Pēdējā diena sākās vēl naktī. Kā
jau rakstīju iepriekšējā blogā, iepriekšējā vakarā atnācu vēlu no nakts
fotosesijas. Faktiski ar to mana Parīzes apskate beidzās, naktī no lielās
staigāšanas sandalēs sarāva kājas muskuli pamatīgā krampī (bija ļoti sāpīgi,
bet tā jau ierasta lieta). Dabūju celties naktī, staipīt/stiept kāju, lai
šodien vispār varētu staigāt. No rīta, kā vienmēr, pēc šādiem gadījumiem bija
grūti sākt staigāt, bet kaut kā jau dienas gaitā iestaigājos. Bet tas nozīmēja,
ka piektdienas vakara plāni jāatliek, tādēļ atliek vien viesnīcas bārs un
Francijas-Šveices spēles skatīšanās. Nav tā, ka nevarētu nekur aiziet, bet
cenšos pēc iespējas mazāk staigāt – pēc 2 dienām jau atvaļinājums, ar paredzami
gariem pastaigu maršrutiem… J
Vienu lietu šodien gan nespēju
atcelt. Lekcijas beidzās nedaudz agrāk, nekā paredzēts. Tieši tā arī biju
cerējis. J
15 minūšu gājiens/klibojums un biju klāt d'Orsay
muzejā. Tie, kas mani pazīst, brīnīsies – es it kā neesmu nekāds lielais
mākslas pazinējs/cienītājs. Bet par d'Orsay muzeju jau gadiem lasu tik
lieliskas atsauksmes, ka nevarēju atteikties no šīs idejas, turklāt arī Diāna
ieteica tiešu šo muzeju Luvras vietā. Kad pāris dienas atpakaļ kursu vadītājs
man pie pusdienām ieminējās, ka muzejs atrodas vēsturiskajā dzelzceļa stacijas
ēkā, tad sapratu, ka tas laikam ir likteņa mājiens, ko nevar laist garām.
Parīzē jau biju apmeklējis vairākas dzelzceļa stacijas, bet īsti to, ko
meklēju, neatradu. Šodien to izdevās kompensēt ar uzviju. Tajā brīdī, kad
iegāju muzejā (pēc 2x20 minūšu rindas izstāvēšanas), sapratu, ka samaksātie 11
EUR par ieejas biļeti ir atmaksājušies uzreiz. J Muzejs/stacija ir
vienkārši fantastisks – manis pēc gandrīz vai varēja iekšā vairs neko arī
nelikt :D Bet nē, ir arī tādi bonusi kā Monē, Manē, Renuārs, Sezāns, Gogēns,
Pisaro u.c. Turklāt līdz 4. jūlijam ir Van Goga darbu izstāde (darbi no visas
pasaules galerijām un personīgajām kolekcijām) – kas ir visai ekskluzīvs pasākums,
jo reti, kad vienkopus redzami tik daudzi Van Goga gleznojumi. Uz Van Goga
izstādi atsevišķa rinda, kur nācās kādas 30-40 minūtes pastāvēt, bet tas bija
tā vērts. Vairākas gleznas, kuras līdz šim šķita kā "nekas īpašs",
tuvumā izskatās ļoti, ļoti īpaši, jo redzamas detaļas, kuras nebija saredzamas
mācību grāmatu fotogrāfijās. Bet kā jau teicu, ja gadījumā sanāk būt šajā
muzejā – pievērsiet uzmanību telpām, pulksteņiem, kolonām, arkām, metāla
konstrukcijām, skaistajām ciparnīcām 5.stāvā utt. 5.stāvā ir arī skaista terase
un kafejnīca. Noteikti nenožēloju, ka lai arī klibodams, bet izstāvēju rindu un
izstaigāju muzeju.
Vakarā, gaidot futbolu viesnīcas
bārā, izdomāju, ka vajag kaut ko uzēst. Šodien atkal bārā strādā vietējais "pingvīns".
Par pingvīniem saucu augstprātīgus, "aukstus", iedomīgus un stīvus
viesmīļus. Mums jau no pirmās dienas nesanāca komunikācija :D Kā vienmēr –
ēdienkarte franciski, pingvīns atsakās runāt angliski. J Iepriekšējā vakarā
biju noskatījis kaimiņiem garšīgu burgeri, tad nu ieraudzīju ēdienkartē (tur
gan bija trīs burgeri, bet izvēlējos uz dullo) un parādīju ko man vajag.
Dīvainā kārtā pēkšņi ieraudzīju pingvīnu smaidam… "Tas nevarētu būt uz
labu", pie sevis nodomāju. J Atcerējos gadījumu, kad Briselē pēc līdzīga principa
pasūtīju omleti, bet dabūju ko tādu, kas nav bijis uz pannas… es pat nepaspēju
šo dienu līdz beigām pabeigt domāt, kad pingvīns jau nesa ēdienu. Ņemot vērā
ātrumu, man viss bija skaidrs acumirklī. :D Protams, gaļa bija pilnīgi jēla.
Un, protams, bija skaidrs pingvīna prieks. Gandrīz kā mr. Bīna komēdijā… tik te
pingvīns ļoti uzstājīgi skatījās, ko darīšu. :) Kādu laiku jēlu gaļu nebiju
ēdis, bet problēmu man ar to nav. Līdz ar to smaids no viņa lūpām pazuda visai
ātri. J
Kamēr rakstu, franči jau iesituši divus vārtus šveiciešiem, un ar to izskatās,
ka viss arī beidzas Šveices izlasei.