo mērķu esmu sasniedzis, un jūtu, ka man nepieciešami jauni izaicinājumi. Latvijas Bankā paliek virkne talantīgu un spējīgu ekonomistu, kam novēlu visu to labāko. Manuprāt, Latvijas Banka ir un paliek galvenā ekonomikas analītiskā kapacitāte Latvijā. 
10 gadi ļoti šaurajā Latvijas makroekonomikas lauciņā ir darījuši savu. Esošie apstākļi un turpmākie izaicinājumi man vairs nešķita pietiekami saistoši, tādēļ arī tāds lēmums. Ko tur liegties – ilgstoša uzturēšanās komforta zonā ir patīkama, bet no ilgtermiņa perspektīvas viedokļa – bīstama. Tāpēc "izgrūžu sevi" ārpus komforta zonas – vēlos dzīvi tvert plašāk, gūt jaunu pieredzi, zināšanas. Nevarētu teikt, ka esmu 100% pārliecināts par sava lēmuma pareizību, bet tā tas būs vienmēr. Šādu lēmumu gadījumā vienmēr būs šaubas un neziņa par rītdienu.
Šobrīd plānoju kādu laiku atpūsties, padarboties pa māju un dārzu, un tad jau metīšos iekšā jaunos izaicinājumos. Pēc ilgāka jaunu izaicinājumu meklēšanas perioda esmu atradis sev tādus. Joprojām būšu ekonomists, bet šaurākā un daudz mazāk-publiskā amatā. Par to savā blogā gan jau uzrakstīšu pēc kāda laika – rudens pusē. 
Paldies visiem, kuri lasīja un komentēja manus rakstus, iesaistījās diskusijās un, protams, arī kritizēja.
 
Ja turpmāk nepieciešams ar mani sazināties, tad esmu sasniedzams Igors.Kasjanovs@gmail.com