Pāriet uz galveno saturu

D'Orsay muzeja apmeklējums – Parīzes apmeklējuma spilgtākais iespaids

Pēdējā diena sākās vēl naktī. Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā, iepriekšējā vakarā atnācu vēlu no nakts fotosesijas. Faktiski ar to mana Parīzes apskate beidzās, naktī no lielās staigāšanas sandalēs sarāva kājas muskuli pamatīgā krampī (bija ļoti sāpīgi, bet tā jau ierasta lieta). Dabūju celties naktī, staipīt/stiept kāju, lai šodien vispār varētu staigāt. No rīta, kā vienmēr, pēc šādiem gadījumiem bija grūti sākt staigāt, bet kaut kā jau dienas gaitā iestaigājos. Bet tas nozīmēja, ka piektdienas vakara plāni jāatliek, tādēļ atliek vien viesnīcas bārs un Francijas-Šveices spēles skatīšanās. Nav tā, ka nevarētu nekur aiziet, bet cenšos pēc iespējas mazāk staigāt – pēc 2 dienām jau atvaļinājums, ar paredzami gariem pastaigu maršrutiem… J
Vienu lietu šodien gan nespēju atcelt. Lekcijas beidzās nedaudz agrāk, nekā paredzēts. Tieši tā arī biju cerējis. J 15 minūšu gājiens/klibojums un biju klāt d'Orsay muzejā. Tie, kas mani pazīst, brīnīsies – es it kā neesmu nekāds lielais mākslas pazinējs/cienītājs. Bet par d'Orsay muzeju jau gadiem lasu tik lieliskas atsauksmes, ka nevarēju atteikties no šīs idejas, turklāt arī Diāna ieteica tiešu šo muzeju Luvras vietā. Kad pāris dienas atpakaļ kursu vadītājs man pie pusdienām ieminējās, ka muzejs atrodas vēsturiskajā dzelzceļa stacijas ēkā, tad sapratu, ka tas laikam ir likteņa mājiens, ko nevar laist garām. Parīzē jau biju apmeklējis vairākas dzelzceļa stacijas, bet īsti to, ko meklēju, neatradu. Šodien to izdevās kompensēt ar uzviju. Tajā brīdī, kad iegāju muzejā (pēc 2x20 minūšu rindas izstāvēšanas), sapratu, ka samaksātie 11 EUR par ieejas biļeti ir atmaksājušies uzreiz. J Muzejs/stacija ir vienkārši fantastisks – manis pēc gandrīz vai varēja iekšā vairs neko arī nelikt :D Bet nē, ir arī tādi bonusi kā Monē, Manē, Renuārs, Sezāns, Gogēns, Pisaro u.c. Turklāt līdz 4. jūlijam ir Van Goga darbu izstāde (darbi no visas pasaules galerijām un personīgajām kolekcijām) – kas ir visai ekskluzīvs pasākums, jo reti, kad vienkopus redzami tik daudzi Van Goga gleznojumi. Uz Van Goga izstādi atsevišķa rinda, kur nācās kādas 30-40 minūtes pastāvēt, bet tas bija tā vērts. Vairākas gleznas, kuras līdz šim šķita kā "nekas īpašs", tuvumā izskatās ļoti, ļoti īpaši, jo redzamas detaļas, kuras nebija saredzamas mācību grāmatu fotogrāfijās. Bet kā jau teicu, ja gadījumā sanāk būt šajā muzejā – pievērsiet uzmanību telpām, pulksteņiem, kolonām, arkām, metāla konstrukcijām, skaistajām ciparnīcām 5.stāvā utt. 5.stāvā ir arī skaista terase un kafejnīca. Noteikti nenožēloju, ka lai arī klibodams, bet izstāvēju rindu un izstaigāju muzeju.
Vakarā, gaidot futbolu viesnīcas bārā, izdomāju, ka vajag kaut ko uzēst. Šodien atkal  bārā strādā vietējais "pingvīns". Par pingvīniem saucu augstprātīgus, "aukstus", iedomīgus un stīvus viesmīļus. Mums jau no pirmās dienas nesanāca komunikācija :D Kā vienmēr – ēdienkarte franciski, pingvīns atsakās runāt angliski. J Iepriekšējā vakarā biju noskatījis kaimiņiem garšīgu burgeri, tad nu ieraudzīju ēdienkartē (tur gan bija trīs burgeri, bet izvēlējos uz dullo) un parādīju ko man vajag. Dīvainā kārtā pēkšņi ieraudzīju pingvīnu smaidam… "Tas nevarētu būt uz labu", pie sevis nodomāju. J Atcerējos gadījumu, kad Briselē pēc līdzīga principa pasūtīju omleti, bet dabūju ko tādu, kas nav bijis uz pannas… es pat nepaspēju šo dienu līdz beigām pabeigt domāt, kad pingvīns jau nesa ēdienu. Ņemot vērā ātrumu, man viss bija skaidrs acumirklī. :D Protams, gaļa bija pilnīgi jēla. Un, protams, bija skaidrs pingvīna prieks. Gandrīz kā mr. Bīna komēdijā… tik te pingvīns ļoti uzstājīgi skatījās, ko darīšu. :) Kādu laiku jēlu gaļu nebiju ēdis, bet problēmu man ar to nav. Līdz ar to smaids no viņa lūpām pazuda visai ātri. J Kamēr rakstu, franči jau iesituši divus vārtus šveiciešiem, un ar to izskatās, ka viss arī beidzas Šveices izlasei.

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai