Pāriet uz galveno saturu

Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca - Latvijas rūpniecība nav mirusi! (1)

Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca - uzņēmums ar milzu vēsturi, bet piemirsts šodien

Šoreiz gribās uzrakstīt par kādu uzņēmumu, kas man pašam salīdzinoši nesen bija atklājums. Zināju, ka LV tāds uzņēmums ir, bet nepievērsu tam uzmanību, jo likās tāda post-padomju palieka vien ir un tas knapi velk dzīvību. Pēdējo aptuveni gadu, analizējot Latvijas tautsaimniecības datus, redzēju, ka ir parādījies kaut kāds jauns "spēlētājs" datos, bet nespēju īsti atšķetināt, kas tad tas ir. Apstrādes rūpniecības viena no apakšnozarēm pēkšņi sākusi strauji kāpināt tempus, gūt īpatsvaru kopējā apstrādes rūpniecības struktūrā. Arī nozares rentabilitātes dati pēkšņi strauji uzlabojušies. Runa ir par apstrādes rūpniecības 27.apakšnozari - elektrisko iekārtu razošanu. Lienot dziļāk datos, noskaidroju, ka pieaugums galvenokārt 2711 nodaļā, kas ir "elektromotoru, ģeneratoru un transformatoru ražošana". Sāku saprast, no kuras puses "pūš vējš". Tā ir "Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca" - uzņēmums, kurš salīdzinoši klusi darbojas, tepat Rīgā, nodarbina gandrīz 1000 darbiniekus, un apgroza gandrīz 30 milj. gadā. Teiksiet 30 milj. gadā nekas nav? Jā, neizklausās pavisam iespaidīgi. Bet, ko teiksiet par 12% apgrozījuma rentabilitāti? Uzņēmums ražo elektrovilcienu un pasažieru vilcienu, elektroiekrāvēju, kā arī tramvaju un metro elektroiekārtas. Uzņēmumam arī ir gara vēsture, ar ko var iepazīties vai nu www.rer.lv, vai arī Wikipedia rakstā. Uzņēmums savu produkciju galvenokārt eksportē, vairumu uz bijušajām Padomju Savienības valstīm. Interesanti, ka uzņēmums izvirzījis mērķi līdz 2016. gadam panākt 40 milj. apgrozījumu.
"Pērn (2012) uzņēmumā vidēji nodarbināti 962 cilvēki, kas ir par 4% vairāk nekā pirms gada. Uzņēmuma vadība pauž, ka vidējā darba alga aizvadītajā gadā palielinājusies par 3,8%, mēnesī, veidojot 540,22 Ls."
Uzņēmuma apgrozījums 2012. gadā veidoja 26.5 milj. Ls, bet peļņa - 3.2 milj. Ls. Interesanti, man šķiet tas, ka vairums no mums pat nezina, ka Rīgā ir šāds uzņēmums - visbiežak tiek domāts, ka šis, tāpat kā lielākā daļa Padomju laika uzņēmumu, ir aizgājis "pie mirušajiem" jau deviņdesmito gadu sākumā. Jā, bija smagi laiki, tomēr uzņēmums ir izķepurojies, un šobrīd ir latvijas elektroiekārtu nozares flagmanis.  Ah, jā - uzņēmums nodarbija gandrīz tūkstoti darbinieku. Tādējādi jāatzīst, ka šis ir Rīgas pilsētai sistēmiski svarīgs uzņemums.
Man personiski ir ļoti interesanti, kas notiks ar uzņēmumu turpmākajos gados. Pateicoties finansiāli veiksmīgajam 2012.gadam, uzņēmumam ir izdevies nodzēst uzkrātos zaudējumus. 2013.gads var būt pirmais, kad uzņēmums pabeigs gadu ar pozitīvu uzkrāto peļņu. Tad nu jautājums ir par to, ko uzņēmums darīs ar šo peļņu turpmāk. Te var sausīties Rīgas fondu biržas retie dalībnieki - RER akcijas cenas joprojām ir smieklīgi zema pret potenciālo peļņas apjomu. Tomēr šķiet, ka prātīgākā RER rīcība būtu nevis izmaksāt dividendes, bet gan ieguldīt jaunās iekārtās, sortimenta paplašināšanā. Tāpat šķiet ir vērts sākt domāt arī par citiem tirgiem, ko apgūt - ne vien austrumu, bet arī rietumu virzienā. Šķiet, uzņēmuma vadība ar mani ir vienisprātis. :)
Vienīgie divi mīnusi, kas man mazliet bojā medus mucu - akcionāru struktūra (padaudz ofšoru uzņēmumu, kas nozīmē, ka peļņa var tikt vienkārši izpumpēta laukā, kā tas bieži gadās LV; un te nu akmens LV likumdošanas un uzraudzības lauciņā) un mājaslapa (tā izskatās ir iestrēgusi kaut kur 199x gadā). Tāpat priecātos, ja uzņēmums būtu nedaudz aktīvāts savās sociālajās aktivitātēs - cilvēkiem jāzina savi varoņi. :)

Ja jums ir bijusi kāda saskare ar šo uzņēmumu - priecāšos dzirdēt atsauksmes. :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris