Sunday, February 10, 2013

Vāveres un sārtie toņi Vašingtonā



Sēžu Dulles lidostā (tajā pašā, kur Brūss Villiss glāba pasauli „Cietajā Riekstā”) un gaidu savu SAS dzelzs putnu, kas mani gādās atpakaļ uz Eiropu. 3 nedēļas Vašingtonā (tai, kas pilsēta, nevis štats) palidoja garām ļoti ātri. Par cik šoreiz mana ceļojuma galvenais mērķis bija darba darīšanas, tad nerakstīšu savu ceļojuma pierakstu ierastajā formā atstāstot katru dienu. Pretējā gadījumā būtu jāraksta vien par staigāšanu viesnīca-darbs-viesnīca. Tomēr nevar teikt, ka neredzēju neko. Bija man 6 brīvdienas, kuru laikā apskatīju galvenos Vašingtonas sightseeing, kā arī ikdienā saskāros ar ASV (vai precīzāk - Vašingtonas) kultūras īpatnībām. Ikdienā pierakstīju detaļas, kas man palikušas visspilgtāk atmiņā no konkrētās dienas. Tādēļ šoreiz šādā tēžu formā:
  • Ceļojums uz Vašingtonu pagāja ļoti mierīgi. Kā pieejamāko variantu lidojumam man darbā atrada „SAS” reisu caur Kopenhāgenu. Iepriekšējā vakarā uz 6:30 pasūtīju taksi. No rīta 6:30 gāju laukā no mājām un brīnījos, ka joprojām nezvana – parasti jau 10-15 min. pirms noteiktā laika ir klāt. Taksis gan stāvēja jau pie mājas, bet izskaidrojums kāpēc nezvana uzreiz kļuva acīmredzams – taksists bija iemidzis dziļā, jo dziļā miegā. :D Dabūju 3x klauvēt pie loga (ar katru reizi skaļāk :D), lai ieraudzītu uz sevi ļoti pārbiedēta un pārsteigta cilvēka skatienu. Taksista ģīmis pamostoties bija tāds, ka šķita, ka viņš tūlīt pagriezīsies uz otru sānu un gulēs tālāk. :D Pirmos trīs krustojumus mēs nobraucām ar ātrumu, kas bija zem 20km/h… pie ceturtā krustojuma šoferis beidzot saprata, ka pīkstulis, kas traucē brauc liecina par to, ka viņš joprojām nav piesprādzējies, bet pie aptuveni 8.krustojuma – ieslēdza tuvās gaismas… :D Uz lidostu braucu 30 minūtes – pa pilnīgi tukšām Rīgas ielām. :) Lidostā mani gaidīja nākamais pārsteigums. Reiss man bija paredzēts 9:20, tādēļ, ņemot vērā nesenos Lidostas „Rīga” paziņojumus par laicīgu ierašanos, ierados 7:00. Liels bija mans pārsteigums reģistrācijas zālē neieraugot ne tikai pūli, bet pat nevienu citu pasažieri. Pēdējo reizi šķiet lidostu šādu redzēju 90.to gadu vidū. :D Visas formalitātes un drošības pārbaudi izgāju 5 minūtēs. Izrādās par vainu ir jaunais AirBaltic ziemas lidojumu grafiks, kas nozīmēja, ka mans lidojums ir viens no pirmajiem svētdienas rītā. Tax-free zonā es biju vienīgais pasažieris vēl vismaz 20 min. Ir savs pluss – vari izvēlēties, kurā kafūzī bez rindas tikt, dabūt ko gribi, ieiet veikalos bez drūzmēšanās. Sazinājos ar Polundru feisbukā, apēdu maizīti ar tēju, nopirku mātes lūgto YSL tonālo un devos gaidīt lidmašīnu. Lidojums ar Bombardieri bija ļoti kvalitatīvs un mierīgs. Piezemēšanās Kopenhāgenas lidostā, kā jau bieži šeit – miglā, lietū un vējā. Kopenhāgenā nopirku sev ceļojumu spilvenu, lai varētu pagulēt. Dabūju arī Starbucks „Frappuccino” un gaidīju nākamo lidojumu. Ilgi nebija jāgaida – 2h. Tad jau kāpu iekšā lielajā Airbusā un gaidīju pacelšanos. Vispār „SAS” pozitīvi pārsteidza. Ekonomiskajā klasē katram pasažierim uz krēsla jau gaida sega, spilvens, ūdens pudele. Katram priekšējā krēslā iebūvēta interaktīva konsole ar lidojumu informāciju, spēlēm un jaunākajām filmām. Bezmaksas ēdināšana, bezmaksas dzērieni (t.sk. vīni, šampanieši utt.). Vienvārdsakot, lidojums pat ekonomiskajā klasē šķiet komfortabls. Ideāli būtu, ja mans 15’’collu laptops būtu ērti turams klēpī, taču, ja priekšā sēdošais pasažieris nolaiž krēslu, tad gluži daudz vieta datoram nepaliek. Lidojums pagāja ļoti ātri - biju paņēmis līdzi lasāmvielu, kurai ikdienā darbā nesanāk laika + noskatījos vienu filmu + divas ēdināšanas. Starp Islandi un Grenlandi nokļuvām 30 minūšu garā turbulences zonā. Dāma, kas sēž pa labi no manis, dabūja pilnu komplektu uz savas baltās blūzes – tomātu sulu, desertu un sarkanvīnu. Es savu tēju kaut kādā brīnumainā veidā noķēru. :D Forši, ka cilvēki ievēro ārstu norādījumus…  gandrīz visi pasažieri pamazām cēlās kājās un riņķoja pa lidmašīnu. Staipīja kājas, vingrināja potītes. It īpaši vecie ļaudis (vīriešus gan skubina sievas). :D Daži skandināvi uz ceļojuma beigās kļuva ievērojami priecīgāki, apmierinātāki ar dzīvi – acīmredzami bezmaksas alkohols darīja savu. :D

  • Pēc ielidošanas Dulles lidostā pavadīju stundu, čakarējoties ar dažādām formalitātēm… ja lido vienkārši, tad it kā nekādām problēmām nevajadzētu būt, bet ar savu darba vīzu gan es pamocījos kamēr aizpildīju visas nepieciešamās veidlapas un vairākas reizes izstāvēju to pašu rindu. :D
  • Pirms došanās ceļā biju noskatījis, ka ar Shared Van (vai supershuttle) pa 29$ var tikt līdz aptuveni 40 minūšu braucienā esošajai Vašingtonai. Ātri vien atradu kur tādā var tikt (pirmajā stāvā, uzreiz izejot laukā no visām drošības pārbaudēm) un devos uz Vašingtonu. Pirmās emocijas - sarkanie koki. Iepriekš jau protams zināju, ka liela daļa koku rudenī Ziemeļamerikā rudenī kļūst sarkani. Ļoti gribējās redzēt, cik sarkani tad ir… Tad nu visu ceļu līdz pilsētai braucu pielipis pie loga un gandrīz vai mēli izkāris baudīju skatus riņķī. :) Skaisti.
  • Iebraucot pilsētā sāka jau krēslot, bet paspēju ieraudzīt Vašingtona monumentu (lielais baltais obelisks). :) Ātri vien biju klāt savā viesnīcā -Best Western. Jau otro reizi dažu mēnešu laikā tieku Best Westernā… Jāsaka, Budapeštā tas bija krietnu pakāpi labāks . :) Pats numuriņš ir ok, A.Linkolna portrets pie sienas, koka mēbeles un tāds īpatnējs stiliņš, bet kopumā ok. Turpmāk gan saskāros ar dažiem trūkumiem. 1) Apsilde darbojās 2 režīmos: vai nu strādā vai nu nē. Ja ieslēdz, tad stundas laikā telpā ir karsti, ja izslēdz tad stundas laikā auksti. :D Pa dienu neko, bet naktīs salu. 2) Ūdens…tā man bija lielākā trauma - nenormāli hlorēts. Aptuveni tādā pašā līmenī kā LV baseini. Ja šeit paliktu dažas dienas, tad nepievērstu tam uzmanību, bet 2 nedēļas beigās mana psoriāze mani sāka reāli nomocīt… cik saprotu šāds ūdens ir visur, tādēļ iesaku ņemt līdz mitrinošos krēmus. 3) Brokastis. Vienīgais ēdamais, ko atradu bija jogurts… un tēja. Pārsvarā brokastīs tā arī iztiku - jogurts + tēja. Dažreiz tiku arī pie tostermaizes ar kļavu lapu sīrupu. :D Nu labi, labi - nebija tik traki… gāju ātrāk uz darbu un paēdu tur brokastis. Bet par ASV ēdienu man būs atsevišķs bloga ieraksts. Un par ēdienu ASV domas man ir ievērojami labākas, nekā tipiski uzskatam… 4) Vienu reizi iestrēgu liftā, vairākas reizes bija, kad gaidīju liftu ap 20 min.; un dienā kad bija jāčekojas laukā, lifti vispār nestrādāja… līdz ar to koferu zēns manu 23kg smago koferi stiepa no 6.stāva lejā pa ļoti, ļoti neērtām ugunsgrēka evakuācijas trepēm… Izskatījās, ka ar to viņam darba diena būs beigusies… :D Bet nekas, viņš no manis dabūja visai labu tējas naudu, jo pašam man stiept koferi tiešām nebija vēlmes. Varbūt tas ir mehānisms kā nopelnīt tējas naudu? Check-out laikā atslēdz liftus un gaidi, kad viesi prasīs, lai nes viņu koferus :D
  • Pirmajā darba nedēļā faktiski neko no Vašingtonas neredzēju. No rīta cēlos 4os un 5os (laika maiņas dēļ), darbā biju jau 7os. Bet vakarā, kad gāju laukā no darba - jau atkal bija tumšs. Paspēju tik saskarties ar pirmajām dīvainībām. Tā, piemēram, nebiju gaidījis, ka Vašingtonā ir tik daudz latīņamerikāņu. Viesnīcā no visa staffa angliski runāja labi, ja divi cilvēki - pārējie ir latīņamerikāņi ar visai ierobežotām angļu valodas zināšanām. Otrs fakts - veikalos var redzēt, cik tālu ASV ir tikušu ar rasu vienlīdzību. Kasu vienā pusē ir balti, otrā - melnie… variet minēt kurš pērk un kurš stāv pie kases… Un vēlāk sapratu, ka tas ir ne tikai veikalos… faktiski visā apkalpojošā sfērā strādā melnie vai latīņamerikāņi vai aziāti. Kur strādā baltie? Ar šo dillemu es tā arī netiku galā… ofisos, lielajās stiklainajās ēkās. Pat policisti, šķiet, vien melnie. Nevar teikt, ka rasu daudzveidība mani pārsteidza - Briselē ir krāsaināk, tomēr “sadalījums pa pienākumu grupām” gan mazliet pārsteidza.
  • Pirmajā nedēļā redzēju Balto namu, jo tas netālu no darba. Tāpat kā daudzi citi savos ceļojuma aprakstos, teikšu, ka tas dzīvē ir mazāks, nekā izskatās TV ekrānos. Arī Vašingtona monuments man pirmajā reizē iespaidu neatstāja, jo redzēju to tumsā. Šķita tāds pats vien Uzvaras piemineklis vien ir. :D
  • Lieta, kas man kā dzīvnieku mīlim, uzreiz metās acīs - vāveres. Tās šeit ir visur un pārsteidzoši drošas. Nebaidās ne no cilvēkiem, ne mašīnām, ne baurojošām sirēnām (un amerikāņiem patīk braukt ar sirēnām, nu vienkārši patīk :)). Visas 3 nedēļas baroju vāveres ar dažādiem riekstiem. Beigās jau bija tā, ka nākot laukā no viesnīcas man riņķī uzreiz saskrien vāveres un ceļas uz pakaļķepām gaidot, kad došu ikdienas riekstu devu. :)
  • Pirmajā nedēļas nogalē beidzot tiku līdz National Mall. Tā faktiski ir ielu ieskauta aleja, kurā atrodas lielākā daļā viņu Sightseeing - Kongeresa nams, Vašingtona monuments, Linkolna memoriāls, reflecting pools (nezināju kā iztulkot, tiešais tulkojums sanāks padebīls), Korejas un Vjetnamas kara memoriāli un liela daļa no The Smithsonian muzejiem. Kopumā muzeju grupā pa visu Vašintonu ir 19 muzeji + zoodārzs. Un, kas pilsētas apmeklētajiem ir pats foršākais - tie ir pilnīgi bez maksas. Ok, bet par muzejiem vēlāk. National Mall vislielāko iespaidu man atstāja skats no Linkolna memoriāla uz Vašingtona memoriālu. Ļoti skaists skats - apkārt rudenīgie koki, reflecting pool, kurā atspoguļojas Vašingtona monuments. (bilžu galerija no visa ceļojuma). Kopumā, ja ir pieejamas 1 vai 2 dienas, ko pavadīt Vašingtonā, tad tās ir vērts pavadīt tieši šeit -National Mall. No šejienes var redzēt arī Balto namu un Džefersona memoriālu. Var ieiet jebkurā interesējošā muzejā.
  • Transporta sistēma. Īpaši nelauzīju galvu šajā sakarā. Metro tīkls te ir visai jēdzīgs, faktiski nogādājot visur, kur vajag. Uz 2012. gada novembri dienas karte maksāja 14$, ja plāno vairāk par 2 braucieniem, tad visticamāk atmaksāsies. Vēl ir vairāki Circulator bus maršruti, kas par 1$ vizina tevi pa iepriekš noteiktu maršrutu. Šķiet ir kādi 5-6 maršruti. Varētu pat iztikt tik ar metro, bet Džordžtaunā nav metro un pēc garas pastaigas turp un pa turieni vienīgā prātīgā izvēle ir tieši Circulator bus. Vienīgais, ko vēl vērts piebilst par metro - svētdienās un svētku dienās rēķinieties, kas intervāli var būt līdz pat 25 minūtēm gari. Tāpēc, ja braucat ar pārsēšanos 3 pieturas var sanākt vairāk nekā 50 minūtes. Tas tā, ja neveicas tik pat cik man. :D
  • Ja ir vēlme atslēgties no Vašingtonas betona-stikla konstrukcijām, tad ir vērts aizbraukt vai aiziet līdz Džordžtaunai, kas atrodas Vašingtonas rietumu pusē. No pilsētas centra ar kājām tur var tikt aptuveni 25 minūšu laikā, vai var ņemt to pašu Circulator bus. Džordžtaunā atrodas liels daudzums dārgā un vidējā gala veikalu, daudz dažādi mazi krodziņi, restorāniņi un tipiskā šim ASV apgabalam vēsturiskā apbūve. Viss tusiņš notiek M ielā un Viskonsijas avēnijā. Džordžtauna ir labs veids kā izrauties no Vašingtonas ikdienas.
  • Jā, ielas. Ir ļoti viegli pārvietoties pa pilsētu, jo ielas, kas iet no dienvidiem uz ziemeļiem tiek numurētas ar cipariem, bet austrumu-rietumu – pēc burtiem. Visu sarežģī vienīgi dažādas diagonāles – avēnijas, piemēram, Viskonsinas vai Konektikutas avēnijas, kas dažreiz izsit no sliedēm. Bet kopumā ielu režģis klasisks – Rīdzinieki ātri pieradīs.
  • Laba vieta, kur var doties, ja ir labs laiks – Gravelly Point Park. Vieta, kas atrodas aptuveni 10 minūšu gājiena attālumā no R.Reigana lidostas. Šajā parciņā ir trīs-četri piknika galdiņi, piestātne pie upes, bet pats galvenais – 100m attālumā no šejienes ir lidostas skrejceļa gals. Līdz ar to šajā vietā aviācijas entuziasti var izbaudīt lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Reizē, kad te biju, kāreiz foto entuziastu pulciņš bildēja lidmašīnas paceļoties no lidostas, tad nu piebiedrojos viņiem. Atpakaļceļā uz pilsētu var doties pa MT Vernon trail – velo/pastaigu celiņu, ceļš lēnā pastaigā aizņems kādu stundu. Pie reizes var apskatīt Džefersona memoriālu – skaists skats.
  • Vēl viena vieta, ko ir vērts apmeklēt gadījumā, ja vēlaties redzēt neparastus skatus – Arlington Cemetery. Tie ir militārie kapi, tomēr tie nekādā veidā neasociējas ar tiem kapiem, ko esam pieraduši redzēt. Es teiktu, ka tā vairāk ir piemiņas vieta, memoriāls. Ja vēlaties izstaigāt visu, tad noteikti ir vērts veltīt vairāk par vienu stundu, kā es to biju izdomājis. Tāpat, ja ir vēlme apskatīt Pentagonu – noteikti uzkāpiet kalnā līdzArlington House. Tur kādu 15-20 grādu leņķī var redzēt Pentagona ēku kompleksu un apjaust tā lielumu. Labāku vietu kompleksa apskatei neatradu, kaut gan arī īpaši nemeklēju. Īpaši iespaidīgi Arlington Cemetery izskatās tagad – rudenī. Baltie kapakmeņi skaisti kontrastē ar sarkanajām kļavām.
  • Tā, par muzejiem. Ja Vašingtonā laika nav vairāk kā pāris dienas, tad iesaku koncentrēties vien uz National Mall muzejiem. National Gallery of Art – gleznas un mazliet arī skulptūras. Ļoti liela itāļu mākslinieku ekspozīcija (Botičelli, L. da Vinči, Rafaēls u.c.), Rembrants, Renuārs, Pikaso, Goija, Greko u.c. draugi. Vērts skatīties divās dienās, jo galerija liela un pēc 2-3 stundām jau vairs neko nefilmē. :D Tad ir American history museum – patiks cilvēkiem, kam patīks vintage stiliņš. Daudz dažādu artefaktu no pārsvarā pēdējā gadsimta ASV. Vislielāko iespaidu man kā aviācijas entuziastam atstāja Air and Space museum. Tam ir divas atrašanās vietas – viena atrodas National Mall, bet otra – netālu no Dulles lidostas. Pilsētas centrā var apskatīt dažādus mazākus lidaparātus un dažādas tematiskās ekspozīcijas. Šoreiz, piemēram, bija aplūkojama brāļu Raitu lidmašīna. Tāpat bija apskatāms Apollo 11vadības modulis, ar kura palīdzību kosmonauti atgriezās no pirmās misijas ar izsēšanos uz mēness virsmas. Savukārt ekspozīcijā pie lidostas – lielākas un skaļākas lietas. Šoreiz varēja apskatīt atspoļkuģi „Discovery”, Konkordes lidmašīnu, dažādus ASV armijas iznīcinātājus, dažādas hobija klases un transporta lidmašīnas, kā arī to dažādu daļas. Pārsvarā pie viesiem muzejiem atrodas kāds fāstfūds, ja nu sagribas paēst kaut ko. Viena lieta, ko varu ieteikt – ja ir iespēja, tad jādodas uz muzeju darbdienā, vai, ja jāiet brīvdienā, tad uzreiz uz atvēršanu vai stundu pirms slēgšanas. Pretējā gadījumā riskējat baudīt mākslu lielu cilvēku pūļu pavadībā. Kā jau iepriekš teicu – muzeji par brīvu (tas gan neattiecas uz visiem Vašingtonas muzejiem – pārsvarā tik uz Smithsonianmuzeju grupu).
  • Iepirkšanās. Ja gribat tikt uz lielajiem shopping mall, tad ir vajadzīgs auto – lielie shopping mall pārsvarā izvietoti ir lielo šoseju malā piepilsētā. Metro zonā nemaz tik daudz veikalu šeit nav. Vienīgais, ko apmeklēju te bija Pentagon City veikals – četri stāvi, viss ko vajag ir, 10 minūšu brauciens ar metro no pilsētas centra. Tad ir vairāki iepirkšanā centriFriendship Heights (Vašintonas ziemeļu daļā), metro pieturā Metrocenteratrodas daudzstāvīgs Macy’s veikals. Tad Columbia Heigts pieturā arī ir pāris veikali. Bet neteiktu, ka Vašingtonā būtu baigi nosēts ar veikaliem.Boutique tipa cienītājiem īstais virziens ir noteikti Džordžtauna.
  • Ja patīk zvēri, tad patiks Vašingtonas zoodārzs. Zoodārza lepnums, protams, ir pandas gan lielās pandas, gan sarkanās pandas. Tāpat arī Orangutāni. Bet bez šiem minētajiem viss pārējais ir aptuveni tāpat kā citur. Vienīgā lieta, kas mani pārsteidza zoodārzā ir tas, ka vietējo apstādījumu vietā aug bambuss… barība pandām. Nekad nebiju redzējis brīvā dabā augam tādus kvantumus bambusa.

  • American English… tā arī to nesapratu. Ja ar mani runā baltais, tad vēl kaut kā, bet ja melnais kaut ko nomurmina zem deguna slengā, tad bez variantiem. Bet cik saprotu, tad arī vietējie ne vienmēr saprot, ko melnie nomurmina. :D
  • Pa šīm 3 nedēļām esmu atdzēries savu iemīļoto Starbucks Caramel Macchiato. J Nu ļoti garšo man tā manta… bet labi, ka LV tādas nav. J
  • Vēl viena laba lieta, ko novēroju. Sagadījās, ka manā 3 nedēļu periodā bija ASV Pateicības dienas svinības. Vašingtonā tas izpaudās tā, ka trešdien vakarā visi kāpa autiņos un devās prom, kā rezultātā uz haivejiem baigās rindas bija. Ceturtdien (kad ir Pateicības diena) visi acīmredzot ģimenēs ēd nabaga tītarus, jo vismaz uz ielām dominē vāveres, kuras sajutušas, ka ir brīvāks tusē nebaidoties pa visām pilsētas ielām, ceļu zīmēm, puķu klumbām utt. :D Pateicības dienā vien atsevišķi restorāni un veikali strādā maksimums līdz 16.00. Tālāk viss slēgts. Gatavojās šīm svinībām amerikāņi ļoti nopietni – ēdienu pērk kā uz pasaules galu.
  • Nākamajā dienā pēc Pateicības diena ir „Black Friday” – kas ir gada lielākā iepirkšanās diena, kad veikali piedāvā lielas atlaides visam. Iepirkšanās faktiski daudzos lielajos iepirkuma centros sākas jau pusnaktī no Pateicības dienas uz „Black Friday”, kad pircēji šturmē veikalu durvis mēģinot dabūt pirmos 50, 100, 200 lielos dīlus. Protams, komercija „Black Friday” kultivē ļoti pamatīgi – pēdējās 3-4 dienas pirms pasākuma visas avīzes ir pilnas ar veikalu piedāvājumiem, tv reklāmas, internets utt. Neriskēju piektdienā no rīta līst iepirkuma centrā – aizgāju piektdienas pēcpusdienā paskatīties uz šo sociālo fenomenu. Izskatījās, ka cilvēki pērk inerces pēc – jo ir taču „Black Friday”! Nezinu, cik cilvēki vakarā atnāk mājās un konstatē – „wtf, ko es ar šo tagad darīšu?”, bet sajūta, ka šādu pircēju īpatsvars varētu būt visai liels :D Pats neko daudz nesapirku, iepriekšējās dienās jau biju sapircies, jo reāli pašā „Black Friday” diezgan daudzi veikali izņem laukā savas aktuālās kolekcijas/preces. Un tiek tirgotas maz aktuālākas lietas, neejošāki modeļi utt. Daudz ko arī izpērk, tāpēc metode „šodien nepirkšu, pagaidīšu „Black Friday””, var nenostrādāt.
  • Vispār zināju, ka marketings ASV ir augstā līmenī, bet vienalga tā milzīgā starpība starp ASV un Eiropu mani pārsteidza. Starpība ir milzīga. Lai arī reklāmas visbiežāk ir primitīvas no izdomas viedokļa, bet ir super precīzi atstrādā segmentēšana, mērķa tirgus noteikšana. Īpaši tas attiecas uz e-komerciju. Tas, ko redzam LV, ir pavisam bērna autiņos vēl… piemērs, es pirmajā vai otrajā dienā, skatījos internetā vienu spoguļkameru… nākamās 3 nedēļas, man šīs spoguļkameras reklāma bija visur – inbox.lv(pat ar LV pārstāvniecību), draugiem.lvfacebook.comyoutube (kur 2 min. garā klipā ir 3 reklāmas katra par 20-30 sek.), jebkurā ziņu portālā utt. Pie tam, no soc. tīkliem tiek savākta info par to, kas man patīk, ko es daru utt (acīmredzot google accounts visvairāk kontributē šim apstāklim). Man tika piedāvātas ekonomikas grāmatas, pavārgrāmatas, jaunākās foto kameras, monētu albumi, augstākā izglītība ārzemēs, darba piedāvājumi makroekonomistiem utt… Vienvārdsakot – mērķauditoriju nosegmentēt viņi prot ļoti precīzi…
  • Iepirkšanās vecajā stilā kļūst par vēsturi pamazām... e-veikali pamazām ieņem arvien būtiskāku lomu ikdienas dzīvē. Internetā tiek pirkts viss – sākot ar pārtiku, drēbēm, un sadzīves priekšmetiem, beidzot ar auto un pat nek. īp. Piegādes izmaksas visam ir niecīgas, piegāde ātra, turklāt internetā viss ir lētāk… + tagad vēl tirgotāji ir izdomājuši pirmdienā pēc „Black Friday” ieviest „Cyber Monday”, kas ir alternatīva melnajai piektdienai, tikai i-netā.
  • Pēdējā dienā, pirms braukšanas aizgāju nopirkt 1lb ar riekstiem un aiznesu vāverēm. Viņas uztīkoja īstu cīniņu par šo kaudzi ar riekstiem, bet mazliet arī papozēja un ļāva sevi pafilmēt. Uz lidostu atkal braucu arShared Van – 29$ un nepilnas stundas laikā esmu lidostā. Lidostā visas formalitātes arī salīdzinoši ātri izdevās nokārtot. Faktiski, kādas 20 minūtēs tiku no busa līdz geitam. Būtu vēl ātrāk, ja vien par 400 gramiem nebūtu pārsniedzis svara limitu somai, nācās pārbalansēt smagumu uz rokas bagāžu. Smagā šokolāde kolēģiem un riekstu sviests Polundram dara savu… Nu lab, es arī divas ekonomikas grāmatas nopirku :D Smagas… :D Braucot uz lidostu, lai dotos atpakaļ, pamanīju, ka sarkano koku vairs nav... tik sakaltušas lapas kokos… Šo 3 nedēļu laikā sarkanie toņi beidzās… un tas nekas, ka nākamnedēļ, t.i. decembra pirmajā nedēļā sola 66 grādus, kas ir mazliet zem 20 pēc Celsija.
Kas man visvairāk paliks atmiņā no 3 nedēļām Vašingtonā? Primāri laikam darbs institūcijā, kurā sen gribēju paviesoties. Bet noteikti lielākās emocijas no ārpus-darba gaitām sagādāja skaistie rudens skati National Mall… diena, kurā staigāju pa National Mall man laikam paliks kā svarīgākā asociācija no Vašingtonas. Tad laikam vāveres :), kosmonautikas muzejs, garšīgā pārtika (par to citā rakstā) un trokšņojošās ātro un policijas mašīnas.
Miegaina piebilde no Kopenhāgenas lidostas… Par laika maiņu. Lidojot virzienā uz Vašingtonu šī lieta ir vienkāršāka – kārtīgi izgulies un aiziet… vienkārši par 7h pagarinās diennakts un vēlams negulēt lidmašīnā, bet izvilkt līdz nākamajam vakaram un tad censties dzīvot normāli (tas nekas, ka pirmās naktis modīsies 4os un 5os). Atpakaļ ceļā biju izdomājis jau laicīgi ieiet režīmā, pēdējās dienas jau cēlos agrāk Vašingtonā, tādējādi nobīdot savu režīmu tuvāk Eiropas laika joslām… tas ar mani izspēlēja ļaunu joku. Biju domājis pēdējā dienā piecelties 5os no rīta, aizvilkt līdz 5iem vakarā, kad man ir reiss, tad gulēt visu lidojumu un piezemēties Eiropā 7os no rīta ar 6-8h miegu bagāžā. Ne vienmēr viss notiek tā, kā plāno… :D No rīta 5os tad es piecēlos, bet lidmašīnā nākamajā rindā sēdēja viens „jaukumiņš” (zem gada vecuma), kuram bija pilnīgi vienalga kādas riņķī ir laika zonas :D Tā nu 8h pavadīju klausoties viņa „muzikālo pavadījumu”. Iemigt nesanāca ne uz minūti… Tā nu sēžu Kopenhāgenas lidostasStarcbucks, galva nenovēršami tuvojas galda virsmai, malkoju karameļuMacchiato (kas garšo pavisam savādāk kā ASV), neesmu gulējis 21h un diena tikai sākās… :D Tā ir, kad pārāk visu saplāno :D Mēģināšu davilkt līdz vakaram… vēl jau jārīko pārsteigums Polundram. Viņa nezin, ka šodien atbraucu :) Sarunāju ar L.K., ka viņa uzaicinās Polundru vakariņās uz restorānu, bet patiesībā priekšā jau gaidīšu es :)
P.s. Vēl viena piebilde… Jūs neticēsiet… tas bļauris, kas man visu nakti nedeva gulēt tikko tika nosēdināts pie blakus galdiņa… VISĀ MILZĪGAJĀ CPH LIDOSTĀ, VIŅI ATRADA TIEŠI MANI!!! :D
P.p.s. Nu labi, vēl viena piebilde… sēžoties „AirBaltic” Bombardierī stjuartes prasīja pasažierus izsēsties patālāk vienam no otra (bija kādi 30 pasažieru uz 80 vietām). Redz, lai lidmašīnas izsvarojums būtu labāks… un tā es sajutos nokļuvis mājās :D