Navigation

Zaļā Latvija

“Latvija ir zaļa!” - tā vienmēr ir bijis pieņemts uzskatīt. Šis uzskats ir iesakņojies (iepotēts?) lielākai daļai no mums. “Zaļais zelts” visapkārt, skaistās un vijīgās upes, dzeltenie rapšu lauki, gotiņas laukos un meža zvēri tepat, piepilsētas mežos. Šī apziņa ir dziļi katrā no mums, gandrīz vai ģenētiskajā kodā, mēs to balstām uz mūsu bērnības atmiņām pie vecvecākiem vasarnīcā/lauku mājā, uz pastaigām Ķemeru purvā, uz laiskajām pēcpusdienām Jūrmalas/Vecāķu/Saulkrastu smilšainajās pludmalēs. Un tad mēs satiekam kādu paziņu-ārzemnieku no Rietumeiropas, kas teic: “Šodien/vakar lidoju pāri Latvijai. Jums ir tā noveicies - Latvija ir tik zaļa, tik daudz mežu. Un Jums ir smilšu pludmale pusē no valsts robežas”. Un mēs jūtamies patiesi lepni. Un taisnības labad, mums ir jājūtas…bet gan pateicīgiem, nevis lepniem. Jo lepnumam vajadzētu attiekties uz kādu mūsu rīcību, padarīto darbu. Bet nē, mums jābūt pateicīgiem par to, ka daba mums ir dāvājusi visu to, ar ko ikdienā lepojamies.
Papildus mūsu rietumu paziņai, pārliecību par Latvijas zaļumu stiprina dažādi laiku pa laikam ziņu portālos nopublicētie reitingi, kas gadu no gada atkārto - “Latvija ir pirmā/otrā/trešā zaļākā valsts Eiropā/pasaulē” vai “Latvija ir labākais zaļā tūrisma galamērķis”, vai kaut kas līdzvērtīgs. Un mēs to labprāt “norijam” - labas ziņas, kas turklāt apstiprina jau iepriekš iesakņojušos pārliecību, nav vērts apšaubīt.
Reality check
Vajadzētu gan apzināties to, ka “reitingu” augšgalā bieži vien esam tikai pateicoties to vienkāršotajai, ko nu, prastajai metodoloģijai un arī lielā mērā - pateicoties vēsturiskajam mantojumam. Faktiski lielākā daļa no dažādiem tā saucamajiem “starptautiskajiem” vai “ekspertu veidotajiem” vides reitingiem, vērtējot valsts zaļumu, kopējā analīzē iekļaus tādu rādītāju kā mežu kopplatības īpatsvaru valsts kopējā teritorijā vai arī elektroenerģijas apjomu, kas saražots no atjaunojamajiem energoresursiem. Iespējams, pat abi rādītāji iekļuvuši analizējamo rādītāju izlasē, tad nu tiešām esam starp “zaļākajām valstīm”. LV gadījumā abi rādītāji ir starp augstākajiem pasaulē (meži mums ir, lielu daļu elektrības saražojam hidroelektrostacijās). Arī apstāklis, ka Latviju gluži nenosauksi par rūpnieciski intensīvu tautsaimniecību, atsevišķos gadījumos, reitingos pavelk uz augšu (kaut vai vērtējot CO2 izmešus). Diemžēl, ja analīzi paplašina ar citiem rādītājiem, tad nebūt neesam zaļi, vēl vairāk - lielā daļā rādītāju būtiski iepaliekam.
Nu, jau kādu laiku daudz uzturos un ceļoju pa Ziemeļvalstu reģionu - pārsvarā Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, mazliet arī Dāniju. Turklāt strādāju vidē, kur man apkārt cirkulē informācija par vides jautājumiem Ziemeļvalstīs. Nevarētu teikt, ka ar šo informāciju strādāju, bet no tās gluži izvairīties nevaru, ikdienā uzsūcu ziņas, vērtējumus, statistiku kā arī redzu, kā cilvēki attiecībā uz šiem jautājumiem attiecas. Tad nu lūk, nedaudz uzturoties šajā vidē, redzu cik ļoti savādāk uz vides jautājumiem raugāmies mēs te, “Zaļajā Latvijā” un Ziemeļvalstīs. Jāsāk ar to, ka vidējais iedzīvotājs Ziemeļvalstīs ir daudz, daudz, daudz izglītotāks par vides jautājumiem. Vismaz par CO2, NOx, PM ir dzirdējis katrs, un ir aptuveni nojausma kas ir galvenie to avoti, un vismaz teorijā apzinās, kas jādara, lai no tiem izvairītos. Un arī dara. Ne visi, ne sistemātiski, bet dara. Pats svarīgākais gan ir apstāklis, ka Ziemeļvalstu iedzīvotājam ir daudz spēcīgāka apzināšanās par savu vietu dabā. Tas, protams, ir ilgstošs audzināšanas darbs (gan darbā, gan attiecībās valsts-komersanti-iedzīvotāji), kur rezultāts nav panākams dažu gadu laikā, iespējams pat ne desmitgadu laikā. Tomēr, tas nenozīmē, ka par šiem jautājumiem beidzot nevajadzētu sākt domāt. Lai piedod man šajos jautājumos iesaistītās ministrijas - galvenokārt, VARAM, ZM, EM, bet LV nav skaidras un pārdomātas ilgtermiņa vīzijas par to, kā tad taisāmies ar vidi saistītos jautājumus risināt. Katra ministrija kaut ko pie sevis purpina, EM ņemas ar energoefektivitātei un tarifiem, VARAMs ar vides jautājumu reglamentējušo likumdošanu utt. Bet konceptuāla redzējuma, kur mēs gribam būt pēc n gadiem diemžēl nav. Mūsu vides politika joprojām galvenokārt balstās uz paniski mēģinājumiem sasniegt Eiropas nospraustos mērķus. Man nevajag vēl vienu ierēdņu sarakstītu ilgtermiņa attīstības papīrīti (Turklāt visticamāk bez politiska atbalsta, jo Latvijā nav nevienas patiesi zaļās partijas. Zinu, zinu - provocēju). Es tikai pie velna gribu saprast, kur dzīvos mani bērni/mazbērni. Un tas, ko redzu šobrīd, mani nepavisam neapmierina.

* Let’s face the reality - ārpus twitter plašās pasaules ārēm, vidējam Latvijas iedzīvotājam pa lielam ir uzspļ… par vides jautājumiem. Gana apzinīgs iedzīvotājs varbūt gluži neizmetīs miskasti mežā un savāks pēc sevis pēc atpūtas pludmalē, bet retais atteiksies no “maisiņš vaig’?” Maximā, retais izvēlēsies sabiedrisko transportu privātā vietā vides apsvērumu vadīts un retais izvēlēsies videi draudzīgāku mazgāšanas līdzekli. Zinu, zinu - ir cilvēki, kas iet iepirkties ar auduma maisiņu, izmanto divriteni pārvietojoties pa pilsētu un mazina gaļas patēriņu, lai mazinātu CO2. Tomēr tas ne tuvu nav mainstream. Tam, ka vidēji “ilgtspējīga domāšana/rīcība” nav prioritāšu topa augšgalā, protams, ir gana objektīvi un skaidri iemesli. Lai arī negribu teikt, ka tā ir neapgāžama hipotēze, bet tomēr, dzīvot ilgtspējīgi dažreiz prasa papildus resursus šodien (tāpat nesaku, ka tikai naudu), lai arī ilgtermiņā tas atmaksātos.
* N-tos gadus netiekam galā ar Gudrona dīķu attīrīšanu, jo cīņa par ES fondu līdzekļiem aizmiglo redzi tik tālu, ka no fokusa sen ir zudis galvenais mērķis – dīķu attīrīšana, tikmēr svarīga ir ES fondu apgūšana - kurš to darīs un par cik. Vidējam latvietim izdzirdot dīķu attīrīšanas izmaksas mati saslejas stāvus, iedomājoties cik par šo naudu var (vieta Jūsu izvēlētai budžeta izdevumu pieauguma pozīcijai). Tomēr reti kuru interesē paši dīķi.
* Vidējais latvietis savas azbesta pilnās šīfera jumta plāksnes no vasarnīcas, pa kluso, citiem neredzot ieraks netālajā mežā. Tikai, lai “rokot kapu”, uzdurtos jau priekšā esošajam šīferim no kaimiņa Pētera. Apzinīgāks latvietis ss.com paskatīsies azbesta savācējus, kas par simbolisku samaksu savāks no viņa nevēlamos materiālus. Latvieti neinteresē, kas ar šīferi notiek tālāk. Hint: tas tiek aprakts nākamajā mežā. Problēmai ir vairākas šķautnes, bet lieta, ko varētu stiprināt - beidzot veicināt iedzīvotāju izpratni par azbestu. Nav tā, ka azbests ir unikāla Latvijas vai post-padomju valstu problēma. Tāpat būtiski atšķiras mehānismi, kā valstis ar šo problēmu tiek galā. Bet skaidrs ir viens, bez valsts iesaistes, nekas īsti šajā jautājumā nenotiks.
* Vidējais latvietis ar “atkritumu pārstrādi” saprot metālu savākšanu. Tie, kuriem ir kamīns, kartona kastes sadedzināšanu. Nu, un pie reizes arī to impregnēto siltumnīcas dēļu nokūpināšanu piemājas ugunskurā… Ai, un tā pļaujmašīnas dzinēja nolietotā eļļa tač’ arī kaut kur jānolej - vannas istabas izlietnē būs labi. Ok, ok - nedaudz pārspīlēju. Bet atzīsiet, ka atkritumu pārstrādes jautājumā esam akmens laikmetā. Es atbalstu plastmasas pudeļu depozīta sistēmas izveidi. Negribu par to tagad gari izvērsties, jo tas ir atsevišķa temata vērts raksts. Bet īsumā: es ļoti labi apzinos depozīta sistēmas trūkumus un problēmas, ko tā nerisina. Es ļoti labi apzinos, ka ekonomiski, tas iespējams šā brīža apstākļos Latvijā nav izdevīgi. Bet… ar kaut ko ir jāsāk. Un, manuprāt, depozīta sistēmas izveide ir lielisks veids, kā valsts var izglītot iedzīvotājus par vides jautājumiem, iepazīstināt ar principiem, pieradināt pie rutīnas. Dzīvojot Helsinkos astoņus mēnešus, es neesmu redzējis nevienu stikla vai plastmasas pudeli. Bet es redzu cilvēkus, iknedēļas rutīnā, veicot savus iepirkumus, nododot arī iepakojumus. Jā, depozīta sistēma ir komplekss risinājums, kas ir jāplāno un jāievieš uzmanīgi. Jo tas iekļauj sevī daudz dalībniekus - iepakojuma izgatavotājus, pārtikas ražotājus, patērētājus, depozīta sistēmas administrētāju un pārstrādātāju. Ja kaut viens no posmiem “nestrādā”, tad kopējā sistēma ir bezjēdzīga. Piekrītu, Latvijā šobrīd diemžēl tikai viens elements - patērētāji grib depozīta sistēmu (vismaz man radusies tāda pārliecība, bet varbūt ģenerālkopu neraksturojošā burbulī dzīvoju). Bet tas nenozīmē, ka šī problēma nav jārisina.
* Latvijai “pie stūres” ir politiskais spēks, kas iekļauj sevī Zaļo partiju. Zemkopības ministrs, Dūklava kungs, kas neredz plastmasas pudeles pa savu ofisa logu, tāpēc depozīta sistēma nav vajadzīga. Bet tas ir ok, jo vismaz ministra kunga suns ir laimīgs un luncina asti. Un Dūklava kunga dūdošanu atbalsta uzņēmēji un tos apvienojošās organizācijas. Tāpat Dūklava kungs aktīvi iestājas par “savējiem” - lauksaimniekiem. Aktīvi lobējot viņu intereses - nodrošinot tiem subsīdijas un dotācijas (nevis rūpējoties par apdrošināšanas instrumentu klāsta pieejamību, lai lauksaimnieks pats var apdrošināties pret dabas kataklizmām), aizstāvot pret visādām politiskajām iniciatīvām utt. Un absolūti “neredzot” to kaiti, ko industriālā lauksaimniecība nodara videi. Šis man ir lielākais paradokss. Ja es būtu Zaļajā partijā, es netolerētu atrašanos savienībā, kas tik krasi ikdienā darbojas pret “zaļu” dzīvesveidu. Bet acīmredzot vēlme atrasties pie varas ir lielāka par principiem.
* Ah jā, Latvijā par vides jautājumiem atbildīgās ministrijas mājaslapā sadaļā pie “Klimata pārmaiņām” nav neviena vārda par, tā saukto, Parīzes vienošanos/nolīgumu. Brīnišķīgi. Bet ir informācija par Kioto protokolu… Laikā, kad visa ES vides likumdošana, rīcības plāni utt. tiek pagriezti viena kopēja mērķa - Parīzes vienošanās nosprausto mērķu sasniegšanai, LV šis jautājums ir pabērna lomā.
* Ko nu tur. De facto Latvijā līdz šim tā īsti nav pastāvējusi vides politikas veidošana. Ir viena institūcija Peldu ielā, kur speciālistu līmenī ir arī gudri un spējīgi cilvēki. Diemžēl politiskajā līmenī tā ir institūcija, kas galvenokārt “administrē ES fondus”… vai arī ministrijas mājaslapā pie klimata pārmaiņām tiek minēta šāda frāze: “Klimata pārmaiņas galvenokārt ir nevis vides, bet gan ekonomikas izaicinājums”. Ok, diskutabli, bet, ja par vides jautājumiem atbilstošā ministrija raksta ko tādu, tas ir diezgan pārsteidzoši.
  * Vēl ir virkne jautājumu par kuriem gribētos runāt, bet tie šobrīd ir noslīkuši prioritāri neizdarīto darbu jūrā:
Skaņas un gaismas piesārņojums pilsētās;
Izglītības programmu neatbilstība mūsdienu vides jautājumu attīstībai;
Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana;
Moderna pilsētplānošana atbilstoši vides prasībām un iespējām;
Baltijas jūras piesārņošana; Lauksaimniecības radītā kaitējuma mazināšana;
Meža apsaimniekošanas jautājumi;
Utt.

“Latvija ir zaļa!”, oh, wait… 

P.s. Ar vides jautājumiem savā profesionālajā darbībā tā īsti neesmu saistīts, arī izglītība šajā ziņā man ir visai nosacīta. Attiecīgi šeit publicētās pārdomas ir vien diletantisks pārspriedums par tēmu, nepretendēju uz zinātnisku precizitāti vai domu patiesumu. P.p.s. Šā gada vēlēšanu kontekstā runājot, kvalitatīvākais piedāvājums (vismaz uz papīra) no tiem, ko esmu redzējis ir Progresīvajiem (http://www.progresivie.lv/programma/#p5). Un, lai arī nekad neesmu balsojis par minoritāru partiju bez lielām cerībām tikt parlamentā (zinu, tā nav pareizi domāt), ja vien līdz vēlēšanām kaut kādu muļķības nesastrādās, iespējams balsošu par viņiem. Un tas esmu es - kurš vienmēr ir balsojis balstoties uz partiju ekonomiskajām programmām…šī būs pirmā reize, kad balsošu par vidi. Un, kas par to, ka partijas nokļūšana Saeimā izskatās maz ticama - starp esošā sasaukuma partijām neredzu nevienu, kurus vide interesētu tālāk par lozungiem.

P.p.p.s. Kontekstā ar izglītības satura reformu. Ir īstais laiks jau skolā runāt par globālajām vides problēmām - par to cik ļoti pasaule dzīvo pāri savam resursam, par GHG emisijām, par mikroplastiku, par okeānu piesārņojumu, par nitrātu radīto postu, par cietajām daļiņām utt.
Share

Post A Comment: