Wednesday, May 20, 2015

Grāmata pastkastē

Ņemts no: http://www.itespresso.es 
Pagājušajā nedēļā, nākot mājās, saskāros ar situāciju, ar ko laikam katrs pilsētā dzīvojošais regulāri sastopas. Taisot vaļā pastkastīti, no tās izvēlās kopotie raksti. Šoreiz sējuma autors bija "Rimi". Vienlaikus tika atsūtīti 3 reklāmas materiāli – ierastā akciju avīze, nu jau žurnāla statusam atbilstošais "Gardēdis" un vēl kaut kāds meistarojums, kas vēstīja par saulainās vasaras iestāšanos. Kopā 48 lapaspuses kvalitatīva poligrāfijas materiāla, 40 no tām pēc labākajiem glancētu žurnālu standartiem.
Pēc būtības man nav iebildumu pret reklāmām, pats dažreiz pašķirstu šīs avīzes, lai saprastu, ko var nopirkt (tiesa daru to arī internetā). Bet regulāri domāju – diez cik liels reklāmas budžets tiek iztērēts, lai man katru mēnesi pastkastītē samestu veselu grāmatu ar reklāmām (jo vēl taču nāk klāt citi sējumi no kopotajiem rakstiem – "Prisma", "Maxima", "Domina", "RD" utt.)? Tomēr "Rimi" pēdējā gada laikā ir bijis izteikti uzstājīgākais. Es domāju par šīs reklāmas efektivitāti. Manu (uz pieņemu, ka arī citu mana rajona iedzīvotāju) veikala izvēli primāri nosaka tā novietojums un līdzšinējā pieredze (t.i. cenu līmenis, preču klāsts, personāla attieksme utt.). Manu pārtikas veikala izvēli (ilgākā laika periodā) diez vai ietekmēs tas, ka šodien zeķubiksēm ir atlaide, un kā vienmēr atlaide ir lasim/forelei. Es drīzāk novērtēšu to, ka man iepriekšējā reizē ir paticis tur iepirkties (atradu sev vajadzīgo preci, cena bija ok, un vispār viss bija labi).  
Ņemot vērā, ka "Rimi" ir salīdzinoši labi attīstīta lojalitātes programmas IT sistēma, vai nevar kaut kur uztaisīt opt-out principu, t.i. es atsakos no bukletiem, žurnāliem utt., bet par to saņemtu klāt citu labumu? Vienalga kādu… lielāku cash-back % lojalitātes programmā, ietaupītās naudas ziedojumu bērnunamam, vai algas pielikumu veikala apkopējai. Saprotu, ka šāda sistēma būtu čakarīgāka pasta piegādātājiem, jo ir taču vienkāršāk katram pastkastītē iemest pa grāmatai
Teikšu godīgi, ja būtu šāda opt-out principa iespēja, tad tas manās acīs zīmola pievilcību tikai paaugstinātu. Man nav ne mazākās sajēgas cik mūsdienās maksā poligrāfijas pakalpojumi, bet pieņemu, ka tā grāmata, ko katru mēnesi izķeksēju no pastkastītes, kaut ko maksā – uzņēmumam, galapatērētājam un…dabai. Pat, ja tā grāmata izmaksā vien 0.30 Eur, tad vien 1000 cilvēkiem atsakoties no šīs grāmatas, varētu ietaupīt 300 Eur, ko var patērēt racionālāk. Es, kā patērētājs, došu treknu plusu tai veikalu ķēdei, kas pirmā būs spējīga atteikties no šīs prakses (sorry, poligrāfijas nozares pārstāvji).
 P.s. Nezinu vai esat pamanījuši – bet "Rimi" un "Prisma" pēdējā laikā ir ļoti satuvinājušies attiecībā uz akcijas produktiem. Varbūt tikai sakritība, bet pēdējā laikā ārkārtīgi daudz produkti vienlaikus ir ar atlaidi gan vienā, gan otrā veikalā.
 

Monday, May 18, 2015

Gūtā mācība (CTB-Locker vīruss)

Līdz šim esmu bijis visai veiksmīgs attiecībā uz datoriem un vīrusiem. Ir bijuši visādi "trojāni" u.tml., bet pa lielam nekad lielas problēmas nav bijušas (nu, izņemot daudzās stundas, kas nepieciešamas uz datu migrāciju un kompja pārinstalāciju). Šoreiz gan kapitāli "atrāvāmies" - vienam no mājas kompjiem parādījās uzraksts par to, ka mūsu personīgie faili (dokumenti, bildes) ir nokriptēti, ja nesamaksāsim izpirkuma maksu cik tur to stundu laikā, tad beigas klāt. Iepriekš biju saskāries ar šā vīrusa fake paveidiem, kad vienkārši palaid kādu no anti-malware programmām, un nelūgtais viesis ir prom. Tomēr šoreiz atrāvāmies uz īsto ctb-locker vīrusu vai kādu no tā neskaitāmajiem paveidiem. Faili nobloķēti ar paplašinājumu .exx. Forumos teic, ka ar faktiski neuzlaužamu kodu.
 
Aptuveni šādi izskatās CBT-locker darbībā
Ko darīt šādos gadījumos? Izlasot milzum daudz literatūras par šo tēmu, varu ieteikt šādas lietas:
1) Prevencija ir pats galvenais, ko datora lietotājs var darīt lietas labā. Anti-vīruss + anti-malware programmatūrai jābūt instalētai  un apdeitotai. Tomēr arī tas nesniedz 100% garantiju - jābūt regulāriem back-upiem (rezerves datu kopijai), kas līdzēs arī gadījumā, ja kādu dienu cietais disks aizies "pie Dieviem".
2) Ja tomēr saskārāties ar šo paziņojumu, es ieteiktu nemaksāt izspiedējiem. Garantijas nav nekādas, ka datus izdosies dabūt atpakaļ. Turklāt, maksājot atbalstīsiet šādu "biznesa modeli".
3) Ja vīruss ieperinājies Jūsu datorā, tad prātīgākais ir palaist vismaz 2-3 dažādas anti-malware programmas, lai pārbauda Jūsu datoru un iznīcina tur ieperinājušos "nedraugus".
4) Tomēr tas neatrisina datu nepieejamības problēmu. Atsevišķos gadījumos, (ja vīruss ir no vecajām tā versijām) var palīdzēt Windows "restore previous version" funkcija, ko var aktivizēt nospiežot ar labo taustiņu uz vēlamo failu.
5) Ja ir regulāri veikts Windows back-up, tad var izmantot to, lai atgūtu vismaz daļu no failiem.
6) Ja back-up nav izmantots, tad, ir iespējams mēģināt shadow explorer, kas ļauj atrast failu vecākas versijas. Bet jāteic, ka jaunākie ctb-locker tipa vīrusi šo opciju arī iznīcina.
 
Ctb-locker gadījumā "zāles" diemžēl ne vienmēr palīdz, tāpēc pats svarīgākais ir prevencija - datora aizsardzība (un prātīgā rīcība internetā) kā arī regulāri back-upi.
 
P.s. Kas attiecas uz mums, tad īstenojās mēreni negatīvs scenārijs. Dabūjām "svaigu" vīrusa versiju, pazaudējām datus, kas bija uz viena no datoriem. Labā ziņa, ka ir rezerves kopijas mums svarīgajām lietām, sliktā ziņa - back-up taisīts pasen, tāpēc daļa datu ir aizgājušas nebūtībā.
 
P.p.s. Palīdz arī apziņa, ka nekas nav mūžīgs - jābūt gatavam uz to, ka pazaudēt var visu. Tāpēc vēlams svarīgākajiem failiem taisīt 2-3 rezerves kopijas dažādos veidos (ārējie cietie diski, mākoņošana u.tml.). Un galvenās atmiņas un pieredzi...glabāt galvā. :)
 

Friday, May 8, 2015

Bēglis = migrants, migrants ≠ bēglis

Pēdējās dienās soc. tīklos aktualizējusies diskusija par migrāciju/bēgļiem. Tad nu nespēju noturēties un šo tēmu nenokomentēt. Jāatgādina gan, ka tas ir mans personīgais viedoklis un nav saistīts ar manām profesionālajām gaitām, un nepārstāv jebkādu institucionālo viedokli.
Ņemts no: Flickr.com
Man ļoti nepatīk tas, ka diskusijās tiek likta vienādības zīme starp migrantiem (ar migrantiem šā raksta kontekstā saprotam imigrantus) un patvēruma meklētājiem jeb bēgļiem (vai vismaz man tāda sajūta ir radusies). Vismaz no ekonomiskā viedokļa šie abi jēdzieni ir pilnīgi dažādi. Migranti ir daudz plašāks jēdziens, kas sevī iekļauj, piemēram, migrāciju darba dēļ (atrod darbu LV), ģimenes apstākļu dēļ (ieprecas) vai citu iemeslu dēļ, t.sk. politisko motīvu dēļ. Tikmēr bēglis/patvēruma meklētājs galvenokārt pārstāv vien šauro definīciju – ir spiests pamest savu valsti karadarbības, politiskās, reliģiskās, etniskās piederības diskriminācijas vai kādu citu līdzīgu iemeslu dēļ. Attiecīgi atšķiras arī šo personu grupu loma un pienesums migrācijas galamērķī, šajā gadījumā Latvijā. Bēglis/patvēruma meklētājs visticamāk (protams, ar izņēmumiem) ir papildus slogs valsts budžetam (PMLP informācija). Jānodrošina dzīvesvieta, barošana, pabalsts utt. Šo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā un darba tirgū parasti ir visai ilgstošs un grūts process. Migrants tā plašajā definīcijā visbiežāk agri vai vēlu tomēr ir pienesums valsts budžetam. Viņš ir brīvprātīgi devies uz migrācijas galamērķi, visticamāk, ar kādu noteiktu plānu, kā sevi nodrošināt.
Kāpēc mani šī tēma uztrauc? Savos makroekonomikas rakstos jau sen atklātāk vai mazāk atklāti – starp rindām – mēģinu pateikt to, ka agri vai vēlu pie diskusijas par (im)migrāciju būs jāatgriežas. Pēdējos gados diskusijas par migrāciju galvenokārt aprobežojās ar (em)igrāciju saistītiem jautājumiem, bet šobrīd vitāli svarīgs kļūst arī pretējais virziens. Apzinos, cik ļoti tā ir jutīga, īpaši nacionālajam uzskatu spārnam. Bet no ekonomikas viedokļa, ļoti vienkāršojot, ir divas opcijas – ar ierobežotu migrāciju, bet bez izaugsmes vai ar migrāciju un iespējamu ekonomikas izaugsmi. Latvijas sabiedrība noveco, un pat ja (pieņemsim, ka brīnumi notiek), pēc gadiem desmit Latvijā sāks dzimt vairāk nekā mirt, tad tas būs daudz par vēlu, lai stutētu LV ekonomiku, tas nozīmē, ka pozitīvu efektu no tā jutīsim vien pēc vairākām desmitgadēm. Līdz tam laikam demogrāfiskā slodze pieaugs arvien vairāk, par ko savulaik savā rakstā labi aprakstīja mans kolēģis A.Meļihovs (īpaši sadaļa "kas gaidāms 2030. gadā). Protams, negatīvo demogrāfisko ietekmi var apslāpēt kapitāla un produktivitātes pieaugums, bet vismaz šobrīd šajā kontekstā neesmu optimistisks (par to vairāk manā vidēju ienākumu slazda rakstā).
Pēdējos gados, man ir izdevies iepazīties ar vairākiem migrantiem (domāju, ka katrs Rīgā dzīvojošais pazīst kādu), kas ir ievākušies uz dzīvi Latvijā. Un te es nedomāju termiņuzturēšanās atļauju tīkotājus, bet gan cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ ir izdomājuši pārvākties uz dzīvi Latvijā. Viņi ir sākuši savu nelielo biznesu Latvijā, palaiduši bērnus vietējās skolās, maksā nodokļus un pakāpeniski apgūst latviešu valodu. Daļa no viņiem agrāk vai vēlāk pieteiksies Latvijas pilsonībai. Mans uzskats ir, ka Latvijai ir nepieciešama gudru un strādīgu cilvēku imigrācija. Protams, varam noslēgties, nelaist nevienu iekšā, tad arī dzīvosim savā "lauku sādžā". Man nav iebildumu pret saprātīgiem imigrantiem, kas ciena vietējo kultūru, strādā šeit, maksā nodokļus, mācās valodu, apgūst vietējo kultūru utt. Bet arī mums būtu jādod kaut kas pretī. T.i. domāju politiķiem būtu jāpiedomā pie "policy framework", kā ātrāk integrēt šos migrantus sabiedrībā, nodrošinot viņiem pieeju sociālajiem pakalpojumiem tikpat kvalitatīvi cik vietējiem iedzīvotājiem – šajā jomā bieži vēl grēkojam.
Lielais jautājums, kas stāv priekšā mūsu politiķiem (pasarg' Dievs :) ) ir par to, kā padarīt imigrāciju kvalitatīvu (tas gan ir jautājums, kas nodarbina lielu daļu valstu). Tas ir kā padarīt Latviju pievilcīgu strādīgiem, gudriem un saprātīgiem cilvēkiem. Saprotu, ka par šo tēmu viedokļi var būt krasi dažādi, bet diskusija ir nepieciešama, "strausa politika" šajā gadījumā ne pie kā nenovedīs. Rezumējot, manuprāt, ir jābūt divām dažādām diskusijām – vienai par bēgļiem, otrai par migrāciju – nevajadzētu to visu jaukt vienā lielā zupas katlā.  

Thursday, May 7, 2015

Krituši nacionālie stereotipi

Zinu, ka par šo ierakstu visticamāk "atraušos" no soc. tīklu lietotājiem. Gan jau, ka nacionāļi, spriežot pēc mana vārda un uzvārda, klups krāgā un teiks, ka es esmu "okupanta" dēls vai mazdēls... saprotu, ka jautājums sāpīgs un jutīgs – īpaši ģeopolitiskā fona dēļ.

Savus nu jau 30 gadus nodzīvoju mērenā ilūziju pasaulē. Tā nu sanāca, ka ienācu ģimenē, kur tēvs ir krievs, bet māte - latviete. Pa tēva līniju uzreiz jāteic ir tikai krieviskas saknes, vecais tēvs un vecmamma (lai vieglas viņiem smiltis) izceļojušies pa visu bijušo Padomju Savienību, beigās "piezemējās" tepat, Ventspilī. Savukārt no mātes puses asinis ir "karstākas" - vectēvs īsts ukrainis, savas valsts patriots līdz pēdējam elpas vilcienam, bet vecmamma - īsta vietējā, latgaliete. Kāpēc es to rakstu? Lai Jūs, dārgie lasītāji, saprastu kontekstu. Savus 30 gadus nodzīvoju vidē, kur saskāros ar dažādām tautībām un mentalitātēm, un biju absolūti pārliecināts, ka LV nav vai gandrīz nav tā saucamās "nacionālās problēmas". Un tikai nesenie notikumi Ukrainā, un to provocētās sekas lika man paraudzīties uz visu citā gaismā.
 
Bērnībā un jaunībā nebija daudz epizožu, kas man liktu domāt, ka viena vai otra tautība ir savādāka, citādāka vai labāka. Jā, vecvecāki mazliet vilka uz to, ka "esi uzmanīgs ar tiem otrajiem", bet netiešā veidā. Tēvs vienmēr centās izcelt Krievijas varenību, māte - visu latvisko. Nezinu, vai tādēļ, ka ar māti pavadīju daudz vairāk laika, vai tādēļ, ka mācījos LV skolās, bet esmu izaudzis par izteiktu latvieti. Ar Krieviju sevi neasociēju. Bet diezgan bieži vietējiem to pat ir grūti pieņemt - ja jau krievisks vārds/uzvārds, tad neiespējami, ka patiesībā "tīrs latvietis". :) Līdz kādiem 20 gadiem dzīvoju ar domu, ka latvietis un krievs var būt "draugi", tāpat kā Toms un Džerijs - it kā kaķis un pele, bet tomēr var būt draugi.
To, ka tā, iespējams, nebūs, sāku saprast padsmit gadu vecumā. Kādā 7-8.klasē, ar savu draugu, latvieti, gājām pa parku, kad "piekasījās" bariņš kriviski runājošu bērnu. Klasiskais stāsts - dod naudu vai piekausim un tāpat atņemsim. Neatceros, ko es viņiem pateicu, bet to izdarīju tīrā krievu valodā. Uz ko pretī toreiz dabūju frāzi: "Ā, ti ruskij? A tvoj drug tože ruskij?". Teicu, ka "Nē, tas mans draugs, latvietis". Reakcija mani toreiz šokēja "Togda, mi pobjom evo, a ti možes postojatj tut". Neatceros vairs situācijas risinājumu, pa purnu neatrāvāmies, jo šķiet, es ļoti sadusmojos par šādu reakciju un atradu ko pateikt pretī. Atceros tikai to, ka tajā 13-14 gadu vecumā pirmo reizi sastapos ar realitāti. Kādu laiku vienalga tam nespēju noticēt. No otras puses bija pozitīvi piemēri - bieži mainīju skolas, un redzēju, ka klasēs ir krievu tautības cilvēki, pret kuriem attiecas pilnīgi normāli. Bet pamanīju ko citu. Aizspriedumi bija vecākiem. Vienā gadījumā vecāki pat negribēja, ka es - "krievs" sēžu pie galda ar viņu atvasi. Tas nekas, ka nepratu ne rakstīt, ne lasīt krieviski. Aptuveni tajā pašā laikā, dabūju no sava tēva nievājošas piezīmes par to, ka uz savu dzimšanas dienu gribu ciemos uzaicināt draugu, latvieti, kas vēlreiz lika domāt par realitāti.
Un, lai arī ikdienā likās, ka problēmu nav, šīs epizodes turpināja krāties, bet prāts joprojām tās ignorēja. Un šķiet, ka ne man vienam ir līdzīga situācija - arī sabiedrībā ir tā, ka it kā problēmu nav, bet, iespējams, tas ir vien tādēļ, ka tā gribās domāt.
 
Kad sāku patstāvīgu dzīvi, arvien vairāk sāku apjaust realitāti. Ok, politiskais līmenis vispār ir cita lieta - visas tās nacionāļu (abu pušu) aktivitātes man riebjas, tās visas ir virzītas uz destruktīvismu un pagātni, nevis konstruktīvismu un nākotni. Politika joprojām dzīvo 20.gs. četrdesmitajos, piecdesmitajos gados un nedaudz vēlākos periodos. Joprojām tiek runāts kurš kuram ko nodarīja, kurš vainīgs un kuram par ko kas tādēļ pienākas. Bet par to, kā dzīvosim tālāk, joprojām nav soc. diologa.
Iestājos universitātē, un pēkšņi ieraudzīju, ka kursā dabīgi izveidojās divas cilvēku grupas - "krieviski runājošie" un "latviski runājošie". Vien daži cilvēki spēja būt pietiekami atvērti, lai "būtu abās grupās". Arī darba gaitās redzēju to pašu noslāņošanos, varbūt mazāk izteiktu, bet tomēr.
 
Ukrainas notikumu kontekstā, manī notika pavērsiens. Es beidzot ieraudzīju to, ko līdz šim manas smadzenes negribēja redzēt un kam neticēja. Latvijā dzīvo divas lielas kopienas, un komunikācija starp tām ir ierobežota. Es līdz šim 98% savas dzīves pavadīju latviešu kopienā - runāju latviski, strādāju darbu latviski, skatos LV televīziju, lietoju LV medijus utt. Arī paziņu loks man galvenokārt latvieši. Bet, sākoties Ukrainas konfliktam, ieraudzīju "otru pusi", kas izrādās, dzīvo tepat blakus, paralēlajā informācijas telpā. Un šajā gadījumā es negribu runāt par to, kura informatīvā telpa ir labāka/sliktāka utt., vienkārši man tas bija atklājums un šķiet nepieņemami, ka vienas valsts ietvaros cilvēki joprojām ir tik sašķelti. Integrācijas politika? Kāda vēl integrācijas politika - tā nav sasniegusi absoulūti NEKO Latvijas 24 gadu pastāvēšanas laikā. Es ieraudzīju citu tautību (ne tikai krievus) cilvēkus, kuri ir LV patrioti, bet dziļi sevī jūtas pamesti un nevienam nevajadzīgi, nesaprasti. Teiksiet – paši vainīgi. Jā, daļēji tā ir.  Bet mani pārsteidza, tā milzīgā plaisa, kas ir starp abām mediju telpām. Lielākajai daļai iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas, kas notiek "otrajā informatīvajā" telpā. Tur var piesaukt Putinu un Krievijas finansējumu un vēl viskautko, bet bez visa tā, redzams cik savādāk vienus un tos pašus notikumus uztver cilvēki. Runājot ar krieviem, pēdejā laikā redzu to, ko nekad agrāk nebiju redzējis - aizvainojumu. Ne jau tikai pret valdību (tāds aizvainojums ir visiem :)), bet pret savu vietu valstī.
 
Līdz šim, mans viedoklis bija, ka krievu tautības cilvēki LV nav apspiesti, nav ierobežoti, un viņiem ir visas tās pašas iespējas, kas ir latviešiem. Vajag tik gribēt iemācīties valodu un vēsturi, un viss būs kārtībā. Un šis viedoklis man laikam arī joprojām ir spēkā. Man nav bijis nekādu problēmu sava vārda/uzvārda dēļ - varēju dabūt darbu valsts pārvaldē un nekad neesmu jutis pret sevi savādāku attieksmi. Bet tas lielais jautājums, kas man ir uz lūpām ir - kā Latvija dzīvos tālāk? Vai tiešām abas lielās kopienas būs tikpat tālu viena no otras, kā tas ir šobrīd? Man ir klusa cerība, ka "nākot iekšā" katrai nākamajai paaudzei šī plaisa pamazām saruks. Tad politikas lēmējiem nekas nav jādara? Es nezinu. Es tikai nesen apjautu (vai vismaz man šķiet, ka tā ir) realitāti. Es gribētu, ka arī politiskā elite to sāktu apzināties. Pēdējā laikā par integrācijas jautājumiem aizdomājos arvien biežāk. Lai kā to negribētos atzīt, LV ekonomikai ilgtermiņā būs nopietnas problēmas brīdī, kad izaugsmi negatīvi ietekmēs demogrāfiskie faktori. Ņemot vērā sabiedrības novecošanos un demogrāfiskās prognozes, jau tuvākajās desmitgadēs būtiski pieaugs demogrāfijas radītais slogs uz tautsaimniecību. Un nekur neliksies diskusijas par imigrācijas politiku. Bet par kādu imigrāciju var būt runa, ja ar iekšējo integrāciju vēl ir tik liels darbs veicams...
 
P.s. Paldies tiem maniem draugiem, paziņām, kolēģiem, radiem un visiem apkārtējiem, kas ir pret mani un man tuvajiem, izturējušies bez liekiem aizspriedumiem.