Pāriet uz galveno saturu

Fondī vakars Āzijas gaumē

Šodien izmantoju iespēju pusdienas un vakariņas ēst jaunā kompānijā. Iepazinos tuvāk ar cilvēkiem no Nepālas, Butānas, Šrilankas, Bangladešas un Indijas. Jāteic, ka par vairumu valstu kaut ko biju zinājis, bet par Butānu tikai to, kur tā atrodas un to, ka tajā ir viens no augstākajiem laimes indeksiem pasaulē. Šodien uzzināju daudz ko jaunu, piemēram, to, ka galvenā eksporta prece ir elektrība (daudz HESu) – nespēju iedomāties nevienu citu valsti pasaulē, kurai ārējās tirdzniecības bilancē ir tik pozitīva elektroenerģijas komponente. Runājām par kultūru, vēsturi un reliģiju. Pie reliģijas jautājuma gandrīz izcēlās disputs starp Butānas un Bangladešas pārstāvjiem par Budisma būtību. Budismu esmu lasījis diezgan daudz, tāpēc nevarētu teikt, ka man kas būtu jauns, bet Bangladešas pārstāvis bija ļoti skeptisks par pārdzimšanu. :) Pusdienās izcēlās arī neliels strīds par 1961.gada karu starp Butānu un Ķīnu, pareizāk par to vai karš vispār ir bijis. :) Pēcpusdienā aprunājos ar Šrilankieti, vienmēr ir interesējusi šī zeme. Parunājām par "Tamilu tīģeriem" un to ietekmi uz Šrilanku, par to, kā valsts tagad atkopjas no bezjēdzīgā pilsoņu kara, lielo cunami utt.
Skats no rīta pēc vakardienas snigšanas
Pusdienās šodien pasniedza pīli. Indietis un Butānas pārstāvis riskēja un to izvēlējās (parasti ņem veģetāros ēdienus vai zivi). Indietim negaršoja, bet Butānas pārstāvis gan apēda un izskatījās tīri labi apmierināts. Pusdienās stāstīju par Latvijas virtuvi, ko ēdam, kā gatavojamies ziemai utt. Nedaudz parunāju arī ar dāmu no Jamaikas. Teicu, ka par Jamaiku zinu tikai 3 faktus – ka viņiem ir bobsleja komanda :), ka viņiem ir labi sprinteri, un ka viņiem ir lielākais slepkavību skaits pasaulē uz 1000 iedzīvotājiem. Smējās ilgi un dikti. Parunājām par Jamaiku, par ēdienu, nedaudz arī par Latviju.
Vakarā Fondī pasākums. Pie galda iestājās mērena panika, jo draugi no Āzijas nesaprata, kas tagad notiks. :) Atnes kaut kādas lielas bļodas ar dīvainu masu, uzliek uz uguns un atnes kaut kādas dīvainas dakšas. :) Visi skatījās, kā to dara bālģīmis, un sekoja. Ar laiku iepraktizējās un izskatījās, ka šis process ļoti iepaticies. Vispār teicās, ka pagrūti pierast pie Eiropas ēdiena. Ķīniete teica, ka pārāk trekns, pārējie teicās, ka trūkst rīsu, dārzeņu, garšvielu.
Stāstīju visiem par Latviju, Eiropas virtuvi, laikapstākļiem. Visi kā mazi bērni, ar atplestām mutēm, klausījās, kad stāstīju, ka tas ir pilnīgi normāli, ka vasarā var būt virs 30°C, bet ziemā zem -20°C. Ņemot vērā, ka vairums no viņiem joprojām staigā vismaz 2 džemperos pie +3°C, šie stāsti viņiem likās patiešām neticami.
Man līdz šim nav bijusi saskarsme ar šī reģiona cilvēkiem (vismaz ne tik ekstensīva kā šobrīd), un man jāteic, ka ļoti patīkami cilvēki. Ar viņiem ir viegli – māk priecāties par lietām, ko mēs, eiropieši, esam aizmirsuši. Par sniegu, par ēdienu, par gaisu, par smaidu utt. Nav nekādu aizspiedumu ne par reliģijām, ne par citām kultūrām. Un viņus ļoti interesē, kāda ir Latvija, kas tur notiek, kā veicas attiecībās ar Krieviju un Eiropu. Ar Āfrikāņiem man pagaidām šāds kontakts nesanāk – viņi labprāt stāsta par savām valstīm, bet viņus neinteresē, kas notiek Latvijā, kāda tā ir.
Prasīju Āzijas draugiem – ko vakar darīja Bernē (es vakar nepiedalījos braucienā). Teica, ka pētīja skatlogus. Cenas esot tik astronomiskas, ka pat baidījušies iet iekšā veikalos. Rīt ekskursija uz Lucernu. Pieņemu, ka būs jauni, spilgti iespaidi. :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris