Beigušās sarunas par ES daudzgadu budžetu (http://www.delfi.lv/news/eiropa/zinas/straujuma-par-es-budzetu-premjers-cinijies-lidz-pedejam.d?id=43046404). Un beigusies arī mana izpratne par LV tautsaimniecības ilgtermiņa mērķiem. Šajās sarunās bija divas pozīcijas, kas intersēja LV - kohēzijas finansējums (infrastruktūras projekti, ceļi, ūdensapgāde, uzņēmumu atbalsts utt.) un lauksaimniecība...
Es nevēlos noniecināt lauksaimniekus - viņi strādā smagu darbu, bieži ne pārak labi atalgotu darbu, bet valstiskā līmenī es nesaprotu līdz galam domu, kādēļ uzsvars sarunās bija jāliek uz tiešmaksājumu palielināšanu. Man nāk prātā vien divi argumenti:
1) Latvijā ir liels pseido lauksaimnieku īpatsvars - tie, kuri saņem tiešmaksājumus, bet reālas lauksaimiecības produkcijas izlaides no tiem nav. Varbūt arī nopirkt zemi, nopļaut zālīti un braukt uz Briseli protestēt? Ja SS.lv paskatās zemes gabalus Krāslavas vai Rēzeknes novadā, tad joprojām var nopirkt zemi salīdzinoši lētu, lai varētu to 5-6 gados atsist tikai no tiekšmaksājumiem...
2) Lauksaimniekiem grūta dzīve? CSB rentabilitātes dati gan par to neliecina... Kā Jūs domājiet, kur 2011.gadā bija augstāka rentabilitāte - augkopībā/lopkopībā, apstrādes rūpniecībā kopumā vai pārtikas ražošanā? Aha... tieši tā - augkopībā/lopkopībā (2.9%), kamēr pārtikas rūpniecībā rentabilitāte ir bijusi negatīva (-1.286%). 2012.gadā operatīvie dati norāda, ka starpība pieaug tālāk un lauksaimniecība ir viena no rentablākajām tautsaimniecības nozarēm. Tajā laikā, kad pārtikas rūpnieki atsakās no peļņas maržas, lai amortizētu pasaules pārtikas cenu ietekmi uz stagnējošo privāto patēriņu, tikmēr lauksaimnieki izmanto veiksmīgo ražas gadu, situāciju biržās un...realizē savu produkciju par ļoti labām naudiņām ārējos tirgos. Kā jau teicu, man nav nekas pret to, ka lauksaimnieki pelna ar savu darbu, bet, ja nekas tuvākajā laikā netiks darīts, tad mēs paliksim bez pārtikas rūpniecības. Mums būs lauksaimnieki, kas labākajā gadījumā ražos lauksaimniecības produkciju, eksportēs to, bet mēs importēsim atpakaļ jau pārstrādātu pārtiku. Pēdējie rentabilitātes dati vien norāda uz neproporcionālu atbalstu. Pārtikas industrijas pirmais ķēdes posms - lauksaimnieki saņem atbalstu, bet pārtikas produktu ražotāji uz tādiem apjomiem nespēj pretendēt - nav jau īsti mehānismi... UIN atlaides? Lai dabūtu atlaidi, no sākuma ir jāsasniedz peļņa... Nav brīnums, ka tieši pārtikas rūpniecība nekādīgi nespēj atkopties no krīzes, kamēr pārējā rūpniecība jau ir tālu gabalā. Ko es ar to gribu teikt? To, ka tiešmaksājumu saņēmējiem būtu jābūt daudz augstākiem kritērijiem. Pirmkārt, vispār jābūt kritērijam, ka lauksaimnieks kaut ko ražo. Otrkārt, ir jābūt kvalitātes kontrolei - nederēs audzēt kukurūzu biomasas stacijai. Ir jābūt augstai pievienotajai vērtībai. Treškārt, iespējams vajadzētu padomāt par to, kā vietējās izejvielas saglabāt tepat - Latvijā, lai tās varētu apstrādāt un eksportēt tālāk jau kā gatavus produktus. Laikā, kad EM runā par industriālo politiku un produktivitātes veicināšanu, pārēju uz augstākas pievienotās vērtības produkciju, ir regulāri sastopami gadījumi, kad Latvijas pārtikas ražotājs ir spiests iepirkt izejvielas no ārvalstīm, lai gan 2km tālāk lauksaimnieks audzē nepieciešamās izejvielas...
3) Neesmu pēdējā laikā redzējis pētījumus par šo tēmu, bet pieņemu, ka investīciju multiplikators investīciju projektos ir būtiski augstāks par multiplikatoru lauksaimniecībā.
Pirms prasīt lielākus tiešmaksājumus vajadzētu vispirms sakārtot šo jomu. Domāju, ka jāsāk būtu ar to, ka tiešmaksājumus saņem tikai tie, kas reāli ražo lauksaimniecības produkciju un gūst ienākumus no tā. Ja šis nosacījums izpildītos, tad saņēmēju skaits ievērojami samazinātos un esošā budžeta ietvaros atbalstu varētu veidot daudz koncentrētāku un labāk mērķētu. Savādāk pseido-lauksaimnieki jeb dīvān-lauksaimnieki čakarē visu sistēmu un traucē normāli strādāt ĪSTAJIEM lauksaimniekiem, kas ir pelnījuši ne tikai atzinību, bet arī atbalstu par savu darbu.
Es nevēlos noniecināt lauksaimniekus - viņi strādā smagu darbu, bieži ne pārak labi atalgotu darbu, bet valstiskā līmenī es nesaprotu līdz galam domu, kādēļ uzsvars sarunās bija jāliek uz tiešmaksājumu palielināšanu. Man nāk prātā vien divi argumenti:
- Par kohēzijas finansējuma formulu viss jau bija izlemts "lielo valstu" lokā, mēs tur neko nepanāktu, tādēļ fokuss tika pārslēgts uz lauksaimniecību;
- ZZS kārtējo reizi piespieda Dombrovski pie sienas spekulējot ar eiro referendumu utt.
1) Latvijā ir liels pseido lauksaimnieku īpatsvars - tie, kuri saņem tiešmaksājumus, bet reālas lauksaimiecības produkcijas izlaides no tiem nav. Varbūt arī nopirkt zemi, nopļaut zālīti un braukt uz Briseli protestēt? Ja SS.lv paskatās zemes gabalus Krāslavas vai Rēzeknes novadā, tad joprojām var nopirkt zemi salīdzinoši lētu, lai varētu to 5-6 gados atsist tikai no tiekšmaksājumiem...
2) Lauksaimniekiem grūta dzīve? CSB rentabilitātes dati gan par to neliecina... Kā Jūs domājiet, kur 2011.gadā bija augstāka rentabilitāte - augkopībā/lopkopībā, apstrādes rūpniecībā kopumā vai pārtikas ražošanā? Aha... tieši tā - augkopībā/lopkopībā (2.9%), kamēr pārtikas rūpniecībā rentabilitāte ir bijusi negatīva (-1.286%). 2012.gadā operatīvie dati norāda, ka starpība pieaug tālāk un lauksaimniecība ir viena no rentablākajām tautsaimniecības nozarēm. Tajā laikā, kad pārtikas rūpnieki atsakās no peļņas maržas, lai amortizētu pasaules pārtikas cenu ietekmi uz stagnējošo privāto patēriņu, tikmēr lauksaimnieki izmanto veiksmīgo ražas gadu, situāciju biržās un...realizē savu produkciju par ļoti labām naudiņām ārējos tirgos. Kā jau teicu, man nav nekas pret to, ka lauksaimnieki pelna ar savu darbu, bet, ja nekas tuvākajā laikā netiks darīts, tad mēs paliksim bez pārtikas rūpniecības. Mums būs lauksaimnieki, kas labākajā gadījumā ražos lauksaimniecības produkciju, eksportēs to, bet mēs importēsim atpakaļ jau pārstrādātu pārtiku. Pēdējie rentabilitātes dati vien norāda uz neproporcionālu atbalstu. Pārtikas industrijas pirmais ķēdes posms - lauksaimnieki saņem atbalstu, bet pārtikas produktu ražotāji uz tādiem apjomiem nespēj pretendēt - nav jau īsti mehānismi... UIN atlaides? Lai dabūtu atlaidi, no sākuma ir jāsasniedz peļņa... Nav brīnums, ka tieši pārtikas rūpniecība nekādīgi nespēj atkopties no krīzes, kamēr pārējā rūpniecība jau ir tālu gabalā. Ko es ar to gribu teikt? To, ka tiešmaksājumu saņēmējiem būtu jābūt daudz augstākiem kritērijiem. Pirmkārt, vispār jābūt kritērijam, ka lauksaimnieks kaut ko ražo. Otrkārt, ir jābūt kvalitātes kontrolei - nederēs audzēt kukurūzu biomasas stacijai. Ir jābūt augstai pievienotajai vērtībai. Treškārt, iespējams vajadzētu padomāt par to, kā vietējās izejvielas saglabāt tepat - Latvijā, lai tās varētu apstrādāt un eksportēt tālāk jau kā gatavus produktus. Laikā, kad EM runā par industriālo politiku un produktivitātes veicināšanu, pārēju uz augstākas pievienotās vērtības produkciju, ir regulāri sastopami gadījumi, kad Latvijas pārtikas ražotājs ir spiests iepirkt izejvielas no ārvalstīm, lai gan 2km tālāk lauksaimnieks audzē nepieciešamās izejvielas...
3) Neesmu pēdējā laikā redzējis pētījumus par šo tēmu, bet pieņemu, ka investīciju multiplikators investīciju projektos ir būtiski augstāks par multiplikatoru lauksaimniecībā.
Pirms prasīt lielākus tiešmaksājumus vajadzētu vispirms sakārtot šo jomu. Domāju, ka jāsāk būtu ar to, ka tiešmaksājumus saņem tikai tie, kas reāli ražo lauksaimniecības produkciju un gūst ienākumus no tā. Ja šis nosacījums izpildītos, tad saņēmēju skaits ievērojami samazinātos un esošā budžeta ietvaros atbalstu varētu veidot daudz koncentrētāku un labāk mērķētu. Savādāk pseido-lauksaimnieki jeb dīvān-lauksaimnieki čakarē visu sistēmu un traucē normāli strādāt ĪSTAJIEM lauksaimniekiem, kas ir pelnījuši ne tikai atzinību, bet arī atbalstu par savu darbu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru