Thursday, September 26, 2013

Nezinīši Latzemē

Pēdējā laikā tiešām atliek vien nobrīnīties par diskusijām sociālajā vidē - dominējošais LV iedzīvotāju viedoklis par jebkurām norisēm un jebkuriem ierosinājumiem ir negatīvs. Vidējais LV iedzīvotājs sēž stūrīti, iekož savu picu un uzdzerot kolu, ieraksta Deflu, Tvnet komentāros vai vēl labāk tviterī žultainu komentāru par to, ka redz šī iniciatīva ir pilnīgs murgs, šī ideja ir slikta u.tml. Un ne jau tādēļ, ka būtu iedziļinājies idejas būtībā, bet gan tādēļ, ka jau ir pierasts kaut ko kritizēt un tā dara visi. Ir taču vieglāk pieķerties "masai" un kritizēt līdzi.  Kritika jau ir ierasts process, tāpat kā ēst pusdienas un naktī gulēt. Turklāt interesanti, ka kritika tiek uzreiz virzīta nevis uz diskusiju objektu, bet gan veltīta tai personai/personu grupai, kas pauž šo viedokli. Visvairāk, protams, mani aizrauju general diskusija par labklājības līmeņa paaugstināšanu, kurā tiek iepīta virkne tēmu, bet rezultāts visur ir vienāds: viss, kas notiek ar valsts ekonomiku vai visas inovācijas, kas tiek ierosinātas, ir slikti, jo:
  • ārvalstnieki investē transporta nozarē, rūpniecībā un enerģētikā - bļaujam par to, ka rūpnīcas esam izpārdevuši, nekas vairs nav palicis (neaizmirstam uzdzert importa kolu);
  • termiņa uzturēšanās atļaujas - bļaujam, ka sabrauks pilns ar krieviem un ķīniešiem, viņi atņems mums valodu un izstums no Latvijas (nekas, ka katru dienu ar atšieptiem zobiem klanāmies savam jaunajam kaimiņam no Krievijas, un jautājam, kad atkal būs Latvijā, cerot tikt uzaicināts uz kādu kaviārmaizīti; un, protams, ieliekam savu 25 tūkst. vērto vasarnīcu ss.lv ar ciparu, kas ļauj to notirgot TUA kārotājam - ja nu paveicas...);
  • ārvalstnieki pērk lauksaimniecības zemes un mežus - bļaujam, ka visu izcirtīs, zemi degradēs un mums nekāda labuma (un tas nekas, ka paši to zemi negribam apstrādāt - nafig iet rokas smērēt un muguru liekt, labāk nopirkt, sarunāt, ka Fedja par polšu nopļaus, un dabūt platību maksājumus, bet vēl labāk vispār twiterī ierakstīt, ka ārvalstu zemju pircēji ir nelieši, bet cūkuferma vispār smird - negribam, gribam augsti tehnoloģisku iekārtu ražotāju Varakļānos);
  • ievieš eiro - bļaujam, ka sabruks eiro zona, viss kļūs dārgāks, mums vajag latu... (tas nekas, ka kontā mums ir 24.36Ls, bet atlikušais kredīts bankā 33457.25 eiro, bet otrā bankā depozīts ar 1144.35 eiro);
  • tas un tas uzņēmums nobankrotēja - meklējam vainīgo, vai tik tur nav palikuši tie pāris desmitu Ls, ko bijām spiesti samaksāt nodokļos (pie sevis gan nodomājam – cik labi, ka pārējo gan izdevās noslēpt no VID; turklāt to, ka virkne uzņēmumu strādā, kļūst lielāki, investē jaunās iekārtās, pieņem jaunus darbiniekus, izvēlamies vienkārši ignorēt - tā nav taisnība - tā statistika atkal kaut ko samurgojusi);
  • Ah, jā, protams, darbs. Kāds darbs? Latvijā darba nav. Nav brīvu darba vietu. Sludinājumi? Muļķības - visur tik pa blatu iekārto;
  • utt.
     
Bet mīļie tautieši - ko tad mēs īsti gribam? Lai kāds mums dotu naudu tāpat - par to, ka mums ir daudz mežu? Par to, ka mēs tādi forši te mazajā Latvijā esam? :) Sorry, negribu graut ilūzijas - bet tā vairs nebūs. Jā, kādu laiku varējām forši pabūvēt lauku atpūtas namus par ES fondu līdzekļiem, uzklāt jaunu ceļu, uzbūvēt tiltu, bibliotēku. Ko tālāk? Sēžam un turpinām ķērkt, ka to un to mēs darīt negribam, to un to pārdot negribam, bet mums pienākas tas un tas un vēl tas?

Es tiešām nezinu, kam būtu jāmainās, lai LV beidzot mainītos domāšanas principi. Nezinu, no kurienes tas nācis - esmu pārāk jauns, lai pilnība izprastu šo fenomenu. Bet iespējams tas tiešām ir post-padomju sindroms domāt, ka mums kaut kas pienākas (es nerunāju par elementārām lietām, bet gan konceptuāli). Man, paldies Dievam, pateicoties maniem vecākiem, ir bijusi iespēja izskoloties (paldies viņiem par to), dabūt darbu, izveidot pašam savu ģimeni, paceļot. Nekur, nevienā pasaules valstī, neesmu redzējis tik ekstremālu nevēlēšanos neko darīt, bet kritizēt. Ok, grieķi varbūt spēj konkurēt ar mūsējiem bāleliņiem.
Forši, ka skolās literatūras stundās joprojām bērni mācās dzejolīšus, kur pastarpināti varenais latvietis tik pozicionēts kā liela darba darītājs, kurš darba nebaidās. Diemžēl, šķiet, ka jau tagad pieaugošā paaudze šo izzūdošo latvieša sugu darbībā vairs īsti ikdienā neredz.
Protams, ir arī pozitīvi izņēmumi - ir cilvēki, kuri par spīti visām netaisnībām, grūtībām dibina savus uzņēmumus, eksportē, strādā lauksaimniecībā, mēģina izmantot savā rīcībā esošos resursus (ne obligāti zemi un naudu, ir arī zināšanas un gribasspēks, kas bieži ir vērtīgāks resurss), cīnās smagas konkurences apstākļos un par nebūtībām vien pavīpsnā.
Īpaši pēdējā laikā krīt uz nerviem atsevišķi politiskie spēki, kuriem šķiet domāšanas virziens jau pašā pamatā ir destruktīvs - to atcelt, šo nepieļaut. Ja ir iniciatīva aizliegt TUA, neļaut investoram ienākt utml., tad lūdzu - idejas galdā, kā var panākt pozitīvo efektu, nevis negatīvo. Ceru, ka šādi politiskie spēki mirs, bet, lai tas notiktu, elektorāta domāšanai jāmainās. Dārgie tautieši, sāciet taču konstruktīvi spriest un  domāt! Labklājību var nodrošināt tikai ar darba palīdzību vai realizējot savus aktīvus (zemi, mežus, rūpnīcas vai vienalga ko). Ja negrib ne strādāt, ne realizēt (tas gan nav sinonīms vārdam "pārdot") aktīvus, tad var vienkārši sēdēt stūrī un kliegt par to, kas pienākas. Bet ēst taču arī vajadzēs...