Friday, April 18, 2014

Hidden treasure of Europe – the Azores (part 2)

This is a blog on our trip to Azores, part 2. You can find the first part of this blog here (a link to an external site – my personal blog).
After some days in Ponta Delgada we went to explore the island of Sao Miguel. Prior our arrival we rented a car in one of the local car rentals. We got a silver coloured Kia Piccanto – a small, versatile car. It was already quite worn-out, the first gear was a bit problematic (well, when I say problematic I mean – not working at all...), the tyres were quite worn, the chassis were a bit rusty, but on overall it still was a good car (especially taking into account the small amount of money we paid for it) and did serve us well.
Our first destination of the day was Ribeira Grande – a small town in the north of the island. On our way out of Ponta Delgada we got lost a bit, visited the airport again instead of driving to the north, but those were only minor issues. At this point I need to clarify: we don't use a care back here in Riga – we both live in the city centre and we don't actually need a car. That is why I don't even have a drivers licence, but Anna is driving a car very occasionally. In fact at that moment she hadn't driven a car for a while (some 5-7 years). So the beginning for our journey was... exciting. :)
Ribeira Grande
Still, we found the right road to the north and in a matter of time we already parked the car in middle on Ribeira Grande. The town has a beautiful bridge which is the main landmark, there are some museums (but we didn't visit them), and it is the first place where we saw the ocean waves. There is nothing much you can actually do in the town (still there are some good dining places and museums), so we spent there only some 2 hours. On the way out of Ribeira Grande we took the wrong turn and found ourselves in a rural area, but actually we were quite happy about that – it was the first place where we met the famous local cows, were we saw the bamboo growing, and the landscape there was absolutely stunning.
In the middle of nowhere, near Ribeira Grande

The funny thing we discovered only after Ribeira Grande – we were driving with the handbrake on. :) On our way to Ribeira Grande we were wondering that car lacks power uphill J
But the main goal of the day was to reach the tea plantations. Yes, Azores is the only place in Europe where tea is grown for commercial purposes. I must say our visit to the tea plantation was one of the highlights of the trip to Azores. There are two tea plantations on Sao Miguel – Cha Gorreana and Cha Porto Formoso. They are located close to each other, but we chose to visit Cha Gorreana, possibly only because we missed Cha Porto Formoso... :) I will always remember the scent in the air when we opened the doors of our car. It's like to be in a small room filled with strong green tea flavour. The scent was unbelievably strong and rich.

Cha Gorreana

The interesting thing is the factory – the tea that is grown in the fields around is 100% processed in the factory of Cha Gorreana. Furthermore tea is processed in a traditional way, with the same kind of equipment that was used centuries ago. You can arrange an excursion in the factory, but we were lucky enough to join a small group of tourists. Although the excursion was on Portuguese in our case, we did understand the vast majority of the process – you don't really have to hear the explanation, everything is clear enough. J After the excursion we bought some of the tea in the factory shop (still you can buy the same tea all around the island, sometimes it's even cheaper). We also bought some blackberry jam, which is the favourite one for me, but is rarely available back here in Latvia. You can also watch a film on Cha Forreana in a small, improvised cinema. :) And don't forget to visit the tea plantations themselves. That is especially interesting if you've never been to SE Asia and never seen the tea plantation.
We would definitely recommend a visit to the plantation – both of the tea plantations can be found on the north of Sao Miguel, just some 15km to the east of Ribeira Grande. And don't forget to stop at the Miradouro – beautiful viewing spots (there are road signs indicating the location of them) on the way. There are some stunning landscapes in the north of Sao Miguel.
View from one of the Miradouro
In the next blogs – about our trip to Furnas, Povoacao, Lagoa do Fogo.
You can see the other photos prom Sao Miguel here (link to Google+).
Cha Gorreana
This is not a commercial blog, but in case you would like to make a small donation to help me to cover the blog running costs I would be very grateful.

Friday, April 11, 2014

Pārbaudītas vērtības vai tomēr jauni piedzīvojumi?

Katru reizi plānojot, kur doties, nākamajā ceļojumā saskaramies ar vienu un to pašu jautājumu: doties un jaunu un neiepazītu vietu vai tomēr atgriezties kādā no tām vietām, kur iepriekš ir būts? 

No vienas puses, atgriežoties vietā, kur ir būts ir savi plusi. Piemēram, nav jālauza galva par labākajiem veidiem kā tur nokļūt, plānošanu, kur labāk apmesties un ko ēst. No otras puses, var būt vilšanās sajūta, ja vairs nav tik labi, kā bija pirmajā apmeklējuma reizē. Varētu teikt, ka tā mums gadījās, otro reizi apmeklējot Porto. Nekas slikts īsti nenotika, bet tomēr... pēc pirmā mūsu ceļojuma par Porto sajūsminājāmies, pēc otrā - atceramies tikai pozitīvo. :) Dodoties uz jaunu vietu, var iepazīt daudz kā jauna, bet var arī vilties. Tad nu šobrīd domājam, ko darīt ar rudens atvaļinājumu (pavasara sezonu šogad diemžēl izlaižām - abiem darbi, kuru dēļ īsti nespējām "sabīdīt kalendāri"). Varianti ir vairāki, bet joprojām netiekam prom no 2013.gadā piedzīvotā...
Horta, Faial, Azoru salas

2013.gadā mēs ar Polundru izteikti bijām vulkanoloģijas pētnieki - Azoru salas un Islande viena gada laikā būtiski papildināja mūsu zināšanas par dzīvi uz salām Atlantijas okeāna vidū. Uzzinājām daudz jauna par zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem un satikām cilvēkus, kas to visu piedzīvoja un uztver kā ikdienas piedevu. :) Islandi visticamāk tuvākajā laikā neapmeklēsim - skaisti, bet nežēlīgi dārgi. Bet nenoliegšu, ka Azoru salas ļoti "velk" atpakaļ. Mēs faktiski bijām vien 2.5 salās no 9, un tik nežēlīgi gribas redzēt vēl un vēl. Katra sala tik ļoti atšķiras no citām, ka no vienas puses tu brauc turpat, bet tajā pašā laikā - pilnīgi citur. :) Un mums palika nepadarīt darba sajūta - Piku kalns mūs gaida, Sete Cidades apskate u.c. jaukumi, ko neizbaudījām. Bet... kā tad lai uzzin, vai kaut kur pasaulē nav vēl brīnišķīgāka vieta, ja ne pašiem pārbaudot? :)

Pieņemam ieteikumus. :) Kritēriji: vieta, kur skaista daba, maz tūristu, augusta beigās/septembra sākumā nav lietus sezona.


Sunday, April 6, 2014

Aizsardzības budžets - vai viss tik slikti kā to mālē?


Pēdējā laikā saistībā ar Krievijas un Ukrainas krīzi ir aktualizējies jautājums par aizsardzības jomas finansējumu. Iestājoties NATO, Latvija apņēmās aizsardzības jomai veltīt 2% no IKP. 
Mazliet atkāpjoties no raksta tēmas – mans personīgais viedoklis par aizsardzības budžetu ir tāds, ka tā ir „spēļmantiņa” lielajām valstīm, kamēr mazo valstu gadījumā aizsardzības budžets ir nepieciešams tik liels, lai nodrošinātu robežsardzi, kā arī nepieciešamības gadījumā varētu vismaz formāli pretstāvēt potenciālajam agresoram. Mazliet atkā Manuprāt, vismaz LV gadījumā budžeta izdevumu pusē ir tik daudz prioritāšu, kurām finansējums nepieciešams pirmkārt, ka par aizsardzības budžeta pieaugumu runāt šķiet bezjēdzīgi. Bet tāpēc jau demokrātija ir tāda kāda tā ir – cilvēki ir dažādi un viedokļi arī. Tomēr pēdējā laika politiķu solījumi palielināt aizsardzības budžetu mani mazliet kaitina. Man nešķiet pieņemami, ka dažu "tanku" iegāde vai modernāku ieroču iegāde, lai palielinātu LV pretestības spēju potenciālā agresora iebrukuma gadījumā par dažām stundām, ir racionāla, tajā laikā, kad bērnu slimnīcas korpusi tiek būvēti par tautas ziedojumiem. Es saprotu, ka ģeopolitiskā situācija ir ļoti sarežģīta, tomēr nedomāju, ka papildus papildus tēriņi aizsardzībai ko būtiski mainīs no stratēģiskā viedokļa. 
Tomēr ar šo rakstu netaisos spriest par aizsardzības budžeta lietderīgumu, par to lai lemj tautas iebalsotie Saeimas deputāti. Šeit vairāk par principu kā tiek atspoguļoti dati, kas, manuprāt, mazliet nepilnvērtīgi ataino budžeta reālo struktūru. LV mediji ir pilni ar ziņām, ka Latvijai tiek aizrādīts par to, netiek pildīts NATO 2% nosacījums. Un, protams, šāda veida informācijas fons veikli var tikt izmantots, lai veiktu papildus pieprasījumus budžetā, kā arī nodarboties ar pirms-vēlēšanu populismu. Tāpēc tālāk rakstā - tīri par skaitļiem, cenšoties izvairīties no liekas subjektivitātes.

Budžets ≠ IKP!

Cik reižu esmu dzirdējis un lasījis komentārus, ka 2% tas taču nekas nav. Bet cilvēki, kas ikdienā nestrādā ar budžeta skaitļiem, bieži aizmirst, ka 2% no IKP nav 2% no visiem budžeta izdevumiem. Tas ir no IKP! Bet budžeta izdevumi ir vien aptuveni 1/3 daļa pret IKP. Kas nozīmē, ka 2% no IKP, ir aptuveni 6% no budžeta izdevumiem. Un par šo lietu tiek ļoti bieži aizmirsts. Kad cilvēkam jautā, vai viņš ir gatavs 2% no saviem samaksātajiem nodokļiem tērēt aizsardzībai, tad atbilde visbiežāk būs „jā, protams”, bet kā būtu 6% gadījumā?

1.attēls. Kopbudžeta ieņēmumi pret IKP %
Datu avots: Eurostat


Kad esam noskaidrojuši, ka NATO nosacījums ir 2% no IKP (2-3.lpp), tad vērts palūkoties kāda ir valstu kopbudžeta ienākumu attiecība pret IKP. Kā redzams attēlā nr.1, tad LV attiecība ir viena no zemākajām ES. Iemesli ir dažādi, tomēr par to citreiz (zemais īpašuma nodokļu slogs, ēnu ekonomika, tranzīta sektora lielais īpatsvars u.c. faktori). Tikmēr vadībā, protams, ir valstis ar augstu nodokļu slogu un attiecīgi sniegto sabiedrisko pakalpojumu klāstu – Skandināvijas valstis un Francija. Interesanti, ka zemākais īpatsvars ir Lietuvā, kas acīmredzot saistāms ar tranzīta biznesa un naftas biznesa augsto īpatsvaru (kura devums IKP ir augsts, bet nodokļu ieņēmumos zemproporcionāls).


2.attēls. Latvijas kopbudžeta izdevumi COFOG* dalījumā, % no IKP
Datu avots: Eurostat
* Classification of the Functions of Government



Nav noslēpums, ka LV kopš iestāšanās NATO, pat tuvu nav tērējusi 2% no IKP aizsardzības jomai. Pēdējos gados tas ir tuvāk 1% no IKP. Tomēr es negribētu piekrist dominējošam viedoklim un aizsardzības resora vaimanām, ka esam sliktākie Eiropā utt. 3.attēlā ir attēloti izdevumi aizsardzībai % no IKP, kur kā redzams tiešām esam vieni no pēdējiem Eiropā. Starp citu, tas, ka Latvija aizsardzībai tērē maz nav nekāds jaunums, bet intereses pēc aicinu pievērst uzmanību cik valstis Eiropā izpilda 2% nosacījumu... Arī šajā NATO publikācijā var redzēt detalizētāku starpvalstu aizsardzības budžetu sadalījumu.


3.attēls. Kopbudžeta izdevumi aizsardzībai, % no IKP
Datu avots: Eurostat


Atgriežoties pie tā, ko rakstīju raksta sākumā - % no IKP neatspoguļo patiesās budžeta izdevumu preferences, jo budžeta ieņēmumu/izdevumu īpatsvari pret IKP starp dalībvalstīm būtiski atšķiras (1.attēls). Tāpēc interesanti paraudzīties uz 4.attēlu, kur izdevumi aizsardzībai ir attiecināti nevis pret IKP, bet gan pret kopbudžeta izdevumiem, t.i. parāda cik % no budžeta tiek tērēti aizsardzībai. Interesanti, ka šādā griezumā LV budžeta diskusijas gandrīz nenotiek – pārsvarā tiek runāts par izdevumiem attiecībā pret IKP, kas normāli cilvēkiem neko neizsaka vai rada nepareizu priekšstatu.


4. attēls. Kopbudžeta izdevumu aizsardzībai, % no kopbudžeta izdevumiem (2012.gads)
Datu avots: Eurostat


4.attēlā redzami izdevumi aizsardzībai % no kopbudžeta izdevumiem, un te LV neizskatās tik slikti kā to mēdz atspoguļot masu medijos. Aiz Latvijas ir tādas valstis kā Īrija, Austrija, Beļģija, Čehija, Slovēnija, Spānija, Portugāle un pat Vācija. Latvija faktiski ir turpat blakus eiro zonas vidējam rādītājam. Protams, jāizceļ Igaunijas augstā vieta, kā arī tas, ka Lietuva ir mums gabaliņu priekšā. Tomēr uzskatu, ka tieši šādā griezumā būtu jāraugās uz datiem. Vismaz tik ilgi, kamēr LV ieņēmumu īpatsvars pret IKP ir tik zems. Tas precīzāk atspoguļo preferenču sadalījumu budžetā, nevis tautsaimniecības struktūras īpašības. No otras puses, interesanti, kādēļ NATO ir izvēlējušies šādu benchmark - 2% no IKP, nevis piemēram 5-6% no budžeta izdevumiem.

Rezumējot: neesmu pret to, ka aizsardzības budžets, iespējams, būtu jāpalielina, tomēr tam jānotiek pakāpeniski un nepārkāpjot racionālas robežas. Esmu par to, ka budžeta plānošana ir atvērta un "lietotājiem" saprotama - t.i. dati tiek apskatīti no vairākiem aspektiem nevis atspoguļoti vienpusīgi un dažreiz arī tendenciozi. Es neiebilstu, ja aizsardzībai tērēsim 2% no IKP, bet tam ir jābūt pie nosacījuma, ka arī mūsu kopbudžeta ienākumu/izdevu īpatsvars pret IKP ir līdzvērtīgs pārējām NATO dalībvalstīm - pretējā gadījumā 2% kritērija izpilde nozīmētu, ka no budžeta aizsardzībai tērējam vairāk nekā lielākā daļa bloka valstu. Protams, rodas loģisks jautājums - vai, lai palielinātu aizsardzības budžetu ir nepieciešams palielināt arī ienākumu/izdevumu attiecību pret IKP? To nu es nemācēšu atbildēt - tam ir jābūt rakstītam partiju politiskajās programmās. Faktiski tā būs viena lieta, kuru meklēšu rudenī partiju programmās (kaut gan šaubos vai kāda no partijām būs tik progresīva, ka līdz šādām lietām vispār aizdomāsies)...

Saturday, April 5, 2014

"Siļķītes un Dillītes" - lieliska zivju ēstuve par mazām naudiņām

Jau ilgāku laiku viesojoties Rīgas Centrāltirgū skatos uz atvērto zivju ēstuvi "Siļķītes un Dillītes", bet nekādi nesanāca apmeklēt - parasti visai pilns. Tad nu iepriekšējās brīvdienās ar Polundru izdevās tikt iekšā un pat tikt pie galdiņa. Es pats neesmu ļoti liels zivju fans, bet no labi pagatavotām zivīm nekad neatsakos.
Ņemts no http://www.rct.lv

Ko es varu teikt par šo vietu? Zivju cienītājiem ļoti iesaku - feina vieta, kur var dabūt labi pagatavotas vietējās un ne-vietējās zivtiņas. Uz vietas var apskatīt kā katra zivtiņa izskatās. Ēdienkarte nav ļoti plaša, bet vairāk nekā pietiekama, lai katrs varētu izvēlēties sev ko atbilstošu. Mēs ar Polundru ņēmām mencu ar kartupeļiem (fish&chips faktiski), kā arī ceptas reņģes un ķilavmaizītes. Viss garšoja lieliski un bez liekiem akcentiem - visu ēdienu galvenais uzsvars ir pati zivs - pagatavota bez liekām "smalko restorānu tipa novitātēm". Arī piedevas kvalitatīvas, teiksim cepti kartupeļi ļoti labi, nav pārlieku eļļaini vai pārsausināti. Runā, ka šeit esošās zivju zupas ir fantastiskas - noteikti kādu dienu iegriezīsimies nogaršot.

Kamēr baudījām savu ēdienu, dzirdējām apkalpojošā staffa piebildi, ka lasis būs jāuzgaida ilgāk, jo jāaizskrien nopirkt. Un tā ir taisnība – visi gatavotie gardumi tiek gatavoti no turpat CT zivju paviljonā iegādājamajām zivīm. Tā kā sava veida zivju paviljona demo versija - vari pagaršot, ko pēc tam mājās pagatavot no nopērkamajām zivīm.

Tā kā, ja nav vēlme gatavot zivis pašam, tad šī ir laba alternatīva dārgajiem zivju restorāniem, cenas ļoti demokrātiskas. Precīzi neatceros, bet šķiet milzīgā reņģu porcija ar ceptiem kartupeļiem maksāja zem 4 eiro, bet ņemiet vērā, ka porcijas tiešām lielas. Apkalpojošais personāls ļoti atvērts un pretimnākošs - izstāstīs visu i par zivtiņu, i par pagatavošanas veidu. No dzērieniem bija gan alus (neatceros gan kāds, bet šķiet noteikti bija Valmiermuiža), kā arī daži vīni bija pieejami. Vispār šādu iestādi jau sen gaidīju Rīgas Centrāltirgū - ēdot tur gribi vai nē, bet atceries par Madrides Mercade de San Miguel vai jebkuru citu Eiropas lielo tirgu, kur uz vietas var arī labi paēst.

Vairāk bilžu:
http://www.rct.lv/lv/zinas/centraltirgu-jauna-vieta-kur-iepazit-latvijas-garsu/