Thursday, January 15, 2015

30

Nu ir pienācis mirklis, kad man ir 30. Atceros, ka tad, kad man bija kādi gadi 10, vēl Balvu ielas dzīvoklī, sēdēju savā istabā un uz pirkstiem rēķināju, ka 2015. gadā man būs 30. Tas likās tik tālu un nesasniedzami. Toreiz domāju, ka uz ielām jau būs lidojošās mašīnas.  Atceros, ka domāju, ka man būs mašīna un suns, bet nebūs sievas. Rezultātā, man nav ne mašīna, ne suns, bet ir sieva. :) Un lidojošo mašīnu arī nav, tās pašas braucošās…

Ja nopietni, tad mazliet dīvaina sajūta - šķiet salīdzinoši nesen bija jāsvin 20 gadu dzimšanas diena, bet jau 30. Runā, ka katra nākamā desmitgade arvien ātrāk paiet, joprojām ceru, ka tā nav gluži taisnība, jo liekas, ka jau šī desmitgade palidoja garām pārāk ātri. Šķiet vēl nesen likās, ka visas durvis vaļā, tik jāizvēlas pa kurām iet, bet tagad redzu, ka atsevišķas durvis pamazām taisās ciet. Interesanti, ka no vienas puses man liekas, ka esmu vecāks par saviem gadiem. Salīdzinoši ātri kļuvu patstāvīgs, tāpēc liekas, ka "pieaugušo dzīve" man jau ir sen. No otras puses - ir jomas, kur joprojām jūtos kā bērns. Brīžiem pašam šķiet, ka dzīve ir bijusi salīdzinoši saudzīga pret mani, kā rezultātā trūkst brieduma. Runā gan, ka katrā vīrietī mīt bērns. :)

Apaļās jubilejas man parasti ir mirklis, lai atskatītos uz savu dzīvi un sasniegto. Jāteic, ka pēdējos gados mana uztvere par dzīvi ir turpinājusi mainīties - esmu vēl vairāk spējis neuztraukties, ko par mani padomās citi, un dzīvot pats savu dzīvi. Tieši tā, dzīvot savu dzīvi laikam ir mans pēdējās desmitgades moto. Darīt tā kā vēlos, pieņemt lēmumus un pilnā mēra izbaudīt to konsekvences (gan pozitīvās, gan negtīvās). Agrāk brīžos, kad nezināju ko darīt, vienmēr meklēju atbildi apkārtējos, vērsos pēc padoma pie vecākiem, radiem un draugiem. Tagad saprotu, ka brīžos, kad jāpieņem lēmums, kas attiecas uz mani pašu, neviens cits labāk par mani pašu to neizdarīs. Protams, labs padoms joprojām ir zelta vērts, bet...atbildība par lēmumu paliek uz saviem pleciem.

30 ir tas vecums, kad sāc saprast, ka apkārtējo pasauli neizmainīsi, un ir vien jāpielāgojas dzīvei tajā. Savā ziņā kļūst vieglāk, ideāli sabrūk. No otras puses, arvien vairāk aktualizējas jautājums - un, kas tālāk? Visi mēs dzīvojam, lai mirtu...jautājums, kas notiek pa vidu. Savos 30, varu teikt, ka dzīve man ir bijusi pietiekami raiba. Un es teiktu viegla, iespējams pat pārāk viegla. Pēdējā laikā arvien vairāk aizdomājos par to, kādēļ dzīvoju. Īsti atbildi neesmu atradis, bet tā īsti arī nemeklēju - tas laikam vairāk aktuāli ap 40, kad jāpērk jauns, sarkans sporta autiņš. 30 gadu priekšrocība ir tāda, ka var sākt kapitalizēt savu dzīves pieredzi. Ir parādījusies nauda, kas ļauj realizēt bērnības/jaunības nepiepildītos sapņus. Tas arī savā ziņā ir motivācijas slazds – bērnībā sapņi ir krietni pieticīgāki – pilnai laimei vajag kādu mantiņu, kādu gardumu un mātes apskāvienu. Tagad, mantiņas īsti vairs neinteresē – ok, fotoaparāts, iespējams, manā gadījumā ir šāda mantiņā. Gardumi – varu nopirkt, ko vēlos, bet vairs nevaru atļauties ēst visu, kas pagadās – jādomā par svaru un nākusi klāt apziņa, ka tas ko gribas, ir kaitīgs (bērnībā tas netraucē :)). Tajā pašā laikā ir vairāki mīnusi. No tiem es galveno atzīmētu – laiku. Trūkst laika domāšanai. Pusaudža gados un arī pēdējās desmitgades sākumā daudz laika pavadīju domājot. Vienkārši tāpat – par dažādām tēmām, mēģinot uzbūvēt savu pasaules izpratni. Salīdzinoši nesen, man bija saruna ar vienu man svarīgu cilvēku, priekšnieku, – kurš tiešā tekstā man pajautāja – "Igor, tev ir laiks padomāt? Tā vienkārši – apsēsties un padomāt?". Un iedomājos, ka cilvēkam tiešām taisnība – pēdējos gados man trūkst tā laika, kad varu "salikt pa plauktiņiem" visu to, kas notiek ikdienā.

Darbs. Pēdējās 10-gades sākumā galvenā prioritāte bija profesionālā izglītība un darbs. Makroekonomika man vienmēr ir bijusi vairāk nekā tikai darbs. Tas ir hobijs un reizē dzīve. Mēģinājumos saprast, kas notiek ekonomikā, eju tālāk par klasisko analīzi – mēģinu saprast ekonomikas dalībnieku – mājsaimniecību, uzņēmēju, ekon. pol. veidotāju un citu dalībnieku psiholoģiskos aspektus un vērtēt procesus no dažādiem, dažreiz netradicionāliem rakursiem. Ja 20 gados, man kāds teiktu, ko nākamajos 10 gados sadarīšu darbā un kādas prof. iespējas man pavērsies - neticētu. Vēl pirms nepilniem 10 gadiem ziemā cēlos 5:30, lai tīrītu Kojusalas ielas trotuāru no sasnigušā sniega un saņēmu par to 0.42s stundā (strādāju par nakts dežurantu/teritorijas kopēju, diennakts maiņās).

Tomēr 10-gades beigās - mēģinājums nedaudz mainīt prioritātes. Ikdienā arvien vairāk pievēršos citiem dzīves aspektiem - cenšos izglītoties ar ekonomiku tiešā veidā nesaistītās jomās (tomēr tāpat atrodu aspektus, kas palīdz arī ekon. analīzei). Lai cik dīvaini nebūtu - mani arvien vairāk sāk interesēt lietas, pret ko skolā man iedvesa alerģiju. Piemēram, vēsture  šobrīd interesē daudz vairāk nekā skolas gados. Šobrīd interesē arī cilvēku uzvedības izzināšana - standarta un nestandarta uzvedība.

Mantiskās vērtības. Tik ļoti mainījusies uztvere par mantiskajām vērtībām. Nekad neesmu bijis īsti orientēts uz mantiskajām vērtībām, bet vēl jo mazāk esmu kļuvis tagad. Mantiskās vērtības vērtēju izteikti no to praktiskuma. Šajā jomā mana racionālā domāšana pēdējo 10 gadu laikā ir gājusi vēl tālāk. Man daudz svarīgākas ir kļuvušas emocijas, pieredze, zināšanas. Tieši tādēļ ceļoju. Katrā ceļojumā atbrīvojos no saspringtās ikdienas, un domas pašas raisās. Redzu citus cilvēkus, citu pieeju dzīvei, citas problēmas. Daži to sauc par izraušanos no rutīnas, bet es gribētu teikt, ka katrs ceļojums ir solis augšā pa pieredzes kāpnītēm.

Veselība. Objektīvi vērtējot ir kļuvis tikai sliktāk. Visas tās kaites, par kurām zināju savos 20, ir tikai progresējušas. Fiziskas sāpes varu paciest labi un ilgi, bet brīžiem konstatēju, ka prāts vairs nav tik ass, kā iepriekš. Ja esmu labi atpūties, tad vēl ir ok, bet ilgtermiņa noturība pret stresu ir būtiski mazinājusies, kas pasliktina spēju koncentrēties stresainos brīžos. Noturība pret stresu ir mazinājusies. Šī iemesla dēļ, esmu apņēmies nākamajā 10-gadē lielāku uzmanību pievērst prāta trenētībai un stresa noturības veicināšanai. Ir daudz paņēmienu, kā asināt prātu, gan jau izdosies. Daudz svarīgāka nekā 20 gados, man ir kļuvusi emocionālā stabilitāte - svarīgāk man šobrīd ir atpūsties emocionāli. Savā būtībā es joprojām esmu vientuļnieks - ļoti izbaudu tos nedaudzos mirkļus, kad nevienam neesmu vajadzīgs un varu vienkārši veltīt laiku sev (tāpēc nebrīnies, ja uz telefona zvanu neatbildu vai uz e-pastu neatbildu :)). Fiziski esmu kļuvis stiprāks un izturīgāks - varu pacelt to, ko nevarēju pirms 10 gadiem, varu noskriet/nopeldēt to, ko nevarēju agrāk.

Zināšanas – ir pozīcija, kas mani priecē, bet tajā pašā laikā apzinos līdz šim neizmantoto potenciālu. Viens ir profesionālās zināšanas, kuru gadījumā man galvenokārt jāpateicas maniem līdzcilvēkiem - kolēģiem un priekšniekiem par to, ka man šīs zināšanas ir dāvājuši. Otrs ir ikdienas lietas. 10 gadu laikā esmu iemācījos virkni lietu, kas iepriekš nepratu. 1) Iemācījos izprast garšas. Nē, ēst gatavot tas būti skaļi teikts. Esmu iemācījies atšķirt kvalitāti no masu produkcijas. Zinu, kā un pie kādiem ēdieniem lietot garšvielas. Zinu par dažādu ēdienu ietekmi uz savu organismu. Māku pagatavot dažus sev garšojošus ēdienus un zinu, ko vēl gribu iemācīties gatavot. 2) Māku saplānot izcilus ceļojumus. Aptuveni zinu, kur gribu vēl aizbraukt. + Esmu sapratis, ka mani absolūti neinteresē masu tūrisms – lielās pilsētas, slaveni galamērķi, meinstrīms.  3) Nedaudz iemācījos fotografēt. 4) Iemācījos itāļu valodas pamatus. 5) Izveidoju blogu! :)

Nu ko, tad uz maniem 30 un par nākamo desmitgadi! :)


Tuesday, January 13, 2015

Iesālītā Rīga

Pie šī temata atgriežos jau n-to reizi. Sāls lietojums Rīgas ielās, šķiet, ļoti ačgārns. Nedēļu atpakaļ, kad pa nakti puteņoja, sētnieki rītu sāka bruņojušies ar spainīšiem rokās, kuros bija labākajā gadījumā sāls-smilšu maisījums, bet visbiežāk vienkārši sāls. Tā vietā, lai pūderaino sniegu vienkārši dažu desmitu minūšu laikā no savas teritorijas notīrītu, tika izvēlēts uzgāzt tam virsū sāli. Rezultātā:
1) Tikko uzkritušais sniedziņš pārvēršas par dubļu straumi;
2) Sāls daudzums tiek dozēts pēc principa, jo vairāk uzgāzīs, jo mazāk būs jāstrādā;
3) Rīgas ekosistēma tiek iekonservēta.
Putenī gāju garām diviem sētniekiem, un dzirdēju sarunu. Pirmais: "Bļ... tas sniegs tik turpina vaļīt, ZB jau (tīrīt vēl pat nav sācis)". Otrais: "Tak nakiņ soļi i eto vsjo raztajet; bistrje čem s lopatoj".
 
Tracina, ka sāls tiek gāzta arī tajos brīžos, kad skaidri zināms (ir tāda lieta kā meteoroloģiskās prognozes), ka pēc pāris stundām viss tāpat nokusīs un/vai gaidāms lietus. Tad situācija ir tāda, kā bieži Z.A.Meierovica bulvārī - metru plata un 300 metrus gara sāls sliede (acīmredzot ar kaut kādu tehniku gāzta).
 
Pagāja nedēļa, šodien eju uz darbu, un jūtos kā pīle uz ledus - vakar sasnigušais sniegs pa nakti ir lietus nokausēts. Kur sētnieki ar saviem spainīšiem? Laikam saldā miegā čuč... tad, kad sāls-smilšu maisījuma lietošana būtu vismaz daļēji attaisnojama, tad tas nenotiek. :(
 
Ušakova kungs, nevar izdot kādu pamācību sētniekiem, ka sniegs ir jātīra, bet ledus jākausē (jāskalda), nevis otrādi? Es saprotu, ka LV ir vēl ir tālu no sapratnes par sāls kaitīgumu dabai, un palielam RD ir po... par dabu. Bet vai nevarētu sāls resursu lietot nedaudz racionālāk, un apdomāt alternatīvas sāls lietošanai, kā tas ir citās Eiropas valstīs? Gadu atpakaļ biju tālajā Islandē, tur sāls praktiski netiek lietota - pārsvarā tiek kaisīts abrazīvas smiltis (acīmredzot vulkāniskās) - neviens nekrīt, un avāriju nav vairāk, bet vismaz dubļu straumes pie -2°C netika novērotas, kā tas mēdz būt Rīgā.
 
P.s. Te es vairāk runāju par trotuāriem (esmu kājāmgājējs), bet pieņemu, ka līdzīgas pārdomas var būt arī par braucamo daļu - lieka sāls automobiļu koroziju tikai veicina...
P.p.s. Ja kas, agrāk pats gandrīz 3 gadus nostrādāju kā sētnieks - ar šausmām atceros tos agros rītus, kad jāceļas 6os, lai līdz 8ņiem notīrītu trotuārus. Bet 3 gados, ko nostrādāju, sāli neuzbēru ne reizi, sniegs bija notīrīts, bet pret apledojumu cīnījos ar skaldīšānu un smiltīm.
  
Ņemts no: themoscownews.com

Monday, January 12, 2015

Miesnieks.com jubileja! (50k)

Šodien neliela Miesnieks.com jubileja - 50000 skatījumi kopš bloga tapšanas brīža 2013.gada aprīlī. Paldies Jums, lasītāji! :) Kad sāku taisīt šo blogu, nemaz nedomāju, ka tas kādreiz sasniegs tik lielus ciparus. 


Populārākie raksti šajā laikā:
Islandes ceļojuma apraksts angļu valodā;
Sicīlijas ceļojuma apraksts;
Interneta veikalu, kas sūta uz LV, apskats.

Lasītāji galvenokārt no LV, tad seko ASV, Ukraina, Izraēla un Lielbritānija. 1/3 daļa lasītāju izmanto Chrome, 1/4 Firefox, 1/5 IE, tad pārējie. 65% ar Windows, 12 Macintosh, 8% (!) Linux.

AdSense reklāmu ieņēmumi: 35.5 Eiro

Wannabe rallisti




Ņemts no car-memes.com
Pēdējās dienās atverot jebkuru ziņu portālu viens un tas pats -  "traģiska auto avārija". Nezinu, varbūt tikai man tā šķiet, bet šādu ziņu biežums šajā sezonā, šķiet, ir lielāks nekā iepriekš. Sajūta, ka pēdējā gada, varbūt divu, laikā autonegadījumu skaits ar traģiskām sekām atkal pieaug. Rezultātā vakar vienīgo brīvdienu pavadīju pētot Latvijas iedzīvotāju nāves iemeslus. :) Gan ceļu satiksmes negadījumu (CSN), gan arī plašākā kontekstā (pašnāvības, slimības, ugunsgrēki utt.). Šoreiz gan nedaudz tieši par CSN.
Ja raugās uz statistiku gadu griezumā, tad tam īsti nav apstiprinājuma - CSN bojā gājušu cilvēku skaits gadu no gada samazinās, bet pēdējos 3 gados ir bijis stabils: 2011.gadā - 179, 2012.gadā - 177, bet 2013.gadā - 179 cilvēki. No 1.attēla redzams, ka dinamika kopš 1990.gada ir viennozīmīga - uz ceļiem mirstam mazāk. Raugoties uz šiem cipariem, domāju - laikam darbojas 4 faktori, kas to nosaka.
 
1.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits
Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

a) Tehnoloģiskais progress - modernāki automobiļi un infrastruktūra. Skaidrs, ka uz ceļiem esot arvien vairāk jaunās paaudzes automobiļiem, arī drošības līmenis pieaug (iedomājietes vien kādu drošību 90.gadu sākumā nodrošināja Žiguļi un citi tā laika braucamie). Arī ceļi, lai arī daudz kritizēti, divu desmitgažu laikā ir kļuvuši drošāki. Uz to, ka tehnoloģiskajam progresam ir bijusi nozīme, norāda bojāgājušo cilvēku skaita attiecībai pret negadījumu skaitu. Proti, 1990.gadā katrs piektais CSN iesaistītais iedzīvotājs diemžēl mira. 2013.gadā šis skaitlis ir samazinājies līdz katram divdesmitajam negadījumā iesaistītajam.
b) Noslogotības faktors - no vienas puses, ceļu noslogotību samazina demogrāfiskā situācija - gan negatīvais dabiskais pieaugums, gan migrācijas negatīvais saldo. Tajā pašā laikā slodzi palielina automobiļu pieejamība - laika gaitā aug automobiļu skaits mājsaimniecībās.
c) Uzvedības kultūra uz ceļa - tas nu ir jautājums, par ko katram Latvijas iedzīvotājam ir savs viedoklis. Protams, vidējais viedoklis ir tāds, ka sapratne par drošu uzvedību uz ceļa nav pieaugusi, bet... raugoties uz to, ka bojā gājušo gājēju skaits 2013.gadā pret 1990.gadu ir samazinājies vairāk nekā 4x, bet riteņbraucēju - gandrīz 5x, domāju, ka tomēr kāds uzlabojums ir bijis arī drošas uzvedības kultūrā. Riteņbraucēju un gājēju tehnoloģiskais progress vien diez vai var nodrošināt šādu uzlabojumu :)
d) Sodu bardzība - laika gaitā sodi ir kļuvuši bargāki gan attiecībā uz ātrumpārkāpējiem, gan dzērājšoferiem. Jautājums - vai pietiekami bargi?
 
Mazliet savādāka aina ir, ja raugāmies uz ceturkšņa datiem, kas ietver arī 2014.gada pirmos 3 ceturkšņus. 2.attēlā redzama kāda ir aina ar CSN ievainoto un mirušo skaitu ceturkšņu griezumā. Datus sezonāli izlīdzināju, lai novērstu visai izteiktu sezonālo ietekmi. Ikdienā strādājot ar izteikti ekonomiskiem rādītājiem, dīvaini skan - sezonāli izlīdzinātie ievainotie un mirušie. Freaky.
Bet rezultāts ir tāds, kādu gaidīju - 2014.gadā tendence ir augšupejoša, t.i. ievainoto un mirušo skaits CSN atsācis pieaugumu. 2014.gada pirmajos trīs ceturkšņos mirušo skaits CSN ir pieaudzis par piektdaļu (salīdzinājumā ar 2013.gada trim ceturkšņiem).  


2.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo un ievainoto cilvēku skaits
Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde
 
Atliek tik viens jautājums - kāpēc? Kāpēc sākot ar 2013.gada nogali atkal pieaug CSN letalitāte? Es ļoti gribētu redzēt visaptverošu analīzi no Ceļu policijas šajā jautājumā, bet līdz šim neko pat tuvu tam neesmu redzējis. Vai tas fotoradaru sāgas dēļ? Vai iedzīvotāji "atlaiduši bremzes" un iedomājas, ka ir baigi rallisti? Iespējams, uzlabojoties, ekonomiskajai situācijai, pie stūres var atļauties sēsties vairāk jauniešu, kas ir pārgalvīgāki braucēji ar mazāku pieredzi. Iespējams, bet man nav īsti atbildes uz šiem jautājumiem. Bet gribētos, lai valsts līmenī vismaz kādam būtu atbildes uz šiem jautājumiem. Būtu jēdzīgi, ja vismaz Ceļu policijas rīcībā būtu statistika par CSN negadījumu iemesliem (ceru, ka tāda ir, publiski gan neesmu redzējis).  Manuprāt, ir absurdi, kad 21.gs. uz ceļiem tik mazā valstī kā Latvija ir jāzaudē gandrīz 200 cilvēki gadā, un vēl neskaitāmi cilvēkiem jāsačakarē sev dzīve smagu traumu dēļ. Tās ir milzu nelaimes ģimenēs, draugu lokā un sabiedrībā kopumā. Arī ekonomiski 200 iedzīvotāju neatgriezeniska zaudēšana un lielais traumu daudzums ir būtiska problēma.
 
Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka LV autovadītāji ir pārāk bezatbildīgi. Protams, ceļi mums ir briesmīgi, tas nav apstrīdams fakts. Protams, mums ir ziema, kas padara braukšanas apstākļus par daudz ekstrēmākiem nekā daudzviet citur pasaulē. Katrs autovadītājs to zina, bet ne katrs no tā izdara pareizos secinājumus. Vidējam LV autovadītājam joprojām pilnīga norma šķiet ziemā, pa daļēji tīrītu, daļēji apledojušu ceļu pie neapgaismota ceļa maukt 100-110 km/h pie zīmes "90". Man tas šķiet nenormāli - atliek vien apskatīties crash test videos kaut vai pie 60 km/h un 100 km/h, lai saprastu cik ļoti liels risks tas ir. Ceļu policists un radars joprojām ir braucēja ienaidnieks, lai arī tā nevajadzētu būt.

Vēl viena interesanta dimensija - kā izskatāmies uz pārējo valstu fona. Izskatāmies slikti. Esam to valstu vidū, kur mirušo skaits CSN uz 100 tūkst. iedzīvotājiem ir vislielākais (3.attēls). Interesanti, ka,  raugoties uz valstīm, nevarētu teikt, ka redzams kaut kāds saistošs faktors, kas noteiktu augsto mirstību starp valstīm. Valstu grupa ar augstu mirstību ir pietiekami izsvaidītas ģeogrāfiski, un infrastruktūra arī ir atšķirīgā stāvoklī. Interesanti, ka "labajā galā" dominē Skandināvija un Britu salas. Attiecīgi šīs valstis ir tās, kuru virzienā jāraugās, domājot par to, kā uzlabot situāciju uz LV ceļiem.
3.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo  cilvēku skaits uz 100 tūkst. iedz.
Datu avots: Eurostat