Monday, March 21, 2016

Gerzensee – vieta, kur satikās pasaule

Gerzensee'2016

Pēdējās divas nedēļas nav bijis īsti ne laika, ne vēlēšanās rakstīt. Tagad jau sēžu Cīrihes lidostā un skatos, kā viena pakaļ otrai aizlido manu grupas biedru lidmašīnas. Gadu gaitā esmu bijis daudzos kursos, bet šie laikam bija labākie. Protams, Šveiciešu organizēšanas spējas ir lieliskas, bet ne tas ir galvenais aspekts. Galvenie bija cilvēki, 25 (neskaitot sevi pašu) no visām pasaules malām. Nekad nebiju piedzīvojis tik milzīgu kultūru, reliģiju un uzskatu daudzveidību vienkopus. Man bija kursabiedri no Azerbaidžānas, Bangladešas, Butānas, Brazīlijas, Kanādas, Dānijas, Fidži, Francijas, Gambijas, Gvinejas, Indijas, Jamaikas, Lietuvas, Meksikas, Mongolijas, Nepālas, Filipīnām, Seišelu salām, Šrilankas, Taivānas, Taizemes, Tadžikistānas, Tunisijas, Uzbekistānas un Zambijas. Tās ģeogrāfijas un kultūru zināšanas, ko paspēju iemācīties triju nedēļu laikā ir nenovērtējamas. Tagad katra no šīm valstīm man vismaz daļēji asociēsies ar kādu no šiem ceļabiedriem.
Jāteic, pēc pirmās, salīdzinoši mierīgas nedēļas mācībās, otrā nedēļa bija ļoti, ļoti intensīva. Dažās no dienām mācījāmies no 8:30 līdz 21:30 (protams, ar pārtraukumiem), un jāteic godīgi, mājās vēlreiz būs "jāiziet cauri" materiāliem, jo brīžiem smadzenes atteicās uzņemt vēl vairāk informācijas – bija vienkārši par daudz. Protams, neizpalika arī paceļošana apkārt. Otrās nedēļas nogalē bijām Montreaux, pilsētiņā Šveices franču daļā. Kamēr lielākā daļa kursabiedru devās apskatīt Chillon pili, es devos klīšanā pa pilsētu, uzkāpjot kalnā augšā, kur atrodas vecpilsēta. Tā bija pirmā diena, kad varēja just, ka beidzot arī Šveicē pavasaris ir klāt. Līdz pat 2. nedēļās beigām laiks bija ļoti mainīgs un ziemīgs. Šo rakstot, skatos kā pa skrejceļu garām aizbizo "Aeroflot" dzelzs putns, tur aizlido Mongolijas pārstāve. Atgriežoties pie Montreaux, skaista maza pilsētiņa, ar ļoti skaistu promenādi, kur vietējie dārznieki ir ļoti pacentušies, lai tā izskatītos pēc botāniskā dārza :) Nedaudz atgādināja Lugano. Pirms iebraukšanas Montreaux, paviesojāmies vietējā šokolādes rūpnīcā. Nevarētu teikt, ka kaut kādi baigie iespaidi man – dzīvojot 2-3 minūšu gājienā no "Laimas" fabrikas, šokolādes smarža neizraisa pārsteigumu. Grupas biedri gan izbaudīja gan pašu rūpnīcu, gan iepirkšanos šokolādes veikalā. Bija nedaudz bēdīgi redzēt, ka dažiem no grupas biedriem acīmredzami finansiālā rocība neļāva nopirkt to, ko viņi vēlējās. Arī lētākā šokolāde ap 3 CHF šķita ārkārtīgi dārga cilvēkiem no valstīm, kur par šādu naudu var vairākas dienas ēst pusdienas.
Vienu vakaru bijām Bernē, kur lielākā daļa grupas metās iepirkties, kamēr mēs ar dāni metāmies apskatīt pilsētu, jo iepriekšējās nedēļas brauciens mums abiem slimības dēļ izpalika. Berne ir ļoti skaista – es labprāt kādreiz atgrieztos to apskatīt tuvāk, jo šoreiz faktiski to redzēju tikai saulrietā un tumsā.
Vienā no brīvajām dienām aizdevos uz Lozannu, kur paziņa Ilze, kas tur dzīvo, mani izvadāja gan pa pilsētu, gan pa vietējiem vīna laukiem. Lozanna atrodas faktiski turpat blakus Monrteaux, bet ir būtiski lielāka pilsēta. Pilsētā paklīdu un papētīju vietējo arhitektūru, apskatīju vietējos parkus un pastaigāju pa promenādi. Vienīgi žēl, ka gan dienā kad biju Montreaux, gan dienā, kad biju Lozannā, virs ezera bija neliela migla, kas neļāva īsti saredzēt ezera otrā pusē esošos alpus.
Bijām arī Cīrihē, daudz laika nebija, bet 2-3h pastaigājām, pilsēta patika, bet galvenokārt tās vecā daļa. Pārējais glamūrs īsti neuzrunāja. :)
Pēdējā nedēļā jau atkal bija diezgan daudz jāstrādā dažādos grupu darbos, bet atradu laiku arī doties pastaigās. Rezultātā Gerzensee apgabalu esmu izstaigājis krustu šķērsu. Pēdējās dienās arī strauji pietuvojās pavasaris, kas nozīmēja to, ka vietējās fermas izlaida ārā to iemītniekus, pamazām pļavas sāka ziedēt un kļuva būtiski skaistāk. Pat vakar, pēdējā dienā, devos 10km garā pārgājienā pāri kalnu grēdai. Pa ceļam satiku un “parunājos” ar vietējām aitām, kazām, ēzeļiem, zosīm, zirgiem, govīm parastajām, hailanderu govīm, trušiem, vāverēm un pat stirnu. Pa ceļam nedaudz apmaldījos, kā rezultātā vienā mirklī attapos milzīgā laukā kopā ar aitu baru. Apkārt elektriskais gans, netieku laukā. Varētu iet atpakaļ, bet tas nozīmē, ka 1.5h esmu kāpis kalnā bezjēgā :D Šoreiz paveicās, saimniece pamanīja mani, un ļoti brīnīdamies, kā man izdevies nokļūt pie aitām, parādīja man vietu, kur var tikt "brīvībā". :)  Bēē.
Vakarus un pusdienlaikus pavadīju ar saviem grupas biedriem mēģinot izzināt viņu kultūru, tautsaimniecības un viņu pašu dzīves. Bija arī dzīvās mūzikas vakari, kad čalis no Fidži spēlēja ģitāru un Tadžiks kopā ar Zambijas pārstāvi laidās dejās. :) Dabūju arī virkni jaunu monētu – no Seišeļu salām, Nepālas, Taizemes, Kanādas, Ķīnas utt.
Šodien mērens nogurums – vakardien bija party līdz pēdējam. Atvadu pasākums izvērtās ļoti garš – atvadu vakariņas, n-tas fotografēšanās, sertifikātu izdale, vīns, dejas, dziedāšana, biljards, atvadu runas utt. Aizgāju gulēt ap diviem, bet izturīgākie rītu sagaidīja nemaz neaizejot gulēt. No rīta daži vēl ieturējām kopā brokastis un devāmies uz Berni, kur jākāpj vilcienā uz Cīrihes lidostu. Viss būtu labi, ja vien mēs nebūtu aizmirsuši Gambijas pārstāvi :D Nācās braukt atpakaļ, kā rezultātā 11 gab. ļoti daudzkrāsainas kompānijas, ar koferiem kliegdami skrēja pa Bernes staciju. Kanādietis un Brazīlietis skrēja uz vilcienu 9:34 un paspēja. Pārējie skrēja uz vilcienu 9:32…dānis, es un Butānas pārstāvji bijām vistuvāk panākumam – nokavējām kādas 20 sekundes. Pārējie nokavēja pamatīgāk… Tas gan plānus nevienam nesabojāja, dānim lidmašīnas nokavēšana bija reālākā, bet lidostā satiku viņu momentā, kad devās uz lidmašīnu ar laiku rezervē.
Šis ceļojums man atšķiras no visiem iepriekšējiem tieši ar tiem 25 cilvēkiem, ko satiku kursos. Nekad nebiju domājis, ka var savākties tik kulturāli dažāda cilvēku grupa un kļūt tik homogēna 3 nedēļu laikā. Sajūta tāda, ka pazīstam viens otru jau gadiem. Un žēl braukt prom ne tādēļ, ka labs laiks vai skaisti Šveicē, bet gan tādēļ, ka apzinos, ka ar 99.99% vairs nekad nebūs tā, kā bija Gerzensee’2016. Kādu varbūt satikšu (ir jau plāni), bet kopā mēs vairs nebūsim. 3 nedēļas laika, ko pavadīju ar šiem cilvēkiem, ļāva man pamatīgi emocionāli sakārtot savu psihi un domāšanu. Man jau sen vajadzēja ko šādu. Nemāku to pagaidām izskaidrot, bet galva kļuvusi skaidrāka un saprotu daudzas lietas, ko līdz šim nesapratu vai negribēju saprast. Pieņemu, ka šo 25 cilvēku satikšanai būs lielas konsekvences gan manā privātajā, gan profesionālajā dzīvē, jo kultūršoks pavēra līdz šim neredzētus apvāršņus abās jomās.
Šobrīd, iejūtoties atpakaļ “civilizācijā”, pēc sarunām ar saviem 25 draugiem no visas pasaules, redzu pasauli nedaudz no jauna. Katrā dzīves aspektā ieraugu ko tādu, ko neredzēju pirms tam... Tas tikai pierāda to, ar kādām klapēm uz acīm dzīvoju pirms tam. Pagaidām nespēju konkretizēt un strukturēt – pārāk daudz iespaidu. J



















Sunday, March 6, 2016

Beidzot saule un dažas stundas Thun

Šodien laika prognozētāji kārtējo reizi kļūdījās. Tika solīts, ka šodien visu dienu līs lietus, bet pagaidām to neesmu redzējis. Tagad gan aiz loga sāk putināt. Bet no rīta pieceļoties konstatēju, ka ārā zilas debesis un saulīte spīd. Paēdu ātri brokastis, nedaudz parunāju ar Polundru Skype, un devos uz Wichtrach – ciematu, kādus 2km no Gerzensee. Tur ir dzelzceļa stacija, kas ļaut nokļūt uz mazu, bet ļoti skaistu pilsētiņu – Thun. Pa ceļam satiku vietējo, tālāk gājām kopā, stāstīju viņam no kurienes esmu. Čalim kādi 25 gadi, bet tāds īsts fermeris/cowboy – kovboja zābakos, ar platmali, platajās biksēs. Par tādu Latviju nav dzirdējis…Skandināviju, arī nē. Krievija gan ir dzirdēta, bet nu var redzēt, ka ģeogrāfija nav viņa stiprā puse. Par govīm un zirgiem gan viņš zinot visu. Lieki teikt, ka runājam vāciski, jo angliski viņš neprot. Tā kopā ejam kādas 20 minūtes, līdz mūsu ceļi šķiras. Teica, lai nāku ciemos uz fermu, ka trešā aiz kalna. :) Nākamnedēļ būšot arī vietējā festā, kur tirgo govis un aitas.
Thun centrs, koka tilts
Nonāku Wichtrach – tur nekā īsti nav, maziņš ciemats, ar veikaliņu un farmāciju. Atrodu dzelzceļa staciju, nopērku automātā biļeti turp-atpakaļ pa 8 CHF, un jau pēc 6 minūtēm esmu vilcienā – noveicās, jo gāju neskatoties sarakstu. 12 minūšu brauciens, un esmu klāt Thun. Šodien cita lieta – saule spīd, upe, kas atrodas pilsētā, izskatās tirkīzzila. Klīstu pa pilsētu – viss izņemot kafejnīcas, protams, ir ciet, jo ir svētdiena. Bet veikali mani tā īsti šoreiz neinteresē. Pilsētu var iedalīt 3 daļās – pa vienai katrā upes pusē, un sala upes vidū. Salu ar sauszemi savieno n-tie tilti, daži tādi paši koka tilti kā vakar redzēju Lucernā. Neesmu vēl lasījis, bet izskatījās, ka pateicoties ūdens līmeņa starpībai tie ģenerē elektrību vai agrāk darbināja dzirnavas.
Kāds 2h bezmērķīgi klīdu pa pilsētu, sēdēju uz soliņiem un sauļojos, un vienkārši baudīju skatu – apkārt skaisti, lieli, sniegoti kalni.
Uzkāpu arī kalnā virs pilsētas, tur skaists skats pāri ielejai un pilsētas pils un baznīca. Tad kādā brīdī piesēdu vietējā kafejnīcā, izdzēru cappuccino ar meža ogu kūku. Ļoti garda kūka ar daudz mellenēm, kazenēm un avenēm. Kopā gan 12 CHF… Cilvēki jau izlīduši laukā āra kafejnīcās. Es arī sēdēju ārā, lai arī manis izvēlētajā kafejnīcā tāds biju vienīgais. :)
Pamazām sāka nomākties, redzēju, ka pēc aptuveni stundas varētu mainīties laiks. Sapratu, ka laikam jādodas atpakaļ. Pastaigāju pa iepirkšanās ielu. Sapratu, ka attiecībā uz dažām precēm cenas nav nemaz tik trakas Šveicē. Kurpes un apģērbs ne dārgāks kā Latvijā, pat šķita, ka nedaudz lētāk. Protams, paskatījos arī pulksteņus. Cenu intervāls no 100 CHF līdz bezgalībai. Tādi, kas man vizuāli patika, ko labprāt nēsātu, ap 300-500 CHF. Dīvaini, ka trīs stundu laikā, ko pavadīju pilsētā, nesatiku nevienu no grupas biedriem – vakar vakariņās dzirdēju, ka daudzi taisās braukt uz Thun. Laikam es izbraucu agrāk nekā pārējie, bet vienalga dīvaini, ka nevienu tā arī nesatiku. Attiecībā uz veikaliem man atmiņā palika vēl divi fakti. Pirmkārt, redzēju zirga gaļas veikalu, t.i. miesnieks, bet tik ar zirga gaļu darbojas. Šķita mazliet smieklīgi tā "zirga gaļas" skandāla kontekstā, kas pāršalca Eiropu pāris gadus atpakaļ. Otrkārt, nekur pasaulē neesmu redzējis tik daudz šujmašīnu veikalus. Thun redzēju kādus 5-6 šādus veikalus… laikam Šveices šuvēju galvaspilsēta. Nepaspēju izstaigāt visu, ko vēlējos – jo laiks strauji mainījās, uznāca auksts vējš un sāka parādīties nokrišņi. Iespējams, ka nākamsvētdien braukšu atkal, ja vien neizdomāšu kādu alternatīvu. Interesanti, ka, vakarā jau satiekoties ar grupas biedriem, izrādījās, ka vismaz 3-4 grupas bija aizbraukušas līdz Thun. Trakais dānis aizgāja līdz Thun kājām – aptuveni 15km. :) Šrilankietis ar Nepālieti aizminās līdz Thun ar ričukiem – vakariņās izskatījās nekādi un no Thun neko īsti neredzēja :D Dānim arī pietrūka spēka pašai pilsētas apskatei. Visi spļaudās par vilcienu un autobusu cenām :) Jāteic, es arī 3 minūtes pabraucu ar autobusu no Wichtrah līdz Gerzensee, par ko samaksāju 4.40 CHF. :) No šī rakursa raugoties, "Rīgas Satiksmes" cenas šķiet ļoti demokrātiskas… :D
Brokastīs nedaudz paplašināju savu pazīšanos loku – parunāju ar Mongolijas pārstāvi. Meitene gan mazliet mokās ar angļu valodu, tāpēc saruna visai nosacīta. Uzzināju, ka Mongolijā galvenā reliģija ir budisms, kas man personīgi bija neliels pārsteigums. Un tas, ka Mongolijā dzīvot tik maz iedzīvotāju (ap 3 milj.), ņemot vērā valsts lielo platību, man vienmēr ir pārsteigums. Tādējādi laikam esmu vismaz mazliet parunājis ar visiem kursabiedriem – uz to man aizgāja vesela nedēļa. :) Iepriekš biju domājis, ka grupas biedri "sadalīsies" pa grupām atbilstoši to ģeogrāfiskajam sadalījumam vai dzimumam. Bet interesanti, ka līdz šim tas nav noticis, un neizskatās, ka arī notiks. Man ir izveidojies labs kontakts ar Filipīnieti, Nepālieti, Butānas pārstāvi, Brazīlieti un Dāni. Vājāks kontakts ar Gvinejas un Gambijas pārstāvjiem, kas arī saprotams, faktiski runāt nav par ko. :) Rīt atsākas mācības – savā ziņā jau esmu pēc tām noilgojies.
Šodien iedomājos - nu esmu bijis trijās Šveices daļās - franču (Ženēva), itāļu (Lugano), un tagad arī vācu (Berne, Thun, aiznākamajā nedēļā cerams arī Cīrihē).  Un starp citu, es nezināju, ka Šveicē ir 4 oficiālās valodas - tas man bija pārsteigums. Varu saderēt, ka vairums to nezina tāpat kā to, kura tad ir Šveices galvaspilsēta? :)
Skats Gerzensee
 
Zilonis pagalmā? Kādēļ gan nē...

Thun rātslaukums un pils

Kalnu grēdas aiz Thun

Jaunais draugs


Thun dzelzceļa stacija - maza, bet skaista

Lucerna, Pikaso un caurie zābaki

Šodien devāmies ekskursijā uz Lucernu. Deviņos no rīta, visi paklausīgi "sapakojās" autobusā un devās ceļā. Jāteic laikapstākļi mūs šodien pavisam nelutināja. Visu nedēļu tie bija visai bēdīgi, tad šodien, šķiet, bija nokrišņu kulminācija. Kamēr bijām kalnos tas bija slapjš sniegs, bez zemāk, ielejā, tas bija pamatīgs lietus. Pēc 1.5h gara brauciena un sarunas ar grupas vis ne-eksotiskāko biedru, lietuvieti, bijām klāt. Pa ceļam paspējām izrunāties par ekonomiku, politiku, Zirgagalvām utt. Lucerna – visai maza un kompakta, bet ļoti skaista pilsētiņa. Sliktā ziņa bija tāda, ka laikapstākļi bija tiešām briesmīgi – gāza lietus, un bija visai bieza migla. No sākuma devāmies 2h garā ekskursijā pa pilsētu. Pēc tās mums bija 2,5h brīvā laika. Man gan sanāca neliela jautrība. Mazi zābaki, ko pirku piecus gadus atpakaļ Vīnē, mācoties citos kursos, sāka strauji pildīties ar ūdeni. Līdz šim bija kalpojuši  labi, bet acīmredzot to mūžam bija strauji pienācis gals. Rezultātā vienā mirklī sapratu, ka kreiso kāju rauj kramjos no tā, ka tā ir pārsalusi… Saprotot to, ka man vēl priekšā visa diena un, ka es vispār joprojām esmu saaukstējies, devos uz veikalu meklēt zābakus. Šveicē… Mentāli biju gatavs, ka nāksies atdot ap 150 CHF (gandrīz tikpat EUR) par zābakiem. Atradu Bata veikalu, atradu puszābakus, un nopirku…par 30 CHF. Dienas pārsteigums. :) Sezonas izpārdošana, 75% atlaide. Normāli ziemas zābaki ar silto iekšu, "Bugatti" – Rīgā lētākus tiešām nedabūtu. "C&A" par 9 CHF nopirku džemperi (pārāk paļāvos uz to, ka šeit būs pavasaris) un zeķes, ko uzreiz pārvilkt. Pēc nelielās šopingtūres, jūtoties daudz labāk, jo kājas sausas, apstaigāju Lucernas centru. Aizgāju līdz garākajam Eiropas koka tiltam, pastaigāju pa vecpilsētu un devos meklēt ko ēdamu. Kādu laiku nostaigāju, līdz, izmisuma un ēstgribas mākts, iebridu "Burger King". Ieraudzīju cenu – 18 CHF, un izgāju. Par junk tipa ēdienu neceļas roka tādu naudu maksāt. Vēl nedaudz pastaigāju, līdz atradu beķereju, kur var dabūt sendvičus. Nopirku vienu tādu ar tītaru, tēju un divus virtuļus vakaram un rītdiena (svētdien viss ciet). Daudz CHF. Bļin, es gandrīz par to pašu naudu zābakus nopirku! :D Turklāt nezinu kā vasarā, bet ziemā atrast kādu kafejnīcu, kur pasēdēt ir visai problemātiski. T.i. viss lētais gals, beķerejas, kafejnīcas utt. ir paredzēts līdz ņemšanai. Dabūju savu sendviču ēst pa ceļam. Jāteic, ka tādos laikapstākļos grūti novērtēt pilsētu – prāts visu laiku grozās ap to, kā nesalīt, ko darīt tālāk. Labi, ka vismaz slēpošanas jaku uzvilku, kas ūdeni nelaiž cauri un ļoti, ļoti ātri izžūst.
Lucerna normālos laika apstākļos; ņemts no: www.hslu.ch
Pēcpusdienā bija sarunāts ar grupas biedriem doties uz mākslas muzeju. Lucernas Rosengart Collection ir paliela P.Pikaso darbu kolekcija. Pavadījām 2h muzejā. Nebiju gaidījis, ka muzejā mūs sagaida vairāk nekā simts Pikaso darbu. Nevarētu teikt, ka esmu Pikaso cienītājs – man viņa darbi vienmēr šķituši pārāk šizofrēniski. Bet nu, ja jau esam klāt, tad kopā ar Dāni visai pragmatiski izstaigājām visu kolekciju. Pa ceļam gadījās pa kādam Renuāra, Monē, Šagāla, Siņjaka, Sezāna, Pizaro darbam, bet dominēja Pikaso. Ar visām sejas asimetrijām un sieviešu kailo krūšu attēlojumiem faktiski katrā darbā. Mēs ar Dāni vien spriedām par to, kas darās galvā cilvēkam, kas dienu no dienas ko tādu gleznoja, bet mūsu pārējā grupa bija mērenā neizpratnē. Es, jau staigājot pa galeriju, iedomājos – diez kā šāda izstāde patīk mūsu kolēģiem no citām kultūrām? Nonākot galapunktā, atbildi uzreiz sapratu. Pārējie jau saģērbušies, mūs gaida jau pusstundu, par spīti tam, ka bijām sarunājuši tikties vēl 20 minūtes vēlāk. :) Vienīgi Nepālietis bija lakonisks – "Ko tur brīnīties – jums ko tādu zīmē, mums tempļos kokā izgriež". :)
Pēcāk devāmies atpakaļ uz autobusu, pa ceļam "uzkaroties" pie skotu dūdu ansambļa. Viesiem fotoaparāti rokās, un bildēt. :) Atpakaļceļš visai garš – stāvējām ļoti, ļoti garā korķī, kā rezultātā braucām 2,5h. Visu ceļu norunājām ar Dāni – par ekonomikām, par ECB, par ēdieniem, par slēpošanu, par Azoru salām, par Dāņu attiecībām ar Fēru salām un Grenlandi u.c. tēmām. Dānis, atguvies no gripas, izrādījies ļoti jēdzīgs sarunu biedrs. Arī vakariņās sēdējām kopā un baudījām Eiropas interpretācija par Āzijas ēdienu vakaru. Man ir aizdomas, ka mūsu Āzijas kolēģi pat īsti nesaprata, ka vakars par godu viņiem un, ka ēdam "viņu" ēdienus – tik tālu no Āzijas virtuves tie bija. :)
Vakariņās izdevās parunāt arī ar Brazīlijas pārstāvi. Interesants čalis, jo abi vecāki – japāņi. :) Stāstīja par dzīvi Brazīlijā, par lielajām bažām saistībā ar Zikas vīrusu (kas izrādās tur pazīstams jau vismaz desmitgadi), par gatavošanos Olimpiskajām spēlēm, par tējas un kafijas dzeršanas kultūru (Brazīļi caurmērā dzerot 3-4 espresso dienā!). Vakarā grupas biedri aizgāja skatīties kino uz atpūtas telpu, bet es gan devos uz numuru – iespaidu tāpat pietiek. Rīt vēl viena brīvdiena, bet sola tikpat pelēcīgu laiku. Ja laiks būs labs – aizdošos uz netālu esošo pilsētiņu Thun. Ja ne, tad būs man grāmatu lasīšanas diena.

Friday, March 4, 2016

Fondī vakars Āzijas gaumē

Šodien izmantoju iespēju pusdienas un vakariņas ēst jaunā kompānijā. Iepazinos tuvāk ar cilvēkiem no Nepālas, Butānas, Šrilankas, Bangladešas un Indijas. Jāteic, ka par vairumu valstu kaut ko biju zinājis, bet par Butānu tikai to, kur tā atrodas un to, ka tajā ir viens no augstākajiem laimes indeksiem pasaulē. Šodien uzzināju daudz ko jaunu, piemēram, to, ka galvenā eksporta prece ir elektrība (daudz HESu) – nespēju iedomāties nevienu citu valsti pasaulē, kurai ārējās tirdzniecības bilancē ir tik pozitīva elektroenerģijas komponente. Runājām par kultūru, vēsturi un reliģiju. Pie reliģijas jautājuma gandrīz izcēlās disputs starp Butānas un Bangladešas pārstāvjiem par Budisma būtību. Budismu esmu lasījis diezgan daudz, tāpēc nevarētu teikt, ka man kas būtu jauns, bet Bangladešas pārstāvis bija ļoti skeptisks par pārdzimšanu. :) Pusdienās izcēlās arī neliels strīds par 1961.gada karu starp Butānu un Ķīnu, pareizāk par to vai karš vispār ir bijis. :) Pēcpusdienā aprunājos ar Šrilankieti, vienmēr ir interesējusi šī zeme. Parunājām par "Tamilu tīģeriem" un to ietekmi uz Šrilanku, par to, kā valsts tagad atkopjas no bezjēdzīgā pilsoņu kara, lielo cunami utt.
Skats no rīta pēc vakardienas snigšanas
Pusdienās šodien pasniedza pīli. Indietis un Butānas pārstāvis riskēja un to izvēlējās (parasti ņem veģetāros ēdienus vai zivi). Indietim negaršoja, bet Butānas pārstāvis gan apēda un izskatījās tīri labi apmierināts. Pusdienās stāstīju par Latvijas virtuvi, ko ēdam, kā gatavojamies ziemai utt. Nedaudz parunāju arī ar dāmu no Jamaikas. Teicu, ka par Jamaiku zinu tikai 3 faktus – ka viņiem ir bobsleja komanda :), ka viņiem ir labi sprinteri, un ka viņiem ir lielākais slepkavību skaits pasaulē uz 1000 iedzīvotājiem. Smējās ilgi un dikti. Parunājām par Jamaiku, par ēdienu, nedaudz arī par Latviju.
Vakarā Fondī pasākums. Pie galda iestājās mērena panika, jo draugi no Āzijas nesaprata, kas tagad notiks. :) Atnes kaut kādas lielas bļodas ar dīvainu masu, uzliek uz uguns un atnes kaut kādas dīvainas dakšas. :) Visi skatījās, kā to dara bālģīmis, un sekoja. Ar laiku iepraktizējās un izskatījās, ka šis process ļoti iepaticies. Vispār teicās, ka pagrūti pierast pie Eiropas ēdiena. Ķīniete teica, ka pārāk trekns, pārējie teicās, ka trūkst rīsu, dārzeņu, garšvielu.
Stāstīju visiem par Latviju, Eiropas virtuvi, laikapstākļiem. Visi kā mazi bērni, ar atplestām mutēm, klausījās, kad stāstīju, ka tas ir pilnīgi normāli, ka vasarā var būt virs 30°C, bet ziemā zem -20°C. Ņemot vērā, ka vairums no viņiem joprojām staigā vismaz 2 džemperos pie +3°C, šie stāsti viņiem likās patiešām neticami.
Man līdz šim nav bijusi saskarsme ar šī reģiona cilvēkiem (vismaz ne tik ekstensīva kā šobrīd), un man jāteic, ka ļoti patīkami cilvēki. Ar viņiem ir viegli – māk priecāties par lietām, ko mēs, eiropieši, esam aizmirsuši. Par sniegu, par ēdienu, par gaisu, par smaidu utt. Nav nekādu aizspiedumu ne par reliģijām, ne par citām kultūrām. Un viņus ļoti interesē, kāda ir Latvija, kas tur notiek, kā veicas attiecībās ar Krieviju un Eiropu. Ar Āfrikāņiem man pagaidām šāds kontakts nesanāk – viņi labprāt stāsta par savām valstīm, bet viņus neinteresē, kas notiek Latvijā, kāda tā ir.
Prasīju Āzijas draugiem – ko vakar darīja Bernē (es vakar nepiedalījos braucienā). Teica, ka pētīja skatlogus. Cenas esot tik astronomiskas, ka pat baidījušies iet iekšā veikalos. Rīt ekskursija uz Lucernu. Pieņemu, ka būs jauni, spilgti iespaidi. :)

Thursday, March 3, 2016

Lazarete, Porziņģmānija Filipīnās un Gambijas-Latvijas attiecību stiprināšana


 
Vēl divas dienas nu ir pavadītas. Ar nožēlu, jāsecina, ka Polundras vecmammas slepenais ierocis nav visuvarens. Tāpat kā visi, esmu norāvis kādu vīrusu. Pasniedzējs, arī izskatās, ka ir noķēris. Mūsu grupa šobrīd vairāk atgādina portatīvo vīrusu laboratoriju šobrīd. Blakus sēdošais dānis mokās ar gripu, pārējie visi klepo, šķauda un lej iesnas. :)
Nekur ārpus mācībām ārā neesmu bijis – faktiski viss pakārtots mācībām. Daļa grupas šodien aizbrauca uz Berni, daži palikām uz vietas.
Ja neskaita pašas mācības, tad brīvajā laikā sarunas ar grupas biedriem no visām pasaules malām, ir pats aizraujošākais, kas notiek. Kultūru dažādība ir tik milzīga, ka uz katra soļa sastopies ar kādu no to izpausmēm. Pusdienojot, daļa ir musulmaņi (neēd cūkgaļu), daži ir hinduisti (neēd liellopu), daži ir budisti (neēd gaļu vispār). Daži cilvēki ir pirmo reizi Eiropā, viņiem viss jauns un savādāks. Lielākajai daļai ēdiens, šķiet, nepierasts, jo mājvietā ikdienā ēšana balstās uz rīsu ekstensīvu patēriņu. Daži neļauj sev pieliet ūdeni, jo viņu kultūrā acīmredzot nav pieļaujams, ka cits vīrietis apkalpo. Lielākā daļa izmantojot google translate tulko ēdienkartes, bet tas daudz nelīdz, jo jēdziens Vīnes šnicele ir netulkojams. :)
Nepālietis vakar ļoti uzmanīgi sekoja manai rīcībai ar tējas maisiņu. Nezinu vai tā var būt, bet pēc viņa nedrošajām darbībām, izskatījās, ka tējas maisiņu viņš lieto pirmo reizi. Šodien tiešu kursu noslēgumā sāka pamatīgi snigt, tā, ka balta siena ārā. Redzētu Jūs prieku cilvēku acīs… pēdējās 10 minūtes, šķiet, neviens vairs nedzirdēja pasniedzēja teikto – visi gaidīja iespēju mesties ārā. :) Cilvēki gāja ārā, zvanīja radiem caur skype un rādīja, kā snieg sniegs. Un otrā galā varēja dzirdēt sajūsmas pilnus spiedzienus. :) Savukārt Gambijas pārstāvis šodien uzzināja ko jaunu par savu valsti – izstāstīju viņam Latvijas saistību ar Gambiju – viņam bija ārkārtīgi grūti aptvert, ka mums var būt kāda tik cieša saistība vēsturē. Sarunu noklausījās dānis, kurš uzreiz iesaucās – "Cik tad Jums tur Latvijā kolonijas bija?". Ir bijis Tobago un atceras, ka brīnījies, ka tur ir vērojamas pazīmes par seno latviešu klātbūtni. :)  
Vienvārdsakot, garlaicīgi nav. Mācības kļūst arvien grūtākas, sāk mākt bažas cik ilgi spēšu izsekot. Interesanti, ka nav absolūti nekādas sakarības starp valsts attīstības pakāpi un tās pārstāvja zināšanu līmeni. Viens no labākajiem ekonometristiem ir no Nepālas, ļoti spēcīgi monetārās politikas sakarību pārzinātājiem ir no postpadomju valstīm – Azerbaidžānas, Tadžikistānas. Ļoti zinoši cilvēki no Šrilankas, Fidži un citurienes. Nekad nebiju domājis, ka var piedzīvot kultūršoku nevis ģeogrāfiski, bet cilvēku ziņā. Sestdien ekskursija uz Lucernu, bet pagaidām nezinu vai tikšu – veselība uz robežas.
Ah, jā. Filipīnas. Tur ciena basketbolu. Un tur ļoti, ļoti labi zina, kas ir Latvija. Filipīnietis zina, kas ir Kristaps Porziņģis. Viņi zina, ka Latvija spēlēs vasarā OS kvalifikācijas turnīrā Manilā un ļoti gaida Porziņģi. Filipīnietis teicās, ka Manilas ielās pēdējā laikā parādās arvien vairāk cilvēku NY Knicks kreklos ar uzrakstu "Porzingis". Tas mani ļoti pārsteidza – nebiju domājis, ka Porziņmānijai ir tāds efekts. Un Kanādietis zina, kas ir Latvija – tur spēlē tie traki hokejisti. Un šveicietis zina, ka mums ir labi bobslejisti.
Laikapstākļi crazy – dienas laikā vairākkārtīgi mainās. Naktī bija pērkona negaiss, no rīta lietus, tad zilas debesis, lietus, zilas debesis, putenis, zilas debesis, tagad viss piesalis :) Atliek vien gaidīt, kādus pārsteigumus atnesīs rītdiena…

Tuesday, March 1, 2016

Ai Sprooch isch nie gnueg

Savā kārtējā ceļojumā nu jau esmu pavadījis divas dienas. Šoreiz uz kādu laiku esmu aizdevies uz vietu, kur teorētiski būtu jāganās "Milka" govij – Šveices Alpos. Brauciens šoreiz darba darīšanās – mācību kursi. Pats brauciens jau izvērtās diezgan interesants. Ņemot vērā to, ka mana mugura pēc ilgstošas ārstēšanas nav kļuvusi daudz izturīgāka, 15kg kofera nostiepšana no 4.stāva ir visai liels izaicinājums. Bet kam tad vajadzīga sieva, ja ne kofera nostiepšanai. :) Attiecīgi Polundrs, pirms doties uz darbu, veica nedaudz smagatlētikas vingrinājumus – ļoti veikli tiekot ar šo uzdevumu galā. Ņemot vērā, ka manam "ieroču nesējam" bija jādodas uz darbu vispārpieņemtā laikā, man nekas cits neatlika, kā doties uz lidostu šajā laikā, pat neņemot vērā faktu, ka mans lidojums tik pēc 3.5h. Taksists pa ceļam izsūdzējās Rīgas plānojumu (korķis virzienā uz centru līdz "Panorama Plaza") – redz Padomju laikā bija saplānoti i ziemeļu šķērsojumi, i tuneļi utt. Bet nekas nav uzbūvēts, jo bibliotēkas visādas te ceļ. :)
Nevarētu teikt, ka biju ārkārtīgi pārsteigts check-in zālē neieraugot daudz cilvēku, bet fakts, ka uz zaļo putnu check-in rindā nebija neviena (!) cilvēka, gan nedaudz izbrīnīja. Trāpīju uz izcilo laiku starp lidojumu grupām (rīta lidojumi beigušies, pusdienlaika vēl nav sākušies). Aiz reģistrācijas galda sēdēja pavisam aizmiegojies jaunietis, kur acīmredzami bija pārsteigts mani ieraudzīt šajā laikā. Dīvaini dzirdēt no lidostas darbinieka (ņemot vērā, ka lidosta visu laiku lasa morāli par laicīgu ierašanos) vārdus: "Jūs gan šodien no ļoooti laicīgi ieradies esat".
Pēc brokastu ieturēšanas, nedaudz pastrādāju, palasīju grāmatu un devos ceļā. Jā, Polundr, – skropstu tušu nopirku. :D Lidojums pagāja salīdzinoši mierīgi, ja neskaita nu jau man tradicionālo turbulences sākšanos tieši tajā brīdī, kad man tiek pasniegta verdoša tēja. :) Cīrihē ielidoju 20 minūtes ātrāk, kas ļāva pārskatīt turpmāko ceļa plānu. Lieta tāda, ka man bija jātiekas ar saviem grupas biedriem Bernē konkrētā laikā, vai jāgaida nākamais meeting time pēc divām stundā. Agrāka ierašanās ļāva iekāpt agrākā vilcienā uz Berni (lai arī teorētiski varēju paspēt uz vēl vienu agrāku vilcienu, ja vien nebūtu čammājies ar stacijas atrašanu). Rezultātā nokavēju savu meeting time par nieka desmit minūtēm (ja būtu noķēris iepriekšējo vilcienu, būtu komfortabli paspējis).
Rezultātā Bernes dzelzceļa stacijā pavadīju gandrīz 2h. Nav tā jaukākā vieta, kur tusēt ziemā. Atvērta tipa stacija, t.i. uz visām pusēm ir izejas bez durvīm, kā rezultātā stacijā labi, ja 10°C, caurvējš un tikai take-away tipa kafejnīcas, bez iespējas piesēst (beigās gan atradu vienu vietu, kur var tikt pie sēdvietas). Ārā gāž lietus, +3°C. Uzreiz pamanīju meeting pointā divus nosalušus mulatus. Uzreiz sapratu, ka mani kolēģi – tā arī bija – no Butānas un Bangladešas. Arī mazliet nokavēja meeting time un gaida nākamo. Un tā viņi tur 2h stāvēja un gaidīja. Es gan sapratu, ka visu laiku nestāvēšu caurvējā – devos dzert tēju. Tēja un maizīte – 12 CHF, kas ir 11 EUR… 3x reizi Šveicē, bet cenas nebeidz pārsteigt. :) Sapratu savu kolēģu bezizeju, pieņemot, ka viņu budžets nespēj pavilkt šejienes cenas. Piedāvājos uzcienāt ar tēju, bet šie atsakās. Acīmredzot kāda starpkultūru nianse. Pēc nepilnām 2h satikāmies ar pārējiem grupas biedriem un ar mikriņu devāmies uz galamērķi pusstundas braucienā ārpus Bernes.
Grupas biedru ģeogrāfiskā variācija atstāj ļoti lielu iespaidu – Brazīlija, Meksika, Zambija, Gvineja, Gambija, Filipīnas, Nepāla, Butāna, Bangladeša, Mongolija, Ķīna, Fidži, Šrilanka, un daudzi citi. Tik lielu diversity (pēc divām dienām sāk trūkt latviešu valodas vārdu) līdz šim nebiju piedzīvojis. 2 dienu laikā kā sūklis esmu piesūcies ar informāciju, tagad, šķiet, nedēļām būs jāsēž Wikipedia, lai nostiprinātu/paplašinātu jauniegūtās zināšanas. Par pašu profesionālo līniju arī vismaz pagaidām esmu ļoti apmierināts. 50% no grupas biedriem kursos sēž savilkuši virsū, šķiet, visu, kas bija pieejams – pagaidām vēl jūtas ļoti nosaluši. Vien Nepālietis ļoti relaksēts – tādi apstākļi viņam nav nekas jauns. :)
Lieta, kas mani izbrīnīja – Šveices vācu valoda. Es faktiski to nesaprotu. Gandrīz brīvi runāju vāciski, bet šeit neuztveru pagaidām. Pat rakstveidā kaut kāda crazy vācuvaloda. Vietējie gan teic, ka pēc kāda laika pieradīšu – redzēs.
Šodien visu dienu lekcijas, nākamās dienas tas pats. Ceturtdien vakarā plānojas neliels izbrauciens līdz Bernei, tad jau varbūt ko redzēšu. Galvenais objective šai nedēļai – nesaslimt. Puse no grupas biedriem ir saaukstējušies, man blakus esošais dānis ar gripai līdzīgai simptomiem mēģina mani dabūt nost no kājām. Nesanāks – man līdzi ir Polundras vecmammas slepenais ierocis :)