Pāriet uz galveno saturu

D'Orsay muzeja apmeklējums – Parīzes apmeklējuma spilgtākais iespaids

Pēdējā diena sākās vēl naktī. Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā, iepriekšējā vakarā atnācu vēlu no nakts fotosesijas. Faktiski ar to mana Parīzes apskate beidzās, naktī no lielās staigāšanas sandalēs sarāva kājas muskuli pamatīgā krampī (bija ļoti sāpīgi, bet tā jau ierasta lieta). Dabūju celties naktī, staipīt/stiept kāju, lai šodien vispār varētu staigāt. No rīta, kā vienmēr, pēc šādiem gadījumiem bija grūti sākt staigāt, bet kaut kā jau dienas gaitā iestaigājos. Bet tas nozīmēja, ka piektdienas vakara plāni jāatliek, tādēļ atliek vien viesnīcas bārs un Francijas-Šveices spēles skatīšanās. Nav tā, ka nevarētu nekur aiziet, bet cenšos pēc iespējas mazāk staigāt – pēc 2 dienām jau atvaļinājums, ar paredzami gariem pastaigu maršrutiem… J
Vienu lietu šodien gan nespēju atcelt. Lekcijas beidzās nedaudz agrāk, nekā paredzēts. Tieši tā arī biju cerējis. J 15 minūšu gājiens/klibojums un biju klāt d'Orsay muzejā. Tie, kas mani pazīst, brīnīsies – es it kā neesmu nekāds lielais mākslas pazinējs/cienītājs. Bet par d'Orsay muzeju jau gadiem lasu tik lieliskas atsauksmes, ka nevarēju atteikties no šīs idejas, turklāt arī Diāna ieteica tiešu šo muzeju Luvras vietā. Kad pāris dienas atpakaļ kursu vadītājs man pie pusdienām ieminējās, ka muzejs atrodas vēsturiskajā dzelzceļa stacijas ēkā, tad sapratu, ka tas laikam ir likteņa mājiens, ko nevar laist garām. Parīzē jau biju apmeklējis vairākas dzelzceļa stacijas, bet īsti to, ko meklēju, neatradu. Šodien to izdevās kompensēt ar uzviju. Tajā brīdī, kad iegāju muzejā (pēc 2x20 minūšu rindas izstāvēšanas), sapratu, ka samaksātie 11 EUR par ieejas biļeti ir atmaksājušies uzreiz. J Muzejs/stacija ir vienkārši fantastisks – manis pēc gandrīz vai varēja iekšā vairs neko arī nelikt :D Bet nē, ir arī tādi bonusi kā Monē, Manē, Renuārs, Sezāns, Gogēns, Pisaro u.c. Turklāt līdz 4. jūlijam ir Van Goga darbu izstāde (darbi no visas pasaules galerijām un personīgajām kolekcijām) – kas ir visai ekskluzīvs pasākums, jo reti, kad vienkopus redzami tik daudzi Van Goga gleznojumi. Uz Van Goga izstādi atsevišķa rinda, kur nācās kādas 30-40 minūtes pastāvēt, bet tas bija tā vērts. Vairākas gleznas, kuras līdz šim šķita kā "nekas īpašs", tuvumā izskatās ļoti, ļoti īpaši, jo redzamas detaļas, kuras nebija saredzamas mācību grāmatu fotogrāfijās. Bet kā jau teicu, ja gadījumā sanāk būt šajā muzejā – pievērsiet uzmanību telpām, pulksteņiem, kolonām, arkām, metāla konstrukcijām, skaistajām ciparnīcām 5.stāvā utt. 5.stāvā ir arī skaista terase un kafejnīca. Noteikti nenožēloju, ka lai arī klibodams, bet izstāvēju rindu un izstaigāju muzeju.
Vakarā, gaidot futbolu viesnīcas bārā, izdomāju, ka vajag kaut ko uzēst. Šodien atkal  bārā strādā vietējais "pingvīns". Par pingvīniem saucu augstprātīgus, "aukstus", iedomīgus un stīvus viesmīļus. Mums jau no pirmās dienas nesanāca komunikācija :D Kā vienmēr – ēdienkarte franciski, pingvīns atsakās runāt angliski. J Iepriekšējā vakarā biju noskatījis kaimiņiem garšīgu burgeri, tad nu ieraudzīju ēdienkartē (tur gan bija trīs burgeri, bet izvēlējos uz dullo) un parādīju ko man vajag. Dīvainā kārtā pēkšņi ieraudzīju pingvīnu smaidam… "Tas nevarētu būt uz labu", pie sevis nodomāju. J Atcerējos gadījumu, kad Briselē pēc līdzīga principa pasūtīju omleti, bet dabūju ko tādu, kas nav bijis uz pannas… es pat nepaspēju šo dienu līdz beigām pabeigt domāt, kad pingvīns jau nesa ēdienu. Ņemot vērā ātrumu, man viss bija skaidrs acumirklī. :D Protams, gaļa bija pilnīgi jēla. Un, protams, bija skaidrs pingvīna prieks. Gandrīz kā mr. Bīna komēdijā… tik te pingvīns ļoti uzstājīgi skatījās, ko darīšu. :) Kādu laiku jēlu gaļu nebiju ēdis, bet problēmu man ar to nav. Līdz ar to smaids no viņa lūpām pazuda visai ātri. J Kamēr rakstu, franči jau iesituši divus vārtus šveiciešiem, un ar to izskatās, ka viss arī beidzas Šveices izlasei.

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…