Pāriet uz galveno saturu

Mājokļu tirgus: brienam nekurienē?

Pagājušajā nedēļā pavadīju aizraujošas stundas "Lanīda" organizētajā konferencē par to, "Kā attīstīsies nekustamā īpašuma tirgus Latvijā?". Konference tiešām aizraujoša - reti, kad apgrozos nekustamā īpašuma nozares aprindās, tādēļ lielākā daļa prezentāciju šķita interesantas - par brīnumu pat juristu un ierēdņu prezentācijas lika padomāt par jaunām šķautnēm šajā jomā.
Ar birojiem it kā viss ir skaidrs, pieprasījums pakāpeniski kāpj - aptuveni ekonomiskās izaugsmes tempos. A klases biroju trūkst, B klases "augstais gals" arī aizņemts. Pamazām būvējas jaunas platības. Nekādi "bumi" priekšā nav un tirgus turpinās lēzeni attīstīties.
Par mājokļu tirgu gan ir interesantāk:
 
· Ir milzīgs neapdzīvoto mājokļu fonds, kas galvenokārt pieder banku meitas uzņēmumiem (Ektornet, Pillar utt.).
· Bankas pietur šos mājokļus, jo a) Nav īsti absorbcijas spējas - mājsaimniecības nav gatavas maksāt piedāvāto cenu + ja grūdīs tirgū pārāk daudz īpašumus, tad cenas vispār nograus. b) Bankas lielu daļu no šiem īpašumiem tāpat jau no savām bilancēm ir norakstījušas kā zaudējumus - t.i. steigties nav kur.
· Banku kredītportfelis joprojām ir vājākais Baltijas valstīs - neizskatās, ka tuvākajā laikā tās būtu gatavas aktīvi mesties hipotekārajā kreditēšanā.
· No otras puses - reālais mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums aug lēni.
· Mājokļu tirgus attīstītās par 80-90% tikai no nerezidentu darījumiem.
 
Iedzīvotāji uzlabojoties ekonomiskajiem apstākļiem meklē mājokli, bet maksātspēja vēl ir relatīvi zema. Attīstītāji jaunus projektus neattīsta, jo tos jebkurā momentā piežmiegs banku meitas ar cenām, kas būs zem attīstītāju pašizmaksas, jo banku meitas to var atļauties (bilancēs jau norakstīti zaudējumi). Rezultātā ir situācija, kad ir pieprasījums par vienu cenu, piedāvājums par augstāku cenu + tie, kas varētu palielināt piedāvājumu un nolaist cenas, nelien tirgū, jo viņus nogremdēs. :)
Tāda deadlock pozīcija, kad tirgus dalībnieki gaida uz otras puses reakciju, bet nekas nenotiek. Kas to var atrisināt? Laikam tikai laiks. Rīgā un Pierīgā ir n-tie m2 ar pabeigtām, bet neapdzīvotām, daļēji pabeigtām vai iesāktām privātmājām un dzīvokļu mājām. Tās stāv jau no 2008.-2009.gada. Bankas tās nespēj realizēt, iedzīvotāji nespēj nopirkt. Un te nu nāk palīgā laiks - vēl daži gadi - un iedzīvotāji ne tikai nespēs tās nopirkt, bet arī negribēs. Kurš gribēs maksāt par māju, kas 7-8 gadus ir nostāvējusi bez apkures mūsu klimatiskajos apstākļos? Neviens... bankas mierīgu sirdi norakstīs īpašumus un nek. īp. tirgus turpinās dzīvot. Līdzīga situācija šobrīd ir Īrijā. Jau šobrīd valdība ir izdalījusi līdzekļus spoku pilsētiņu nojaukšanai. Domāju LV valdībai ir jārēķinās ar šo problēmu un jau šobrīd jāstrādā divos virzienos:
1) Jāatrod instrumenti, kā steidzami aktivizēt tirgu - noslēgt šo pircēja sagaidāmās un pārdevēja piedāvātās cenas starpību. Par instrumentiem grūti spriest - kaut kāda veida subsīdijai ir jābūt. Šāds risinājums gan būs derīgs vien tuvākajos gados. Neesmu eksperts šajā jautajumā, bet cik saprotu, tad "plaisa" mājsaimniecību ekspektācijās un piedāvājuma cenā ir aptuveni 200 Eiro par m2. Vai arī otra problēma - mājsaimniecības atgriezušās pie normālas, stabilas naudasplūsmas, bet nav nepieciešamo līdzekļu 20-30% vai pat vairāk % sakasīšanai pirmajai iemaksai.
2) Jau šobrīd ir jādomā par absolūti neperspektīvo māju nojaukšanas programmu - jau šobrīd ir mājokļi, kuru pabeigšana/attīstīšanas izmaksas ir līdzvērtīgas jaunu māju būvniecībai.
 
Savā ziņā paradoksāla situācija. Šobrīd ir liels neizmantots dzīvojamais fonds. Gatavs vai pusgatavs. Par salīdzinoši nelielām investīcijām ir iespējams panākt to, ka tas tiek izmantots nevis atstāts sagrūšanai kā tas ir šobrīd. To varētu risināt publsikais finansējums, bet fiskālā telpa budžetā protams ir ierobežota. Tādēļ brīnos, ka šā brīža situāciju nav "uzķēruši" kreditētāji, kas nav apdedzinājušies iepriekšējā buma laikā. Kā arī joprojām brīnos, ka pašas bankas pat pie savu meitu īpašumu iztirgošanas turpina pielietot agresīvu izmaksu politiku (no klientiem piedzen augstas darījumu slēgšanas komisijas, resursu piesaistes komisijas utt.). Tas liek domāt, ka komercbankas tā pa īstam nemaz nav ieinteresētas šā tirgus atdzīvināšanā. Saki - varbūt tiešām ir vērts pagaidīt 2-3 gadus, kad liekais dzīvojamais fonds apmirs un varēs sākt kreditēt jaunos projektus?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai