Pāriet uz galveno saturu

Ikdienas pārbūve (work in progress)

Ziemīgais skats
Nu jau gandrīz trīs mēneši nodzīvoti Carnikavā. Liekās, ka vairāk laika pagājis, acīmredzot spilgtu iespaidu daudz. Ko lai saka – iepriekšējā manis, kā Rīdzinieka, dzīve ir mainījusies, ja ne par 180 grādiem, tad par 150 grādiem noteikti. Galvenais, ko tagad izjūtu ir… laika un daļēji arī miega trūkums, jo pirmais tiek kompensēts ar otro.

Guļu gan es labāk, daudz, daudz labāk nekā Rīgā, Kr.Valdemāra ielā, kas daļēji kompensē to, ka nākas gulēt mazāk (Rīgā centos gulēt vismaz 8h, tagad obligātais minimums pazemināts līdz 7h). Nav nekādu trokšņu, un gaiss ir brīnišķīgs. 5os no rīta garām nebrauc pirmie trolejbusi, dzērāji zem logiem neklaigā. Un gaiss. Dažreiz joprojām, izkāpjot no vilciena/mašīnas, brīnos par to, cik "biezs" ir gaiss salīdzinājumā ar Rīgu – liekas, ka ar plaušām to dzeru nevis elpoju.

Un tad, protams, ir lielā pārmaiņa – māja vs. dzīvoklis no saimnieciskā viedokļa. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis pa dzīvokļiem (Pārdaugava, Maskačka, Teika, Purvciems, Lāčplēša iela, Antonijas iela, Kr.Valdemāra iela), vien vasarās nedaudz padauzoties pa vasarnīcu Garciemā. Tagad mirkļiem, kad vakara tumsā kārtējo reizi lienu pakaļ malkai šķūnī, iedomājos – kā gan es nonācu līdz kaut kam tādam. :D Ikdienas rutīna ir pilnībā mainījusies. Tagad saprotu jēdzienu "dzīvo mājai". Galvenokārt tas saistās ar to, ka mājai ir malkas apkure, kas atsevišķos brīžos (nu, piemēram, kad ārā -20C) tiek kombinēta ar elektriskajiem sildītājiem. Dažas pārdomas/notikumi no pēdējā mēneša dzīves:
  •          Nopirkām cirvi. Pirmās reizes malkas skaldīšana padevās varen neveikli. No 4 cirtieniem vismaz 3 bija neveiksmīgi. Tagad jau iet labāk, aptuveni saprotu, ko daru pareizi, ko nē un veiksmīgu/neveiksmīgu cirtienu attiecība mainījusies par labu veiksmīgajiem.
  •          Pēc vairākkārtējām santehniķa vizītēm, esam palaiduši siltās grīdas vannasistabā – uzreiz dzīve skaistāka. Efekts gan bija īslaicīgs, laiku pa laikam grīda niķojas. Esmu arī spēris pirmos soļus santehniķa karjerā. 
  •          Esam paspējuši sačakarēt "Jotul" krāsni, un arī pašrocīgi to salabot. 24. decembrī ar Polundru vakarā sēdējām "Depo" kafejnīcā un spriedām, kuri ir tie trakie cilvēki, kas 26.decembrī, otrajos Ziemassvētkos, 8:00 no rīta brauc uz "Depo" (veikala darba laiks). Tad, kad nākamajā dienā mūsu "Jotul" krāsnij izkrita stikls, atbilde bija rokā… :)
  •          Beidzot veikta pilnvērtīga mājas inspekcija. Aptuveni saprotu darāmo darbu apjomu. Dažas mistērijas gan vēl saglabājas, bet to risināšana atlikta uz pavasari. :)
  •          Organisms sāk pielāgoties jaunajai dzīvei. Ja agrāk dzīvoklī pie +15 grādiem likās, ka ir nenormāli auksti, tad tagad liekas, ka ir ok. Pacērtot malku, pašķūrējot sniegu un pastaipot dažādas mantas, atcerējos, ka ir muskuļu grupas, kas netiek nodarbinātas ne slēpojot, ne, braucot ar riteni, ne skrituļojot. :)
  •          Viens no lielākajiem plusiem – liela virtuve ar normālu cepeškrāsni. Jau esmu izbaudījis to, ka vienā reizē var uzcept 4 pīļu kājas, nevis 2x pa divām. :D Jēra cepetis un liellopa rostbifs arī bija lietas, ko iepriekš negatavoju, jo vnk nebija iespēju. Tagad slūžas ir vaļā, tik trūkst galvenā – laika. Nopirktā Annas Pannas kūku grāmata iegādāta, tagad tik jāatrod laiks izpausties.
  •          Mūsu palodžu garšaugiem gan iet ļoti grūti – divi rozmarnīni jau miruši. Pat īsti nezinu, kas to ietekmē – aukstums (rozmarīns gan ir salcietīgs), kaķa uzbrukumi vai vienkārši sezonālā tumsa/saules trūkums.
  •          Teritorijā aug daudz priedes un daži bērzi. Katru reizi, kad skaitu, sanāk savādāks skaits. :) Līdz ar to vasarā būs trīs stihijas – čiekuru krišanas/lasīšanas periods, priežu ziedēšanas laiks ar neiztrūkstošajiem dzeltenajiem putekšņiem, kā arī skuju grābšana. Labā ziņa – priedes nedaudz aiztur sniega krišanu. Un labā ziņa, gar teritoriju nav trotuāru - no rīta nav jāceļas un tie jātīra. 
  •          Iepriekšējā punktā minētā iemesla dēļ ar baigo dārzkopību nodarboties nesanāks – zeme ir pilna ar priežu saknēm un skujām. Ar laiku piemeklēšu kādu stūri, kur kaut ko iesēt, bet nekādas baigās vagas nesanāks (paldies Dievam). Īstenībā zemes gabals ir diezgan tuvs meža statusam. Izcila vieta kādam rododendram, kadiķim un pīlādzim.
  •          Slīpajam jumtam ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Par pēdējo pārliecināmies pēc katra puteņa – terase tiek notīrīta no sniega, bet nav garantija, ka 10 minūšu laikā pēc tā uz terases nebūs 2m3 ar sniegu no jumta. :D Vienu rītu, iznākot no mājas, biju pilnīgā nesapratnē (no rīta ne vienmēr smadzenes darbojas uz 100%) – kā varēja tik daudz sniega pa nakti sasnigt. :)
  •          LMT 4G, kas turpat blakus, Garupē darbojās bez problēmām, jaunajā mājvietā diemžēl ir lēns un nestabils.

Ah jā, nopirkām distanču slēpes. Carnikavā bez apkārt esošajiem mežiem un sniegotajiem ceļiem ir arī divas speciāli sagatavotas slēpošanas trases. Tā nopietni slēpojis ar distanču slēpēm nebiju – vienīgi kaut kad 1. vai 2. klasē skolā. Pēc padsmit gadiem uz kalnu slēpēm, sajūta, uzkāpjot uz distanču slēpēm, bija pavisam dīvaina. Slēpes garas, bez asinātam kantīm. Pirmās divas reizes vairāk staigāju/skrēju ar slēpēm pie kājām un nūjām rokās, bet, sākot ar trešo reizi, kaut kas sāk arī izdoties. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda