Saturday, May 31, 2014

Vīne - alternatīvā komandējuma atskaite jeb kas sastrādāts aprīļa beigās


Hundertwasserhaus - jeb austriešiem arī bija savs Gaudi
Autors: Polundrs
21.aprīlī devos mācītes uz Vīni. Tas nozīmēja, ka jāsaplāno vakari un dažas brīvdienas, jo darba dienas lielākoties bija aizņemtas no 9 līdz 17:30. Ko lai sadara? Jau iepriekš, kad ar vīru apmeklējā Vīni, guvām neaizmirstamas emocijas, apmeklējot klasiskās mūzikas koncertu. Arī šoreiz nešaubījos, ka jāiet uz kādu līdzvērtīgu pasākumu (vismaz vienu!). Tā kā man ļoti patīk Vivaldi "4 sezonas", jutos laimīga par iespēju apmeklēt koncertu Karlkskirche, kur tika atskaņots tieši šis skaņdarbs! 29 EUR un biļete bija kabatā (via Classictic).
Vēl sev apsolījos, ka aiziešu uz slaveno Vīnes operu. Tā kā visas biļetes bija izgrābtas, pirms 100% zināju, ka braukšu uz Vīni, „parakstījos” uz stāvēšanu dzīvajā rindā pirms uzveduma. Tie, kas mani pazīst, zin, ka nekas netracina mani vairāk par stāvēšanu rindā, piemēram, RIMI. Nu, riebjas. Gribu visu un tūlīt :D Bet Vīnes operas apmeklējums mani tik ļoti vilināja, ka es parakstījos uz šo avantūru, cerot, ka nejauši kādam neuzbrukšu pēc tā, kad būšu „nogalinājusi” laiku, stāvot rindā pēc biļetēm. Viss oriģinālais ir vienkārši - jāņem līdzi interesanta lasāmviela un trankvilizators, nodomāju :D
Ko vēl?! Vīnē ir tik daudz ko darīt, ka jāizvirza prioritātes, jo visu paspēt nevar. Zoodārzs, Belvedere, Kunsthistorisches Museum, Shopping ... Tāds bija mans plāns pirms devos ceļā.
Otrās Lieldienas - laiks doties ceļā. Vīrs palūdza nekrampēties priekšējā sēdēklī, ja lidmašīnu šeikos, un tādējādi neradīt paniku blakussēdētājos (vienreiz Madridē tā gandrīz līdz bezsamaņai novedu blakussēdētāju :D bet bija jau arī bailīgi toreiz , btw). Sasmējos, kad AirBaltic man piešķīra vietu pie avārijas izejas, kur man priekšā nemaz nebija krēsls, kur iekrampēties. Pēc nepilnām divām stundām izkāpu Vīnes lidostā, vēl pēc stundas – biju Vīnes centrā. Atradu savu viesnīcu un kebabu stendu.
Pirmajā vakarā pēc mācībām aizgāju kājām līdz Stephanplatz pa Maria Hilfer strasse. Jauka pastaiga siltajā vakarā (ap 30 min), pie reizes varēja apskatīties, kur iet iepirkties, noskatīt kādu jauku kafejnīcu, vietu, kur nākamajā dienā iet pusdienās – vārdu sakot, izpētīt rajonu. Pa ceļam mani apreibināja ceriņu un kastaņu smarža Burggarten – sajūtas bija tik nereālas un deguns negribēja ticēt, jo vēl nesen Latvijā par ceriņiem nebija ne miņas. Tad nu tieši tajā brīdī par mani nāca apskadrība – esmu Vīnē pareizajā laikā! Tad, kad viss zied un plaukst, kad ir visskaistāk! Aprīļa beigas Vīne ir vasarīgas un burvīgas! Ja plānojat doties uz Vīni, apsveriet domu doties aprīļa beigās, pagarināsiet vasaru, un divreiz sanāks izbaudīt ceriņu, kastaņu ziedēšanas laiku, jo Vīnē dabas cikls par kādām divām-trijām nedēļām apsteidz Latviju.

Šonbrunas pils dārzs un draudzīgais pēk-pēks :)

Stephansdom var apskatīties par velti. Skaista baznīca, sevišķi vakarā, kad iekšā sadegtas daudz sveces. Par 5 EUR var uzbraukt augšā ar visai vēsturisku liftu un apskatīt naksnīgo Vīni. Taču es neteiktu, ka skats baigi aizauj elpu, ja nu vienīgi tad, kad jākāpj ārā no lifta uz gandrīz caurspīdīgajām restēm. Tumsā tās restes ir knapi redzamas :D Centos turēties braši, bet ieliekti ceļgali laikam mani nodeva. Man šķiet, ka skats varētu būt labāks dienā, nevis naktī – varētu vairāk ko redzēt. 
Nākamajā rītā – mācības. Par tām Jums nestāstīšu :P Vienā no kafijas pauzēm man ienāca prātā, ka vakarā jāiet uz operu – Štrausa Rosenkavalier! Manu entuziasmu atbalsta kolēģes no Lietuvas, Kipras un Kosovo un uzreiz pēc lekcijām dodamies. 5 min pirms pasākuma dabūjām stāvvietas balkonā, 3 EUR – ja nepatīk, nav žēl iet prom :D Ja patīk – neesmu redzējusi labāku value-for-money! Redzamība – 75%-80% no skatuves, dzird visu labi :) Turklāt – kas nebūt nav maznoīmīgs fakts – kafija un kūkas Operas kafejnīcā bija dievīgas! Kafejnīca, kas ir otrajā stāvā ir skaistāka un tur ir vairāk vietas, kur apsēsties un izbaudīt operas atmosfēru (nekā tā, kura ir blakus parterim). Cenas – pārsteidzoši demokrātiskas, par clasischer wiener cafe un nelielu kūku (mmm, cik tā bija laba!!)  samaksāju zem 5  EUR.
Man patika, ka Rosenkavalier bija klasisks iestudējums, bez modernisma piegaršas. Ja nu vienīgi izņemot faktu, ka Oktaviānu tēloja sieviete, kas bija vēl jo vairāk mulsinoši, jo operas sižetā Oktaviāns pārģērbjas par sievieti...un atpakaļ par vīrieti. Vēlāk ironizējām, ka pēdējo cēlienu varētu noslēgt arī Katy Perry „I kissed the girl, I liked it...” :D Bet tāds, kā izrādās, bija Štrausa iecerējums – Oktaviāna partija ir uzrakstīta priekš mezzo-soprano, ja var ticēt visu zinošajai Wikipedijai. Tad nu, Štrausa kungs ir bijis visai moderns :D To pašu redzēsiet jaunajā LNO Mocarta iestudējumā „Figaro kāzas” – Kerubīno partija ir uzrakstīta priekš soprano. Te var izlasīt par sievietēm vīriešu lomā Operā :) 

Rosenkavalier beidzās pēc 22iem (bija trīs pagari cēlieni, sākums - 18:00), līdz ar to viesnīcā biju visai vēlu. Cik labi, ka kebabu stends uz stūra strādā vienmēr – pēc gara stiprināšanas arī kuņgis prasīja savu. Un tad iestājās pilnīgā svētlaime. 
Nākamajā vakarā aizgājām ar kursabiedriem vakariņās uz picēriju, bija plāns doties uz centru, taču to izjauca lietus. Kā rezultātā pēc picas notiesāšanas devamies uz bāru, lai iedzertu vēl kādu kokčiku. Īrs mūs atveda uz kādas viesnīcas bāru – viss ļoti amerikānisks, saksofoni, bārmenis utt., bet vairāk pārseidza dzērienu karte - 115 lpp. Neizlēmīgi cilvēki te varētu tā arī nepiedzerties... Taču es palieku pie savas visai tradicionālās izvēles – caparinha, un nekļūdos. Visa kompānija bija apmierināta ar saviem kokčikiem, izņemot īru – viņš nez kāpēc izdomāja pasūtīt alu un dabūja „Beck’s” :D Kopumā, ja ir vēlme izbaudīt ko savādāku Vīnē, šis bārs var būt kā alternatīva - atrodas Hotel Fürst Metternich, Maria Hilfer strasse rajonā.
Piektdienas vakaru gaidīju ar nepacietību, jo biju nopirkusi biļetes uz Vivaldi koncertu Karlskirche. „4 sezonas” dzīvajā! Norises vieta – grezna baroka stila baznīca. Nebiju vīlusies ne mirkli, šis ir skaņdarbs, kas jādzird un jābauda dzīvajā! Pēc koncerta bija iespēja apskatīties baznīcu. (Pirms koncerta interneta biļete jāsamaina pie ieejas pret ieejas karti. II un III kategorijas vietas nav numurētas, līdz ar to, kas pirmais nāk, tas pirmais sēž tuvāk skatuvei. I kategorijas vietas ir numurētas. Esmu dzirdējusi, ka esot arī stāvvietas, to cena parasti ir ap 5 EUR. Lai dabūtu stāvvietu biļetes, jānāk īsi pirms koncerta un jāpērk tās turpat pie ieejas.)
Pirms koncerta nobaudīju vietējos sparģeļus turpat blakus kafejnīcā – man noveicās ne tikai ar to, ka Vīnē viss bija plaukstošs un skaists, bet arī ar to, ka bija sparģeļu sezona. Pārsvarā visur tika piedāvāti baltie vietējie sparģeļi. Un, jā, viņiem visur ir organic kults – restorānos piedāvā organic ēdienus, starp citu, cenas tiem nemaz nav astronomiskas.
Pēc koncerta jutos kā pēc labas dušas, tikai šoreiz noskalots bija nogurums, negatīvās emocijas un raizes. Izdomāju pastaigāties turpat pa rajonu – blakus atrodas skaista strūklaka, īpaši labi tā izskatās naktī. Vēlāk tūrē par to ģide stāstīja, ka strūklaka simbolizē Vīnes  kristaldzidro ūdeni, kas tiek piegādāts no kalniem. Krāna ūdeni Vīnē var dzert! Ir labāks kā Rīgā. Un jā, Vīne ir ļoti zaļa pilsēta, gaiss ir tīrs un svaigs, jo tur ir daudz koku, kā arī vējš atnes svaigu gaisu no pakalniem un mežiem, kas atrodas blakus Vīnei, turklāt satiksmes sistēma viņiem ir tik sakārtota, ka sastrēgumi īsti neveidojas un gaiss netiek piesmirdināts kā pie mums Valdemārielā.
Sestdienas dienā biju iecerējusi doties uz Belvederi no paša rīta, lai būtu tur ātrāk par tūristu pūļiem, taču manus plānus izjauca lietus. Tādēļ devos iepirkties. Starp citu - neliela atkāpe par Vīnes laiku - tas nav prognozējams pēc definīcijas, neviens to nespēj, ko atzīst arī paši austrieši. Laiks nav pastāvīgs, var mainīties vairākas reizes dienā. Var noderēt viegls lietussargs.

Iepirkšanās ielas Vīnē – Maria Hilfer Strasse un Kartner Strasse.  Blink-blink un dārgo brendu mīļotājiem – Kohlmarkt, starp citu šajā ieliņā ir pieturas vieta arī kārumniekiem (tādiem kā es un mans vīrs) – Demel kafejnīca. Saldējums tur ir vienkārši dievīgs – es tiešām nebiju gaidījusi, ka Vīne mani ar to pārsteigs, bet mango un pistāciju saldējums tik tiešām ceļ debesīs, sevišķi siltā un vasarīgā laikā. Bet, ja godīgi, tādu saldējumu es būšu gatava ēst arī ziemā. Garša ir dabiska un piesātināta, tekstūra – maiga, īpaši pistāciju saldējuma gadījumā. Mango salčiks valdzina ar savu aromātu, salduma un skābuma balansu. Šīs ir manas iemīļotās garšas, bet, ja Jums garšo kas cits – izvēle ir visai plaša ;) Divas bumbiņas un vafele maksāja, manuprāt,  EUR 2.60 ;) Ai, sāku rakstīt par iepirkšanos, bet kārtējo reizi aizmuldējos par paiku. Esmu nelabojama un to atzīstu.
Tātad - Marria Hilfer Strasse atradīsiet visādu veidu veikalus, kā arī dažādas cenu grupas. Pavisam dārgais gals šeit īsti nav. Kopumā, ja esat normāls cilvēks (ne tāds kā es – tievs, ar  garākām rokām, nekā vidēji), tad visu šeit varēsiet atrast. Hmm, man viens no mērķiem bija iegādāties gaišas džīnas – nē, nenopirku, piemēram, visā P&C nebija mana izmēra bikses! :D Rezultātā nopirku skaistu lina kleitu vasarai – šis pirkums jau iztestēts un atzīts par hyperveiksmīgu nesenajā karstuma vilnī, cerams, ka vasara vēl sasniegs Latviju. Kopumā, cenas nav lētākas kā Latvijā, ja ir vēlme iegādāties tiešām labas kvalitātes drēbes, taču vienmēr var paveikties ar atlaidēm vai var uziet kādu foršu mazu veikaliņu ;) Es uzgāju :P Kartner ielā arī var iepirkties, taču te ir daudz vairāk tūristu, bet veikali praktiski tie paši, kas ir Maria Hilfer Strasse, tikai mazliet atšķaidīti ar Hugo Boss un tml. Ak, jā, biežāk var sastapt personālu, kas runā krieviski. Jā, vēl viena lieta, ja gribat ivairīties no  burzmas – ejiet iepirkties no rīta ap 10tiem vai 11tiem, ap pusdienlaiku veikalos kļūst manāmi vairāk cilvēku – es teiktu pieckārši :)
Starp citu, sestdienā Kartner iela un Stephansplatz ir visai nebaudāmas vietas, kur atrasties. Vesela Misisipi ar tūristiem! Bet ārpus tām – ir ok ;) Tā kā iesaku sestdienu/svētdienu neizniekot uz paša centra aplūkošanu, Vīnē ir daudz, ko baudīt un redzēt.
Pēc „šopinga” izdomāju sevi palutināt manā iemīļotajā vietā ar pusdienām. Palmehaus atrodas pašā centrā blakus Albertīnai, ar skatu uz Burggarten. Būtībā tā ir veclaiku siltumnīca, kur iekšā aug palmas un ir iekārtots restorāns. Man patīk šīs vietas nepiespiestā atmosfēra. Var sēdēt arī vasaras terasē ar skatu uz Burggarten. Notiesāju kalmārus ar burvigā Grūner Veltliner glāzi, cena tīri demokrātiska priekš restorāna Vīnes centrā – 32 EUR par kalmāriem, labas kvalitātes vīna glāzi un pudeli ūdens.
Taču diena vēl nebija galā - devos uz mākslas muzeju, kas ir 5 minūšu gājienā no Palmenhaus. Kasieris paziņo, ka man ir 1.5h. Muzejs mani pārsteidza ne tikai ar ekspozīciju, bet arī ar pašu ēku, kur tas ir ierīkots. Tā ir skaista pils ar greznu centrālo ieeju, kolonnām, griestu gleznojumiem. Var apskatīties gan Hofburgu dinastijas dārgumus – piemēram, zelta tējkannu ar smaragdiem, rubīniem un dimantiem, kā arī diezgan daudz Karavadžio gleznas, ja nepatīk – tad priecēs Ēģiptes mūmijas vai monētu kolecija.
Kunst Historisches Museum (bilde no Wikipedia) - skaists, grezns muzejs
Kunst Historisches Museum - spooky ekspozīcija, kas burtiski pamodina, ja esi aizmidzis, šķiet, ka visas galvas lūr virsu, ieejot ekspozīcijas zālē. Es noraustījos, turklāt šeit iegāju īsi pirms muzeja slēgšanas,  kad blakus nebija citu tūristu, tikai šie mēmie skatieni :D 

Kunst Historisches Museum pārsvarā ir mākslas darbi līdz 19.gs. 1.5h laika ir nedaudz par maz, ieplānojiet vairāk, ja esat mākslas mīļotāji ;)  Turklāt, šķiet, tīri jauki būtu nesteidzīgi iemalkot kafiju muzeja kafūzī.
Nākamajā dienā ar kursabiedriem devos Vīnes tūrē - izbraucām loku pa Vīni, t.sk. tikām aizvesti arī līdz jaunajam rajonam - redzējām Vīnes debesskrāpjus un ANO ēku, uzzinājām, ka austriešiem ir savs Gaudi -  Hunderwasser, un tūri noslēdzām Šobrunas pilī. Tūre bija laba, bet vēl lielākas emocijas sagādaja Vīnes zoodārzs. Man šķiet, ka dienā, kad es to apmeklēju bija kaut kāda dzīvnieku paaugstinātās aktivitātes diena! Koala lācis, nevis gulēja, bet lepni staigāja kā lauva pa savu teritoriju, lemūru mazuli smīdināja, baby-panda bija "izlikusi" sevi vispārējai apskatei, pantēra un leopards ieturēja maltīti kopā un, jā ... vēroju, kā dzimst briedis :D Visu otro dienas daļu pavadīju Zoo, atzīšos - līdz slēgšanai.
Coming soon...

35 minūtes jauns :)
Nākamos darba dienu vakaros pavadīju mierīgākā režīmā, kā arī rakstīju komandējuma atskaiti :D turklāt viens vakars bija iezīmēts kopīgām vakariņām ar kursa biedriem kādā tradicionālajā austriešu restorānā ar tradicionālajiem austriešu ēdieniem. Izrādījās, ka austriešiem patīk visu fritēt, bet viņu fritējumi ir gardi un nav pārmērigi eļļani.
Pirmā maija brīvdienā devos uz Belvederi. Laiks bija jauks un vasarīgs. Nogāju gar operu, cerot, ka būs kāda biļete uz vakara priekšnesumu ar Plasido Domingo (Nabuko lomā). Kasē uz mani paskatījās kā uz vājprātīgo, bet pie operas mēģināja iepārdot biļeti par 130 EUR. Riskēt negribēju un devos uz Belvederi.
Uz Belvederi devos, lai saprastu, kāpēc tik daudzi cilvēki sajūsminās par Klimta darbiem. Nekad nebiju redzējusi tos. Jāsaka, ka dzīvē izskatās tik tiešām labi. Slavenais „Skūpsts” ir izcils manā uztverē... Bet tikai klātienē, jo, šķiet, neviens attēls (foto, plakāts, reprodukcija) nespēj nodot skatītājam īsto gleznas burvību, kas paveras klātienē. Man īpaši patika zelta krāsas izmantošana – šķiet, ka Klimtam ir izdevies, pateicoties tam, attēlot kāda intīma momenta burvību. Visa glezna zaigo, tāpat kā staro iemīlējušos cilvēku acis, kā skrien tirpiņas pār muguru no laimes sajūtas.
Belvederes gleznu kolekcija man patiesi patika. Redzēju, ka ir piedomāts pie gleznu izkārtojuma. Citos muzejos dažreiz ir tāda sajūta, ka gleznas vienkārši „salipinātas” uz sienām, tuvu viena pie otras, bez jebkādas domas, idejas – tāda kā kolāža, kas īsti neļauj izcelties vienai gleznai –  ilgi un dikti jāstaigā un jādomā, kur tad ir tas slavenais darbs visā šajā mākslas darbu pārbāgātībā (lai neteiktu "mudžeklī"). Piemēram, man Belvederē ļoti patika Klimta un Monē gleznu pretstatījums uz vienas sienas.
G. Klimt
C. Monet
Tas bija tik vienkārši, bet tik saistoši skatītājiem. Jāsaka, lai gan augsti vērtēju Klimta darbus, tomēr Monē ir mans favorīts. Viņa gleznas ir vitālas un emocionālas, un nekas nespēj nogalināt to emociju gammu, ko  tās sniedz – tās izskatās labi gan reprodukcijās, gan foto, un, protams, ir nepārspējamas, vērojot tās klātienē. Viss, vairāk negarlaikoju Jūs ar savām pārdomām par Belvederes kolekciju – kas gribēs, atbrauks ar mani papļāpāt par to pie vīna glāzes. Brauciet un baudiet Belvederes gleznu kolekciju! Ja vajag izvēlēties, vai apmeklēt kādu mākslas muzeju Vīnē, es noteikti ieteiktu Belvederi – varēs iegremdēties mākslā, bet nenoslīkt! Ak jā! Gandrīz aizmirsu – Gustava Kluča glezna vienā telpā ar Šagāla un Vasiļjeva darbiem! Ieintriģēju?!
Lower Belevedere savukārt ir skaista zelta istaba – neliela, bet skaita :) Zeltaina, zeltaina, nez kāpēc izstarojoša nevis greznību, bet prieku! Nezinu, varbūt tie ir tikai mani iespaidi un emocijas, bet tiešām - skaisti un pozitīvi. Pārējā daļā ir vācu/austriešu gleznas. Man patika, bet ja Jūs neesat pārāk lieli mākslas cienītāji un vajag izvēlēties, kur savam ceļojumam pievienot „100 gramus kultūras”, tad labāk izvēlēties augšējo Belvederi (Upper Belvedere). Īsumā par lejas Belvederes gleznām – ar savu šarmu, dažreiz nedaudz freaky... Nez kāpēc lielāko manu uzmanības daļu laupīja Kokoškas glezna. Bet tas ir normāli, arī veikalos parasti piestāju pie dārgākām šmotkām, pulksteņiem, auskariem, vīniem :D
Pēc baudpilna Belvederes apmeklējuma devos uz centru – izdomāju atkal noiet gar operu, kur, kā jau minēju iepriekš, tovakar bija plānota Plasido Domingo uzstāšanās (vīrs par mani iesmēja iepriekšējā vakarā, ka biļetes man nedabūt), nodomāju, ka, ja rinda nevīsies 2x apkārt operas ēkai, palikšu un mēģināšu iegādāties stāvvietas biļeti parterī (tur ir ļoti laba skaņa un redzamība) – man sanāca!! Jāsaka gan, ka jutos, ka it kā es gatavotos iekāpšanai lidmašīnā vai kosmosa kuģī – divas reizes bija jāstāv rindā – sākumā pēc biļetēm, pēc tam – tikšanai uz parteri. Biju laimīga, kad varēju "iezīmēt" savu vietu ar šalli (tas ir nerakstīts likums - vietas iezīmē ar šalli) un aizdoties uz operas kafūzi nedaudz iestirināties pirms izrādes – maratons triju stundu garumā kā nekā, kamēr tiec pie biļetēm un vietas :D Bet bija tā vērts! Burvīgs izpildījums, turklāt tiešām augsts līmenis visiem dziedātājiem! Visiem! Koris – burvīgs! 
Ja esat Vīne, nekautrējaties aiziet tieši pirms izrādes uz operu un nopirkt stāvvietas biļeti – ja nepatiks, varēs aiziet uz operas kafejnīcu iemalkot kafiju vai vīnu vai vienkārši doties projām, jo nebūs pazaudēta liela nauda – 3-4 EUR. Ja iepatiksies – vispār nepārspējams value for money. Nekompleksējiet attiecībā uz drēbēm, ja plānā ir stāvvieta – dāmas, Jūsu augstpapēdenes tur nudien nebūs vietā! Uzvelciet ērtas normālas, pieklājīgas drēbes un apavus, balles tērps nav obligāts.
Savā pēdējā dienā Vīnē priecājos par skaisto vasarīgo laiku, jo zināju, ka Rīgā vasara īsti nav gaidāma. Sēdēju zālē parkā un ēdu lielisku Demel saldējumu un brīnījos pati pati par sevi – cik daudz iespaidu ir manā kontā šajās bez trijām dienām divās nedēļās! Viens koncerta apmeklējums, divi operas apmeklējumi, Belvedere, Kunsthistorisches museum, shopping, Sacher Cafe, pastaigas, reibonoši pavasara aromāti, Palmenhaus, pasedēšana ar kursabiedriem pavisam amerikāniskajā bārā, arī jautra Siebenstern aliņa iemalkošana, un, protams – iegūti jauni draugi :)
Runājot par šī ceļojuma negatīvajiem aspektiem, kas man ne visai patika Vīnē - mana vislabākā ceļojumu biedra trūkums ... jo ar viņu ir vislabāk un visjautrāk ceļot, un, galvenais, garšīgāk degustēt dažādus gardumus :)


Kopsavilkums tiem, kam nav laiks un vēlme gariem stāstiem: pārbaudītās vērtības un ieteikumi
  • Pastaiga pa Vīnes centru – obligāta! Bet nebrauciet pie Stephansdome sestdienā vai svētdienā – pārāk lieli tūristu pūļi, rindas visur, pat uz populārākām kafejnīcām;
    Sacher Cafe
  • Sacher torte – var baudīt Sacher Cafe (šeit ir rindas sestdienās un svētdienās), bet lieliska versija par to ir arī Gartner, turpat netālu Kartner ielā. Cena par kūku un kafiju  ~10 EUR.
  • Opera – pat nedomājiet izlaist! Ja nebukojat 2-3 mēnešus iepriekš, tad noteikti aizejiet uz stāvvietām, value for money tāds, ka maz neliekas! Vasaras sezonā tiešraide uz lielā ekrāna turpat pie Operas (par velti). Cena par stāvvietas biļeti 3-4 EUR. Kafija un neliela kūciņa kafejnīcā 4.50 EUR (lētāk kā LNO :D).

    Vīnes šnicele zoo kafejnīcā - pusdienas :)
  • Zoo. Man patīk. Ja Jums patīk zoodārzi un dzīvnieki, Jums arī patiks. Tikai nopērciet biļeti internetā, savādāk dabūsiet stāvēt milzīgajā rindā. Kafūzis Zoo centrā nav īpaši dārgs, šnicele un sadumi tur ir garšīgi, apkalpošana ātra!  Ieejas biļete  - ap 15 EUR, šnicele – ap 10 EUR (bija laba)
  • Zoo atrodas pie Šonbrunas pils. Pastaiga pa tās parku ir patīkama saulainā dienā. Parkā dzīvo vāveres, paķeriet cienastu (riekstiņus vai sēkliņas), būs prieks gan Jums, gan dzīvniekiem. Ar čipšiem gan neindējiet vāveres, lūdzu :P :D Pils istabas arī ir skaistas,  tik skaistas, cik garas rindas tikšanai iekšā :D Es šajā reizē biju laimīga, ka gāju kopā ar grupu  (kursabiedriem) – nebija jāgaida rindā, gida komentāri bija interesanti.  Ieejas biļete pilī -14 EUR, par parka apmeklējumu nav jāmaksā. 
Panda pusdieno
  • Belvedere. Laba gleznu kolekcija. Kombinētā biļete uz Upper un Lower Belvedere maksāja 19 EUR.
  • Kunsthistorisches Museum. Māksla līdz 19.gs., Hofburgu dārglietu kolekcija, skaista ēka pati par sevi. Biļete maksā 14 EUR.
  • Palmenhaus. Viena no manām mīļākajām vietām, kas der gan vienkārši vīna iemalkošanai, gan arī maltītes ieturēšanai. Atrodas blakus Albertīnei, Burggarten.
  • Par muzeju darba laikiem. Populārakie muzeji strādā ilgāk kādā no darba dienām, tātad, ja esat komandējumā, tas neliedz Jums apmeklēt kādu muzeju. Iečekojiet laicīgi darba laikus – ja nemaldos, Albertīne strādāja līdz 21:00 trešdienā, Kunsthistorisches Museum – ceturtdienās utt.
  • Demel Cafe saldējums. Nu tik lielisks, lielisks! Mani favorīti – mango un pistāciju. Cena – atkarībā no Jūsu lieluma un ēstgribas :D Samaksāju ap 2-3 EUR par divām saldējuma bumbiņām vafeļu konusā.
  • Transports. Metro ir ļoti ērts, civilizēts un tīrs, sistēma saprotama. Vilcieni kursē ļoti bieži. Neesmu gaidījusi metro ilgāk par piecām minūtēm. Viens brauciens maksā 2.20 EUR, 24h karte maksā 7 EUR, triju dienu karte – ap 15 EUR. Sods par braukšanu bez biļetes – 100 EUR.
  • Viens lektors stāstīja, ka austriešiem  esot skaista bibliotēka. Tā ir tā pati, kas ir pretī Burggarten. Es  neesmu bijusi, varbūt Jums sanāks to apskatīties,  ja ejat garām ;)
  • Iepirkties var Kartner ielā, var Maria Hilfer Strasse, pēdējā ir lētāka un garāka, ar vairāk veikaliem. Lētāk kā Latvijā kopumā nav.
  • Spāņu mellenes un avenes Vīnē ir gardākas par tām, ko tirgo pie mums, ļoti labas. Nezinu kāpēc.

  • Končas kolēģiem, draugiem pērciet kādā supermarketā - būs ievērojami lētāk, nekā kādā spīdīgajā tūristu veikalā  vai lidostā.
  • Pašlaik Vīnē ir modē bioloģiskā pārtika – daudzos restorānos tiek piedāvāti organic kartupeļi, organic sparģeļi un tml., cenas nav astronomiskas.

  • Krāna ūdeni var dzert. Tas no kalniem - iespējams, labāks par to, ko tirgo veikalā ;)

  • Kafūžu pilsēta! Skaistas kafejnīcas, lieliska kafija un kūkas, dzīvā mūzika.





 


 
 

Friday, May 9, 2014

Vai viegli būt ekonomistam: iz personīgās pieredzes

Nesen uzstājos vienā skolēnu/studentu pasākumā, kur acīmredzami jaunos cilvēkus vairāk interesēja nevis makroekonomikas pēdējā laika norises, bet gan tas, kā ir būt par makro(ekonomistu). Ikdienā viņi redz televizorā Strautiņu un Kazāku – onkuļus, kas gudri runā, izklausās pārliecinoši, labi izskatās utt. Savā ziņā saskāros ar to, ka ir diezgan liela neizpratne par to, ar ko tad beigu beigās tie ekonomisti nodarbojas. Tas arī iemesls šim blogam – varbūt palīdzēs kādam pieņemt lēmumu studēt ekonomiku vai tieši otrādi to labāk nedarīt. :)
Tuvojas vasara, šobrīd eksāmenus kārto daudz tie, kuriem šī vasara ir „lielā izvēle”, ir jāsaprot, ko darīt tālāk. Pirmais jautājums par to vai studēt, vai tomēr uzsākt kādu darbu. Ja arī izvēle ir studēt, tad seko nākamais, un, iespējams, pat grūtākais jautājums – „kur un ko?”. Vienam nebūs jāizvēlas, jo tas jau sen zina, ar ko vēlas turpmāk nodarboties. Citam – visdažādākie izvēles kritēji – kur vieglāk iestāties, kur interesantāk studēt, kur tuvāk vecākiem (vai tieši otrādi – tālāk :) ), kur lielākas iespējas studēt budžetā, kur lētāk, kur labāki pasniedzēji, kur labākas atsauksmes, kur draugi utt. 
Man šī izvēle ir bijusi salīdzinoši viegla – jau no pamatskolas laikiem zināju, ka gribu kļūt par (makro)ekonomistu, un strādāt ekonomikas ministrijā. Godīgi sakot, vairāk pilnīgi droši neatceros, kādēļ man šāda doma radās, bet jau vidusskolas gados, tā kļuva gandrīz vai uzmācīga – uzskatīju to par vienīgo iespējamo karjeras turpinājumu. Pēc vidusskolas izvēle man nebija liela – mana apdāvinātība nebija tik liela, lai iekļūtu kādas augstskolas budžeta grupā, bet naudas līdzekļi bija, maigi izsakoties, stipri ierobežoti. Iestājos LU EVF ekonomistu programmā, maksas grupā – tēvs apsolīja 1.kursa maksu nomaksāt. Es savukārt cerēju, ka jau 2.kursā ierotēšu budžeta grupā. Viss uz to arī gāja, ja vien ne mans mūžīgais klupšanas akmens – matemātika. :) Abos semestros visos priekšmetos manas atzīmes bija 9 un 10, izņemot matemātiku, kur abos semestros šķiet bija 5nieki. Turpinājās tas pats, kas skolā – biju pārāk slinks, lai mācītos formulas. Ja zināju formulas, tad viss ok, ja nezināju, tad – nekā. 1.kurus pabeidzu ar nelielu vilšanās sajūtu – studēju tautsaimniecības novirzienā, kur šķita, ka būtu jādrillē makroekonomika vien. Bet nekā, tā vietā bija visādas dīvainas matemātikas, grāmatvedības, uzņēmējdarbības utt. 2.kursā māte man nogalvoja studiju kredītu, par ko viņai esmu ļoti pateicīgs, bez tā visticamāk man būtu jādodas strādāt un jāpamet studijas. Atceros arī strīdus ar vecākiem/vecvecākiem par to, ka nevēlos pagaidām strādāt – biju apņēmies 2.,3.,4. kursā mācīties tā, lai iekļūtu budžetā, iegūtu nepieciešamās zināšanas un iegūtu darbu savā profesijā. Vecāmāte man atrada darbu netālu no mājām, par diennakts apsargu vienā pašvaldības uzņēmumā. Nekas īsti nebija jādara (tik vien kā n-tās stundas jātīra sniegs ziemā, jāgrābj lapas rudenī un jāpļauj zāle vasarā). Bet naktis bija garas un brīvas, kuru laikā varēju mācīties. Un ilgi nebija jāgaida uz rezultātiem, pēc 2.kursa rezultātiem iekļuvu ne tikai budžeta grupā, bet pat stipendiju sarakstā. Atceros, ka 70Ls stipendija šķita kaut kas nereāli liels. :) Ņemot vērā, ka mana apsarga alga bija 10Ls diennaktī...
Bet tuvāk pie virsrakstā minētā jautājuma. Pabeidzot studijas, bija neliels apjukums – nejutos tā, ka es būtu gatavs darbam par ekonomistu – pieņemu, ka tā jūtas daudzi, kas pabeidz LU EVF – praktiskā darba pieredzes trūkums ir kliedzošs. Šķita, es taču neko neprotu. Bet tieši tajā laikā, kad pabeidzu studijas, Finanšu ministrija bija izsludinājusi vecākā referenta vakanci Makroekonomikas nodaļā. Nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt. Joprojām skaidri atceros pārrunas – mani nākamie priekšnieki uzdeva visādus jautājumus, novērtēja, ka man jau ir pirmās publikācijas, ka pārzinu SPSS utt. Nevarētu teikt, ka biju pārliecināts, ka dabūšu darbu, bet jau pēc pāris dienām, kārtējo reizi sēžot „Spalvās pa gaisu” (ja kāds vēl atceras tādu vietu Vecrīgā), saņēmu zvanu no nākamās priekšnieces, kas pat kaut kādā ziņā kautrīgi prasīja vai mani vēl interesē šī vakance. Gribējās kliegt, ka „jāā, jāā!”, bet ieturēju pauzi un tā gandrīz vai neieinteresēti teicu, ka „jā, interesē, esmu gatavs strādāt”. Atceros savu pirmo algu, kas bija 345 Ls. Piegāju pie bankomāta, un pēc tik biežajām situācijām, kad biju konstatējis, ka nevaru izņemt naudu, jo kontā nav pilnu 5Ls, pēkšņi ieraudzīju 345 Ls. Likās, ka ar tādu naudu var pusgadu izdzīvot. :D Kopš tā mirkļa ir pagājuši daži gadiņi... Paspēju pastrādāt Finanšu ministrijā, ātri kāpjot pa karjeras kāpnēm, un nu jau gandrīz 4 gadus strādāju Latvijas Bankā. Šie astoņi gadi ir bijuši ļoti aizraujoši, un man kā relatīvi jaunam ekonomistam, neatsverami no pieredzes viedokļa. Ekonomikas krīze, kas aizsākās 2008. gadā, uzreiz iemeta mani, peldēt-nepratēju, ne tikai baseinā, bet gan okeānā. Un jāsaka, vairākas reizes es slīku, aizrijos ar ūdeni, bet turpināju peldēt. Šo gadu laikā, iepazinos ar labākajiem aroda meistariem tepat Latvijā un ārzemēs. Īpaši vērtīgas bija SVF un EK misijas uz Latviju 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā – no viņiem mācījos, ko jaunu katru dienu. Atceros, kā nācu mājās, un lasīju grāmatās par to, par ko šodien dzirdēju runājam SVF. :)
Apkopojot savu līdzšinējo pieredzi, ekonomista, jeb manā gadījumā makroekonomista amatam ir vairākas priekšrocības, bet tāpat ir arī trūkumi:
  • Darbu var dalīt trīs lielās grupās: analītikā (pēdējo makroekonomisko datu analīzē, cenšoties izskaidrot, uz ko norāda dati), prognozēšanā (mēģinājums ar formalizētām vai neformalizētām metodēm noprognozēt, kādi būs šie dati nākotnē), kā arī izpētē (mēģinot ilgākā laika periodā izprast kādu makroekonomikas šķautni, nozari, sakarību, datu īpašību utt.).
  • Vai tas ir rutīnas darbs? Jā, tā varētu teikt. Īpaši, gadījumos, kad ekonomikā nav būtisku pārmaiņu. Preses relīžu un dažādu pārskatu, ziņojumu rakstīšana prasa kreativitāti un dažreiz „izkāpšanu no ierastajiem rāmjiem”, jo bieži gadās, kad vairākus mēnešus pēc kārtas pa lielam preses relīzē patiesais teksts, ko būtu jāraksta ir „ Lielu jaunumu nav”. Protams, ir saasinājumi, kā jebkurā darbā, bet es pat teiktu, ka tas ir ekonomista darba jautrākie un interesantākie brīži. Tāpat ir konferences, rūpnīcu apmeklējumi, dažāda veida diskusijas u.tml. pasākumi, kas izkrāso ikdienu. Komandējumi? Jā, tādi ir. Tik nekad neesmu īsti sapratis tos cilvēkus, kas sajūsminās par komandējumiem. Visticamāk jāceļas nenormāli agri, lai nokļūtu uz avioreisu, kas startēt 7os, tad pilna diena sanāksmē, un skrējiens atpakaļ uz lidostu, lai jau vēlu naktī atgrieztos atpakaļ mājās...un celtos nākamajā dienā, lai atkal ietu uz darbu un vēl atskaitītos par komandējumu grāmatvedībai un vadībai. :)
  • Lieta, par kuru es nebiju aizdomājies, sākot studēt šo novirzienu. Šis darbs prasa lielu psiholoģisko noturību. Pirmkārt, tāpat kā futbola trenera darbā – kamēr viss ir labi, uzvar komanda, kad komanda zaudē – vainīgs treneris. Līdzīgi ir arī ekonomista amatā – kamēr ekonomikā viss ir ok, neviens par tavām prognozēm, komentāriem, bažām, aizrādījumiem neliekas ne zinis. Tiklīdz ir problēmas, tā vainīgs ir ekonomists/prognozētājs. Tava darba kritika - tā ir neatņemama makroekonomista darba īpašība. Otrkārt, makroekonomists vienmēr būs „iespiests” dažādu interešu grupu vidū. Makroekonomika un īpaši prognozes, ir tā lieta, ar kuras palīdzību var veiksmīgi manipulēt politiķi. Tāpēc viscaur savai ekonomista karjerai esmu bijis pakļauts lielākam vai mazākam spiedienam. Un vismaz man personīgi, tā ir tā lieta, kas diezgan pamatīgi mazina motivāciju.
  • Ar tiešajiem priekšniekiem un kolēģiem man gan ir fantastiski veicies. Abi tiešie priekšnieki, kas man ir bijuši, ir/bija ne tikai labi skolotāji profesionālā ziņā, bet arī lieliski paraugi tam, kā šis darbs ir veicams, un ka vēl svarīgāks, savienojams ar personīgo dzīvi. Apbrīnoju abu priekšnieku darbaspējas, fizisko, bet vēl vairāk garīgo noturību. Savukārt kolēģi man ir/bija tādi, ar kuriem gods kopā strādāt, no kuriem daudz mācos un smeļos pieredzi. Manuprāt, tā bieži ir nenovērtēta priekšrocība, kad kolēģi ir tavi skolotāji. Joprojām gandrīz katru dienu iemācos ko jaunu no saviem kolēģiem, kas ir eksperti katrs savā jomā. Un esmu viņiem par to ļoti pateicīgs - man kā ekonomista uzskatu sistēma pa lielam veidojas tieši no blakus esošo kolēģu uzskatiem.
  • Kas ir ekonomista darba plusi? Iespēja līdzdarboties procesos, kas svarīgi valstij, relatīvi labs atalgojums, inteleģenti kolēģi, bezgalīgas iespējas attīstīties. Turklāt ekonomista profesijai priekšrocība ir arī starptautiskums. T.i., tavs zināšanu komplekts būs vienlīdz noderīgs gan Latvijā, gan Mozambikā, gan Briselē. Protams, kā jebkurā gadījumā, ir nepieciešam zināma adaptācija. Bet, piemēram, tas nav kā tieslietās, kur vietējo normatīvo aktu pārzināšana nedod nekādu priekšrocību citā valstī.
Kas, manuprāt, jāzina labam makroekonomistam?
  • Pirmkārt, makroekonomikas un mikroekonomikas teorijas. Zinu, ka tās mācoties augstskolā, bez praktiska pielietojuma, šķiet mazvērtīgas, bet tā tas noteikti nav. Tagad nožēloju, ka augstskolā tā domāju.
  • Ir nepieciešamas labas zināšanas makroekonomikas blakus disciplīnās – uzņēmējdarbībā, tiesību zinātnē, grāmatvedībā, finansēs, optimizācijas teorijā, finanšu tirgos, matemātika, menedžmentā u.c. Un tikai tagad, pēc n-tajiem gadiem praktiskas pieredzes es tiešām saprotu, cik ļoti tas viss ir vajadzīgs, un tiešām nožēloju, ka neklausīju pasniedzēju Brēķi, kad viņš mēģināja izaurēt mums integrēšanu. Es nepiekrītu tiem, kas teic, ka LU EVF to nevar iemācīties. Var, problēma ir gan studentu (galvenokārt), gan pasniedzēju motivācijā.
  • Psiholoģiskā noturība. Kā jau teicu, ir nepieciešama spēja būt aukstasinīgam, saglabājot mieru stresa situācijās. Tāpat ir nepieciešams savs mugurkauls, t.i. nelokāmība, bet tajā pat laikā jābūt gatavam kompromisiem un pats galvenais – spēja ieklausīties citos un pielāgoties viņu viedoklim. Īpaši labi, to esmu apguvis savā tagadējā darba vietā – kur katrs man kolēģis priekš manis joprojām ir lielas personība, ar savu uzskatu sistēmu/pieredzi. Iepriekš esmu daudz pieļāvis kļūdas, uzskatot, ka man ir taisnība. Bet, jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka nevaru zināt/kontrolēt visu.
  • Intuīcija. Tā ir lieta, kas iespējams Latvijā ir pārāk nenovērtēta, īpaši no politikas veidotāju/priekšniecības puses. Diemžēl pagaidām, taisnvirziena atbildības/pienākumu shēma joprojām nedod iespēju paļauties uz ekspertu intuīciju. Ja agrāk lietoju intuīciju, lai prognozētu ekonomiskos rādītājus, tad ar laiku sapratu, ka tā nevienam nav vajadzīga – tai neviens neuzticas. Intuīciju gan joprojām izmantoju, lai mēģinātu prognozēt ekonomiskos notikumus, un pieprasījumu pēc analīzes. T.i. mēģinu analizēt notikumus, pirms man tiek uzdevums tos analizēt. :)
  • Spēja raudzīties plašāk, „ārpus rāmjiem”. Nedrīkst ieciklēties uz standarta metodēm, kas apskatītas grāmatās, teorijās. Jābūt kreatīvam un spējīgam izmantot datus, kas nav tradicionāli, redzēt lietas, ko ikdienā cilvēki neredz. Pievērst uzmanību detaļām, kas iespējams sākotnēji šķiet mazsvarīgas.
  • Nākamajai ekonomistu paaudzei – programmēšana. Jau šobrīd programmēšanas spējas makroekonomistiem tiek vērtētas augtu, bet redzot kā šī zinātne attīstās, esmu absolūti pārliecināts, ka pēc ~10 gadiem makroekonomistiem pat „entree level” gadījumā būs jāpārzina programmēšanas valodas, vismaz VBA. Tāpat arī statistikas/ekonometrijas programmas - eViews, SPSS, STATA, MatLab, R utt.
  • Valodas, jo vairāk valodas pārzini, jo labāk. Tas gan nav tikai šai profesijai, bet tomēr jāuzsver, jo tas ļauj izmantot plašāku datu/informācijas loku, sarunāties ar vairāk cilvēkiem, iegūt vairāk viedokļus. Valodu zināšanas tiešām paver iespējas.
  • Matemātika. Protams, var pietikt ar matemātikas pamatzināšanām, bet, ja ir vēlme darboties nopietnā ekonomikas pētniecībā, tad matemātika nepieciešama augstā līmenī. Attiecīgi, tas, ko māca augstskolā - robežas, integrēšanas, maksimizācijas principi, utt. Tāpat arī jāpārzin ekonometrijas galveni pamatprincipi.
  • Prezentēšanas prasmes un publiskā runa. Bez šī – nu, nekādīgi. Jāuzstājas gan kolēģu priekšā, gan vadības priekšā, gan konferencēs, darba grupās, tv, radio. Šo, protams, nav iespējas iegūt bez pieredzes, tomēr kaut kādām iestrādnēm būtu jābūt veiktām jau skolā/augstskolā.
  • Spēja mainīties un iet līdzi laikam. Ekonomika nepārtraukti attīstās, t.sk. seko līdzi tehnoloģikajam progresam. Tāpat arī ekonomistam ir jābūt gatavam praktiski pielietot jaunākās ekonomikas teorijas praksē un jābūt lietas kursā par aktuāliem pēdējā laika pētījumiem/atklājumiem.
  • Jāspēj domāt globāli. Ekonomika mainās, ar vien mazāka ir starpvalstu robežu nozīme, bet lielāka - globalizācijai, globālajām piegāžu ķēdēm, starptautiskajai darba dalīšanai, IT attīstībai.
  • Lai izvairītos no rutīnas, nepieciešams arvien paplašināt savu redzējumu par ekonomiku. Nepietiek ar to, ka pastāvīgi tiek pētīta viena ekonomikas disciplīna, jāredz plašāk. Šobrīd arī pats pēc 8 gadu darba analizējot reālo ekonomiku, arvien vairāk skatos citās apakšdisciplīnās - fiskālajās lietās, starptautiskajā tirdzniecībā, ekonomiskās politikas veidošanā utt.
  • Teiksiet Latvijā ir ekonomistu pārprodukcija? Kvantitatīvi tā arī, iepējams, ir. Bet cik daudzi atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem? :)
Tas nu aptuveni ir tas komplektiņš, kas ekonomistam būtu jāzina - ceru, ka kādam, kam tas vajadzīgs, kļuva skaidrāks. Tomēr, protams, pieredze katram ir atšķirīga - šī ir vien manējā. Pieņemu, ka manai kolēģei Agnesei ir cits stāsts, Strautiņa kungam savs stāsts, un katram no mums ir savas stāsts. Iesaku kārtīgi apdomāt izvēli - ekonomists tā  gluži nav tikai profesija, tas vairāk ir dzīvesveids. :)