Pāriet uz galveno saturu

Par atbalstu lauksaimniekiem

Beigušās sarunas par ES daudzgadu budžetu (http://www.delfi.lv/news/eiropa/zinas/straujuma-par-es-budzetu-premjers-cinijies-lidz-pedejam.d?id=43046404). Un beigusies arī mana izpratne par LV tautsaimniecības ilgtermiņa mērķiem. Šajās sarunās bija divas pozīcijas, kas intersēja LV - kohēzijas finansējums (infrastruktūras projekti, ceļi, ūdensapgāde, uzņēmumu atbalsts utt.) un lauksaimniecība...

Es nevēlos noniecināt lauksaimniekus - viņi strādā smagu darbu, bieži ne pārak labi atalgotu darbu, bet valstiskā līmenī es nesaprotu līdz galam domu, kādēļ uzsvars sarunās bija jāliek uz tiešmaksājumu palielināšanu. Man nāk prātā vien divi argumenti:
  • Par kohēzijas finansējuma formulu viss jau bija izlemts "lielo valstu" lokā, mēs tur neko nepanāktu, tādēļ fokuss tika pārslēgts uz lauksaimniecību;
  • ZZS kārtējo reizi piespieda Dombrovski pie sienas spekulējot ar eiro referendumu utt.
Es saprotu, ka tiešmaksājumi Latvijai ir zemi, bet es neuzskatu, ka ir atrisinātas visas problēmas, pirms iet un sist pie krūts, prasot lielākus tiešmaksājumus...
1) Latvijā ir liels pseido lauksaimnieku īpatsvars - tie, kuri saņem tiešmaksājumus, bet reālas lauksaimiecības produkcijas izlaides no tiem nav. Varbūt arī nopirkt zemi, nopļaut zālīti un braukt uz Briseli protestēt? Ja SS.lv paskatās zemes gabalus Krāslavas vai Rēzeknes novadā, tad joprojām var nopirkt zemi salīdzinoši lētu, lai varētu to 5-6 gados atsist tikai no tiekšmaksājumiem...
2) Lauksaimniekiem grūta dzīve? CSB rentabilitātes dati gan par to neliecina... Kā Jūs domājiet, kur 2011.gadā bija augstāka rentabilitāte - augkopībā/lopkopībā, apstrādes rūpniecībā kopumā vai pārtikas ražošanā? Aha... tieši tā - augkopībā/lopkopībā (2.9%), kamēr pārtikas rūpniecībā rentabilitāte ir bijusi negatīva (-1.286%).  2012.gadā operatīvie dati norāda, ka starpība pieaug tālāk un lauksaimniecība ir viena no rentablākajām tautsaimniecības nozarēm. Tajā laikā, kad pārtikas rūpnieki atsakās no peļņas maržas, lai amortizētu pasaules pārtikas cenu ietekmi uz stagnējošo privāto patēriņu, tikmēr lauksaimnieki izmanto veiksmīgo ražas gadu, situāciju biržās un...realizē savu produkciju par ļoti labām naudiņām ārējos tirgos. Kā jau teicu, man nav nekas pret to, ka lauksaimnieki pelna ar savu darbu, bet, ja nekas tuvākajā laikā netiks darīts, tad mēs paliksim bez pārtikas rūpniecības. Mums būs lauksaimnieki, kas labākajā gadījumā ražos lauksaimniecības produkciju, eksportēs to, bet mēs importēsim atpakaļ jau pārstrādātu pārtiku. Pēdējie rentabilitātes dati vien norāda uz neproporcionālu atbalstu. Pārtikas industrijas pirmais ķēdes posms - lauksaimnieki saņem atbalstu, bet pārtikas produktu ražotāji uz tādiem apjomiem nespēj pretendēt - nav jau īsti mehānismi... UIN atlaides? Lai dabūtu atlaidi, no sākuma ir jāsasniedz peļņa... Nav brīnums, ka tieši pārtikas rūpniecība nekādīgi nespēj atkopties no krīzes, kamēr pārējā rūpniecība jau ir tālu gabalā. Ko es ar to gribu teikt? To, ka tiešmaksājumu saņēmējiem būtu jābūt daudz augstākiem kritērijiem. Pirmkārt, vispār jābūt kritērijam, ka lauksaimnieks kaut ko ražo. Otrkārt, ir jābūt kvalitātes kontrolei - nederēs audzēt kukurūzu biomasas stacijai. Ir jābūt augstai pievienotajai vērtībai. Treškārt, iespējams vajadzētu padomāt par to, kā vietējās izejvielas saglabāt tepat - Latvijā, lai tās varētu apstrādāt un eksportēt tālāk jau kā gatavus produktus. Laikā, kad EM runā par industriālo politiku un produktivitātes veicināšanu, pārēju uz augstākas pievienotās vērtības produkciju, ir regulāri sastopami gadījumi, kad Latvijas pārtikas ražotājs ir spiests iepirkt izejvielas no ārvalstīm, lai gan 2km tālāk lauksaimnieks audzē nepieciešamās izejvielas...
3) Neesmu pēdējā laikā redzējis pētījumus par šo tēmu, bet pieņemu, ka investīciju multiplikators investīciju projektos ir būtiski augstāks par multiplikatoru lauksaimniecībā.

Pirms prasīt lielākus tiešmaksājumus vajadzētu vispirms sakārtot šo jomu. Domāju, ka jāsāk būtu ar to, ka tiešmaksājumus saņem tikai tie, kas reāli ražo lauksaimniecības produkciju un gūst ienākumus no tā. Ja šis nosacījums izpildītos, tad saņēmēju skaits ievērojami samazinātos un esošā budžeta ietvaros atbalstu varētu veidot daudz koncentrētāku un labāk mērķētu. Savādāk pseido-lauksaimnieki jeb dīvān-lauksaimnieki čakarē visu sistēmu un traucē normāli strādāt ĪSTAJIEM lauksaimniekiem, kas ir pelnījuši ne tikai atzinību, bet arī atbalstu par savu darbu.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai