Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: marts, 2017

Gripas monitoringa dati - gripa dodas prom

Laiku pa laikam "iemetu acis" gripas monitoringa datos. Kāpēc? Lai plānotu savu ikdienu. Pirms dažiem gadiem pārslimoju gripu, un vairs negribu. Nomocījos nedēļu, bet sekas jutu vēl labu laiku. Kopš tās reizes janvārī-martā ļoti piedomāju pie tā vai bez liekas nepieciešamības apmeklēt sabiedriskus pasākumus + cenšos mazāk izmantot sabiedrisko transportu. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2016-2017.gada sezonā gripas intensitāte ir visai augsta. Grafikā saliku pēdējo gadu reģistrēto gribu gadījumu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem. Redzams, ka 2017. gadā intensitāte visai augsta. Labā ziņa (vismaz tiem, kas to nav saķēruši), ka jau 9.-10. nedēļās intensitāte būtiski mazinājusies, attiecīgi iespēja uz to uzrauties vēl šajā sezonā sarūk.
Ēdam ķiplokus, elpojam gaisu un gaidam siltumu. 

Psihisko saslimšanu statistika LV

Vienu dienu rokoties pa Centrālās statistikas datubāzēm "uzskrēju virsū" šādai statistikai: Latvijas iedzīvotāju saslimstību ar psihiskajām slimībām. Tas, kas mani ieinteresēja šajā gadījumā – kas nosaka šā rādītāja dinamiku? Vai ir kāda sakarība ar ekonomisko ciklu (t.i. vai pasliktinoties ekonomiskajai situācijai ir vairāk saslimšanu un vice versa). Vienkārši aplūkojot grafiku gan šķiet, ka sakarība nav vai ir ar novēlojumu. Vismaz dižkrīzes gados 2008. un 2009. gadā nav vērojams nekāds dižais saslimšanu pieaugums. Nākamajos gados, kad ekonomika sāka atkopties, gan.  Vai nu šāda veida saslimšanas progresē lēnu (neko no šī novirziena nerubīju), vai arī diagnostika novēlota. Vai vēl ticamāk, vienkārši uzskaite nepilnīga. Gan jau arī vēl kādi strukturāli lūzumi datos utt. Jebkurā gadījumā, katru reizi braucot pa Tvaika iela, domas atgriežas pie šīs tēmas, jo kaut kā šķiet, ka temats nepamatoti aizmirsts. Sabiedrība, šķiet, īsti nevēlas par šo domāt - tāda tipiska strausa aiz…

Uzņēmumu twitter konti

Kopš dažus gadus atpakaļ sāku lietot Twitter, mana komunikācija ar uzņēmumiem/pakalpojumu sniedzējiem notiek galvenokārt vairs tikai šajā vidē. Kādēļ? Jo tā ir efektīvāka. Daudz efektīvāka. Acīmredzot, uzņēmumi nevēlas, ka "netīrā veļa" tiek mazgāta publiski, tādēļ ļoti proaktīvi risina problēmas, cerot uz pozitīvu atsauksmi. Tā pēdējo gadu laikā esmu sazinājies gan ar "Lattelecom", gan "Latvenergo", gan "Sadales tīklu". Visos gadījumos pretīmnākšana ir bijusi neraksturīgi proaktīva. Risinājumi atrasti situācijām, kas tradicionālajos komunikācijas veidos aizņemtu dienas/nedēļas vai iestātos "nekad". 
Var tikai novēlēt, lai uzņēmumu tradicionālā klientu apkalpošana (pa telefonu, klātienē, e-pastos) kaut nedaudz kvalitātes ziņā pietuvotos twitter komunikācijai.

Pa telefonu ilgi, pa e-pastu - nekad

Laiku pa laikam mēģinu pierakstīties pie kāda ārsta vai sarunāt kādu speciālistu remontdarbu veikšanai. Ievēroju dīvainu kultūras īpatnību (nekā savādāk to nevaru nosaukt), ka e-pasts šajos gadījumos nedarbojas. 
Zināms, ka, piezvanot uz kādu no reģistratūru numuriem, var gadīties, ka jāgaida ilgi. Mans personīgais rekords ir 1:20h ar "Ars" reģistratūru. Rekords laikam būtu garāks, bet...izlādējās telefons. Līdzīgi ir arī slimnīcās. 
Pēdējā laikā virkne veselības iestāžu gan piedāva iespēju rakstīt e-pastu. To arī regulāri daru, bet rezultāts vienmēr tas pats - mans lūgums pēc pieraksta paliek kaut kur e-pastu arhīvu dzīlēs. Vai arī reakcija ir pēc nedēļas, kad jau sen esmu pierakstījies pie ārsta pa telefonu, aizgājis uz vizīti. 
Pagājušajā nedēļā uzrakstīju e-pastus uz 3 medicīnas iestādēm - reakcija nulle. Šodien visus bez problēmām sazvanīju. Laikam e-pastu tajā galā čeko 1x nedēļā :)
Tāpat vajadzēja vairākus remontdarbu meistarus. Uzrakstīju e-pastus. Reakcija - nulle.…

Ikdienas pārbūve (work in progress)

Nu jau gandrīz trīs mēneši nodzīvoti Carnikavā. Liekās, ka vairāk laika pagājis, acīmredzot spilgtu iespaidu daudz. Ko lai saka – iepriekšējā manis, kā Rīdzinieka, dzīve ir mainījusies, ja ne par 180 grādiem, tad par 150 grādiem noteikti. Galvenais, ko tagad izjūtu ir… laika un daļēji arī miega trūkums, jo pirmais tiek kompensēts ar otro.
Guļu gan es labāk, daudz, daudz labāk nekā Rīgā, Kr.Valdemāra ielā, kas daļēji kompensē to, ka nākas gulēt mazāk (Rīgā centos gulēt vismaz 8h, tagad obligātais minimums pazemināts līdz 7h). Nav nekādu trokšņu, un gaiss ir brīnišķīgs. 5os no rīta garām nebrauc pirmie trolejbusi, dzērāji zem logiem neklaigā. Un gaiss. Dažreiz joprojām, izkāpjot no vilciena/mašīnas, brīnos par to, cik "biezs" ir gaiss salīdzinājumā ar Rīgu – liekas, ka ar plaušām to dzeru nevis elpoju.
Un tad, protams, ir lielā pārmaiņa – māja vs. dzīvoklis no saimnieciskā viedokļa. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis pa dzīvokļiem (Pārdaugava, Maskačka, Teika, Purvciems, Lāčplēša i…

Klepotāju koris

Piektdien izmantoju savu dzimšanas dienas dāvanu - biļetes uz Čaikovska 1.klavierkoncertu un 7.simfoniju. Koncerts bija lielisks, paldies Polundram par dāvanu. Koncertu ierakstīja LR3, bet nespēju iedomāties kā tas izklausās radio, jo visas klusuma pauzes, kad orķestris nespēlēja, aizpildīja koris. Klepotāju koris. Saprotu, ka februāris/marts ir klepotāju "pīķa sezona", nesaprotu to, kādēļ jāiet uz publisku pasākumu, ja saproti, ka esi slims/nespēj kontrolēt savu klepu. Tēma veca, bet, gadiem ritot, skatos, ka nekas nemainās. Un laikam arī nekas nemainīsies, ja teātru/operu/koncertu apmeklētāji neapjēgs, kā tā ir ne tikai necieņa pret blakus sēdētājiem, bet arī tiem, kas uz skatuves Tevis dēļ cenšas. Nemaz nerunājot par faktu, ka rezultāta esi atnācis ne tikai uz Čaikovska 1.klavierkoncertu ar klepotāja kora pavadījumu, bet arī uz virusoloģijas laboratoriju ar lielu iespēju kādu no "jaukumiem" pārnest arī mājās kā suvenīru no pasākuma... :) Pats pēdējo 2 gadu laik…