Sunday, February 10, 2013

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām Ragūzu, Noto, kā arī ziemeļu daļu ar Čefalu un Mesīnu.
 
Pagājušā gadā ar Polundru jau bijām izstrādājuši 14 dienu ceļojuma maršutu pa Sicīliju, taču dažādu iemeslu dēļ braucienu nācās atlikt. Nesanāca pagājušajā gadā, bet sanāca šajā. :)  Pie tam šoreiz izdevās pierunāt vēl divus līdzceļotājus – Valtu un Lauru. Tā nu īsi pirms jaungada nakts nopirkām aviobiļetes un rezervējām viesnīcas. Maršrutā būtiskas izmaiņas neieviesām, tik nedaudz pakoriģējām uzsvarus. Ceļojuma princips mums kā jau vienmēr – censties apskatīt vairākas vietas, bet tajā pat laikā atļauties arī mazliet atpūsties un nedarīt neko. Nebija principiāli apskatīt visus galvenos sightseeingus, vēlams pat atdalīties no pārējo tūristu masas.
Tā kā Sicīlijā ir 3 lidostas (Palermo, Trapani, Katānija), tad visloģiskāk šķita atlidot uz vienu, bet lidot prom no citas. Tā nu mums izdevās atrast salīdzinoši lētas aviobiļetes reisiem Rīga-Roma (AirBaltic), Roma-Palermo (EasyJet); Katānija-Roma (Wind Jet), Roma-Rīga (AirBaltic). Pirms ceļojuma nedaudz uztraucāmies, ka atpakaļ ceļā starp reisiem ir tik 2 stundas, bet nodomājām – esam gatavi iet uz risku. Ja ieberzīsimies, tad vismaz Romu apskatīsim. :)  Šķiet avio biļetes mums izmaksāja 240 eiro par personu.  Vietējam transportam bijām izvēlējušies sabiedrisko transportu. Īrēta mašīna protams dotu papildus elastīgumu, taču bija zināmas bažas par adaptēšanos vietējai braukšanas kultūrai (īpaši lielpilsētās kā Palermo). Pie tam sabiedriskais transports sniedz brīnišķīgu iespēju tuvāk iepazīt vietējo kultūru. Ceļojuma maršruts? Gandrīz apkārt salai. Ielidojam Palermo un tad uz riņķi caur dienvidiem uz Katāniju. Bet gribējās arī kādu deserta odziņu, tāpēc iekļāvām ceļojumā tādas vietas kā Favignana un Castelmola, bet par to vēlāk.
Jau pagājušajā gadā sāku pamazam mācīties itāļu valodu. Neko daudz neiemācījos, bet vismaz 400-500 lietvārdu un galvenās frāzes iemācījos, kas ceļojumā krietni noderēja. Nu ok, galvenokārt pie ēdienkartes :D Jūs jau ziniet, ka gan es, gan Polundrs esam arī gastronomiskie ceļotāji. Tad nu mērķis bija pagaršot Sicīlijas Arančīnī, Involtini di carne, vietējos augļus, Gelato, Prošuto, kādu sieru un, protams, vīnu.
 
Visu ziemu, sanākot četratā kāda iemesla kopā, skaitījām cik tad atlicis līdz ceļojumam, bet 23.maijs piesteidzās klāt pavisam nemanāmi – pēdējā brīdī kā vienmēr trūka laika. Šoreiz, baltoties uz iepriekšējo ceļojumu pieredzes, nedaudz vairāk izpētīju ceļojuma maršutu, sabiedriskā transporta kustības grafikus un maršrutus (kas gan Itāļu mājaslapās ir diezgan nāvīgs pasākums), kā arī iespējamās alternatīvas, ja nu gadījumā, kas noiet greizi. Šoreiz pirms ceļojumu arī pasūtīju Lonely Planet grāmatu „Sicily”, kas sniedza dažus vērtīgus padomus.
Tad nu 23. maijā devāmies ceļā.
1.diena
·Ar Polundru no rīta iegājām vietējā kruasānu bodē, padzērām kafiju un gaidījām taksi. Taksis protams aizbrauca uz nepareizo adresi, bet tas lielas problēmas neradīja. Savācām Valtu un Lauru un devāmies uz lidostu. Lidostā viss noritēja bez liekiem ekscesiem – man protams kā vienmēr nopīkstēja metāldetektors. Mammu, man bērnībā metāli nekur netika lietoti kaulus skrūvējot kopā? Kādu stundu pagaidījām lidmašīnu, es kā vienmēr iztukšoju Lufthansas stendu ar avīzēm, kā vienmēr izdzirdējām, ka pa apziņošanas sistēmu sauc Polundru uz iekāpšanu un bijām iekšā dzelzs putnā ar zaļo asti. Lidojums ļoti mierīgs, nepilnas 3 stundas.
·Tad pavadījām mokošas 3.5 stundas Romas lidostā gaidot nākamo reisu (kaut gan nezinu kā ir labāk – šādi vai kā atpakaļceļā). Pa to laiku es protams nenoturējos un pagaršoju Sicīlijas konditorijas izstrādājumu Cannoli. Šausmīgi salda manta – es vienu apēdu un likās, ka visu dienu man vairs neko nevajadzēs. Bet te tev nu bija – kārtējā apgaitā pa lidostu ar Neretu atradām saldējuma stendu ar smukiem un gardiem saldējumiem. Man bija pa bumbai mango un citronu saldējuma. Ļoti brīnišķīgs, tagad saprotu kāpēc cilvēki tā jūsmo par itāļū Gelato.
·EasyJet lidojums līdz Palermo arī bija ļoti mierīgs. Meitenes 40 minūšu lidojumā paspēja izdert vīnu, mēs ar Neretu nospriedām, ka pa to cenu Palermo var vakariņas ar vīnu dabūt. :D Izkāpjot no lidmašīnās ātri vien tikām cauri terminālim un jau sēdējām autobusā uz Palermo. Riņķī lidostai iespaidīgi kalni – pirmās 10 minūtes laikam braucam klusējot un ar atvērtām mutēm vērojam kalnus. Brauciens aptuveni 15 + 25 minūtes pa pašu Palermo. Pirmais iespaids protams ir haoss uz ielām – visi brauc kā grib, kur grib un kad grib. Griež no kuras joslas grib, motoroleri ņirb gar acīm utt. Un jā, uz ielām ļoti smird pēc benzīna.
 
Viesnīca labā vietā pilsētā, mazliet pabružāta, bet kopumā atbilda mūsu ekspektācijām. Tomēr jāsaka, ka 2.dārgākā viesnīca mūsu ceļojumā – 30 eiro par nakti par personu. Viesnīca protams skaļa, dzird visas ūdens caurules, bet salīdzinājumā ar nākamajām viesnīcām, šī pat vēl bija klusa. :)
·Vakarā paklīdām pa Palermo tumšajām ielām, atradām dīvaina paskata picēriju, bet uzmanību pievērsa, ka picas cep īstā ar malku kurināmā krāsnī. Picas bija garšīgas, galda vīns gan nepārāk baudāms. Ņēmu Favignanas picu – tā ir sala tuvu Sicīlijai, kas slavena ar savām tunča ķeršanas tradīcijām (šo salu tad arī vēlāk ceļojuma gaitā apmeklējām).
2.diena
·Šajā dienā vēl vairāk kā iepriekš izjutām haosu uz Palermo ielām. Viesnīcā izbaudījām pirmās itāļu brokastis, par ko jau iepriekš biju lasījis. Tiešām ne uz ko vairāk kā kafiju un kruasānu brokastīs šajā zemē nav vērts cerēt. :)
 
·Šajā dienā no rīta devāmies kopīgā pastaigā uz Palermo tirgu. Vučeria, kā to sauc vietēji, ir mazu ieliņu savirknējums, kur vietējie tirgo augļus, dārzeņus, zivis un gaļas/sierus. Biju gaidījis, ka tirgus būs lielāks, taču jebkurā gadījumā ir vērts apskatīt.
·Vēl pastaigājām pa pilsētu, un tad devāmies uz Mondello, kas ir Palermo piepilsēta (kā mums Jūrmala), kurā atrodas skaistas pludmales un vasaras tusiņš. :)  Izdzērām pa Itāļu Birra jūras krastā, pataustījām ledaino ūdeni, padzērām īstu itāļu caffe espresso un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam iegādājāmies vīniņu, augļus, vietējo sieru, prošuto.
·Pēcpusdienā sadalījāmies. Polundrs devās uz Marellu meklēt sev kaut ko un meklēt arī jaunas saules brilles, Neretu famīlija devās meklēt maiciņas Neretam, bet es – meklēt biļetes un veidus kā nokļūt uz Trapani. Salīdzinoši ātri visu nokārtoju, bet pa ceļam jutos mēreni pārkarsis – jau sāka griezties galva. Tāpēc iegāju Palermo botāniskajā dārzā atvēsināties. Izbaudīju palmu radīto aizvēju un devos uz tikšanos ar Polundru. Tad divatā aizgājām uz Giardini Inglese(Angļu dārziem). Ļoti skaists parks un vieta, kur steidzīgajā Palermo atvilkt mazliet elpu.
·Vakarā četratā aizgājām uz viesnīcā ieteikto picēriju. Picas bija brīnišķīgas. Neretam kā vienmēr trūka asuma, bet šķiet, ka viņam tā trūks vienmēr.
 
3.diena
·Paēdām brokastis un devāmies uz autubusu, kas mūs aizvizinātu uz Trapani – pilsētu Sicīlijas Ziemeļrietumos. Autobuss protams nokavēja 20 minūtes, bet, kā mēs pārliecinājāmies ceļojuma gaitā, tas ir pilnīgi normāli. Pēc aptuveni 2 stundu ainaviska brauciena starp kalnu grēdām un gar jūras krastu nokļuvām Trapani. Pilsēta, kura pati par sevi varbūt no tūrisma viedokļa nav tik ievērības cienīga, taču tieši no Trapani var nokļūt Eričē (Erice). No sākuma gan vajadzēja sakārtot lietas ar nokļūšanu Faviņānā (Favignana) un pēc tam arī Agridžento (Agrigento). Tūrisma informācijas birojā darbinieki bija ļoti pārsteigti, kad teicu viņiem, ka zinu, ka esot kaut kāds tiešais autobuss no Trapani uz Agridžento. Viņi teicās, ka tāda neesot, bet sazvanot Agridžento tūrisma informācijas biroju izrādījās, ka tāds ir gan. :)  Kā smējās darbinieki, no manis kaut ko jaunu uzzinājuši. Starp citu – visā ceļojumā tas bija zīmīgi – tūrisma informācijas centros cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi, bet bieži ne pārāk zinoši pav vietējo reģionu, īpaši transporta lietām.
 
·Uzzinājām, kā nokļūt līdz pacēlējam, kas ved uz Eriči – pilsētu aptuveni 750 m augstumā virs Trapani. (Ja esat uz pāris dienām Trapani – ir vērts paņemt tūrisma informācijas centrā tūristu dienas kartes par 9 eiro gab. – tās nodrošina bezmaksas publisko transportu, pacēlāju uz Eriči un daudz dažādas atlaides muzejos, baznīcās un citur). Aizbraucām ar autobusu līdz pacēlējam, uzbraucām augšā. Ļoti iespaidīgs skats. Reti, kad tik augsts kalns atrodas tieši jūras krastā – tikai tad tiešām izjūti ko nozīmē šie 750m virs jūras līmeņa. Pati pilsēta: mazas romantiskas ieliņas, kas vijas kalnā augšā, daudz mazas klusas kafejnīciņas, baznīcas, svētvietas utt. Protams, skats visiespaidīgākais no pils apkārtes (skat. galerijās, linki beigās). No šejienes var redzēt arī mūsu nākamo gala mērķi – Faviņānas salu. Eričē arī apmeklējām konditoriju, kas tur atrodas kopš viduslaikiem, kad vietējās klosteru mūķenes gatavoja tur dažādas kūciņas. Te nogaršoju Sicīliešu Cassatu. Super salda, tādu var ēst tik vienu reizi :D
 
·Nobraucām atpakaļ uz Trapani, aizgājām līdz ostai un divas reizes izstāvējām vienu rindu pakaļ prāmja biļetēm. Pirmajā reizē gribējām pirkt biļetes uz aiznākamo reisu, bet mums pateica, ka tirdzniecībā ir tikai uz nākamo. No sākuma bijām domājuši braukt ar aiznākamo reizi, bet tad sapratām, ka gribas ātrāk nokļūt uz Faviņānu, tāpēc mēģinājām tikt uz reisu, kas atiet pēc 5 min. Tad nu nācās atkal stāvēt rindā un skriet uz prāmi. Bet laimīgi paspējām un jau pēc 30 minūtēm izkāpām Faviņānas ostā.
·Faviņāna – maza sala pie Sicīlijas austrumiem. Tā ir slavena ar savu tunča produkciju (vismaz agrāk bija) un kristālzilo ūdeni. Salu aptuveni uz pusēm pārdala kalnu grēda (aptuveni 300m augsta), kuras augstākajā galotnē ir saglabājies viduslaiku nocietinājums. Agrāk šajā salā darbojās Tunča konservu fabrika, taču pārāk lielās tunča nozvejas dēļ zivju skaits jūrā samazinājās, kas noveda pie fabrikas slēgšanas. Dzīve uz salas mūsdienās vairāk šķiet balstās uz tūristu apkalpošanu (kuru gan šeit nav daudz). Vispār dzīve šeit ir ļoti relaksēta, ja kādam vajag atpūtināt nervus – tā ir īstā vieta. :)  Vietējie nekur nesteidzas, dzīve rit pēc gadu desmitiem pieņemta laika grafika – no rīta pasēdēšana centālajā laukumā ar kafiju un brioche (kruasāns vai drīzāk radziņš), aplūkojot cilvēkus. Došanās uz ostu pakaļ zvejnieku nakts lomam, pusdienas un tad atpūta līdz sešiem/septiņiem. Tāda sajūta, ka cilvēki ne tikai nav dzirdējuši par kaut kādu krīzi eiro zonā, bet arī par to, ka Florio ģimene vairs nav pie stūres Sicīlijā (tirgotāju ģimene 19-20.gs, kas atnesa pārticību daudziem Sicīlijas reģioniem). Uzreiz atradām mūsu apartamentus – brīnišķīgu divstāvu māju ar pagalmu 5 minūšu gājienā no centra. 
 
Pa ceļam paķērām vīniņu, pesto un nosvinējām pirmā ceļojuma etapa beigšanos. Tagad varēja 3 dienas pavāļāties pludmalē un nekur neskriet.:D Vakarā aizgājā uz restorānu – pagaršojām vietējo tunci. :)  Mmmm…  
4.diena
·Šajā dienā plāns bija elementārs: no rīta dodamies sauļoties uz jūru, pēcpusdienā taisam tunci. Pajautājām viensīcā kā nokļūt līdz tuvākajai pludmalei. Mums pateica: sinistra, destra, sinistra, sinistra. Tātad pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa kreisi.  Google map jau it kā biju skatījies, šķita pietiekami tuvu. Kad bijām nogājuši kādas 40 minūtes pa lauku pašā karstumā, pie sevis lamājām Mariju, kura mums acīmredzot aizmirsa piebilst, ka pēc šiem 4 pagriezieniem vēl 4 km jāiet kājām. :D Ok, beigās nokļuvām pie jūras – tiešām kristālzils ūdens. Nedaudz pavēss, bet izpedlējāmies. Mēs ar Polundru nedaudz pasauļojāmies, bet tā kā neesmu pludmalē gulēšanas cinītājs, bet Polundras āda nav gatava uzreiz uzņemt tādu saules starojumu, tad devāmies ilgajā ceļā atpakaļ. Neretu famīlijas pārstāvji palika grillēties. Aptuveni pusceļā nostopējām pikapu. Polundrs apsēdās blakus šoferim, es kastē aizmugurē. Jautrs brauciens bija – kastē turēties nebija pie kā, tad nu es tur ripinājos kā biete, mēģinot kaut ko vēl arī nobildēt. :D
 
·Pēcpusdienā dabūjām tunci vietējā bodē, tur karājās pilna izmēra tuncis (gandrīz cilvēka garumā). Nopirkām 4 lielus tunča gabalus, kas mums pietika arī nākamajai dienai. Nekad nebiju uz oglēm grillējis tunci, bet sanāca ļoti labi – vismaz man garšoja, un kamēr šo rakstu mutē jau saskrējušas siekalas. :)  Vakarā arī uz divām dienām ar Polundru izīrējām divriteņus. Mazliet pabraukājām pa salu. Vakarā uz terases padzērām vīniņu un devāmies pie miera.
·Starp citu – par cik bija maijs, un mūsu ķermeņi nopietnu sauli šogad vēl nebija sastapuši, tad vakarā visi konstatējām, ka katram vairāk vai mazāk ir kādi saules apdegumi. :)  Tas ir par spīti tam, ka visi lietojām saules aizsargkrēmus. Saule bija stipra un ar to ceļotājiem jāuzmanās.
5.diena. 
·No rīta ar Polundru aizbraucām ar ričukiem līdz tuvākajai (JĀ, izrādās ir viena pludmale, kas ir 3x tuvāk nekā tā, uz kuru špagojām iepriekšējā dienā). Samaksājām gar savāk raskladuškāmzoņtiku un kaifojām.  Pēc tam aizgājām uz vietējo iestādījumu, kur dabūjām pusdienas. Protams, tuncis! :)  Ļoti labs – Rīgā tādu laikam nedabūt restorānos.  Arī pasta alla favignana bija ļoti laba.
 
·Šodien nogaršojām arī vēl divas must-do lietas: granita un pistāciju saldējumu. Granita faktiski ir sasaldēta augļu sula tādā kā putras konsistencē – tīri garšīgi. Neesmu pistāciju saldējuma cienītājs, bet pēc Polundras reakcijas saprotu, ka tas bija dievīgs. Šķiet Polundrs pēc šīs reizes ceļojumā vēl n-reizes ņēma pistāciju saldējumu. :D Nekad nebiju redzējis, ka pistāciju saldējumā ir īstu pistāciju gabali.
·Vakarā atkal grillēts tuncis uz oglēm – šoreiz vēl labāks kā iepriekšējā vakarā. Gastronomisks ieteikums – ja dabū svaigu tunci, tad to var gatavot uz grilla absolūti bez nekādām garšvielām. Sāļais vidusjūras ūdens nodrošina to, ka zivs ir pasālīta. :)  Var piešaut piparus, bet var arī iztikt – gaļa ir ļoti aromātiska un garšīga. Šodien beidzot pievērsāmies Sicīlijas sarkanvīniem. Baltvīni bija radījuši nelielu vilšanos (drīzāk ekspektāciju nepiepildīšanos), bet sarkanvīni…mmm… Nero d’Avola šķiet reizi vai divas biju garšojis, bet šeit tie garšoja lieliski.
 
·Šodien apdegumi jau bija mazāki – vismaz man. :D Laura bija apdedzinājusi kājas, šortos braucot ar motorolleri, bet Polundrs, aizmirstot uzsmērēt krēmu, - ausis. :D Neretu famīlija dienu pavadīja vizinoties ar motorolleriem, apskatot arī otru salas pusi – aiz kalnu grēdas.
6.diena.
·Šajā dienā mums priekšā stāvēja garākais ceļojuma pārbrauciens. 4 stundas autobusā Trapani – Agridžento. Bet jāsaka, 4 stundas palidoja garām nemanot – autobuss bija ļoti komfortabls, bet ainavas aiz loga interesantas. Nekad nebiju redzējis tik plašu olīkoku laukus. Stundas divas no vietas – olīvkoki, olīvkoki un vēlreiz olīvkoki. Pa retai reizei pavīdējā citroni, mandarīni un apelsīni. :)  Uz Agridžento (Agrigento) devāmies galvenokārt jau tā galvenā sightseeing dēļ – seno tempļu dēļ. Jau pirmajā vakarā, pēc viesnīcas atrašanās devāmies tur. Starp citu, viesnīca, pašā pilsētas centrā – ļoti kvalitatīva. Ļoti izpalīdzīgs staff, ļoti pārdomāts interjers, nekādu iebildumu vispār nebija. Varētu būt iebildumi tiem, kam svarīgs kārtīgs miegs – paskaļa kanalizācija, tomēr mēs gulējām kā nosisti, jo pārsvarā pa dienu sevi pilnībā izmocījām.
 
·Kā jau teicu, pēcpusdienā devāmies uz tempļu parku. Pēcpusdienu izvēlējāmies divu iemeslu pēc – tad saulrieta apspīdēti tempļi izskatās divkārt iespaidīgi (kas bija taisnība) un nav tik karsti (nav taisnība). Domājām, ka būs vēsāk, jo Agridžento ēnā un vējā bija pavēsi, bet izrādījās, ka tempļu parkā, kas atrodas faktiski tuksnesī ir ļoti, ļoti karsti. Pats tempļu parks? Skati ir iespaidīgi. Nevarētu teikt, ka kāds no mūsu kompānijas ir ļoti liels arheoloģijas, vēstures vai kultūras fans, bet acis pamielot varēja. Tur pat stāstīt man īsti nav ko – skat. bildes galerijā, linki beigās. :)
·Vakarā izvējēmies restorānu, kas ir tieši blakus mūsu viesnīcai. Es pierijos jūras velšu bufetē pa 6 eiro (astoņkājus gan atdevu Polundram) un apēdu picu. Šeit ļoti garšīgas picas bija. Vēl apmetām loku pa pilsētu, sadraudzējāmies ar vietēju sunīti, kurš ar mums kādas 30 minūtes pastaigājās, un devāmies uz guļu. Emocionāli ļoti gara diena sanāca – mošanās Faviņānā, pārbrauciens uz Trapani, tad garais brauciens uz Agridžento,  tempļu parks… Atceros,ka vakarā gultā nodomāju, cik daudz emociju un iespaidu ceļojumā, bet tas pat vēl nav pusē. :)
 
7.diena.
·Šajā dienā ar Polundru izdomājām braukt uz pludmali. Ceļvedī izlasījām, ka Agridžento pludmale ne ar ko neizceļas, tāpēc izdomājām braukt uz Agridžento piepilsētu Porto Empedocle, kas slavena ar savām baltajām klintīm (Scala dei Turchi). Atradām autobusu, kas turp ved, un 20 minūtēs jau bijām tur. Izgājām pludmalē – ļoti plata pludmale, daudz guļasvietu ar lietussardziņiem, bet neviena nav aizņemta… pludmale tukša… Nu ok, itāļi gan jāsaka uz pludmali ātrāk par 12tiem neiet – pagaida kaitīgāko sauli. :D
·Bet pati pludmale ļoti netīra, ūdens duļķains, peld medūzas (ne tādas kā LV, bet lielas, kā pa Discovery rādītās)… Brienam tālāk uz Rietumiem no Porto Empedocle, kur tālumā redzam klintis. Atnākam līdz klintīm, taču tās nebūt neizskatās iespaidīgas… vilšanās. Atrodam mierīgu maksas pludmalīti ar labu bāriņu klāt. Apguļamies un baudam jūru. Te ūdens izskatās ievērojami tīrāks. Polundrs aiziet izpeldēties – vietējās itālietes arī pielec kājās, aizskrien līdz jūrai līdz potītēm un iekliedzas un virza ļoti daiļrunīgus epitetus Polundra virzienā. Acīmredzami skauž, ka Polundrs mierīgi peldās tik „aukstā” ūdenī. A es guļu un domāju par Scala dei Turchi – nu nevar būt, ka tas ir viss, kam te jābūt… iegāju nopeldēties, lai atvēsināties… ūdens jūrā tik sāļš, ka nav īpasi jāpiepūlas, lai turētos virs ūdens… Lai sasildītos un arī ziņkārības mākts skrienu vēl tālāk uz rietumiem, kādu 1-1.5 km aiz tā tālā līkuma… :)  Un tur es beidzot ieraugu balto klinti. Un tā tiešām ir balta. Ja Anglijā slavenas ir Doveras baltās klintis, tad šī nav salīdzināma… Tāds baltums ir redzams tikai Persil reklāmās… Atskrienu atpakaļ līdz Polundram un nolemjam iet skatīties. Izrādās tajā var arī uzkāpt. Klints ir vēsa un tajā augšā pūš patīkams vējiņš. Pēdas un viss ar ko tu pieskaries klintij paliek balts. Minerāla konsistence līdzīga kaut kādam kaļķim vai otra asociācija bija, ka esi iegājis tikko nobalsinātā istabā.
 
·Uzkāpjam arī pretējā klintī, kur pēc 5 minūšu kāpiena pa trepēm ir klintī iebūvēta kafejnīca ar fantastisku skatu. Es pat vairs neatceros, ko ēdu – laikam pastu, kaut gan īsti ēst negribējās, bet Polundram es atļāvos pasūtīt vēl vienu must-dosaraksta ierakstu – Zuppa di Cozze. Biju domājis, ka tā ir zupa ar dažām mīdijām, bet izrādījās otrādi… :D Kalns ar mīdijām ar mazdrusku zupas/mērces. Šeit pagaršojām arī Sicīlijas dienvidiem raksturīgās kartupeļu kroketes. Ļoti maigas, vieglas un ne-eļļainas un nepārsālītas.
·Atpakaļ ceļš gan bija salīdzinoši jautrs. Plkst. 15.00, saule zenītā, bet mēs ar Polundru kā vienmēr kāpelējam pa kalniem mēģinot atrast ceļu atpakaļ uz Agridžento. Neizplūdīšu garos skaidrojumos, bet izglāba kravas mašīnas vadītājs, kurš mūs aizveda līdz Porto Empedocle (bijām aizgājuši kādus 5-7 km), kur dabūjām autobusu uz Agridžento.
·Vakarpusē pakāpelējām pa Agridžento, par cik pilsēta ir izveidojusies kalnā. Vakarā iztikām bez eksperimentiem – gājām uz to pašu „Trattoria Manhattan”, kur bijām iepriekšējā vakarā. Starp citu nosaukums interesants, bet pieņemu tas lielās Itāļu diasporas ietekmē NY. Pie miera devāmies relatīvi agri, jo nākamajā rītā bija agri jādodas tālāk.
8.diena.
·Plānojot ceļojumu bija vēlme vismaz uz vienu, divām dienām nokļūt Sicīlijas vidienē – izjust kā atšķiras Sicīlijas vidus no piejūras. Kā izvēle krita Kaltadžirone (Caltagirone) – pilsēta Sicīlijas dienvidaustrumu daļā. Par cik tiešā autobusa no Agridžento uz Kaltadžironi nav, tad nācās celties ļoti agri, lai paspētu uztaisīt braucienu caur pilsētu Džela (Gela).
 
·Pēc aptuveni pusotras stundas brauciena bijām Dželā – pilsēta, kas Sicīlijā pazīstama kā mafijas centrs. Pilsēta pati par sevi ir interesanta ar to, ka tā ne ar ko nav interesanta. Iebraucot tajā bija sajūta, ka esmu atgriezies Maskačkā vai…hmmm… nē, vairāk atgādija Ēģiptes ziemeļus, vai kaut ko tādu (starp citu – līdz Āfrikas ziemeļiem – 300 km). Pilnīgā netīrība, viss nolaists, dzīvojamo māju perimetri novilkti ar dzeloņdrātīm… autoostā visi soli nolauzti, vietējā parkā bomžu dzīvesvietas… 3 stundas sēdējām gadušņikā pretī autoostai. :D Pāris reizes garām nonāca krimināli purni, nopētīja bālo Polundru, mēģināja iesākt sarunas. Mēs ar Neretu jau pie sevis domājām, cik un ko mēs varam izslēgt, un cik nē… :D Ap mums spietoja taksists, kurš visu laiku teica, ka mūsu autobuss jau aizbrauca (pamazām sāku ticēt viņam, kad mūsu autobuss kavēja par 15 min.), lai tikai mēs pērkam viņa pakalpojumus. Bet galu galā beidzot sagaidījām mūsu autobusu uz Kaltadžironi.
·Pēc stundas nonācām Kaltadžironē. Stundu pamaldījāmies, lai nokļūt līdz viesnīcai (pilsēta sadalīta divās daļās – jaunā pilsēta apakšā, vecpilsēta – kalnā). Pie mūsu apartamentiem mūs neviens negaidīja, uzzvanījām un pēc 15 minūtēm bija klāt dāmīte, kura mums izdalīja atslēgas un savāca naudu. Šis ceļojumā bija lielākais ieberziens attiecībā uz viesnīcām. Tā bija pirmā un pēdējā reizē, kad paņemu viesnīcu, kurai Booking.com, nav novērtējuma, jo tā ir pārāk jauna. Īsumā: numuriņš, tajā skaitā gultasveļa, nežēlīgi smird pēc cigaretēm, vanasistabā trekns prusaks, vannasistaba dalīta ar vēl vienu numuriņu, kurš ir brīvs, bet nav aizslēgts no ārpuses – tātad pie mums var ienākt pa taisno no āras. :D Un vēl naktī mums „paveicās” blakus numuriņā ievācās divi 50 gadīgi veči, kuri līdz diviem naktī dzēra, rēca no smiekliem par kaut kādām multenēm (šķiet Šreku). Dzirdamība bija tik laba, ka varēju mācīties itāļu valodu. :D Es jau protams nebūtu, es, ja nākamajā rītā neatriebtos – 7os no rīta, mans tv uz pilnu klapi atskaņoja tvshop reklāmas :D :D
 
·Ok, vairāk par lietu – Kaladžirone ir slavena ar savu keramiku – uz visu pilsētu esot ap 120 keramikas veikalu. Katrā no tiem redzams, kā meistars pats apzīmē dažādas keramiskās sagataves. Var teikt, ka pateicoties Kalatadžironei pirmoreizi paskatījos uz keramiku savādākām acīm – man patika.
· Šajā dienā pirmo reizi rokas stiepiena attālumā bija mandarīnkoki. Pēcpusdienā pēc iečekošanās viesnīcā, pasēdējām konditorijā, nobaudījām vietējos gardumus ar kafiju. Un tad devāmies aplūkot Kaltadžirones vienīgo slaveno apskates objektu – ar keramiku dekorētās kāpnes. Tie ir 142 pakāpieni, kas dekorēti ar dažāda raksta keramikas flīzēm – iespaidīgs skats, bet vēl iespaidīgāks tas ir jūnija beigās, kad festivāla ietvaros šīs kāpnes tiek dekorētas ar tūkstošiem sveču. Ar Polundru aizgājām arī uz vietējo parku, apskatījām vietējo faunu un paelpojām gaisu. Vakarpusē apmeklējām vietējo restorānu, kur nu jau atkal izbaudījām fantastiskas vietējās picas un galda sarkanvīnu. :)
9.diena.
·Šajā dienā veicām pārbraucienu uz Sirakūzām (caur Katāniju). Pa ceļam pamazām mainījās ainavas. Olīvkoki palika aizmugurē, bet tagad kur vien acuskatiens redzēja pletās citrusaugu plantācijas – citroni, mandarīni, apelsīni. :)  Pirmo reizi pie Katānijas ieraudzījām arī Etnu – liekājo Eiropas aktīvo vulkānu. Iespaidīgi ir tas, ka tam riņķī īsti nav citu kalnu. Vienkārši līdzenums un pēkšņi – vulkāns. Pēc 3 stundu brauciena sasniedzām Sirakūzas. Ieradāmies viesnīcā, kas kvalitatīvā izteiksmē laikam bija labākā šajā braucienā.
 
Īpaši iespaidīga bija ēdamzāle, pie tam arī brokastīs beidzot bija padomāts arī par normāliem brokastu ēdājiem. :)
·Sirakūzās ir divas lietas, ko vērts apmeklēt – Ortidžija (Ortygia) un Teatro Greco je grieķu amfiteātris. Pirmajā dienā devāmies uz Ortidžiju – tā ir ar tiltiem atdalīta sala. Aptuveni vecrīgas lieluma teritorija ar šaurām ieliņām, kafejnīcām un brīnišķīgiem skatiem uz Jūru. Šeit mēs sajutāmies, ka esam atpakaļ tūristu zonā – vācieši, krievi un citas tautības riņķī. Pilns ar touritst-traps, kurā vienā arī paši tikām, bet ēst gribējās. :)  Ortidžiā nav vērts izdalīt kādu vienu apskates objektu – tur vienkārši ir jāklīst pa mazajām ieliņām un jāizbauda.
·Vakarā sapirkāmies vīnu, Sicīlijas šķiņķus, desas, sierus, olīves un pasēdējām uz terases viesnīcā. Kad pārāk skaļi uzvedāmies, tēlojām vāciešus, lai apkārtējie domā, ka tie ir Friči. :)  Starp citu – visa ceļojuma gaidā sakārāmies ar jautājumu: „Tedesca?” – kas ir itāļu apzīmējums vāciešiem… mēs, it īpaši laikam Polundrs, esam ļoti līdzīgi Vāciešiem Itāļu izpratnē. Es savukārt pēc 10 dienu neskūšanās jau biju vietējais, itāļiem skaidroju kā nokļūt no punkta a uz punktu b un kuru autobusu izvēlēties. Vienvārdsakot, kā vienmēr – atliek atlaist bārdu, un esmu vietējais. :D
10.diena. 
·Šajā dienā Neretu famīlija aizbrauca uz pludmali ārpus pilsētas, bet mēs devāmies vēl pastaigāt pa Ortidžiju. Šī bija relaxdiena – pamazām sakrājās nogurums no ceļošanas, bet priekšā vēl bija Taormina un Castelmola, kas manā plānā bija kā ķirsītis uz kūciņas. :)  Pasēdējām Arhimēda laukumā un vietējā konditorijā izgaršojām nākamo gastronomiskā saraksta ierakstu – mandeļu cepumus/kūciņas. Ļoti interesanta konsistence – gandrīz kā marcipāns (kas arī ir mandeles), bet ne tik ļoti izmīcīts. Noteikti gards, kad iegādāšos krāsni, noteikti uztaisīšu un pacienāšu interesantus. :)
 
·Vakarpusē ar Polundru devāmies uz Teatro Greco – iekšā gan negājām, negribējās maksāt ieejas maksu (šķiet 8-10 eiro par personu bija), jo, kā jau teicu, neesam lieli vēsturiskā cienītāji. Pie tam apgājām riņķī arheoloģijas parkam, kur amfiteātris atrodas, un apskatījām to no dažādiem rakursiem. Bija mērena vilšanās, jo faktiski amfiteātris jau ir atjaunots un uztaisīts ar betona sēdvietām, tik kaut kur pa malām saglabājušās vēsturiskās drupas. Tad jau blakus parkam paši atradām kādu pakāpienu vēsuriskās paliekas, kur ielejas apakšā saules apspīdēts stāvēja mans sapnis – mandarīnkoks. Mēs jau nebūtu mēs, ja nekāptu pāri nožogojumam un nedotos pakaļ mandarīniem. Tas nekas, ka nav sezona, bet vismaz apskatīt un noraut kādu augli. Tik ceļojuma 10. dienā mums tas beidzot izdevās. :)  Tālāk pa ceļam liecoties pāri žogiem man izdevās tik arī pie citrona (kurš, man tagad sēžot mājās un slimojot pēc ceļojuma, ļoti palīdz :) . Tas bija viens no ceļojuma highlightiem – noraut citrusaugu no koka, it kā tas būtu ābols LV. :)
·Vakarā ar Polundru devāmies uz restorānu. Polundrs pasūtīja zivi, bet es beidzot tiku pie vēl vienas gastronomiskā panākuma – Kuskusa. Proti, Sicīlijas dienvidu daļā Kuskuss ir ļoti populārs, par cik šajā Sicīlijas daļā ir daudz ieceļotāju no Arābu valstīm un Ziemeļāfrikas.  Mans kuskusa šķīvis ar dārzeņiem un zivi bija daudz lielāks nekā biju iedomājies – visu nespēju apēst, bet bija ļoti, loti gards.
 
11.diena.
·Šajā dienā beidzot braucām ar vilcienu. Mans ilgi gaidītais ceļojums uz Kastelmolu (Castelmola) beidzot bija klāt. Taormina ir Sicīlijas tūrisma meka – LV Jūrmala, LT Palanga, FR Rivjēra, Sicīlijā – Taormina. Pilsēta ar fantastisku skatu uz Etnu, pašā Jonijas jūras krastā. Nu gandrīz pašā… Vilciens pietur blakus Giardini-Naxos, kas ir pludmales piepilsēta. Taorima atrodas 15 minūšu braucienā…uz augšu pa sepentīniem. Bet… es negribēju dzīvot tūristu pilnajā Taorminā un jau atvaļinājuma beigās piesātināties ir cilvēku pūļu radīto stresu. Tāpēc, vēl 15 minūtes…uz augšu :)  ir Kastelmola. Mazs ciemats pašā kalna galā (529m vjl.) ar vienkārši elpu aizraujošu skatu uz Taorminu, jūru, un protams Etnu. Uz Castelmolu var tikt augšā ar autobusu aptuveni 5-6 reizes dienā vai ar taksi (15 eiro par braucienu). Mūsu viesnīca bija vienkārši fantastiskā vietā – faktiski iebūvēta klintī, no kuras paveras skats uz Jonijas jūru un Taorminu. Pie balkona Polundrs pirmajā reizē nāca kā Mr. Bīns peldbaseinā pie lēkšanas tramplīna. :D  
 
·Pirmajā vakarā vienkārši sēdējām uz balkona, malkojām vīnu, ēdām pesto, augļus un baudījām skatu. Saulrieta laikā uzkāpām pašā Kastelmolas augstākajā vietā un baudījām saulrietu ar Etnu fonā, kura mēreni kūpēja. :)  Brīnišķīgi skati – foto galerijā (linki beigās).  Vakariņas ieturējām vietējā restorānā, kur es kārtējo reizi pamielojos ar tunci – šoreiz salātu formā. Vakarā ar Polundru apmeklējām arī vietējo slavenību – bāru 4 stāvos (Bar Turrisi), kas slavens ar …hmm… interjeru, kas veltīts…hmm…vīrieša lepnumam. :)  Interesanta vieta. Ejot prom, bārmenis apjautājās no kurienes esam, teicām, ka no Latvijas, un viņš pat zināja, ka galvaspilsēta ir Rīga. Viņš mūs pacienāja arī ar Castelmolas galveno produktu – mandeļu aromatizēto vīnu. Garšīgs – ja aptuveni spējat iedomāties kokteiļķirsīšu smaržu, tad smaržo un ar garšo līdzīgi :D Kā aperatīvs ļoti labs. :)
 
12.diena.
·Šajā dienā ar Polundru devāmies uz Giardini-Naxos – pavāļāties pludmalē. Patīkams emocijas gan nepalika, ļoti daudz cilvēku, uzmācīgu tirgotāju utt. Pēc pāris stundām jau uzbraucām atpkaļ uz Taorminu, kur paēdām pusdienas vietējā restorānā, kas ne ar ko neizcēlās uz pārējiem ceļojuma restorāniem, vienīgi varbūt ar skatu uz lagūnu, kurā atradās skaista jahta. Pēcāk sagaidījām jauniešus, kas bija apmeklējuši citu pludmali un kopā ar taksi devāmies augšup.
·Pirms vakariņām pasēdējām uz balkona, pabaudījām skatu, pesto, meloni un vīnu. :)  Tikai šajā vakarā man aizgāja, ka lielā sala uz austrumiem no mūsu balkona nav viss sala, bet Itālija! Jeb tās sauszemes daļa. Mēs taču sēdējām virs Messinas šauruma, kas atdala Sicīliju no Eiropas sauszemes daļas. :)  Vakariņas ieturējām tajā pašā restorānā, kur iepriekšējā vakarā.
 
 
13.diena. 
·Pēdējā ceļojuma diena. Neretu famīlija aizdevās ekskursijā uz Etnu. Cik saprotu no viņu stāstiem – bija interesanti. Dažādi daudzkrāsaini ieži, kāpelēšana utt. Mēs gan ar Polundru palikām Kastelmolā, gribējās izbaudīt mieru un klusumu pēdējā pilvērtīgajā atvaļinājuma dienā. Brokastīs aizgājām uz senāko Kastelmolas iestādījumu – San Giorgio. Apēdām pa kruasānam, izdzērām super spēcīgu kafiju, un pa vinami Vino di Mandorla, ko šeit brūvē jau no 16.gs. Tad klīdām pa Kastelmolas ielām, izbaudījām skatus viscaurriņķī, rezervējām vietu pie baseina, bet savilkās mākoņi. :)  Bet tas nekas, dzērām vīnu, sagaidījām abus Etnas iekarotājus un vakarā devāmies svinēt manu nākamajā dienā esošo vārda dienu. Aizgajām uz citu Kastelmolas restorānu ar skatu uz Katāniju. Te nu es pagaršoju pēdējo savu gastronomiskā saraksta ierakstu – Involtini di carne… gaļas veltnīši, kam pa vidu prošuto šķiņķis un siers. Interesanti, es biju domājis, ka ir otrādi – šķiņķis un siers ārpusē, bet izrādās, ka tā. Man garšoja. Te gan nedaudz pārsalām – diezgan pavēss vējš pūta. Vēl iegriezāmies Bar Turrisi – iedzēru uz atvadām no Sicīlijas glāzi Vino di Mandorla. Pēdējā naktī 5os no rīta guļot gultā pāris reizes nogrīļojos. Tajās dienās Itāliju kratīja zemestrīces. Atbraucot uz Rīgu paskatījos, arī Sicīlijā šajās dienās ir reģistrētas vairāks 3 baļļu zemestrīces, bet 5.1 balles ir bijušas jūrā starp Sicīlijas austrumu piekrasti un Grieķiju. Nezinu, vai tā bija zemestrīce ko jutu vai vīns galvā, bet sajūta bija dīvaina. :)
 
14.diena.
Te nu sākās mūsu atpakaļceļš, par kuru man bija mērenas bažas. Un diemžēl vai varbūt arī labi ka tā, tās matearilizējās. Izlēmām, ka uz Katānijas lidostu brauksim ar taksi – vairs nebija spēka ar n transportiem kratīties uz lidostu. 80 eiro uz četriem arī vairs neskanēja tik briesmīgi, braucot ar sabiedrisko tāpat būtu 45 eiro, pie tam būtu jāceļas pirms sešiem. Un beigās izrādījās, labi vien bija, ka braucām ar taksi – uz autobāņa pāris avāriju dēļ nostāvējām kādu stundu sastrēgumos. Taču uz lidostu paspējām salīdzinoši komfortablā laikā. Un ta sākās. “Wind Jet”, kas ir Katānijas aviokompānija nekautrējās par vairāk kā stundu aizkavēt izlidošanu. Pat iekāpšanas kartē jau ierakstot stundu vēlāku laiku nekā mums rakstīts uz biļetēm. Spriežot pēc apkārtēro reakcijas +/- 1 stunda šādā gadījumā ir ok. Un te nu mūs parāva mērens stress, jo lidojumi mums bija saplānoti pārāk tuvu – Romas lidojums tik 1s un 50m attālumā no teorētiskā piezemēšanās laika. Nekādas apdrošināšanas un komepensācijas mehānismi šajā gadījumā nedarbojas. Kad beidzot tikām lidmāšīnā bija 12.00, bet 13.05 Romas lidostā sākās iekāpšana Rīgas reisā! :D Piezemējāmies Romā 13:08… ar autobusu līdz terminālim tikām 13:15…. un skrējām!!! Skaļi, haotiski, ātri un SKAĻI! Ar visām smagajām somām! Un neviens nezina kur skriet, jo izsēdināja mūs pilnīgi citā terminālā, nekā bija plānots pirms tam (šādu situāciju jau biju paredzējis, tāpēc turpceļā izpētīju lidostu). Skrienam pa garu koridoru un es meklēju uzrakstus ar C terminālu, bet tādu nav… un es pie sevis domāju un mēģinu atcerēties Romas lidostas karti, un saprotu, ka mēs skrienam nepareizajā virzienā, vismaz man tā šķiet – cik nu man kartografiskā atmiņa nostrādā.  Pieskrienu pie AirItalia standa un man pasaka, ka pretējā virzienā… pie tam, esam citā terminālā un mums ir vēlreiz jāiziet visa drošības kontrole… Tajā brīdī man uz sekundi nolaidās rokas… Bet jāskrien un jāmēģina. Tie trīs jau bija 200 m priekšā man nepeizajā virzienā… es nokliedzos cik bija spēka (apkārtējie sastinga, laikam domāja ka spridzinātājs-pašnāvnieks)… :D laikam Laura sadzirdēja… es māju, ka jāskrien pretējā virzienā…  Ok, skrienam tālāk… pirms metāla detektora ir tādi mazi vārtiņi ar stikla durvīm (kā metro)… Nerets tos nepamanīja un skrēja cauri… :D Nerets gar zemi, bikses saplēstas, vārtiņie turētāj-stabi izlauzti no vietas… ok, skrienam tālāk… pie metāla detektora mūs cilvēki, paldies viņiem, palaiž pa priekšu (acīmredzot stils kā mēs ieradāmies radīja furoru)… man 3x liek iziet caur metāla detektoram. Tad skrienot caur kosmētikas veikalam (jo tā taisnāk) noskan visa iespējamā signalizācija un es piedevām šķiet kaut ko aizķeru ar savu lielo somu. Bet tas nekas, tik jāskrien… Un tad es ieraugu mūsu geitu – MĒS PASPĒJĀM. 13:28 Neticami! Mēs 13 minūtēs izskrējām cauri visai Romas lidostai, izgājām drošības pārbaudes un paspējām uz lidojumu… To mēs laikam vēl ilgi atcerēsimies, vai ne ceļabiedri? :)  Tālāk ceļojums jau bija mierīgs un pēc nepilnām 4 stundām jau slēdzu vaļā dzīvokļa durvis, lai skatītos, kas noticis ar mūsu istabas augiem. :)
Emocijām un jaunām zināšanām bagāts ceļojums! Varbūt fiziski mazliet nogurdinošs, bet garīgi un emocionāli ļoti atbrīvojošs! Paldies maniem ceļabiedriem, kas šo braucienu padarīja tik jautru kāds tas bija! :)
Nu re, nesanāca tik īsi kā biju domājis, bet vismaz uzrakstīju. Uzreiz saku – nepiesienieties pie valodas! Es 350 dienas gadā rakstu tekstus domājot par ortogrāfiju, interpunkciju un stilistiku. Gribu vismaz savu atvaļinājuma aprakstu uzrakstīt savā valodā! :D
Ceļojuma izmaksas:
·Lidojums+viesnīcas: 587 eiro par personu
·Viesnīcas var droši atrast lētākas, mums vidējā cena sanāca 25 eiro par personu, par nakti (ņemiet vērā gan, ka lielākoties pusgadu iepriekš rezervētas). Pie tam man bija princips, ka booking.com ņemu viesnīcas ar vismaz 8.0 reitingu (pāris reizes gan nācās atkāpties no principa), un lai atsauksmēs nedominētu, ka pārāk skaļš, vai netīrs. Pārsvarā visās atsauksmēs dominēs, ka brokastis ir vājas un trubas skaļas – bet tā ir vietējā kultūra un no tā vienkārši nevar izvairīties. Ja brauc uz Sicīliju iepazīt kultūru budget tripā, un nepaliec Hiltonā, tad tā ir ceļojuma sastāvdaļa. :)
·Visi sabiedriskā transporta posmi (starppilsētu autobuss, dzelzceļš) mums maksāja ap 4-7 eiro par braucienu
·Ēšana: atkarīgs no paša izvēles. Veikalos cenas par 20-30% dārgākas, kā LV. Restorānos – kā kur. Ne-tūristu vietās paēst par 8-10 eiro var mierīgi, bieži pa 12-18 eiro var dabūt 3 ēdienu komplektus, kas gan vienam cilvēkam ir grūti apēdami, tāpēc var ņemt uz diviem. Vakariņas kvalitatīvā lētā vai vidējā gala restorānā  no personas mums parasti sanāca ap 12-15 eiro (ieskaitot ūdeni un vīnu) par personu.
·Par apģērbu, sadzīves lietu veikaliem īsti nemācēšu teikt – gandrīz neko nepirku un pat negāju iekšā (rokas bagāžas ierobežojumi neļāva pat skatīties riņķī).
Ieteikumi:
·Sicīlijas transporta shēma ir salīdzinoši sarežģīta. Sicīlija ir sadalīta kādos 8-9 apgabalos, kurā katrā ir sava autubusu kompānija. Tāpēc internetā meklēt biļetes ir ļoti apgrūtinoši. Dzelzceļa tīkls ir ļoti sadrumstalots un derīgs tikai atsevišķos konkrētos maršrutos. Piemēram, mūsu ceļojumā tikai vienā posmā no sešiem devām priekšroku dzelzceļam.
·Nerēķinieties ar darba laikiem – tādu nav. Arī sab. transporta kustības laiki ir visai aptuveni. PAT LIDMAŠĪNU!
·Ja taisaties doties uz Faviņānu – viesnīca jārezervē ļoti, ļoti laicīgi. Es rezervēju gandrīz pusgadu pirms mēs tur reāli ieradāmies. Viesnīcu piedāvājums uz salas ir ierobežots, tāpēc, piemēram,  šobrīd (jūnija vidū) šim gadam viesnīcu dabūt pa normālām naudiņām ir gandrīz neiespējami.
·Ja īrējat automobili, tad tikai ar PILNU APDROŠINĀŠANU. Ja ir iekļauts jebkāds pašrisks, tad ir ļoti liela iespēja, ka šo pašrisku Jūs arī samaksāsiet. Lielajās pilsētās brauc kā traki, parkojas kā grib un kā sanāk. Starp citu – automobilis ievērojami sadārdzina ceļojumu, jo stāvvietu maz un dārgas, vairāki galvenie autoceļi – maksas.
·Jebkurā restorānā var salīdzinoši lēti paēst paņemot picu (5-11 eiro). Visas picas ceļojumā bija brīnišķīgas un neviena no Rīgas picērijām neko līdzīgu nespēj pat piedāvāt (varbūt vienīgi Del Popolo). Ja vēlaties īpaši autentisku pasākumu, skat. pēc īstas malkas krāsns. Priecē, ka picas tiek taisītas ar īstu tomātu palīdzību nevis tomātu mērcēm, pastām vai kečupiem, kā tas pierasts LV.
·Iemācieties vismaz galvenās frāzes Itāļu valodā – noderēs! :)
·Jebkurš ēdiens, kas Latvijā asociējas ar kaut ko eļļainu šeit garšo pilnīgi savādāk – tiek izmantota vietējos olīvlaukos iegūtās olīves un no tām iegūtā augstākās kvalitātes ollīveļa. Viss ēdiens ir netrekns, sulīgs un ollīveļa ir tāda, kādu LV vēl nav gadījies garšot.
Bilžu galerijas:
Palermo: 
Trapani un Eriče:
Faviņāna:
Agridžento:
Kaltadžirone:
Sirakūzas:
Kastelmola: