Saturday, June 21, 2014

Parīze: rezumējums

Nu jau esmu sava Parīzes brauciena atpakaļceļā, 8km augstumā kaut kur virs Polijas. Parīze man patika, bet nevarētu teikt, ka tā mani kaut kā pārsteidza. Viss bija aptuveni tā, kā es to biju iedomājies. Nevarētu arī teikt, ka šoreiz bija žēl doties prom, kā tas ir citreiz. Parasti, kad dodos prom no kādas vietas, kas man patika, lidmašīnai paceļoties domāju – diez vai kādreiz vēl dzīvē būs iespēja apmeklēt šo vietu. Šoreiz par šo lietu aizdomājos tikai Varšavas lidostā. Jebkurā gadījumā, tās dienas, ko pavadīju Parīzē ārpus studijām, deva zināmu vielu pārdomām par šo pilsētu.
Neesmu kļuvis par lielu Parīzes speciālistu, bet ir daži momenti, kas, iespējams, noderēs ceļojot uz šo pilsētu arī Jums, lasītāji. Mana galvenā doma par Parīzes baudīšanu ir par to, ka viss Parīzes skaistums ir smalkajās detaļās. Jā, Eifeļa tornis ir skaists, un muzeji ir lieliski, bet tam visam pa virsu nāk neskaitāmie tūristi, salīdzinoši liela netīrība, bezpajumtnieki, vietējo īpatnības nerunājot citās valodās utt. Pēc Rīgas man personīgi vajadzēja 2-3 dienas, lai pierastu pie ritma. Parīze jūnijā ir cilvēku pilna, visur notiek tūristu konkurence – par vietu vilcienā, par vietu pie restorāna galdiņa, par labāku vietu pie Monē gleznas, par vietu rindā, lai vispār tiktu līdz šai gleznai. Apmeklējot Parīzi, ir jāmāk "ātrumus" – kamēr mēģini nokļūt no punkta A uz punktu B, ir jābūt ātram, atjautīgam un dažreiz pat nedaudz agresīvam. Bet, kad nokļūsti galamērķī, ir jāspēj atslābināties un baudīt. Šāda "pārslēgšanās" vismaz man no sākuma radīja problēmas, īpaši pēc haosa transporta sistēmā dienā, kad ierados Parīzē. Pilsētā ir jāmāk atkāpties no klišejām, izdarīt soli nezināmajā, t.i. iet nevis tur, kur iet visi, bet iet pa paralēlo ielu, nogriezties uz ielas, kad nezini, kur tā aizvedīs, izslēgt google maps telefonā un ielikt pilsētas karti mugursomā. Mana labākā diena Parīzē bija vien tad, kad ievēroju šos principus – aizmirsu par tūristiem, kas ir apkārt, par to, ka man vēl ir jāpaspēj apskatīt tas, tas un vēl tas. Vienkārša klīšana pa Parīzi ir tas, kas visticamāk radīs šo Francijas/Parīzes romantiskā šarma sajūtu. Neapšaubāmi, ja jau esat Parīzē, tad būtu grēks neapskatīt Eifeļa torni vai Elizejas laukus, bet, iespējams, to var darīt savādākā leņķī, savādāku motīvu dēļ utt. Par dažām detaļām un atziņām, kas man šķita interesantas:

·         Parīze ir skaista. Neapšaubāmi – arhitektūra, parki un dārzi, mazās ieliņas, Elizejas lauki, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Sēna ar tās neskaitāmajiem tiltiem, Notre-Dame un daudz kas cits. Tomēr šis skaistums jāmāk saskatīt, nedrīkst uzķerties tūristu bara vilinājumam, t.i. ir jāapstājas vietā, kur neviena nav, jāieiet kādā dārzā/pagalmā/arkā/ielā/ēkā, kur kāds japānis jau priekšā neknipsē. Ieteikums – Parīze izskatās īpaši lieliska vakarā, 1-2 stundas pirms saulrieta skaidrā dienā, tas arī ir pats labākais fotografēšanas laiks.

        Franču virtuve – nebija nevienas dienas, kad varētu sūdzēties par to, ko ēdu. Tomēr no kolēģu teiktā, sapratu, ka, ja dosieties tur, kur ēdienkarte ir pieejama angļu valodā, tad gan būs "ieberziens". J Parīzes pieredze būs ļoti atkarīga no tā, kā tiksiet galā ar "tourist trap" atpazīšanu. Man personīgi gastronomiskie jaunumi bija Foie Gras un vietējā Crepe. Foie Gras iepriekš biju ēdis, bet Parīzē garšotā gan bija pilnīgi savādāka. Man garšoja, tomēr nevarētu teikt, ka būtu kļuvis par lielu tā fanu – dotu priekšroku paša gatavotajai pastētei. J Par Crepe biju pozitīvi pārsteigts – tās tirgo uz katras ielas, tomēr vien vienā no pēdējiem vakariem pagaršoju. Lai arī tas it kā izteikti junk-food koncepts, tomēr ļoti gardi, bez lieka salduma vai eļļainuma. Vēl atmiņā palika Falafel, ko nogaršoju Rue de Rosiers, jeb Le Marais rajonā. Ņemiet vērā, ka tā gluži nav uzkoda, bet pilnvērtīgs ēdiens – es mazliet iekritu, gribēju uzkodu, bet dabūju pilnvērtīgas pusdienas. J
·         Le Marais rajons, starp citu, ir ātrākais veids, kā iepazīst to romantisku Parīzi, par kuru redzam filmās un lasām grāmatās. Turklāt tā ir vieta, kur var viegli noslēpties no pūļiem un standartiem/klišejām. Tikmēr, bohēmisma pilnā Monmartra noteikt ir daudz pūļaināka, bet baznīca kalna galā ir tā skata vērta, turklāt skats pāri Parīzei ir ļoti skaists, un neatpaliek no Tour Montparnasse piedāvātā. Tour Montparnasse – skatu laukums Parīzes augstākajā vietā, ir lieliska alternatīva Eifeļa torņa apmeklējumam, lētāk, bez lielām rindām un…ar Eifeļa torni, ko apskatīt un nobildēt. Vienīgais ieteikums – vasaras mēnešos saulriets sanāk gandrīz aiz Eifeļa torņa, t.i. nobildēt to būs pagrūti, tādēļ vai nu speciāli jāgatavo tehnika, vai arī jānāk citā laikā (no rīta, pa dienu, pēc saulrieta).
 ·         D'Orsay muzejs – lieliska alternatīva Luvrai. Luvras apmeklējumam nepietiek ar dažām stundām, bet D'Orsay muzeja gadījumā var pietikt ar 2-3 stundām, turklāt bijusī stacijas ēka, kurā muzejs mūsdienās atrodas, ir šedevrs pati par sevi.
·         Pāris elementāras frāzes un vārdu zināšana franču valodā noderēs – tas nav mīts par apkalpojošā personāla nerunāšanu angliski, pat viesnīcā ne visi ar Jums runās angliski.
·         Parīzes metro sistēma, lai arī sākumā šķiet sarežģīta, tomēr ir ļoti praktiska. Satiksme ir ļoti bieža un līdz vēlām nakts stundām. Ja neplānojat dienā braukt vismaz ~4 braucienus (pārsēšanās neskaitās kā atsevišķs brauciens), tad dienas kartes neatmaksājas, labāk pirkt vienreizējās biļetes (1.70 Eur, lētāk, ja pērk uzreiz 10).

·         Pārsvarā visur pieņem kredītkartes, t.sk. daudz kur AmEx.

·         Ja patīk dārzi un parki, tad iesaku Luksemburgas dārzus – ļoti skaisti un salīdzinoši mierīgi, pēc pilsētas centra pat gaiss šķiet svaigāks.
·         Rēķinieties, ka tūristiem jāstaigā daudz – tik daudz tūristu ar samocītām kājām nebiju redzējis nekur citur pasaulē, arī pats beigās samocīju kājas. Tāpēc apaviem jābūt ērtiem + plāksterim kabatā J
·         Parīzes riteņu īre ir lieliska alternatīva klasiskajam publiskajam transportam – varat izbraukt pa Elizeja laukiem, aizbraukt līdz Eifeļa tornim, vai vienkārši vizināties pa Parīzi (pa centru gan grūtāk, liela gājēju plūsma un daudz krustojumu, tomēr arī salīdzinoši daudz veloceliņi ir pieejami).

·         Drošība. Protams, nevaru spriest pilnīgi droši, bet es teiktu, ka tas ir mīts, par nedrošību Parīzē. Ja saglabājat veselo saprātu un neklīstat naktī pa Parīzes Imantu vai Zolitūdi, tad neredzu nekādas problēmas. Protams, kabatzagļi uzdarbojas, bet tas tā ir visur, arī Rīgā. Nevienā mirklī nejutos apdraudēts  Parīzes centrā. Tomēr paejot un pabraucot nostāk no tūristu ceļiem ārpus centra, redzams, ka labāk naktī te vienam ar fotoaparātu un pilnu maku labāk neklaiņot. J
·         Parīze ir ļoti skaista naktī – kā jau teicu, nav iemesla baidīties no Parīzes naktī. Concorde laukums ar obelisku un Sēnas tilti ir lieliski izgaismoti, tāpat arī Eifeļa tornis. Turklāt šajās stundās tūristu ir ievērojami mazāk. Ja man jāizvēlas viena pieredze no Parīzes, tad tās ir tās 2-3 stundas, ko pavadīju Conorde laukumā un Elizejas laukos bildējot vakarīgo un naksnīgo Parīzi.
Nobeigumā, kāda ir atbilde uz jautājumu vai man patika Parīze? Jā, bet ir jāpiestrādā pie tā, lai Parīze nepaliktu atmiņā ar rindām, haosu transporta sistēmā un tūristu pūļiem. Parīze ir tik milzīga, ka katram pilsētas apmeklētājam visticamāk būs tikai viņam raksturīga un neatkārtojama pieredze. Manējā, par spīti dažām nebūšanām sākumā, bija visnotaļ patīkama. Kāda būs Jūsu? J
Pārējos Parīzes ceļojuma blogus, kur detalizētāk aprakstu katras dienas notikumus, var lasīt šeit: [1], [2], [3], [4], [5].


Friday, June 20, 2014

D'Orsay muzeja apmeklējums – Parīzes apmeklējuma spilgtākais iespaids

Pēdējā diena sākās vēl naktī. Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā, iepriekšējā vakarā atnācu vēlu no nakts fotosesijas. Faktiski ar to mana Parīzes apskate beidzās, naktī no lielās staigāšanas sandalēs sarāva kājas muskuli pamatīgā krampī (bija ļoti sāpīgi, bet tā jau ierasta lieta). Dabūju celties naktī, staipīt/stiept kāju, lai šodien vispār varētu staigāt. No rīta, kā vienmēr, pēc šādiem gadījumiem bija grūti sākt staigāt, bet kaut kā jau dienas gaitā iestaigājos. Bet tas nozīmēja, ka piektdienas vakara plāni jāatliek, tādēļ atliek vien viesnīcas bārs un Francijas-Šveices spēles skatīšanās. Nav tā, ka nevarētu nekur aiziet, bet cenšos pēc iespējas mazāk staigāt – pēc 2 dienām jau atvaļinājums, ar paredzami gariem pastaigu maršrutiem… J
Vienu lietu šodien gan nespēju atcelt. Lekcijas beidzās nedaudz agrāk, nekā paredzēts. Tieši tā arī biju cerējis. J 15 minūšu gājiens/klibojums un biju klāt d'Orsay muzejā. Tie, kas mani pazīst, brīnīsies – es it kā neesmu nekāds lielais mākslas pazinējs/cienītājs. Bet par d'Orsay muzeju jau gadiem lasu tik lieliskas atsauksmes, ka nevarēju atteikties no šīs idejas, turklāt arī Diāna ieteica tiešu šo muzeju Luvras vietā. Kad pāris dienas atpakaļ kursu vadītājs man pie pusdienām ieminējās, ka muzejs atrodas vēsturiskajā dzelzceļa stacijas ēkā, tad sapratu, ka tas laikam ir likteņa mājiens, ko nevar laist garām. Parīzē jau biju apmeklējis vairākas dzelzceļa stacijas, bet īsti to, ko meklēju, neatradu. Šodien to izdevās kompensēt ar uzviju. Tajā brīdī, kad iegāju muzejā (pēc 2x20 minūšu rindas izstāvēšanas), sapratu, ka samaksātie 11 EUR par ieejas biļeti ir atmaksājušies uzreiz. J Muzejs/stacija ir vienkārši fantastisks – manis pēc gandrīz vai varēja iekšā vairs neko arī nelikt :D Bet nē, ir arī tādi bonusi kā Monē, Manē, Renuārs, Sezāns, Gogēns, Pisaro u.c. Turklāt līdz 4. jūlijam ir Van Goga darbu izstāde (darbi no visas pasaules galerijām un personīgajām kolekcijām) – kas ir visai ekskluzīvs pasākums, jo reti, kad vienkopus redzami tik daudzi Van Goga gleznojumi. Uz Van Goga izstādi atsevišķa rinda, kur nācās kādas 30-40 minūtes pastāvēt, bet tas bija tā vērts. Vairākas gleznas, kuras līdz šim šķita kā "nekas īpašs", tuvumā izskatās ļoti, ļoti īpaši, jo redzamas detaļas, kuras nebija saredzamas mācību grāmatu fotogrāfijās. Bet kā jau teicu, ja gadījumā sanāk būt šajā muzejā – pievērsiet uzmanību telpām, pulksteņiem, kolonām, arkām, metāla konstrukcijām, skaistajām ciparnīcām 5.stāvā utt. 5.stāvā ir arī skaista terase un kafejnīca. Noteikti nenožēloju, ka lai arī klibodams, bet izstāvēju rindu un izstaigāju muzeju.
Vakarā, gaidot futbolu viesnīcas bārā, izdomāju, ka vajag kaut ko uzēst. Šodien atkal  bārā strādā vietējais "pingvīns". Par pingvīniem saucu augstprātīgus, "aukstus", iedomīgus un stīvus viesmīļus. Mums jau no pirmās dienas nesanāca komunikācija :D Kā vienmēr – ēdienkarte franciski, pingvīns atsakās runāt angliski. J Iepriekšējā vakarā biju noskatījis kaimiņiem garšīgu burgeri, tad nu ieraudzīju ēdienkartē (tur gan bija trīs burgeri, bet izvēlējos uz dullo) un parādīju ko man vajag. Dīvainā kārtā pēkšņi ieraudzīju pingvīnu smaidam… "Tas nevarētu būt uz labu", pie sevis nodomāju. J Atcerējos gadījumu, kad Briselē pēc līdzīga principa pasūtīju omleti, bet dabūju ko tādu, kas nav bijis uz pannas… es pat nepaspēju šo dienu līdz beigām pabeigt domāt, kad pingvīns jau nesa ēdienu. Ņemot vērā ātrumu, man viss bija skaidrs acumirklī. :D Protams, gaļa bija pilnīgi jēla. Un, protams, bija skaidrs pingvīna prieks. Gandrīz kā mr. Bīna komēdijā… tik te pingvīns ļoti uzstājīgi skatījās, ko darīšu. :) Kādu laiku jēlu gaļu nebiju ēdis, bet problēmu man ar to nav. Līdz ar to smaids no viņa lūpām pazuda visai ātri. J Kamēr rakstu, franči jau iesituši divus vārtus šveiciešiem, un ar to izskatās, ka viss arī beidzas Šveices izlasei.

Parīze – sāku pamazām saprast

Vēl trīs dienas Parīzē ir pagājušas. Vispār grafiks visai saspringts – 7h seminārā, tad jāskatās Parīze, un vēl jāatlicina laiks vismaz 2h dienā futbolam… J Trešās dienas vakarā semināra organizētāji bija sarūpējuši izbraucienu ar kuģīti pa Sēnu un vakariņas uz tā. Izbrauciens bija jauks – aptuveni stundas brauciens iekļaujot Notre-Dame katedrāli, Grand Palais, Eifeļa torni un, protams, skaistos tiltus, kas savieno Sēnas krastus (kam starp citu ikdienā nepelnīti tiek pievērsts maz uzmanības). Visu brauciena laiku, brazīlis trinās, jo uzreiz pēc brauciena uzreiz sākās Brazīlijas-Meksikas spēle. J Savukārt ēģiptietis un jordānis neklātienē (viens no viesmīļiem bija alžīriets, kas ziņoja par rezultāta attīstību) sekoja Beļģijas-Alžīrijas spēlei. Pēc brauciena, lielākā daļa grupas devās uz viesnīcu, kur arī noskatījāmies, kā Meksikāņi varonīgi nosargā vārtus neskartus pret čempionāta rīkotājiem.
Šajā dienā pusdienās bijām kādā no vietējiem restorāniem. Pirms pusdienām ievēroju, ka mūsu 26 cilvēku grupā tā nostāk turas madagaskarietis. Domāju, ka varbūt valodas barjera, bet nē. Uzrunāju viņu, apsēdāmies arī pie viena pusdienu galda. Un patiesībā tieši madagaskarietis sniedza man galvenās dienas emocijas. No sākuma gan viņš bija nedaudz atturīgs. Viņa pirmais jautājums bija, vai zinu, kas ir Madagaskara. Teicu, ka, protams, zinu, uz ko viņš gandrīz nicinoši atbildēja, ka visi zina, jo ir taču multene. Redzētu jūs viņa smaidu, kad pateicu, ka nē – zinu Madagaskaru skaistās dabas dēļ un vaniļas dēļ. Viņa smaids bija tik neviltots, viņš pilnīgi atdzīvojās un sajutās lepns (vēlāk sarunā teica, ka nejutās savā ādā, jo grupā visi ir no daudz, daudz bagātākām valstīm; zināšanai – Madagaskara ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm). Viņš bija ļoti pārsteigts, ka zinu par Madagaskaras vaniļu. Viņš teicās, ka dosies uz mājām un stāstīs par to, ka pat tik tālā un nesaistītā valstī kā Latvija, zina par Madagaskaru ne tikai multenes dēļ. J Un es varu būt drošs, ka tagad vismaz viens Madagaskarietis no 22 milj. zina, kur atrodas Latvija. J Bet vispār viņš bija ļoti zinošs, zināja par 3 Baltijas valstīm, un ļoti seko Ukrainas-Krievijas krīzei. Pusdienu laikā viņš man daudz stāstīja par dzīvi savā valstī, par elektrības trūkumu, par ieguves rūpniecību, kas ir vienīgais daudz maz jēdzīgais ienākumu avots, tūrismu, politisko krīzi, vietējo cukurniedru dziru, virtuvi utt. Pēc šīs sarunas sapratu, ka jāizmanto dotā iespēja – šajā kursā cilvēki ir no visas pasaules, – jāaprunājas ar katru no viņiem. Un tā es sāku runāt… ar Jordānas pārstāvi izrunājām par viņu ekonomiku, laika apstākļiem, tūrismu. Ar Slovākijas, Rumānijas un Moldovas pārstāvi izrunājām Krievijas/Ukrainas krīzes ietekmi uz reģionu. Ar Brazīli esam izrunājuši (katru dienu kopā dodamies uz/no kursiem) mūsu abu ekonomiku kopējās un atšķirīgās lietas, ēnu ekonomiku, darba tirgu, inflāciju utt. Tāpat arī pasaules čempionāta norisi Brazīlijā, kriminogēno situāciju, dzīves apstākļus utt. Ar Malaizieti izrunājām dzīvi Malaizijā, reģionālo dalījumu un reģionālo diverģenci, vietējo virtuvi, tūrismu u.c. lietām. Ar korejieti – aptauju datu izmantošanu D.Korejas centrālajā bankā, beigās izrādījās, ka viņi ne tikai prognozē IKP, bet to arī liek kopā… Ar Saūda Arābijas pārstāvi mums bija ļoti gara (visu Spānijas-Čīles mača gaitu) diskusija par Saūda Arābiju, vīrieša lomu ģimenē, reliģiju un to, kurā virzienā virzās Saūda Arābija (ļoti interesanta saruna, vairāk viņam, jo viņš bija svēti pārliecināts, ka rietumnieki domā tikai klišejās). Izrunājos arī ar spānieti, maltieti un albānieti par dažādām, galvenokārt ar ekonomiku saistītām tēmām. Šodien no rīta izrunājos arī ar Krievijas pārstāvi – par Ukrainu nerunājām, vairāk par Parīzi, Krievijas ekonomiku, mākslu utt. :D Tagad vēl mērķis aprunāties ar Marokas, Gvinejas-Bisavas un Marokas pārstāvjiem. Starp citu, Krievijas un Ukrainas pārstāvji joprojām atrodas maksimāli iespējami tālākajos telpas stūros…
Ceturtajā dienā beidzot devos "uzbrukumā" J Laika apstākļi uzlabojās, varēja staigāt bez bažām apaukstēties (puse no grupas jau noķēruši iesnas un klepu). Sāku klejošanu ar 17 pieturu braucienu no viesnīcas līdz pieturai, kas vistuvāk Eifeļa tornim. Tornis, man personīgi, neatstāja ļoti lielu iespaidu, interesanti apskatīt konstrukcijas, un iedomāties, kā tas tika būvēts 19.gs. beigās, bet ne vairāk. Augšā arī nedevos, jo rindas garums bija ļoti iespaidīgs, bet laiks Parīzes apskatei – limitēts. Īpaši ilgi tur neaizkavējos – devos uz Le Marais kvartālu, ar tā mazajām ielām, smalkajiem boutique tipa veikaliņiem, un īsti Parīzisko sajūtu. Pirmo reizi sajutos tā pa īstam Parīzē… interesanti, ka pēkšņi pazuda tūristi. Lai arī pavisam blakus ir Luvra, tūristi tur arī uzkaras… Tiešām izbaudīju laiku Le Marais, apēdu vietējo arābu gatavoto Falafel un paklausījos vietējo ielas muzikantu, kurš ar mani dažas minūtes aprunājās, kad iemetu viņam 50 centu monētu.
Pēc Le Marais, devos uz abām Sēnas salām – apskatīju Notre-Dame katedrāli. Skaista būve, kurai apkārt ir miljons tūristu. Tieši tādēļ ilgi tur neuzkavējos, bet devos tālāk uz vietu, kas bija viens no maniem Parīzes vilinājumiem, par ko lasīts grāmatās – Luksemburgas dārziem. Ļoti skaists parks, vieta, kur pēc saspringtās Parīzes centra dzīves var uzelpot. Ļoti izbaudīju šo vietu – gandrīz nav tūristu, var redzēt kā atpūšas vietējie, visur skaisti ziedi, ūdenstilpnes un svaigs gaiss (salīdzinājumā ar pilsētas centu pie Luvras). Pieķēru sevi smaidām. J Savukārt pēc Luksemburgas dārziem devos likt "ķirsīti uz kūkas" – uz Tour Montparnasse, kur no augstceltnes var no 208m augstuma apskatīt Parīzi. Bija doma uztaisīt skaistas bildes ar Eifeļa torni, bet piepildījās manas bažas un aprēķini, ko veicu no rīta, vakarā saule riet gandrīz aiz Eifeļa torņa, t.i. bildes tiek izgaismotas, turklāt 18. jūnijs nav tā diena, kad gaidīt saulrietu – pārāk ilgi jāgaida J Tā kā, ja ir vēlme taisīt bildes ar Eifeļa torni fonā, tad jāiet no rīta, vai pēc saulrieta.
Piektajā dienā organizētāji veda pusdienās. Šoreiz sanāca ļoti šiki. Stārterī Foie Gras, turklāt ļoti daudz. Es pat nespēju visu apēst, un jau jutos paēdis. J Garšoja labi, bet ļoti, ļoti sātīgi. Otrajā – cepts jērs, garšoja izcili. Bet desertā nenormāls gabals šokolādes kūkas. Apēdu labi, ja 1/3 daļu. Seminārā izskatījās, ka arī nākamajam runātājam bija grūti.
Vakarā, pēc semināra bija sarunāts satikties ar bijušo kolēģi, Diānu, kas man izrādītu Monmartru. Aizbraucām līdz Monmartrai, kur Diāna man visu parādīja un apstāstīja. Protams, Monmartras highlight ir Sacre-Coeur baznīca, kas izskatās ļoti iespaidīgi. Vispār Monmartra man ļoti patika, īpaši tā daļa, pa kuru mani vadāja Diāna, kas bija nostāk no tūristu pūļiem. Iedzērām pa vīniņam un devāmies atpakaļ uz centru. Braucot uz viesnīcu, izdomāju, ka vēl jāizmet loks pa centru. Madalene stacijā izkāpu ap deviņiem vakarā, kad pamazām tuvojās saulriets. Un te nu es uzkāros, jo šī bija pirmā diena ar pilnīgi skaidrām debesīm saulrietā, t.i. izcili apstākļi vakara un nakts bildēm…rezultātā viesnīcā biju laikam pēc 12tiem naktī J Visiem iesaku – Parīze naktī ir brīnišķīga - Champs-Élysées saulrietā izskatās vienkārši lieliski, bet Concorde laukums – naktī. Gaidot tumsu apēdu arī vietējo crepe ar šokolādi un banānu – ļoti barojoši, bet, kas forši, ka šokolāde nav nežēlīgi pārsaldināta, t.i. mazliet pat rūgtumu jūt. Atvelkoties uz viesnīcu, paskatījos uz bildēm, kas sanākušas - dažas šķiet ļoti ok, pēc atgriešanās Rīgā gan jau kādas arī nopublicēšu.
 P.s. Jāteic īpašs paldies Diānai – viņa ne tikai izvadāja mani pa Monmartru, bet arī sagatavoja man ieteikumus ko un kā vērts apskatīt Parīzē, turklāt visi ieteikumi tiešām izrādījās ļoti noderīgi.

Monday, June 16, 2014

Pirmā diena Parīzē - tendence pozitīva

Ir pagājusi tik pirmā pilnā diena Parīzē. Nezinu kādēļ sajūta tāda, ka te būtu jau nedēļu – laikam daudz jaunu iespaidu. Rīts iesākās ar nelielām brokastīm viesnīcā (Ibis Styles Bercy) – neko vairāk par kruasāniem un kafiju te palielam nevar dabūt, bet ir ok, nesūdzos. Tad izgāju īsā pastaigā pa rajonu un 8:15 bija sarunāts "meeting point" ar semināra organizētājiem. Viss notika ar "frančiem raksturīgo precizitāti", autobuss bija klāt precīzi 9:30 :D Bet kā jau redzējāt iepriekšējā bloga ieraksta beigās – biju tam gatavs J Pa to laiku gan būtu paspējuši līdz centram kājām aiziet J
Semināra pirmā diena pagāja ļoti ātri – visai interesanti arī no profesionālā viedokļa. Pēdējos gados pierasts, ka visur, kur braucu – galvenokārt eiropieši, turklāt pēc laika cilvēki sāk atkārtoties, jo profesijas pārstāvju loks salīdzinoši šaurs. Šeit gan savādāk – šķiet tik kādi 4-5 cilvēki no ES valstīm, pārējie nāk no visām pasaules malām – Malaizijas, Brazīlijas, Indonēzijas, Krievijas, Ukrainas (savā starpā nesarunājas J) un pat Madagaskaras. Vēl arī Maroka, Alžīrija, Gvineja-Bisava un citas salīdzinoši eksotiskas vietas. Nevarētu teikt, ka tas ļoti bremzē kursu norisi, tomēr vismaz pirmajā dienā tempu būtu gribējies augstāku. Tomēr visnotaļ interesanti parunāt ar cilvēkiem, kuru ekonomikas tik ļoti atšķiras no mūsējās.
Pēc semināra, devos uz Elizejas laukiem, cerībā pastaigāt un nedaudz pabildēt. Biju labi sagatavojies – jau līdzi uz semināru paķēru drēbes, ko pārvilkt, lai nebūtu lieki jātērē laiks dodoties atpakaļ uz viesnīcu. Aizgāju līdz Jardin des Tuileries, lai konstatētu, ka fotoaparātā bateriju neieliku… :D Rezultātā atkal ar metro braucu atpakaļ uz viesnīcu :D Ne tik daudz lai paņemtu bateriju, cik lai nebūtu jāstaipa smagais fočuks bezjēgā bez baterijas. J Pēc minūtēm 40 jau biju atpakaļ izejas pozīcijā, lai startētu. Izgāju cauri dārzam, kas skaists, bet nekā ekstraordināra, turklāt cilvēku ļoti daudz. Pēc īsas pastaigas nokļuvu līdz Place de la Concorde, kas mani vilināja ar savu obelisku, ko tik daudz reizes esmu redzējis Tour de France laikā. Tieši te radās ķecerīgā doma, meklēt riteni jau šodien – nav ko atlikt uz vēlāku, to ko var izdarīt šodien. Atradu Parīzes riteņu dalīšanās (sharing) staciju, un paņēmu riteni (jau Rīgā biju nopircis i-netā reģistrāciju šai nedēļai). Tieši tāpat kā Rīgā nemāku izvēlēties iepirkuma ratiņus veikalos (vienmēr iegrābjos čīkstošos, salūzušos utt. J), arī šeit paņēmu čīkstošu un grabošu ričuku. No sākuma pabraucu gabalu pa blakus esošajiem skvēriem, lai aprastu ar stūri un gabarītiem. Un tad jau devos uz Avenue des Champs-Élysées¸ kur katru gadu Tour de France notiek pēdējais posms, t.sk. ar 10 apļiem pa Elizejas lauku bruģi. Nonācu līdz avēnijai un mazliet sastingu – skaļa, trokšņaina un agresīva satiksme. Velobraucējus neredz… pastāvu, pagaidu, joprojām neredz. Mazliet bailīgi mesties uz šādas ielas ar nepazīstamu, grabošu un klabošu ričuku. Pēkšņi ieraugu vietējo sievieti, kas uz ričuka tomēr brauc, metos pakaļ. J Tik nākamajā mirklī pamanu, ka viņai arī īres tūristu ritenis :D Bet tas nekas, es jau esmu tur, un braucu par Avenue des Champs-Élysées, kur jau pēc mēneša Kavendišs ar Saganu izspēlēs sprinta finišu un Frūms iedzers savu šampanieša glāzi (varat uzskatīt par prognozi J). Savā ziņā braucot par Avenue des Champs-Élysées jūtu, ka esmu dabūjis gandarījuma kompensāciju par savām iepriekšējām neveiksmēm. Jūtos kā īstā Tour de France, tik riteņbraucēja triko vietā man vējš planda uzvalka žaketi, ritenis, braucot pa bruģi, grab tā, ka liekas, ka tūlīt sāks sadalīties pa gabaliem, un… groziņš riteņa priekšā atgriež realitātē. J Bet jebkurā gadījumā, pacilājums tik liels, ka no sākuma pat īsti nepamanu nianse, kas mani izbrīnīja: (i) tv neizskatās tik liels kāpuma gradients, t.i. virzienā no centra uz Triumfa arku ir normāls "kāpiens"… tagad saprotu, kā viņi maucot pretējā virzienā sasniedz 70 km/h. (ii) Tas ir bruģis, īsts bruģis. Man pēc 15 minūšu braucienu kakla un muguras skriemeļi izkratījās tā, ka vairs nekāds terapeits nav vajadzīgs – nespēju iedomāties, kāda ir sajūta pēc 10 apļiem milzīgā ātrumā uz "cietajiem" šosejas riteņiem. Vienā mirklī saprotu, ka kļūst arvien aukstāk (jā, tieši tā, aukstāk – šīs dienas pūš spēcīgs un auksts ziemeļu vējš), saprotu, ka man laiks nopirkt kādu siltāku apģērba gabalu. No rīta viesnīcā konstatēju, ka jaka, ko biju plānojis paņemt līdzi, ir palikusi Rīgā uz krēsla blakus koferim… atbraucu uz Parīzi tikai uzvalkā un t-kreklos/šortos. Bet, lai to izdarītu, no sākuma jātiek vaļā no riteņa. Protams, uz sitienu nevaru atrast nevienu "riteņu staciju"… Meklējot to, atrodu divus domubiedrus – vācieti un nīderlandieti. Vienam no viņiem viedtālrunī aplikācija, kas kartē attēlo staciju atrašanās vietu. Atrodam staciju, bet tur tik vien 2 vietas. Sākam gari spriest, kā noteiksim to, kurš atstās šeit, bet kurš būs spiests doties tālāk. Izvēlamies monētas mešanas izspēli, bet kamēr strīdamies par noteikumiem, kāds paņem vienu no ričukiem un nu jau ir nepieciešamās 3 vietas. Nodomāju, ka ļoti atgādina ES lēmumpieņemšanas procesu – kamēr domā ko un kā – viss tāpat atrisinās. J Aptuveni pēc 30 minūtēm esmu jau nopircis džemperi –  paplānu, bet tomēr labāk tā nekā vienkārši kreklā – nākamajā vakarā kruīzs ar kuģīti pa Sēnu – varētu būt auksti.
Sava veida vakara kulminācija – Triumfa arka. Nedaudz lielāka, nekā to biju iztēlojies. Interesanti, parasti tūrisma objekti realitātē ir mazāki, nekā šķiet, bet te – otrādi. J Sāk nedaudz līņāt, turklāt laiks jau pāri astoņiem, saprotu, ka laiks kratīties atpakaļ uz viesnīcu, lai varētu vēl dabūt kādas vakariņas un paspētu sarakstīt ko komandējuma atskaitei. Kā vienmēr, īsa pastaiga līdz "tuvākajai metro stacijai" izvēršas garā pastaigā līdz pat L'église de la Madeleine, kas ir interesanta paskata baznīca, kas vairāk atgādina bildes no Grieķijas vai Sicīlijas.
Šodien bija plāns apskatīt tuvāk arī Eifeļa torni, bet nesanāca – vakarpusē kļuva pavēsi, gan paspēšu citā dienā. Kopumā diena neapšaubāmi bija pozitīvāka par vakardienu. Līdz mūža galam atcerēšos goda apli pa Avenue des Champs-Élysées uz tā grabošā ričuka – no malas laikam izskatījās smieklīgi, bet tas nekas – galvenais, ka pašam prieks un smaids kā bērnam. J
Ok, jāiet gulēt – viesnīcas bārā arī kļūst pārāk skaļš, izskatās, ka spāniete ar malaizieti ir atraduši kopīgu valodu, pudeles iet viena pakaļ otrai. Aicina arī mani, bet es laikam labāk pagaidīšu līdz atvaļinājumam, kas jau tepat aiz stūra. Rīt – semināra organizētāju sarīkotais izbrauciens pa Sēnu ar kuģīti. Objective – nenosalt. J
* Starp citu – Parīzes riteņu serviss, ļoti labs. Princips elementārs, maksā nelielu abonēšanas maksu, un brauc Parīzē katras 30 minūtes bez maksas. T.i. sadali braucienu kaut vai 5 30-minūšu nogriežņos un ceļo, kur tev vajag. Var arī braukt ilgāk par 30 minūtēm, bet tad nedaudz jāmaksā. Tomēr riteņu stacijas atrodas salīdzinoši tuvu viena pie otras, tādējādi parasti ar 30 minūtēm pilnībā pietiek. http://en.velib.paris.fr/

Sunday, June 15, 2014

Parīze izplestām rokām negaida...

Kopš rīta bloga mans Parīzes entuziasms ir zudis. :D Tiklīdz beidzu rakstīt iepriekšējo blogu un aiztaisīju datora vāku, tā viss aizgāja šķērsām. KLM pārbukoja mani pašā lidmašīnas aizmugurē ļoti šaurā rindā (mugura joprojām notirpusi). Pats lidojums – "mans sapņu piepildījums" ("iesaku" visiem, kam problēmas ar spiedienu ausīs paceļoties-nolaižoties) – 50 minūšu lidojums, no kura 25 minūtes lidmašīna ceļas līdz 10km atzīmei, bet tad 25 minūtes nolaižas… Saprotu, ka 10km augstumā lidot ir ekonomiskāk, bet tiešām arī šāds elipsveidīgs lidojums ir ekonomisks? Piezemējos Parīzē, protams, vispār bez dzirdes, kādas 20 minūtes staigāju kā "apdolbīts", tad pamazām sāka nākt vaļā ausis. J Sagaidīju savu koferi (atliek vien pabrīnīties cik daudziem ir sarkans koferis ar zilu savelkamo jostu).
Tālāk devos meklēt savu RER-B vilcienu, kas mani aizvizināti uz centru, kur būtu vien jāpārkāpj metro un jau pēc mazāk nekā stundas būtu viesnīcā. Bija plāns visai aktīvi mesties Parīzes izpētē. Biļešu automātā nopirku biļetei un devos uz vilciena platformu. Un te sākās dienas jautrība… uz ekrāniem kaut kas lieliem sarkaniem burtiem rakstīts, franciski. Pa apziņošanas sistēmu arī visu laiku kaut ko stāsta, franciski… informācijas centrs nestrādā. Cik nu manas franču valodas zināšanas ļauj noprast, streiks un vilcieni nebrauc… Biju par streiku dzirdējis, bet tas bija nedēļas vidū, domāju, ka līdz sestdienai viss pāries – nekā, 5.dienu streiks. Parādījās uzraksts angliski, citēju "Due to strike operations of RER-B trains will be disturbed". Ko šajā gadījumā nozīmē disturbed neviens nezina. Uz platformas arvien vairāk cilvēku, visi bolās viens uz otru un nesaprot, kas notiek. Pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka pēc stundas būs viens (!) vilciens, kas vedīs uz Parīzi, turklāt vien līdz Gare du Nord stacijai. Jau laicīgi saprotu, ka laikam ikdienā vilcieni ir daudz biežāk, kas nozīmē, ka šis būs piebāzts. Pēc stundas tiešām vilciens klāt – tajā momentā platforma jau tik pilna, ka vairs nav kur apgriezties. Es gan veiksmīgi ieņēmu pozīciju un dabūju vilcienā vietu apsēsties, par ko pēcāk biju tik priecīgs. Vilciens no sākuma nav pārbāzts, bet nevarētu teikt, ka ir brīvas vietas. Tālāk sākās murgs. Otrajā pieturā gan cilvēki sāk gāzties iekšā, stumt viens otru. Vienu sievieti iespiež durvīs, viņa kliedz no sāpēm, pasažieri rauj stopkrānu. Sievieti atbrīvo no durvīm un nodod mediķu apgādībā, kas jau piesteigušies klāt. Trešajā pieturā cilvēki vēl mēģina iekāpt, faktiski pēc Japānas metro metodes, vienkārši iestumjot dziļāk pasažierus. Ceturtajā pieturā vēl, piektajā vēl, sestajā vēl. Beigās ir tā, ka tad, kad vilciena durvis attaisās, tad cilvēki krīt laukā. Reāls murgs. Divi melnādainie pāris metrus no manis pēkšņi kaut ko nesadala un sāk kautiņu, kas gan ir ļoti interesants, jo vietas, tad nav vispār – atvēzēties nevar, bet kaut kādā veidā tomēr asinis šķīst… Brauciens vilkās kādu pusotru stundu, jo regulāri stacijās nevar aiztaisīt durvis. Blakus sēž amerikāniete (ap 30 gadiem), kas pirmo reizi Eiropā, tikko izkāpusi no reisa no Štatiem…, pavisam nobijusies, sāk raudāt, jo neko nesaprot. Vienvārdsakot, situācija vilcienā vnk briesmīga. Arī es jau vienā brīdī sāku domāt, ar ko sliktākajā gadījumā izsist logu, lai rāptos laukā no vilciena, jo kļūst arvien šaurāk. Beigās, tiekam līdz Gare du Nord, kur var nosacīti uzelpot. Apkārt haoss, visi kaut ko kliedz, kaut kur skrien…faktiski pat nav iespējams apstāties, straume "nes uz priekšu". Amerikāniete ieķērusies elkonī un lūdz, lai viņu nepametu nelaimē :D Izrādās, ka viņai uz to pašu, Bercy rajonu, kur man. Tad nu absolūti uz dullo ejam kaut kur par Gare du Nord, kur ieraugu norādi uz vilcienu, kas aizvestu uz mums vajadzīgo Les Halles, kur savukārt varētu pārkāpt 14. metro līnijā, kas aizvestu uz Bercy. Tā arī sanāk, vienīgi pārsēšanās vietā ir jāpāriet no Les Halles uz Chatalet stacijām, kas ar somām ir grūti, daudz staigāšana pa trepēm augšā un lejā. Amerikāniete kā kamielis aprāvusies iet un bubina "Never ever I'm going again to visit Europe" un katru reizi, aiz pagrieziena ieraugot vēl trepes, kaut ko nolamājas. :D Drīzumā gan esam Bercy, mūsu viesnīcas pavisam blakus – ieejas 10m attālumā viena no otras. Viņa par pateicību piedāvā man uzsaukt dzērienu, bet man citi plāni – spēka it kā vairs nav, bet vēl nav pavisam vakars, var mēģināt doties atpakaļ uz centru un apskatīt pilsētu…
Pēc piereģistrēšanās viesnīcā un ātras dušas dodos atpakaļ haosā :D Paspēju aizbraukt līdz Luvrai, nedaudz pastaigāt pa centru, diezgan daudz cilvēku, pēc Rīgas šķiet ļoti stresaini. Redzu Elizejas laukus, redzu Eifeļa torni, Sēnu, bet jāatzīst, ka spēki beigušies… kādu laiku meklēju vēl metro staciju līdz braucu atpakaļ ar 14.metro (kas, starp citu, ir vienīgais bez vadītāja - automatizēts J). Izdomāju, ka vajag uz pozitīvas nots pabeigt dienu, izkāpju pieturu ātrāk – Gare de Lyon. Jāatzīst, biju gaidījis ko vairāk – no ārpuses stacija skaista, iekšā nav tā greznuma, ko gaidīju, vēl viena neliela vilšanās. Tad 10 minūšu pastaiga un esmu viesnīcā. Paēdu vakariņas un nu rakstu šo blogu. Fūū…stresaina un nogurdinoša diena, paņēma daudz spēku.
Starp citu, Parīze šodien gatavojas pasaules čempionāta atklāšanas (frančiem) spēlei Francija-Hondurasa. Hondurasieši šodien noteikti var cerēt vismaz uz vienu papildus līdzjutēju manā personā (kaut gan domāju, ka visi RER-B vilciena pasažieri šodien būs Hondurasas atbalstītāji). J
Ceru uz veiksmīgu rītdienu… kaut gan ņemot vērā kā semināra organizētāji ir čakarējušies līdz šim, domāju, ka būs pārsteigumi. :D Arī šodien teorētiski viesnīcas recepcijā bija jābūt pieejamiem welcome materiāliem, bet recepcijā neviens neko, protams, nezin J
Šādi šodien izskatījās Gare de Lyon... Gare du Nord pēc sajūtām gan bija trakāk...

Negribētais galamērķis - Parīze

Cilvēki, kas mani pazīsti, kad pasaku, ka nekad neesmu bijis Parīzē, brīnās. Kā tad tā, ceļotājs, bet nav bijis Parīzē? Jā, es tiešām tur neesmu bijis. Nekad neesmu bijis apsēsts ar franču kultūru (ja vien tas neattiecas uz ko ēdamu vai dzeramu J), turklāt Parīze vienmēr šķitusi pārāk klišejiska – Eifeļa tornis, Sēna, Triumfa arka, Luvra, miljoniem tūristu utt. Franči kā tauta man nepatīk ar savu haotiskumu un impulsivitāti. Valodu es nespēju iemācīties, es nešaubos, ka sava mūža laikā iemācīšos runāt itāliski un vēl kādu valodu, bet franču tā noteikti nebūs – nav "mana" valoda. Turklāt Francija pati par sevi ir uz Eiropas kartes viena no dārgākajām valstīm. Tādēļ brīvprātīgi uz Franciju, un jo īpaši uz Parīzi neesmu rāvies. Turklāt mani nekad nepameta sajūta, ka tā ir tā vieta, kur es gribu vai negribu, bet kādreiz nokļūšu. Un lūk! Es šobrīd braucu uz Parīzi! J Sanācis tā, ka seminārs, uz kuru dodos, notiek Parīzē. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, esmu Amsterdamas lidostā – gaidu savu lidmašīnu, kas mani nogādās šajā, man nedaudz līdz šim ignorētajā ceļamērķī.
No rīta Rīgas lidostā bija tādi pūļi, kādus sen nebiju piedzīvojis. Bagāžas nodošanas punktā vien nogaidīju ap 40 minūtes rindā, turklāt kad devos prom rinda bija kļuvusi 2x garāka. Gaidot iekāpšanu kļuva nedaudz "obidno", blakus geitā cilvēki kāpa lidmašīnā, kas pa taisno devās uz Parīzi, bet es tikmēr gaidīju savu "dzelzs putnu", kas nogādātu uz Amsterdamu. Tā lētāk… 2x. Lidojums līdz Amsterdamai pagāja mierīgi. Otro reizi pēc kārtas (pirmā bija mēnesi atpakaļ, kad devos uz Frankfurti) izdevās aizmigt lidmašīnā. Nezinu, kas noticis – agrāk nekad nespēju gulēt lidmašīnās, pat ne garajos lidojumos. Vai nu tiešām vēl "nedavelkot" līdz 30 esmu, kļuvis tik vecs, ka organisms vairs nespēj "izvilkt", vai arī beidzot esmu nobriedis līdz tādai pakāpei, ka pieredze ņem virsroku pār lidostu/lidmašīnu radīto satraukumu. Jebkurā gadījumā, tā1.5h miega ļoti labi palīdzēja, jo vakar nācās skatīties manas favorītkomandas Kostarikas panākumu pār Urugvaju. Vakar biju savā ziņā cerējis, ka Urugvaja visu ātri atrisinās, lai varētu iet gulēt, bet rezultātā nācās skatīties visu spēli, pēc kuras vēl arī nevarēju iemigt.
Ok, bet, ko es gaidu no Parīzes (neskaitot profesionālos jautājumus)? Jāatzīst, ka manas ekspektācijas ir visai zemas, līdz ar to visticamāk rezultāts būs labāks, nekā es gaidu. J Protams, es veltīšu uzmanību parastajiem apskates objektiem, bet pārāk neplānoju uz tiem "uzkārties" – gribu redzēt to, ar ko man vispār asociējas Parīze, un kas mani tur patiešām interesē. Pirmkārt, tie kas lasa manus ceļojuma blogus regulāri, zinās, ka esmu lidostu un dzelzceļa staciju frīks. Tāpēc vieni no galvenajiem apskates objektiem man būs Charles de Gaulle lidosta (visticamāk gan atpakaļceļā) un Gade de Lyon dzelzceļa stacija. Otrkārt, noteikti gribu apskatīt vietas, varbūt pat izstaigāt vai izbraukt, kur notiek Tour de France pēdējais posms. Treškārt, Parīzes parki. Ceturtkārt, neapšaubāmi virtuve un vīni. Iespējams d'Orsay muzejs (ja vien nebūs pārāk piebāzts). Piektkārt, fotografēšana. Savā ziņā interesanti doties uz vietu, par kuru (pats apzinos) man ir izveidojušies sava veida stereotipi. Ja 2013. gada devīze bija "Kad tad vēl, ja ne tagad jaunībā", tad laikam 2014. gada devīze varētu būt "Laiks graut klišejas un stereotipus!" :D. Tā saku, jo arī pārējie ceļojumi, kas šogad saplānoti, faktiski ir no šīs pašas kategorijas. Došos uz vietām, kuras vienmēr ir, klusībā vilinājušas, bet dažādu iemeslu dēļ, galvenokārt citu pieredzes dēļ, esmu izvēlējies Islandi, Azoras, Spāniju vai ko citu "drošu variantu".
 
Šoreiz interesanti sanācis – atgriežoties no Parīzes, uzreiz nākamajā dienā ar Polundru dodos atvaļinājumā. Parīze šoreiz sanāk kā atvaļinājuma "appetizer", bet nekad jau nevar zināt – dažreiz ejot mājās pēc vakariņām, atceries tieši "appetizer" nevis pamatēdienu…
"We are starting boarding for flight nr. KL1233, Amsterdam to Paris…"
 
P.s. Esmu atvērts ieteikumiem par Parīzi :)