Thursday, November 24, 2016

Vai taisnstūris var būt monēta?

Vakar FB ieraudzīju diskusiju par tēmu – vai taisnstūris var būt monēta? Jā, protams, diskusija kontekstā ar jauno Latvijas Bankas monētu par godu Jāņa Rozentāla jubilejai.

Monēta "Jānis Rozentāls", attēls ņemts no www.bank.lv

Daudzi varbūt nezina, bet es esmu numismāts (tikko "iznācu no skapja" :D). Pēdējā laikā gan numismātikai man īsti laika neatliek, bet tas nenozīmē, ka ar to nenodarbojos un tam nepievēršu uzmanību. Manā kolekcijā ir virs 1000 dažādu monētu no vismaz 100 dažādām pasaules valstīm – precīzus skaitļus gan nezinu, pasen neesmu taisījis inventarizāciju. Galvenokārt savāktas no paša ceļojumiem un paziņu braucieniem. Un jā – galvenokārt tās ir mūsdienu monētas, kas nav veidotas no cēlmetāliem, nav investīciju monētas, bet gan monētas, kas ir (vai bija) maksāšanas līdzekļi. Laiku pa laikam nopērku kādu no Latvijas Bankas monētām, kas man iepatīkas dizaina dēļ. Tā varētu būt aptuveni katra 4-5 monēta, kas tiek izdota. Neaplūkoju tās kā investīciju objektus, bet gan kā mākslas darbus, ko man vienkārši gribas īpašumā. Tieši tāpat, kā cilvēki pērk gleznas, interjera priekšmetus utt.
Nemaz neejot tālāk, gribu teikt, ka Rozentāla monēta man patīk. Cik saprotu, tehnoloģiski ļoti sarežģīti veidota (vismaz attiecībā uz krāsas uzklāšanas tehniku). Agrāk es pavisam nebiju liels fans "krāsotajām monētām" – likās, ka krāsa ir kaut kas monētai lieks un nevajadzīgs. Bet jāteic, ka pēdējos gados šis redzējums man ir nedaudz mainījies. Ja monētu uzlūkojam kā mākslas darbu (t.i., ja neuzlūkojam to maksāšanas līdzekļa izpratnē), tad krāsas iejaukšanās man šķiet atbalstāma. Vienīgi neesmu drošs par robežām attiecībā uz daudzumu – Rozentāla monētas gadījumā, viss averss ir klāts ar krāsu, kas man, šķiet, iespējams, ir par daudz. Man ļoti patīk tās monētas, kurās krāsa tiek izmantota tikai kā akcents. Ļoti labs piemērs, manuprāt, ir bijusi monēta, kas veltīta Ainažu jūrskolai vai Piecu kaķu monētas gadījumā. Es saprotu domu Rozentāla monētas gadījumā, bet, ja es būtu mākslinieks (lai arī neko no tā nesaprotu un nepretendēju par tādu būt), es krāsu izmantotu tikai akcentu izcelšanai, pārējo, atstājot sudrabā. Bet tas ir gaumes jautājums, un kā zināms – par gaumi nestrīdas.

Daudz interesantāka debate ir par to - vai monēta var būt taisnstūris? Pasaulē ir daudz piemēru, kad monētas ir taisnstūri. Paskatījos savā kolekcijā vien – Surinama, Šrilanka, Pakistāna, Austrumkarības, Nīderlandes Antiļas, Indija, Aruba u.c. Tomēr visos šajos gadījumos runa ir par taisnstūriem, kas ir kvadrāti (ar vairāk vai mazāk noapaļotiem stūriem). Nav nemaz tik daudz piemēru, kad monēta ir taisnstūris, bet nav kvadrāts. Tās, kas ir, galvenokārt tomēr ir investīciju monētas/plāksnītes vai piemiņas/tematiskās monētas, kas nav maksāšanas līdzekļi. Un te nu, manuprāt, ir jāatbild uz virsrakstā uzdoto jautājumu pēc būtības. Vai taisnstūris var būt monēta? Manuprāt, jā – var būt. Bet… Ne visas monētas ir maksāšanas līdzekļi. Monētai kā tādai gandrīz nav definējamu robežu. Bet monētai kā maksāšanas līdzeklim ir pazīme, kas nav apstrīdama – maksāšanas līdzekļa lietošanas ērtums. Un šajā gadījumā nevarētu teikt, ka Rozentāla monēta ir monēta. Bet vai kāds nopietni gatavojas ar 130 EUR vērtu monētu doties uz veikalu un iegādāties preces, kuru vērtība ir 5 EUR? Visticamāk, ka nē… Tieši tāpat, kā tas ir Piecu kaķu vai Ainažu jūrskolas monētas gadījumā.

Un kā Jums šķiet?

Wednesday, November 23, 2016

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)


Amalfi pludmale
Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt.
Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam viesnīcu, transportu un aizmirstam (visbiežāk uz dažiem mēnešiem) par ceļojumu līdz brīdim, kad jākrāmē somas un jābrauc. Tā arī šoreiz sanāca – pēdējo mēnešu dzīves ritms bija tik straujš, ka nepaspējām tā īsti izpētīt neko. Par Kampāniju tik vien kā izlasīju pēdējā laikā sevis iecienītās grāmatas “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” attiecīgo sadaļu. Vēl iepriekšējos divus vakarus pirms ceļojuma krāmējām nevis somas, bet gan pārvācāmies no mūsu vasaras piedzīvojuma Garupē atpakaļ uz Rīgu. Tādēļ agrā sestdienas rītā, iekāpjot lidmašīnā, likās gandrīz vai sirreāli, ka tagad kaut kur jādodas – tik tikko vēl Garupē kurināju kamīnu, lai uzturētu siltumu vēju plosītajā vasarnīcā, bet tagad jau jādodas pretī kaut kam jaunam, nezināmam un siltam – jā, laika prognoze izskatījās laba.
Un tagad, rakstot šo bloga ierakstu varu teikt, šis noteikti bija sajūtu ceļojums. Mēs spējām (vai gandrīz spējām) izvairīties no masu tūrisma vilinājuma... mēs tik tālu palikām pie savas koncepcijas (pareizāk pie tās neesamības), ka jādodas tur, kur gribas nevis tur, kur vajag, ka pat nemēģinājām kāpt Vezuvā vai braukt skatīt Pompeju, lai arī bijām vien dažu kilometru attālumā... Gadu gaitā iegūtā pieredze liecina, ka piedalīšanās mūžīgajā skrējienā ar pārējiem tūristiem atstāj vien fizisku un morālu nogurumu. Un ir visai interesanti pēc tam no rīta, pie kopējām brokastīm klausīties, kā citi ir cīnījušies ar tūrisma industrijas vējdzirnavām, kamēr mēs tajā pašā laikā gājām pa kalnu taku nesatiekot nevienu pašu dzīvu dvēseli (ja neskaita ķirzakas un dažus suņus). Šajā ceļojumā, gan biji daži mazi “ieberzieni” no plānošanas viedokļa, bet par to – vēlāk.
Ah jā – īpašs “paldies” mūsu nacionālajai lidsabiedrībai “AirBaltic”. Ļoti negribējās pirmo atvaļinājuma dienu sākt ar agro rīta lidojumu 07:00...bet nu zemas cenas un kopējas ceļojuma ērtības dēļ ko vien nedarīsi... Tad nu lūk, pāris dienas pirms lidojuma, saņēmu ziņu, ka mūsu lidojums pārcelts uz 06:20. Jauki. Atvaļinājums sākas – modinātājs uz 04:30 un aiziet! :)



Saturday, November 19, 2016

Melnā pantera vārdā "Sāra" no patversmes

Iepazīstieties – šī ir Sāra. Nu jau gandrīz mēnesis, kā viņa ir atradusi jaunu mājvietu – pie mums. Nekad tā īsti nebiju domājis, ka man būs kaķis – man vairāk patika suņi. Bet šajā gadījumā varu teikt, ka man ir noveicies – kaķis pakāpeniski lauž manus stereotipus par šo sugu. Redzu to, ka arī kaķis var būt draugs, redzu to, ka ne visi kaķi uz Tevi skatās no augšas.


Pirmais mēnesis ir bijis neapšaubāmi jautrs. Pirmā fāze – “uzmini nu, kur es esmu” ir pagājusi. Pirmo nedēļu kaķis faktiski pavadīja aiz dīvāna, aiz krēsla, aiz skapja utt. Tagad ir socializācijas process – pamazām pierod pie cilvēkiem, kļūst arvien drošāks. Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas laiks. J Sapnis, ne kaķis. Ok, dažas reizes ieskrāpējis, bet pats vien esmu vainīgs – pārāk mēģinu draudzēties. :D

Vienkārši tāpat nebūtu šo ierakstu rakstījis. Gribu padalīties ar to, kā tikām pie kaķa. Kaķis ir no patversmes. Vienā dienā, kad beidzot saņēmāmies (ja ņem, tad atpakaļ ceļa nav – to der atcerēties), devāmies uz Juglas dzīvnieku patversmi. Es nekad nebiju bijis dzīvnieku patversmē. Biju patīkami pārsteigts par (i) apstākļiem un (ii) darbinieku attieksmi. Tas, protams, nav nekāds kūrorts, bet var redzēt, ka par dzīvniekiem ir padomāts, visi ir labi apkopti, visiem nodrošināta sava un publiskā telpa, spēļu zonas, pastaigas telpas svaigā gaisā utt. Darbinieki savukārt ļoti izpalīdzīgi un zinoši, bet tajā pašā laikā stingri, šā vārda vislabākajā nozīmē. Darbinieki nepūš miglu acīs par to, kāda leiputrija būs paņemot dzīvnieku, tieši otrādi, vēl un vēl mēģina pārliecināties par to, vai Tu tiešām esi gatavs šim solim. Acīmredzot skarbā ikdiena atstāj savas sekas – cilvēki pārvērtē savas spējas.