Monday, February 25, 2013

Ir arī pozitīvi pārsteigumi no namu pārvaldes

E-Pārvaldienkā paskatījos dzīvokļa rēķinu par janvāri. Taisīju vaļā ar šausmām. Tiem, kas nezin, dzīvoju Valdemāra ielā - vecā, drupošā mājā, kurai atsevišķi segmenti sēžas ar dažādiem ātrumiem, tāpēc māja ir uz pussabrukšanas robežas. Sienas rotā plaisas, kāpņutelpa neviļus liek atcerēties par kadriem no filmām par 2.pasaules karu un kāpņutelpā svilpo vējš. Plastikāla logi mājā šķiet ir labi ja 1/3 dzīvokļu. Karoč, vārdu energoefektivitāte nevar lietot teikumā, ar kuru apraksta māju, kurā dzīvoju.

91.61 Ls, t.sk. par apkuri 63.75 Ls, (1.20/m2) - patīkams pārsteigums, ņemot vērā fonu, ka cilvēki sūdzas par augstajiem apkures rēķiniem. Decembrī bija 86.37 Ls, t.sk. 62.97 Ls.  Un te nu es nesaprotu - vidējā diennakts gaisa temperatūra, spriežot pēc CSP informācijas, janvārī bija -5.3°C, bet decembrī -3.9°C. Tātad 1.4 grādu kritums temperatūrā uz manu apkures rēķinu atstāja vien 78 santīmu ietekmi... Laikam būs pa decembri nosiltinājuši māju :D

Pagājušajā gadā - par janvāri apkures rēķins bija 62.89 Ls (par 0.86 lētāk nekā šogad), par decembri - 55.15 Ls (par 7.82 lētāk). Taču, ja ņem vērā to, ka 2011. gada decembris bija ievērojami siltāks (2.6°C) par 2012.gada decembri (-3.9°C),  un arī janvāris šogad ir aukstāks (-5.3°C pret -2.3°C), sanāk, ka šogad par apkuri maksāju mazāku tarifu...

Ok, jāsaka godīgi, ir nedaudz vēsāk, kā iepriekšējā gadā. Dzīvoklī vakarpusē kļūst pavēss, aukstākajos brīžos temperatūra nolaidās līdz 17-18°C. Bet neiebilstu pret to - naktī vienai istabai varu, ja vajag, piesildīt arī ar elektrisko silditāju. Bail iedomāties, kādu rēķinu varētu panākt gadījumā, ja šo māju varētu nosiltināt. Ko tur siltināt... nomainot logus, aizšpaktelējot plaisas vien jau varētu panākt būtisku efektu. Bet protams problēma ir mūžīgā - 3 pensionāru dzīvokļi, kuru dēļ nekādu virzību panākt nevar. :) No sērijas - "Mums neko nevajag, tāpat drīz jāmirst".

Ja @nilushakov atrisinātu problēmu ar māju siltināšanu Rīgā, tad iespējams pats kādreiz par viņu nobalsotu pašvaldības vēlēšanās. Nav jau tā, ka viss, ko viņš ir darījis ir slikti. Nu ok, ja vēl atceltu tās n-tās atlaides sab. transportā un beigtu atbalstīt sāls ražošanas industriju, tad nobalsotu (Neesmu pret pensionāriem, bet nesaprotu, kādēļ atlaides nevar ierobežot uz tām stundām, kad strādājošie brauc uz darbu. Bet ok, ne par šo šoreiz.). Protams, siltināšana nav panaceja visam, kā šobrīd pavīd interneta rakstos - pirmkārt, jābūt kvalitatīvai siltināšanai - nemaz tik daudz būvnieku to šobrīd LV piedāvāt nespēj - tjap, ļap mēs paši mākam :D. Otrkārt, bieži problēma ir ne tik daudz mājas siltināšanā cik siltumtrašu siltināšanā. Kādēļ Rīgā ir pilns ar vietām, kur ziemā spīd asfalts? Vienkārši jo siltumtrases nav nosiltinātas...tam arī ir jāpievēršs uzmanība.

Bet jautājums rodas no šiem rēķiniem. Kādēļ vieniem apkures rēķins pieaug dramatiski, citiem nemaz? Es nezinu atbildi... versijas divas. 1) labāk regulēts apkures katls; 2) kampēj-rokas atsevišķos iecirkņos - bet kopš ieviesa vienotu pārvaldnieku šķiet, ka kampt vajadzētu no visiem vienādi... Any ideas?

Vēl interesanta nianse. Mājas kopējais parāds. Decembrī 42 tūkst. Ls, Janvārī - 43 tūkst. Ls, februārī - 16 tūkst. Ls. Kāds mecenāts ir parādījies? Varbūt kāds beidzot ir nopircis tos n-tos dzīvokļus, kas stāv neapdzīvoti? Hmm...

Saturday, February 23, 2013

Azoru salu vilinājums

Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem blogiem - ar Polundru esam saplānojuši savu nākamo ceļojumu. Pagājušajā gadā, atgriežoties no Sicīlijas, bija neliela tukšuma sajūta. Ko tālāk? Sāka mazliet aptrūkties galamērķu. Teiksiet - ceļošanas iespējas ir neierobežotas? Budžets ir ierobežots gan. :) Tādēļ nākamajam ceļojumam bija jāatbilst zināmiem kritērijiem:
  • Jābūt mūsu iedomātā budžeta ietvaros. Tas, protams, ir stiepts jēdziens, bet skaidrs bija tas, ka Austrālija, Jaunzēlande, Kuka salas, Vjetnama, Z.Amerika vai D.Amerika vēl uzgaida.
  • Ceļojuma galamērķim bija jābūt tādam, kas pārsteigtu ar ko pavisam svaigu - savādāku kā esam redzējuši citur. Eiropā ir forši, tomēr ar katru nākamo ceļojumu pārsteiguma moments mazinās. 
  • Viens no variantiem bija Islande vai Īslande vai kā viņu tur tagad oficiāli sauc (nespēju izsekot terminoloģijas komisijas domām un pārdomām). Tomēr šķita, ka tur īsti nebūs, ko pasākt. 
  • Bija variants atkal doties uz Itāliju - mums tur ļoti patika, vai uz Portugāli. Bet tie jebkurā gadījumā būtu atkārtotie ceļojumi. 
  • Gribējās kaut ko vairāk vai mazāk traku - kamēr esam jauni - kad tad vēl, ja ne tagad? Vai ne, Polundr? :)
  • Jau iepriekšējā gadā pēc Sicīlijas sāku skatīties uz dažādām Eiropas valstu atkarīgajām teritorijām... Populārākie virzieni šajā kategorijā ir Kaboverde un Madeira. Bet ir vēl viens – eksotiskāks maršruts - Azoru salas, 9 salu arhipelāgs Atlantijas okeāna vidū. 
Nerakstīšu lieki par pašām salām, izlasīsiet paši - tante vikipēdija pateiks priekšā.
Tad kāpēc tieši tur? Kādi ir mūsu plāni? Interesanti fakti:
  • Salas atrodas triju tektonisko plātņu krustpunktā. Tātad seismiski aktīva zona.
  • No tā izriet potenciālās izklaides - termālie ūdeņi, vulkāniskie ieži utt.
  • Salas atrodas interesantā vietā arī no klimatiskā viedokļa - tieši golfa straumes ceļā. Tas nodrošina visu gadu aptuveni vienādus laika apstākļus temperatūras izteiksmē (ap 20°C). Ziemas gan ir vējainākas un lietainākas. 
  • Šādi klimatiskie apstākļi nodrošina fantastisku dabu, kādai līdzvērtīga redzama vien filmās par Jaunzēlandi. Vienkārši paraugieties uz bildēm! :)
  • Salās var doties delfīnu un vaļu izlūkošanā.
  • Salās tiek audzēti ananāsi un citi D.Amerikas augļi, ir pat banānu plantācijas. Ražas ir vairākas reizes gadā, to nodrošina gan siltums, gan auglīgā augste.
  • Plānojam pakāpelēt pa Pico kalnu - Portugāles augstāko virsotni.
  • Plānojam apmeklēt trīs salas - Sao Miguel, Pico un Faial. (Sao Miguel ir nostāk no pārējām - lidosim ar vietējām aviolīnijām... tu-tū :D).
Kas vēl? Pa ceļam plānojam pavadīt dažas dienas Porto - mēs vēl nepagaršojām pāris portvīna darītavu ražojumus iepriekšējā reizē :), un mums vēl jāapmeklē šī vieta, par ko sapņojam jau kopš 2011.gada brauciena. :)

Starp citu - plānojot ceļojumu saskārāmies ar pārsteigumu - latvieši ir visur - mēs esam varena tauta (Vairai bija taisnība :)). Pontā Delgadā uzdūros virsū B&B by Lapsa. Nodomāju, ka laikam Portugāļiem arī līdzīgs vārds mūsu lapsai. Bet skatos uz attēla tiešām lapsa. :) Izrādās sieviete no Latvijas iekārtojusi skaistus apartamentus Pontā Delgadā. Pasaule ir maza, tad nu dažas naktis apmetīsimies arī pie viņas. 

Sīkāk par to kā mums gāja tad jau jūnija sākumā (ja būsim atpakaļ dzīvi). :)

Jā, starp citu, no Ponta Delgada ir vienāds attālums līdz Rīgai un Ņujorkai... varbūt pagarināt ceļojumu? :D

Wednesday, February 20, 2013

Canon vs. Nikon grēksūdze: jeb kā es mainīju fotoaparātu

Canon vs. Nikon - tik bieži redzēts un dzirdēts salīdzinājums. Tāpat tas ir arī citās jomās, kur izteikts duopols. Agrāk prātu lauzīju par Intel vs. Pentium, Coca-cola vs. Pepsi, Nokia vs. Ericsson utt.

Kā jau dažs labs zina, manā īpašumā bija Canon 400D. Ar šīs kamera palīdzību spēru savus pirmos soļus fotografēšanas pasaulē, izpratu fotogrāfijas tehniskās nianses, dillemas utt. Tomēr šodien man ir interesanti salīdzināt. Canon 400D nopirku 2008. gada vasarā. Un nopirku faktiski neko nezinot par fotografēšanu. Tikai tāpēc, ka tas taču Canon. Un zinu, ka tā izdarīja daudz – tajā brīdī Canon 400D bija visai pievilcīgs sākuma komplekts. Pirmos divus gadus fotoaparātu lietoju visai nosacīti. Šķiet tik 2010. gada pavasarī beidzot atvēru instrukciju... :) Un sāku lasīt… un sapratu, ka neko nesaprotu. Turpināju bliezt automātiski pa pogām automātiskajos režīmos. Un tad vienā brīdī nejauši sanāca labs kadrs… ne jau doma laba, bet pati bilde sanāca kvalitatīva, skaista, asa, labi gaismota utt. Nesapratu – kāpēc iepriekšējie divi tūkstošu bilžu nav tādi? Āaa… izrādās režīms kaut kāds "nepareizs" ieslēdzās… :) Tajā brīdī nāca pirmā atklāsme par to, ka automātiskie režīmi varbūt nav ģeniālākais foto izgudrojums. Beidzot paslēdzu uz ripuļa P, TV un AV… un sāku saprast. Sāku spēlēties ar kameru un mēģināt izprast sakarību. Pēc 300 kadriem sapratu trillemu. Un uz pāris dienām pazudu internetā lasot par trillemu. Šāds "atklājums" ļāva uz fotografēšanu skatīties ar pavisam citām acīm. Uzreiz arī sapratu, ka mans kit objektīvs 18-55mm ir derīgs tik daudz, cik es vēlos bildēt automātiskajā režīmā. Lasīju daudz par objektīviem, bet kā jau visi, gribēju one-fits all solution. Nopirku Tamron 18-200 (zinu, zinu – tamron lēta optika, bet finanses neļāva izrvērsties). Uzzināju, ko nozīmē, ja nav stabilizatora. :D Nekas, rokas satrenēju – vairs netrīc. Budapeštā pie tiltiem naktī fotogrāfu plenērā bildēju asākas bildes nekā čaļi ar statīviem :D Ar Canon 400D iemācījos fotogrāfijas pamatus, tomēr viena lieta mani vēl tirdīja… Nikon.
Pavasarī plānoju braucienu uz Azoru salām. Ilgi plānots un cerēts brauciens – tādēļ gribējās arī fotogrāfijas ziņā, ko pasākt. Finansiālā rocība joprojām nav tāda, lai varētu atļauties pavisam nopietnu fotoaparātu (kādu no full-frame). Bet gribējās kaut ko jaunāku par 2006. gadā ražošanā palaistu modeli, gribējās redzēt cik tālu, tad ir gājušas tehnoloģijas. Tāpēc sāku skatīties, kas ir tirgū. Varianti nemaz tik daudz nav… ilgu laiku šaubījos, vai esmu gatavs pamēģināt Nikon. Bet ieraudzīju izdevīgu piedāvājumu Nikon d5100. Pēc klases tāda pati Canon 400D vien ir – iesācēju fotoaparāts, bet laikam neko vairāk arī nevajag. Izlasīju kaudzi ar apskatiem, tajā skaitā salīdzinājumus ar Canon 650D un 60D, ko izskatīju kā alternatīvas. Tomēr nosliecos par labu Nikon d5100. Kādēļ?
·         Cena. Es Nikon dabūju pa 210 Ls. Jaunu.
·         Ceļojumiem piemērotāks par 60D – vieglāks, mazāks.
·         Augsts ISO.
·         Bildes kvalitāte kopumā labāka par 650D un aptuveni vienāda ar 60D.
·         Mani īsti neinteresē visādas papildus fičas – skārienjūtīgie ekrāni, dažādi papildus režīmi utt. Ir video – ok, bet tas nav primārais.
Nopirku parasto kit lēcu pa 60Ls, tādējādi jauns foto komplekts man sanāca 270 Ls. Šķiet Canon 2008. gadā pirku vairāk par 300Ls.
Un ziniet ko? Esmu pārsteigts. Pārsteigts par lielo atšķirību kvalitātē. Es nezinu vai tas ir Canon vs. Nikon jautājums vai tomēr vienkārši laiks, kas bīda tehnoloģijas uz priekšu. Drīzāk otrais. Dažas dienas, ko esmu ar Nikon padarbojies – tā ir fantastika. Darbs vāja apgaismojuma apstākļos ir vienkārši brīnišķīgs… gaismas jūtība ir fantastiska. Mēģināju taisīt vienādas bildes ar abiem aparātiem – nevar pat salīdzināt. Tiešām gaidu, Azoru salas, kad varēšu izpausties – plānoju nopirkt fiksētu lēcu (vēl neesmu izlēmis 35mm vai 50mm).

Jā, arī Nikonam ir savi mīnusi. Manuprāt (un arī forumos līdzīgs viedoklis), pogu izvietojums uz Nikon ir mazliet neloģisks. Lai pārslēgtu uzstādījumus ir jāpavada krietni vairāk laika nekā Canon gadījumā. Tāpat šķiet, ka fotoaparātā ir sabāzts viss, ko vien varēja izdomāt - ntie bilžu režīmi, pēcapstrādes funkcijas utt. Man šķiet par daudz, ikdienā tāpat neko no tā neizmantošu. Varbūt kādam patīk... Plastika nedaudz kvalitatīvāka ir Canon. Vēl neesmu pieradis pie live view, bet varbūt ar laiku pieradīšu. 
Rezumējot – ja kādam aizķēries Canon 400d, bet gribas, ko jaunu, bet īsti nezini ko – tad ņemiet Nikon d5100, nenožēlosiet. Atšķirība ir milzīga un būs gandarījums par veiksmīgi ieguldītu naudu. Apakšā divi attēli, bildēti vienlaicīgi. Ņemiet lūdzu vērā, ka tas ir pusseši vakarā, ārā jau ir vakara krēsla, istabā ir tik tumšs, ka es   redzu tikai rozes ārējo kontūru, pārējais tumšs. Kā redzams Nikon D5100 ar šo uzdevumu tika galā ok, pat bez nekāda saspringuma. Ar Canon es ar kādu sesto reizi tik varēju uztaisīt bildi, kura būtu daudz maz asa (tas ir asākais kadrs no visiem, ka sanāca...). Abiem fočukiem attiecīgās kit pamatlēcas (18-55mm, abas ar stabilizatoriem).

 Nikon D5100

Canon  400D
 P.s. Man nav merkantilu nolūku - Nikon D5100 netirgoju ne es, ne kāds no maniem ģimenes locekļiem. :D

Wednesday, February 13, 2013

Par atbalstu lauksaimniekiem

Beigušās sarunas par ES daudzgadu budžetu (http://www.delfi.lv/news/eiropa/zinas/straujuma-par-es-budzetu-premjers-cinijies-lidz-pedejam.d?id=43046404). Un beigusies arī mana izpratne par LV tautsaimniecības ilgtermiņa mērķiem. Šajās sarunās bija divas pozīcijas, kas intersēja LV - kohēzijas finansējums (infrastruktūras projekti, ceļi, ūdensapgāde, uzņēmumu atbalsts utt.) un lauksaimniecība...

Es nevēlos noniecināt lauksaimniekus - viņi strādā smagu darbu, bieži ne pārak labi atalgotu darbu, bet valstiskā līmenī es nesaprotu līdz galam domu, kādēļ uzsvars sarunās bija jāliek uz tiešmaksājumu palielināšanu. Man nāk prātā vien divi argumenti:
  • Par kohēzijas finansējuma formulu viss jau bija izlemts "lielo valstu" lokā, mēs tur neko nepanāktu, tādēļ fokuss tika pārslēgts uz lauksaimniecību;
  • ZZS kārtējo reizi piespieda Dombrovski pie sienas spekulējot ar eiro referendumu utt.
Es saprotu, ka tiešmaksājumi Latvijai ir zemi, bet es neuzskatu, ka ir atrisinātas visas problēmas, pirms iet un sist pie krūts, prasot lielākus tiešmaksājumus...
1) Latvijā ir liels pseido lauksaimnieku īpatsvars - tie, kuri saņem tiešmaksājumus, bet reālas lauksaimiecības produkcijas izlaides no tiem nav. Varbūt arī nopirkt zemi, nopļaut zālīti un braukt uz Briseli protestēt? Ja SS.lv paskatās zemes gabalus Krāslavas vai Rēzeknes novadā, tad joprojām var nopirkt zemi salīdzinoši lētu, lai varētu to 5-6 gados atsist tikai no tiekšmaksājumiem...
2) Lauksaimniekiem grūta dzīve? CSB rentabilitātes dati gan par to neliecina... Kā Jūs domājiet, kur 2011.gadā bija augstāka rentabilitāte - augkopībā/lopkopībā, apstrādes rūpniecībā kopumā vai pārtikas ražošanā? Aha... tieši tā - augkopībā/lopkopībā (2.9%), kamēr pārtikas rūpniecībā rentabilitāte ir bijusi negatīva (-1.286%).  2012.gadā operatīvie dati norāda, ka starpība pieaug tālāk un lauksaimniecība ir viena no rentablākajām tautsaimniecības nozarēm. Tajā laikā, kad pārtikas rūpnieki atsakās no peļņas maržas, lai amortizētu pasaules pārtikas cenu ietekmi uz stagnējošo privāto patēriņu, tikmēr lauksaimnieki izmanto veiksmīgo ražas gadu, situāciju biržās un...realizē savu produkciju par ļoti labām naudiņām ārējos tirgos. Kā jau teicu, man nav nekas pret to, ka lauksaimnieki pelna ar savu darbu, bet, ja nekas tuvākajā laikā netiks darīts, tad mēs paliksim bez pārtikas rūpniecības. Mums būs lauksaimnieki, kas labākajā gadījumā ražos lauksaimniecības produkciju, eksportēs to, bet mēs importēsim atpakaļ jau pārstrādātu pārtiku. Pēdējie rentabilitātes dati vien norāda uz neproporcionālu atbalstu. Pārtikas industrijas pirmais ķēdes posms - lauksaimnieki saņem atbalstu, bet pārtikas produktu ražotāji uz tādiem apjomiem nespēj pretendēt - nav jau īsti mehānismi... UIN atlaides? Lai dabūtu atlaidi, no sākuma ir jāsasniedz peļņa... Nav brīnums, ka tieši pārtikas rūpniecība nekādīgi nespēj atkopties no krīzes, kamēr pārējā rūpniecība jau ir tālu gabalā. Ko es ar to gribu teikt? To, ka tiešmaksājumu saņēmējiem būtu jābūt daudz augstākiem kritērijiem. Pirmkārt, vispār jābūt kritērijam, ka lauksaimnieks kaut ko ražo. Otrkārt, ir jābūt kvalitātes kontrolei - nederēs audzēt kukurūzu biomasas stacijai. Ir jābūt augstai pievienotajai vērtībai. Treškārt, iespējams vajadzētu padomāt par to, kā vietējās izejvielas saglabāt tepat - Latvijā, lai tās varētu apstrādāt un eksportēt tālāk jau kā gatavus produktus. Laikā, kad EM runā par industriālo politiku un produktivitātes veicināšanu, pārēju uz augstākas pievienotās vērtības produkciju, ir regulāri sastopami gadījumi, kad Latvijas pārtikas ražotājs ir spiests iepirkt izejvielas no ārvalstīm, lai gan 2km tālāk lauksaimnieks audzē nepieciešamās izejvielas...
3) Neesmu pēdējā laikā redzējis pētījumus par šo tēmu, bet pieņemu, ka investīciju multiplikators investīciju projektos ir būtiski augstāks par multiplikatoru lauksaimniecībā.

Pirms prasīt lielākus tiešmaksājumus vajadzētu vispirms sakārtot šo jomu. Domāju, ka jāsāk būtu ar to, ka tiešmaksājumus saņem tikai tie, kas reāli ražo lauksaimniecības produkciju un gūst ienākumus no tā. Ja šis nosacījums izpildītos, tad saņēmēju skaits ievērojami samazinātos un esošā budžeta ietvaros atbalstu varētu veidot daudz koncentrētāku un labāk mērķētu. Savādāk pseido-lauksaimnieki jeb dīvān-lauksaimnieki čakarē visu sistēmu un traucē normāli strādāt ĪSTAJIEM lauksaimniekiem, kas ir pelnījuši ne tikai atzinību, bet arī atbalstu par savu darbu.

Sunday, February 10, 2013

Nākamais ceļamērķis - pie ananāsiem, tējas plantācijām un haizivīm




Pēdējās dienas/vakarus/naktis pavadu plānojot mūsu nākamo ceļojumu. Tad nu pirmais solis parasti ir lidmašīnu biļešu iegāde. Šoreiz galamērķis mums ir mazliet eksotisks, tāpēc uzdevums bija grūtāks, bet beidzot viss ir sanācis. Bilance - 8 lidojumi, 4 aviokompānijas, 6 lidostas :)
Ceļojuma mērķis? Jau ilgstoši abi ar Polundru gribējām uz turieni doties, bet visu laiku atlikām - tad naudas nav, tad laika nav. Arī tagad laika nav un naudas vēl vairāk nav, bet sapratām, ka vairāk atlikt nedrīkst - vecums tuvojas un kad tad vēl, ja ne tagad. Kur mēs dodamies? Neteikšu… pagaidām. Podskazka - tur ir vulkāni, tiek audzēti ananāsi, tāpat tur ir arī tējas plantācijas un riņķī okeānā peld haizivis, delfīni un vaļi. :) Izklausās pēc pasaku valstības…
Kā jau teicu - pēdeja laikā pa vakariem čakarējos ar biļetēm. Tad nu lūk dažas atziņas par procesu - varbūt kādam arī noder. Tā kā ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, tad sākumā pieturējos pie saviem klasiskajiem principiem: 
* Mēģināju meklēt biļetes ar dažādiem meklētājiem (kayak, skycanner, expedia, orbitz utt.) dažādas man vajadzīgo reisu kombinācijas. Ja ir lidojums turp atpakaļ, tad ir salīdzinoši viegli, bet gadījumā, ja taisi multi-trip tipa braucienu, tad šie meklētāji parasti uzrāda ievērojami vājāku performance.
* Ja vēlaties veiksmīgi atrast lētas biļetes, tad jāiegulda liels darbs. Nosākuma jāsaprot, kādas aviokompānijas lido uz galamērķi un kādas ir reisu savienojuma iespējas Eiropā. Tad jāpēta katras aviokompānijas individuālie grafiki, lai sapratu, kā izdevīgāk iegādāties biļetes caur lielajiem saitiem. Lai arī lielākie biļešu saiti ir laba lieta, tie tomēr ne vienmēr spēj atrast izdevīgākos darījumus. Katram no tiem ir savas meklēšanas algoritms, datu bāze. Tādējādi atšķiras arī rezultāti. Tādēļ ir vērts meklēt arī mikrolīmenī.
* Tāpt pirms biļešu pirkšanas ir vēlams pasekot līdzi biļešu cenām ilgākā laika periodā (tas protams aktuāli, ja pērk laicīgi biļetes). Aviopārvadātāju mājas lapās biļešu cenas ir atkarīgas no nedēļas dienas, kurā skataties, diennakts laika un cilvēku skaita, kas kopā ar jums vienlaicīgi pēta biļetes sistēmā. Galvenais uzdevums - nepirkt/neskatīties biļetes tad, kad to dara visi.
Tomēr šajā reizē -plānojot salīdzinoši sarežģītu ceļojumu, saskāros ar iepriekš neredzētām lietām:
* Lidojot uz vietu, kur ir ierobežotas iespējas tikt prom ar citiem transporta līdzekļiem gadās tādi gadījumi, kad biļete turp-atpakaļ maksā tikpat vai pat LĒTĀK nekā tikai turp. Ar šo fenomenu šoreiz arī saskāros. Acīmredzot aviokompānija uztraucas par vienmērīgu lidmašīnas piepildījuma plānošanu. Bet šī nianse darbojas tikai tādā gadījumā, ja tiešam no gala mērķa īsti prom savādāk nevar tikt. Es personīgi nobukoju reisu turp-atpakaļ, kas ir tādā pašā cenā, kā turp.
* Ir tāda lieta kā internetpārlūka cache un cookies. Interneta pārlūks saglabā visu informāciju, kurā mājaslapā ko un kad esat skatījušies. Šo informāciju veiksmīgi izmanto arī avio-pārvadātāju rezervācijas sistēmas. Ja vairākas reizes pēta maršrutus, var gadīties, ka cenas pamazām sāk kāpt. Automātisks mehānisms, kura ietvaros, avio-pārvadātājs, jūtot, ka esat ieinteresēts, sāk paaugstināt šā lidojuma cenu tieši jums. Variants, lai izvairīties no šī - iztīrīt pārlūkošanas programmas cache vai arī rezervēt biļets no cita datora.
* Vēl viena nianse, kurai skaidrojumu pilnībā nezinu. Cenas atšķiras atkarībā no kuras valsts tu rezervē biļetes. Ja no LV IP adreses, tad cena viena, ja no UK vai US, tad var gadīties, ka cita. Meklējot biļetes vienu reizi saskāros ar to, ka expedia mainās cenas atkarībā ar kādu IP adresi esmu iegājis. Kā to izdarīt? Pajautājiet tantei gūglei par vpn uk ip vai vpn us ip :)
Protams, jātur prātā visas papildus izmaksas - somas, darījumu maksas utt. Bet, kā jau lasījāt iepriekšējos ceļojuma aprakstos, mēs ar Polundru jau esam pieraduši doties ceļojumā tik ar rokas bagāžu. :D No Sicīlijas ceļojuma esam guvuši mācību - nesaplānot pārāk tuvu nesavienotos reisus. :) Lai nebūtu atkaljādemolē kāda lidosta.
Tagad tik jāķeras viesnīcu un automobiļa īrei. Un īsajam kursam valodes apguvē. :)
Até breve! :)

Kādēļ es esmu "Par" eiro?


Jā, esmu Latvijas Bankas darbinieks un šis ir raksts par eiro, tāpēc tālāk varat nelasīt. Ja tomēr nolemjat lasīt - tad aizmirstiet, ka esmu Latvijas Bankas darbinieks, ka saņemu atalgojumu par saviem rakstiem (lai arī, taisnību sakot, eiro jautājums nav mana darba prioritāte) u.tml. Šoreiz rakstu par savu personīgo pārliecību, gar kuru nav daļas ne manai mammai, ne tētim, ne priekšniekam un ne Rimšēvičam.
Ja, atmetot visas politisko partiju peripetijas pirmsvēlēšanu periodā, man šodien būtu jāatbild uz jautājumu par eiro ieviešanu, tad es teiktu: “Jā, ieviešam”. Un tas nebūtu tāds “Jā”, par kuru es stāvu un krītu, par kuru esmu pilnībā pārliecināts un drošs. Šādos jautājumos nav viena pareiza vai nepareiza lēmuma. Ir tikai izvēle. Un mana izvēle būtu “jā”. Tāda bailīga un nedroša izvēle, kā jau katru reizi, kad jākāpj pretī kaut kam jaunam un nezināmam, ne līdz galam iepazītam.
Es ilgus gadus biju eiro neitrāls cilvēks. Nevarētu teikt, ka biju par eiro, nevarētu teikt, ka pret. Tomēr par eiro optimistu mani noteikti nevarēja nosaukt. Kas mani līdz šim ir baidījis?
* Nacionālā identitāte - jā, man patīk lats. Tas ir skaists, tam ir vēsture. To ir turējuši mani senči, cīnījušies par to. Negribas pašam no tā atteikties.
* Man kā numismātam nesimpatizē doma, ka Eiropā ir viena valūta (lai arī ar daļēji atšķirīgu dizainu).
* Nebiju drošs, ka eiro ieviešana ir vajadzīga mirklī, kad reālās konverģences ziņā atrodamies tik tālu no ES vidējā (pastāvēja bažas, ka ieviešot eiro, konverģences procesu intensificēšanās varētu izraisīt līdzīgas problēmas kā jau piedzīvojām ar tautsaimniecības pārkaršanu).
Bet tas arī viss. Ja paraugās uz lietām racionāli, tad manai pretestībai pret eiro faktiski ir bijis tikai viens iemesls - nevēlēšanās zaudēt nacionālo simbolu. Pēdējo divu gadu laikā ir atsākusies būtiska reālā konverģence, turklāt priecē apstāklis, ka to izdodas sasniegt bez būtiskiem ekonomikas disbalansiem, burbuļiem un inflācijas. Šobrīd - 2013. gada sākumā, esmu eiro optimists. Tādēļ, ka garām ir bezzaudējumu punkts – mirklis, kad nesāpīgi varējām pārdomāt par eiro. Tagad atteikšanās no uzņemtā kursa visticamāk maksātu dārgi - reitingu aģentūras jau iecenojušas mūsu virzību uz eiro, investīciju projekti arī ņēmuši vērā, ka eiro būs. Tāpat arī valsts iekšienē gatavojas institūcijas, uzņēmumi un iedzīvotāji. Tagad norauts stopkrāns nozīmētu nelietderīgi iztērētus resursu - ne tikai naudu, bet arī laiku un vīziju, ko visu laiku esam turējuši prātā. Tādēļ “Par” argumentu man savācas ievērojami vairāk…
* Man ir bail par devalvāciju. LV monetārā bāze ir tik niecīga, ka jebkurš no pasaules top 100 bagātniekiem teorētiski varētu veikt ļoti bīstamu spekulatīvu uzbrukumu. Protams, jautājums ir - vai kādam to vajag… Tomēr devalvācijas sekas Latvijas tautsaimniecībai būtu nepatīkamas. Varbūt ne tik ļoti rūpniekiem, tiem algotņiem, kas saņem naudu ārvalstu valūtā, bet tērē latos un dažādām ekonomisko interešu grupām, bet gan tieši vidējam LV iedzīvotājam – ar kredītu Eiro un ienākumiem latos;
* Es negribu palikt izolēts… Igaunijā ir eiro, Somijā ir, Lietuvā būs, Polijā būs… Zviedrijā gan jau, ka tālākā nākotnē arī. Mēs neesam Šveice un neesam Lielbritānija, pat ne Zviedrija un Dānija. Kaut vai iepriekšējā argumenta gaismā - mums ir vajadzīga drošība;
* Konvertācijas izmaksas… intereses pēc saskaitīju cik 2012.gadā iztērēju personīgos līdzekļus, lai pabarotu bankas tikai uz kredītkaršu konvertācijām un tām skaidrās naudas konvertācijām, ko atceros… Tie ir aptuveni 120 Ls. Nezinu kā citiem, bet man tā ir nauda, ko nevēlos vienkārši tāpat uzdāvināt bankām – es tai noteikti varētu atrast labāku pielietojumu;
* Man gribas stabilu u/d vidi - bez bažām par devalvāciju, bez bažām par RIGIBOR lēcieniem… teiksiet RIGIBOR nevienu neinteresē? Tad paskatieties par kādām likmēm galvenais LV u/d veicinātājs Hipotēku banka aizdod līdzekļus starta un mikrokreditēšanas programmās… 
* Beigu beigās - kāda jēga bija n-tos gadus par ekonomiskās politikas mērķi izvirzīt eiro ieviešanu, ja pēdējā brīdi tiek norauts stop krāns?
* Es personīgi varbūt nepiekrītu, ka eiro ieviešana ļoti, ļoti, ļoti uzlabos konkurētspējas aspektus vai eksporta rādītājus. Tomēr es tiešām ticu, ka eiro ieviešana ir kā kvalitātes sertifikāts sadarbībā ar uz uzņēmumiem ārpus Eiropas Savienības un lielisks veids, kā atgādināt par sevi uzņēmējiem, investīciju fondiem Eiropā.
* Es ceru, ka eiro ieviešana beidzot dos kaut nelielu grūdienu LV kapitāla tirgum - ar ko RFB.lv ir sliktāka par Tallinas biržu? Protams ir fundamentālas problēmas, kuras būtu jāatrisina, tomēr norēķinu valūtas maiņa uz eiro noteikti piesaistītu lielāku investīciju fondu uzmanību RFB.lv, jo šobrīd tās vienkārši attur mūsu mazā valūta…
* Es gribu justies piederīgs Eiropai. Jā, esam Eiropas Savienībā, bet ne līdz galam. Māstrihtas līgums jau paredz to, ka pilna integrācija ir vien ieviešot vienoto valūtu - eiro. Tad nu ceru, ka kādu dienu LV šo integrācijas posmu pabeigs. 
* Es gribu, lai ekonomiskās politikas veidotāji beidzot ķertos pie citu lietu kārtošanas - reģionālo un ienāku disproporciju mazināšanas, kārtīgas industriālās un enerģētikas politikas ieviešanas praksē, reformām medicīnas, izglītības un valsts pārvaldes jomās. Izskatās, ka tik ilgi kamēr eiro netiks ieviests, šie svarīgie aspekti paliks novārtā. Jāievieš eiro un jāķeras pie īstajiem darbiem.
* Vēl viens apstāklis. Atsevišķi politiķi (kaut gan šo vārdu man negribas lietot attiecībā uz tiem, kas sēž Saeimā - tur līdz politiķiem vēl tālu) min, ka eiro ieviešanai nav īstais laiks. Tas man parasti izraisa smīnu. Eiropa mūs “tā gaida” eiro zonā, ka nevar vien sagaidīt, kad beidzot tā Latvija tur iestāsies… :) Ja mēs lepni šogad paziņosim, ka eiro mums nevajag (un atradīsim kādu veidu, kā formāli neiestāties eiro zonā), tad Eiropas Centrālā banka, Eiropas Komisija un ES dalībvalstis šo mūsu žestu vēl atcerēsies, kad 2016.gadā ZZS pēkšņi nu jau kārtējo reizi būs apmetuši kažoku uz otru pusi un mēģinās stāties eiro zonā.

Brīžiem raugos uz saviem vecvecākiem un brīnos - kur tāds eiro – optimisms? Viņi, kas pārdzīvojuši karu, naudas reformas, zaudējuši naudu BB, redzējuši Parex un Krājbankas krahu - ir ar abām rokām par eiro. Un ne jau par sevi viņi domā… viņi stāvēja barikāžu pirmajās rindās, lai īstenotu sapni par Latviju Eiropā un Eiropu Latvijā. Un arī šobrīd apzinās, ka eiro viņiem visticamāk vairs neko daudz nedos, bet nākamajām paaudzēm gan…
Par referendumu: 
Ļoti labi atceros ES referendumu 2003.gadā - man bija 18 gadi, un tas bija pirmais referendums, kur varēju izteikt savu viedokli. Un ļoti labi atceros arī to, ka toreiz tika vairākkārtīgi cilāts jautājums par to, ka nobalsojot par iestāšanos ES, nobalsoju arī par eiro ieviešanu, jo dalība ES jau pati par sevi nozīmē apņemšanos ieviest eiro. Tādēļ toreiz ar vistīrāko sirdsapziņu arī balsoju…
Ja kādam nav kur iztērēt 2 milj. Ls, tad LV ir daudz jomas, kur šo naudu var izlietot prātīgāk. Atremontējiet kādu sociālās aprūpes centru, iedodiet finansējumu invalīdu biedrībai, vai vienkārši uzlabojiet sadzīves apstākļus kādam, kam to visvairāk vajag.

Kur ir nacionālā aviokompānija?



Negribas celt paniku, bet… LV jau bijuši precedenti, kad visas zīmes liecina par briestošām problēmām, bet mediju “akluma” vai neprofesionalitātes dēļ sabiedrība to palaiž garām un beigās ir pārsteigti - “kā tad tā, visi mani mūža iekrājumi ir zuduši, kāpēc neviens man nepateica?”
Tad nu lūk: AirBaltic. Mūsu “nacionālā aviokompānija”. Man nav nekādu “galu” ne šajā uzņēmumā ne Satiksmes ministrija ir mani draugi. Ar SM vispār ir interesanti – milzu slepenība visos jautājumos - vilciena iepirkumos, brīvo ekonomisko zonu pārvaldībā, tarifu sistēmās LDz, par AirBaltic nemaz nerunājot. Tomēr šoreiz par manu redzējumu par AirBaltic. Atgādinu - vados tikai no publiski pieejamās informācijas - ja kādam šķiet, ka rakstu pilnīgākās muļķības - lai vaino pats sevi. Tās ir tikai manas pārdomas par to, kā izskatās mūsu “nacionālais lepnums” no malas.
Kur esam šobrīd. Šajā blogā ņemti cipari vien no lursoft.lv, ja vien nav minēts savādāk. Pašu kapitāls 2010.gadā -23 milj.; 2011.gadā -106(!) milj. Uzņēmumam ar 200 milj. apgrozījumu pašu kapitāls ir vairāk nekā 100 milj. mīnusā. Domāju nav jābūt ģeniālam finanšu analītiķim, lai saprastu, ka situācija ir tuvu bezcerīgai. Nezinu kā beidzās peripētijas ar AirBaltic pamatkapitāla palielināšanu (medijos var atrast cik reizes tika runāts par tā palielināšanu, tiesāšānās ar BAS utml.), bet tie 50 milj. īpaši situāciju īpaši neuzlabo ņemot vērā, ka arī 2012.gadā plānoti 33 milj. zaudējumi. (http://financenet.tvnet.lv/nozares/450583-vanags_airbaltic_perna_gada_finansu_rezultati_bus_krietni_labaki_neka_planots)
Jā, par zaudējumiem:
1.attēls. Air Baltic Corporation neto apgrozījums un peļņa vai zaudējumi pēc nodokļiem, milj. Ls (2012. un 2013.gads - plānotie zaudējumi)
image
1.attēlā redzams pēdējo 6 gadu apgrozījums un peļņas rādītāji. Kā redzams apgrozījums nostabilizējies ap 200 milj. robežu, bet peļņas rādītāji maigi izsakoties nepriecē. Presē AirBaltic pārstāvji tagad tik maļ savu kruto nosaukumu “Re Shape” plāns. Neesmu redzējis, bet tie, kas redzēja teic, ka nekā tur nav. Vājš biznesa plāns, kuram būtu normālā kārtā neiespējami piesaistīt finansējumu. Bet man ir jautājums cits. Ja šobrīd jau 2011.gadā pašu kapitāls bija negatīvs vairāk kā 100 milj. un 2012.gadā nav gaidāms nekāds būtisks uzlabojums, tad cik gadu simtos AirBaltic plāno (bez valsts budžeta atbalsta) nokļūt līdz pozitīvam pašu kapitālam ņemot vērā to, ka vidējā ikgadējā peļņa pēc nodokļiem kopš 1996.gada ir -9.6 milj.? Acīmredzot “Re Shape” paredz kādu fantastisku inovāciju aviopārvadājumu nozarē… vai jaunie Bombardieri būs tik efektīvi, ka izcels no kapa mūsu “nacionālo lepnumu”.
Starp citu, 2011.gadā AirBaltic peļņas vai zaudējumu pārskatā postenī “procentu maksājumi un tamlīdzīgas izmaksas” ir 17 milj. Ls, jeb 8.5% no kopējā uzņēmuma apgrozījuma. Tikai procentu maksājumi! Iespējams, ka tur ir daļa no flotes īrēšanas izmaksām (industrijā tiek pielietota prakse, ka lidmašīnas tiek ņemtas līzingā), bet šķiet, ka tam vajadzētu parādīties postenī “pārdošanas izmaksas”. Ja tie tiešām ir tikai procentu izdevumi, tad tā ir sniega bumba, kas veļas lejā no kalna un to apstādināt bez trīsciparu kapitāla injekcijas nevar.
Vēl man ir jautājums/pārdomas par to, kur bija Mrs. Sudraba, KNAB un pārējie draugi, kad kāds Heidelbergas Universitātes beidzējs pārņēma varu AirBalic un savērpa prātam neaptveramu mudžekli uzņēmumā? Neviens jau nemaz neredzēja, ka “lielais uzņēmums” strādā ar mīnusiem, bet tikmēr “mazie uzņēmumi” ar kuriem noslēgti līgumi par lidmašīnu īri, ēdināšanu, staffu, degvielas piegādi utt. atrodas ofšoros, un kas sēž aiz tiem nav zināms. Tas protams palika nepamanīts un to laiku Satiksmes ministrs vien vārījās par to, ka tūlīt nu tik būs - mūsu zaļie putni pārņems rokās, ja nevisu Eiropas gaisa telpu, tad nu vismaz SASu nogremdēsim. :)
Tad nu lietas, ko es nesaprotu:
* Kāpēc pie velna no valdības, Satiksmes ministrijas vai vienalga kā nav nekādas komunikācijas par patieso stāvokli uzņēmumā?
* Bez kapitalizācijas uzņēmums nav dzīvotspējīgs. Saprotu, ka valdībai budžeta deficīta kritērijs jāpilda un tā nevar atļauties šādus izdevumus (kaut gan tos formāli varētu klasificēt kā one-offu), bet kāpēc netiek meklēti citi varianti?
* Kādu laiku tika runāts par investora piesaisti, tika minēti respektabli nozares uzņēmumi, bet tagad izskatās, ka tā bija tik tāda ūens duļķošana. Vai arī uzņēmumi iepazinās ar AirBaltic reālo situāciju un saprata, ka nav vērts tur bāzt savu degunu.
* Kāds ir biznesa modelis? AirBaltic vairs nav ne “lētais pārvadātājs”, ne var lepoties ar super augstu kvalitāti, ne īsti efektīva flote, nekā. Eiropā izplešas Ryanair, EasyJet un Norwegian Airlines (ko starp citu uzskatu par reālu draudu ne tikai AirBaltic bet arī SASam).
* Saprotu, ka vienā dienā visu patiesību par uzņēmuma situāciju izgrūst vienkārši nevar - neviens vairs biļetes nepirks, bet klusēt kā partizāniem - ilgi šāda stratēģija arī nedarbosies.
* Peļņas vai zaudējumu pārskatā 2011.gadā personāla izmaksas pieaugušas par 10% salīdzinājumā ar 2010.gadu. Pozitīvi - apgrozījums nemainās, uzņēmumam 83 milj. zaudējumi, bet personāla izmaksas pieaug.
* Ah jā - un vēl tā ļaunā Eiropas Komisija sāk pētīt ar ko mēs te nodarbojamies.
* AirBaltic pārstāvjiem patīk stāstīt, ka mīnusi ir naftas cenu sadārdzināšanās dēļ. Protams, daļa taisnības jau tur ir - naftas cenām ir milzu ietekme uz industriju, bet kā tad ar 2011. un 2012. gadā Eiropā pelnošajiem aviācijas uzņēmumiem?
Es pat nezinu īsti, ko ar šo blogu gribu pateikt, bet ja nekas netiks darīts steidzami, tad problēmas būs pamatīgas. Noslēdzot šīs pārdomas – pagājušajā nedēļā plānoju atvaļinājumu vasaras mēnešiem… iegāju airbaltic.lv… padomāju. Un tomēr aizgāju uz īstenās nacionālās aviolīnijas mājas lapu…www.ryanair.com
P.s. Ja Satiksmes ministrijai vai AirBaltic kas nepatīk, tad tā ir viņu problēma, ka nenotiek komunikācija ar sabiedrību un viss ir noslepenots. Vai ja kāds saskata līdzību ar sevi - pats vainīgs.
P.p.s. Un vispār - lūdzu kāds atspēkojiet manas domas, savādāk bailīgi kļūst.

Kreditēšanas paradox


Šodien personīgu iemeslu dēļ apmeklēju vienu no Skandināvijas bankām LV. Interesējos par iespēju saņemt hipotekāro kredītu. It kā jau standarta konsultācija bija, bet daži apstākļi mani pārsteidza:
1) Man piedāvāja likmi, kas mani izsita no sliedēm. Ņemot vērā zemo EURIBOR likmi biju gaidījis arī zemu kopējo bankas piedāvāto likmi. Aha, sagribēju. Pievienotā likme no 3-3.8%… Es saprotu, ka banka vēlas kaut kā kompensēt periodu, kad EURIBOR bija augsts un kredītus deva ar zemu pievienoto likmi, bet nu šādus ciparus es negaidīju. Turklāt es neesmu tas sliktākais potenciālais kredītņēmējs pēc vērtēšanas kanoniem raugoties… Fiksēto piedāvāja pie 6%… 
2) Banka piedāvāja man patēriņa kredītu, lai segtu pirmo iemaksu hipotekārajam kredītam, gadījumam, ja man nepietiek līdzekļu pirmajai iemaksai. Jau intereses vadīts pajautāju par likmi.  24-26%. :D Tobiš, paņem hipotēku + vēl pirmajos gados maksā nenormālos procentu un pamatsummas maksājumus par patēriņa kredītu. :) Ar kuru galu domā banka šajā gadījumā? Tā tiek uzlabota kredīta porfeļa kvalitāte? Varbūt vēl sms kredītu jāpaņem pirmajai iemaksai? :)
3) Prasīju par vienu konkrētu īpašumu, kur zinu, ka kredītņēmējs pusgadu nav maksājis maksājumus. Gribēju precizēt kādi ir kredītsaistību pārņemšanas nosacījumi… Biju domājis, ka vismaz pārņemot kredītsaistības no kāda bankas problemātiskā klienta es kļūšu viņiem “tuvāks” :D Nekā, izrādās banka nemaz negrib tikt vaļā no saviem problēmātiskajiem īpašumiem. Ierubīja 1-1.5% resursu piesaistīšanas maksu :D Es jautāju: “Par ko? Šim īpašumam/kredītam vienu reizi jau ir piesaistīts finansējums…” Uz ko saņēmu atbildi vien: “Nu, tā ir”… 
  • Tātad, ja pārņemu īpašumu - man ir jāmaksā resursu piesaistes komisija, tas nekas, ka jau vienreiz banka šo ir iekasējusi;
  • 1.5% (ja ņem jaunu kredītu - līdz 2%) šā brīža tirgus apstākļos ir “smieklīgs” cipars… bankām piesaistīt resursus ir tik lēti, kā nekad… tūlīt jau dzīvosim ar negatīvām likmē… :D
Tagad man neizbrīna kādēļ vietējais hipotekārais tirgus ir beigts. Tāds tas arī paliks, kamēr banku sektorā neatrisināsies kaut vai elemetāras loģiskas sakarības… Iepriekš šo situāciju mazliet neizpratu, jo šķita, ka ir taču vismaz neliela daļa iedzīvotāju, kur var atļauties hipotekāro. Bet skaids, ka pie šādiem nosacījumiem mājsaimniecība labāk izvēlas nopirkt jaunu tv un aizbraukt sen gribētajā ceļojumā, un vispār - jau sen gribējās aiziet uz to jaunu restorānu… :)
Kas attiecas uz mani - vēl viens motivators skatīties ārzemju virzienā: savādāk apburtais loks - maksā par īrētu īpašumu, bet nevar paņemt hipotēku, vai arī ja var paņemt, tad jāriskē ar visu, kas tev ir… Cik saprotu Īrijā zemeņu lasītāji vairs nav vajadzīgi, ja?

Pazeminātais PVN pārtikai


Pēdejā laikā atkal aktivizējas diskusija par pazemināta pvn ieviešanu pārtikai. (www.manabalss.lv savākti 10 000 paraksti, kas nozīmē, ka tuvākajā laikā šī diskusija kļūs arvien aktuālāka). Tie, kuri aktīvi uzstājas par pvn samazināšanu pārtikai, kā galveno argumentu min sociāli maz aizsargātāko grupu atbalstu. Vienkārši skatoties uz šo lietu var piekrist - samazinot PVN pārtikai līdz teiksim 10%, tas vismaz daļēji atspoguļotos pārtikas produktu cenu kritumā (nelolosim lielas cerības, ka tirgotāji pilvērtīgi pārnesīs PVN samazinājuma pozitīvo efektu uz paterētāju). Un šādam argumentam it kā var piekrist - iedzīvotāji noteikti sajustu vismaz kaut kādu efektu. Bet uz kā rēķina?
PVN veido ~25% no budžeta nodokļu ieņēmumiem. Saskaņā ar CSP datiem pārtika 2012. gadā preču un pakalpojumu grozā veidoja 22.8%. Ja pieņemam, ka īpatsvars ir līdzīgs arī PVN ieņēmumos (kas gan noteikti tā nav dažādu efektu dēļ, bet šajā gadījumā tas nebūtu tik svarīgi, jo cipari tik ilustrācijai), tad iegūtam, ka 25%*22.8%=5.7% no budžeta nodokļu ieņēmumiem veido PVN pārtikai. Tagad iedomājamies, ja likmi samazinam no 21% uz teiksim 10%. Tas nozīmē 2.7 procentu punktu negatīvu ietekmi uz budžeta nodokļu ieņēmumiem.
Tātad - attiecīgi mazāk publiskā finansējuma (ja netiek meklēti veidi, kā kompensēt šo ieņēmumu samazinājumu) visam - izglītībai, medicīnai utt. Bet pats interesantākais tikai seko. Ja cilvēkus, kuram ir 1000 Ls ienākumi pārtikai mēnesī tērē 400 Ls (kā nu bez delikatešu pirkšanas), bet cilvēks, kuram ienākumi 400 Ls, tik 100 Ls, kā jūs domājiet - kurš ir lielākais ieguvējs no PVN samazinājuma? Un kā sanāk - kurš to finansē? Jā, tieši tā - visi nodokļu maksātāji tādā gadījumā koleģiāli finansēs galvenokārt to, kurš pērk garneles un steikus…
Protams, cilvēku ar augstiem ienākumiem LV nav tik daudz, tāpēc piemērā minētais efekts varbūt nav attiecināms pilnībā uz ģenerālkopu, bet aicinu padomāt par principu. Vai PVN samazināšana visai pārtikas preču grupai ir pareiza pieeja? Atbalsts noteikti nekoncentrēsies mazturīgāko iedzīvotāju vidū, bet gan tieši otrādi - personīgais labums lielāks būs tam, kurš uz pārtiku tērē daudz līdzekļus.
Papildus tam paliek jautājums par to - ko tad uzskatam par pārtiku - ir pietiekami daudz robežproduktu, kur varēs variēt interpretācija. Piemēram, rozmarīns podiņā ir pārtika vai tomēr istabas augs? :D
Ja tiešām vēlamies PVN samazināšanu pārtikai, tad uzskatu, ka atbalstam jābūt selektīvās pārtikas produktu grupās, kas raksturīgas plašam patēriņam - piena produktiem, bakalejai, makaroniem, dārzeņiem, augļiem (par kategorijām vēl būtu jādomā - doma skaidra). Papildus opcija ir beidzot ieviest lukss nodokli (vai akcīzes nodokli) atsevišķām lietām, lai kompensētu PVN pārtikas likmes samazinājumu. Tās varētu būt kaitīgās/nevēlamās pārtikas lietas mūsu racionā - saldinātie dzērieni, produkti ar palielinātu sāls daudzumu vai citām nevēlamām sastāvdaļām (kaut vai transtaukskābēm vai sodu; neesmu šās jomas eksperts, bet gan jau VM varētu nākt klajā ar priekšlikumiem).
P.s. Nepretendēju uz pareiziem cipariem - back on the envelope aprēķini.

Nodokļu progresivitāte


Es parasti jautājumos par nodokļu progresivitāti esmu turējies mazliet patālāk. Savulaik, strādājot vēl LR galvenajā finanšu iestādē, taisīju modeli, ar kura palīdzību var izrēķināt progresivitātes pakāpju ieviešanas ietekmi uz iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) kopējiem ieņēmumiem. Modelis bija uzbūvēts tā, ka varēja ieviest līdz 3 pakāpēm un brīvi “spēlēties” ar neapliekamā minimumu, atvieglojumu par apgadāmajiem un katras pakāpes individuālo %likmi. Tas bija laikam vēl 2010. gada sākums, kad diskusija par progresīvo IIN sasniedza jaunus augstumus.
Kopš tā laika, man atmiņā iesēdies būtisks apstāklis. Ir ļoti liela nozīme tajā, ko mēs saprotam ar jēdzienu progresivitāte. Daudzi teic, ka vajag progresivitāti, bet kad saskaras ar reālajiem skaitļiem, tad uzreiz sākas pretestība, jo redziet latiņu, no kuras iestājas progresivitāte, vajag tieši zem sava atalgojuma līmeņa… dažu gadu laikā dzirdēju n-tos variantus progresivitātei, bet kompromisu par cipariem, nē.
Diemžēl, ja mēs aizskaram tikai “augšējo” algu decili, tad fiskālais efekts pēc būtības ir tuvu nullei… Ok, daži miljoni klāt budžetā. Bet, ja doma ir samazināt IIN likmi apakšai, bet palielināt “augšai”, tad jāņem vērā, ka, lai “apakšai” samazinātu IIN likmi par 1 procentu punktu, “augšai” likme būtu jāpalielina daudz, daudz vairāk. Protams, variants ir aiztikt arī vidusslāni – cilvēkus, kas saņem atalgojumu ap mediānas līmeni. IIN budžeta ieņēmumus veido algas, kas tuvu mediānai, nevis pirmā vai otrā decile no augšas. Tomēr šādā gadījumā gribētu redzēt sabiedrības reakciju, kad progresivitātes pakāpe tiktu ieviesta teiksim vidējās algas + 100Ls līmenī. Manuprāt, tas tikai radītu efektu, ka vismaz oficiālie ienākumi “spiestos” zem ieviesto progresivitātes pakāpju robežām.
Bet ok, aprēķini, lai paliek citai reizei – neizslēdzu, ka varbūt pat var panākt kādu optimālu variantu, pie kura varētu ieviest IIN progresivitāti. Man ir pēc būtības viens jautājums, kas mani šķir no progresivitātes aizstāvja pozīcijas.
Kāds ir progresīvā IIN nodokļa signāls no valdības cilvēkam? Jo vairāk strādāsi, jo margināli mazāki tev būs ienākumi. Jo vairāk būsi ieguldījis izglītībā, jo mazāka būs robežatdeve… Tas nozīmē, ka apdāvinātam un izglītotam cilvēkam, kas iegulda laiku un līdzekļus savā attīstībā uz savas muguras ir “jāvelk” cilvēki, kuri nevēlas attīstīties, strādāt, izglītoties? Es tiešām šo nesaprotu un varbūt mani kāds var apgaismot par šo jautājumu.

Vāveres un sārtie toņi Vašingtonā



Sēžu Dulles lidostā (tajā pašā, kur Brūss Villiss glāba pasauli „Cietajā Riekstā”) un gaidu savu SAS dzelzs putnu, kas mani gādās atpakaļ uz Eiropu. 3 nedēļas Vašingtonā (tai, kas pilsēta, nevis štats) palidoja garām ļoti ātri. Par cik šoreiz mana ceļojuma galvenais mērķis bija darba darīšanas, tad nerakstīšu savu ceļojuma pierakstu ierastajā formā atstāstot katru dienu. Pretējā gadījumā būtu jāraksta vien par staigāšanu viesnīca-darbs-viesnīca. Tomēr nevar teikt, ka neredzēju neko. Bija man 6 brīvdienas, kuru laikā apskatīju galvenos Vašingtonas sightseeing, kā arī ikdienā saskāros ar ASV (vai precīzāk - Vašingtonas) kultūras īpatnībām. Ikdienā pierakstīju detaļas, kas man palikušas visspilgtāk atmiņā no konkrētās dienas. Tādēļ šoreiz šādā tēžu formā:
  • Ceļojums uz Vašingtonu pagāja ļoti mierīgi. Kā pieejamāko variantu lidojumam man darbā atrada „SAS” reisu caur Kopenhāgenu. Iepriekšējā vakarā uz 6:30 pasūtīju taksi. No rīta 6:30 gāju laukā no mājām un brīnījos, ka joprojām nezvana – parasti jau 10-15 min. pirms noteiktā laika ir klāt. Taksis gan stāvēja jau pie mājas, bet izskaidrojums kāpēc nezvana uzreiz kļuva acīmredzams – taksists bija iemidzis dziļā, jo dziļā miegā. :D Dabūju 3x klauvēt pie loga (ar katru reizi skaļāk :D), lai ieraudzītu uz sevi ļoti pārbiedēta un pārsteigta cilvēka skatienu. Taksista ģīmis pamostoties bija tāds, ka šķita, ka viņš tūlīt pagriezīsies uz otru sānu un gulēs tālāk. :D Pirmos trīs krustojumus mēs nobraucām ar ātrumu, kas bija zem 20km/h… pie ceturtā krustojuma šoferis beidzot saprata, ka pīkstulis, kas traucē brauc liecina par to, ka viņš joprojām nav piesprādzējies, bet pie aptuveni 8.krustojuma – ieslēdza tuvās gaismas… :D Uz lidostu braucu 30 minūtes – pa pilnīgi tukšām Rīgas ielām. :) Lidostā mani gaidīja nākamais pārsteigums. Reiss man bija paredzēts 9:20, tādēļ, ņemot vērā nesenos Lidostas „Rīga” paziņojumus par laicīgu ierašanos, ierados 7:00. Liels bija mans pārsteigums reģistrācijas zālē neieraugot ne tikai pūli, bet pat nevienu citu pasažieri. Pēdējo reizi šķiet lidostu šādu redzēju 90.to gadu vidū. :D Visas formalitātes un drošības pārbaudi izgāju 5 minūtēs. Izrādās par vainu ir jaunais AirBaltic ziemas lidojumu grafiks, kas nozīmēja, ka mans lidojums ir viens no pirmajiem svētdienas rītā. Tax-free zonā es biju vienīgais pasažieris vēl vismaz 20 min. Ir savs pluss – vari izvēlēties, kurā kafūzī bez rindas tikt, dabūt ko gribi, ieiet veikalos bez drūzmēšanās. Sazinājos ar Polundru feisbukā, apēdu maizīti ar tēju, nopirku mātes lūgto YSL tonālo un devos gaidīt lidmašīnu. Lidojums ar Bombardieri bija ļoti kvalitatīvs un mierīgs. Piezemēšanās Kopenhāgenas lidostā, kā jau bieži šeit – miglā, lietū un vējā. Kopenhāgenā nopirku sev ceļojumu spilvenu, lai varētu pagulēt. Dabūju arī Starbucks „Frappuccino” un gaidīju nākamo lidojumu. Ilgi nebija jāgaida – 2h. Tad jau kāpu iekšā lielajā Airbusā un gaidīju pacelšanos. Vispār „SAS” pozitīvi pārsteidza. Ekonomiskajā klasē katram pasažierim uz krēsla jau gaida sega, spilvens, ūdens pudele. Katram priekšējā krēslā iebūvēta interaktīva konsole ar lidojumu informāciju, spēlēm un jaunākajām filmām. Bezmaksas ēdināšana, bezmaksas dzērieni (t.sk. vīni, šampanieši utt.). Vienvārdsakot, lidojums pat ekonomiskajā klasē šķiet komfortabls. Ideāli būtu, ja mans 15’’collu laptops būtu ērti turams klēpī, taču, ja priekšā sēdošais pasažieris nolaiž krēslu, tad gluži daudz vieta datoram nepaliek. Lidojums pagāja ļoti ātri - biju paņēmis līdzi lasāmvielu, kurai ikdienā darbā nesanāk laika + noskatījos vienu filmu + divas ēdināšanas. Starp Islandi un Grenlandi nokļuvām 30 minūšu garā turbulences zonā. Dāma, kas sēž pa labi no manis, dabūja pilnu komplektu uz savas baltās blūzes – tomātu sulu, desertu un sarkanvīnu. Es savu tēju kaut kādā brīnumainā veidā noķēru. :D Forši, ka cilvēki ievēro ārstu norādījumus…  gandrīz visi pasažieri pamazām cēlās kājās un riņķoja pa lidmašīnu. Staipīja kājas, vingrināja potītes. It īpaši vecie ļaudis (vīriešus gan skubina sievas). :D Daži skandināvi uz ceļojuma beigās kļuva ievērojami priecīgāki, apmierinātāki ar dzīvi – acīmredzami bezmaksas alkohols darīja savu. :D

  • Pēc ielidošanas Dulles lidostā pavadīju stundu, čakarējoties ar dažādām formalitātēm… ja lido vienkārši, tad it kā nekādām problēmām nevajadzētu būt, bet ar savu darba vīzu gan es pamocījos kamēr aizpildīju visas nepieciešamās veidlapas un vairākas reizes izstāvēju to pašu rindu. :D
  • Pirms došanās ceļā biju noskatījis, ka ar Shared Van (vai supershuttle) pa 29$ var tikt līdz aptuveni 40 minūšu braucienā esošajai Vašingtonai. Ātri vien atradu kur tādā var tikt (pirmajā stāvā, uzreiz izejot laukā no visām drošības pārbaudēm) un devos uz Vašingtonu. Pirmās emocijas - sarkanie koki. Iepriekš jau protams zināju, ka liela daļa koku rudenī Ziemeļamerikā rudenī kļūst sarkani. Ļoti gribējās redzēt, cik sarkani tad ir… Tad nu visu ceļu līdz pilsētai braucu pielipis pie loga un gandrīz vai mēli izkāris baudīju skatus riņķī. :) Skaisti.
  • Iebraucot pilsētā sāka jau krēslot, bet paspēju ieraudzīt Vašingtona monumentu (lielais baltais obelisks). :) Ātri vien biju klāt savā viesnīcā -Best Western. Jau otro reizi dažu mēnešu laikā tieku Best Westernā… Jāsaka, Budapeštā tas bija krietnu pakāpi labāks . :) Pats numuriņš ir ok, A.Linkolna portrets pie sienas, koka mēbeles un tāds īpatnējs stiliņš, bet kopumā ok. Turpmāk gan saskāros ar dažiem trūkumiem. 1) Apsilde darbojās 2 režīmos: vai nu strādā vai nu nē. Ja ieslēdz, tad stundas laikā telpā ir karsti, ja izslēdz tad stundas laikā auksti. :D Pa dienu neko, bet naktīs salu. 2) Ūdens…tā man bija lielākā trauma - nenormāli hlorēts. Aptuveni tādā pašā līmenī kā LV baseini. Ja šeit paliktu dažas dienas, tad nepievērstu tam uzmanību, bet 2 nedēļas beigās mana psoriāze mani sāka reāli nomocīt… cik saprotu šāds ūdens ir visur, tādēļ iesaku ņemt līdz mitrinošos krēmus. 3) Brokastis. Vienīgais ēdamais, ko atradu bija jogurts… un tēja. Pārsvarā brokastīs tā arī iztiku - jogurts + tēja. Dažreiz tiku arī pie tostermaizes ar kļavu lapu sīrupu. :D Nu labi, labi - nebija tik traki… gāju ātrāk uz darbu un paēdu tur brokastis. Bet par ASV ēdienu man būs atsevišķs bloga ieraksts. Un par ēdienu ASV domas man ir ievērojami labākas, nekā tipiski uzskatam… 4) Vienu reizi iestrēgu liftā, vairākas reizes bija, kad gaidīju liftu ap 20 min.; un dienā kad bija jāčekojas laukā, lifti vispār nestrādāja… līdz ar to koferu zēns manu 23kg smago koferi stiepa no 6.stāva lejā pa ļoti, ļoti neērtām ugunsgrēka evakuācijas trepēm… Izskatījās, ka ar to viņam darba diena būs beigusies… :D Bet nekas, viņš no manis dabūja visai labu tējas naudu, jo pašam man stiept koferi tiešām nebija vēlmes. Varbūt tas ir mehānisms kā nopelnīt tējas naudu? Check-out laikā atslēdz liftus un gaidi, kad viesi prasīs, lai nes viņu koferus :D
  • Pirmajā darba nedēļā faktiski neko no Vašingtonas neredzēju. No rīta cēlos 4os un 5os (laika maiņas dēļ), darbā biju jau 7os. Bet vakarā, kad gāju laukā no darba - jau atkal bija tumšs. Paspēju tik saskarties ar pirmajām dīvainībām. Tā, piemēram, nebiju gaidījis, ka Vašingtonā ir tik daudz latīņamerikāņu. Viesnīcā no visa staffa angliski runāja labi, ja divi cilvēki - pārējie ir latīņamerikāņi ar visai ierobežotām angļu valodas zināšanām. Otrs fakts - veikalos var redzēt, cik tālu ASV ir tikušu ar rasu vienlīdzību. Kasu vienā pusē ir balti, otrā - melnie… variet minēt kurš pērk un kurš stāv pie kases… Un vēlāk sapratu, ka tas ir ne tikai veikalos… faktiski visā apkalpojošā sfērā strādā melnie vai latīņamerikāņi vai aziāti. Kur strādā baltie? Ar šo dillemu es tā arī netiku galā… ofisos, lielajās stiklainajās ēkās. Pat policisti, šķiet, vien melnie. Nevar teikt, ka rasu daudzveidība mani pārsteidza - Briselē ir krāsaināk, tomēr “sadalījums pa pienākumu grupām” gan mazliet pārsteidza.
  • Pirmajā nedēļā redzēju Balto namu, jo tas netālu no darba. Tāpat kā daudzi citi savos ceļojuma aprakstos, teikšu, ka tas dzīvē ir mazāks, nekā izskatās TV ekrānos. Arī Vašingtona monuments man pirmajā reizē iespaidu neatstāja, jo redzēju to tumsā. Šķita tāds pats vien Uzvaras piemineklis vien ir. :D
  • Lieta, kas man kā dzīvnieku mīlim, uzreiz metās acīs - vāveres. Tās šeit ir visur un pārsteidzoši drošas. Nebaidās ne no cilvēkiem, ne mašīnām, ne baurojošām sirēnām (un amerikāņiem patīk braukt ar sirēnām, nu vienkārši patīk :)). Visas 3 nedēļas baroju vāveres ar dažādiem riekstiem. Beigās jau bija tā, ka nākot laukā no viesnīcas man riņķī uzreiz saskrien vāveres un ceļas uz pakaļķepām gaidot, kad došu ikdienas riekstu devu. :)
  • Pirmajā nedēļas nogalē beidzot tiku līdz National Mall. Tā faktiski ir ielu ieskauta aleja, kurā atrodas lielākā daļā viņu Sightseeing - Kongeresa nams, Vašingtona monuments, Linkolna memoriāls, reflecting pools (nezināju kā iztulkot, tiešais tulkojums sanāks padebīls), Korejas un Vjetnamas kara memoriāli un liela daļa no The Smithsonian muzejiem. Kopumā muzeju grupā pa visu Vašintonu ir 19 muzeji + zoodārzs. Un, kas pilsētas apmeklētajiem ir pats foršākais - tie ir pilnīgi bez maksas. Ok, bet par muzejiem vēlāk. National Mall vislielāko iespaidu man atstāja skats no Linkolna memoriāla uz Vašingtona memoriālu. Ļoti skaists skats - apkārt rudenīgie koki, reflecting pool, kurā atspoguļojas Vašingtona monuments. (bilžu galerija no visa ceļojuma). Kopumā, ja ir pieejamas 1 vai 2 dienas, ko pavadīt Vašingtonā, tad tās ir vērts pavadīt tieši šeit -National Mall. No šejienes var redzēt arī Balto namu un Džefersona memoriālu. Var ieiet jebkurā interesējošā muzejā.
  • Transporta sistēma. Īpaši nelauzīju galvu šajā sakarā. Metro tīkls te ir visai jēdzīgs, faktiski nogādājot visur, kur vajag. Uz 2012. gada novembri dienas karte maksāja 14$, ja plāno vairāk par 2 braucieniem, tad visticamāk atmaksāsies. Vēl ir vairāki Circulator bus maršruti, kas par 1$ vizina tevi pa iepriekš noteiktu maršrutu. Šķiet ir kādi 5-6 maršruti. Varētu pat iztikt tik ar metro, bet Džordžtaunā nav metro un pēc garas pastaigas turp un pa turieni vienīgā prātīgā izvēle ir tieši Circulator bus. Vienīgais, ko vēl vērts piebilst par metro - svētdienās un svētku dienās rēķinieties, kas intervāli var būt līdz pat 25 minūtēm gari. Tāpēc, ja braucat ar pārsēšanos 3 pieturas var sanākt vairāk nekā 50 minūtes. Tas tā, ja neveicas tik pat cik man. :D
  • Ja ir vēlme atslēgties no Vašingtonas betona-stikla konstrukcijām, tad ir vērts aizbraukt vai aiziet līdz Džordžtaunai, kas atrodas Vašingtonas rietumu pusē. No pilsētas centra ar kājām tur var tikt aptuveni 25 minūšu laikā, vai var ņemt to pašu Circulator bus. Džordžtaunā atrodas liels daudzums dārgā un vidējā gala veikalu, daudz dažādi mazi krodziņi, restorāniņi un tipiskā šim ASV apgabalam vēsturiskā apbūve. Viss tusiņš notiek M ielā un Viskonsijas avēnijā. Džordžtauna ir labs veids kā izrauties no Vašingtonas ikdienas.
  • Jā, ielas. Ir ļoti viegli pārvietoties pa pilsētu, jo ielas, kas iet no dienvidiem uz ziemeļiem tiek numurētas ar cipariem, bet austrumu-rietumu – pēc burtiem. Visu sarežģī vienīgi dažādas diagonāles – avēnijas, piemēram, Viskonsinas vai Konektikutas avēnijas, kas dažreiz izsit no sliedēm. Bet kopumā ielu režģis klasisks – Rīdzinieki ātri pieradīs.
  • Laba vieta, kur var doties, ja ir labs laiks – Gravelly Point Park. Vieta, kas atrodas aptuveni 10 minūšu gājiena attālumā no R.Reigana lidostas. Šajā parciņā ir trīs-četri piknika galdiņi, piestātne pie upes, bet pats galvenais – 100m attālumā no šejienes ir lidostas skrejceļa gals. Līdz ar to šajā vietā aviācijas entuziasti var izbaudīt lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Reizē, kad te biju, kāreiz foto entuziastu pulciņš bildēja lidmašīnas paceļoties no lidostas, tad nu piebiedrojos viņiem. Atpakaļceļā uz pilsētu var doties pa MT Vernon trail – velo/pastaigu celiņu, ceļš lēnā pastaigā aizņems kādu stundu. Pie reizes var apskatīt Džefersona memoriālu – skaists skats.
  • Vēl viena vieta, ko ir vērts apmeklēt gadījumā, ja vēlaties redzēt neparastus skatus – Arlington Cemetery. Tie ir militārie kapi, tomēr tie nekādā veidā neasociējas ar tiem kapiem, ko esam pieraduši redzēt. Es teiktu, ka tā vairāk ir piemiņas vieta, memoriāls. Ja vēlaties izstaigāt visu, tad noteikti ir vērts veltīt vairāk par vienu stundu, kā es to biju izdomājis. Tāpat, ja ir vēlme apskatīt Pentagonu – noteikti uzkāpiet kalnā līdzArlington House. Tur kādu 15-20 grādu leņķī var redzēt Pentagona ēku kompleksu un apjaust tā lielumu. Labāku vietu kompleksa apskatei neatradu, kaut gan arī īpaši nemeklēju. Īpaši iespaidīgi Arlington Cemetery izskatās tagad – rudenī. Baltie kapakmeņi skaisti kontrastē ar sarkanajām kļavām.
  • Tā, par muzejiem. Ja Vašingtonā laika nav vairāk kā pāris dienas, tad iesaku koncentrēties vien uz National Mall muzejiem. National Gallery of Art – gleznas un mazliet arī skulptūras. Ļoti liela itāļu mākslinieku ekspozīcija (Botičelli, L. da Vinči, Rafaēls u.c.), Rembrants, Renuārs, Pikaso, Goija, Greko u.c. draugi. Vērts skatīties divās dienās, jo galerija liela un pēc 2-3 stundām jau vairs neko nefilmē. :D Tad ir American history museum – patiks cilvēkiem, kam patīks vintage stiliņš. Daudz dažādu artefaktu no pārsvarā pēdējā gadsimta ASV. Vislielāko iespaidu man kā aviācijas entuziastam atstāja Air and Space museum. Tam ir divas atrašanās vietas – viena atrodas National Mall, bet otra – netālu no Dulles lidostas. Pilsētas centrā var apskatīt dažādus mazākus lidaparātus un dažādas tematiskās ekspozīcijas. Šoreiz, piemēram, bija aplūkojama brāļu Raitu lidmašīna. Tāpat bija apskatāms Apollo 11vadības modulis, ar kura palīdzību kosmonauti atgriezās no pirmās misijas ar izsēšanos uz mēness virsmas. Savukārt ekspozīcijā pie lidostas – lielākas un skaļākas lietas. Šoreiz varēja apskatīt atspoļkuģi „Discovery”, Konkordes lidmašīnu, dažādus ASV armijas iznīcinātājus, dažādas hobija klases un transporta lidmašīnas, kā arī to dažādu daļas. Pārsvarā pie viesiem muzejiem atrodas kāds fāstfūds, ja nu sagribas paēst kaut ko. Viena lieta, ko varu ieteikt – ja ir iespēja, tad jādodas uz muzeju darbdienā, vai, ja jāiet brīvdienā, tad uzreiz uz atvēršanu vai stundu pirms slēgšanas. Pretējā gadījumā riskējat baudīt mākslu lielu cilvēku pūļu pavadībā. Kā jau iepriekš teicu – muzeji par brīvu (tas gan neattiecas uz visiem Vašingtonas muzejiem – pārsvarā tik uz Smithsonianmuzeju grupu).
  • Iepirkšanās. Ja gribat tikt uz lielajiem shopping mall, tad ir vajadzīgs auto – lielie shopping mall pārsvarā izvietoti ir lielo šoseju malā piepilsētā. Metro zonā nemaz tik daudz veikalu šeit nav. Vienīgais, ko apmeklēju te bija Pentagon City veikals – četri stāvi, viss ko vajag ir, 10 minūšu brauciens ar metro no pilsētas centra. Tad ir vairāki iepirkšanā centriFriendship Heights (Vašintonas ziemeļu daļā), metro pieturā Metrocenteratrodas daudzstāvīgs Macy’s veikals. Tad Columbia Heigts pieturā arī ir pāris veikali. Bet neteiktu, ka Vašingtonā būtu baigi nosēts ar veikaliem.Boutique tipa cienītājiem īstais virziens ir noteikti Džordžtauna.
  • Ja patīk zvēri, tad patiks Vašingtonas zoodārzs. Zoodārza lepnums, protams, ir pandas gan lielās pandas, gan sarkanās pandas. Tāpat arī Orangutāni. Bet bez šiem minētajiem viss pārējais ir aptuveni tāpat kā citur. Vienīgā lieta, kas mani pārsteidza zoodārzā ir tas, ka vietējo apstādījumu vietā aug bambuss… barība pandām. Nekad nebiju redzējis brīvā dabā augam tādus kvantumus bambusa.

  • American English… tā arī to nesapratu. Ja ar mani runā baltais, tad vēl kaut kā, bet ja melnais kaut ko nomurmina zem deguna slengā, tad bez variantiem. Bet cik saprotu, tad arī vietējie ne vienmēr saprot, ko melnie nomurmina. :D
  • Pa šīm 3 nedēļām esmu atdzēries savu iemīļoto Starbucks Caramel Macchiato. J Nu ļoti garšo man tā manta… bet labi, ka LV tādas nav. J
  • Vēl viena laba lieta, ko novēroju. Sagadījās, ka manā 3 nedēļu periodā bija ASV Pateicības dienas svinības. Vašingtonā tas izpaudās tā, ka trešdien vakarā visi kāpa autiņos un devās prom, kā rezultātā uz haivejiem baigās rindas bija. Ceturtdien (kad ir Pateicības diena) visi acīmredzot ģimenēs ēd nabaga tītarus, jo vismaz uz ielām dominē vāveres, kuras sajutušas, ka ir brīvāks tusē nebaidoties pa visām pilsētas ielām, ceļu zīmēm, puķu klumbām utt. :D Pateicības dienā vien atsevišķi restorāni un veikali strādā maksimums līdz 16.00. Tālāk viss slēgts. Gatavojās šīm svinībām amerikāņi ļoti nopietni – ēdienu pērk kā uz pasaules galu.
  • Nākamajā dienā pēc Pateicības diena ir „Black Friday” – kas ir gada lielākā iepirkšanās diena, kad veikali piedāvā lielas atlaides visam. Iepirkšanās faktiski daudzos lielajos iepirkuma centros sākas jau pusnaktī no Pateicības dienas uz „Black Friday”, kad pircēji šturmē veikalu durvis mēģinot dabūt pirmos 50, 100, 200 lielos dīlus. Protams, komercija „Black Friday” kultivē ļoti pamatīgi – pēdējās 3-4 dienas pirms pasākuma visas avīzes ir pilnas ar veikalu piedāvājumiem, tv reklāmas, internets utt. Neriskēju piektdienā no rīta līst iepirkuma centrā – aizgāju piektdienas pēcpusdienā paskatīties uz šo sociālo fenomenu. Izskatījās, ka cilvēki pērk inerces pēc – jo ir taču „Black Friday”! Nezinu, cik cilvēki vakarā atnāk mājās un konstatē – „wtf, ko es ar šo tagad darīšu?”, bet sajūta, ka šādu pircēju īpatsvars varētu būt visai liels :D Pats neko daudz nesapirku, iepriekšējās dienās jau biju sapircies, jo reāli pašā „Black Friday” diezgan daudzi veikali izņem laukā savas aktuālās kolekcijas/preces. Un tiek tirgotas maz aktuālākas lietas, neejošāki modeļi utt. Daudz ko arī izpērk, tāpēc metode „šodien nepirkšu, pagaidīšu „Black Friday””, var nenostrādāt.
  • Vispār zināju, ka marketings ASV ir augstā līmenī, bet vienalga tā milzīgā starpība starp ASV un Eiropu mani pārsteidza. Starpība ir milzīga. Lai arī reklāmas visbiežāk ir primitīvas no izdomas viedokļa, bet ir super precīzi atstrādā segmentēšana, mērķa tirgus noteikšana. Īpaši tas attiecas uz e-komerciju. Tas, ko redzam LV, ir pavisam bērna autiņos vēl… piemērs, es pirmajā vai otrajā dienā, skatījos internetā vienu spoguļkameru… nākamās 3 nedēļas, man šīs spoguļkameras reklāma bija visur – inbox.lv(pat ar LV pārstāvniecību), draugiem.lvfacebook.comyoutube (kur 2 min. garā klipā ir 3 reklāmas katra par 20-30 sek.), jebkurā ziņu portālā utt. Pie tam, no soc. tīkliem tiek savākta info par to, kas man patīk, ko es daru utt (acīmredzot google accounts visvairāk kontributē šim apstāklim). Man tika piedāvātas ekonomikas grāmatas, pavārgrāmatas, jaunākās foto kameras, monētu albumi, augstākā izglītība ārzemēs, darba piedāvājumi makroekonomistiem utt… Vienvārdsakot – mērķauditoriju nosegmentēt viņi prot ļoti precīzi…
  • Iepirkšanās vecajā stilā kļūst par vēsturi pamazām... e-veikali pamazām ieņem arvien būtiskāku lomu ikdienas dzīvē. Internetā tiek pirkts viss – sākot ar pārtiku, drēbēm, un sadzīves priekšmetiem, beidzot ar auto un pat nek. īp. Piegādes izmaksas visam ir niecīgas, piegāde ātra, turklāt internetā viss ir lētāk… + tagad vēl tirgotāji ir izdomājuši pirmdienā pēc „Black Friday” ieviest „Cyber Monday”, kas ir alternatīva melnajai piektdienai, tikai i-netā.
  • Pēdējā dienā, pirms braukšanas aizgāju nopirkt 1lb ar riekstiem un aiznesu vāverēm. Viņas uztīkoja īstu cīniņu par šo kaudzi ar riekstiem, bet mazliet arī papozēja un ļāva sevi pafilmēt. Uz lidostu atkal braucu arShared Van – 29$ un nepilnas stundas laikā esmu lidostā. Lidostā visas formalitātes arī salīdzinoši ātri izdevās nokārtot. Faktiski, kādas 20 minūtēs tiku no busa līdz geitam. Būtu vēl ātrāk, ja vien par 400 gramiem nebūtu pārsniedzis svara limitu somai, nācās pārbalansēt smagumu uz rokas bagāžu. Smagā šokolāde kolēģiem un riekstu sviests Polundram dara savu… Nu lab, es arī divas ekonomikas grāmatas nopirku :D Smagas… :D Braucot uz lidostu, lai dotos atpakaļ, pamanīju, ka sarkano koku vairs nav... tik sakaltušas lapas kokos… Šo 3 nedēļu laikā sarkanie toņi beidzās… un tas nekas, ka nākamnedēļ, t.i. decembra pirmajā nedēļā sola 66 grādus, kas ir mazliet zem 20 pēc Celsija.
Kas man visvairāk paliks atmiņā no 3 nedēļām Vašingtonā? Primāri laikam darbs institūcijā, kurā sen gribēju paviesoties. Bet noteikti lielākās emocijas no ārpus-darba gaitām sagādāja skaistie rudens skati National Mall… diena, kurā staigāju pa National Mall man laikam paliks kā svarīgākā asociācija no Vašingtonas. Tad laikam vāveres :), kosmonautikas muzejs, garšīgā pārtika (par to citā rakstā) un trokšņojošās ātro un policijas mašīnas.
Miegaina piebilde no Kopenhāgenas lidostas… Par laika maiņu. Lidojot virzienā uz Vašingtonu šī lieta ir vienkāršāka – kārtīgi izgulies un aiziet… vienkārši par 7h pagarinās diennakts un vēlams negulēt lidmašīnā, bet izvilkt līdz nākamajam vakaram un tad censties dzīvot normāli (tas nekas, ka pirmās naktis modīsies 4os un 5os). Atpakaļ ceļā biju izdomājis jau laicīgi ieiet režīmā, pēdējās dienas jau cēlos agrāk Vašingtonā, tādējādi nobīdot savu režīmu tuvāk Eiropas laika joslām… tas ar mani izspēlēja ļaunu joku. Biju domājis pēdējā dienā piecelties 5os no rīta, aizvilkt līdz 5iem vakarā, kad man ir reiss, tad gulēt visu lidojumu un piezemēties Eiropā 7os no rīta ar 6-8h miegu bagāžā. Ne vienmēr viss notiek tā, kā plāno… :D No rīta 5os tad es piecēlos, bet lidmašīnā nākamajā rindā sēdēja viens „jaukumiņš” (zem gada vecuma), kuram bija pilnīgi vienalga kādas riņķī ir laika zonas :D Tā nu 8h pavadīju klausoties viņa „muzikālo pavadījumu”. Iemigt nesanāca ne uz minūti… Tā nu sēžu Kopenhāgenas lidostasStarcbucks, galva nenovēršami tuvojas galda virsmai, malkoju karameļuMacchiato (kas garšo pavisam savādāk kā ASV), neesmu gulējis 21h un diena tikai sākās… :D Tā ir, kad pārāk visu saplāno :D Mēģināšu davilkt līdz vakaram… vēl jau jārīko pārsteigums Polundram. Viņa nezin, ka šodien atbraucu :) Sarunāju ar L.K., ka viņa uzaicinās Polundru vakariņās uz restorānu, bet patiesībā priekšā jau gaidīšu es :)
P.s. Vēl viena piebilde… Jūs neticēsiet… tas bļauris, kas man visu nakti nedeva gulēt tikko tika nosēdināts pie blakus galdiņa… VISĀ MILZĪGAJĀ CPH LIDOSTĀ, VIŅI ATRADA TIEŠI MANI!!! :D
P.p.s. Nu labi, vēl viena piebilde… sēžoties „AirBaltic” Bombardierī stjuartes prasīja pasažierus izsēsties patālāk vienam no otra (bija kādi 30 pasažieru uz 80 vietām). Redz, lai lidmašīnas izsvarojums būtu labāks… un tā es sajutos nokļuvis mājās :D

F1'2012


Interesanti, ka LV bieži vien gandrīz vai ar kauna sajūtu jāatzīst, ka skaties F1. Es skatos F1 no savas mazotnes - ļoti labi atceros 1994.gada Adelaidas leģendāro posmu (tie, kas tajā laikā sekoja zinās). Tieši pēc tā sāku aktīvi sekot F1, lai arī iepriekšējos gados, ja bija iespēja, tad skatījos (tas nekas, ka pilotus neatšķīru, jo biju pārāk mazs,   bet N.Menselu ar viņa 5. numuru atceros :D). Tieši 1994.gada Adelaidas posms uzsāka  laika posmu, kura dēļ daudzi LV joprojām neskatās F1. Toreiz diskutablā cīņā par čempionu tika kronēts vēl jaunais M.Šūmahers. Un ar katru nākamo gadu arvien vairāk cilvēku sāka atkārtot: “Ko tur skatīties - tāpat Šūmahers uzvarēs…” vai “ko tur skatīties kā visi riņķo aiz Šūmahera”…
Tad lūk ko… 2012.gada sezona, kas beidzās šodien (starp citu sakritības pēc - arī M.Šūmahera F1 karjera beidzās šodien), bija noteikti viena no pēdējo 20 gadu aizraujošākajām sezonām. Negribu teikt, ka pati aizraujošākā, bet noteikti viena no… Lai arī rezultāts mani līdz galam neapmierināja, jo klusībā cerēju, ka Alonso spēs pieveikt Fetelu, bet vienalga palika gandarījuma sajūta. Gandarījuma sajūta par to, ka, kad man būs 43, es varēšu tā laika jaunatnei teikt: “Ai, ko jūs te… vot, kad Alonso ar Fetelu cīnījās - tās gan bija leģendāras sacīkstes”. :)
Negribu iedziļināties statistikā, to visu var atrast F1.lv, bet cik šogad ir bijis uzvarētāju, neprognozējamu rezultātu, bezkompromisa cīņas, adrenalīna… Jā, varbūt tehniskie noteikumi šobrīd ir salīdzinoši sarežģīti izprotami jaunajiem līdzjutējiem, bet rezultāts attaisno ieguldītos līdzekļus… 
Par šo gadu… Jāapsveic Red Bull ar uzvaru. Skaidrs, ka vislabāk sagatavotais auto, lai arī sezonas sākumā bija problēmas. Fetels? Čempions - tātad izdarīja visu, kas bija jāizdara. Taču nepamet sajūta, ka 3x pasaules čempionam būtu jābūt nedaudz nobriedušākam - diezgan daudz punktus sezonas gaitā “izmētāja” uz nevajadzīgu ambīciju rēķina. Jāuzteic Alonso par neatlaidību un nobrieduša  F1 pilota cīņu. Ne vienas liekas kustības, ne vienas liekas darbības. Es teiktu, ka viņš šogad ir izspiedis 110% no saviem resursiem. Neveiksmīga sezona Masam, bet es pat īsti nesapratu, kas ar viņu notika sezonas beigās… pēkšņi atcerējās kā jābrauc? :D Ja paskatās kopvērtējuma tabulā, tad ir neliels pārsteigums - Masa ir ticis garām ļoti daudziem, kuri sezonas sākumā “trokšoja”… jā, arī Maldonado, Peresam un Grožānam - šīs sezonas “karstajiem čaļiem”. Vēbers nobrauca, manuprāt, savā līmenī. Hamiltons - mazliet brīnos par viņu - tomēr gadi iet, bet briedums pamazām tik rodas… būtu braucis prātīgāk, noteikt ilgāk būtu favorītu pulkā. Batons… prieks man par viņu. Nobriedis braucējs, drīz jau veterāns, bet ievērojāt, kurš pēdējos gados uzvar “jautrās sacīkstes”? Jā, Batons… Prieks par Kimi atgriešanos. Viņš var patikt, var nepatikt - bet, tas, ka ar viņu ir jautrāk, nenoliegs šķiet neviens. Grožāns…hmm… šis temats tik daudz jau ir muļļāts riņķī un apkārt… Ātrs un bīstams :D No vienas puses - malacis, no otras, ja būtu “atvedis līdz finišam” kaut pusi no drošajiem punktiem, tad Renault varētu pacīnīties par augstāku vietu kopvērtējumā. Pārējie? Protams jautrību trasēs piedeva Perezs, Maldonado, arī Kobajaši. Ceru, ka Kamui atradīs darbu nākamajam gadam, lai arī outlook neizskatās diez ko spožs… Žēl, ka Toro Rosso progress šogad mazliet piebremzēja. Par vāju galu… Šķiet, ka kaut kas ir jādara ar Hispania racing… tomēr ir pagājis pietiekami garš laiks, lai atstatumu līdz līderiem samazinātu… Pārējās divas komandas tomēr ir spērušas soli uz priekšu…
Jau ar nepacietību gaidu 2013.gada sezonu. Starp citu, ja kādam vēl ir paranoja no M.Šūmahera - tad nākamgad viņš vairs nebrauks. Varbūt vērts paskatīties kādu posmu? :)
P.s. Īpašs paldies par šo sezonu - Latvijas Mjurejam Valkeram - Aldim. :) Ar viņa darbošanos F1.lv un twitter kontā, ziņu operativitāte nonāca līdz manim arī brīžos, kad pašam nebija tik daudz iespēju sekot F1. 

Drakulas zeme - Transilvānija


Ievads. Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :)
Asociācijas. Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos kā pelēku un smilšu krāsas pilsētu…
Gatavošanās. Te nu sākās jautrības… pa taisno uz Sibiu var nokļūt tikai lidojot caur Minheni vai Vīni. Man variants nederēja, jo sanāca torčīt veselu dienu vai vienā vai otrā vietā. Tad nu atradu variantu ar Rumāņu aviolīniju „Tarom” pa taisno uz Bukaresti. Tā tikko pavasarī atklāja lidojumus uz Rīgu. It kā bija variants lidot arī no Bukarestes uz Sibiu ar „Tarom”, bet es padomāju – Rumānija, lidmašīna, iekšējais reiss… Nu nē! Skatīšos vilcienu un autobusu. Aha… Lai arī no Bukarestes līdz Sibiu ir tikai 270 km ar ātrāko autobusu tas aizņem 5h, bet vilcienu 6,5 h… Un internetā nopirkt biļetes vai rezervēt ir gandrīz neiespējami – viss ir Rumāņu valodā un pat tad, kad viss ir iztulkots ar gūgl transleitori – izrādās, ka biļetes rezervēt var tikai vietējie. Zvanu uz Bukaresti uz autobusu kompāniju – stāstu 2 min. savu bēdu stāstu un man beigās lauzītā valodā pasaka „No english, wait”… gaidu vēl 2 min. Parādās vēl kāds pie telefona – stāstu atkal. Tas pats „No english, wait”. Gaidu vēl 2 min. Pienāk kāds pie telefona un saka „Deutsch”. Ok – pie sevis nodomāju – tagad tik atcerēties vācu valodu. Bet kaut kādā veidā izskaidroju, ko man vajag.
Hmm… nopirku jaunus šortus…sarkanus…platmali… bikses jaunas gaišas.
1.diena. Tā kā reiss no Rīgas uz Bukaresti ir sešos vakarā, tad rīta pusē vēsā mierā sakravājām somas un devāmies uz lidostu. Es vēl no rīta domāju – vai Bukarestē paspēšu uz futbolu – šajā dienā bija pasaules čempionāta atklāšanas spēle. Ar koferiem aizstiepāmies līdz 3.trolejbusam – aizbraucām līdz centram. Aizgājām pēdējo reizi paēst vietējo paiku „Opiumā”. Polundrs prasa, lai viņai lidostā atgādinu, ka no somas jāizvelk viņas džemperis – viņa parasti lidmašīnās salst. Aizvilkāmies pa Vecrīgas bruģi ar koferiem līdz 22.autobusam krastmalā un uzsākām savu ceļojumu. Jau 22.jā domāju, ka nosprāgšu – nežēlīgi karsti un bezgaisīgi… jau Rīgā bija ~25 grādi un man jau šķita par daudz. Tā kā uz avio-biļetes nebija īsti norādīts cikos jāierodas lidostā, izmantojām klasisko pieņēmu – 2 stundas pirms lidojuma… aha.. notekti… „Tarom” savu check-in desku attaisīja vaļā stundu pirms lidojuma. Ok, iečekojāmies, atcerējāmies, ka Polundras džemperis jau bagāžā brauc uz lidmašīnu, :) izgājām drošības kontroli (kā par brīnumu šoreiz bez jebkādiem ekscesiem). Iegājām Coffee Nation – panašķojāmies…un paskatījāmies kā atlido „Tarom” dzelzs putns. Tad Polundrs kā vienmēr izošņāja smaržu veikalu līdz stadijai, ka mūs jau sauc pa skaļruņiem „Dear Mr. Kasjanovs flying to Buckarest, please procede to gate”… Bet es jau sāku pierast ar Polundru – uz visa veida pasākumiem un transporta viediem ierasties periodā t+1, kur t=pasākuma sākums, transporta attiešanas mirklis. :) Nekas – tā kā pēdējie iekāpām autobusā, kas veda uz lidmašīnu, tad bijām pirmie, kas iekāpa lidmašīnā.
Iekāpām dzels putnā – krēsli komfortabli, vietas vairāk kā mūsu nacionālajos zaļastainajos dzelzs putnos. Lidojums bija ļoti mierīgs – kas man kā jau rīmam imponēja tas, ka deva ēst :) Paskatījāmies uz Karpatu kalniem no augšas :) Īstenībā lidojums pagāja ļoti ātri – 2 h un jau ripojām pa Bukarestes lidostas skrejceļu. Sagaidījām bagāžu un devāmies meklēt autobusu uz Bukaresti… mazliet pameklējām biļešu kasi… izrādās, ka uz būdiņā uz, kuras ar lieliem burtiem rakstīts „Rent a car” var nopirkt biļetes autobusam. Biļete līdzīga mūsu e-talonam – 7 lejas (Rumāņu nacionālā valūta ar apzīmējumu – RON, saucās lejas, kurss aptuveni 0,165 Ls par vienu leju) par 2 braucieniem. Var izmantot arī kā vienu biļeti diviem braucējiem. Labi, ka autobusā vietējie palīdzēja ar biļetes piereģistrēšanu, jo viss, protams, vietējā valodā. Ārā jau bija tumšs, kas šķita mazliet dīvaini – 9 vakarā, bet jau pilnīga tumsa… jūnija vidū? Hmm… Protams, autobuss mūs aizveda pārāk tālu, kā rezultātā dabūjām ar koferiem kādus 2 km nostiepties pa nakšņaino Bukaresti – līdz tikām līdz mūsu viesnīcai pirmajai naktij – „Hotel Intecontinenal”… glauna pēc paskata. :) Būvēta 70.tajos gados un tajā laikā bija augstākā ēka Bukarestē. Viesnīcas numuriņš tīri jauks – par visu padomāts. Paspēju pat nedaudz paskatīties futbolu. Izdomājām, ka gribas ēst – atcerējos, ka kad meklējam viesnīcu tad redzēju preses veikalu ar pārtikas elementiem (kā mūsu gadījumā „Narvessen”)… nopirku sendviču un Rumāņu alu „Ursus” – kas ir viņu galvenais zīmols. Biju lasījis wikipedia, ka ļoti garšīgs. Uzreiz saku – susla pilnīga. :D Labi, ka apelsīnu sulu arī nopirkām.:)
2.diena. Ārā karsti… ĻOTI! Cēlāmies agri, jo vajadzēja paspēt uz autobusu uz Sibiu. Paēdām brokastis – es paēdu „garšīgus” saskābušus mandarīnus… :D Ja nopietni brokastis bija ok. It īpaši garšīgs ir Rumāņu medus – iesaku visiem pagaršot. :) Savācām pekeles un devāmies ar taksi devāmies uz Autogara militari – uz autoostu. Par 20 minūšu braucienu ar taksi samaksājām 15 lejas – tātad aptuveni 2 Ls. Pastāvēju rindā, lai dabūtu savas biļetes uz autobusu. Biļetes mums uz abiem izmaksāja 60 lejas – tātad 9,60 Ls uz abiem… Autoosta izskata apkārtnes ziņā atgādina mūsu Centrāltirgu…vai pat vēl „labāk”. Ielikām bagāžu autobusa bagāžas nodalījumā un vaktējām, lai neviens nenosper, jo „interesantu” un „pētnieku” riņķī kā biezs. :) Paldies Dievam, autobusā ir gaisa kondicionētājs… pretējā gadījumā varētu nomirt… Interesanti, ka Rumānijā autoostas pilsētās atrodas tādās vietās, ka autobusi tajās var knapi iebraukt – ceļš ir pilnīgi izdangāts un super-šaurs… ļoti dīvaina tradīcija. :D Pirmā pietura pilsētā Piatesti. 30*30 m laukums ar lavočkām, kurās tirgo augļus, dzērienus un uzkodas. KARSTI! ĻOTI! Viss pasākums pilnīgi atklātā laukā. Bet ir jābūt ārā, lai neviens nenosper bagāžu. :D Pēcāk sākas ceļojuma jaukākā daļa – braukšana starp Karpatu kalnu grēdām – skati fantastiski. Brīžiem šķiet, ka esi nokļuvis paradīzē – brauc starp divām milzīgām kalnu grēdām, blakus vijas kalnu upe un viss tik zaļš un dabīgs. Ļoti skaisti – to es noteikti gribētu atkārtot. Starp citu – ceļš interesants – paša ceļa seguma kvalitāte ir laba, bet šaurums… brīžiem Scania, kas nesas pretī šķiet platāka par visu ceļa platumu :D Brīžiem mazliet bailīgi (it īpaši mirkļos, ka šoferis serpentīna pagriezienus ar vienu roku tur mobilo telefonu, ar otru ēd banānu). Pēc 5 stundu brauciena nokļūstam Sibiu. Brauciens izrādījās vieglāks kā bija gaidīts. 10 – 15 minūtēs atradām viesnīcu, iečekojāmies. Viesnīca „Ramada” – arī ļoti komfortabls numuriņš. Līdz „welcome dinner” vēl ir dažas stundas un tādēļ izdomājam pastaigāt par Sibiu. Izejot no viesnīcas domājam – kurā virzienā iet? Izdomājam uz labu laimi un ejam. Rezultātā esam 2 stundas noklīduši pa Sibiu guļamrajonu (apmēram tāpat, kā ja tūristi Rīgā staigātu pa Pļavniekiem)… cilvēki angliski nerunā – tikai Vāciski – jo Sibiu ir ļoti ciešas saiknes ar vāciešiem – tās vecais nosaukums par ir vācisks – Hermannstadt. Rezultātā bijām ļoti noguruši… bet nācās sākt taisīties un iet uz vakariņām. Tur nekas tāds ievērības cienīgs nenotika (Ja neskaita to, ka viesnīcas galvenajā ēdamzālē notika izlaiduma svinības ar diskotēku 80.to gaumē. Izskatījās, ka darba grupas locekļi labprātāk piebiedrotos tur) :D – paēdām, padzērām vīnu, parunājām ar dažiem darba grupas locekļiem un devāmies gulēt (Vācietis piedāvāja kopā ar Britiem iet skatīties futbolu, taču piedāvājumu noraidījām; nedaudz paskatījos ASV – Anglijas spēli, kamēr viens pie sāniem jau čučēja :)).
3.diena. Šajā dienā – konferences organizētāju izklaides programma. Paēdām brokastis – nekas pārsteidzošs – Zviedru galds. Liftā satiekam Nīderlandieti, kas prasa vai vienā džemperī nenosals kalnos… mēs uz viņu dīvaini paskatamies… :D Ieraugot pārējos cilvēkus skaidrs, ka esam vienīgi, kas šeit jau ir vairākas dienas – pārējie saģērbušies tā, it kā ārā būtu +22°C… Ar diviem autobusiem izbraucām no Sibiu un dodamies uz kādu no Sibiu piepilsētām apskatīt vienu no šajā reģionā neskaitāmajām baznīcām. Tad dienas izklaide – kalnā kāpšana – pa trepītēm augšā… Ārā ap +35 un mēs kāpjam…un kāpjam un kāpjam… drēbjes jau slapjas… kāpjot apdzenam visus darba grupas locekļus – var redzēt fiziskā forma visiem nu ļoti vāja :D Jāsaka es pats jau augšā sāku aizelsties… vairāk gan karstuma dēļ. Kalna virsotnē vēl viena baznīca, kurā vismaz ir vēsi… Kalnā augšā var forši pavērot cilvēkus – visi slapji, notecējuši. :D „Vislabāk” protams izskatās Briti – izskatās, ka ir bijusi gara nakts pēc ļoti dissapointing neizšķirta pret ASV.Pēcāk dodamies augstu kalnos, kur mums ir stundas pastaiga pa Karpatu mežiem. Gids mums stāsta, ka pietiekami bieži šajos apriņķos ir sastopami lāči. :) Pēcāk sākās jautrākā dienas daļa – ēšana. Mūs aizveda uz krogu kalnu virsotnē. Ejot iekšā visiem viesiem jāizder glāzīte Cuicas (tas pats, kas serbiem Sļivovica)… Kā starteri atnes polenta – kukurūzas ritulis pildīts ar aitas sieru. Tādu apēdot vairs neko negribas… bet nes otro. Hmm… uz viena LIELA šķīvja – cepta cūkgaļa, cepti cīsiņi, un cepta vistas kāja… + cepti kartupeļi ar sīpoliem + atsevišķā bļodā katram dārzeņu salāti… Polundrs izskatās manāmi apjucis :D:D Beigās vēl atnes garšīgas strūdeles… Izrādās Sibiu reģions ir slavens ar saviem gaļas produktiem – miesnieku produkcijas galvaspilsēta Rumānijā jau kopš viduslaikiem… tad nu variants, ka uz viena šķīvja ir 3-5 dažādas gaļas ir pilnīgi normāls :D Ok, to visu ielocījām iekšā ielīdām koka namiņā egļu galotnēs, kurā iekļūšana notiek pa tiltiņu, kas līdzinās filmās rādītajām virvju kāpnēm… Pēcāk devāmies uz vietējo brīvdabas muzeju, kur pavadījām pēdējās 1,5h šajā svelmē. Atbraucām atpakaļ uz viesnīcu un sākām gatavoties oficiālajām vakariņām. Domājām ātri paēst un iet pastaigāt… aha… Kad apsēžos pie galda – esmu nelielā neizpratnē – startera dakšiņa, zivs dakšiņa, otrā ēdiena dakšiņa, deserta karote…?! Nodomāju, ka nevar būt, ka mūs tā atkal pārbaros… Atnes starteri – aptuveni 15 dažādas uzkodas. Apēdu visas un jau esmu paēdis. :D Gaidam pusstundu, atnes ceptu zivi ar kartupeļiem – tiešam garšīgi. Ok – apēdu visu un gaidu desertu. Gaidam aptuveni 40 minūtes…vācieši pie blakus galdiņa trinas kā negudri – šajā brīdī Vācijas izlase spēlēja pret Austrāliju. (4:0) Un beidzot nes dese…nē, pag… nekādi deserti – nes otro ēdienu? Aha… Atkal tradicionālais šķīvis ar ceptajām gaļām… Darba grupas locekļu sejas rāda neizpratni… neēst nedrīkst, bet ieēst vairs nevar… Tāda sajūta, ka tiešām gatavo uz nokaušanu Drakulam… Un beigās vēl šokolādes kūka ar ķiršiem un karameļu mērci… Labi, ka Mezim paņēmām līdzi :D:D Vakarā pēc tādas pārrīšanās nevaru aizmigt…
4.diena. Paldies Dievam beidzot konference. Brokastīs tikai paknibinu augļus un jogurtu…un tā dara visi, kas iepriekšējā vakarā piedalījās vakariņās…:D Konference notika līdz 15:30. Savukārt pēc stundas jau ekskursija pa pašu SIBIU. Pastaigājām pa pilsētu – pilsētas centrs maziņš – būtībā 2 stundās apskatījām visu centra apkārtni. Pilsēta atgādina Ventspili vai Viļņu – ļoti līdzīga arhitektūra. Vakarā izdomājam uz atvadām no Sibiu pastaigāt pa pilsētu vakarā un aiziet uz kādu kafejnīcu. Nāk virsū vētra…zibeņo. Atrodam kafejnīcu „Wien”, kas atrodas kalnu grēdas malā ar skatu pāri ielejai uz Karpatiem…un visa šī ieleja pilna ar zibens stabiem…skats fantastisks… vējš sāk plosīt galdiņus ar lietussargiem… Sajūta sirreāla –stāvam kraujas malā, debesis melnas, kuras pārtrauc zibeņu stabi, spēlē pianists un sāk līt. Iegājām iekšā – apēdu garšīgu ābolu strūdeli, izdēru kafiju ar konjaku… Pianists ļoti skaisti spēlēja… jebkurā gadījumā laikam ceļojuma neizmirstamākais mirklis. :)
5.diena. Paēdam brokastis un dodamies virzienā uz autoostu. Atčuhnos, ka iepriekšējā dienā kafejnīcā esmu atstājis savu platmali… izskrienu cauri puspilsētai, taču kafejnīca ciet… Nu ok, ko lai dara – kāpjam iekšā taksī un dodamies uz autoostu. Atrodam savu autobusu un dodamies ceļā. Brauciens mazliet grūtāks kā turpceļā – brīžiem izslēdz kondicionieri – tad temperatūra autobusā ātri pieaug līdz 35°C, pieturā tualetes briesmīgas un knapi paspējam atpakaļ uz autobusu. Vadītājs agresīvi strīdās ar kādu pasažieri par to, ka soma no bagāžnieka pazudusi – pārbaudu mūsējās, bet tās vēl uz vietas… Ok… ap četriem esam Bukarestē. Iekāpjam taksī, uz kura durvīm rakstīts 1,3 lei/km… aha…skaitītājs tiek ieslēgts uzreiz uz 3,50/km. Pasaku, lai vai nu aptur – kāpsim laukā, vai arī piedāvāju 20 lejas par braucienu līdz „Intercontinental” viesnīcai. Vienojamies par 25 lejām.
Pēc ierašanās viesnīcā izdomājam iet pastaigāt – aiziet līdz Piata Unirii. Izejam ārā, aizgājām līdz kafejnīcai – paēdām (paņēmu pildītos piparus – tie būtiski neatšķiras no mūsu pieņemtajiem) un devāmies uz Piata Unirii. Strūklakas ļoti skaistas …un tālumā redz Čaučesku pili. Bildējamies pie strūklakām un sāk nedaudz pilināt lietus. Nedaudz. Vairāk, vairāk un vēl vairāk…un jau ir tropiskais gāzonis. Nosākuma slēpāmies zem koka, bet tad vairs nebija jēga…ielas pludo, paši slapji līdz pēdējai vīlei… taksisti cilvēkus nepieņem un grūž laukā, jo visi ir slapji kā mačalkas :D Arī vējš ļoti stiprs… skatos, ka Polundrs sāk salt – ierosinu iet pa lieut uz viesnīcu, jo tāpat jau esam pilnīgi slapji. Vietām ūdens līdz potītēm, citur vēl dziļāk. Reklāmas plakātitiek rauti nost no sienām, viens notriec vecu tantiņu no kājām…tikko paši tur vēl gājām… Tiekam līdz viesnīcai. Skats labs – „Intercontinental” viesnīca – uzgaidāmajā telpā zolīdi vīri smokingos…un ievelkamies mēs – divas pilnīgi slapjas žurkas… man no fotoaparāta somiņas tek ūdens… ejam uz liftu un aiz mums paliek ūdens sliede. :D Mani sarkanie šorti pirmo reizi saskaroties ar ūdeni strauji atbrīvojās no krāsas…nokrāsojot mobilo telefonu, kredītkartes un visu kas bija kabatā… Vakarā mazgājam drēbes un žāvējam pa nakti uz balkona.
6.diena. Dodamies uz Čaučesku pili. Zandelēs joprojām žļurgst ūdens… :D Atrodam pili. Biju domājis, ka tā ir nedaudz lielāka – bet vienalga izmēri ir iespaidīgi. Otra lielākā (platībā) ēka pasaulē pēc Pentagona. Pamazām sākam pagurt…pēdējās dienas ir bijušas fiziski mokošas – karstums, visu laiku kustībā…Izrakstamies no viesnīcas un dodamies uz lidostu. Pa ceļam vēl izbaudām karsto Bukarestes autobusu un stāvēšanu korķī uz ātrgaitas šosejas, jo priekšā nopietna avārija… Tālāk viss bez liekiem ekscesiem…lidosta, drošības pārbaude, pēdējo leju iztērēšana lidostas veikalos, lidojums, piezemēšanās… AUKSTI!!! Izkāpjot no lidmašīnas un konstatējot, ka Rīgā ir +14°C es laikam esmu laimīgākais cilvēks no šī reisa. :)
Secinājumi:
1) “TAROM” - ļoti normāla izvēla. Teiktu, ka pat labāka par “AirBaltic”.
2) Braucot uz Rumāniju vēlams jau i-netā izlasīt visu par sabiedrisko transportu, kur un kā nopirkt biļetes, kur pieturas.
3) Angliski runā tikai viesnīcās. Sibiu reģionā angliski nerunā. Tur cieņā Vācu un Itāļu valodas.
4) Cenu līmenis ir zemāks kā Latvijā. Īpaši tas attiecas uz ēdieniem un visa veida pakalpojumiem. Importētās preces maksā tikpat cik Latvijā;
5) Taksisti tādi paši kā Latvijā - ja esi tūrists, mēģinās uzmest :D ;
6) Lietus var uznākt 5 minūšu laikā pilnīgi skaidrās debesīs;
7) Veģetāriešiem un vegāniem uz Sibiu apriņķi labāk nebraukt - gaļa un tās produkcija ir daudz un lēta;
 Parasti Rumānijā jūnijā ir vēsāk - ap +27-29… ;
9) Starppilsētu autobusi ir laba izvēle (Transmixt, Atlassib, Dacos). Vilcieni mēdz būt dažādi - atkarībā no virziena. 
10) Rumānijas apceļošanai nav vajadzīgs liels budžets - avio biļete ar visiem nodokļiem turp-atpakaļ uz Bukaresti mēnesi pirms lidojuma maksāja nedaudz virs simts Eiro.;
11) Tāpat kā pie mums - taksī skaitītāja tarifam ir jāsakrīt ar uz durvīm minēto. Ja nē - pieprasiet takša apstādināšanu vai braucienu uz Policiju :D
12) Uz ielām bieži klīst savvaļas suņi - bet, ja ausī redzama “bļemba” (nezinu kā savādāk nosaukt :D ), tad tas vismaz ir potēts pret trakumsērgu.