Sunday, February 10, 2013

Kazenes, Palinka un Mocarts Budapeštā un Vīnē augustā


Tā nu gadījās, ka jūlija beigās darba darīšanās mani nosūtīja uz Budapeštu. Kā jau ziniet no iepriekšējiem maniem ceļojuma aprakstiem – karstumu es nemīlu. :D Nepietika ar to, ka pirms izlidošanas divas dienas Rīgā bija ap 30, tad arī Budapeštā prognozes neko zem 30 nesolīja. Bet par visu pēc kārtas. Par cik viena nedēļa man bija paredzētas mācības, tad otru paņēmu klāt kā atvaļinājumu, kurā protams ar piegādi no Rīgas piebiedrosies nu jau neiztrūkstošais mītiskais tēls – Polundra. (Mītiskais, jo pēc iepriekšējiem ceļojuma aprakstiem komentāri bija – „skaists ceļojums, bet kas tā par Polundru?”. :D
 
1.diena. Nakti pirms lidošanas negulēju. Mājās +30 un vairāk, gaisa nav. Ledusskapis tek, karstums vienvārdsakot – nenormāls. Paēdu brokastis – biezpienu un vienu lašmaizīti. Paņēmu līdzi arī iepriekšējā dienā nopirktos sendvičus, jo no rīta ieēst normāli nevaru. Pēc sendviču temperatūras nospriedu, ka ledusskapis ir čupā. Bet domāju, ka gan jau nekas slikts nebūs, diezvai ēdiens tik ātri sabojāsies (oi, cik ļoti es kļūdījos). Pabeidzu iepriekšējā dienā iesākto somu krāmēšanu un braucu uz lidostu. Trāpījās Baltic Taxi, kuram nestrādāja kondiška…eh… Lidostā Rīga ieejot redzu milzīgu pūli… neorganizētu. Atrodu rindu, kas ir uz drop-off pointu (piereģistrējos lidojumam mājās, bet viena nododamā soma bija līdzi) un stāvu…50 minūtes, jo rindā stāv cilvēki, kas ir arī uz blakus esošajiem check-in deskiem. Šo es īsti nesapratu – kāda tad jēga no drop-off deska, ja visiem jāstāv vienā rindā??? Ok, lai nu paliek. Vienīgi zālē bija nenormāli karsti. Izgāju drošības kontroles, paēdu sendviču (pusi izmetu, jo kļuva bail, ka majonēze varētu siltumā sabojāties) un kāpu ļotenē. Šoreiz bija Bombardier, kas nozīmēja, ka man nebūs problēmu ar ausīm (tie ir hermētiskāki par Boingiem). Tā arī bija – vispār bez problēmām pēc 2 stundām biju Budapeštas lidostā. Par 5600 HUFiem ar taksi nokļuvu 20 minūšu laikā uz viesnīcu. Tieši uz F1 startu, kas vēl vairāk uzplēsa manas brūces – tieši šajā dienā 30 km no Budapeštas notika Budapeštas F1 GP, bet reāli paspēt uz to varēju labi, ja uz sacīkstes beigām. Izdomāju, ka nav ko vienam skatīties F1 – jāiet pie ungāriem – tautās. :D Izgāju laukā no viesnīcas un pēc skaņas noteicu, kur skatās f1. Nelielā skvērā uzstādīts liels ekrāns, kur tauta skatās f1+olimpiskās spēles. Apsēdos kafūzī, pasūtīju cēzara salātus un vietējo alu. Alus starp citu garšīgs – saldens, mazliet atsevišķus beļģu alus atgādina. Cēzara salāti kopumā bija labi, tik mērce šķita pārāk stipra. Notiesāju visu par 2400 HUFiem un devos nelielā pastaigā. Uzreiz trāpīju uz Parlamenta ēku, gan no tās puses, no kuras parasti to nebildē. J Tā šobrīd tika nedaudz remontēta, kā rezultātā mazliet rēgojās koka stalažas. Aizgāju līdz krastmalai, pagāju pa promenādi 10 minūtes – ilgāk nevarēja izturēt 35 grādos ēnā. Tikmēr saulē bija sajūta, ka ir visi +45. Apskatīju arī Sv.Stefana katedrāli – iespaidīga ēka. Pēcāk sajutos ne pārāk labi – aizgāju uz viesnīcu. Neaprakstīšu visās detaļās J, bet biju saindējies vai dabūjis kādu vīrusu. Pāris stundas atpūtos un devos īsā pastaigā uz Rietumu dzelzceļa staciju, ko 19.gs. beigās Eifeļa uzņēmums. Tiešām iespaidīga stacija, mazliet atgādināja Madrides staciju (šīs un citas bildes no ceļojuma – galerijā, links apakšā). Man vispār patīk bildēt senās dzelzceļa stacijas – katrā pilsētā, ko apmeklēju, cenšos to izdarīt. Tās labāk kā jebkurš muzejs spēj atgriezt tevi atpakaļ par kādu gadsimtu un pat vairāk. Pēcāk aizgāju līdz zelta tiltam, kas savieno Peštu ar Budu, bet pa vidu var nokļūt uz Mārgaretas salu. Pats tilts izskatās iespaidīgs, margas ir apstrādāts ar metālisku zelta krāsu, radot sajūtu, ka tilts tiešam ir apzeltīts. J Tajā brīdī virs Budapeštas gaiši zilās debesis sāka strauji pildīties ar mākoņiem – no sākuma baltiem gubu mākoņiem, pēc 10 minūtēm tie jau sāka satumst. Šajā brīdī skati pāri Budapeštai kļuva ļoti gleznaini, Parlamenta ēku ieskāva tumši negaisa mākoņi un tālumā jau sāka zibeņot. Paspēju atnāk atpakaļ uz viesnīcu un sākās pamatīga vētra – ūdens gāza kā no spaiņiem, daudz zibeņoja, un pērkons Budapeštas ielās skanēja ievērojami skaļāk kā Rīgā, jo lielās Budapeštas ēkas veidoja papildus akustiku. Vētra bija pamatīga – nākamajā dienā tv stāstīja (ungāru valodā, tāpēc neko daudz nesapratu), par postījumiem. Savukārt liela daļa kursu kolēģu atlidoja tik naktī, jo lidmašīnas tika novirzītas uz citām pilsētām. Daži pat pa nakti brauca ar autobusiem un vilcieniem. 
 

 
Pirmās dienas beigās apdomāju, ka lielākās emocijas man sagādāja savādais Budapeštas sabiedriskais transports – Lisabonas tipa tramvajiņi (kopā ar daudzajiem tiltiem tas man lika vilkt paralēles starp Budapeštu un Lisabonu), un Ikarusi autubosu un trolejbusu formā. Turklāt nē – tie nebija jaunie ražojumi, bet gan vēl joprojām tie paši Ikarusi, kas dzeltenā formā braukāja pa Rīgu. Te tie ir sarkani, veci un smirdīgi. :D Protams, gadās pa kādam jaunam tramvajam, bet autobusi visi ir ļoti, ļoti veci. Nezinu vai tas ir jautājums par finansēm, vai par to, ka Ungāriem ir pašu ražots autobuss un nostalģija…
Netālu no viesnīcas atradu arī pārtikas veikalu, kas strādāja svētdienas vakarā. Kopumā gan vairāk nekā ievērības cienīga šajā dienā nenotika.
2.diena. Brokastīs aizgāju – paskatīties. J No rīta vīrusa dēļ bija tik slikti, ka neko neēdu – tik izdzēru stipru melno tēju. Aptiekā dabūju zāles. Ungārietei viss bija jāskaidro ar zīmju valodu. :D Rīta daļā lekcijās miru nost no nelabumiem. Bet pati smieklīgāka rīta daļa – mums izdalīja datorus ar kuriem strādāt…ar ungāru klaviatūrām. :D Visa kursa gaitā tauta mocījās – tie kas pieraduši drukāt skatoties uz klaviatūru nespēja atrast nepieciešamos taustiņus. Man nebija tik traki, ātri pieradu, vienīgi dažreiz nācās pameklēt speciālos simbolus. Pēcāk uzinstalēju sev latviešu valodas inputu un turpināju strādāt kā ar pierasto klaviatūru vienkārši neņemot vērā, kas uz taustiņiem. Interesantākais, ka cipari nobīdījās par vienu vienību, t.i. 2=3; 3=4 utt. :D Pusdienās spēju sevī iedabūt jogurtu un divas maizītes. No tā brīža pamazām kļuva labāk. Lekcijas beidzās salīdzinoši ātri – ap trijiem. Aizgāju līdz viesnīcai pārģērbties no pusformālā stila uz neformālo. :D Starp citu – viesnīca Best Western Premier Parliament. Nekas izcils, vidēja viesnīca ar jau 3.dienā apnīkošām brokastīm, klasisku „Jevroremontu”. Vienīgais labums – sauna un džakuzi, kā arī laba gaisa kondicionēšanas sistēma. Paskatījos booking.com – maksā 95 eiro par nakti. Mazliet pārspīlēti, bet Best Westernam tas ir raksturīgi. Pēc pārģērbšanās gāju staigāt – aizgāju līdz Vāči ielai – galvenajai šopingštrāsei, un tālāk uz galveno tirgu. Tirgu man deguna priekšā aiztaisīja – izrādās pirmdienās strādā līdz 17tiem, bet pārējās dienās – līdz 18tiem. :D Sen nebija tā, ka tieši deguna galā aizcērt durvis. Nožēloju tās 30 sekundes, ko pavadīju skatoties klauna priekšnesumu. :D Par cik blakus tirgum ir viens no daudzajiem Budapeštas tiltiem, gāju pāri. Budas pusē pa promenādi nogāju līdz klasiskajam Budapeštas skatam uz Parlamenta ēku. Parlamenta ēka izskatās vislabāk tieši no pretējā krasta. Tad izdomāju, ka spēks iet uz beigām – jādodas uz viesnīcu. Nokāpu metro, nopirku metro biļeti „short ride” – tā arī nesapratu ar ko atšķiras brauciens, no īsā brauciena. :D Un gaidīju metro. Tad atbrauca TAS. Krieviski būtu lietojis vārdu „ONO”. :D Ja kāds saka, ka Maskavas metro ir briesmīgs, tad viņš noteikti nav redzējis Budapeštas metro. Ikarusi un tramvaji man uzreiz palika otrajā plānā. :D Tā bija milzīga norūsējusi konservbundža… un norūsējusi nevis vietām, bet pilnībā -  nevar pateikt kādā krāsā tas sākotnēji bija. Iekāpu bažīgi iekšā – tumsa, viena lampiņa, kura raustās kā šausmenēs parasti. Izskatījās kā tiešām kadri no šausmenes. Labi, ka man bija jābrauc tik viena pietura – zem Donavas. Bailīgi. Priecīgs tiku ārā jau atpakaļ Peštas pusē. Tad viesnīcā sazinājos ar Polundru caur Skype, un kad satumsa devos ķert kadrus naksnīgajā Budapeštā. Jāsaka naktī Budapešta ir brīnišķīga… ja dienā tu redzi gan skaisto, gan ne tik skaisto (nolaistās mājas, daudzos ubagotājus), tad vakarā – tik skaisto. Īpaši skaisti ir izgaismota Budas pusē esošā pils, Ķēžu tilts un Parlamenta ēka (bildes galerijā, links apakšā).
3.diena. Izrādās mana kursa profesors uzturējās arī tajā pašā viesnīcā, kur es. No rīta kopā brokastojām un ļoti jauki parunājāmies „par dzīvi”. Nu, ok – divi ekonomisti nemāk runāt par dzīvi – pārsvarā par ekonomiku, Latvijas, Austrālijas un vispār globālo. Pusdienās negāju, bet aizgāju uz netālu no viesnīcas esošo tirgu. Un tur tās bija – lielas, sulīgas, saldas kazenes. J Manas mīļākās ogas lielā daudzumā un lēti. Par kastīti (aptuveni 200 grami) – 200 HUFi, kas ir ap 50 santīmi. Bet varēja dabūt arī lētākas – es paņēmu pašas skaistākās, lielākās…3kastītes. Un apēdu laimīgs. Un noteikti zinu, ka nākšu pakaļ vēl arī nākamajās dienās. Tā ir liela veiksme, ka beidzot varu tās attēsties, jo LV kazenes ir grūti dabūt. (Ja kāds zina kur – sakiet droši). :)
 
Vakarā pēc salīdzinoši smagas dienas lekcijās nebija vēlmes baigi daudz staigāt. Lekcijas sarežģītas un vakarā vēl ir vajadzīgs laiks, lai smadzenes tās spētu sagremot. Aizgāju līdz Vāči ielai, pastaigāju nedaudz, paskatījos riņķī. Atradu normālu pārtikas veikalu ar lielu pārtikas izvēli. Gribēju nopirkt kādu vīniņu, bet ieraugot Ungārijas vīnu, izvēli apjuku. Sapratu, ka pirms pērku, jāpalasa info par tiem. Atradu Starbucks – sajūsma. :D Bet kakls neļauj pirkt kādu ledus kafiju. Acīmredzot skraidīšana no +35 uz +16 un atpakaļ uz +35 dara savu. 
Atnācu uz viesnīcu, nedaudz pamācījos un atkārtoju dienā apgūto informāciju. Sazinājos ar Polundru. Vakarā aizgāju pasēdēt pirtī un džakuzi, nedaudz paskatījos olimpiādi un devos gulēt. Vajadzēja atgūt spēkus pēc enerģiju atņemošajām pirmajām dienām. Šodien jau jutos diezgan labi, vienīgi vīruss/saindēšanās paņēma spēkus.
4.diena. Jau ar nelielu apnikumu no rīta paēdu brokastis. Ieraudzīju uzrakstu „Blackberry jam” – jau nopriecājos, bet tās tomēr bija upenes, nevis kazenes. Kazeņu ievārījums ir mans noteikti mīļākais – ja kādam ir, var dāvināt man. JPusdienās ar kolēģiem no DĀR, Beļģijas un Polijas gājām uz vietējo ēstuvi. Ēdu kaut ko, ko pat nespēju noraksturot. Soļanku nešķidrā agregātstāvoklī. :D Tālāk devos kursu organizētajā ekskursijā pa Ungārijas Centrālo banku. Pēc stila ļoti līdzīga mūsējai, tik 3x lielāka, daudz zelta apdarē. Interesanti, ka Ungārijas Centrālās bankas „naudas pasaule” ir bez maksas pieejama iedzīvotājiem ikdienā. Tā gan nav tik interesanta kā Latvijas Bankā atrodamā. Pēc lekcijām aizgāju uz tirgu un nopirku divas kastītes ar kazenēm. J Pārsteidza tirgus pārdevējs – es pie viņa jau trešo reizi pirku kazenes un viņš man piešķīra 100 HUFu atlaidi, jo nāku pie viņa katru dienu. :) Sīkums, bet patīkami.
Vakarā kursu organizētāji mums bija paredzējuši vakariņas ungāru nacionālās virtuves restorānā. Ēdu liellopu gaļas karpačo, grilētu lasi un ābolu štrūdeli. Neteiktu, ka bija izcili, bet paēst varēja. J Ungāru sarkanais vīns atstāja ļoti labu iespaidu, žēl, ka nepaspēju novērtēt pudeli. Pēc vakariņām gājām ar Beļģijas pārstāvi un ukrainieti, kas pārstāvi Poliju, uz krastmalu taisīt nakts bildes. Bez statīviem neko daudz jēdzīgu nesabildējām, bet vismaz atmiņā nostiprinājās Budapeštas skati naktī. Vakarā sapratu, ka sāk sāpēt kakls – krasās temperatūras svārstības darīja savu. Iegāju viesnīcas saunā, pasildījos un viesnīcas bārā iedzēru kazeņu Palinku. Bija tiešām garšīga, nav kā brutāls šņabis, ļoti maiga garša ar izteiktu saldu kazeņu pēcgaršu. 
5.diena. No rīta atkal paēdu brokastis kopā ar profesoru un viņa sievu. Parunājām šoreiz par Olimpiādi un latviešiem Austrālijā. Vispār profesors ļoti ieinteresējās par situāciju Latvijā. Es viņam izstāstīju 10 minūtēs Latvijas ekonomikas stāstu un viņš sagribēja pētīt sīkāk un vairāk. Sarunājām, ka nosūtīšu viņam savu publikāciju par Latvijas ekonomiku. Vēl brokastīs nedaudz pastrīdējāmies par ievārījumu – iepriekšējā dienā jau rakstīju, ka šķiet tas nav kazeņu ievārījums, bet gan upeņu. Profesors savukārt teica, ka viņš ir upeņu ievārījuma cienītājs un tas nav upeņu ievārījums. :D Tad nu palikām nezinot… bet vienojāmies, ka tas nav ne kazeņu, ne upeņu ievārījums. :D No šodienas lekcijas kļuva ļoti sarežģītas – bija ļoti jāpiepūlas, lai nepazaudēt sajēgu par ko vispār ir runa. Daudz matemātikas, ekonometrijas un ekonomikas teorijas. 
 
Kafijas pauzē beļģis paziņoja, ka nopircis statīvu – fotogrāfu konkurence dara savu. :D Sarunājām, ka, ja būs labs laiks, tad vakarā dosimies bildēt parlamentu no Budas puses. Taču vakarā beļģis un ukrainiete jutās saguruši pēc pastaigas Budas pusē, tādēļ vienkārši aizgājām uz restorānu pavakariņot. Mani pamazām pārņēma nākamā šī ceļojuma kaite – klepus. Acīmredzot mans organisms nespēja adaptēties nemitīgai „lēkāšanai” no +37°C uz +18°C un atpakaļ. Tādēļ nācās iztikt bez aukstiem dzērieniem, kas kā saprotiet +35 un vairāk grādu karstumā ir grūti izdarāms. Vakariņās ēdu gulašzupu un vistas fileju. Jāsaka, gulašzupa lika vilties – pats noteikti taisu labāku. Bet tā jau tas parasti ir – nav vērts ņemt restorānā to produktu, ar kuru šī vieta ir slavena, ja vien tā nav mājas virtuve. Vista gan bija laba, un asais zaļais Ungārijas pipars arī izdedzināja man visu ko vien varēja izdedzināt, pat kaut kādā veidā degunam nāsis. :D Pēc vakariņām devāmies uz viesnīcu un sāku gatavoties nākamās dienas lekcijai. Pamēģināju nedaudz iegūtās zināšanas praksē izmantojot Latvijas datus, iepazinos ar nākamās dienas materiāliem un pat atlika laika nedaudz paskatīties olimpiādi. 
6.diena. 
Nu jau tradicionāli – brokastis ar profesoru, taču šodien arī beļģis bija spējis piecelties salīdzinoši agri. Šajā dienā beidzot pienāca pēdējā lekcija, kur beidzot sajutos komfortabli. Kaut kā iepriekšējās dienās šķita, ka daudz ko nesaprotu, bet pēc iepriekšējās dienas „viss salikās pa plauktiņiem” un pēdējā dienā jau varēju aktīvi iesaistīties detalizētu nianšu apspriešanā ar profesoru. Laikam tomēr tai gulašzupai ir kaut kāda enerģija. :D Pusdienās ar beļģi aizgājām uz pretī esošo ēdnīcu – līdzīga mūsu rātsnama Amica ēdnīcai, bet daudz Ungārijas „piesitiena” – paprikas, gulašs, sēnes, putnu gaļa utt. Pēcpusdienā pēc lekcijas aprunājos uz atvadām ar profesoru, pateicos par interesanto kursu un devos pretī Polundram. Jau pēc 10 minūtēm satikāmies. J Aizdevāmies uz manu viesnīcu pakaļ mantiņām un pārnesām to uz mūsu jauno viesnīcu – Starlight Suiten hotel Budapest. Interesanta viesnīca, no ārpuses pelēka, gaiteņi klaustrofobiski, numuriņš arī nedaudz pelēcīgs (galvenokārt pelēkā paklāja dēļ), bet kopumā viss brīnišķīgi – divas istabas, virtuvīte. Numuriņā absolūti viss nepieciešams, par visu padomāts. Bet atrašanās vieta – 1 minūtes gājienā no Ķēžu tilta. Teorētiski mums bija paredzēta cita viesnīca, bet kad ierados Budapeštā sapratu, ka bez gaisa kondicioniera šajā temperatūrā nav iespējams normāli baudīt atvaļinājumu. :D Tiesa klepus dēļ kondicionieris man arī atkrita, bet vismaz varēja atvēsināt istabu, kamēr esam projām.
 
Tālāk devāmies uz to pašu restorānu, kur biju iepriekšējā vakarā. Polundrs paņēma zivi (laikam bija ungāru saldūdens forele), es pīli. Bija tiešām gardi, jāsaka tik labi pagatavotu pīli nebiju ēdis – parasti vairāk vai mazāk sīksta ir bijusi, bet šī kusa uz mēles. Profesors man iepriekšējā dienā bija stāstījis, ka ungāri ļoti labi prot gatavot medījumu putnus, tāpēc arī nolēmu pamēģināt. Turklāt par cenu, par kuru, Latvijā pīli noteikti nedabūt. Arī zivs pēc Polundras novērtējuma bija laba. Starp citu – Ungārija ir īstā vieta, ja vēlaties ēst zivis. Iepriekš man Ungārija neasociējās ar zivīm, taču visos restorānos un kafejnīcās zivīm ir ierādīta ļoti svarīga loma. Īpaši ungāri lepojas ar savām saldūdens zivīm. 
Tālāk devāmies pastaigā – pa ceļam uz Mārgaretas salu nopirkām kazenes, kuras mūsu galamērķī arī nobaudījām. Mārgaretas sala tiešām ir forša vieta, kur paslēpties no pilsētas radītajiem trokšņiem un asfalta izstarotā karstuma. Tur viss ir zaļš, daudz kafejnīcu, foršā lielā strūklaka un daudz dažādu puķu, augu un zvēru. :D Pēc nelielas atpūtas Mārgaretas salā devāmies pāri zelta tiltam (tā to saucu, jo tam ir apzeltītas krāsas apmales, bildēs var redzēt) uz Budas pusi, kur pa promenādi nogājām līdz Ķēžu tiltam. Polundrs apskatīja Parlamentu no pretējās puses un Ķēžu tiltu, kā arī pacēlāju uz Budas pili. Tad nedaudz atpūtāmies viesnīcā, pēc kā vakarpusē pastaigājām pa naksnīgo Budapeštu. Vakarā skatījāmies olimpiādi, redzējām arī Ikaunieces startu. 
 
7.diena. Rītu iesākām ar brokastīm kafejnīcā „Anna Kafē” – apēdu ungāru iecienītās „Gundel pancake”. Jāsaka, ka ļoti sātīgas – knapi apēdu savu porciju. Tad devāmies pāri Ķēžu tiltam, lai nokļūtu pie pacēlāja, kas mūs paceltu uz Budas pusē esošo pili un Zvejnieka bastionu. Jau bija ļoti karsti. Pāri tiltam ejot jau likās, ka nosprāgsim. :D Pie pacēlāja aptuveni 50 cilvēku rinda, kas izskatījās ir vismaz uz pusstundu. Teorētiski varētu uzkāpt arī kājām, domāju 20 minūtēs to var izdarīt, bet dienas vidū nav vēlams to darīt, jo ir vienkārši pārāk karsti. Nebija vēlmes šādā karstumā cepties. Tāpēc izdomājām, ka ar metro izbrauksim kalniem pa apakšu un no otras puses piekļūsim Budas pilij. :D Aha… ka tik ne tā. Ar metro aizbraucām otrā pusē kalnam, tad kādu gabalu gājām pa parku un dažādām mazām ieliņām, līdz nokļuvām pie tuneļa… Tā paša, kura otrs gals atrodas pie pacēlāja. :D Izgājām cauri tunelim un atgriezāmies izejas pozīcijā – pie pacēlāja nu jau ar 70 cilvēku rindu un 2 grādiem vairāk gaisā. :D Sapratām, ka šodien nav lemts. Aizdevāmies atpakaļ uz Peštas pusi – aizgājām uz tirgu, nopirkām no nu jau mana iecienītā pārdevēja kazenes un meloni. Tā arī nesapratu cik tad maksāja melone vai arī to man uzdāvināja, jo cena bija ļoti smieklīga. Interesanti, ka ar pārdevēju sapratāmies ļoti labi – kaut gan vienīgais vārds, ko zināju ungāru valodā ir Koszonom (paldies), bet viņš merci. :D Pēc tirgus apmeklējuma devāmies uz viesnīcu, kur notiesājām visus gardumus. Pēc atpūtas un karstākā laika pārlaišanas viesnīcas devāmies uzNostro gastronomia – vairākos ceļvežos minētu restorānu, kur apvienota ungāru un sicīliešu virtuve. Ņemot vērā, neseno ceļojumu uz Sicīliju, šķita vilinoši. Ilgi neaprakstīšu, bet īsumā – nogājām 40 minūtes pa pašu karstumu, lai konstatētu, ka šodien slēgts. :D Tad vēl tikpat gājām uz ungāru virtuves restorānu, ko biju noskatījis pie savas iepriekšējās viesnīcas. Pasūtījām limonādes – man bija citronu limonāde, Polundram – lavandas. Tiešām garšīgi, tik man nācās ņemt laukā ledus gabalus, jo klepus ar katru dienu sāka mani pievarēt ar vien spēcīgāk. Polundrs apēda vistas zupu, bet es cūkgaļu ungāru gaumē. Interesanti, ka izklapēta cūkgaļa tiek pasniegta ar daudz cūkgaļas bekonu. Bija gardi, bet pārāk sātīgi. Vispār ungāru virtuve ir slavena ar savu lielo tauku saturu – viņi ļoti daudz ēdienus gatavo, cepot tos taukos. Bijām tā pieēdušies, ka devāmies atpakaļ uz viesnīcu skatīties olimpiādi. Noskatījāmies, kā Ikauniece met šķēpu un pagaršojām Ungāru izslavēto Tokaj vīnu. Nesapratām. Neatceros, kuru dienu vēl bijām nopirkuši baltvīnu un arī bijām vīlušies. Visai pliekani, paskābi. Varbūt ļoti atdzesētu var dzert, bet ņemot vērā manu kaklu – pilnīgi garām. Varbūt te Polundram būs komentārs, jo es no Ungāru baltajiem vīniem kakla dēļ pagaršoju tik dažus malciņus. Neesmu liels baltvīna cienītājs arī ikdienā, bet ja dzeru, tad tik ļoti atdzesētu un tik atsevišķus specifiskus vīnus.
 
8.diena. Šajā dienā bija doma doties uz Sēčenī termālajiem ūdeņiem. Kā pareizi izrunā nosaukumu mēs nezinājām…tāpēc saucām par ženšeņu un tā arī turpmāk savā komunikācijā lietojām. :D Pa ceļam paēdām brokastis kafejnīcā – bageti uz pusēm un lielu tiramisu kūku, iedzērām kafiju un devāmies tālāk. Domājām braukt ar metro, bet nokāpjot lejā konstatējām, ka biļešu aparāts daļēji sabojājies un nepieņem banknotes. Kamēr gājām tālāk meklēt, kur nopirkt biļetes, tikmēr jau pilsētas parks, kas ir mūsu galamērķis, jau bija saredzams. Sapratām, ka vieglāk jau vienkārši aiziet kājām. (Kopumā aptuveni 30-40 minūtes no pilsētas centra). Atnācām uz Sēčenī peldētavu un konstatējām, ka pilns ar cilvēkiem un tūristu autobusi pieved vēl. Pasēdējām 10 minūtes, padomājām un izlēmām, ka labāk mēģināt pirmdienas rītā, nevis svētdien pa dienu. Ar metro devāmies atpakaļ. Iegājām viesnīcā, nolikām mantiņas un devāmies uz Budas pusi, #piegājiensnr2. Šoreiz, cilvēku bija krietni mazāk, uzreiz tikām pacēlājā, kur gan bija šausmīgi karsti. Nepilnās divās minūtēs bijām augšā. Tikko izkāpām no pacēlāja sāka pilināt pirmās lietus pilis. Kad gājām pāri Ķēžu tiltam jau nospriedām, ka laikam negaiss tuvojas. Paspējām relatīvi sausi aizskriet līdz kokam, kas atrodas pie Budas pils. Tur kādu laiciņu pastāvējām. Mēģināju tikt līdz Pils terasei ar jumtu, bet to jau bija aizņēmis japāņu tūristu bars. J Tad kādā mirklī, kad lietus nedaudz mitējās, pārskrējām uz āra kafejnīcu ar saulessargiem. Un tajā brīdī tik sākās īstā vētra un pērkona negaiss… lietus bija tik spēcīgs, ka īsti likties nebija kur. Vējš dzina lietus lāses arī zem lietussargiem. Nācās izjaukt fočuku, lai nesaiet uz īso. Bažīgu darīja tas, ka atradāmies kalna galā, gandrīz augstākajā vietā Budapeštā un sēdējām zem metāliskiem saulessargiem uz metāliskiem krēsliem. :D Bet skats bija skaists – pāri Peštas pusei uz Austrijas pusi viss zibeņoja, redzējām kā daudzi zibeņi trāpa pilsētā. Viens trāpīja arī kaut kur pavisam tuvu Budas pilij, tā ka norībēja visa zeme. Bet skats, tiešām labs. Vakarā internetā izlasīju, ka šī pati vētra nodarīja lielus postījumus Austrijā un Itālijā – labi, ka mūs aizskāra tikai šīs vētras pamale. Tad, kad lietus kļuva vājāks un kafejnīcas viesmīles atsāka skraidīt starp galdiņiem, pasūtījām kafiju un Palinku, lai sasildītos. Šī Palinka gan bija ievērojami sīvāka nekā tā, ko garšoju viesnīcā. Palinku stiprība gan variē no 40 līdz 70 grādiem, tāpēc tas bija saprotams. Tad paņēmām arī vienu ApfelStrudel, lai būtu ko uzkost. :D Kad lietus nomierinājās, devāmies pastaigā pa Budas pusi, apskatījām Budas pili, Zvejnieku bastionu un mazās skaistās Budas ieliņas. No arhitektūras viedokļa mazliet atgādināja Hanzas savienības stila pilsētas. Starp citu, šeit noteikti ir vērts atnākt paklaiņot, jo šeit ir ievērojami mierīgāka atmosfēra kā pilsētas centrā ar tās Ikarusiem, tūristu bariem un cilvēku pūļiem. Arī vairākas skaistas un romantiskas kafejnīcas ir tieši Budas pusē – tās gan neapmeklējām, jo tobrīd nebija īsti ēstgribas. Nokļūstot atpakaļ pilsētā netālu no Sv.Stefana bazilikas nopirkām pa garšīgam kebabam. Neesmu garšojis nevienu kebabu Rīgā, bet nedomāju, ka tie nestāv klāt šeit, īsta turka tirgotajiem. Gaļa nav trekna,tzatziki mērce garda, daudz dārzeņu un garda maize. Apēd tādu un saproti, ka kebabs var būt ne tikai fast food. Pēcāk vakarā vēl aizdevāmies uz Budas pusi, lai nobildētu Parlamentu naktī. Parlamenta ēka naktī izskatās pilnīgi savādāk, bet ne mazāk krāšņi. Vienmēr gribēju to redzēt naktī. 
9.diena. Šajā dienā piecēlāmies agri un devāmies uz termālajiem ūdeņiem. Šoreiz bijām prātīgāki, metro biļetes nopirkām stacijā, kurā ir biļešu kase. Pēc 10 minūtēm jau bijām pilsētas parkā, kur atrodas Šēnčeni peldētava. Samaksājām ieejas maksu, paņēmām vienu kabīnīti uz diviem (1*1m ar magnētisko pulksteni slēdzama kabīne), pārģērbāmies un devāmies baudīt baseinus. Polundrs iegāja pirtī, es gan negāju, jo savus bronhus baidījos sildīt. Ielīdu āra baseinā, kurā temperatūra bija +38 un vēroju cilvēkus. Salīdzinoši daudz pensijas vecuma cilvēku, kuri šeit atnākuši parunāt ar saviem draugiem, uzspēlēt šahu uz ūdenī peldošiem dēlīšiem, un vienkārši izbaudīt peldi. Ilgi šādā baseinā izturēt nevar. Starp citu, baseini darbojas arī ziemā, kad riņķī ir sniega kupenas. J Tad ar Polundru apmeklējām telpu, kurā izvietoti neskaitāmie baseini ar ūdeņiem ar augstu mineralizācijas pakāpi. Daži vairāk smirdīgi, daži mazāk. :D Pēc pusotras stundas gāju pārģērbties, lai vēl vairāk netracinātu savus bronhus, bet Polundrs vēl kādas minūtes 30-40 plunčājās. Pēc termālajiem ūdeņiem devāmies uz ēstuvi, kas pretī Centrālajai bankai. Paņēmu no daudz kā pa druksai, bet uzmanību pievērsa liela zaļa paprika, marinēta. Paņēmu un domāju, ka nu tik ēdīšu. Ar pirmo kumosu sapratu, ka tā gluži nav parasta marināde, bet asā. Atkal ieberzos. Tad aizgājām līdz viesnīcai, nometām peldbaseina piederumus, nedaudz atpūtāmies un devāmies uz tirgu, šoreiz lielo tirgu. Ārā nenormāls karstums. Ziņās teica, ka bija +38°C, bet šķita, ka visi 45. Tirgus protams skaists un ir noteikti vērts atnākt līdz šejienei, daudz paprikas (gan neesmu drošs, ka visa ir ungāru), dažādu kūpinātu desu, sieru. Bet lielāko iespaidu atstāja augļu un dārzeņu kalni un to cenas. Viss pa ļoti niecīgām cenām, bet īpaša uzmanība kazenēm. Nekad nebiju redzējis tās tādos daudzumos, kilogramiem sakrautas koka kastēs un tirgojās kā mums zemenes. Un ne jau tādas maziņas kazenītes, kā mums pārsvarā tirgojas, bet lielas (ap 3-4cm garumā), ļoti sulīgas ogas. Gribējās kādu kasti paņemt uz mājām. Vakarā daļu savu mantu pārnesu uz nākamo viesnīcu Budapeštā – Hotel Zenit Budapest. Nākamajā dienā plānojās brauciens uz Vīni, bet negribējās visas līdzi paņemtās lietas staipīt līdzi, tāpēc sadalījām mantas, ko atstājam Budapeštā un ko ņemam līdzi uz Vīni. Paldies viesnīcai, ka ļāva mums mantas glabāt pie viņiem 3 dienas. Starp citu, viesnīcu Zenit rezervējām tikai šodien. J Vakarā vēl piedzīvojām 2us pārsteigumus diennakts veikalā. 1) Alu stendā nejauši ieraudzīju Kasteel – mūsu mīļāko Beļģu alu, kas ir retums pieejams pat Beļģijā. Ar Beļģi pāris dienas iepriekš par to biju runājis, viņš teica, ka to kādu laiku nav redzējis. J 2) Ejot garām konservu stendam acīs pazibēja kaut kas pazīstams – garumzīmes un mīkstinājuma zīmes. Apstājos un paskatos. Tiešām, latviešu valoda…un pagaidi vēl…un vēl. Zivju konservu stends, kura lielākā daļa produktu bija no Latvijas dažādiem zivju pārstrādes uzņēmumiem. Turklāt tāda produkcija, par kādu LV mēs nemaz nezinām – tāda, kas paredzēta tikai eksportam. Cenas arī normālas – 1.5-2.0 Ls par bundžiņu. Šķita nedaudz dīvaini to ieraudzīt šeit, Budapeštas mazā, nevienam nezināmā veikaliņā.
 
No šīs dienas sapratu, ka esmu jau pilnīgi slims, spēka vairs nebija, pa nakti nevarēju izgulēties, jo stipri klepoju, parādījās nelieli loki zem acīm. Tas nedaudz ieviesa korekcijas turpmākajā ceļojumā, jo vienkārši fiziski vairs nespēju tik daudz nostaigāt un tik daudz ko sadarīt kā vēlētos. 
10. diena. Šeit nu ir jātaisa neliela atkāpe no Budapeštas stāsta. Par cik iepriekšējā gadā biju Vīnē, bet Polundrs – nē, tad izdomājām, ka jāizmanto iespēja apmeklēt arī Vīni. Tā atrodas 3 stundu brauciena attālumā, tāpēc uz 3 dienām devāmies Vīnes virzienā. Cēlāmies 5.50, ar metro aizbraucām līdz Nepliget autobusu stacijai un kāpām iekšā Eurolinesautobusā. (Šķiet, biļetes divām personām turp-atpkaļ mums izmaksāja zem 20 Ls, bet pirkām kādus 2 mēnešus pirms brauciena). Pa ceļam pat izdevās kādu stundiņu pagulēt, pa brīdim tik atverot acis un ieraugot nenormāli daudz vēja turbīnu ceļa malās. Tās bija visur, kur vien paraugies, un vēl daudzas tajā brīdī tika būvētas klāt. Brauciens ar autobusu aizņēma 3 stundas. Autoostā uzreiz nopirku sab. transporta biļetes 3 dienām (ja pareizi atceros – 29 eiro uz 2 personām), un devāmies uz centru. No sākuma aizdevāmies uz viesnīcu Kaiser 23, nomest mūsu mantas līdz pēcpusdienai. Viegli atradām viesnīcu, kas atradās Ķeizara ielā, kas atiet no Mariahilfer štrāses, kurā uzturējos arī pagājušajā gadā. Tad aizdevāmies uz Nordsee kafejnīcu, paēdām panētās garneles un bageti ar saldūdens garnelēm. Tālāk pa Mariahilfer štrāsi (kas ir pilsētas galvenā iepirkumu iela) nogājām līdz pilsētas centram, izstaigājām pilsētas centru un atpūtāmies vietējos parkos. Iegājām arī Pamenhaus – palmu mājā, kurā iekārtots restorāns, un iedzērām pa vīna glāzei. Es, protams, nevarēju atturēties no Gruner Weltiner, ar ko iepazinos tieši iepriekšējā gadā Vīnē. Tad devāmies uz viesnīcu, pa ceļam pie saviem ķīniešu „draugiem” paņēmām nūdeles ar vistas fileju – lēti, ātri un garšīgi. Viesnīcā neliels negadījums, iedeva mums numuriņu, kurš nav uzkopts pēc iepriekšējiem iemītniekiem, bet to ātri atrisināja iedodot mums citu numuriņu. Numuriņš mazs, bez ekstrām, bet tīrs un kopumā ok. Vienīgi karsti, jo spīd saule logā. Nelāgas aizdomas rodas, ka ieraugu evakuācijas plānā uzrakstu chapel. Pēc laika izrādās, ka šī tiešam ir blakus ēkā esošās baznīcas viesu māja. :D Kaut kā pēdējā laikā mani arvien vairāk velk uz tām reliģiskajām lietām. Viesnīcā nomazgājāmies, saģērbām solīdākās drēbes kādas nu bija līdzi un devāmies uz pilsētu. Polundram vārda dienā biju nopircis biļetes uz klasiskās mūzikas koncertu Hofburgas pilī. Pirms tam kafejnīcā apēdām pa Vīnes štrūdelei, jo Sacher kūku mums deguna galā nocēla. :D Tad devāmies uz koncertu, kurš bija ļoti patīkams pat manām ausīm. Pusotra stunda palidoja garām nemanot. Pēc koncerta vēl iegriezāmies 7sterne krogā, kurā pagājušā gadā pārsvarā tusēja mani kursu biedri. Man toreiz īpaši daudz nesanāca te atnākt, jo daudz darba bija sakrājies un arī gribējās no kursiem daudz ko iegūt, tāpēc šoreiz beidzot varēju atnākt. Te noteikti ir viens no garšīgākajiem tumšajiem aliem, ko starp citu viņi brūvē turpat uz vietas un tavu acu priekša pilda pudelēs. Tik nācās to dzert siltu, lai vēl tālāk netraumētu savu veselību. Tad jau devāmies uz viesnīcu uz guļu. Viesnīca gan izrādījās mazliet paskaļa, vismaz man traucēja, ka dzird visu, kas notiek koridorā.
11. diena. No rīta aizgājām uz Marihilfer štrāsi pabrokastot. Tur ir viena kafejnīca, kur vitrīnā atrodas skaistas kanapē maizītes. Tad nu tur pabrokastojām un devāmies uz manu mīļāko vietu Vīnē – zoodārzu. Jau tuvojoties zoodārzam sapratām, ka šodien tur būs ļoti daudz bērnu, arī pie kasēm rindas lielas, bet par cik pirkām biļeti internetā, tad tās mums gāja secen. (turklāt i-netā tās ir par 1 eiro per person lētākas). Galvenais mērķis bija apskatīt: koala lāci, pandu, sarkano pandu, degunradzi un orangutānus. Pirmie trīs bērnu radītā trokšņa dēļ pavisam negribēja draudzēties un nākt ārā, bet tomēr pēc tam, kad pie katra no tiem gājām 3-4 reizes, katru vismaz uz īsu brīdi noķērām pastaigā. Te pat īpaši nav daudz ko rakstīt – skat. bildes galerijā, links apakšā. Vīnes zoodārzs, manuprāt, ir skaists ar to, ka tas par prioritāti nosaka dzīvnieku labsajūtu. Gandrīz visiem dzīvniekiem ir ļoti labi iekārtotas teritorijas, kur tie, ja vēlas, var paslēpties no citu acīm. Otrkārt, pēc dzīvnieku spalvām, nagiem&ragiem, var redzēt, ka tie šeit tiek uzturēti ļoti labā formā. Treškārt, man patīk pats Zoodārzs, plašs, ar skaistām ēkām, un par visu ir padomāts. Ceturtkārt, patīk, ka ir precīzi izstrādāts barošanas grafiks, kuru laikā cilvēkiem arī tiek stāstīts par katru no dzīvniekiem. Mums ar Polundru šoreiz ļoti interesants šķita viens no Orangutāniem, kurš sev virsū uzvilcis kartupeļu maisam līdzīgu pārvalku un pa savu teritoriju pārvietojas kā karalis apmetnī – laikam arī domā, ka ir karalis. J Protams super foršas ir sarkanās mazās pandiņas un arī lielās pandas. Koala lācis kā vienmēr guļ, bet arī šoreiz noķērām, kad uz brīdi tas pamodās. Līdzīgs stāsts arī ar sliņķiem, kas dzīvojas pa telpu, kur apmeklētāji var droši pārvietoties un teorētiski pat papaijāt sliņķus, ja vien tie 95% laika nepavadītu karājoties virvēs virs jūsu galvām. J Mūsu klātbūtnē viens no sliņķiem arī bija pārvarējis savu slinkuma māniju un izkustējās par 2 metriem. :D Nākamās 3 stundas gan tas palika nekustīgs. :D Ir vērts apmeklēt arī zoodārza centrā esošo kafejnīcu – iekšā ļoti skaista, senlaicīgu salonu stilā. Pēc zoodārza devāmies pastaigā pa Šonbrunas pils dārziem, tvarstījām vāveres, kuru tur ir pilns un novērtējām Šonbrunas pils skaistumu. Atgriežoties pilsētā, sagribējās ēst un devāmies uz grieķu restorānu, par kuru biju dzirdējis labas atsauksmes, bet nebiju pats bijis. Pasūtījām ar Polundru uz diviem Grieķu tradicionālo gaļas plati – pierijāmies paši kā rukši. :D Viesmīlis šoreiz bija ļoti izpalīdzīgs, ieteica mums labāku vīnu kā paši bijām izvēlējušies, un beigās, kad gājām projām iedeva vēl pagaršot pa malkam grieķu anīsa šņabja. Garša interesanta, bet tas noteikti nebūs tas, ko kādreiz pasūtīšu restorānā. :D Tad devāmies ar 1. tramvaju uz Prater rajonu. 1.tramvajs met skaistu loku riņķī Vīnes centram, tādēļ var apskatīt daudz ko pa ceļam. Polundram iegalvoju, ka braucam uz parku, lai arī patiesībā mērķis bija cits. Es jau sen biedēju, Polundru, ka kādreiz iesēdināšu viņu amerikāņu kalniņos, tad nu šī bija īstā reize. Prater – ir rajons, kurā atrodas Vīnes Staadpark – līdzīgs mūsu Mežaparkam un atrakciju parks. J Lauzt vajadzēja kādas 10 minūtes, bet tad jau sēdējām vagoniņos un gaidījām, kad riposim no kalna. Polundrs tik paspēja pateikt kalna galā, ka grib kāpt laukā, un tad jau lidojām lejā. :D Kā jau arī domāju, Polundram patika. J Lai arī amerikāņu kalniņi nebija tie lielākie, tomēr ar pāris nāves cilpām un salīdzinoši pieklājīgu ātrumu. Nākamreiz būs jāatrod kādi lielāki. J Atpakaļ ceļā iegājām 7sterne, iedzērām vēl pa tumšā alus kausam, noskatījāmies kā Radēviča uzlec 6.88m un jau svinējām medaļu, jo neatceros, kad iepriekšējos lielos turnīros kādas būtu lēkušas baigi tālāk par ~6.90… tālāko jūs jau ziniet, līdz medaļām palika 1cm. Žēl Inetu, bet 6.88m jebkurā gadījumā ir ļoti augsts rezultāts, ko no viņas šajās sacensībās negaidīju. Ar nelielu vilšanās sajūtu devāmies uz viesnīcu. Šajā dienā sapratu, ka mana vācu valoda nekur nav zudusi. Nedēļu skatoties Eurosport vācu valodā un pāris dienas parunājot vāciski viss „atnāca atpakaļ” un varēju gandrīz brīvi vervelēt vācu valodā.
12. diena. Brokastīs apēdām pa bagetei turpat kādā Mariahilfer štrāses kafejnīcā, iedzērām kafiju un devāmies uzAlbertina – uz mākslas muzeju. Pirms izstādes iegājām izsmalcinātajā Mozart cafe, apēdām 3 Vīnes kūku izlasi un iedzērām kafiju. Bija gardi. :)  Apskatījām izstādi „No Monē līdz Pikaso”. Viss būtu labi, ja vien tur gaisa kondicionieri nebūtu saslēgti traki – tāpēc nācās visai ātrā režīmā doties cauri. Tad vēl iegājām Palmenhaus iedzert pa vīna glāzei un devāmies uz viesnīcu pakaļ mantām, lai dotos atpakaļ uz Budapeštu. Brauciens atpakaļ noritēja bez vērā ņemamiem notikumiem. Iečekojāmies Zenit viesnīcā un gājām vakariņās. Jau iepriekš bijām noskatījuši vienu restorānu, kur pasniedz franču sīpolu zupu gatavotu maizes garozā. Tad nu devāmies tur nosvinēt pludmales volejbolistu bronzas medaļas. :) Minētā zupa ir baltmaizes kukulis ar izgrebtu vidu, kurā ielieta zupa. Uz abiem apēdām zupu, kas jāsaka bija vieglāka nekā gaidīju – faktiski dārzeņu (sīpolu) buljons. Tad uz diviem paņēmām arī ungāru sacepumu. Ļoti līdzīgs LV sacepumiem – kartupeļi, cepti sīpoli, burkāniņi utt. Gardi. Vēl uz atvadām pagaršojām dažas vīna glāzes. Ungārijas rozā vīni…hmm… atgādināja sarkano jāņogu morsu. :) Kaut gan jāsaka,  ka labi atvēsināti laikam spēj sniegt svaigumu karstā dienā. Vēl pa kazeņu Palinkai un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. 
13.diena. No rīta vēl paspējām apmeklēt „Anna kafē”, es apēdu ungāru omleti, kas būtībā ne ar ko neatšķīrās no manis gatavotajām – ar daudz šķiņķi, sieru, un daudz, daudz sarkano papriku, tā, ka omlete ir maigi rozā krāsā. J Polundrs apēda pankūku ruļļus ar biezpienu un bijām gatavi atpakaļceļam. Ar taksi 30 minūšu laikā bijām klāt lidostā. AirBalticcheck-in desk kā vienmēr kavējās attaisīties, bet tas jau pierasts. Lidojums atpakaļ pagāja visai mierīgi un komfortabli. Tik tā arī nesapratu kāpēc Bombardier lidmašīnā ventilācija/kondicionieris pūš aukstu gaisu pasažieriem…uz kājām… Aizlikām kartonu priekšā. :D Atgriezāmies Rīgā tieši uz Štromberga fināla braucienu. Labi, ka paspējām. :) Rīgā uzreiz pa taisno pie ārsta – plaušu rentgens, bronhīts, antibiotikas… :( Bet vismaz ceļojuma iespaidi vēl silda dvēseli. :)
 
Ieteikumi, interesantumi un dīvainības:
·Lielākā dīvainība – ungāru valoda. Protams zinu, ka ungāru valoda nepieder latīņu saimei, bet ka tā būs tik nesaprotama – negaidīju. Nosaukumus atcerēties ir vispār nereāli. Īpaši tas attiecas uz pieturu nosaukumiem. JDažus vārdus ungāru valodā iemācījos tik 4. ceļojuma dienā. 
·Sanāca tā, ka tajā laikā, kad biju Budapeštā/Vīnē, Londonā notika olimpiskās spēles. Tad nu iepazinu arī to, kā un kam seko ungāri. Pirkmārt, olimipiskās spēles skatās visi un visur – parkos uz uzstādītiem ekrāniem, krogos, mājās, veikalos. Protams, zināju, ka ungāri ir labi ūdens polo, bet izrādās, ka uz šo spēli, tāpat kā uz handbolu tauta ir „slima”… :D Tāpat kā Latvijā tauta bija slima ar hokeju gadsimtu mijā. Divu nedēļu laikā atklāju sev jaunus sporta veidus – ūdens polo, paukošanu un handbolu – agrāk tiem nepievērsu nekādu uzmanību. Fano ungāri salīdzinoši mierīgi, analizējot un paturot emocijas iekšienē. Dīvaini, biju domājis, ka Ungāri būs mazliet karstasinīgāki. 
·Vēl viena īpatnība, ko nosaucu kā „skanošie džeki” – ļoti daudz vīrieši skan, ejot pa ielu. Pareizāk skan to kabatās esošās monētas. Ungārijā apgrozījumā ir ļoti daudz monētu un tās ir salīdzinoši smagas. Tāpēc relatīvi daudziem vīriešiem ejot pa ielu kabatas „skan”. :D
·Budapeštā apkalpojošā sfērā visai labi saprot angļu valodu, tiesa gandrīz nerunā. Turklāt izteikti veikalos angļu valodu saprot pilsētas centrā, bet uzreiz ārpus centra – nekā. Dauzi saprot vācu valodu (jo daudz tūristu), tāpat daudzi saprot arī itāļu valodu.
·Budapeštas etnogrāfijas muzejā tieši tobrīd notika izstāde veltīta Igaunijas salu etnogrāfijai. Interesanti, ka Ungāri par saviem radniecīgajiem brāļiem uzskata ne tikai somus, bet arī Igauņus. Par to, ka somus te mīl, sapratu pēc F1 – visi fano par Raikonenu. :D
·Ja braucat vasarā – pievērsiet uzmanību temperatūrai. 40°C nav nekas neparasts Budapeštā. Tāpēc attiecīgi izvēlieties līdzi ņemamo apģērbu, viesnīcas un apskates objektus. Piemēram, Budas pusi ir vērts apmeklēt pēcpusdienā, kad kalni veido ēnu. 
·Termālo ūdeņu peldētavas vērts apmeklēt no rīta, kad tās vēl nav ieņēmuši „tūristu autobusi”. Tad tur ir krietni patīkamāk un relaksētāk. Ir vērts apmeklēt arī „Gellert” baseinus, bet tos atlikām uz citu reizi.
·Budapeštā metro biļetes vēlams iegādāties jau virszemē. J
·Budapeštā ir ļoti, ļoti daudz ubagu. Daudz vairāk kā Rīgā. Tuvojoties vakaram visi parki, terases, pamestās mājas, nojumes pildās ar viņiem, jo viņi uzsāk ikvakara cīņu par guļvietu. Daži netīri, ēdot miskastes sastāvu,  smirdīgi un nevīžīgi, daži mazgāti, skūti, ar mp3 plejeri, pieklājīgu somu un ēdienu no veikala. Taču, kas vieno – neviens neuzbāžas cilvēkiem, nepiesienas tūristiem un naudu neprasa.
Šoreiz nerakstīšu savu ierasto sadaļu par ceļojuma izdevumiem, jo tas daļēji bija komandējuma brauciens, daļēji atvaļinājums.
Varu teikt cenas atsevišķām lietām:
Viesnīcas Budapeštā – par 30eiro par personu par nakti var atrast labu 4* viesnīcu pilsētas centrā. Ja laicīgi rezervē, tad vēl lētāk.
Ēdiens Budapeštā maksāja apmēram tikpat cik Rīga kafejnīcās un restorānos, bet tirgū pārtika ir nedaudz lētāka. Tiesa, ja paiet mazliet nostāk no centra, tad kafejnīcās cenas ir par 10-20% zemākas kā LV. 
Vīnes zoodārzs – 14eiro par personu, ja pērk internetā. 15 eiro – ja uz vietas.
Vīnē viesnīcas ir nedaudz dārgākas kā Budapeštā, bet ne būtiski. 
Bildes: