Friday, May 9, 2014

Vai viegli būt ekonomistam: iz personīgās pieredzes

Nesen uzstājos vienā skolēnu/studentu pasākumā, kur acīmredzami jaunos cilvēkus vairāk interesēja nevis makroekonomikas pēdējā laika norises, bet gan tas, kā ir būt par makro(ekonomistu). Ikdienā viņi redz televizorā Strautiņu un Kazāku – onkuļus, kas gudri runā, izklausās pārliecinoši, labi izskatās utt. Savā ziņā saskāros ar to, ka ir diezgan liela neizpratne par to, ar ko tad beigu beigās tie ekonomisti nodarbojas. Tas arī iemesls šim blogam – varbūt palīdzēs kādam pieņemt lēmumu studēt ekonomiku vai tieši otrādi to labāk nedarīt. :)
Tuvojas vasara, šobrīd eksāmenus kārto daudz tie, kuriem šī vasara ir „lielā izvēle”, ir jāsaprot, ko darīt tālāk. Pirmais jautājums par to vai studēt, vai tomēr uzsākt kādu darbu. Ja arī izvēle ir studēt, tad seko nākamais, un, iespējams, pat grūtākais jautājums – „kur un ko?”. Vienam nebūs jāizvēlas, jo tas jau sen zina, ar ko vēlas turpmāk nodarboties. Citam – visdažādākie izvēles kritēji – kur vieglāk iestāties, kur interesantāk studēt, kur tuvāk vecākiem (vai tieši otrādi – tālāk :) ), kur lielākas iespējas studēt budžetā, kur lētāk, kur labāki pasniedzēji, kur labākas atsauksmes, kur draugi utt. 
Man šī izvēle ir bijusi salīdzinoši viegla – jau no pamatskolas laikiem zināju, ka gribu kļūt par (makro)ekonomistu, un strādāt ekonomikas ministrijā. Godīgi sakot, vairāk pilnīgi droši neatceros, kādēļ man šāda doma radās, bet jau vidusskolas gados, tā kļuva gandrīz vai uzmācīga – uzskatīju to par vienīgo iespējamo karjeras turpinājumu. Pēc vidusskolas izvēle man nebija liela – mana apdāvinātība nebija tik liela, lai iekļūtu kādas augstskolas budžeta grupā, bet naudas līdzekļi bija, maigi izsakoties, stipri ierobežoti. Iestājos LU EVF ekonomistu programmā, maksas grupā – tēvs apsolīja 1.kursa maksu nomaksāt. Es savukārt cerēju, ka jau 2.kursā ierotēšu budžeta grupā. Viss uz to arī gāja, ja vien ne mans mūžīgais klupšanas akmens – matemātika. :) Abos semestros visos priekšmetos manas atzīmes bija 9 un 10, izņemot matemātiku, kur abos semestros šķiet bija 5nieki. Turpinājās tas pats, kas skolā – biju pārāk slinks, lai mācītos formulas. Ja zināju formulas, tad viss ok, ja nezināju, tad – nekā. 1.kurus pabeidzu ar nelielu vilšanās sajūtu – studēju tautsaimniecības novirzienā, kur šķita, ka būtu jādrillē makroekonomika vien. Bet nekā, tā vietā bija visādas dīvainas matemātikas, grāmatvedības, uzņēmējdarbības utt. 2.kursā māte man nogalvoja studiju kredītu, par ko viņai esmu ļoti pateicīgs, bez tā visticamāk man būtu jādodas strādāt un jāpamet studijas. Atceros arī strīdus ar vecākiem/vecvecākiem par to, ka nevēlos pagaidām strādāt – biju apņēmies 2.,3.,4. kursā mācīties tā, lai iekļūtu budžetā, iegūtu nepieciešamās zināšanas un iegūtu darbu savā profesijā. Vecāmāte man atrada darbu netālu no mājām, par diennakts apsargu vienā pašvaldības uzņēmumā. Nekas īsti nebija jādara (tik vien kā n-tās stundas jātīra sniegs ziemā, jāgrābj lapas rudenī un jāpļauj zāle vasarā). Bet naktis bija garas un brīvas, kuru laikā varēju mācīties. Un ilgi nebija jāgaida uz rezultātiem, pēc 2.kursa rezultātiem iekļuvu ne tikai budžeta grupā, bet pat stipendiju sarakstā. Atceros, ka 70Ls stipendija šķita kaut kas nereāli liels. :) Ņemot vērā, ka mana apsarga alga bija 10Ls diennaktī...
Bet tuvāk pie virsrakstā minētā jautājuma. Pabeidzot studijas, bija neliels apjukums – nejutos tā, ka es būtu gatavs darbam par ekonomistu – pieņemu, ka tā jūtas daudzi, kas pabeidz LU EVF – praktiskā darba pieredzes trūkums ir kliedzošs. Šķita, es taču neko neprotu. Bet tieši tajā laikā, kad pabeidzu studijas, Finanšu ministrija bija izsludinājusi vecākā referenta vakanci Makroekonomikas nodaļā. Nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt. Joprojām skaidri atceros pārrunas – mani nākamie priekšnieki uzdeva visādus jautājumus, novērtēja, ka man jau ir pirmās publikācijas, ka pārzinu SPSS utt. Nevarētu teikt, ka biju pārliecināts, ka dabūšu darbu, bet jau pēc pāris dienām, kārtējo reizi sēžot „Spalvās pa gaisu” (ja kāds vēl atceras tādu vietu Vecrīgā), saņēmu zvanu no nākamās priekšnieces, kas pat kaut kādā ziņā kautrīgi prasīja vai mani vēl interesē šī vakance. Gribējās kliegt, ka „jāā, jāā!”, bet ieturēju pauzi un tā gandrīz vai neieinteresēti teicu, ka „jā, interesē, esmu gatavs strādāt”. Atceros savu pirmo algu, kas bija 345 Ls. Piegāju pie bankomāta, un pēc tik biežajām situācijām, kad biju konstatējis, ka nevaru izņemt naudu, jo kontā nav pilnu 5Ls, pēkšņi ieraudzīju 345 Ls. Likās, ka ar tādu naudu var pusgadu izdzīvot. :D Kopš tā mirkļa ir pagājuši daži gadiņi... Paspēju pastrādāt Finanšu ministrijā, ātri kāpjot pa karjeras kāpnēm, un nu jau gandrīz 4 gadus strādāju Latvijas Bankā. Šie astoņi gadi ir bijuši ļoti aizraujoši, un man kā relatīvi jaunam ekonomistam, neatsverami no pieredzes viedokļa. Ekonomikas krīze, kas aizsākās 2008. gadā, uzreiz iemeta mani, peldēt-nepratēju, ne tikai baseinā, bet gan okeānā. Un jāsaka, vairākas reizes es slīku, aizrijos ar ūdeni, bet turpināju peldēt. Šo gadu laikā, iepazinos ar labākajiem aroda meistariem tepat Latvijā un ārzemēs. Īpaši vērtīgas bija SVF un EK misijas uz Latviju 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā – no viņiem mācījos, ko jaunu katru dienu. Atceros, kā nācu mājās, un lasīju grāmatās par to, par ko šodien dzirdēju runājam SVF. :)
Apkopojot savu līdzšinējo pieredzi, ekonomista, jeb manā gadījumā makroekonomista amatam ir vairākas priekšrocības, bet tāpat ir arī trūkumi:
  • Darbu var dalīt trīs lielās grupās: analītikā (pēdējo makroekonomisko datu analīzē, cenšoties izskaidrot, uz ko norāda dati), prognozēšanā (mēģinājums ar formalizētām vai neformalizētām metodēm noprognozēt, kādi būs šie dati nākotnē), kā arī izpētē (mēģinot ilgākā laika periodā izprast kādu makroekonomikas šķautni, nozari, sakarību, datu īpašību utt.).
  • Vai tas ir rutīnas darbs? Jā, tā varētu teikt. Īpaši, gadījumos, kad ekonomikā nav būtisku pārmaiņu. Preses relīžu un dažādu pārskatu, ziņojumu rakstīšana prasa kreativitāti un dažreiz „izkāpšanu no ierastajiem rāmjiem”, jo bieži gadās, kad vairākus mēnešus pēc kārtas pa lielam preses relīzē patiesais teksts, ko būtu jāraksta ir „ Lielu jaunumu nav”. Protams, ir saasinājumi, kā jebkurā darbā, bet es pat teiktu, ka tas ir ekonomista darba jautrākie un interesantākie brīži. Tāpat ir konferences, rūpnīcu apmeklējumi, dažāda veida diskusijas u.tml. pasākumi, kas izkrāso ikdienu. Komandējumi? Jā, tādi ir. Tik nekad neesmu īsti sapratis tos cilvēkus, kas sajūsminās par komandējumiem. Visticamāk jāceļas nenormāli agri, lai nokļūtu uz avioreisu, kas startēt 7os, tad pilna diena sanāksmē, un skrējiens atpakaļ uz lidostu, lai jau vēlu naktī atgrieztos atpakaļ mājās...un celtos nākamajā dienā, lai atkal ietu uz darbu un vēl atskaitītos par komandējumu grāmatvedībai un vadībai. :)
  • Lieta, par kuru es nebiju aizdomājies, sākot studēt šo novirzienu. Šis darbs prasa lielu psiholoģisko noturību. Pirmkārt, tāpat kā futbola trenera darbā – kamēr viss ir labi, uzvar komanda, kad komanda zaudē – vainīgs treneris. Līdzīgi ir arī ekonomista amatā – kamēr ekonomikā viss ir ok, neviens par tavām prognozēm, komentāriem, bažām, aizrādījumiem neliekas ne zinis. Tiklīdz ir problēmas, tā vainīgs ir ekonomists/prognozētājs. Tava darba kritika - tā ir neatņemama makroekonomista darba īpašība. Otrkārt, makroekonomists vienmēr būs „iespiests” dažādu interešu grupu vidū. Makroekonomika un īpaši prognozes, ir tā lieta, ar kuras palīdzību var veiksmīgi manipulēt politiķi. Tāpēc viscaur savai ekonomista karjerai esmu bijis pakļauts lielākam vai mazākam spiedienam. Un vismaz man personīgi, tā ir tā lieta, kas diezgan pamatīgi mazina motivāciju.
  • Ar tiešajiem priekšniekiem un kolēģiem man gan ir fantastiski veicies. Abi tiešie priekšnieki, kas man ir bijuši, ir/bija ne tikai labi skolotāji profesionālā ziņā, bet arī lieliski paraugi tam, kā šis darbs ir veicams, un ka vēl svarīgāks, savienojams ar personīgo dzīvi. Apbrīnoju abu priekšnieku darbaspējas, fizisko, bet vēl vairāk garīgo noturību. Savukārt kolēģi man ir/bija tādi, ar kuriem gods kopā strādāt, no kuriem daudz mācos un smeļos pieredzi. Manuprāt, tā bieži ir nenovērtēta priekšrocība, kad kolēģi ir tavi skolotāji. Joprojām gandrīz katru dienu iemācos ko jaunu no saviem kolēģiem, kas ir eksperti katrs savā jomā. Un esmu viņiem par to ļoti pateicīgs - man kā ekonomista uzskatu sistēma pa lielam veidojas tieši no blakus esošo kolēģu uzskatiem.
  • Kas ir ekonomista darba plusi? Iespēja līdzdarboties procesos, kas svarīgi valstij, relatīvi labs atalgojums, inteleģenti kolēģi, bezgalīgas iespējas attīstīties. Turklāt ekonomista profesijai priekšrocība ir arī starptautiskums. T.i., tavs zināšanu komplekts būs vienlīdz noderīgs gan Latvijā, gan Mozambikā, gan Briselē. Protams, kā jebkurā gadījumā, ir nepieciešam zināma adaptācija. Bet, piemēram, tas nav kā tieslietās, kur vietējo normatīvo aktu pārzināšana nedod nekādu priekšrocību citā valstī.
Kas, manuprāt, jāzina labam makroekonomistam?
  • Pirmkārt, makroekonomikas un mikroekonomikas teorijas. Zinu, ka tās mācoties augstskolā, bez praktiska pielietojuma, šķiet mazvērtīgas, bet tā tas noteikti nav. Tagad nožēloju, ka augstskolā tā domāju.
  • Ir nepieciešamas labas zināšanas makroekonomikas blakus disciplīnās – uzņēmējdarbībā, tiesību zinātnē, grāmatvedībā, finansēs, optimizācijas teorijā, finanšu tirgos, matemātika, menedžmentā u.c. Un tikai tagad, pēc n-tajiem gadiem praktiskas pieredzes es tiešām saprotu, cik ļoti tas viss ir vajadzīgs, un tiešām nožēloju, ka neklausīju pasniedzēju Brēķi, kad viņš mēģināja izaurēt mums integrēšanu. Es nepiekrītu tiem, kas teic, ka LU EVF to nevar iemācīties. Var, problēma ir gan studentu (galvenokārt), gan pasniedzēju motivācijā.
  • Psiholoģiskā noturība. Kā jau teicu, ir nepieciešama spēja būt aukstasinīgam, saglabājot mieru stresa situācijās. Tāpat ir nepieciešams savs mugurkauls, t.i. nelokāmība, bet tajā pat laikā jābūt gatavam kompromisiem un pats galvenais – spēja ieklausīties citos un pielāgoties viņu viedoklim. Īpaši labi, to esmu apguvis savā tagadējā darba vietā – kur katrs man kolēģis priekš manis joprojām ir lielas personība, ar savu uzskatu sistēmu/pieredzi. Iepriekš esmu daudz pieļāvis kļūdas, uzskatot, ka man ir taisnība. Bet, jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka nevaru zināt/kontrolēt visu.
  • Intuīcija. Tā ir lieta, kas iespējams Latvijā ir pārāk nenovērtēta, īpaši no politikas veidotāju/priekšniecības puses. Diemžēl pagaidām, taisnvirziena atbildības/pienākumu shēma joprojām nedod iespēju paļauties uz ekspertu intuīciju. Ja agrāk lietoju intuīciju, lai prognozētu ekonomiskos rādītājus, tad ar laiku sapratu, ka tā nevienam nav vajadzīga – tai neviens neuzticas. Intuīciju gan joprojām izmantoju, lai mēģinātu prognozēt ekonomiskos notikumus, un pieprasījumu pēc analīzes. T.i. mēģinu analizēt notikumus, pirms man tiek uzdevums tos analizēt. :)
  • Spēja raudzīties plašāk, „ārpus rāmjiem”. Nedrīkst ieciklēties uz standarta metodēm, kas apskatītas grāmatās, teorijās. Jābūt kreatīvam un spējīgam izmantot datus, kas nav tradicionāli, redzēt lietas, ko ikdienā cilvēki neredz. Pievērst uzmanību detaļām, kas iespējams sākotnēji šķiet mazsvarīgas.
  • Nākamajai ekonomistu paaudzei – programmēšana. Jau šobrīd programmēšanas spējas makroekonomistiem tiek vērtētas augtu, bet redzot kā šī zinātne attīstās, esmu absolūti pārliecināts, ka pēc ~10 gadiem makroekonomistiem pat „entree level” gadījumā būs jāpārzina programmēšanas valodas, vismaz VBA. Tāpat arī statistikas/ekonometrijas programmas - eViews, SPSS, STATA, MatLab, R utt.
  • Valodas, jo vairāk valodas pārzini, jo labāk. Tas gan nav tikai šai profesijai, bet tomēr jāuzsver, jo tas ļauj izmantot plašāku datu/informācijas loku, sarunāties ar vairāk cilvēkiem, iegūt vairāk viedokļus. Valodu zināšanas tiešām paver iespējas.
  • Matemātika. Protams, var pietikt ar matemātikas pamatzināšanām, bet, ja ir vēlme darboties nopietnā ekonomikas pētniecībā, tad matemātika nepieciešama augstā līmenī. Attiecīgi, tas, ko māca augstskolā - robežas, integrēšanas, maksimizācijas principi, utt. Tāpat arī jāpārzin ekonometrijas galveni pamatprincipi.
  • Prezentēšanas prasmes un publiskā runa. Bez šī – nu, nekādīgi. Jāuzstājas gan kolēģu priekšā, gan vadības priekšā, gan konferencēs, darba grupās, tv, radio. Šo, protams, nav iespējas iegūt bez pieredzes, tomēr kaut kādām iestrādnēm būtu jābūt veiktām jau skolā/augstskolā.
  • Spēja mainīties un iet līdzi laikam. Ekonomika nepārtraukti attīstās, t.sk. seko līdzi tehnoloģikajam progresam. Tāpat arī ekonomistam ir jābūt gatavam praktiski pielietot jaunākās ekonomikas teorijas praksē un jābūt lietas kursā par aktuāliem pēdējā laika pētījumiem/atklājumiem.
  • Jāspēj domāt globāli. Ekonomika mainās, ar vien mazāka ir starpvalstu robežu nozīme, bet lielāka - globalizācijai, globālajām piegāžu ķēdēm, starptautiskajai darba dalīšanai, IT attīstībai.
  • Lai izvairītos no rutīnas, nepieciešams arvien paplašināt savu redzējumu par ekonomiku. Nepietiek ar to, ka pastāvīgi tiek pētīta viena ekonomikas disciplīna, jāredz plašāk. Šobrīd arī pats pēc 8 gadu darba analizējot reālo ekonomiku, arvien vairāk skatos citās apakšdisciplīnās - fiskālajās lietās, starptautiskajā tirdzniecībā, ekonomiskās politikas veidošanā utt.
  • Teiksiet Latvijā ir ekonomistu pārprodukcija? Kvantitatīvi tā arī, iepējams, ir. Bet cik daudzi atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem? :)
Tas nu aptuveni ir tas komplektiņš, kas ekonomistam būtu jāzina - ceru, ka kādam, kam tas vajadzīgs, kļuva skaidrāks. Tomēr, protams, pieredze katram ir atšķirīga - šī ir vien manējā. Pieņemu, ka manai kolēģei Agnesei ir cits stāsts, Strautiņa kungam savs stāsts, un katram no mums ir savas stāsts. Iesaku kārtīgi apdomāt izvēli - ekonomists tā  gluži nav tikai profesija, tas vairāk ir dzīvesveids. :)