Zaļā Latvija
“Latvija ir zaļa!” - tā vienmēr ir bijis pieņemts uzskatīt. Šis uzskats ir iesakņojies (iepotēts?) lielākai daļai no mums. “Zaļais zelts” visapkārt, skaistās un vijīgās upes, dzeltenie rapšu lauki, gotiņas laukos un meža zvēri tepat, piepilsētas mežos. Šī apziņa ir dziļi katrā no mums, gandrīz vai ģenētiskajā kodā, mēs to balstām uz mūsu bērnības atmiņām pie vecvecākiem vasarnīcā/lauku mājā, uz pastaigām Ķemeru purvā, uz laiskajām pēcpusdienām Jūrmalas/Vecāķu/Saulkrastu smilšainajās pludmalēs. Un tad mēs satiekam kādu paziņu-ārzemnieku no Rietumeiropas, kas teic: “ Šodien/vakar lidoju pāri Latvijai. Jums ir tā noveicies - Latvija ir tik zaļa, tik daudz mežu. Un Jums ir smilšu pludmale pusē no valsts robežas ”. Un mēs jūtamies patiesi lepni. Un taisnības labad, mums ir jājūtas…bet gan pateicīgiem, nevis lepniem. Jo lepnumam vajadzētu attiekties uz kādu mūsu rīcību, padarīto darbu. Bet nē, mums jābūt pateicīgiem par to, ka daba mums ir dāvājusi visu to, ar ko ikdienā lepojamies. Papil