Navigation

(Makro)ekonomista grēksūdze

Kādu laiku nevarēju izdomāt - publicēt šo rakstu gabalu vai nē. Galu galā, ja tomēr vismaz kādam studentam, kas studē ekonomiku, šis noderēs, tad šis būs bijis tā vērts.


Reiz blogā rakstīju savas pārdomas par tēmu - vai viegli būt ekonomistam? Īsā atbilde bija nē, jo aiz visām acīmredzamajām profesijas priekšrocībām ir arī virkne varbūt ne tik acīmredzamu trūkumu. Šis bloga ieraksts top divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šajā jomā nu esmu strādājis 10 gadus. Nopietnie ekonomisti teiks, ka tas taču nekas nav, bet man 10 gadi ir moments, kad gribas apstāties un novērtēt, ko tad esmu darījis visu šo laiku, ko sapratis, un ko darīšu tālāk. Otrkārt, brīdī, kad sāku rakstīt šo darbu, nesen biju pabeidzis lasīt Dani Rodrik grāmatu "Economics Rules: The Rights and Wrongs of the Dismal Science". Tā uz mani atstāja tik lielu iespaidu, ka nolēmu – ir laiks arī pašam "uz papīra" uzlikt savu uzskatu sistēmu par jomu/zinātni/profesiju, kurā darbojos. Kārtējo reizi gan jāatgādina potenciālajam lasītājam, ka manas pārdomas nav saistāmas ar maniem bijušajiem, esošajiem vai nākamajiem darba devējiem – proti, mana rīcība profesionālajā jomā var atšķirties no tās pārliecības, ko paužu šeit. Tā arī ir viena no ekonomista pazīmēm – jāspēj piemēroties videi, kurā tiek veikts ikdienas darbs :)
Pirmkārt, par grāmatu. Lai arī Dani Rodrik ir pazīstams kā industriālās ekonomikas un globalizācijas efektu speciālists, viņš ir arī lielisks ekonomiskās politikas un, es pat teiktu, ekonomiskās filosofijas novirziena ekonomists. Savā grāmatā viņš parāda ekonomikas kā zinātnes priekšrocības un trūkumus, ļaujot gan ekonomistiem, gan ne-ekonomistiem ieskatīties šajā "virtuvē" no iekšpuses. Pieņemu, ka lielie ekonomisti šo grāmatu neņems vērā un iespējams pat nicinās, bet tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tajā ir daudz patiesības, ko mēs, ekonomisti, iespējams, gribētu paturēt mūsu lokā.
Ekonomistu ikdienas leksikā nav bieži sastopami vārdi "nezinu", "to nevar paredzēt" vai "to nav iespējams aprēķināt". Šī grāmata parāda to, ka tā tomēr bieži ir, ka mēs, ekonomisti, īstās atbildes nezinām. Tomēr, kas vēl sliktāk, bieži mēs nepamatoti uzskatām, ka atbildes zinām, lai arī tās balstās uz nepilnvērtīgu situācijas analīzi, zināšanām, nepamatotu modeļu izvēli un to lietošanu utt. Grāmatā daudz uzmanības tiek pievērsts tieši ekonomisko modeļu lietošanai vietā un nevietā. Kā arī tiek rakstīts par to teorētisko konstrukciju, kas bieži ir, maigi izsakoties, pārāk optimistiska. T.i., iedomājamies, ka ekonomisks modelis ir pastāvošo lietu kārtības spogulis, lai arī tas, iespējams, visai vāji atspoguļo realitātē notiekošos procesus. Tas ir viens no galvenajiem ekonomistu kļūdu cēloņiem – nepareizi konstruēts ekonomisks modelis pašos pamatos, pieņēmumos par to, kā darbojas pasaule un kā šo pasauli attēlot miniatūrā veidā – ar modeļa palīdzību. Turklāt ar vārdu "modelis" es neaprakstu vien to, ko mēs visbiežāk saprotam ar "modeli" – skaitļu virkni kādā sarežģītā programmatūrā, bet gan kādu cēloņsakarību konceptu par to, kā notiek procesi.
Jebkurā gadījumā - iesaku grāmatu visiem ekonomistiem, ekonomiku studējošajiem (vēlams gan maģistratūrā vai bakalaura pēdējos kursos, savādāk var nesaprast brīžiem smalko autora ironiju) un vienkārši cilvēkiem, kam ekonomika interesē kā zinātne. Jā, grāmatā arī daudz tiek debatēts par to, vai ekonomika vispār ir zinātne:)
Šajā ierakstā nelielu sadaļu formā esmu aprakstījis savu 10 gadu laikā izveidojušos uzskatu sistēmu par to, kāda ir ekonomika (vairāk kā zinātne/profesija, nevis kāda konkrēta tautsaimniecība) un kas ir mūsdienu ekonomists. Sekojošais apraksts ir tapis ilgākā laika posmā, un ir strukturēts īsās "esejās par tēmu". Es neceru, ka kāds izlasīs visu. Šis vairāk ir vingrinājums pašam sev - uzliekot "uz papīra" savas domas par šo tēmu, ceru ieraudzīt ko tādu, ko neesmu redzējis līdz šim. Turklāt pieņemu, ka būs ārkārtīgi interesanti savas pārdomas lasīt vēl pēc gadiem desmit. Šis laikam ir personiskākais gabals par ekonomiku, ko esmu rakstījis sava blogā, tāpēc netiesājiet skarbi. Esejas nav kaut kādā veidā savstarpēji sarindotas, t.i., rakstu par to, kas tajā brīdī ir aktuāls, brīžiem domas "šaudās", neesmu arī patērējis daudz laika rediģēšanai un valodas labošanai. Par šīm tēmām esmu prātojis gadiem, tik tagad nolēmis "uzlikt uz papīra". Lūdzu neuztvert šo kā melnu vai baltu – daudzās no savām pārdomām esmu pietiekami elastīgs. Ir dažas tēmas, ko esmu sarakstījis, bet pagaidām nepublicēšu – šķiet pārāk jutīgas, un, visticamāk, mani varētu nesaprast. Par tām acīmredzot varēšu runāt tad, kad savā dzīvē būšu pagājis nost no makroekonomikas.

Ekonomista "Svētais Grāls" – modelis


Modelis neapšaubāmi ir viens no ekonomista galvenajiem ikdienas darba instrumentiem. Un ne tikai modelis tā šaurajā, matemātiskajā nozīmē. Katru reizi, kad ekonomists cenšas izskaidrot kādu parādību, lietā tiek likts modelis, ar kuru tiek mēģināts replicēt realitāti. Tam, vai tas ir galvā izdomāts, uz papīra matemātiski aprakstīts vai Matlab specificēts, šajā gadījumā pat nav tik lielas nozīmes. Šoreiz vēlos pievērst uzmanību tam, ka modeļi bieži tiek lietoti ne gluži pareizi/atbilstoši situācijai. Un manā uztverē galvenās kļūdas ir:
* Nepareiza modeļa izvēle apskatāmās parādības analīzei. Zem šī punkta var būt daudz un dažādu gadījumu. Sākot ar to, ka modelis tiek nepareizi konstruēts, t.i., tas neatspoguļo vai neprecīzi atspoguļo realitāti (kas ir katra modeļa pamatuzdevums) vai arī neņem vērā kādus svarīgus pētāmās parādības apstākļus, un beidzot ar to, ka tas ir nepareizi specificēts. Var gadīties, ka modeļu konstrukcijas pamatā ir cēloņsakarības ačgārnības. Augstskolā bieži tiek pievērsta uzmanība jēdzienam spurrious regression/correlation jeb viltus regresijai. Ja pameklē internetā, tad var atrast ļoti savdabīgus piemērus, kuros savstarpēji korelē laika rindas, kurām nav nekāda ekonomiskā pamatojuma un/vai loģikas. Tomēr jāuzsver, ka gadījums, ka modelis ir nepareizi izvēlēts nepietiekamas informācijas, zināšanu vai vienkārši kļūdas dēļ, gan ne tuvu nav tik bīstams kā nākamais variants.
* Lai padarītu pārāk vienkāršas lietas – sarežģītas. Jā, ekonomisti tā dara. Un Latvijā ar šo grēkojam diezgan daudz. Vairākas reizes ir nācies lasīt valsts pārvaldes iepirkuma procedūras tehniskos nolikumus, kur ļoti skaidrs ir tas, ka rakstītājam nav ne mazākās nojausmas par to, ko tad īsti viņš grib iegādāties. Bet vajag kaut ko sarežģītu, zinātnisku, nesaprotamu un vēlams nepārbaudāmu. Kāpēc tā notiek? Jo daudzās jomās modeļa izstrāde tiek piemērota vēlamajam rezultātam. Turklāt vienmēr atbildību par lēmuma pieņemšanu var noņemt no sevis un teikt - "modelis tā aprēķināja". Neskaitāmas reizes esmu redzējis, kad tiek konstruēts modelis "X", kam ir ievades dati (input data), teiksim, A un B laika rindas. Modelis pēc savas konstrukcijas veic dažādus sarežģītus pārveidojumus, kā rezultātā tiek iegūts rezultāts. Bet šā rezultāta secinājums neatšķiras no tā, kāds būtu, vienkārši palūkojoties uz A un B laika rindu grafikiem un izdarot loģiskus secinājumus. Latvijas ekonomiskās politikas veidotāju vidū ļoti patīk "Modelis". Ja tev ir modelis, tu esi labāks ekonomists par to, kuram tāda nav. Mēs īsti nezinām, kas tas modelis ir, bet izklausās gana labi… :) Modeļa pārlieku sarežģīšanu izraisa sekojošas situācijas:
* Pasūtītājs bieži vien prasa kaut ko sarežģītu, ar ko kompensēt nespēju pieņemt lēmumus.
* Ekonomists, lai "spodrinātu savas spalvas", ceļ galdā modeli. Lielākā daļa pie galda sēdošo, ne velna nesapratīs, par ko viņš runās, bet izskatās taču gudrs. Ekonomisti ar šo grēko, īpaši uzstājoties nespeciālistu auditorijās. Auditorija tiek "nomētāta" ar daudz dažādām nevajadzīgām tehniskajām niansēm.
Bet, jāteic, tā nav ekskluzīva Latvijas problēma. Tas pats notiek visur. Esmu bijis neskaitāmos pasākumos, kur satiekas ekonomisti no visas pasaules. Pusdienās pēc neliela small talk, vēl pat nepabeidzot starteri, kāds pie galda uzdrošināsies pajautāt – "A kāds modelis ir Jūsu institūcijā"? Viņš nejautās par to, kas ir cilvēki-ekonomisti, kas strādā pie mums. Viņš neprasīs par to, kādi ir to uzskati. Viņš prasīs par modeli. Un, visticamāk, tikai tāpēc, lai varētu padižoties, ka viņam ir labāks (viņaprāt). Cik bieži esmu "iekritis" uz šādu jautājumu, un pēc savas atbildes dabūjis noklausīties svinīgu atbildi, ka "mums gan ir jaunākās paaudzes DSGE modelis un BVAR" utt. Tāpēc, jā – modelis ekonomistu vidū ir zināms atribūts, kā spodrināt savas spalvas.

" Do not let math scare you; economists use math not because they're smart, but because they're not smart enough."

(D.Rodrik)

Nepārprotiet mani – modeļi ir nepieciešami. Bet ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem ar pareizu to pielietošanu. Viena no problēmām ir tāda, ka, konstruējot kādu modeli, parasti tā plānotais izmantošanas spektrs ir visai šaurs. Bet, kad modelis gatavs un labi strādā šajā šaurajā spektrā, agri vai vēlu radīsies pieprasījums no ekonomiskās politikas veidotājiem aprēķināt ar modeli kaut ko, kas gluži nebija paredzēts tā izstrādes procesā. Un tad sākas īstās problēmas, jo, visticamāk, vairs netiek ņemti vērā dažādie ierobežojumi, kas tika pieņemti modeļa konstrukcijā, lai risinātu primāro uzdevumu. Daudzās jomās modeļi gan ir neaizstājami, īpaši darbā ar daudzām laika rindām vai mikrodatiem. Tā, piemēram, labi kalibrēts DSGE (Dynamic stochastic general equilibrium) ir neaizstājams rīks, lai analizētu dažādu ekonomikas šoku vai ekonomiskās politikas lēmumu ietekmi uz tautsaimniecību kopumā (t.i., analizē virkni dažādu rādītāju, nevis tikai vienu-divus). Tajā pašā laikā DSGE visbiežāk ir visai ierobežots instruments prognozēšanai, bet tāpat virkne centrālo banku to izmanto tieši šādam nolūkam. Tāpat ekonomists nespēs pilnvērtīgi aizvietot modeļus, kas balstās uz mikrodatiem vai vienkārši lieliem datu masīviem. Piemēram, modeļi, kas balstīti uz ārējās tirdzniecības datu rindām vai input-output tabulām, spēj ātri kvantificēt ekonomisko šoku ietekmi.
Manuprāt, bīstamākais modeļu lietošanā ir pārlieku liela paļaušanās uz tiem. Esmu vairākas reizes redzējis ekonomistus, kas svēti tic sava modeļa iegūtajiem rezultātiem (dažreiz - līdz absurdam). Un šajā sakarā ir vērojama visai spēcīga sakarība – tie parasti ir ekonomisti, kuri šo modeli nav izstrādājuši un pat īsti neizprot tā darbības principu. Savukārt tie ekonomisti, kuri ir izstrādājuši modeli paši, ļoti labi apzinās modeļa trūkumus un ierobežojumus. Jebkura modeļa uzdevums ir replicēt realitāti, bet ir skaidrs, ka pilnīga realitātes replicēšana pēc būtības nav iespējama, tad būtu jāņem vērā visi iespējami faktori. Tāpēc modelis pēc savas būtības vienmēr būs ierobežots realitātes attēlojums. Jautājums paliek par to, vai modelī iekļautie faktori atspoguļo realitāti pietiekami labi nepieciešamā uzdevuma veikšanai. Ja interesē debate par modeļu lietderīgumu, tad iesaku Dani Rodrik grāmatu – tur, manuprāt, šī tēma ļoti labi aprakstīta.

Racionalitāte


Virknē ekonomisko modeļu pamatā ir pieņēmums par ekonomikas dalībnieku racionalitāti. Proti, ka dalībnieku rīcību tirgū noteiks vadīšanās pēc personīgā labuma maksimizācijas. Tādējādi matemātisku modeļu konstrukcijas visbiežāk paredz dažādus maksimizācijas vai minimizācijas nosacījumus. Saprotams, ka tas neatbilst realitātei – ja pastāvētu tirgus dalībnieku perfekta racionalitāte, cilvēkiem nebūtu liekā svara (neviens neapēstu to vienu lieko, kalorijām bagāto eklēru), tabakas tirgus nepastāvētu un, visticamāk, arī modes industrijai nebūtu iespēju izvērsties.
Visticamāk, nepieciešamība lietot šādu pieņēmumu par ekonomikas dalībnieku racionalitāti ir vairāk apstākļu diktēta situācija. T.i., ir grūti iedomāties, kā varētu modelēt iespējamo reakciju uz kādu ekonomisko politiku vai šoku, ja šis pieņēmums nebūtu spēkā. Pēdējās desmitgadēs strauji attīstoties Behavioural Economics disciplīnai un mikro datu pieejamībai, visticamāk, tuvākajās vienā vai divās desmitgadēs makroekonomisko modeļu konstrukcijas pakāpeniski mainīsies. Manā uztverē racionalitātes pieņēmums ir loģisks, bet vien pie perfektas informācijas aprites nosacījuma. T.i., ekonomikas dalībnieki var pieņemt racionālus lēmumus tikai gadījumā, ja tiem pieejama pilnvērtīga informācija (un ja ekonomikas dalībnieki šo informāciju māk izmantot). Tā, piemēram, pērkot zābakus, patērētājam nav informācijas, ka blakus veikalā tādi ir pieejami par 10 eiro lētāki. Ja šāda informācija būtu pieejama, pircējs, visticamāk, rīkotos racionālāk. Tajā pašā laikā var gadīties, ka zābaku pircējam kāds padod ziņu, ka pilsētas otrā galā minētie zābaki ir par 5 eiro lētāki. Informācija ļauj pircējam rīkoties, viņaprāt, racionāli, bet informācijas vai zināšanu trūkums liedz novērtēt to, ka transporta izmaksas un laika patēriņš, ko patērēs, lai iegādātos šos zābakus, būs lielāks nekā guvums. Ko tas nozīmē ekonomiskajā modelēšanā? Šie "mazie" un it kā nenozīmīgie faktori tiek ignorēti. Bet summāri tiem ir milzīga ietekme (var, protams, pieņemt, ka tie "izslēdz" viens otru) un, manuprāt, ekonomikas dalībnieku neracionalitāte ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka to, ka faktiskā ekonomikas dinamika nekad nesakrīt ar prognozēto.

Tirgus dalībnieku reakcija ir faktiski neprognozējama. Protams, "lielās bildes" kompilēšanai palīdz budžeta ierobežojumi (budget constraints), kas ekonomikas dalībniekus notur zināmos "racionalitātes rāmjos" (nepirks neskaitāmu daudzumu šokolādes eklēru, kad nav ar ko samaksāt par bērna apģērbu). Bet, jo vairāk ekonomikas labklājība pieaug un ekonomikas dalībnieku/mājsaimniecību rocība uzlabojas, jo būtiskāks kļūst šis, neracionalitātes aspekts. Viena no manām hipotēzēm – budžeta ierobežotība palielina racionalitāti (var teikt arī – piespiedu racionalitāte), budžeta brīvība (lasi – vairāk naudas) mazina racionālu lēmumu pieņemšanu. Pagaidām empīriskus pētījumus šajā virzienā gan neesmu atradis.
Jebkurā gadījumā, racionalitātes pieņēmums mūsdienās ir pamatā lielai daļai ekonomikas teorijas. Teorētiskā ekonomiskā literatūra, skaidrojot ekonomiskās kopsakarības, bieži gandrīz nemanāmi, izmanto racionalitātes pieņēmumu. Tas pats notiek arī daudzos nopietnos ekonomiskajos pētījumus. Tikai maziem burtiņiem kaut kur pašās beigās pieminēts, ka tiek pieņemts, ka ekonomikas dalībnieki rīkosies racionāli.
Būs interesanti nākamajās desmitgadēs (protams, ja vien tas piedzīvošu) redzēt, kas notiks ar ekonomikas teorijām tad, kad tajās centīsies iestrādāt zināmu daļu iracionalitātes elementa. Attiecīgi noteikti pieaugs to ekonomistu vērtība, kas papildus ekonomikas zināšanām orientēsies arī masu psiholoģijā. Es tiešām esmu pārliecināts, ka šis ir viens no ekonomikas nākotnes virzieniem, – kā inkorporēt makroekonomiskajos modeļos iracionalitātes komponenti. Visticamāk, pirmie soļi šajā virzienā būs ar ekonomikas dalībnieku ranžēšanu pēc to racionalitātes pakāpes. Piemēram, ka 1/3 daļa patērētāju rīcības būs racionāla, bet 2/3 – neracionāla. Lielākais izaicinājums gan ir izskaidrot, kā tad īsti rīkosies neracionālais patērētājs. Vairāk par iracionalitātes ietekmi uz ekonomiku varu ieteikt palasīt Dan Ariely grāmatā "Predictably Irrational". Lai arī tiešā veidā netiek iztirzāts tieši šis jautājums, ekonomisti ātri vien sapratīs, kādas implikācijas uz ekonomikas teoriju ir autora pētījumiem.

Citēšana


Ekonomika ir zinātne, kuras neatņemama sastāvdaļa ir citu ekonomistu veikto eksperimentu un izteikto apgalvojumu vērtēšana, analizēšana un kritizēšana. Ekonomikā, pretstatā eksaktajām zinātnēm (lai arī pieņemu, ka arī eksaktajās zinātnēs ir savi interpretēšanas intervāli), nav skaidri definējamas robežas tam, kas ir pareizi, kas nav, kas ir melns un kas ir balts. Daudzus ekonomiskos procesus nevar replicēt laboratorijā (lai arī ekonomikā pastāv laboratoriskie pētījumi), kā tas notiek eksaktajā zinātnēs. Tas ir iemesls, kādēļ īpaši svarīga mūsdienīgam ekonomistam ir iepazīšanās ar literatūru. Gan teorētisko literatūru, kas apraksta ekonomikas teorijas pamatpostulātus par to, kā pasaulē viss darbojas, gan arī pētījumus un ekonomisko filosofiju.
Lieta, kas mani pēdējos gados nedaudz tracina, ir apstāklis, ka, ja atver kādu aktuālu pētījumu, tad tas lielā mērā sastāvēs no atsaucēm uz citiem pētījumiem. Bieži gadās, ka 20-30 lapaspušu manuskriptā nav faktiski nekā no paša autora/-es. Turklāt, lai nokļūtu līdz domas pirmatklājējam, jāizrokas caur virknei pētījumu, kas atsaucas viens uz otru. Neapšaubāmi, literatūras apkopojumi par tēmu ir nepieciešami, un tādus pats regulāri lietoju. Bet, manuprāt, ja ekonomists kā savu ambīciju izvirza kāda ekonomiska procesa analīzi, tad šajā darbā jābūt jaunradei jeb, ekonomistu terminiem izskatoties, pievienotajai vērtībai. Manuprāt, zināmai atbildībai par to jāuzņemas izglītības sistēmai, kur jau studiju pirmajos gados tiek ielikti pamati šai "slimībai". Kursa darbos, bakalaura darbos vai maģistra darbos bieži pie nosacījumiem tiek norādīts minimālais avotu skaits, kas jālieto, lai dabūtu ieskaiti. Manuprāt, tas ir absurdi. Rezultātā tiek iegūts darbs, kur katrs paragrāfs ir citāts no kāda cita darba. Ja students ir tik spējīgs, ka var piesēsties pie baltas lapas un uzrakstīt jēdzīgu darbu par tēmu, tad viņu nevajadzētu sodīt par to, ka viņš neatsaucas (formāli) uz kādu disciplīnas guru, bet gan tieši otrādi – slavēt. Ja ir vēlme šādā veidā piespiest studentu lasīt obligāto literatūru, tad šis mehānisms, manuprāt, nestrādā. Kādu laiku atpakaļ rakstīju vienu darbu, kur biju kā līdzautors. Reāli nomocījos, kad kolēģa izpratne par teorijas analīzi būtiski atšķīrās no manējās. Starp citu, Latvijas izglītības sistēmā šī pieeja ir tik ļoti iesakņojusies, ka līdz šim veiksmīgi mani atturējusi no stāšanās doktorantūrā. Diemžēl arī mācībspēku pusē vieglāk ir analizēt, ko tad students ir "sakopējis", nevis tiešām vērtēt jaunradi.
Neapšaubāmi, ekonomikas zinātnē, tāpat kā jebkurā citā zinātnē, nav vietas plaģiātam, un, rakstot kādu darbu, ir pietiekami skaidri jādod lasītājam ziņa par to, kurš ir šīs domas pamatlicējs. Tajā pašā laikā nepieciešama autora interpretācijas klātbūtne, kas bieži tik ļoti pietrūkst. Man tik ļoti trūkst vārdu "manuprāt", "pēc autora/-u domām" un līdzīgu mūsdienu ekonomiskajā literatūrā. Tā ir kļuvusi bezpersoniska. Kāda jēga no pārdrukātas grāmatas bez savas pievienotās vērtības? Kā jau teicu, ekonomika ir zinātne, kur nav viegli pateikt, kas ir pareizs un kas nav.
Protams, šim citēšanas paradoksam viens no iemesliem ir tehnoloģiju attīstība. Tagad nav nekā vienkāršāka, kā sakopēt n-tos viedokļus no google, un papīrs gatavs. Pirms interneta revolūcijas tik viegli šāda kopēšana nesanāca…
Publiskajā telpā dominē ekonomistu redzējumi, pārliecības, teorijas, pētījumi, interpretācijas utt. Un tieši ekonomikas zinātne kā, šķiet, neviena cita, ir pakļauta kritikai. Gan no kolēģu, gan no visas plašās auditorijas (lasi – neekonomistu) puses. Tāpēc ir zināms kārdinājums, vairoties no iespējamās kritikas, ieslīgt klasiķu citēšanā, pamatojot savas idejas. Tomēr aizrauties ar to nevajadzētu. Ekonomikas zinātnē kritika ir neatņemama tās sastāvdaļa, un, ja ar savu analīzi esat izsaukuši kritiku, tad tā jau ir puse no panākuma.

Vai ekonomika ir zinātne?


"Ekonomists - augstas klases eksperts, kurš rīt varēs paskaidrot, kādēļ šodien nenotika tas, ko viņš prognozēja vakar." (tautas anekdote)

Publiskajā telpā ir virkne anekdošu par ekonomistiem, par to lietderību, par prognožu precizitāti u.tml. Vairums ekonomistu teiks, ka jā – ekonomika ir zinātne. Teikšu godīgi, man nav izveidojies stingrs viedoklis par šo jautājumu. No vienas puses, tā disciplīnas daļa, kas saistīta ar ekonomisko parādību skaidrošanu, ekonomisko pētniecību, lielo datu masīvu analīzi utt., noteikti būtu uzskatāma par zinātni. Tajā pašā laikā, ir otra puse – ekonomiskā prognozēšana, kas, manā uztverē, tuvojas gandrīz vai šarlatānisma līmenim :) Varbūt šāds salīdzinājums ir nedaudz pārsteidzošs, jo pats esmu to ekonomistu kategorijā, kas vairumu sava laika ir pavadījis tieši šajā, "šarlatānu" pulciņā. Tomēr šajā laukā dominējošais nenoteiktības līmenis ir tik augsts, ka nekā savādāk kā par racionāliem pieņēmumiem (educated guess) bieži vien veiktās prognozes nevar saukt.
Kas attiecas uz pētniecisko ekonomiku, esmu vairāk nekā drošs, ka tā ir zinātne. Te tiek izmantotas sarežģītas empīriskās metodes, hipotēžu testēšanas, laboratorijas eksperimenti un, kas nebūt ne mazāk svarīgi, pastāvīga gan iekšējā, gan ārējā kritika. Tajā pašā laikā attiecībā uz analītisko/prognozēšanas novirzienu varam runāt par mazāku zinātniskumu. Daudzi ekonomistu izteiktie apgalvojumi, prognozes ir balstītas uz iepriekšēju pieredzi, intuīciju. Bieži netiek veikta empīriska analīze, lai pateiktu, par cik procentiem nākamgad varētu augt IKP vai vidējais atalgojuma līmenis. Neapšaubāmi, arī šajā ekonomikas novirzienā ir savi zinātniskuma elementi – modeļi, aprēķini, pieņēmumi u.tml., bet šajā disciplīnā ir daudz vairāk "cilvēciskā faktora". Tajā pašā laikā, ekonomikā neapšaubāmi savijas kopā citas zinātnes – tas ir viens no argumentiem tam, kādēļ ekonomiku var uzskatīt par zinātni. Kā vienu no svarīgākajām es uzsvērtu psiholoģiju. Daudziem lieliskiem ekonomistiem ir/bija padziļinātas zināšanas šajā disciplīnā, jo ar tās palīdzību var meklēt skaidrojumus ekonomikas dalībnieku reakcijai uz kaut kādiem notikumiem – ekonomikas šokiem. Tāpat arī tajā ekonomikas zinātnes daļā, kur darbs notiek pie nopietniem modeļiem, neiztikt bez nopietnas augstākās matemātikas, ekonometrijas. Vērtējot ekonomiskos procesus, bieži arī bez juridiskajām zināšanām neiztikt.
Man nav viennozīmīgas atbildes uz virsrakstā minēto jautājumu. Cits jautājums – vai tas ir svarīgi? Man personīgi – nē, bet iespējams, ka pie publiskā finansējuma pārdales zinātniskajiem pētījumiem tas ir svarīgi gan :) Manuprāt, tie, kas apgalvo, ka ekonomika nav zinātne, vienkārši uz šo terminu raugās pārāk šauri – visbiežāk iedomājas kādu analītiķi, kurš gudri hmm… runā televīzijā par lietām, par kurām katram ir savs viedoklis. Aizkadrā paliek tie ekonomiskās zinātnes darbi, kas pierāda cēloņsakarības, pārbauda, kā darbojas sakarības starp ekonomikas dalībniekiem, nodarbojas ar mikrodatu analīzi.

Ekonomistu dalīšana kategorijās – vai patiešām nepieciešama?


Ekonomistu diskusijās un dažāda veida publikācijās bieži tiek minēts, ka kāds ekonomists pieder pie noteiktas ekonomistu kategorijas - keinsistiem, klasiķiem, Frīdmena skolas, pie neo-klasiķiem, pie Šumpētera skolas u.c. "sektām". Man šie salīdzinājumi vienmēr ir šķituši mazliet dīvaini/smieklīgi. Manā uztverē, ekonomistam pēc būtības ir jābūt tik fleksiblam, lai spētu paņemt labāko no katras skolas. Manā uztverē, katra no skolām ir radusies, laika gaitā ekonomistiem mācoties no iepriekšējo periodu kļūdām. Katrs no periodiem ekonomistu zināšanu krājumā atstāj neizdzēšamu (lai arī dažreiz piemirstu) zināšanu kopumu, pateicoties kuram veidojas labāka izpratne par to, kā darbojas ekonomika. Laikam ritot, mainās arī ekonomika, dzīves apstākļi, tehnoloģiskie procesi, politika utt., tāpat arī piemērojas ekonomika un uz priekšu virzās ekonomikas teorijas.
Pieņemu, ka kaut kad, pēc pāris desmitgadēm, par mūsdienu laiku rakstīs kā par "lielo monetāro stimulu" uzvaras/zaudējumu gājienu. Man ir žēl, ka kādam ekonomistam tiek piekarināta birka – klasiķis vai keinsists. Man šķiet, tas ierobežo viņa kā ekonomista uztveri – uz viņu vienmēr raudzīsies caur šo piedēvēto statusu.
Es sevi vienmēr esmu uzskatījis par no šīm važām brīvu ekonomistu. Tie, kuriem nu ļoti vajag ielikt kādā kastā, var pieskaitīt mani pie ortodoksāļiem. Man ir savs redzējums par ekonomiku, par to virzošiem spēkiem (īsumā, daudz lielāku nozīmi pievēršu ekonomikas dalībnieku psiholoģiskajam stāvoklim, gaidām, iracionalitātei, nelinearitātei u.tml.), kas varbūt pagaidām nav plaši aprakstīta ekonomiskajā literatūrā un ir avangardā vispārpieņemtajai ekonomikas teorijai.
Mana uzskatu sistēma par ekonomiku balstās uz to, ka mēs, ekonomisti, daudzas lietas nevaram izskaidrot ar klasisko ekonomikas teoriju. Jā, mēs to darām, jo savādāk neprotam. Bet, manuprāt, visai bieži ir situācijas, kad klasiskā skola ir bezjēdzīga. Viens no labākajiem piemēriem ir mājsaimniecību uzvedība tirgū. Klasiskā ekonomika mājsaimniecību rīcību aprakstīs kā funkciju no to rīcībā esošajiem ienākumiem, uzkrājumu līmeņa, procentu likmēm utt. Es savukārt uzskatu, ka ir milzīga nozīme gaidām, mājsaimniecību pārliecībai par rītdienu, par patērētāju preferenču maiņām u.c. šķietami nenozīmīgiem faktoriem, ko klasiskie modeļi neuztver (vai uztver, bet vāji). Šāda uzskatu sistēma diemžēl nav vienkārša man kā praktizējošam ekonomistam. Jo lielāko daļu no nosauktajiem faktoriem, kas varētu ietekmēt tirgus dalībnieku rīcību, nevar novērot vai var novērot netieši (konjunktūras apsekojumi). Tādējādi argumentācija ir daudz vājāka, nekā klasisko ekonomikas teoriju pielietošanas gadījumā. Bet es ticu, ka tuvāko dekāžu laikā IT revolūcija mazliet mainīs arī ekonomistu iespējas ieskatīties masu preferenču izmaiņās.
Jebkurā gadījumā – ļoti cienu tos ekonomistus, kam ir savas teorijas. Klasiskā teorija ir jāzina, tas ir pamats ekonomikas zinātnei. Un es uzskatu, ka bakalaura līmeņa studijās būtu jāpasniedz ekonomikas vēsture. Bet tāpat es uzskatu, ka ir jāveicina ekonomiskās domas attīstība.

Bailes pateikt "es nezinu"


"It's OK to say "I don't know" when asked about the economy or policy."

(D.Rodrik)

Viscaur savai ekonomista karjerai esmu saskāries ar to, ka ekonomisti daudz vairāk nekā citu profesiju pārstāvji nespēj pateikt "es nezinu". Ekonomistam sarežģīti jautājumi visbiežāk "uzsit asinis". Lai atbildētu, tiek izvirzītas hipotēzes (tajā skaitā īsti nepārbaudāmas), kas bieži izklausās nevis pēc hipotēzes, bet pēc fakta konstatācijas. Kā labs piemērs ir publiskie datu komentāri. Ja, piemēram, iznāk negaidīti IKP ātrā novērtējuma dati, tad visi sevi cienoši ekonomisti, kuri publiski komentē šos datus, mēģinās rast skaidrojumu tiem. Taču hipotēzes un interpretācijas var būtiski atšķirties. Ja masu mediji gaida informāciju no cienījama ekonomista, viņš taču nevar teikt – "es nezinu, kādēļ IKP ir tāds". Nākamajā reizē pie viņa vairs neviens nevērsīsies. Un ekonomists vēlas, lai viņu uzrunā…
Arī ikdienas darbā, saskaroties ar neskaidriem datiem, visbiežāk tiks veikta to interpretācija. Sliktākais šajā gadījumā ir tas, ka nepareiza interpretācija izraisa kļūdu virkni. Arī citi "paķer" šo nepareizo interpretāciju un sāk "malt" uz riņķi. Jāteic, arī es savas karjeras pirmajos gados pārlieku daudz aizrāvos ar mēģinājumu izskaidrot visu, atrast atbildes uz visiem jautājumiem - pat, ja atsevišķos gadījumos tas robežojās ar zinātnisko fantastiku. Pēdējos gados gan esmu sapratis, ka vietā pateikts "es nezinu" ir daudz vērtīgāks nekā nepārbaudīta/maz ticama interpretācija/hipotēze. Kāpēc es to saku? Es bieži masu medijos redzu ekonomistu komentārus par notikumiem un apzinos, ka nabaga cilvēks nav paspējis veikt pilnvērtīgu analīzi, pirms "krāgā ieklupa" žurnālists (mūsdienu laikmetā komentāram jābūt gatavam pāris stundu laikā pēc jaunāko datu publicēšanas CSP; ja gribēsi rūpīgi visu izanalizēt, jau padsmit citi ekonomisti būs visu nokomentējuši un tavs novēlotais, lai arī izsvērtākais viedoklis nevienam vairs nebūs interesants; tu jau būsi pagātne, jo viss mediju balagāns būs aizskrējis uz priekšu, pēc nākamās "ziņas"). Un tad rodas fantāzijas, uz kurām atsaucas citi.
Vairākas reizes esmu bijis spiests skaidrot kolēģiem vai citām auditorijām, ka tas, ko teica cienījamais ekonomists žurnālā "X", neatbilst patiesībai. Tādā brīdī viss atkarīgs no tā, cik spēcīgi ir tavi argumenti. Ja tie ir loģiski (vēlams - pārbaudāmi), tad vairs nav nozīmes tam, ko kurš teica. "Es nezinu lietošana ir godīgāka pret "tava kā ekonomista darba lietotājiem – kolēģiem, priekšniekiem, lasītājiem. No pieredzes zinu - ir galīgi stulba sajūta, kad pēc laika saproti, ka tava sākotnējā interpretācija ir bijusi galīgi šķērsām, bet tu savu viedokli jau esi paspējis tiražēt…
Protams, ir jābūt zināmai izpratnei no vadības puses par "es nezinu". Vadībai būtu jāapzinās to, cik ekonomika ir interpretējama. Līdz ar to nevajadzētu būt nosodošai reakcijai par to, ja ekonomists lieto frāzi "es nezinu". Drīzāk būtu jāmēģina noskaidrot, vai "es nezinu" ir radies tādēļ, ka ekonomists neko nav darījis, lai uzzinātu, vai arī ir darījis, bet nav nokļuvis pie rezultāta. Kā teic, viens no cilvēkiem, ko ļoti cienu: "Tas, ka nav rezultāta, arī ir rezultāts."
Tikko pieķēru sevi pie domas, ka es joprojām dažreiz, kad nav laika un/vai esmu noguris, uz jautājumu varu atbildēt ar ne līdz galam pārbaudītu hipotēzi, lai tikai būtu "miers mājā".
Šajā sakarā ļoti labs Vjačeslava Dombrovska tvīts:

Kļūdu atzīšana


Kļūdu atzīšana (gan sev, gan citiem) ir svarīgs aspekts ne tikai ekonomistiem, bet cilvēkiem vispār. Protams, vienkāršāk ir pielietot "strausa tehniku" un tēlot, ka viss ir ok, censties noslēpt to, ka esi pieļāvis kļūdu. Tomēr kļūdu atzīšanai ir divas pozitīvas lietas. Pirmkārt, nav tālāk jāmelo un jāfantazē par to, kādēļ rezultāts nav sasniegts, un tādēļ, iespējams, nav jāiegrimst vēl dziļākos melos. Otrkārt, atzīstot, ka tā ir tava kļūda, ir iespēja laboties un nākotnē šādas kļūdas nepieļaut, ņemt vērā.
Pēdējo gadu laikā, vairākkārtīgi esmu publiski atzinis, ka esmu kļūdījies, veicot kādus aprēķinus (vai prognozi), vai neesmu bijis pietiekami uzcītīgs/vērīgs, piemēram, kaut ko līdz galam neizpētot un aizmirstot kādu faktoru, kuram varētu būt nozīmīga loma kāda efekta izskaidrošanā. Un efekts tam ir pārsteidzoši labs – neviens mani nav rājis par to, ka esmu vienkārši kļūdījies. Jā, tas ir dissapointing, bet tāda ir cena par darbošanos šajā profesijā. Tas, ka nav liekas kritizēšanas (ko tur kritizēt, ja atzīsti kļūdu; tad jau pats apzinies savu vainu), dod zināmu iedrošinājumu, un pieņemu, ka mazina kļūdu skaitu, jo nav jādomā par to, kas notiks, ja tomēr kļūdīšos.
Ekonomistiem kļūdu atzīšana ir sarežģīta. Bieži sabiedriskajā telpā ekonomisti ieņem kādu pozīciju, piemēram, strīdā ar kādu citu ekonomistu. Pēc laika, viedoklim mainoties, bieži nākas izdomāt un fantazēt jaunus argumentus, lai arī apzinies, ka varbūt piekrīti oponentam. Manuprāt, ir svarīgi laicīgi apstāties un pateikt – "jā, es kļūdījos", tas mazinās neproduktīvo diskusiju daudzumu, kā arī, manuprāt, vienkārši liks cienīt Tevi kā cilvēku, kurš nebaidās atzīt kļūdas.

Prognozēšana – vai paļauties uz intuīciju?


Atsevišķas nodaļas vērts temats ir prognozēšana. Agri vai vēlu tā kļūst par jebkura (makro)ekonomista dzīves sastāvdaļu. Prognozēšanas sakarā mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums par to, kā ir labāk – prognozēt no augšas uz apakšu vai no apakšas uz augšu. T.i., no sākuma prognozēt agregēto rādītāju, piemēram, kāda ir IKP izaugsme, un tad domāt par komponentiem, vai otrādi – prognozēt komponentus un iegūt IKP? Pārsvarā ekonomisti un zinātnieki dos priekšroku variantam, ka prognozē no apakšas uz augšu – katram komponentam ir savi dinamiku noteicošie faktori utt. Es gan neesmu tik drošs par šīs pieejas pareizību, vismaz ne Latvijas gadījumā. Līdzšinējā karjerā esmu saskāries ar to, ka precīzāk spēju prognozēt tad, kad jānosauc cipars, kuram pēc tam izdomāju "apakšu", t.i., faktorus, kas to nosaka. Tas ir jautājums par to, kā prognozēt – ļoti detalizēti, ņemot vēra visus iespējamos faktorus, vai tomēr intuitīvi. Tā, manuprāt, ir prognozētāja lielākā dilemma – detalizācija vs intuīcija. Skaidrs, ka jābūt kaut kādam šo divu aspektu sajaukumam, bet kuram būtu jādominē? Jautājums gan laikam ir nedaudz plašāks, jo tas, kā prognozēt, atkarīgs arī no prognozes mērķa.
Es vienmēr esmu bijis tas ekonomists, kurš mēģina ļauties intuīcijai. Tad, kad man ļauj to darīt, manas prognozes ir precīzākas. Tas saistīts ar to, ka, ejot otru pieeju, es nolaižos pārāk dziļā detalizācijas pakāpē. T.i., prognozējot, piemēram, IKP, es mēģinu nolaisties līdz gandrīz uzņēmumu līmenim, kas nenovēršami noved pie visai lielām pieņēmumu kļūdām, kā arī informācijas trūkuma radītām neprecizitātēm. Es, iespējams, ņemšu vērā tikai daļu no faktoriem, pārvērtēšu vai nenovērtēšu atsevišķu faktoru nozīmīgumu. Intuitīvajai prognozēšanai priekšrocība ir tāda, ka, ja prognozētāja dators jeb smadzenes ir labi nokalibrēts (ar to es domāju - ja prognozētājs labi uztver cēloņsakarības starp pieejamo informāciju un spēj filtrēt vajadzīgās no nevajadzīgajām ziņām), prognoze var būt precīzāka. Intuitīvai prognozei gan ir viens liels trūkums – to nevar īsti pamatot, tas ir zināms black box, čujs, ņuhs un poņa – kā nu kurš to sauc. Šādu prognozēšanas stilu var atļauties, ja kontaktauditorijas (prognožu lietotāji) nepieprasa augstu detalizācijas pakāpi. Tiklīdz prognozētajam par prognozi ir "jāaizstāvas" kolēģu, priekšnieku vai citu auditoriju priekšā, tad intuitīvā prognoze iziet krastā vien, ja esi jau atzīts ekonomists.
Tomēr, lai atšķetinātu šo dilemmu tālāk, ir jāparaugās nedaudz tālāk. Lai kādu prognozēšanas pieeju izvēlētos, tāpat būs prognožu kļūdas. Un, ja tās būs jāšķetina, tad gan klasiskajai pieejai ir daudz lielāka priekšrocība. T.i., prognozētājam būs dokumentēts (rakstiski vai vienkārši domās), kas ir ņemts vērā prognozē, kas nav. Tikmēr intuitīvajā prognozē tik izteikti "salikts pa plauktiņiem" viss nebūs.
Prognozēšana vispār ir māksla, un tas attiecas ne tikai uz ekonomiku, bet vispār uz ikdienu. Nesen lasīju ļoti interesantu Dan Gardern un Philip E. Tetlock grāmatu "Superforecasting", kurā ļoti detalizēti tiek aprakstīts tas, kādēļ dažiem cilvēkiem izdodas prognozēt precīzāk par citiem. Ekonomiskā prognozēšana ir māksla – kā sakombinēt zināšanas ar intuīciju. Viens no maniem "skolotājiem" vienmēr saka, ka nav svarīgi precīzi trāpīt prognozes ciparu, daudz svarīgāk ir trāpīt stāstā, t.i., paredzēt mehānismu, kas un kādēļ notiks. Un darīt to konsekventi katrā nākamajā prognozē. To spēj vien izcilnieki.
Dažas reizes atminēt ciparu nav liela māksla, īstā meistarība slēpjas tajā apstāklī, vai ekonomists ir spējīgs prognozēt procesu mehāniku. Un tam ir vajadzīgas lielas zināšanas. Pirmkārt, ir aptuveni jāzina ekonomikas struktūra, lai zinātu, cik ļoti viens vai otrs šoks to ietekmē. Otrkārt, ir "jājūt" ekonomikas dalībnieku noskaņojums, jo, kā jau teicu, manuprāt, noskaņojuma efektiem ir milzīga nozīme. Lai "justu" ekonomiku, ekonomistam jābūt nepārtrauktā analīzes režīmā – sarunās ar uzņēmējiem, analizējot mājsaimniecību rīcību, analizējot valdības lēmumus, notikumus ārējos tirgos utt. Treškārt, ekonomistam jāmāk paredzēt, kā apkārt notiekošo uztvers statistika. Jo ekonomista precizitāti novērtē ne jau pēc tā, cik ļoti precīzi tas atspoguļo/prognozē realitāti, bet gan statistiku. Jā, tas nav pareizi, bet diemžēl tā tas ir. Un visbeidzot – ekonomistam ir jābūt intuīcijai, bez tās nu nekur. Kas tad ir intuīcija? Zināšanu un varbūtības reizinājums jeb faktiski "educated guess" :) Bet starp ekonomistiem ir milzīga atšķirība par to, cik šis "educated guess" būs precīzs.

Prognozēšana "punkts vs stāsts"


Nedaudz atkārtojoties - līdz nesenai pagātnei to nesapratu, bet kolēģis man atvēra acis. Ja prognozē IKP, tad var trāpīt prognozē kaut vai 4 reizes pēc kārtas ar precizitāti līdz desmitdaļai, bet, kamēr trāpījums būs bez stāsta apakšā, tā būs tikai veiksme + intuīcija. Ja tu spēj noprognozēt IKP un tā noteicošos faktorus, tad tas jau ir meistardarbs. Līdz šim karjerā man ir bijušas neskaitāmas reizes, kad ar prognozi trāpu līdz desmitdaļai. Tieši tāpat ir bijis, ka diezgan precīzi noprognozēju notikumu gaitu, ekonomikas šoka mehānismu utt. Bet ļoti reti gadās, kad izdodas konsekventi trāpīt abos – gan skaitlī, gan stāstā.
Pavisam tracinoši ir gadījumi, kad precīzi noprognozē, teiksim, 10 nozaru veikumu no 11, bet vienpadsmitajā tiek pieļauta liela kļūda. Kopumā tas būtu izcils rezultāts, bet, saskaitot kopā nozares, IKP prognoze būs kļūdaina, jo 11.nozare ievieš būtisku korekciju. Savukārt dažreiz kļūdos visās 11 nozarēs, bet IKP prognoze precīza – kļūdu sadalījums tāds, ka tās "dzēš" viena otru.
Agrāk ļoti priecājos par to, ka kaut ko precīzi noprognozēju. Tagad nepievēršu tam tik lielu uzmanību, bet gan mēģinu saprast, vai esmu pareizi novērtējis tos mehānismus, kas virzīs prognozētā rādītāja attīstību. Šai pieejai gan ir viens liels mīnuss. Lai cik prognožu lietotājs būtu ieinteresēts stāstā, viss, kas ir svarīgs, beigu beigās ir prognozējamā rādītāja cipars... Un nav svarīgi, kā tu to noprognozēji, nav svarīgi arī tas, vai cipars pēc 2 mēnešiem vai pāris gadiem nepiedzīvos tik lielas revīzijas, ka būs pilnīgi citi secinājumi…

Ko prognozēt – ātro novērtējumu vai revīziju?


Tā man, kā ekonomistam-prognozētājam, vienmēr ir bijusi zināma profesionālā dilemma. Mana pārliecība teic, ka katra nākamā datu revīzija ir solis tuvāk realitātei. T.i., laika gaitā, kad visa informācija ir savākta, sabalansēta ar citiem datu avotiem, pilnveidota metodoloģija, tad iegūtie dati iespējami tuvu atspoguļo realitāti. Tā vajadzētu būt. Un uz kādiem datiem tad mēs vēlamies, lai tiktu pieņemti ekonomiskās politikas lēmumi? Protams, uz tiem, kas atspoguļo realitāti. Attiecīgi no mana, kā prognozētāja viedokļa, būtu pareizi prognozēt tos datus, kas būs kāda n-tā revīzija pēc n-tajiem gadiem. Tajā pašā laikā realitāte, protams, ir pavisam savādāka. Visu nosaka savlaicīgums. Ekonomiskās politikas veidotājiem ne tik svarīgs ir šā brīža situācijas precīzs atainojums, cik ātrs atainojums... T.i., ir svarīgi, lai dati, piemēram, par IKP, būtu pēc iespējas ātrāki, tādējādi, iespējams, upurējot to precizitāti. To es varu saprast, jo, lai sagatavotu nākamā gada budžetu, neviens negaidīs datus, kas būs kļuvuši ticami vairākus gadus pēc plānotā budžeta gada. Tomēr ekonomistiem (t.sk. man pašam) jāatceras, ka tās prognozes, ko veicam (īpaši īstermiņa), balstās uz mūsu izpratni par situāciju, kas balstās uz datiem, kuri, visticamāk, nākamajās revīzijās tiks būtiski mainīti. T.i., mēs prognozējam esošo spēles noteikumu robežās. Datu revīzijas arī ir viena no tām lietām, ko visgrūtāk izskaidrot. Proti, ja tava kā ekonomista IKP prognoze "t" gadam ir bijusi gauži šķērsām, jo izrādījās, ka "t-1" gads aug nevis par 4%, bet par 2%, tad tā pa lielam ir tava kļūda. Ok, arī revīzijas ir daļēji prognozējamas, bet tas tiešām būtu šarlatānisms – prognozēt revīzijas... Revīzijas rada visādas absurdas situācijas. Var gadīties, ka ekonomists precīzi noprognozē kādu rādītāju, bet pēc n-tajām revīzijām izrādās, ka nemaz tik precīzi nebija. Vai otrādi. Datu revīzijas ir ekonomista ikdienas sāpīgā tēma, jo to dēļ gadās palikt muļķos :)

Vai ekonomistam nepieciešama atgriezeniskā saite par prognozēm?


Lieta, par kuru esmu aizdomājies vairākos gadījumos un esmu diskutējis arī ar kolēģiem no citām valstīm. Vai tas ir labi, ja ekonomists dabū atgriezenisko saiti no ekonomiskās politikas veidotājiem par ekonomista veiktajām prognozēm? No vienas puses, nekas nevar būt tracinošāk par situāciju, kad ekonomiskās politikas veidotāji, balstoties uz tevis sagatavoto informāciju/prognozi, pieņem, tavuprāt, lēmumu, kas nekādā veidā neizriet no tevis sniegtās informācijas. Man ir bijuši šādi gadījumi, kad analīzei "caur rindām" neviļus mēģinu pateikt ekonomiskās politikas veidotājam, kāds būtu pareizais lēmums, bet lēmums pēcāk ir tieši pretējs. Tādos gadījumos man vienmēr gribas uzzināt – kāpēc? Kas ir bijis ekonomikas politikas veidotāju galvās? Atsevišķos gadījumos esmu šo atbildi arī saņēmis. Un tad sākas interesantākais. Nākamreiz, nonākot līdzīgā situācijā, neviļus sevi sāku pieķert sevi pie domas, ka, zinot pagājušās reizes iznākumu, man jau ir zināma novirze (bias). T.i., es ņemu vērā iepriekšējo pieredzi, un jau mēģinu pielāgot savu informāciju. Un tas nav labi no analīzes objektivitātes viedokļa. Apdomājot šo jautājumu, sapratu, kādēļ tā ir normāla prakse atsevišķās centrālajās bankās, kad to vadība pieņem monetārās politikas lēmumu, balstoties uz analītiķu sniegto informāciju, bet nesniedz nekādu atgriezenisko saiti pašiem analītiķiem par lēmuma pieņemšanas gaitu. Tas pats gadās, ja ekonomista prognozes tiek konstanti kritizētas, ja ekonomists kādu rādītāju prognozē konstanti par augstu vai par zemu. Nākamajās reizēs jau prognozes pamatā būs iestrādāta novirze. Ko tad – neko nedarīt, ja ekonomists regulāri kļūdās? Darīt – lūgt izvērtēt prognozi, pamatot utt., bet nevajadzētu norādīt, ka ir par augstu vai par zemu.

Over un underreaction


Ekonomikā, tāpat kā citās jomās, regulāri ir sastopama situācija, kad sabiedrība, t.sk. ekonomisti pārāk asi vai, tieši otrādi, pārāk vienaldzīgi reaģē uz kādām ziņām, ekonomiskajiem šokiem. Piemēram, labs piemērs ir "gāzi grīdā" periods, kad par tautsaimniecības pārkaršanu runāja visi, kam nav slinkums, bet reakcija no ekonomiskās politikas veidotājiem nesekoja. Arī retais sabiedrības loceklis piemēroja savu rīcību brīdinājumiem. Un ir otrs spektra gals – notiek kaut kas nebūtisks, bet reakcija ir milzīga un tiek "uzpūsts no mušas zilonis". Manuprāt, galvenie iemesli tam ir divi – preses vēlme pēc dzeltenuma, "panikotāju" zemais izglītības līmenis minētajā jautājumā un, pats galvenais, – kritiskās domāšanas trūkums. Īsāk sakot, dažādiem notikumiem tiek piedēvēts pārāk liels vai pārāk mazs svars. Cits jautājums ir par to, vai tas notiek nejauši (kompetences trūkuma dēļ) vai speciāli (lobēšana)? Visbiežāk medijos dominē spekulatīva rakstura paziņojumi, mēģinot gūt kādu labumu. Labākais piemērs ir spēcīgi atsevišķu nozaru lobiji, kas būtiski pārspīlē savas nozares devumu kopējā tautsaimniecībā. Teiksiet, kādēļ tā jādara? Jo tas strādā…

Ekonomistam ikdienā ir jāsadzīvo ar šiem panikas viļņiem, skaidrojot un izglītojot par šoka patieso lielumu. Neko citu šajā sakarā īsti nevar darīt. Tajā pašā laikā ir otrs fenomens, kad ekonomists mēģina izcelt kāda notikuma nozīmīgumu, bet tas paliek ēnā, jo ir pārāk sarežģīts, nav tik intuitīvs utml. Ar to ir grūti samierināties, bet redzu to dienu no dienas.

Cilvēkiem patīk vienkāršas lietas


Tas, par ko ikdienā runā ekonomisti, ir sarežģīti jautājumi. Cilvēkus interesē vienkāršas lietas. Cilvēkus neinteresē detaļas. Cilvēkus neinteresēs salīdzināmās vai faktiskās cenas. Viņus neinteresē sezonālā izlīdzināšana, kopējā faktoru produktivitāte vai potenciālais IKP. Viņus interesē, vai šodien dzīvojam labāk nekā vakar. Vai dzīvosim labāk rītdien. Nē? Kāpēc? Viss.

Cilvēkus interesē lauksaimniecība – jo katram ar to ir bijusi saskarsme, katrs savā dārziņā ir audzējis burkānus, vienreiz mūžā redzējis govi un pat zina kādu, kam ir zemesgabals tur – Latgalē. Un tas ir romantiski – cilvēku neinteresē pesticīdi, nitrāti. Viņi neko nezina par degvielas marķēšanu, platībmaksājumiem utt. Cilvēkiem vajag vienkāršību. Cilvēkus interesē tūrisms – viņi redzēja, ka Vecrīgā ir daudz tūristu. Cilvēkus interesē pārtikas rūpniecība – veikalā redzēja šprotes ar caurspīdīgu vāciņu un jauno saldējumu. Cilvēkus neinteresē kaut kāda optisko iekārtu ražotne – sak, pie mums taču neko neražo :)

Ok, mazliet par ironisku. Bet pa lielam tā arī ir – vidējais cilvēks nesaprot ekonomistu, un otrādi. Vienmēr esmu domājis – kāds ir risinājums? Ekonomistam "nolaisties" līdz līmenim, kad viņu saprot cilvēki (bet riskēt izskatīties smieklīgam kolēģu lokā), vai tomēr otrādi – "nomētāt" publiku ar gudrībām un palikt nesasniedzamam. Es savas karjeras laikā esmu bijis abos grāvjos, un izskatās, ka labāk strādā princips runāt tautas valodā. Lai gudrības paliek ekonomistu starpā – runājot ar neprofesionāļu auditoriju, ir jābūt attiecīgai leksikai un domas konstrukcijai. Laika gaitā novēroju, ka no visiem rakstu gabaliem, ko esmu sarakstījis, vislabāk tiek uztverti tie, kas sarakstīti ļoti vienkāršā valodā. Visbiežāk gan šie rakstu gabali man nepatīk pašam…

Prognozēšanas psiholoģiskās barjeras


Jebkura vadība vēlas no prognozētāja, lai tā sagatavotās prognozes būtu precīzas. Bet iedomāsimies situāciju, kad dažādu institūciju prognoze kādam rādītājam ir intervālā 4.0–5.0% ar mediānu 4.4%. Un tu pēkšņi paziņo, ka tava prognoze ir 3.2%. Lai cik laba būtu bijusi tava kā prognozētāja līdzšinējā performance, dabūsi ilgi un dikti skaidroties, un beigās tāpat, visticamāk, prognozēsi vispārpieņemtā intervāla robežās. Vienīgais, ko var panākt ar šādu izlēcēj-prognozi, ir tas, ka vari norādīt, kurā intervāla galā gribi atrasties. T.i., šajā gadījumā varētu būt 4.0%. Par šo tēmu gan rakstīšu citā sadaļā tālāk.

Bet ir cits aspekts, kas man vienmēr nedaudz uzjautrina, un tās ir psiholoģiskās barjeras. Tad, kad kāda rādītāja (teiksim, IKP) prognozes pamazām sāk tuvināties nulles atzīmei, tad pēkšņi visi prognozētāji sastingst. Piemēram, uznāk kāda krīze un prognozētāji sāk samazināt savas prognozes no 5% uz 4%, tad uz 3%, tad kāds drošsirdis paziņo, ka būs tikai 1.5%. Pirmā robeža ir palīst zem 1%. Kad prognozē parādās 0.x%, ekonomistu sāk arvien vairāk apšaubīt, kritizēt. Bet interesantākais notiek, ka, ja ekonomika tiešām turpina būtiski pasliktināties, tad nākamā reakcija būs, ka lielākā daļa prognozētāju uz kādu laiku iestrēgs intervālā no 0.1% līdz 0.9%. Lai arī visi signāli liecinās, ka intervālam vajadzētu būt jau ar "-" zīmi priekšā, un pat matemātiski vairs nesanāks plusi, vienalga prognozētāji spītīgi turēsies pie pozitīvas prognozes. Un vien tad, kad jau izejas nebūs, tad negribīgi pārkāps pāri šai robežai. Kādēļ tāda pretestība? Jo mainās stāsts no izaugsmes uz sarukumu – neviens negrib prognozēt sliktas ziņas.

Reizi karjerā man bija situācija, kad, vēl jauns būdams, iespītējos. Un līdz pēdējam pastāvēju uz to, ka psiholoģisko barjeru pārkāpsim (ekonomika devās recesijas virzienā). Tā nebūt nebija laba ziņa ne man, ne vadītājiem, ne vēl jo vairāk sabiedrībai. Bet es biju par 99% pārliecināts (un 99% varbūtība ekonomistiem bieži negadās), ka man ir taisnība. Rezultāts bija tāds, ka sačakarēju attiecības ar vadību, jo līdz galam atteicos pārskatīt savu prognozi. Lieki teikt, ka, no šodienas perspektīvas raugoties, saprotu, ka jebkurā gadījumā mans disputs neko nedeva. Jā, man bija taisnība – beigās rādītājs pamatīgi pāršāva pāri psiholoģiskajai "nulles" robežai, kā rezultātā pieņemtie ekonomiskās politikas lēmumi bija šķērsām (teiksim, jūs taču neņemtu mājā kredītu, ja zinātu, ka rīt paliksiet bez darba). Vēl trakāku situāciju padarīja apstāklis, ka beigās tiku kritizēts par to, ka laicīgi nebiju pareizi prognozējis šādu dinamiku (lai arī patiesībā biju). Tobrīd man, jaunam ekonomistam, tā šķita pasaules netaisnība, kas lielā mērā ietekmēja turpmāko karjeru.

Politika un ekonomika


Savā karjerā esmu piedzīvojis brīžus, kad, iepazīstinot kādu auditoriju ar prognozēm, saprotu, ka auditorija ar tām ir nemierā :) Tomēr šajā gadījumā var izšķirt divus gadījumus. Pirmais gadījums - atkarībā no prognozēm mainās kontaktauditorijas cerības panākt savu mērķi. Tas ir sliktākais gadījums – faktiski notiek spiediens uz tevi kā ekonomistu. Tad tiek ignorēts tas, ko tu pasniedz kā visticamāko attīstības scenāriju, un tikai tādēļ, ka tas nav ērti. Šādas situācijas man ir gadījušās, jāteic gan, ka senāk pagātnē un ne pārāk bieži. Otra situācija ir, kad kontaktauditorija vienkārši nepiekrīt tevis paustajam viedoklim. Un tas ir ok, tā ir diskusija, tā ir strīdēšanās, attīstība utt.

Politikas ietekme uz ekonomiku ir milzīga. Jāatceras, ka politiķi vienmēr gribēs, lai prognozes ir augstākas, lai budžeta izdevumi būtu augstāki, lai varētu tērēt vairāk un tādējādi izpatikt vēlētājam. Vēlētājiem ir īstermiņa domāšana – ja šodien politiķis kaut ko dod, viņš ir labs. Tas, ka šodien iedotais ir uz nākamo paaudžu rēķina, konkrētajā brīdī gandrīz nevienu neuztrauc. Šis ir jāpatur prātā – tie ekonomisti, kas darbojas ar prognožu izstrādi valsts/ministrijas/iestādes budžeta vajadzībām, ir pastāvīga spiediena ietekmē par to, ka prognozēm jābūt "labām". Tu kā ekonomists vari būt nepiekāpīgs kā klints, bet prognožu izstrādes procesā tev, visticamāk, tāpat augstākminētā iemesla dēļ būs neliela nobīde no objektivitātes. Tādēļ ir labi, ka ir kāds neitrāls spēlētājs, kurš paraugās no malas uz izstrādātajām prognozēm un pasaka, cik tās ir reālistiskas. Kopš nesenas pagātnes Latvijā tā ir Fiskālās disciplīnas padome.

Tāpat bieži ir konfliktsituācijas, kad sastopas ekonomista ilgtermiņa vīzijas un politiķa īstermiņa domāšana. Tā ir galvenā problēma Latvijā sadursmēs starp ierēdniecību un politiķiem. Ierēdņiem nav problēmu izstrādāt kvalitatīvu ilgtermiņa stratēģisko plānu nozares vai tautsaimniecības attīstībai, bet ko tas dod, ja politiskajā līmenī tas netiek pildīts, pat ja kaut kādā mistiskā veidā ir pieņemts (protams pilnīgi savādākā redakcijā).

Ekonomistam dažreiz ir sāpīgi skatīties uz politiskajām spēlēm. Piemēram, kad kāds jautājums, piemēram, par nodokļu politiku vai reformām, ilgāku laiku tiek mētāts apkārt kā karsts kartupelis politiķu aprindās, bet redzi, ka normālas, argumentētas diskusijas nav. Un tev kā ekonomistam ir pilnvērtīga (vismaz tavuprāt) analīze un viedoklis par doto jautājumu, bet tas nevienam neinteresē, jo tik ļoti bieži ekonomiski svarīgi jautājumi tiek lemti bez konsultēšanās ar ekonomistiem.

Iedvesma


Man kā ekonomistam svarīga ir iedvesma. Ilgstoši strādājot ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem, prāts notrulinās, intuīcija un, ko tur liegties, arī interese pazūd. Gadās periodi ekonomikā, kad ilgāku laiku nekas nenotiek – ekonomikā pa lielam nekas nemainās, teiksim, trīs gadus no vietas tā aug ar 4% un dzīvo ar mērenu inflāciju. Tādos brīžos, gribi vai negribi, rodas eksistenciālas dabas jautājumi par tevis kā ekonomista lietderību. Ekonomistam ir nepieciešami straujāki pavērsieni, lai redzētu, kas un kā savā starp reaģē, kāda ir ekonomikas dalībnieku reakcija utt. Tas ir sava veida izaicinājums un reizē sava iekšējā "modeļa kalibrācija", t.i., intuīcijas stiprināšana. Viens veids miera periodos ir pievērsties to jautājumu izpētei, kuriem nepietiek laika brīžos, kad ekonomika attīstās ļoti dinamiski. Var pētīt ilgtermiņa ekonomikas potenciālu, vēlreiz izpētīt pēdējās krīzes vai augšupejas iemeslus/cēloņus/sekas, var pievērsties globālās ekonomikas tēmām utt. Grūti iedomāties, kā ekonomisti dzīvo lielajās valstīs, kur katram, visticamāk, iedalīta viena maza joma, un nekas pa lielam var nenotikt gadiem. Tāpēc zināmā mērā esmu priecīgs, ka dzīvoju un strādāju Latvijā. No otras puses, Latvijas makroekonomikas "dīķis" ir visai mazs. Laika rindas ir īsas un dažādu statistisku nianšu (metodoloģijas izmaiņu) pilnas, kas traucē pilnvērtīgu laika rindu analīzi. Daudz statistiskie dati ir pretrunīgi, nepilnīgi, neuzticami, kas rada to interpretēšanas problēmas.

Es laiku pa laikam cenšos pievērsties pilnīgi citam analīzes lauciņam. Kādu laiku atpakaļ tā bija enerģētika, tad aviācija, tad IT nozare. Tas paplašina redzesloku un neļauj ieslīgt pašplūsmā. Tomēr ir viena pazīme, ko esmu ievērojis ekonomistos – tie visbiežāk ir ļoti kreatīvi cilvēki ar saviem hobijiem. Jā, arī ekonomisti ir tikai cilvēki, kuriem ir savas intereses. No tiem Latvijas ekonomistiem, ko pazīstu, zinu, ka dažs labs ir kaislīgs makšķernieks, dažs ir izcils dabas fotogrāfs, cits dejo, cits vienkārši lasa grāmatas.

Kritika


Ja kādam liekas, ka ekonomisti ir liela draudzīga ģimene, tad aizejiet uz kādu publisku ekonomistu saietu, prezentāciju vai, vēl labāk, – uz pētījuma apspriešanu :) Man reti pašam patīk savi raksti – esmu visai kritisks un prasīgs pret savu darbu. Bet reizēs, kad pats rakstu ar baudu, tad zinu, ka arī rezultāts būs labs. Tāpēc dažreiz īpaši sāpīgi uztvert kritiku. Gadās, ka raksts/pētījums ir par garu, par sarežģītu, ne tie koncepti apskatīti, raksta konstrukcija nav gana laba utt. Atzīstu, ka man ir grūti "norīt" kritiku par tiem rakstiem/darbiem, kur esmu ielicis "sirdi un dvēseli". Parasti gan mazliet nomierinoties, vēlreiz pārskatu kritiku, un sapratu, ka no lielākā daļa no tās ir objektīva. Tad ir daļa tādas kritikas, kas ir diskutējama, un daļa tās, kurai konceptuāli nepiekrītu. Tajā mirklī ekonomistam ir divi varianti, ko darīt. Vai nu mesties aizstāvēt savu pozīciju, vai piekrist komentāriem un "nolaistu asti" pārtaisīt rakstu jaunā redakcijā. Agrāk noteikti būtu strīdējies, tagad parasti pieeju "vēsāk" – dažas dienas nogaidu, lai šāda kritika nešķiet uzbrukums man personīgi. Un tad šķetinu kritiku. Visbiežāk iespītēšos tikai par to, kas man konceptuāli nav pieņemami. Tomēr šajos gadījumos vienmēr domāju par to, kur ir tā šaurā līnija starp ekonomista ekspertīzi/viedokli un recenzenta/viņa pārstāvētās institūcijas viedokli? Un ko nozīmē piekāpšanās recenzenta viedoklim? Vai to, ka ekonomistam nav svarīgs savs viedoklis? Laikam gan nē. Dažreiz nākas piekrist kompromisam, lai raksts vispār tiktu publicēts, un lai vismaz daļa no tā, ko velējās pateikt ekonomists, nonāktu līdz lasītājam.

Ko es ar šo gribu pateikt? Ekonomikā savstarpēja kritika ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa ekonomistu atzīs, ka labprātāk par savu darbu izdzird kritiku, nevis neizdzird vispār neko. Kritika ir tā, kas virza ekonomikas zinātni uz priekšu. Bieži tieši ekonomistu savstarpējās "cīņas" ir virzījušas nozīmīgu ekonomikas jautājumu izpēti. Attiecīgi šajā profesijā ir jābūt spējīgam kritiku uztvert "vēsi" un profesionāli. Tāpat kā hokeja "policistiem" - uz laukuma spēles laikā izkauties, bet pēc tam - kopā iedzert aliņu.

Ekonomists – pilna laika slodzes darbs


Pēdējā laikā saskaros ar ekonomistiem, kuri vēlas tādi būt 8 stundas dienā un 5 dienas nedēļā. No vienas puses, var saprast – darbs paliek darbs. No otras puses, esmu pārliecināts, ka sekmīgs šīs profesijas pārstāvis varbūt tikai tas, kurš arī ikdienā turpina analizēt, vērtēt un meklēt cēloņsakarības. Es neskaitāmas reizes atklājumus, kas man var noderēt profesionālajā dzīvē, esmu atklājis caur personīgās dzīves prizmu. Visai regulāri pieķeru sevi, ka manas domas ir aizklīdušas kaut kur par globālajām vērtību ķēdēm vai maksājumu bilanci brīdī, kad "Rimi" lielveikalā paņemu rokā kādu produktu. Vai arī n-tās reizes esmu teātrī/operā automātiski sācis rēķināt vienas sēdvietas pašizmaksu konkrētajai izrādei (acīmredzot - ne tai aizraujošākajai). Kāzās rēķinu to izmaksas un kādu pievienoto vērtību tās rada. Bērēs rēķinu pievienoto vērtību… Un tā es analizēju gandrīz visu. Cik un kāpēc maksā piens veikalā, kādēļ tirgū šogad mazāk ābolu, analizēju trolejbusu kustības grafiku, mašīnu skaitu "Alfas" stāvvietā, kuģu daudzumu "Rīgas kuģu būvētavas" dokos. Laikapstākļus vēroju ne tikai caur savu ikdienas prizmu, bet arī ņemot vērā to, kā tie ietekmēs ekonomiku. Runājot ar cilvēkiem, mēģinu saprast, ko viņi dara ikdienā, kāda ir viņu loma ekonomikā. Tas viss notiek automātiski, bez piepūles, bet ir ļoti noderīgi. Es nesaku, ka nav jāmāk "atslēgties no darba", bet, manuprāt, ir vēlams, lai šī kritiski analītiskā domāšana saglabātos arī brīvajos brīžos.

Tas pats attiecas arī uz ekonomikas jomām. Bieži ekonomistam, īpaši lielajās, starptautiskajās organizācijās, ir iedalīta viena, salīdzinoši šaura analīzes joma – inflācija, tekošais konts, kāda konkrēta nozare utt. Problēma slēpjas apstāklī, ka ekonomists nemitīgi "rokas" tikai šajā vienā jomā, nemeklējot atbildes uz jautājumiem blakus "disciplīnās". Man tā ir gadījies, kad meklēju atrisinājumu kādai dilemmai savā sektorā, bet pēc laika atklāju, ka dilemmas atbilde ir bijusi turpat blakus – citā nozarē.

Ekonomists un prese


Ļoti maz ir to cilvēku, kuriem patīk komunicēt ar preses pārstāvjiem (sorry for the reality check, mediju pārstāvi, kurš šo lasi). Jebkuram ekonomistam agri vai vēlu gan tas būs viens no darba pienākumiem. Vieniem vairāk, citiem mazāk. Latvijā un, ko tur liegties, arī pasaulē ekonomistus no vispāratzītiem ekonomistiem bieži nošķir nevis viņu zināšanu līmenis, bet tieši darbs ar presi. Latvijā, manuprāt, ekonomistus var iedalīt divos virzienos – runājošajos un rakstošajos. Piemēram, Pētera Strautiņa rakstiskie komentāri parasti ir īsti mākslas darbi. Gadu gaitā esmu piedalījies neskaitāmās intervijās, TV raidījumos, radio ierakstos un tiešraidēs, ziņu video sižetos utt. Interesanti, ka esmu piefiksējis, cik ļoti šajā ziņā esmu mainījies. Pirmajos gados neapšaubāmi satraukums ņēma virsroku pār formu un saturu. Bieži satraukumā pazuda galvenā doma vai pareizākais izteiksmes veids. Tad bija periods, kurā centos ļoti tehniski (pārlieku) un sarežģīti izskaidrot klausītājam doto tēmu. Tas noveda pie tā, ka interese pēc šādiem komentāriem strauji mazinājās. Tagad būtiski piemēroju runājamo paredzamajai klausītāju auditorijai. Ar to arī var "ieberzties" – ja pārāk zemu "nolaidīsi latiņu", izklausīsies pēc diletanta. Tas, starp citu, attiecas ne tikai uz video un radio intervijām, bet arī uz rakstiem masu medijos – esmu pamanījis, ka labāk uztverti ir tie, kuros nav profesionālismu, žargonu utt. Taja pašā laikā, ja nolaidies par zemu, tad dabū "iekšās" par to, ka tas raksts "taču nekas nav". Jebkurā gadījumā – sava veida panākumu atslēga ir kārtīgi pirms uzstāšanās izdomāt, ko vēlies teikt. Ne jau vārdu vārdā, bet galvenos punktus. Ja iekaļ runājamo, sanāk pārāk iestudēti. Vēl viena lieta – vienmēr jādomā par to, kā tevis teikto uztver žurnālists. Man ir bijuši vairāki gadījumi, kad runāju par vienu, diezgan specifisku tēmu, bet rezultāta virsraksts vai tēmas pieteikums ir izrauts no konteksta. Reiz man bija 10 lappušu garš raksts par eiro zonas teorētisko uzbūvi. Un, šķiet, 2 teikumi, garām ejot, par imigrāciju. Kā Jūs domājiet – ar kuriem 2 teikumiem nokļuvu lielākajā LV avīzē? :)

Grūtāk komunikācijā ar presi iet tajos mirkļos, kad jāpauž viedoklis, kuram līdz galam netici. Kā jau minēju vienā no ierakstiem, ekonomista darbs pēc būtības paredz daudz dažādu kompromisu, traktējumu. Tāpēc gadās brīži, kad presē jāuzstājas ar viedokli, kam pats īsti nepiekrīti. Tad galvenais uzdevums ir nelikt par to manīt klausītājiem/skatītājiem.

Viena no pēdējā laika mācībām: domāt par to, ko žurnālists var panākt ar tevis veidotu materiālu. Nedaudz "iekritu" video-intervijā, kad neizteicos pietiekami stingri un atstāju vietu interpretācijai. Rezultātā manis teiktajam "piekabinot" žurnālista interpretāciju un manis teikto "nogriežot" pareizajā vietā, sanāca tā, kā nebiju domājis. Viens no variantiem šajā gadījumā ir piestrādāt pie teikuma konstrukcijām tā, lai tos nevarētu "izgriezt" tā, lai mainītu domu. Tomēr video-intervijā tas ir gandrīz neiespējami. Otrs variants ir intonatīvi runāt tā, lai "nogriešana" nebūtu īsti iespējama. Jebkurā gadījumā video-intervija laikam ir sarežģītākais žanrs. Jādomā par to, ko runā, kā izskaties, un dažreiz arī jācīnās ar provokatīvu žurnālistu. Šajā konkrētajā gadījumā brīdī, kad tika uzdots jautājums, jau domāju, kā to atbildēt, jo iepriekš par šo tēmu nebiju runājis. Kamēr to domāju, nepareizi uzkonstruēju teikumu, kas arī ļāva izpausties žurnālistam. Jebkurā gadījumā - prātīgākais laikam pirms atbildes ir ieturēt kārtīgu pauzi (ja vien nav tiešraide) un tad "spļaut ārā" strukturētu un pārdomātu savu sakāmo.

Komunikācija ar ekonomiskās politikas veidotājiem


Gadu gaitā man nācies darboties kopā ar ekonomiskās politikas veidotājiem – ministriem, valsts sekretāriem, starptautisko organizāciju pārstāvjiem, politiķiem utt. Secinājums ir līdzīgs kā gadījumā, kad jākomunicē ar presi. Nedrīkst aizmirst, ka šie cilvēki, lai arī labi izglītoti un savā laikā šo jomu labi un ļoti tehniski pārzinoši, dotajā brīdī varbūt "uz sitiena" vairs neatceras tehniskas nianses par to, kas ir IKP deflators, kopējā faktoru produktivitāte vai kādi citi ekonomista ikdienā vispārpieņemti apzīmējumi. Protams, var "spīdēt" un savā 30 minūšu garajā prezentācijā to vien darīt, kā lietot profesionālo žargonu, kaut kādus teoriju nosaukumus utt. Visticamāk, par tevi padomās – ka esi baigi zinošs…un vairs neaicinās, jo ne velna nesaprata un neatceras no tevis teiktā. Komunikācijā ar ekonomiskās politikas veidotājiem nepieciešams atcerēties, ka, lai arī tie ir lēmēji, tehniskās nianses ne vienmēr ir svarīgas un saprotamas. Stāstījumam/komunikācijai jābūt vērstai uz rezultāta sasniegšanu – t.i., prezentācijā/stāstījumā jābūt 1-2 skaidri saprotamām domām.

Dažreiz tracina, ka ekonomiskās politikas veidotāji nesaprot, par ko tu viņiem stāsti. Un tā vietā, lai pateiktu, ka nesaprot, viņi turpina tēlot, ka saprot, piedalīties diskusijā un pat tevi kritizēt. Tādos mirkļos es parasti "atslēdzos" no šīs diskusijas, vēloties to vienkārši ātrāk pārdzīvot.

Consensus ekonomistu vidū – draugs vai ienaidnieks?


Ievadā minētajā Dani Rodrik grāmatā ir labs citāts par šo tēmu: "Do not confuse agreement among economists for certainty about how the world works."

Viena no tēmām, par kurām pēdējā laikā piedomāju, ir par to, ka mazā sabiedrībā ekonomisti pārlieku ietekmējās viens no otra. Tas attiecas gan uz ekonomisko procesu skaidrošanu, gan vēl jo vairāk uz prognozēšanu. Jo tā ir vieglāk. Labs piemērs ir ar prognozēm. Ja salīdzina dažādu ekonomistu/institūciju prognozes, tad visbiežāk tās būs visai līdzīgas. Protams, tam ir fundamentāls skaidrojums - proti, ekonomisti savus spriedumus izdara uz līdzīga pieejamās informācijas kopuma. Tomēr to ietekmē vēl divi faktori. Mēs, ekonomisti, vienmēr lasām, ko saka citi ekonomisti. Tādēļ, ka, iespējams, kaut ko neesam ņēmuši vērā, kādu potenciāli svarīgu informāciju nezinājām. Un tad iekļaujam šo informāciju savā prognozē. Un tā iteratīvi "pa riņķi" dara visi ekonomisti, kas agri vai vēlu noved pie līdzīga redzējuma. Tāpēc, palasot dažādu ekonomistu komentārus par sociālekonomiskajiem procesiem, dažreiz šķiet, ka tie ir ļoti līdzīgi. Otrs apstāklis, kas svarīgs prognozēšanas gadījumā, ir bailes kļūdīties un nevēlēšanās "iet uz konfrontāciju". Proti, ja starp 10 ekonomistiem pastāv consensus, ka ekonomika augs ar 3%, bet tu paziņo, ka tikai par 1.5%, tad tev rodas virkne risku:

a) tu dabūsi skaidroties pa labi un pa kreisi par to, kādēļ tavs redzējums ir savādāks nekā citiem. Pat, ja visu spēsi pamatoti argumentēt, joprojām paliks šaubu ēna par tavu kompetenci, jo tu savā prognozē esi viens, bet pretī ir 10 citādi domājoši kolēģi.

b) Ja tu tiešām trāpīsi prognozē, tad viss ir ok, pārējie 10 ekonomisti skaistā kopīgā dziesmā nodziedās, kāpēc tā ir noticis. Bet, ja nu, nedod Dievs, tu netrāpīsi prognozē, bet 10 ekonomisti būs tuvāk, tad gan ir slikti, jo tev jautās - nu kāpēc tu prognozēji tā, ja pārējie prognozēja pareizi?

Protams, neviens ikdienā šādās kategorijās nedomā, bet tas notiek neapzināti. Es jaunajiem ekonomistiem cenšos skaidrot, ka uz citu ekonomistu/institūciju prognozēm var skatīties tikai tad, kad esi pabeidzis/noformulējis savējo. Tad tā ir vērtīga informācija, jo liek padomāt par to, vai neesi ko aizmirsis.

Savā karjerā esmu vairākas reizes cietis tādēļ, ka ar savām prognozēm lienu ārpus "noteikta koridora", kurā satilpuši pārējie ekonomisti/institūcijas. Parasti tas ir divkāršojis, ja pat ne trīskāršojis to darba apjomu, kas jāveic, skaidrojot savu prognozi. Mūsdienās diemžēl situācija ir tāda, ka ir gandrīz neiespējami prognozēt neatkarīgi. Ja, teiksim, 10 ekonomistu consensus ir ap +3%, bet tu pēkšņi paziņo, ka vēlies piedāvāt -2% (ok, mazliet ekstremāls piemērs), tad labākajā gadījumā uz tevi dīvaini paskatīsies. Tomēr ir vēl viena situācija. Ja esi vispāratzīts ekonomists, kura viedoklī ieklausās, tad teorētiski tu ar savu prognozi vari mazliet kustināt un mainīt konsensu, jo pārējie taču tevi lasa/klausās…

Nelinearitāte


Mūsdienās, šķiet, lielākā daļa bakalaura/maģistra darbu satur ekonometriju. 95% gadījumos runa būs par lineāro ekonometriju, kuras labākais piemērs ir regresija jeb mazāko kvadrātu metode. Un tā tiek lietota ļoti, ļoti plaši, aprakstot visus iespējamos ekonomiskos procesus. Daudzi pētījumi ekonomikā, psiholoģijā, medicīnā, bioloģijā un citās jomās balstās tieši uz lineāro ekonometriju. Katrs sevi cienošs ekonomikas students piebāzīs savu diplomdarbu pilnu ar dažādām regresijām. Tas viss ir ļoti jauki, līdz sākam domāt par to, ka reālajā dzīvē linearitātes ir visai maz. Lielākā daļa sakarību ir visai nelineāras. Tieši nelinearitāšu izpēte, manuprāt, ir viens no ekonomikas nākamās desmitgades potenciāliem. Arī Latvijā.

Nacionālo kontu glorificēšana


Tendence, kas man ļoti netīk, ir nacionālo kontu sistēmas glorificēšana. Latvijā tas vēl nav tik izteikti, jo, lai cik tas bēdīgi nebūtu, nacionālos kontus pārzina vien saujiņa cilvēku (es sevi pie tiem nepieskaitu – zinu aptuveno konceptu, bet detaļās neesmu eksperts). Bet pasaulē, un jo īpaši Eiropā, nacionālie konti pamazām kļūst par svētu rīku ekonomistu vidū. Daudzas reizes man nācies saskarties ar ārkārtīgi ne-elastīgu ekonomistu viedokli, jo, redz, nacionālajos kontos kāds cipars ir minēts, tātad tā ir. Nacionālie konti faktiski ir radušies datu harmonizācijas nepieciešamības ietekmē, bet laika gaitā ir tā apauguši ar dažādiem pierēķiniem/uzrēķiniem/korekcijām/deflēšanām u.c. mistiskām operācijām, ka ir jābūt reālam nacionālo kontu guru, lai mācētu īsti izskaidrot, ko katrs postenis nozīmē pēc būtības – dzīvē. Vēl vairāk – tikai īsts sistēmas virtuozs spēs pateikt, kuri cipari ir ņemami vērā, bet kuri būtu jāvērtē ar lielu skepses piedevu. IKP ir redzamākais nacionālo kontu rādītājs, bet ir simtiem citu rādītāju, kuri katru dienu tiek lietoti ekonomistu pasaulē. Par IKP kā galvenā nacionālo kontu posteņa trūkumiem salīdzinoši nesen rakstīju, tāpēc neatkārtošos, bet jāņem vērā, ka IKP ir vien maza daļa no nacionālajiem kontiem. Manuprāt, pamazām pienāks laiks, kad arvien vairāk pasaulē atzīti ekonomisti kritizēs nacionālo kontu uzbūves principus. Jau šobrīd Pasaules ekonomikas forums un Pasaules Banka ir minamas starp tām organizācijām, kas ir atklāti runājušas par to, ka nepieciešamas alternatīvas.

Statistika – ekonomista tuvākais draugs un lielākais ienaidnieks


Par šo tēmu laikam varētu sarakstīt grāmatu. Skaidrs, ka ekonomists bez statistikas būtu kā bez rokām. Statistika ir ekonomista galvenais instruments. Statistikas interpretācija – viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Puspajokam jāsaka, ka katra sevi cienoša ekonomista pienākums ir kritizēt statistiku. Agri vai vēlu mēs, ekonomisti, līdz tam nonākam. Manuprāt, tas, vai ekonomists māk pareizi novērtēt statistiku, ir viens no tiem faktoriem, kas atšķir labu ekonomistu no… pārējiem. Ko es saprotu ar "pareizi novērtēt"? Statistika nav melna vai balta. Tā perfekti neatspoguļo kādu parādību, visbiežāk, tā balstās uz izlasi, novērtējumu, pierēķinu. Un, lai arī statistiķi cenšas no tā izvairīties, statistikā ir arī kļūdas un subjektīvisms (galvenokārt respondentu, nevis pašu statistiķu dēļ). Tāpēc ekonomista darbs ir pareizi apieties ar savā rīcībā nonākušo statistiku. Savā ikdienā redzu divas galējības:

1) Kad ekonomistiem statistika ir cipars uz papīra, absolūta un neapstrīdama taisnība. Pat, ja skaitļiem nebūs nekāda sakara ar realitāti, ekonomists atradīs 100 un 1 skaidrojumu šim skaitlim, jo tā ir statistika.

2) Un ir otrs grāvis – netic nekam, kas nāk no statistiķiem, jo "tās visas ir muļķības".

Īstens ekonomists, pēc manām domām, lavierē starp šīm abām "frontēm". Ir jāsaprot, kas ir uzticama statistika, kas nē. Jāsaprot, kurā mirklī laika dimensijā statistika ir lietojama, kurā nē. Mūsdienās redzu, ka daudzi ekonomisti nepievērš uzmanību tam, kā statistika ir tapusi. Un tā ir ļoti liela kļūda, jo ļoti daudz par iegūto ciparu pateiks informācija, kas stāsta par apsekojumu, izlases lielumu, izlīdzināšanu, imputāciju utt.

Es personīgi piederu pie tiem ekonomistiem, kas ļoti hmm… rezervēti pieiet statistikas datiem. Es cenšos tiešā tekstā nekritizēt statistiķus, jo ne vienmēr vāja statistika ir viņu slikta darba rezultāts. Man ir maza ticība augstas frekvences apsekojuma datiem ar relatīvi mazām izlasēm. Un tas ir tikai normāli, tāda, visticamāk, ir katra statistiķa/ekonometrista reakcija šādos apstākļos. Es personīgi parasti cenšos atrast alternatīvus rādītājus, kas apliecinātu kāda ne pārāk uzticama cipara sniegto informāciju. Un arī tad jāatceras, ka pastāv datu revīzijas, kas vispār, šķiet, ir ekonomista lielākais ienaidnieks. Man karjeras laikā ir bijušas 3-4 epizodes, kad televīzijā/radio esmu pārliecinoši uzstājies, ka IKP/rūpniecība/būvniecība tajā un tajā periodā pieauga par tik un tik… tikai, lai pēc kārtējās datu relīzes uzzinātu, ka bija nevis pieaugums, bet liels kritums. Ko darīt ar šādām interpretācijas kļūdām? Ņemt vērā. Bet ir zināma dilemma šajā gadījumā. Gadu gaitā vairākas reizes apdedzinoties un ņemot vērā šo pieredzi, ekonomistam leksikā arvien vairāk parādās vārdi "varbūt", "iespējams", "visticamāk", "ar lielu ticamības pakāpi" utt. Ekonomists tādējādi (bieži neapzināti) cenšas sevi pasargāt no līdzīgām situācijām nākotnē.

Ir vēl viens speciāls gadījums. Bieži ekonomistam dažādu iemeslu dēļ ir jāstiprina kāds apgalvojums. Visbiežāk tas nozīmē "pareizo ciparu" piemeklēšanu. Bieži par vienu un to pašu parādību/nozari/uzņēmumu var spriest pēc dažādiem datiem. Atšķiras gan datu iegūšanas veids, biežums, laiks, manipulāciju apjoms utt. Prasmīgs ekonomists vienmēr būs spējīgs piemeklēt vajadzīgo statistiku. Tomēr tā ir manipulācija ar datiem. Es nevaru teikt, ka es to nekad neesmu darījis, esmu. Un tā dara arī pārējie ekonomisti. Vienīgais, kas, manuprāt, attaisno šādu rīcību, ir panākamais mērķis. Piemēram, ja ekonomists tic, ka ar šādu darbību tiks panākts kāds labvēlīgs rezultāts sabiedrībai, tad šādā rīcība varētu būt attaisnojama. Nesen savā profesionālajā blogā rakstīju nedaudz par līdzīgu situāciju – vairākas institūcijas, katra savu nodomu vadīta, izmantoja dažādus datus, lai aprakstītu vienu un to pašu notikumu, zem dažādiem virsrakstiem…

Nedrīkst aizmirst, ka ekonomiskā efektivitāte var nebūt virsmērķis


Ir viena lieta, ar ko ekonomisti grēko, – cenšanās visu padarīt ekonomiski efektīvu. Tomēr reālā dzīve nav tik vienkārša. Ekonomiskās politikas veidotājiem bieži, pieņemot lēmumus, ir jāiet pa šauru laipu. Piemēram, minimālās algas palielināšana – vairums ekonomistu atzīs, ka šis instruments nav efektīvs, lai mazinātu nevienlīdzību un palielinātu mājsaimniecību ienākumu. Tomēr tas ir sociāli populārs instruments. Vai vēl plašāka dilemma – darbaspēka izmaksas. No vienas puses, ekonomisti raugās, lai tās pārāk neaugtu, no otras – tie taču ir sabiedrības ienākumi… Jā, protams, ir daudz un dažādas atrunas – šajā gadījumā atalgojuma kāpumam nevajadzētu pārsniegt produktivitātes kāpumu un viss būs ok. Bet šādu ekonomisku dilemmu ekonomistu ikdienas darbā ir pa pilno. Bieži ekonomisti, t.sk. arī es, grēko, atstājot novārtā sociālo politiku. Sak, no sākuma sakārtosim ekonomiku, tad no tās guvēji būs arī sabiedrība. Bet jāatceras, ka ekonomika, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava. Ir jāveic investīcijas un jāpieņem lēmumi ekonomikas sakārtošanai/attīstīšanai utt., bet par sociālo jomu nedrīkst aizmirst. Vispār sociālo lietu ekonomika ir pilna ar neefektivitātes piemēriem. Un, ja prasītu ekonomistam to sakārtot pēc efektivitātes principiem, daudzi mūsdienu sociālās sistēmas elementi vispār pazustu. Mūsdienu ekonomiskajā sistēmā pastāv virkne ekonomiski neefektīvu transfertu, subsīdiju, dotāciju un grantu.

Ekonomistiem ikdienā jāatceras, ka nav iespējams perfektais modelis – visa racionalizēšana, optimizēšana, maksimizācijas un minimizācija… Vienmēr pastāvēs neefektivitātes, vienmēr būs uz ko tiekties. Turklāt atsevišķos gadījumos – ekonomiski efektīvs nozīmē sociāli neefektīvs. Labi piemēri ir kultūras izdevumi, profesionālā sporta finansēšana, salūts Rīgas krastmalā, Dziesmu un deju svētki utt. – tie visi ir cilvēkiem (vieniem vairāk, citiem mazāk) svarīgi pasākumi, kas no ekonomiskās efektivitātes viedokļa būtu ļoti diskutabli. Ekonomistam jāatceras (to es rakstu vairāk kā mantru pats sev), ka ir dzīve arī ārpus ekonomikas rāmjiem :)

Mikrodati – vai ekonomikas zinātnes nākotne?


Es no sirds ticu, ka dažāda veida mikrodati ir ekonomikas zinātnes nākotne. Jau šobrīd datu apjoms, ko mēs, cilvēki, ikdienā ģenerējam, ir milzīgs. Viedtālruņi sniedz informāciju par mūsu interneta patēriņu, atrašanos vietu, nodarbēm utt. Maksājumu kartes satur informāciju par mūsu pirkuma paradumiem, auto datori - par mūsu pārvietošanos. Globālajā tīmeklī glabājas informācija par to, ko ikdienā meklējam, pērkam, kādi ir mūsu hobiji, paradumi. Transporta e-taloni apkopo datus par mūsu sabiedriskā transporta patēriņa paradumiem utt. Domāju, ka šī tendence, kad tiek vākta informācija par mums, tikai turpināsies. Skaidras naudas apjomu lietošana pārskatāmā nākotnē mazināsies, strauji attīstīsies bezskaidras naudas norēķini, kas, gribam to vai nē, nozīmēs lielu datu masīvu akumulāciju. Tad, kad šie datu masīvi nonāks ekonomistu rokās, visticamāk, nāks jaunais ekonomikas teorijas vilnis, jauni masīvi patēriņa preferences modelējoši modeļi, kas būs spējīgi inkorporēt nelinearitāti, neracionalitāti utt. Tā būs revolūcija, un es to gribētu pieredzēt. Tiem jaunajiem ekonomistiem, kas šo lasa, šis ir jāpatur prātā. Visticamāk, tieši šī iemesla dēļ matemātiskās modelēšanas un programmēšanas zināšanas būs absolūta nepieciešamība ekonomistiem. Jau šobrīd mikrodatu analīze būtiski attīstās – pieaugot datorjaudu pieejamībai (mikrodatu analīzei nepieciešams liels skaitļošanas resurss), pieaug arī iespējas, kā izmantot milzīgus datu masīvus. Tiek būvēti milzīgi modeļi, kas simulē ārējo tirdzniecību starp valstīm ļoti detalizētā produktu grupu līmenī.

Mikrodatu analīze nozīmēs arī to, ka ēnu ekonomikai vajadzētu mazināties – būs visai vienkārši izsekot "izlēcējus". Pagaidām gan paliek atklāts jautājums par konfidencialitāti – kādi būs nosacījumi tam, kā uzglabāt un lietot milzīgos datus masīvus, kas satur vērtīgu, bet reizē ļoti sensitīvu informāciju par indivīdiem.

Pareizs fokuss – nevis uz mazajām lietām, bet uz makro bildi

Daudzi ekonomisti gan Latvijā, gan globāli bieži "ieciklējas" uz mazām un "lielajā bildē" nesvarīgām lietām. Ekonomisti pievēršas ļoti padziļinātai ciparu analīze, piemirstot, ka statistikas kļūda un datu revīzijas to iedziļināšanos padara par faktiski bezjēdzīgu. Nav svarīgi, vai ekonomika augs par 2.0% vai 2.3% - tas fundamentāli neko nemaina, turklāt statistikas kļūdas intervāls tāpat ir lielāks. Te es nerunāju par tiem ekonomistiem, kas strādā pie ilgtermiņa sakarību pētīšanas un aprakstīšanas, bet gan tiem applied tipa ekonomistiem, kas komentē jaunākos mēneša/ceturkšņa datus, ko tie liecina par tautsaimniecības izaugsmi utt. Lai arī pats ar to grēkoju, cenšos pamazām atradināties no sīkumainības. Cik reizes ir bijis, ka ar kolēģiem vairākas dienas strīdamies par kādu datu aspektu, kamēr, iznākot nākamajiem datiem, iepriekšējie tiek tā revidēti, ka diskusija, izrādās, ir bijusi veltīga. Tas, ko mēģinu pateikt, - nevajag pārāk "pieķerties" pie īstermiņa ekonomikas datiem un mēģināt tajos saskatīt kaut kādas stingras kopsakarīgas. Īstermiņa datos "troksnis" (noise) un statistiskā kļūda ir tik lieli, ka sakarību tur var vienkārši nebūt. Tāpēc ļoti cienu ekonomistus, kuri spēj pacelties virs šīm īstermiņa svārstībām un just ekonomiku ārpus skaitļu tabulām. Jā, tieši just. Saprotu, ka nozares nespeciālistiem rodas jautājums, kā var just ekonomiku, bet esmu drošs, ka citi ekonomisti man piekristu – cilvēks, kurš kādu laiku atrodas ekonomikas analīzē, jūt to, kas notiek ekonomikā, nemaz neiedziļinoties datu tabulās. Tā iemesla dēļ man dažreiz ir grūti kaut ko komentēt par ekonomikā notiekošo pēc 3 nedēļu atvaļinājuma ārzemēs – esmu tajā laikā pazaudējis saikni ar realitāti.

"Lielās bildes" redzēšana nav nemaz tik viegla un viennozīmīga, kā varētu šķist. Ja pieņemam, ka informāciju, kas ekonomistam ikdienā plūst apkārt, var sadalīt divās daļās – signāli un trokšņi, tad ir ļoti grūti noteikt, kuri ir kuri. Piemēram, kāds uzņēmums vai nozaru asociācija masu medijos izsaka kādu skaļu apgalvojumu – nozarē ir krīze, vajag valdības atbalstu. Kā to uztvert ekonomistam? No vienas puses, tas ir signāls, kas liecina par problēmām nozarē. No otras puses, to saka nozares lobijs – tāds ir viņa darbs. Un te ir tas "sajūtu" moments – notvert to šauro un delikāto atšķirību starp signālu un troksni. Esmu ievērojis, ka Latvijā vispār gan masu medijos, gan ekonomiskās politikas veidotāju, gan pašu ekonomistu vidū ir izteikta tendence "pavilkties" uz trokšņa radītajiem efektiem, mazāk ir tādu, kas spēj ignorēt troksni un izvilkt laukā no informācijas gūzmas tieši signālu(s). Nezinu, ar ko tas ir saistīts, bet skatos, ka Rietumeiropā šis aspekts nav tik izplatīts. Acīmredzot tas ir mentalitātes vai vēsturiskās pieredzes jautājums – mums laikam vienkārši patīk celt paniku  :)

 Rādītāju sarežģīšana


 Nezinu, vai esmu vienīgais, kam tā liekas, bet šķiet, ka pēdējās desmitgadēs ekonomisko rādītāju interpretēšana ir kļuvusi sarežģītāka. Mūsdienās dati tiek deflēti, sezonāli izlīdzināti, annuizēti, filtrēti, trimoti utt. Tā rezultātā tie ir kļuvuši grūti interpretējami, īpaši nespeciālistiem. Viens IKP pieauguma cipars var slēpt sevī n-tās interpretācijas. Teiksim, kāda medija virsrakstā minēts, ka IKP 2. ceturksnī pieaug par 1.4%. Ko es tajā brīdī padomāju?

1) Tas ir ceturkšņa pieaugums vai gada pieaugums?

2) Pēc sezonāli/kalendāri izlīdzinātiem datiem vai neizlīdzinātiem datiem?

3) Salīdzināmajās vai faktiskajās cenās?

4) Par kuru valsti runa, ja ASV, tad vai annuizēti dati?

Utt.

Masu medijos un bieži diemžēl ekonomiskās politikas veidotāju acīs šie nav nozīmīgi faktori. Tā rezultātā bieži rodas stāsta manipulācija, t.i., tiek piemeklēts vajadzīgais cipars vajadzīgajam stāstam.

Pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi analizējam neizlīdzinātus datus faktiskajās cenās un, vēl labāk, – naturālās mērvienībās. Jo katra statistiska manipulācija informācijai pievieno kādu papildu informāciju, kā arī likvidē daļu no tās. Piemēram, mūsdienās IKP salīdzināmajās cenās ir mediju un, ko tur liegties, arī daudzu ekonomistu galvenais fokuss. Jo tas ir saprotams – parāda, cik koka rūķīšus saražoja šodien salīdzinājumā ar vakardienu. Tajā pašā laikā koka rūķīšu ražotājam svarīgi ir arī tas, kāda bija šo koka rūķīšu realizācijas cena vakar un šodien. Ražotāju interesē skaits reiz cena, t.i., IKP faktiskajās cenās. Arī valdību interesē faktiskās cenas, jo nodokļi tiek iekasēti no darbības faktiskajās cenās (izņemot atsevišķus gadījumus, kad nodoklis noteikts pret naturālām mērvienībām, piemēram, akcīzes nodoklis degvielai).

Dažādas datu transformācijas arī palielina iespēju rasties dažādām neprecizitātēm (kļūdām?). Pārejot no faktiskajām cenām (kas ir datu pirmavots statistikas pārvaldēm) uz salīdzināmajām, vienmēr ir jautājums – kāds cenu indekss labāk atspoguļos situāciju konkrētajā nozarē? Atsevišķos gadījumos viss ir skaidrs – būvniecībā var lietot būvizmaksu indeksu. Bet ko darīt valsts pārvaldē vai finanšu pakalpojumos, vai, vēl labāk, produktu nodokļos?

Vai sezonālā izlīdzināšana gadījums. Tie, kuriem ir pieejamas statistiskās programmas – pamēģiniet nejauši izvēlētu laika rindu izlīdzināt ar 3-5 dažādām metodēm… Apstākļos, kad IKP prognožu precizitāte tiek vērtēta 0.1-0.2% robežās, sezonālās izlīdzināšanas dažādajām metodēm var būt kritiska nozīme. Tieši tādēļ bieži, kad nesaprotu kādu datu sniegto informāciju, sāku tos dezagregēt. Un bieži tādā veidā izdodas iegūt citus secinājumus, nekā raugoties vien uz galaproduktu - statistiskās transformācijas piedzīvojušu laika rindu.

Dažāda veida transformācijas bieži ir iemesls, kādēļ datu lietotāji netic tiem. Ja parunā ar Latvijas uzņēmējiem vai uzņēmēju organizācijām, tad biežākais sastopamais teksts būs "Es tiešam nesaprotu, ko tie statistiķi pīpē – mēs tādus datus viņiem nesniedzam" :) Tāpēc arvien biežāk es atgriežos pie datiem, kas būtu vismazāk "cietuši" dažādu transformāciju rezultātā, un tikai pēc tam skatos jau apstrādātos datus.

Pašu personīgi skaroši lēmumi


Jebkuram ekonomistam laiku pa laikam būs jāsniedz vērtējums pasākumiem/ekonomiskās politikas izmaiņām, kas skars arī pašu. Labākais piemērs ir nodokļu likmes palielināšana/samazināšana. Lai arī liekas, ka būtu tikai normāli, ka tu kā ekonomists ignorētu personīgos labumus, neesmu drošs, vai tas ir pilnībā iespējams. Kaut kāda personīga labuma dzīta subjektivitāte tomēr saglabājas. Tādējādi gadās situācija, kad ir jāargumentē par kādu rīcību, kurai pats personīgi intuitīvi pretojies. Man tā dažas reizes ir gadījies – kad oficiāli kaismīgi aizstāvu pasākumu, kas mazinās manu pirktspēju vai nelabvēlīgi ietekmēs kādu no maniem ģimenes locekļiem. Un tur neko nevar darīt, tāda ir ekonomista profesijas īpatnība. Un negaidiet sapratni no draugiem, paziņām un pat radiem – tie var gadīties lielākie kritizētāji, ar kuriem ir visgrūtāk tikt galā. Man bija ļoti grūti skaidrot saviem vecvecākiem, kādēļ pensijas ir tur, kur tās ir, vai kādēļ tiek paaugstināts kāds nodoklis. Vai to, kādēļ es nebrīdināju par tuvojošos krīzi. Vispār radu&draugu tēma ekonomistam ir visai sāpīga. Bieži pie tevis nāks pēc padoma, bet vienīgais, ko vari gūt, ir nopēlums, ja tavs padoms tomēr būs bijis neveiksmīgs. No personīgās pieredzes varu teikt, ka ar radiem&draugiem tēmas, kas skar ekonomiku, ekonomistam labāk nediskutēt :) Makroekonomiskās tēmas jomas nespeciālisti vienmēr uztvers caur personiskās pieredzes prizmu, ko man kā ekonomistam nepārspēt ar teoretizēšanu vai datu piesaukšanu.

Ekonomikas norišu vērošana dabā


Par ekonomikas stāvokli var spriest ne tikai pēc skaitļiem. Protams, daudz ko var redzēt uz ielas, veikalā, frizētavā utt. Teiksim, tagad uzmetot skatienu ārā pa logu, redzu, ka "korķī", kas veidojas vakarpusē, no 12 man redzamajām mašīnām 4-5 ir ne vecākas par 2-3 gadiem. Ko no tā var secināt? Pirms dažiem gadiem "korķa" šajā vietā vispār nebija, tātad braucam vairāk (vai nu vairāk auto, vai lētāka degviela). Pirms dažiem gadiem pārsvarā redzēju vecākus auto, attiecīgi pērkam jaunos auto. Tieši tāpat var vērot, ko cilvēki pērk "Rimi", cik garas rindas ir pie "Sky", kas notiek uz Vanšu tilta, kas notiek "Alfas" stāvvietā, cik grūti pierakstīties pie sava friziera utt. Šādai analīzei nav ne vainas, ir tikai viens priekšnosacījums. Jāmāk palikt pie ceteris paribus principa. T.i., jāvērtē, vai nav kādi citi faktori, kas ietekmē novērojamo parādību. Ļoti vienkāršoti, būtu pārsteidzīgi teikt, ka visi kļuvuši bagāti, ja "Rimi" iepirkuma groziņos liek ikrus. Varbūt ir kāda akcija vai citi faktori, kas to nosaka. Tik bieži esmu redzējis aplamus secinājumus no dabā redzētā, ka pats parasti esmu ļoti piesardzīgs ar redzētā transformēšanu uz makro-bildi. Bet jāteic, ka cilvēkiem patīk šādi secinājumi. Neskaitāmas reizes kolēģu vidū ir aizsākušas kaismīgas diskusijas par kaut ko piedzīvotu, kas, viņuprāt, kaut ko nozīmē ekonomikai. Mums, cilvēkiem, ir tendence piešķirt lielāku svaru tam notikumam, ko esam piedzīvojuši paši, nekā tam, ko piedzīvojis draugs, kolēģis, sieva/vīrs, vai par ko liecina statistika. Tāpēc vienmēr ar apkārtējo notikumu vērošanu ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem.

Ekonomists un personīgās finanses


Šodien iedomājos, ka, lai cik daudz man būtu teorētisko un praktisko zināšanu par ekonomiku, ne vienmēr tās pielietoju personīgajā dzīvē. Ja novērtē tos finanšu lēmumus, ko esmu pieņēmis pēdējo 10 gadu laikā, tie vienmēr ir bijuši vairāk emociju motivēti, nekā racionāli izsvērti. Automobiļa vai nekustamā īpašuma iegādi es vienkārši nevarēju atļauties (piegāju aprēķiniem ļoti konservatīvi, un tagad atskatoties – labi vien bija, ka tā), līdz ar to "neiebraucu" nevajadzīgās kredītsaistībās kopā ar daudziem citiem 2008. gada krīzē.

Ikdienas pirkumos gan izpaužas racionālisms. Mana ekonomista loģika ieslēdzas mirklī, kad gribas nopirkt ko dārgu, un sevi ir jāatrunā. Tad padomāju, cik man tas izmaksās, cik daudz pūles man bija jāvelta, lai to nopelnītu, kādas ir alternatīvas un to, vai mans pirkuma lēmums būtu racionāls. Bieži vien sevi šādā veidā atrunāju no pirkuma, ko vēlāk, emocijām noplokot, atzīstu par nelietderīgu/neracionālu.

Līdzekļu investēšanas jomā gan esmu bijis absolūti neracionāls. Es pat nemāku izskaidrot to, kādēļ tas tā notiek. Acīmredzot ikdienas darba dzīve un ikdienas patēriņa limitēšana man jākompensē kaut kur citur. Līdz ar to mani līdzšinējie ieguldījumi vienmēr ir bijuši impulsīvi, bez nopietnas stratēģijas, neizsverot kārtīgi riskus utt. Absolūts pretstats tam, kā es rīkojos ikdienas lēmumu pieņemšanas procesā un savā profesionālajā dzīvē.

Runāju par šo tematu ar vēl vairākiem ekonomistiem – un šī pazīme ir līdzīga. Ieguldījumu veikšana ir tā sfēra, kur ekonomists var "izkāpt no ikdienas rāmjiem". Tam, ka ieguldījumi ir bijuši impulsīvi, bez pilnvērtīgas risku novērtēšanas, ir arī savs rezultāts – labākajā gadījumā tie ir bijuši peļņu nenesoši, sliktākajā – radījuši zaudējumi.

Ekonomistu vidū ir zināma paruna par to, ka labu ekonomikas prognozētāju nav – tie, kas ir – tie ir miljonāri. Zināmā mērā var piekrist, ja es būtu tik labs, ka mācētu noprognozēt rītdienas valūtas kursu vai naftas cenu, tad es šobrīd nestrādātu par makroekonomistu un, iespējams, nerakstītu šo gabalu. Ir gan viena nianse. Es laiku pa laikam analizēju retrospektīvi, kas būtu, ja "toreiz" būtu ieguldījies. Un redzu to, ka "success rate" būtu bijis visai labs. Trūcis vien izlēmības un ticības saviem spēkiem, kas, iespējams, ir daudzu ekonomistu patiesā problēma (nevis zināšanu/spēju trūkums).

Ekonomista darba rezultāta neesamība


Ziniet, kas ir grūtākais makroekonomista profesijā? Tu gandrīz nekad neredzi sava darba rezultātu. Jā, tiek saražots kalns ar papīriem, ziņojumiem, pētījumiem un citām publikācijām, ko pat labākajā gadījumā var aptaustīt, bet... nekad nevar īsti ieraudzīt, ko tavs darbs ir kādam devis, ko mainījis. Un tā ir visai demotivējoša sajūta. Manu kā ekonomista kvalitāti nosaka tas, cik labi man ir izdevies kādu noinformēt par notiekošo ekonomikā, par prognozēm, par kādām situāciju simulācijām. Nav tik daudz svarīgi - vai informācijas saņēmējs ir priekšnieks, centrālās bankas prezidents, ministrs, students, portāla lasītājs vai kāds cits - jebkurā gadījumā, tu īsti neredzi rezultātu. Tāpēc katru reizi, kad kāds padalās ar savām pārdomām par tēmu (sniedz atgriezenisko saiti), ekonomistam ir sajūta, ka viņa veiktais darbs ir noderīgs. Ideālā pasaulē man gribētos, ka varētu pateikt - ekonomistu padomu rezultātā IKP ir pieaudzis par x.xx procentpunktiem vai iedzīvotāju ekonomiskās izglītotības līmenis pieaudzis par x.x%. Diemžēl tas ir nereāli. Dažreiz man kā ekonomistam gribas pastrādāt zivju rūpnīcā pie konveijera – jo dienas beigās, var pateikt, cik zivju konservus esi sapakojis. Skaldīt malku, lasīt zemenes vai jebko citu.

Kā saprast, ko saka ekonomists?


Bieži presē lasām ekonomistu viedokļus par visdažādākajiem notikumiem. Tos vērtējot, vienmēr jāpatur prātā divi aspekti:

  1. No kurienes nāk ekonomists/ko tas pārstāv. Atkarībā no tā var mainīties datu/notikumu interpretācija.
  2. Jāņem vērā, ka ekonomistiem masu medijos bieži ir tieksme pārspīlēt. Kādēļ? Jo starp ekonomistiem pastāv konkurence. Jā, tieši tā, – konkurence. Viens no ekonomistu darbības novērtējumiem ir to atpazīstamība. Un to nevar panākt ar pelēkiem, garlaicīgiem, neko nepasakošiem apgalvojumiem. To var panākt ar košiem, mazliet dzelteniem, bieži uz populisma robežas balansējošiem izteikumiem. Diemžēl tāds ir mūsdienu masu mediju bizness (lai arī "mūziku pasūta" lasītājs/klausītājs/skatītājs). Attiecīgi ekonomists, pirms paust savu viedokli, var piedomāt kādu "odziņu", kas garantēs, ka avīze paņems viņa, nevis konkurējošā ekonomista viedokli.

Attiecīgi dažreiz ir grūti novērtēt to, ko nozīmē kāda ekonomista apgalvojums. Tas jāanalizē caur šīm divām prizmām. Es piederu pie tiem ekonomistiem, kam nepatīk tikt starmešu gaismā ar kādu "dzeltenīgas nokrāsas" izteikumu. Tas gan ir atspēlējies tādā veidā, ka neesmu plaši pazīstams, netieku aicināts uz debatēm, konferencēm utt. Bet tāda ir mana izvēle.

Pie šī vēl ir jāteic, ka ir ekonomisti, kuri vienkārši ir harizmātiski runātāji/rakstītāji. Viņiem nav jāmeklē kāds "dzeltenums", lai būtu droši, ka viņu viedoklis tiks tiražēts. Un tas, manuprāt, ir īstais veids, kā jāpanāk sava ekspozīcija medijos. Kā labi piemēri varētu būt – Agnese Rutkovska (ex Bičevska) un Mārtiņš Kazāks. Agnese ir izcila savos rakstudarbos, lieliski pielietojot valodas sniegtās iespējas un sulīgi aprakstot ekonomiskos procesus, kas dažreiz pārējo ekonomistu tekstos ir gaužām garlaicīgi un nepievilcīgi no mediju viedokļa. Savukārt Mārtiņš, manuprāt, ir runas pavēlnieks. Balss tembrs, intonācijas un domas konstrukcijas ir tādas, ka pie TV pielīp pat tie, kam šī tēma ir sveša un iepriekš nav interesējusi. Nav tālu arī jāmeklē piemēri arī ļoti "ekspresīvajiem" ekonomistiem, bet to atstāšu lasītāja iztēlei :)

Tas, ko es grib ar šo pateikt, – varbūt nav vērts uztvert ekonomista teikto "viens pret vienu", burtiski, jo var būt vieta nelielam pārspīlējumam.

Ekonomists uzņēmēju acīs


Man, kā makroekonomistam viens no sarežģītākajiem uzdevumiem ir uzstāšanās lielas uzņēmēju auditorijas priekšā. Nav noslēpums, ka, pēc uzņēmēju domām, ekonomisti "ne velna nesajēdz no reālās dzīves", tiem nav saskarsmes ar praktisko uzņēmējdarbību utt. Es nekad to neesmu noliedzis, vienmēr uzņēmēju auditorijās cenšos runāt uzmanīgi, atceroties, ka te esmu tikai viesis.

No makroekonomista viedokļa, jāatceras pāris nianses. Pirmkārt, nedrīkst vispārināt. Jāatceras, ar kādas jomas uzņēmējiem tiek runāts. Jo, ja ekonomikā viss ir labi, bet būvniekiem viss ir slikti, tad būtu neprāts būvniecības konferencē stāstīt, kādā leiputrijā šobrīd dzīvojam. Otrkārt, jāatceras, ka 95% uzņēmēju domā faktiskajās cenās, nevis salīdzināmajās. Ekonomistiem savukārt fokuss parasti ir tieši uz salīdzināmajām cenām. Tas pats attiecas uz sezonālo izlīdzināšanu – uzņēmējus tas parasti neinteresē. Es pamanīju, ka, ja izskaidro šīs atšķirības uzņēmējiem pirms uzstāšanās, tas uzlabo atmosfēru – uzņēmēji redz, ka esi mazliet iedziļinājies viņu ikdienas dzīvē. Ja savā prezentācijā mācēsi uzsvērt arī kādu šiem uzņēmējiem aktuālu problēmu, tad vispār kļūsi par "savējo" :)

Mani mazliet apbēdina tas, ka Latvijā pastāv šī plaisa starp makroekonomistiem un uzņēmējiem. Makro analīze nav cieņā pat tautsaimniecības lielākajos uzņēmumos, lai arī es nešaubos, ka tā varētu sniegt pienesumu (tai skaitā peļņas izteiksmē) Latvijas komersantiem. Diemžēl šī interakcija starp uzņēmēju un makroekonomistu pagaidām ir vāji attīstīta – pagaidām uzņēmēji pie makroekonomistiem vēršas vien problēmu/krīžu gadījumā, kad nepieciešams kaut ko iestāstīt valdībai vai palīdzēt izlobēt kādu pozīciju. Pēdējo gadu laikā gan situācija laikam pamazām mainās – mani ir uzrunājuši vairāki uzņēmēji, piedāvājot man darbu savos uzņēmumos, par analītiķi ar makro novirzi – ceru, ka šāda tendence turpināsies, jo tas būtu tikai pareizi, ja uzņēmumi savā vidējā termiņā plānošanā ņemtu vērā arī tautsaimniecības tendences.

Epilogs


Tāda nu, īsumā, ir mana šā brīža uzskatu sistēma. Varētu vēl rakstīt un rakstīt, bet laikam te pagaidām jāliek punkts. Es tiešām pašlaik nezinu, vai pēc 10 gadiem vēl būšu makroekonomists. Nenoliegšu, man ir vēlme kaut kad pamēģināt ko citu – izmantot savu analītisko prātu citā virzienā, iespējams, jomā, kur ir acīmredzams mana darba rezultāts.

Jebkurā gadījumā - es nekad neesmu nožēlojis to, ka esmu izvēlējies kļūt par makroekonomistu – šī izvēle man nostiprinājās jau vidusskolā, tāpēc kļūšana par makroekonomistu man ir bijis kā savdabīgs sapņa piepildījums. Šobrīd es redzu to, ka nāk iekšā jauna (makro)ekonomistu paaudze, ar kuru kļūst arvien grūtāk konkurēt, pat neskatoties uz visu manu zināšanu bagāžu. Redzu to, ka, ja es vēlos arī turpmākos 10 gadus būt (makro)ekonomists, tad ir nepieciešams neliels "restarts" – ir jāapgūst dažas lietas, ko savulaik neapguvu universitātē no blakus disciplīnām, ir jāparaugās apkārt – jāpalasa jaunas teorijas, jāpaplašina redzesloks.

Un nobeigumam – es nezinu, vai ekonomika ir zinātne, bet es zinu to, ka būt ekonomistam nozīmē būt māksliniekam – ir vajadzīgas sajūtas, krāsas un emocijas. Ekonomika ir kā liela glezna, ko glezno gleznotājs, vai skulptūra, ko veido skulptors. Katram šis mākslas darbs sanāks atšķirīgs, pat ja mēģinās attēlot vienu un to pašu...

P.s. Interesanti, ka laikā, kad šis blogs tapa ekonomists P.Romer (ekonomikas zinātāji tādu zinās) nāca klajā ar līdzīgām pārdomām savā "papīrā" - "The Trouble With Macroeconomics" (ja slinkums lasīt garo versiju - bloomberg.com rakstā īsā versija).