Thursday, February 26, 2015

Slēpošana Vācijas Alpos, 1.daļa.


Vairākus gadus pēc kārtas mēģinājām ar Polundru savus grafikus sakārtot tā, lai varētu aizbraukt paslēpot kur tālāk par Latvijas Alpiem – Siguldu. Vienu gadu nav bijusi pieejama nauda, citu gadu laika resurss ierobežoja. Pirms šīs sezonas gan spriedām, ka jābrauc jebkurā gadījumā. Sākumā bijām plānojuši doties kopā ar draugiem, tomēr pasākums nobruka kārtējo darba kalendāra niķu dēļ. Tādēļ salīdzinoši vēlu – novembrī nācās plānot ceļojumu mums diviem vien. Mūsu slēpošanas galamērķis gana neierasts. Lielākoties, kad tiek runāts par slēpošanu Alpos, prātā nāk Austrija, Šveice, Itālija vai Francija. Tomēr mēs izvēlējāmies vienīgo kaut cik nopietno Vācijas slēpošanas kūrortu – Gārmiš-Partenkirheni (Garmisch-Partenkirchen), kas atrodas Bavārijā, uz dienvidiem no Minhenes.
Skats pa ceļam no Minhenes uz Gārmiš-Partenkirheni
Kādēļ tieši Gārmiš-Partenkirhene? Jo mums bija svarīgs apstāklis, ka vietu var viegli sasniegt, neīrējot mašīnu. Tāpat mums bija svarīgi, ka blakus kalniem ir pietiekami daudz (un par jēdzīgu cenu) naktsmītņu variantu, kur varētu palikt vien divatā. Problēma, braucot slēpot divatā, ir, ka klasiskajos slēpošanas kūrortos divvietīgie numuriņi ir ārkārtīgi reti vai ārkārtīgi dārgi. Parasti tiek izīrētas mājas 8-12 personām. Savukārt Gārmiš-Partenkirhena bija mums labvēlīga abu faktoru gadījumā. 1) Gārmiš-Partenkirhena atrodas vien aptuveni 90km attālumā no Minhenes, uz kurieni savukārt ir tiešais avio-reiss no Rīgas. Slēpošanas kūrorts ir labi sasniedzams ar vilcienu, kas katru stundu kursē no Minhenes, un brauciens aizņem vien aptuveni stundu un 20 minūtes. 2) Arī viesnīcu mums izdevās atrast ļoti labu – Gastehaus Maria, kas atradās mazliet ārpus Gārmišas centra (kā saprotat pilsēta sastāv no divām daļām – Gārmišas un Partenkirhenas, kas tika apvienotas 1935.gadā, lai tajā varētu aizvadīt ziemas olimpiskās spēles). Gārmiš-Partenkirhene ir slavena ne tikai ar savu olimpisko garu, bet arī ar Vācijas augstāko virsotni - Zūgšpici (Zugspitz).
Ja teiktu, ka šoreiz ceļojumā viss gāja, kā pa sviestu, tad būtu melots. Mēnesi pirms braukšanas, Polundrs tepat, Siguldā, krītot visai nevainīgā situācijā, kaut kādā veidā pamanījās salauzt krūšu kaulu. Bet nekas – sadziedēja un bija gatavs kalnu iekarošanai. Savukārt es 6 dienas pirms ceļojuma saslimu, un šoreiz diezgan pasmagi. Tā arī nesapratu vai tā bija gripa vai nē, bet fakts ir tāds, ka vēl izlidošanas dienas rītā nebijām 100% nolēmuši vai vispār dosimies. Ko tur, vēl pirms kāpšanas lidmašīnā pēdējo reizi apdomāju vai man to patiešām vajag darīt. Bet jāteic, ka savās slimošanas dienās es darīju visu iedomājamo un neiedomājamo, lai tiktu uz kājām. Tik intensīvi ārstējies es līdz šim nebiju bijis. Rezultāts bija tāds, ka svētdienas rītā, izrāpos no gultas un grīļojošs devos uz lidostu. :) Slēpju zābakus atstāju Rīgā, jo izskatījās, ka uz kalna tikšu labi, ja divas dienas kaut kad nākamās nedēļas beigās. Kā nokļuvām līdz Minhenei gandrīz neatceros. Zinu tik, ka spēka kustēties nebija, un ka Minhenē nokļūšana viesnīcas gultā likās līdzvērtīga varoņdarbam. Īpaši pēc 20kg kofera uzstiepšanas uz 3.stāvu... :) Kustējos vairāk aiz motivācijas redzēt Alpus un kāpt uz slēpēm. 
Svētdienā vienīgā daudz maz jēdzīgā opcija, kur paēst Minhenē, ir…centrālā dzelzceļa stacija. Nopietni. Viss ir ciet, un ar viss es domāju tiešām viss – veikali, kafejnīcas, aptiekas utt. Ja neesi vietējais un nezini kādu speciālu vietu, tad ej uz Hauptbanhof – tur ir pārtikas veikali un ēstuves, kas strādā, turklāt plašā klāstā. Protams, apēdām pa izslavētajai Minhenes desiņai (Weisswurst). Iespēja paēst stacijā atausa atmiņā no iepriekšējās reizes, kad te viesojos. Tie, kas lasa manu blogu regulāri, iespējams, atceras manu neveiksmju sēriju Minhenē pusotru gadu atpakaļ. :)
Skats no viesnīcas uz Zūgšpici
Pirmdienas rītā mostoties sapratu, ka esmu izdarījis pareizu izvēli – organismā pamazām ieplūda spēki – temperatūra gan bija otrā grāvī – pazemināta, bet tas jau bija solis pareizajā virzienā. Brokastis viesnīcā, gājiens uz staciju un jau sēdējām vilcienā uz Garmiš-Partenikirhenu. Ja pareizi atceros, tad biļetes cena vienai personai ap 10 Eur. Pēc stundas un 20 minūšu brauciena (ainaviski visai skaists, īpaši tuvojoties Alpiem) esam klāt. Esam nedaudz par agru, lai čekotos viesnīcā, tādēļ dodamies pastaigā līdz mūsu viesnīcai kājām. Pa ceļam pieturam uz tējas krūzi kādā vietējā beķerejā. Pa ceļam uz viesnīcu atrodam arī kaut kur internetā minēto bio-veikalu netālu no mūsu viesnīcas. Viesnīcas, jeb pareizāk sakot, viesu mājas īpašnieki ir tik laipni, ka ļauj mums iečekoties stundu pirms paredzētā laika, izrāda māju. Māja ir brīnišķīga - aptuveni 8 numuriņi, katram sava terase. Pirmajā stāvā kamīnzāle, kur katru otro dienu dega kamīns un saimnieki bija parūpējušies par tēju/kafiju un našķiem. Pats numuriņš arī ļoti pieklājīgs, ar visu, kas nepieciešams. No terases paveras skaists skats uz Zūgšpici. Arī brokastis ļoti labas pat vērtējot pēc vāciešu standartiem. Vienvārsakot, ja gadījumā dodaties tajā virzienā, tad Gastehaus Maria ir laba izvēle, gan grūti dabūjama.  Pirmā vieta, kur dodamies pirmās dienas pēcpusdienā, ir Nordsee, zivju ēdienu kafejnīca, kuru vēl no Vīnes bijām iecienīnuši. Iepriekš bijām pārbaudījuši, ka tāda atrodas arī Garmiš-Partenkirhenā. Pati pilsēta ir salīdzinoši maza. Gārmišas centram cauri var iziet aptuveni 15-20 minūtēs. Partenkirhena mazliet lielāka un izstieptāka, bet tūristiem tur nav daudz, ko darīt. Gārmišas centrs ir pilns ar veikaliem, beķerejām, kafejnīcām, restorāniem un aptiekām. No rīta un pa dienu pilsēta ir tukša - visi ir uz kalna, bet sākot no plkst. 14:00 ielās sāk sarasties cilvēki. 18:00 visi atkal pazūd - kafejnīcas un restorāni piepildās.

Pirmajā dienā daudz nestaigājam, nākamajā rītā Polundrs jāved uz kalnu. Polundram tā ir pirmā viesošanās slēpošanas kūrortā, tāpēc ir nedaudz uztraukums par to, kā bez manis tiks galā. Par to, kā gāja slēpojot - bloga otrajā daļā. :)
P.s. Sorry par bilžu kvalitāti - šoreiz iztiku bez fotoaparāta ņemšanas ceļojumā, izlīdzējos ar mobilā telefona kameru.
Upīte netālu no mūsu viesnīcas

Saturday, February 7, 2015

Pirmā beigeļu kafejnīca Rīgā

Ņemts no http://jsbagels.eu/ 
Nu jau kādu laiku Rīgā ir attaisījies "J's Bagels". Tie, kas dzīvojas vecās Ģertrūdes baznīcas rajonā, zina par tādu vietu, kā "Muffins and More" un tā īpašnieku - kolorīto dāni, Džeku. Kādu laiku atpakaļ tieši viņš Rīgā ieviesa jaunu Mafinu standartu, bet tagad ir ķēries pie nākamā trakā projekta - mēģinājuma iepazīstināt konservatīvo latvieti ar beigeli (bagel). Cik zinu šo ideju viņš ir lolojis jau labu laiku, un tagad, redzot, ka viņam ir izdevies to realizēt, man ir patiess prieks par to. Pagaidām beigeļu kafejnīcā ārzemnieku skaits būtiski pārsniedz vietējo iedzīvotāju skaitu, bet, zinot to, ar kādu entuziasmu Džeks ir iesaistījis šajā projektā, nebrīnīšos, ja drīz arī konservatīvais latvietis stāvēs rindā pakaļ beigelim. Tie, kas ir bijuši Vācijā, Polijā vai ASV noteikti zina, kas ir beigelis, pārējiem gan tas pagaidām ir jaunums.

Tad nu tagad, netālu no "Muffins and More", Baznīcas ielā 8 Džeks ir atklājis beigeļu kafejnīcu. Kas ir beigels (links uz Wikipedia)? Īsumā - raudzēta maizīte (apaļas formas ar caurumu pa vidu), kas pirms cepšanas vēl uz īsu laiku tiek apvārīta. Pie Džeka beigeļi pieejami dažādās variācijās - pilngraudu, ar sezama sēklām, melleņu, rozīņu/kanēļa u.c. To pildījumam viņam ir virkne dažādu produktu, ko Džeks pats atlasījis, testējot dažadus piegādātāju produkciju. Tā kā beigeļus pie viņa ēdam regulāri, tad varu teikt droši, ka viņam ir talants izejvielu atrašānā. Garšīgākais lasis, pastēte, prosciutto, kaperi, svaigais siers, salami, mozzarella, dažāda veida mērces u.c. beigeļu pildījumi noteikti atrodami Baznīcas ielā. :) Turklāt Džeks ir zināms kā viskvēlākais E vielu un dažādu nevajadzīgu piedevu nīdējs. Viņs sevi nepozicionē kā bio/eko/šmeko, bet neapšaubāmi ēdiens viņam ir "tīrāks", kā vidēji Rīgā. Džeks piedāvā dažādus "standarta" beigeļu komplektus, t.i. tradicionālus pildījumus. Tomēr var "uzkonstruēt" arī savu beigeli.
Ņemts no http://jsbagels.eu/ 

Lai arī beigelis ir kafejnīcas galvenais varonis, tomēr ir dažas ekstras. Svaigi spiestās sulas - lieliska apelsīnu sula, manuprāt, labākā Rīgā. Protams, tēja/kafija un kāds gardums no "Muffins and More". Bet īpaša ekstra ir Džeka gatavotās dārzeņu zupas. Par 1.50 var dabūt mājas-gaumē gatavotu, sātīgu dārzeņu zupu (pa dienām atšķiras - piemēram, tomātu, puvavu, vai pupiņu zupas). Pie zupas Džeks vēl klāt piemet vienu mini-beigeli. Tiešām gardas zupas, kas tāpat kā beigeļi, pieejami arī līdznešanai.

Un jā - tiem veģētāriešiem un vegāniem, kam grūtības rajonā dabūt pusdienas, bet "Stockpot" jau atkal pilns, šī ir laba opcija. Zupas un beigeļi pieejami veģetāriešiem un vegāniem (pēdējiem gan jāapjautājas par konkrētās dienas zupu). Džekam ir arī virkne pildījumu, kas der veģetāriešiem, bet īpaši gribu izcelt pašu gatavoto humusu, par kādu garšīgāku ēdis neesmu (lai gan, godīgi sakot, daudz versijas neesmu garšojis). 

Ieteikums pirmajai reizei: man vislabāk garšo pilngraudu beigelis ar pastēti, Polundram - beigelis ar lasi, svaigo sieru un kaperiem. Un jā, pamēģiniet čili-gurķīšus, pat man - asa ēdiena neēdājam - garšo.

Tagad darbojas no otrdienas līdz sestdienai ieskaitot, tuvāk vasarai darba laiki, iespējams, mainīsies. Lai labi garšo!

P.s. Džekam esmu pateicību parādā, par savu 30 gadu dzimšanas dienas svinību kūku. Šokolādes kūka ar ķiršiem bija fantastiska, un tieši tāda, kādu es vēlējos - turklāt Džeks uzminēja manas vēlmes, man neko īsti viņam nestāstot. :)
P.p.s. Šķiet, ka jēdziens "beigelis" latviski nemaz nepastāv - vismaz neesmu atradis pierādījumu tādam. Tādēļ pagaidām jāiztiek vien ar šādu latviskojumu.