Pāriet uz galveno saturu

Canon vs. Nikon grēksūdze: jeb kā es mainīju fotoaparātu

Canon vs. Nikon - tik bieži redzēts un dzirdēts salīdzinājums. Tāpat tas ir arī citās jomās, kur izteikts duopols. Agrāk prātu lauzīju par Intel vs. Pentium, Coca-cola vs. Pepsi, Nokia vs. Ericsson utt.

Kā jau dažs labs zina, manā īpašumā bija Canon 400D. Ar šīs kamera palīdzību spēru savus pirmos soļus fotografēšanas pasaulē, izpratu fotogrāfijas tehniskās nianses, dillemas utt. Tomēr šodien man ir interesanti salīdzināt. Canon 400D nopirku 2008. gada vasarā. Un nopirku faktiski neko nezinot par fotografēšanu. Tikai tāpēc, ka tas taču Canon. Un zinu, ka tā izdarīja daudz – tajā brīdī Canon 400D bija visai pievilcīgs sākuma komplekts. Pirmos divus gadus fotoaparātu lietoju visai nosacīti. Šķiet tik 2010. gada pavasarī beidzot atvēru instrukciju... :) Un sāku lasīt… un sapratu, ka neko nesaprotu. Turpināju bliezt automātiski pa pogām automātiskajos režīmos. Un tad vienā brīdī nejauši sanāca labs kadrs… ne jau doma laba, bet pati bilde sanāca kvalitatīva, skaista, asa, labi gaismota utt. Nesapratu – kāpēc iepriekšējie divi tūkstošu bilžu nav tādi? Āaa… izrādās režīms kaut kāds "nepareizs" ieslēdzās… :) Tajā brīdī nāca pirmā atklāsme par to, ka automātiskie režīmi varbūt nav ģeniālākais foto izgudrojums. Beidzot paslēdzu uz ripuļa P, TV un AV… un sāku saprast. Sāku spēlēties ar kameru un mēģināt izprast sakarību. Pēc 300 kadriem sapratu trillemu. Un uz pāris dienām pazudu internetā lasot par trillemu. Šāds "atklājums" ļāva uz fotografēšanu skatīties ar pavisam citām acīm. Uzreiz arī sapratu, ka mans kit objektīvs 18-55mm ir derīgs tik daudz, cik es vēlos bildēt automātiskajā režīmā. Lasīju daudz par objektīviem, bet kā jau visi, gribēju one-fits all solution. Nopirku Tamron 18-200 (zinu, zinu – tamron lēta optika, bet finanses neļāva izrvērsties). Uzzināju, ko nozīmē, ja nav stabilizatora. :D Nekas, rokas satrenēju – vairs netrīc. Budapeštā pie tiltiem naktī fotogrāfu plenērā bildēju asākas bildes nekā čaļi ar statīviem :D Ar Canon 400D iemācījos fotogrāfijas pamatus, tomēr viena lieta mani vēl tirdīja… Nikon.
Pavasarī plānoju braucienu uz Azoru salām. Ilgi plānots un cerēts brauciens – tādēļ gribējās arī fotogrāfijas ziņā, ko pasākt. Finansiālā rocība joprojām nav tāda, lai varētu atļauties pavisam nopietnu fotoaparātu (kādu no full-frame). Bet gribējās kaut ko jaunāku par 2006. gadā ražošanā palaistu modeli, gribējās redzēt cik tālu, tad ir gājušas tehnoloģijas. Tāpēc sāku skatīties, kas ir tirgū. Varianti nemaz tik daudz nav… ilgu laiku šaubījos, vai esmu gatavs pamēģināt Nikon. Bet ieraudzīju izdevīgu piedāvājumu Nikon d5100. Pēc klases tāda pati Canon 400D vien ir – iesācēju fotoaparāts, bet laikam neko vairāk arī nevajag. Izlasīju kaudzi ar apskatiem, tajā skaitā salīdzinājumus ar Canon 650D un 60D, ko izskatīju kā alternatīvas. Tomēr nosliecos par labu Nikon d5100. Kādēļ?
·         Cena. Es Nikon dabūju pa 210 Ls. Jaunu.
·         Ceļojumiem piemērotāks par 60D – vieglāks, mazāks.
·         Augsts ISO.
·         Bildes kvalitāte kopumā labāka par 650D un aptuveni vienāda ar 60D.
·         Mani īsti neinteresē visādas papildus fičas – skārienjūtīgie ekrāni, dažādi papildus režīmi utt. Ir video – ok, bet tas nav primārais.
Nopirku parasto kit lēcu pa 60Ls, tādējādi jauns foto komplekts man sanāca 270 Ls. Šķiet Canon 2008. gadā pirku vairāk par 300Ls.
Un ziniet ko? Esmu pārsteigts. Pārsteigts par lielo atšķirību kvalitātē. Es nezinu vai tas ir Canon vs. Nikon jautājums vai tomēr vienkārši laiks, kas bīda tehnoloģijas uz priekšu. Drīzāk otrais. Dažas dienas, ko esmu ar Nikon padarbojies – tā ir fantastika. Darbs vāja apgaismojuma apstākļos ir vienkārši brīnišķīgs… gaismas jūtība ir fantastiska. Mēģināju taisīt vienādas bildes ar abiem aparātiem – nevar pat salīdzināt. Tiešām gaidu, Azoru salas, kad varēšu izpausties – plānoju nopirkt fiksētu lēcu (vēl neesmu izlēmis 35mm vai 50mm).

Jā, arī Nikonam ir savi mīnusi. Manuprāt (un arī forumos līdzīgs viedoklis), pogu izvietojums uz Nikon ir mazliet neloģisks. Lai pārslēgtu uzstādījumus ir jāpavada krietni vairāk laika nekā Canon gadījumā. Tāpat šķiet, ka fotoaparātā ir sabāzts viss, ko vien varēja izdomāt - ntie bilžu režīmi, pēcapstrādes funkcijas utt. Man šķiet par daudz, ikdienā tāpat neko no tā neizmantošu. Varbūt kādam patīk... Plastika nedaudz kvalitatīvāka ir Canon. Vēl neesmu pieradis pie live view, bet varbūt ar laiku pieradīšu. 
Rezumējot – ja kādam aizķēries Canon 400d, bet gribas, ko jaunu, bet īsti nezini ko – tad ņemiet Nikon d5100, nenožēlosiet. Atšķirība ir milzīga un būs gandarījums par veiksmīgi ieguldītu naudu. Apakšā divi attēli, bildēti vienlaicīgi. Ņemiet lūdzu vērā, ka tas ir pusseši vakarā, ārā jau ir vakara krēsla, istabā ir tik tumšs, ka es   redzu tikai rozes ārējo kontūru, pārējais tumšs. Kā redzams Nikon D5100 ar šo uzdevumu tika galā ok, pat bez nekāda saspringuma. Ar Canon es ar kādu sesto reizi tik varēju uztaisīt bildi, kura būtu daudz maz asa (tas ir asākais kadrs no visiem, ka sanāca...). Abiem fočukiem attiecīgās kit pamatlēcas (18-55mm, abas ar stabilizatoriem).

 Nikon D5100

Canon  400D
 P.s. Man nav merkantilu nolūku - Nikon D5100 netirgoju ne es, ne kāds no maniem ģimenes locekļiem. :D

Komentāri

  1. Ņemot vērā, kā Tu priecājies par aparāta gaismas jutīgumu, tad sensoru gaismjutīguma izmaiņas kāreiz varētu būt tas, ka Tev aparātu nomaiņā patīk vislabāk. jo tur nu tiešām aparatūra ir gājusi uz priekšu un D5100 jutīgums jau ir pāris reizes lielāks par 400D. 600D, kas, ja nemaldos pārāk, ir tiešais D5100 konkurents, jau ir kaut kas salīdzināmāks jutīguma ziņā, lai arī dārgāks (pēc ātra acu uzmetiena internetiem).
    Starp citu, ātra acu uzmešana internetiem liek arī jautāt - kur Tu to dabūji par 210? Jo latvju internetos tādu medusmaizi es nemanīju :D

    AtbildētDzēst
  2. Nu jā, laikam jau tu pareizi saki. Tagad jau laikam tiešais konkurents ir 650D. ISO skaitļi tiešam iespaidīgi ir gājuši uz augšu, tomēr vismaz pēc forumos minētajiem salīdzinājumiem šajā jomā šobrīd Nikon ieliek Canonam. Ne daudz, bet manā gadījumā gaismas jūtība ir ļoti svarīga.

    Jā, zinu. Lētākais salidzini.lv ir ap 270-280 Ls, pats ss.lv ilgi, sekojot foto tirgum, atradu veiksmīgu dīlu. I-neta veikals ielika pārdošanā 18-105mm kitu, bez objektīva. Tad nu nogrābu uzreiz. :D

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai