Izlasīju šo: http://www.delfi.lv/news/national/politics/pirmo-reizi-latvijas-vesture-muzinieks-ludzis-apzelosanu.d?id=43256113
Un tagad pats domāju - ko būtu pareizāk darīt ar šādiem kadriem?
No vienas puses bail šādus laist laukā sabiedrībā... nogalinājis divus pudeles brāļus, nosēdējis 20 gadus cietumā (kas nav nekāda personisko attīstību veicinošā vide) un tagad grib ārā. Kāda cerība, ka cilvēks, kurš faktiski pēdējo reizi ārā ir bijis gandrīz vai vēl Padomju Savienībā pēkšņi ātri adaptēsies "veiksmes stāsta" ekonomikai, atradīs darbu, mitekli utt.? Tuva nullei... Probācijas dienests? Neticu.
No otras puses, katrs cietumnieks no valsts budžeta paņem ap 10 Ls diennaktī. Katrs. Mazliet tracinoši, ka nogalinot divus cilvēkus tiek nopelnīta "pilna pansija" ar 3x ēdināšanu, bet nekas nav jādara (ok, pārspīlēju - protams dzīve cietumā nav nekāda saldā dzīve). Bet, kāpēc citās valstīs cietumnieki tiek nodarbināti akmeņlauztuvēs, ogļu ieguvē, ceļu remontos, mežizstrādē - bet LV kārtīgi paēd, uzder aliņu un kaifo? Un tad vēl iznākot laukā domā, cik labi tomēr bija cietumā. Sistēmai ir jābūt tādai, ka cietumnieks, iznākot laukā no cietuma, nav ne mazākā mērā ieinteresēts tur atgriezties...
Turklāt vēl ir jautājums vai prezidents, kuram ikdienas grafiks tāpat ir noslogots, ir tā persona, kas var objektīvi pieņemt lēmumu par to vai ieslodzītais ir apžēlojams vai nē? Diez vai. Ok, saprotu, ka balstoties uz iepriekš izstrādātu rekomendāciju tas tiek darīts, bet jebkurā gadījumā gala lēmums prezidentam.
Manuprāt, vērtīgi būtu, ka uz mūžu notiesātajam cietumniekam vispirms tiktu dota iespēja strādāt kādā definētā pārejas periodā, bet paliekot ieslodzījumā (varbūt kombinējot ar vieglāka režīma cietumu). Un prezidents varētu vērtēt šī cietumnieka izredzes atgriezties sabiedrībā balstoties jau uz novērtējumu par cietumnieka darba ētiku, nevis to, ka "ēdis kārtīgi, nav cēlis nekārtības".
Un tagad pats domāju - ko būtu pareizāk darīt ar šādiem kadriem?
No vienas puses bail šādus laist laukā sabiedrībā... nogalinājis divus pudeles brāļus, nosēdējis 20 gadus cietumā (kas nav nekāda personisko attīstību veicinošā vide) un tagad grib ārā. Kāda cerība, ka cilvēks, kurš faktiski pēdējo reizi ārā ir bijis gandrīz vai vēl Padomju Savienībā pēkšņi ātri adaptēsies "veiksmes stāsta" ekonomikai, atradīs darbu, mitekli utt.? Tuva nullei... Probācijas dienests? Neticu.
No otras puses, katrs cietumnieks no valsts budžeta paņem ap 10 Ls diennaktī. Katrs. Mazliet tracinoši, ka nogalinot divus cilvēkus tiek nopelnīta "pilna pansija" ar 3x ēdināšanu, bet nekas nav jādara (ok, pārspīlēju - protams dzīve cietumā nav nekāda saldā dzīve). Bet, kāpēc citās valstīs cietumnieki tiek nodarbināti akmeņlauztuvēs, ogļu ieguvē, ceļu remontos, mežizstrādē - bet LV kārtīgi paēd, uzder aliņu un kaifo? Un tad vēl iznākot laukā domā, cik labi tomēr bija cietumā. Sistēmai ir jābūt tādai, ka cietumnieks, iznākot laukā no cietuma, nav ne mazākā mērā ieinteresēts tur atgriezties...
Turklāt vēl ir jautājums vai prezidents, kuram ikdienas grafiks tāpat ir noslogots, ir tā persona, kas var objektīvi pieņemt lēmumu par to vai ieslodzītais ir apžēlojams vai nē? Diez vai. Ok, saprotu, ka balstoties uz iepriekš izstrādātu rekomendāciju tas tiek darīts, bet jebkurā gadījumā gala lēmums prezidentam.
Manuprāt, vērtīgi būtu, ka uz mūžu notiesātajam cietumniekam vispirms tiktu dota iespēja strādāt kādā definētā pārejas periodā, bet paliekot ieslodzījumā (varbūt kombinējot ar vieglāka režīma cietumu). Un prezidents varētu vērtēt šī cietumnieka izredzes atgriezties sabiedrībā balstoties jau uz novērtējumu par cietumnieka darba ētiku, nevis to, ka "ēdis kārtīgi, nav cēlis nekārtības".
Komentāri
Ierakstīt komentāru