Noteikti esat pamanījuši, ka pēdējā mēneša laikā neko daudz šeit
neesmu rakstījis. Kā jau iepriekš kādā no saviem blogiem esmu minējis - mana
blogu rakstīšanas aktivitāte cieši saistīta ar manu tiešo darba pienākumu
aktivitātes ciklu. Darbā ir mirkļi, kad ne tikai nav laika bloga uzturēšanai,
bet pat jēdzīgai sevis uzturēšanai. Bet nu, kārtējo aktivitātes uzplūdu esmu
vairāk vai mazāk veiksmīgi pārdzīvojis, tāpēc varu pievērsties savam blogam.
Par ko būtu rakstījis, ja būtu bijis laiks:
Aizpagājušajās
brīvdienās ar Nereta jaunskungu (eh, ne pārāk ilgi vēl varēšu viņu tā saukt :D)
devāmies Siguldas virzienā. Skatoties, cik brāļiem Dukuriem tās medaļas viegli
nāk, izdomājām, ka olimpiskajā sezonā varbūt jāpievēršas skeletonam un jādodas
februārī uz Sočiem. Tavu nelaimi, pie īstajām kamanām mūs neviens
nelaida. Kā jau praktikantiem, iedeva ko nekaitīgāku, baidījās, ka ar īstajām
nositīsimies... :D Ja nopietni, devāmies uz Siguldu izbraukt ar tā saucamo
"zaļo vardi". Iepriekš biju braucis ar "Vučko", bet "zaļā
varde" ātrāka, turklāt šķiet aizraujoši pa Siguldas trasi nobraukt
"skeletona stilā". Braucienu tiešām izbaudījām, žēl vienīgi, ka
ārā bija palieli plusi, kas ledu darīja nedaudz lēnāku. Bet ziemas prieku
sezonas atklāšanai pilnībā derēja. Šeit būs video no šī pasākuma. Pats gan šajā
video netiku, šajā reizē Nereta jaunskungs devās trasē kopā ar Modri. Bet
ieskatam derēs, ja kādam interesē līdzīgas izklaides: http://www.bobtrase.lv/lv/services/4-taxi-bobs
Aizpagājušajās
brīvdienās ar Nereta jaunskungu (eh, ne pārāk ilgi vēl varēšu viņu tā saukt :D)
devāmies Siguldas virzienā. Skatoties, cik brāļiem Dukuriem tās medaļas viegli
nāk, izdomājām, ka olimpiskajā sezonā varbūt jāpievēršas skeletonam un jādodas
februārī uz Sočiem. Tavu nelaimi, pie īstajām kamanām mūs neviens
nelaida. Kā jau praktikantiem, iedeva ko nekaitīgāku, baidījās, ka ar īstajām
nositīsimies... :D Ja nopietni, devāmies uz Siguldu izbraukt ar tā saucamo
"zaļo vardi". Iepriekš biju braucis ar "Vučko", bet "zaļā
varde" ātrāka, turklāt šķiet aizraujoši pa Siguldas trasi nobraukt
"skeletona stilā". Braucienu tiešām izbaudījām, žēl vienīgi, ka
ārā bija palieli plusi, kas ledu darīja nedaudz lēnāku. Bet ziemas prieku
sezonas atklāšanai pilnībā derēja. Šeit būs video no šī pasākuma. Pats gan šajā
video netiku, šajā reizē Nereta jaunskungs devās trasē kopā ar Modri. Bet
ieskatam derēs, ja kādam interesē līdzīgas izklaides: http://www.bobtrase.lv/lv/services/4-taxi-bobs
Arvien tuvāk tuvojas brauciens uz Islandi. Ziemas jaku beidzot nopirku, ziemas zābaki arī gatavi. Vien joprojām ar Polundru spriežam par ceļojuma formātu – kārdinājums ir šoreiz krist tūristu pūļu apskāvienos un paļauties uz pirktām tūrēm un standarta apskates objektiem. Otrs variants doties pašiem ar īrētu automobili pašiem savos piedzīvojumos. Vienīgi bažījamies par pieredzes trūkumu sniegoto ceļu braukšanā un par laikapstākļiem, kas šajā momentā Islandē ir mēreni neprognozējami. Redzēs, vai virsroku ņems piedzīvojumu kāre vai tomēr veselais saprāts :D Ja kāds ir bijis Islandē decembrī - dodiet ziņu, iešu ar Jums dzert tēju. :)
Šī paša Islandes ceļojuma kontekstā mainu nedaudz savu foto arsenālu. Pēc iepriekšējā ceļojuma uz Azoru salām jau rakstīju par savu fotoaparāta un 35mm fiksētās lēcas plusiem un mīnusiem. Tomēr nolēmu, ka esmu vairāk vai mazāk ainavu bildētājs, tādēļ būtu stulbi arī turpmāk braukāt riņķī ar 35 mm lēcu. Šobrīd nopirku Tamron 17-50mm 2.8 lēcu – tomēr tādiem ceļotājiem kā mums tas ir piemērotāks variants – maināma fokusa distance tomēr man iepriekšējā ceļojumā būtu lieti noderējusi. Joprojām ceru uz ziemeļblāzmu, pēdējā laikā gan ziņas no Islandes neiepriecina, šobrīd zemākas aktivitātes periods. Ja kādam vajag Nikkor 35 mm fiksētu 1.8 lēcu ar stabilizatoru vai Nikkor standarta 18-55 mm lēcu, tad dodiet ziņu, iespējams, varam ko sarunāt, jo šobrīd mēģinu tikt no tām vaļā, lai atbrīvotu finanses Tamronam.
Par gastronomiskajām lietām nekā daudz jauna nav – tā paša darba cikla dēļ nekādi baigie eksperimenti nav bijuši. Vienīgi pavisam pēdējo dienu veikums. Prizmā Sporta ielā parādījās LV virtuvei tik ļoti eksotiskie atdzesētie kalmāri. Tā kā ar tiem biju iepazinies Azoru salu virtuvē, tad likās interesanti pamēģināt uztaisīt. Spriežot pēc pārdevējas reakcijas, varētu būt viens no pirmajiem, kas pērk kalmāru. :D Protams, nesanāca tik izcili, kā garšoja Azoru salās, tomēr neapšaubāmi labāk nekā biju gaidījis. Kā gatavoju? Ļoti vienkārši - divas kalmāru „trubiņas” sagriezu ripiņās un apcepu 5-7 minūtes eļļas, sojas mēreces, vorčestras mērces un nedaudz cukura sīrupa sajaukumā. Protams, uz grilla šāds pasākums garšotu daudz labāk, cerams, ka vasarā kalmāri arī būs. J „Zaļajā Govī” pēdējā laikā parādījušies ēdamie kastaņi no Francijas – ir garšīgi, bet visai maziņi, kas nozīmē, ka cepot cepeškrāsnī ir liels risks pārcept (tā arī man sanāca diemžēl, bet puse bija ēdama).
Un vēl – vakar Prizmas atlaižu dienās nopirku keramisko nazi. Jau vairākus gadus gribēju pamēģināt. Man patīk – rezultāts jau pirmajā vakarā, apstrādājot vienu doradu, 4 asiņojošas brūces pirkstos. :D Pierodot strādāt ar mazāk asiem nažiem, šāda pāreja ir sāpīga – katrs pieskāriens ādai ir dziļš grieziens. Nazis ļoti ass, bet saskāros jau ar mīnusiem, par kuriem biju lasījis. Proti, trauslums. Pirmkārt, nazi nevajadzētu izmantot uz stikla vai metāla „dēlīšiem”, tāpat ar to nevajadzētu griezt/cirst neko cietu. Pat doradas asakas atstāja nelielus robiņus. Pieņemu, ka ja nazis nokristu uz grīdas vai ar to stiprāk uzsist pa galdu, tad tas sabirtu. Bet kopumā pirmais iespaids patīkams.
Un, protams, par Maximas traģēdiju. Kā jau rakstīju savā blogā angliski, tiešām negribas izplūst nekādā analīzē par to kas un kādēļ. Mani šokēja divas lietas – pats notikums, kas neapšaubāmi ir milzīga traģēdija ne tikai LV mērogā, bet visas Eiropas mērogā. Izsaku līdzjūtību visiem mirušo piederīgajiem un veiksmīgu atveseļošanos visiem cietušajiem. Tomēr tāpat mani pārsteidza līdzcilvēku reakcija. Par spīti 3 dienu sērām, masu medijos un soc. tīklos jau tiek kurti sārta ugunskuri, nemaz nerunājot par politiķu un topošo politiķu pārspīlēto reakciju, kur caur rindām tā spiežas populisms, ka kliegt gribas. Es personīgi no šiem kadriem atsekojos twitter vidē un vēlēšanās uz manu balsi viņi var necerēt – zemiska rīcība. Šobrīd presi un soc. portālus gandrīz nelasu – viss pilns ar muļķīgu subjektīvismu – tāpat kā pavasarī katrs LV iedzīvotājs ir hokeja treneris, tā šobrīd izrādās, ka katrs ir būvnieks, inženieris vai vismaz jurists. Ļoti ceru, ka mirušo piederīgie un cietušie pārdzīvos šo laiku, ko masu mediji nemaz nepadara viņiem vienkāršāku. Vismaz šīs trīs dienas visiem bija jāpaklusē un jāgodina aizgājušie, nevis jāvārās kā tirgus bābām un jādala ietekmes sfēras... Neraugoties uz to, ceru, ka šis gadījums nepaliks bez atrisinājuma, par pārkāpumiem ir jābūt reāliem cietumsodiem. Lai arī izskatās, ka traģēdijas iemesls būs vairāku iemeslu sakritība, tomēr neapšaubāmi vairāki no šiem iemesliem ir ar kriminālu sastāvu. Tāpat ceru, ka šis gadījums nesīs pozitīvu mācību cilvēkiem – evakuācija tāpēc ir evakuācija, nevis iepirkšanās turpinājums...
Šī paša Islandes ceļojuma kontekstā mainu nedaudz savu foto arsenālu. Pēc iepriekšējā ceļojuma uz Azoru salām jau rakstīju par savu fotoaparāta un 35mm fiksētās lēcas plusiem un mīnusiem. Tomēr nolēmu, ka esmu vairāk vai mazāk ainavu bildētājs, tādēļ būtu stulbi arī turpmāk braukāt riņķī ar 35 mm lēcu. Šobrīd nopirku Tamron 17-50mm 2.8 lēcu – tomēr tādiem ceļotājiem kā mums tas ir piemērotāks variants – maināma fokusa distance tomēr man iepriekšējā ceļojumā būtu lieti noderējusi. Joprojām ceru uz ziemeļblāzmu, pēdējā laikā gan ziņas no Islandes neiepriecina, šobrīd zemākas aktivitātes periods. Ja kādam vajag Nikkor 35 mm fiksētu 1.8 lēcu ar stabilizatoru vai Nikkor standarta 18-55 mm lēcu, tad dodiet ziņu, iespējams, varam ko sarunāt, jo šobrīd mēģinu tikt no tām vaļā, lai atbrīvotu finanses Tamronam.
Par gastronomiskajām lietām nekā daudz jauna nav – tā paša darba cikla dēļ nekādi baigie eksperimenti nav bijuši. Vienīgi pavisam pēdējo dienu veikums. Prizmā Sporta ielā parādījās LV virtuvei tik ļoti eksotiskie atdzesētie kalmāri. Tā kā ar tiem biju iepazinies Azoru salu virtuvē, tad likās interesanti pamēģināt uztaisīt. Spriežot pēc pārdevējas reakcijas, varētu būt viens no pirmajiem, kas pērk kalmāru. :D Protams, nesanāca tik izcili, kā garšoja Azoru salās, tomēr neapšaubāmi labāk nekā biju gaidījis. Kā gatavoju? Ļoti vienkārši - divas kalmāru „trubiņas” sagriezu ripiņās un apcepu 5-7 minūtes eļļas, sojas mēreces, vorčestras mērces un nedaudz cukura sīrupa sajaukumā. Protams, uz grilla šāds pasākums garšotu daudz labāk, cerams, ka vasarā kalmāri arī būs. J „Zaļajā Govī” pēdējā laikā parādījušies ēdamie kastaņi no Francijas – ir garšīgi, bet visai maziņi, kas nozīmē, ka cepot cepeškrāsnī ir liels risks pārcept (tā arī man sanāca diemžēl, bet puse bija ēdama).
Un vēl – vakar Prizmas atlaižu dienās nopirku keramisko nazi. Jau vairākus gadus gribēju pamēģināt. Man patīk – rezultāts jau pirmajā vakarā, apstrādājot vienu doradu, 4 asiņojošas brūces pirkstos. :D Pierodot strādāt ar mazāk asiem nažiem, šāda pāreja ir sāpīga – katrs pieskāriens ādai ir dziļš grieziens. Nazis ļoti ass, bet saskāros jau ar mīnusiem, par kuriem biju lasījis. Proti, trauslums. Pirmkārt, nazi nevajadzētu izmantot uz stikla vai metāla „dēlīšiem”, tāpat ar to nevajadzētu griezt/cirst neko cietu. Pat doradas asakas atstāja nelielus robiņus. Pieņemu, ka ja nazis nokristu uz grīdas vai ar to stiprāk uzsist pa galdu, tad tas sabirtu. Bet kopumā pirmais iespaids patīkams.
Un, protams, par Maximas traģēdiju. Kā jau rakstīju savā blogā angliski, tiešām negribas izplūst nekādā analīzē par to kas un kādēļ. Mani šokēja divas lietas – pats notikums, kas neapšaubāmi ir milzīga traģēdija ne tikai LV mērogā, bet visas Eiropas mērogā. Izsaku līdzjūtību visiem mirušo piederīgajiem un veiksmīgu atveseļošanos visiem cietušajiem. Tomēr tāpat mani pārsteidza līdzcilvēku reakcija. Par spīti 3 dienu sērām, masu medijos un soc. tīklos jau tiek kurti sārta ugunskuri, nemaz nerunājot par politiķu un topošo politiķu pārspīlēto reakciju, kur caur rindām tā spiežas populisms, ka kliegt gribas. Es personīgi no šiem kadriem atsekojos twitter vidē un vēlēšanās uz manu balsi viņi var necerēt – zemiska rīcība. Šobrīd presi un soc. portālus gandrīz nelasu – viss pilns ar muļķīgu subjektīvismu – tāpat kā pavasarī katrs LV iedzīvotājs ir hokeja treneris, tā šobrīd izrādās, ka katrs ir būvnieks, inženieris vai vismaz jurists. Ļoti ceru, ka mirušo piederīgie un cietušie pārdzīvos šo laiku, ko masu mediji nemaz nepadara viņiem vienkāršāku. Vismaz šīs trīs dienas visiem bija jāpaklusē un jāgodina aizgājušie, nevis jāvārās kā tirgus bābām un jādala ietekmes sfēras... Neraugoties uz to, ceru, ka šis gadījums nepaliks bez atrisinājuma, par pārkāpumiem ir jābūt reāliem cietumsodiem. Lai arī izskatās, ka traģēdijas iemesls būs vairāku iemeslu sakritība, tomēr neapšaubāmi vairāki no šiem iemesliem ir ar kriminālu sastāvu. Tāpat ceru, ka šis gadījums nesīs pozitīvu mācību cilvēkiem – evakuācija tāpēc ir evakuācija, nevis iepirkšanās turpinājums...
Komentāri
Ierakstīt komentāru