Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas par šodienas politiskajiem satricinājumiem

Jāatzīst, ka šodien ir kārtējā crazy diena. 
To, ka Dombrovskis varētu atkāpties es vēl kaut kā spēju iedomāties. Ņemot vērā, ka koalīcija kā tāda pēc iepriekš piedzīvotā NA demarša, jau tāpat bija faktiski izjukusi, skaidrs bija, ka arī valdība ir ārkārtīgi nestabila un varētu kādā brīdī krist. Tādējādi Dombrovskim no stratēģiskā viedokļa bija virkne ar variantiem - (i) atkāpties, lai 11 mēnešus "padarbojas" kāds cits spēks un sevi norok; (ii) atkāpties, lai kandidētu EP vēlēšanās; (iii) atkāpties, jo vienkārši cilvēcīgi noguris no visa šī un grib normālu darbu par normālu viņa CV atbilstošu atalgojumu; (IV) neatkāpties un sākt "svaidīt pa stūriem" atbildīgos ministrus; utt. 
Un tomēr... ņemot vērā šodienas sejas mīmiku un asaras, kas tā vien gribēja izrauties laukā preses konferences tiešraidē, es ticu, ka lēmums ir emocionāls. Un nav nozīmes vai viņa iekšējais vadzis lūza vai tiešām viņš tik ļoti pārdzīvo par Zolitūdi... šoreiz es ticu lēmuma emocionālajai pusei. Un gribas novēlēt viņam, lai turpmāk viņam profesionālajā jomā veicas tikpat labi kā līdz šim. Vienmēr esmu bijis Dombrovska atbalstītājs, lai arī atsevišķus lēmumus nesapratu un skaidrs, ka esošajos apstākļos jebkurš premjers būtu bijis "tautas gremdētājs". Tomēr, pēc maniem ieskatiem, viņš ir bijis labs vadītājs, varbūt ar ievirzi uz krīzes menedžera pusi, bet noteikti labs vadītājs tik grūtos politiskajos apstākļos, kādi ir bijuši LV pēdējo 5 gadu laikā. Vēlu vairāk laika  ģimenei, veselībai un tad jau arī savai personīgajai karjerai.

Par citiem notikumiem. Valdības krišana izraisa virkni ironisku situāciju. Iedomājieties kā jūtas kultūras ministre, VARAM ministre. Sprūdžs arī īsti nepaspēja durvis aizcirst... Bet EkMinā vispār traģikomiski – ilgi VS un ministrs savā starpā kaut ko dalīja, viens otru stumdīja... un abi vienā dienā izlidoja. Gandrīz vai jāmet nesaskaņas pie malas un jāiet uz krogu. :)
Sudrabu pat cilvēcīgi nedaudz žēl. Tik gadus turēja savu vienīgo trumpi (paziņojumu par pol. karjeras sākumu) kabatā, un šodien mēģināja to izmantot. Domāju gan, ka uznāk ģībonis, ja saproti, ka esi pārskatījies, un pēdējā kārts rokās nemaz nav trumpis... Novēlu, lai viss kārtībā ar veselību!
Par Nilu neko pat neteikšu... var pateikt, ka neatkāpsies, bet pateikt to tādā stilā – nepieņemami un necienīgi.

Jautājums gan paliek atklāts - vai pēc šodienas notikumiem esam tuvāk atbildīgo noskaidrošanā par Maximu? Diezin vai... Ne jau Dombrovskis vai Pūce būvēja, lika nepareizas skrūves, pārbaudīja būvi vai krāva bruģi uz jumta. Tad jau arī Satiksmes ministram katru mēnesi būtu jāatkāpjās, jo uz ceļiem sitās nost pa 20 cilvēkiem mēnesī...

Bail par rītdienu jeb to, kas vēl nāks.

P.s. Nekad nebiju aizdomājies – vārds „Zolitūde” šķiet nāk no franču vai britu „Solitude”, kas apzīmē vientulību. Cik ļoti šis vārds labi raksturo situāciju, gandrīz vai kāds zināja, kad lika nosaukumu. Kāds zina kādēļ tāds mikrorajona nosaukums?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai