Tuesday, June 28, 2016

Plezīrbrauciens uz Pērnavu

Aizvadītajās Jāņu brīvdienās kļuva tik karsti, ka pat Garupē vienā no dienām kļuva neizturami. Tāpēc ilgi nedomādami, ar Polundru devāmies ceļojumā. No mājām izkasījāmies pēc vienpadsmitiem, bet sāka kļūt tik karsti, ka bija vienalga kurp braukt, galvenais, ka mašīnā ar vēsu gaisu. Kur braukt karstā laikā? Protams uz ziemeļiem - uz Pērnavu. Lai arī it kā tuvākie kaimiņi, bet ne es, ne Polundrs tā īsti Igaunijā nebijām bijuši. Jā, pāris reizes Tallinā, bet visbiežāk piestājot darba darīšanās vai īsā atpūtas braucienā.
Šoreiz plānošanas nekādas, attiecīgi arī ekspektāciju gandrīz nekādu. Attaisījām karti, paskatījāmies - kurp braucam? Pērnava izskatījās pietiekami tuva/tāla un eksotiska opcija. Ko mēs zinājām par Pērnavu? To, ka tā ir Igauņu kūrortpilsēta, kā mūsu Jūrmala. Ko vēl? Neko. Polundrs reizi brauca cauri, atceras koka apbūvi.


No Garupes līdz Pērnavai nokļuvām divās stundās. Līdz robežai auto kolonnas plūsma ir ar vidējo ātrumu 100-110 km/h. Tiklīdz iebraucam Igaunijā, tā 90 km/h. Un vēl sakiet, ka stingrāki sodi nedarbojas - nekādas agresīvas braukšanas, miers uz ceļa. Un tas arī vienīgais nopietnais kontrasts. Ja neskaita pa radio dīvainā valodā runājošos. Arī vides reklāmas bilingvālas - igauniski un latviski. :)
Kamēr Polundrs stūrē, noskatu divas potenciālās pusdienvietas Pērnavā - zivju restorānu un Igauņu modernās virtuves restorānu. Iebraucot Pērnavā, dodamies taisnā ceļā uz zivju ēstuvi. Atrodam norādīto adresi, kur atrodam...nojauktu kvartālu... izrādās tur bijis tirgus, ko tagad pārbūvē/jauc nost. Atstājām turpat auto un kājām devāmies uz centru - pilsēta pietiekami kompakta. Vecpilsēta ļoti simpātiska - daudz skaistu koka ēku un baznīcu. Īpaši izceļas Pērnaviešu vēlme padižoties ar savu mājokļu ārdurvīm. Ja gadās būt tur, tad pievērsiet uzmanību, cik skaistas ir gandrīz katras ēkas durvis - ar interesantiem krāsojumiem, kokgriezumiem, dažreiz pat gleznojumiem. Kopumā pilsēta atgādina piejūras Hanzas pilsētas stiliņu, mazliet Ventspili atsauc atmiņā.
Atrodam arī otru noskatīto restorānu, bet tas darbojas vien no plkst. 15.00. Īsinot laiku staigājam pa pilsētu, padzeram kafiju ar ķilavmaizītēm (labākās pirktās, ko jebkad esmu ēdis - iestādījums Nulpunkt pašā centrā pie domes). Pēcāk dodamies Tripadvisor izslavētajā restorānā (Hea Maa), kur esam pirmie klienti. Tiekam pie diviem stārteriem un diviem otrajiem. Mana humuss maize ar dārzeņiem ir laba, bet Polundra izvēlētais tartars, manuprāt, ir labāks. Otrajā ēdienā Polundrs tiek pie kādas vietējās baltās zivs (aizmirsām pajautāt precīzāk), kas bija ļoti, ļoti garda. Mana cūciņa gan visai viduvēja (labi pagatavota, bet tādu laikam arī pats mājās māku uztaisīt - restorānā parasti prasās ēst ko tādu, ko pats nemāku pagatavot). Vietējā ražojuma mājbrūvēts alus gan tieši kā reiz - viegls un atsvaidzinošs (ne es pie stūres :).



Monday, June 27, 2016

Īsā atvaļinājuma atskaite, jeb pārgājieni Carnikavas novadā

Pēdējās dienās dzīvojos pa Garupi atvaļinājuma režīmā. Lai arī ar apvidu esmu pazīstams daudzus gadus, nekad nebiju devies tālākos pārgājienos. Atvaļinājuma režīms beidzot ļāva kaut nedaudz apmierināt savu kāri pēc izzināšanas. Devos divos īsos pārgājienos un divos velobraucienos.

Pļavās pie Garciema

Pārgājienā devos maršrutā Garupe - Carnikava - Garupe (9.10 km). Izmantoju meža takas. Ceļš vienā virzienā aizņem ap 40 minūtes. Mežs ļoti bagāts ar mellenājiem, brūklenājiem un atsevišķās vietās - kazenājiem. Pārgājiens ļoti vienkāršs - kalnu nav, arī takas labas, pārsvarā nav pārlieku smilšainas. Virzienā turp gāju pa taku, kas iet gar Langas upi, atpakaļ - pa meža takām netālu no šosejas. Pa ceļam redzēju Carnikavas jauno projektu galu - iespaidīgi, kad pēdējo reizi biju tajā Carnikavas galā, tur bija mežs. Nepatika, ka dažās vietās mežā izveidojušās izgāztuves, kur cilvēki (ruk-ruk) riktīgi piemēslojuši. Šajā pārgājienā pirmo reizi dzīvē brīvā dabā redzēju ūpi. Carnikavā ieturēju nelielas pusdienas kafejnīcā "Tīne", aukstā zupa bija ok, kafija, godīgi sakot, gan ne pārāk.

Gandrīz tādu pašu pārgājienu Garupe - Carnikava - Garupe (9.70km) veicām Līgo naktī ar Polundru un diviem Garciemiešiem. Devāmies uz zaļumballi Carnikavā. Tā kā bija vien otrā vai trešā diena pēc pilnmēness, tad arī naktī mežā bija salīdzinoši gaišs. Devāmies turp ap 23:00 naktī pa to pašu taku gar Langas upi. Pēc 40 minūtēm bijām klāt, un dančos laidām līdz pat diviem naktī, kad, nesazvanot taksi, devāmies atpakaļ ceļā. Starp citu - balle bija pat ļoti ok, gan mūziķi, gan publika. Nebija ierasto variantu, ka visi tā sadzērušies, ka pasākums zaudē jēgu - ļoti civilizēti un forši. Tā kā jau bija satumsis, atpakaļceļā devāmies no Carnikavas uz jūras piekrasti, kur būtu gaišāks. Atceros, ka gabals līdz jūrai no Carnikavas ir patāls, bet nu tumsā likās ļoti ilgi ejam, turklāt vairākās vietās tumsas dēļ bija grūti noorientēties. Bet tas bija tā vērts, sasniedzot jūru, kāpas galā pavērās brīnišķīgs skats - rietumos rozīgi-sārtas debesis, piekrastē vēl joprojām līdz pat Daugavas grīvai deg ugunskuri. Atpakaļ tikām bez piedzīvojumiem, bet pastaiga Jāņu naktī sanāca vienkārši brīnišķīga. Pēdējā pusstundā sāka aust gaisma, sāka dziedāt putni un rīts bija sagaidīts. :)

Pirmajā velobraucienā devos galvenokārt tādēļ, lai nogādātu velosipēdu no Rīgas uz Garupi. Tad nu maršruts sanāca Rīga - Vecmīlgrāvis - Vecāķi - Kalngale - Mežgarciems un visbeidzot Garupe (45 km; kādus 5 km var ņemt nost, ko nobraukāju pa Garupi). Gabals priekš manis sanāca visai liels. Uz riteņa veselības problēmu dēļ nebiju sēdējis 2 gadus. Bet lēnā garā sanāca visu maršrutu nobraukt. Jāuzteic Rīgas dome, kas beidzot uztaisījusi veloceliņu Rīga - Vecāķi līdz pašiem Vecāķiem. Tagad vairs nav jāraustās no lielajiem mežvedējiem, braucot pa šoseju. Rezultātā visai baudāms ceļa gabals. Vecāķos piesēdu pie jūras, kur vispār nebija cilvēku, apēdu saldējumu, un tā kā iepriekšējā dienā bija lijis, devos pa jūras piekrasti uz Kalngali. Iepriekšējās dienas lietum ir nozīme, jo smiltis bija pietiekami cietas, lai pa pludmali varētu normāli pabraukt. Kalngalē piestāju pie šosejas kafejnīcā apēst LV autentisko ēdienu - karbonādi franču gaumē. Prasīju 1/2 porciju, bet Jūs jau ziniet, kā šādās vietās beidzas šāds request. :) Tad devos pa veloceliņu nr. 13 (kas šķiet, ir starptautisks - tālāk uz Igauniju ved). Veloceliņš tas gan ir nosacīts, pēc būtības vienkārši marķēts ceļš, lielākoties izvairoties no šosejas.  Ja ar iepriekšējām vietām es biju vairāk vai mazāk pazīstams, tad Mežgarciems man bija, kas jauns. Pirmkārt, pļavas Garciemā sliedēm "otrajā pusē" ir pilnas ar dzīvību - stārķi, gārņi, ērgļi u.c. lidoņi. Otrkārt, Mežgarciemā ir apdzīvota bijusī PSRS armijas bāze (skat. google bildes). Ļoti interesanti skati - betonēta siena ar PSRS slavinošiem izteikumiem un simboliku mūsdienās tiek izmantota kā mazdārziņu sēta. Lieki teikt, ka nākamajā dienā pēc šī pārbrauciena man bija, kā "Kaukāza Gūsteknes" filmas beigās, kad tiesā apsūdzētais izvēlējās pastāvēt, nevis apsēsties. :)




Otrajā pārbraucienā devos maršrutā Garupe - Laveri - Siguļi - Ādaži - Kadaga - Upmalas - Siguļi - Gauja - Carnikava - Garupe (31km). Lai arī īsāks, bet daudz smagāks maršruts, daudz smilšainu meža stigu, vietējo kalniņu utt. Bet arī redzēt ir ko. Šodien mežā redzēju alni, ko dzīvē brīvā dabā nebiju redzējis. Un izbiedēju trīs lapsu saietu - nekad tādā tuvumā nebiju redzējis lapsu, bet te uzreiz trīs! :) Labprāt būtu nobildējis, bet mans apjukums no sastapšanās bija tikpat liels kā lapsu bēgšanas ātrums. Atklāju, ka Laveru ezerā ir ierīkota lieliska peldvieta, ar ģērbtuvi, nelielu improvizētu "mežakaķa" trasi, un soliņiem&galdiņiem. Esmu pārliecināts, ka šis ir viens no tuvākajiem&nezināmākajiem ezeriem Rīgai. Tālāk devos uz Ādažiem, kur ieturēju pusdienas Madcafe (Lazaņja ir lieliska, bet tiramisu vēl labāks :). Pēc pieturēšanas Ādažos un lietus pārlaišanas (lai arī pa ceļam uz Ādažiem arī nedaudz saliju) devos tālāk uz Gauju, pa ceļam izbraukājot Ādažu "biezo" rajonu - ja līdz šim man likās, ka Carnikavā ir crazy arhitekti (vai īpašnieki ar crazy vēlmēm), tad Ādaži tomēr Carnikavu pārspļāva. :) Lēnā garā aizbraucu līdz Dzirnezeram. Arī jauka vieta, kur piestāt, bet nevis no A1 šosejas puses, kur parasti ir pilns ar cilvēkiem, bet gan tālāk - no Siguļu puses. Satiku vien vecu večuku, kur sēdēja uz soliņa un teicās, ka jāiet laikam pakaļ makšķerei - laiks mainās, drīz būšot saule un zivis (pēc 2h mākoņus tiešām nomainīja saule). Pie Dzirnezera tā pa īstam šosezon pirmoreiz dabūju nobaudīt mellenes. Nākamais pārsteigums man bija veloceliņš Gauja - Carnikava. Fantastisks - paldies Carnikavas pašvaldībai par tādu. Kājas tajā mirklī jau bija "piedzītas", bet 10 minūšu brauciens pa svaigu veloceliņu (pretstatā meža stigām) bija īstena bauda. Pēc īsas pieturas Carnikavā un ķiršu iegādes, atbraucu līdz Garupei. Es teiktu, ka šis ir ideāls maršruts, ja ir vēlme 2-3h paceļot ar riteni - ir iespēja pabūt mežā, redzēt un būt dabā, dabūt labas pusdienas Ādažos, izpeldēties kādā no ezeriem un beigu beigās, ja tomēr jūtat, ka spēki beidzas, iekāpt vilcienā un doties mājup.


Noslēgumam vien neliela atkāpe. Šobrīd iztrūkst veloinfrastruktūras posmā no Vecāķiem līdz Carnikavai. Līdz Vecāķiem ir labs veloceliņš, un no Carnikavas līdz Gaujai ir lielisks veloceliņš. Zinu, ka Carnikavas novada dome plāno jaunu veloceliņu maršrutā Vecāķi - Lilaste. No pēdējās nedēļas veikto pārbraucienu viedokļa gribētu teikt, ka neapšaubāmi atbalstu veloceliņa iekārtošanu šajā maršrutā - tas ir tikai loģisks turpinājums, kas ļautu šeit attīsties velotūrismam, iespējams arī uzlabojot vietējās komercijas izredzes. Bet... es neesmu līdz galam pārliecināts par izvēlēto risinājumu par asfaltēta celiņa būvniecību (ja vien starplaikā nav bijuši citi lēmumi). Esmu izbraucis apkārtnes mežus&ceļus krustu šķērsu un varu teikt, ka to var izdarīt. Un es neesmu nekāds sportists, pat vēl vairāk - ofisa klerks ar neregulāru fizisko slodzi. Es aicinātu apsvērt, veidot labi marķētu, sakārtotu meža taku. Es tiešām nezinu kā tas būtu no izmaksu viedokļa, bet no dabas viedokļa, šķiet, ka jautājumu nav. Tīri no velobraucēja viedokļa es, protams, atbalstītu tik forša veloceliņa būvniecību, kāds ir starp Carnikavu un Gauju, bet kā dabasmīlis, redzot visus tos dzīvniekus un putnus, es laikam tomēr gribētu dabai mazāk kaitīgu opciju. Bet tas tā, pārdomas par tēmu.

Dažas bildes, sorry daļu bildēju ar planšeti, kur kamera nav no labākajām.

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pirmā mellene 2016

Kalngalē

Kalngales 1/2 kabonādes :D

Viens no virknes līdzīgu uzrakstu Mežgarciemā

Laveru ezers - neļaujiet foto kvalitātei maldināt - skaista vieta






Dzirnezers

Tuesday, June 21, 2016

Rīdzinieki vasarnīcā (2.daļa)

Nu jau Rīdzinieki gandrīz mēnesi ir nodzīvojuši savā vasarnīcā. (1.daļa te)

  • Šķūnī Rīdzinieks bez nelielām malkas rezervēm uzgāja dažāda veida instrumentus, kurus lielākoties savā dzīvē ir redzējis vien televizorā vai cenuklubā. Kaplis, 3 veidu grābekļi, lāpstas, zāģi, cirvis, dārza grieznes un vēl viss kaut kas, kam nosaukumu Rīdzinieks nezina. Nu tik sāksies! Cirvi pāris reizes pavicinot, Rīdzinieks saprot, ka to bērza bluķi nemaz tik viegli saskaldīt nevar. Ņemot vērā Rīdzinieka problēmas ar muguru, malkas skaldīšanas pasākums tiek atlikts uz nenoteiktu laiku. Bet grābeklis, kaplis un lāpsta taču arī ir! Tāpēc Rīdzinieki blakus esošajā pilsētiņā nopērk kasti ar salātlapu stādiem un 3 ķirbju stādus. Rīdzinieks ir lasījis, ka pelni ir labi augsnei. Viņš uzrok 3*4m lielu zemes gabalu, iestrādā pelnus no iepriekšējā vakara kamīna kurināšanas un teic Rīdziniecei, ka var stādīt. Tagad Rīdziniekiem ir dārziņš, kur aug salātlapas, trīs ķirbju stādi, rozmarīns un timiāns. Ah jā, arī trakā ogu mētra, ko Rīdziniekam vēl pagājušajā gadā uzdāvināja darba kolēģi, ir iestādīta. Redzēs, kas no tā visa iznāks. Pēc kāda laiciņa pirmā salātlapu raža tiek notiesāta un atzīta par labu esam.
  • Darbadienu vakaros un brīvdienās Rīdzinieks filosofiski prāto par bezgalību. Filosofisko pārdomu ierosinātājs ir mājai blakus esošā priede ar bezgalīgu čiekuru daudzumu. Rīdzinieks perfekti zina, kad lasīt čiekurus - dažas stundas pirms vēja brāzmām, pēc kurām pagalms atkal pilns ar kokainajiem augļiem. Jau vairākas reizes čiekurs ir nokritis pusmetra radiusā ap Rīdzinieku - nenovēršamais tuvojas. Rīdzinieks prāto par slēpošanas ķiveres vilkšanu vējainajās dienās. Laba ziņa - pēc divām vētrām vājākie čiekuri ir krituši, līdz ar to tagad situācija ir normalizējusies, uz laiku...
  • Ceļā uz jūru ciematā ir trīs upes šķērsošanas vietas. Viena no tām ir koka tilts. Maigi izsakoties, daži tilta dēļi ir iepuvuši, ielūzuši un tilts ir savēries. Rīdzinieks aizraksta uz pašvaldību un izstāsta situāciju, ka šādi ekspluatēts tilts var kļūt bīstams. Pašvaldības reakcija ir zibenīga - tilts tiek apsekots un tiek secināts, ka tilts nav viņu īpašumā, ka tā vispār ir nelegāla būve avārijas stāvoklī, tāpēc bīstama. Rīdziniekiem tiek ieteikts izmantot citu tiltu. Rīdzinieks kāpjot uz ieteiktā tilta, ar pirmo soli salauž dēlīti... Ja 3.daļas vairs nav, tad ziniet, kur meklēt Rīdzinieku.
  • Rīdzinieks veicis visaptverošu analīzi par kurmju dzīves cikla paradumu ierobežošanu. Ok, tikai paskatījās Youtube. Secinājums - lai jau dzīvo radījums, neies jau 6os no rīta ar lāpstu medīt kurmi. Novada pilsētā gan saimniecības preču veikalā Rīdzinieks ierauga sēra sveces, kas domātas kurmja aizbiedēšanai. Pārdevēja gan godīgi pasaka, ka tas liks kurmim vienkārši pārvākties pie kaimiņa. Rīdzinieks novērtē kaimiņu perfekto mauriņu, un apžēlojas... nav jau tā, ka tās kaudzītes diži traucētu. Golfu jau gluži mauriņā nespēlē... Arī Rīdziniece teic, ka lai jau dzīvnieks dzīvojas. Pagalms gan jau vairāk atgādina mazu bmx trasi (varbūt var Ivo Lakuču paaicināt nosertificēt?). Tik ilgi kamēr kurmis neiznīcinās Rīdzinieces stādīto dobi, viņa vidējā termiņa perspektīvas gan izskatās itin labas.
  • Rīdzinieku atvestie palodzes augi manāmi atdzīvojas. Citronkoki pamazām atbrīvojas no laputīm, garšaugi strauji aug. Arī dobē iestādītais "Rimi" rozmarīns sāk pieņemties spēkā, timiāns gan pamatīgi nīkuļo. Izskatās, ka arī Lavandas krūmiņš drīz būs jāutilizē.
  • Pirmā vētra tiek pārdzīvota veiksmīgi - Rīdzinieki uz nedēļas nogali ir aizbraukuši uz Kopenhāgenu (par to nākamajā ierakstā). Par vētru liecina tikai pagalms pilns ar čiekuriem un malku, jeb zarus, kas sakritusi no kokiem. Zari tiek rūpīgi salasīti un sakrauti kaudzē ar domu, ka iekuram ļoti labi noderēs. Diemžēl nākamo dienu lietus visu savākto kaudzi pamatīgi saslapina. Otrā vētra nāk ar vēl vairāk zariem. Lai nopļautu mauriņu, tas no sākuma jāatbrīvo no sakritušajiem zariem. 2h paiet vien novācot zarus. Gulēt vētras laikā arī ir apbrīnojami sarežģīti - mājas skaņas izolācija ir lieliska - tikpat laba kā brezenta teltij. Jauki, ka vismaz jums nepil...pagaidām.
  • Labi, ka abi Rīdzinieki strādā analītisku darbu, prāti ir uzasināti. Tāpēc paiet tikai nedēļa līdz tiek pamanīta korelācija starp dušas izmantošanas intensitāti un peļķi uz grīdas. Notekcaurule caura, kā rezultātā vērojama vēl viena sakarība - ar katru dienu peļķes diametrs palielinās, bet matu mazgāšanas ātrums pieaug. Ideju kā salabot nav, tiek palikts apakšā šķīvis, lai vismaz ūdens netek kur pagadās. Mājas saimnieks 3 piegājienos gan veiksmīgi tiek galā ar remontdarbiem.
  • Mēnesi pēc ievākšanās saimnieku atstātā malka ir beigusies. Labi, ka naktis kļuvušas siltākas. Blakus ciematā ir malkas tirdzniecības placis - Rīdzinieks uz to met acis. Pagaidām izlīdzas ar 40l bērzu malkas maisiem.
  • Vienā no dienām Rīdzinieks dodas pārgājienā uz novada pilsētu. 40 minūšu laikā tā tiek sasniegta. Meža taka visai ainaviska, cilvēki netiek sastapti. Rīdzinieks pirmo reizi dzīvē redz dzīvajā ūpi. Nožēlo, ka fotoaparātu nepaņēma pārgājienā. Galamērķī, tiek padzerta kafija un apēsta aukstā zupa vienā no diviem sabiedriskās ēdināšanas iestādījumiem. Tiek apmeklēti arī dažādi saimniecības veikali, kur tiek iegādāta koka laka un pinzele - Rīdzinieks koka vīna kasti iecerējis pārtaisīt par puķu kasti. Atpakaļceļš aizņem ilgāk - ap stundu, bet Rīdziniekam izdodas atklāt melleņu sezonu, kā arī atrast kazenājus, kas būs noderīgi  kādu mēnesi vēlāk. Gājiens turp-atpakaļ ir 9km garš. Rīdzinieks cerēja šajā ceļā atrast meža zemenes. Neveiksmīgi. Bet atrada vēl vienu upes šķērsojumu, par kuru acīmredzot arī nav informēta pašvaldība.
  • Rīdzinieku teritorijā ļoti komfortabli jūtas kaimiņu taksis, kaimiņu divi mopši, kaimiņu mazs melns skarains suns, kura sugu Rīdzinieks nezina. Tāpat Rīdzinieku teritoriju tranzītā visu laiku šķērso divi kaķi, no kuriem viens nekautrējās nākt ar iekšā mājā. Lieki teikt, ka visi minētie tranzīta dalībnieki ne tikai šķērso teritoriju, bet arī atstāj ziņas viens otram, ka te ir bijuši. Rīdzinieks spriež, ka jāievieš kaut kāda veida tranzīta nodeva. Tik vēl nezina kādu.
  • Rīdzinieku ēdienkarte ir būtiski mainījusies. "Rimi" un "Prizma" pārtikas iegādei gandrīz vairs netiek apmeklēti. Novadā ir iespējas iegādāties ir garšīgu sieru, i dārzeņus pa tiešo no saimniecības, i gaļu. Par sieru atsevišķa saruna, bet tie, kas nezina - "Soira" siers Ādažos -  ir gan starptautiskie zīmoli kā Mozzarella un Camambert, gan arī dažādi vietējo eksperimentu rezultāti. Īpašnieki patiesi siera entuziasti, kas abās Rīdzinieku apmeklējuma reizēs uzrīkoja īstenu degustāciju. Daudz labāk par tiem sieriem, kas dabūjami lielveikalos, turklāt cenas nebūt nav augstākas par importa analogiem. Ēšanas paradumu maiņu nosaka arī grila esamība. Tā kā līdz šim Rīdziniekiem nav bijusi iespēja tādu izmantot, tad tagad grils tiek lietots visai ekstensīvi. Rīdzinieks iemācījies taisīt grillētu dārzeņu salātus, ko nošpikojis no kāda Londonas paziņas. Rīdzinieki gaida, kad mežos sāks parādīties gailenes un lielākos apjomos - mellenes.

Rīdzinieku pagalms
Rīdzinieku dobīte

Rīdzinieku terase

Wednesday, June 8, 2016

Rīdzinieki vasarnīcā (1.daļa)

Divi tīrasiņu pilsētnieki pārvākušies uz 4 mēnešiem uz vasarnīcu Pierīgā. Nav tā, ka rīdzinieki nav lāpstu turējuši rokās, bet tomēr - labāk orientējas branču, kafejnīcu un koncertu/kino pasaulē. Taisnības labad gan jāsaka, ka Rīdzinieks lielu daļu bērnības pavadīja blakus ciematā, tādēļ apkārtnes meži un jūra pazīstami. Zina kur meklēt sēnes, kur mellenes un kazenes, zina arī īsākās takas utt. Pagājušas divas nedēļās, pirmie puni, pārsteigumi, sajūsma un neizpratne. Lieku "1.daļa", jo nešaubos, kas tas tikai sākums, un turpinājums noteikti sekos.

Garo (patiesībā īso) vakaru sabiedrotais - kamīns

  • Vasarnīca tiek meklēta ilgi un sistemātiski. Līdz "paralyzed by analysis" statusam, kad šķiet, ka vairs neko nedabūs. Pēc n-tajiem braucieniem lūkoties vasaras mītni, tomēr viens īpašums iekrīt acīs. Koka mājele, ar visu, kas nepieciešams - ir ūdens, ir elektrība, ir kamīns, salīdzinoši liels pagalms. Liekas, ka derēs. Nevienas durvis pašā mājā aiztaisīt līdz galam nevar, vējš svilpo, bet ko tad vasarai vairāk vajag?
  • Ievākšanās notiek raiti, faktiski visa iedzīve tiek pārcelta uz vasarnīcu. Pārceļas arī uz palodzes augošie zaļumi, citronkoki, orhidejas utt. Pēc Kr. Valdemāra ielas siltumnīcas, augi brīvā dabā redzami atdzīvojas. Cerams, ka tas pats notiks ar Rīdziniekiem.
  • Virs mājas priede ar visām no tām izrietošajām sekām. Pagalms pilns ar čiekuriem. Rīdziniecei, naktī neviltos pārsteigums par skaņu, kas rodas čiekuram triecoties pret jumta segumu - šķiet, ka kāds staigā pa istabu.
  • Pļaujmašīna. Elektriskā pļaujmašīna ar vadu. 20 minūtes līdz pirmajai reizei, kad Rīdzinieks gandrīz pārbrauc pāri vadam. Vēl 5 minūtes un pūliņi vainagojas panākumiem. Noveicas - tikai izolācija pabojāta. Rīdzinieks noteipo izolāciju un mauc tālāk. Gabals absolūti nelīdzens, pļaujot zāli Rīdzinieks vismaz daļēji sajūtas kā Dakāras rallija pilots. Kurmja rakumi ik pēc 10m, arī svaigi.
  • Teritorijai nav sētas. No kaimiņiem to šķir vien nelieli krūmiņi. Attiecīgi dzīvnieku pasaules takas šķērso teritoriju. Teiksim tā, divās nedēļās atnākt nokārtoties Rīdzinieku zālājā par absolūtu nepieciešamību uzskatīja lielākā daļa kaimiņu suņu. Daži pat rūc uz Rīdziniekiem- no sērijas: "Ko Jūs te darāt manā teritorijā?".
  • Aukstums. Siltumizolācijas īsti nav. Ko nu tur - šķirbas durvju un logu ailēs ir tik lielas, ka iekštelpu temperatūra ir +/- 3 grādu amplitūdā no āra temperatūras. Uz nakti iekurinot kamīnu un ieslēdzot elektrisko sildītāju, guļamistabā var iegūt komfortablu temperatūru. Bet iznākšana no guļamistabas katru rītu līdzinās kontrastdušai.
  • Netālu no vasarnīcas ir ciemata galvenais (nu labi, labi - vienīgais) veikals. Viss ir kārtībā. Ir viss, kas nepieciešams un pat vairāk. Katrā no piejūras ciematiem veikalā ir arī vietējā marinējuma šašliks. Ja blakus ciematā ir pavisam klasiska recepte, kur izņemot sīpolus, piparus, sāli un etiķi, šķiet, nekas netiek lietots, tad Rīdzinieku apdzīvotā ciemata veikala šašliks ir daudz advancētāks - šķiet Kaukāza tipa šašliks adžikas mērcē. Bet stāsts ne par to. Visplašākajā izvēlē ir pieejams alkohols. Tik plašā klāstā lētā gala stipro alkoholu es līdz šim nebiju redzējis. Un piektdienas vakari/sestdienas rīti, kad Rīdzinieks aiziet uz veikalu pakaļ gardai biezpienmaizei, liecina, ka pieprasījums pēc šā alkohola ir liels. 3 pircēji no 4 rindā priekšā gaida uz "plakano". Rīdzinieks analītiski novērtē, ka plauktos ir 26 veidu dažādi "plakanie". Krējums viens.
  • No rītiem vilciena stacijā ir vien 4-5 cilvēki...un blusains vietējais kaķis bez astes. Kaķis ļoti komunikabls - parunājas ar visiem vilciena gaidītājiem. Stacijā biļešu kase nedarbojas, laikam neracionāli tādu turēt vaļā tik mazam braucēju skaitam. Ja braukt ar vilcienu, tad jārēķinās, ka nokļūšana no/līdz darbam aizņem laiku un spēkus. Nav kā Rīgā, kad Rīdzinieks 20 minūšu laikā varēja aizstaigāt līdz darbam. Tagad tikai nokļūšana līdz ciemata stacijai aizņem 20 minūtes, tad 35 minūšu brauciens un vēl 20 minūšu pastaiga. Un vakarā pretējā virzienā. Pretī atkal bezastainais kaķis...
  • Vienu dienu Rīdzinieks twitterī izlasīja, ka jūrā ūdens ļoti silts. Paskatījās arī LVĢMC prognozi/novērtējumu. Tiešām - rāda +20°C. Vilcienā atpakaļceļā no darba  Rīdzinieks pierunāja kolēģi, kurš dzīvo blakus ciematā, ka jāiet peldēties. Kolēģis bija bažīgs, šosezon vēl nepeldējies, arī šajā apvidū dzīvo tik pirmo gadu, bet piekrita. Pēc kāda laika Rīdzinieks un kolēģis tiekas pie jūras starp abiem ciematiem. Brienot iekšā jūrā Rīdzinieks tik saskatījās ar kolēģa draudzeni, kura šajā apvidū dzīvo jau sen, un ļoti labi saprot kāda ir patiesā situācija, t.i. ūdens temperatūra... Vairāk par +14°C nebija. Rīdziniekam kājas stindzināja. Bet nu jābrien tālāk, jātēlo, ka viss ok - lai jau kolēģis atklāj peldsezonu :). Dažas dienas vēlāk gan ūdens tiešām bija 18°C, gandrīz kā vasaras tipiskā ūdens temperatūra jūrā.
  • Ideja par vasarnīcu liekas romantiska. Bet vakaros pēc darba abi Rīdzinieki knapi spēj sevi piespiest aiziet līdz jūrai. It kā 15-20 minūšu gājiens pa kāpām, no kurām dažas varētu pretendēt uz Latvijas kalnu statusu, bet ne vienmēr izdodas pārvarēt slinkumu. Bet gājiens pa mežu smuks - tas tiesa. Cilvēku pie jūras faktiski nav, acīmredzot 20 minūšu pārgājiens pa kāpām ir par grūtu vairumam ciemata iedzīvotāju (skaidra lieta - 26 veidu "plakanie"...) Moržus, jeb roņus arī īsti neredz, ja neskaita pašu Rīdzinieku.
  • Kamīns tiek kurināts gandrīz katru dienu. Rīdzinieks ātri vien sapratis, kā atšķiras ļoti sausa malka no ne ļoti sausas malkas. Ilgstošais sausuma periods gan ļauj mežā savākt kokmateriālus iekuram. 
  • Kaimiņi mīl tusēt. Pagājušajā nedēļā Rīdziniekus pusdivpadsmitos vakarā pārsteidza krievu popmūzikas žanra "koncerts" blakus pagalmā. Gods kam gods - deju vakars tika aizvadīts ekspres-manierē - pusstundas laikā bija miers.
  • Veļu žāvēt saulē un vējā taču esot vislabāk - tā bija dzirdējuši Rīdzinieki. Tiešām, tā ir. Vien pie nosacījuma, ka kaimiņi nav tikko pa vējam uzlikuši grillu un sākuši grillēt cūkgaļas ribiņas. Rīdzinieks joprojām darbā sēžot jūt ribiņu smarža. 
  • Rīdzinieki ātri vien iestājušies arī vasarnieku ordenī, t.i. apmeklējuši "Depo" veikalu, noformējuši klienta karti, un atstājuši tur bezjēdzīgi daudz naudas. Tagad Rīdzinieki jūtas gatavi vasarai. 
Turpinājums sekos...

Pie jūras

Mežonīgā Langas upe

Pasaku mežs