Friday, June 20, 2014

Parīze – sāku pamazām saprast

Vēl trīs dienas Parīzē ir pagājušas. Vispār grafiks visai saspringts – 7h seminārā, tad jāskatās Parīze, un vēl jāatlicina laiks vismaz 2h dienā futbolam… J Trešās dienas vakarā semināra organizētāji bija sarūpējuši izbraucienu ar kuģīti pa Sēnu un vakariņas uz tā. Izbrauciens bija jauks – aptuveni stundas brauciens iekļaujot Notre-Dame katedrāli, Grand Palais, Eifeļa torni un, protams, skaistos tiltus, kas savieno Sēnas krastus (kam starp citu ikdienā nepelnīti tiek pievērsts maz uzmanības). Visu brauciena laiku, brazīlis trinās, jo uzreiz pēc brauciena uzreiz sākās Brazīlijas-Meksikas spēle. J Savukārt ēģiptietis un jordānis neklātienē (viens no viesmīļiem bija alžīriets, kas ziņoja par rezultāta attīstību) sekoja Beļģijas-Alžīrijas spēlei. Pēc brauciena, lielākā daļa grupas devās uz viesnīcu, kur arī noskatījāmies, kā Meksikāņi varonīgi nosargā vārtus neskartus pret čempionāta rīkotājiem.
Šajā dienā pusdienās bijām kādā no vietējiem restorāniem. Pirms pusdienām ievēroju, ka mūsu 26 cilvēku grupā tā nostāk turas madagaskarietis. Domāju, ka varbūt valodas barjera, bet nē. Uzrunāju viņu, apsēdāmies arī pie viena pusdienu galda. Un patiesībā tieši madagaskarietis sniedza man galvenās dienas emocijas. No sākuma gan viņš bija nedaudz atturīgs. Viņa pirmais jautājums bija, vai zinu, kas ir Madagaskara. Teicu, ka, protams, zinu, uz ko viņš gandrīz nicinoši atbildēja, ka visi zina, jo ir taču multene. Redzētu jūs viņa smaidu, kad pateicu, ka nē – zinu Madagaskaru skaistās dabas dēļ un vaniļas dēļ. Viņa smaids bija tik neviltots, viņš pilnīgi atdzīvojās un sajutās lepns (vēlāk sarunā teica, ka nejutās savā ādā, jo grupā visi ir no daudz, daudz bagātākām valstīm; zināšanai – Madagaskara ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm). Viņš bija ļoti pārsteigts, ka zinu par Madagaskaras vaniļu. Viņš teicās, ka dosies uz mājām un stāstīs par to, ka pat tik tālā un nesaistītā valstī kā Latvija, zina par Madagaskaru ne tikai multenes dēļ. J Un es varu būt drošs, ka tagad vismaz viens Madagaskarietis no 22 milj. zina, kur atrodas Latvija. J Bet vispār viņš bija ļoti zinošs, zināja par 3 Baltijas valstīm, un ļoti seko Ukrainas-Krievijas krīzei. Pusdienu laikā viņš man daudz stāstīja par dzīvi savā valstī, par elektrības trūkumu, par ieguves rūpniecību, kas ir vienīgais daudz maz jēdzīgais ienākumu avots, tūrismu, politisko krīzi, vietējo cukurniedru dziru, virtuvi utt. Pēc šīs sarunas sapratu, ka jāizmanto dotā iespēja – šajā kursā cilvēki ir no visas pasaules, – jāaprunājas ar katru no viņiem. Un tā es sāku runāt… ar Jordānas pārstāvi izrunājām par viņu ekonomiku, laika apstākļiem, tūrismu. Ar Slovākijas, Rumānijas un Moldovas pārstāvi izrunājām Krievijas/Ukrainas krīzes ietekmi uz reģionu. Ar Brazīli esam izrunājuši (katru dienu kopā dodamies uz/no kursiem) mūsu abu ekonomiku kopējās un atšķirīgās lietas, ēnu ekonomiku, darba tirgu, inflāciju utt. Tāpat arī pasaules čempionāta norisi Brazīlijā, kriminogēno situāciju, dzīves apstākļus utt. Ar Malaizieti izrunājām dzīvi Malaizijā, reģionālo dalījumu un reģionālo diverģenci, vietējo virtuvi, tūrismu u.c. lietām. Ar korejieti – aptauju datu izmantošanu D.Korejas centrālajā bankā, beigās izrādījās, ka viņi ne tikai prognozē IKP, bet to arī liek kopā… Ar Saūda Arābijas pārstāvi mums bija ļoti gara (visu Spānijas-Čīles mača gaitu) diskusija par Saūda Arābiju, vīrieša lomu ģimenē, reliģiju un to, kurā virzienā virzās Saūda Arābija (ļoti interesanta saruna, vairāk viņam, jo viņš bija svēti pārliecināts, ka rietumnieki domā tikai klišejās). Izrunājos arī ar spānieti, maltieti un albānieti par dažādām, galvenokārt ar ekonomiku saistītām tēmām. Šodien no rīta izrunājos arī ar Krievijas pārstāvi – par Ukrainu nerunājām, vairāk par Parīzi, Krievijas ekonomiku, mākslu utt. :D Tagad vēl mērķis aprunāties ar Marokas, Gvinejas-Bisavas un Marokas pārstāvjiem. Starp citu, Krievijas un Ukrainas pārstāvji joprojām atrodas maksimāli iespējami tālākajos telpas stūros…
Ceturtajā dienā beidzot devos "uzbrukumā" J Laika apstākļi uzlabojās, varēja staigāt bez bažām apaukstēties (puse no grupas jau noķēruši iesnas un klepu). Sāku klejošanu ar 17 pieturu braucienu no viesnīcas līdz pieturai, kas vistuvāk Eifeļa tornim. Tornis, man personīgi, neatstāja ļoti lielu iespaidu, interesanti apskatīt konstrukcijas, un iedomāties, kā tas tika būvēts 19.gs. beigās, bet ne vairāk. Augšā arī nedevos, jo rindas garums bija ļoti iespaidīgs, bet laiks Parīzes apskatei – limitēts. Īpaši ilgi tur neaizkavējos – devos uz Le Marais kvartālu, ar tā mazajām ielām, smalkajiem boutique tipa veikaliņiem, un īsti Parīzisko sajūtu. Pirmo reizi sajutos tā pa īstam Parīzē… interesanti, ka pēkšņi pazuda tūristi. Lai arī pavisam blakus ir Luvra, tūristi tur arī uzkaras… Tiešām izbaudīju laiku Le Marais, apēdu vietējo arābu gatavoto Falafel un paklausījos vietējo ielas muzikantu, kurš ar mani dažas minūtes aprunājās, kad iemetu viņam 50 centu monētu.
Pēc Le Marais, devos uz abām Sēnas salām – apskatīju Notre-Dame katedrāli. Skaista būve, kurai apkārt ir miljons tūristu. Tieši tādēļ ilgi tur neuzkavējos, bet devos tālāk uz vietu, kas bija viens no maniem Parīzes vilinājumiem, par ko lasīts grāmatās – Luksemburgas dārziem. Ļoti skaists parks, vieta, kur pēc saspringtās Parīzes centra dzīves var uzelpot. Ļoti izbaudīju šo vietu – gandrīz nav tūristu, var redzēt kā atpūšas vietējie, visur skaisti ziedi, ūdenstilpnes un svaigs gaiss (salīdzinājumā ar pilsētas centu pie Luvras). Pieķēru sevi smaidām. J Savukārt pēc Luksemburgas dārziem devos likt "ķirsīti uz kūkas" – uz Tour Montparnasse, kur no augstceltnes var no 208m augstuma apskatīt Parīzi. Bija doma uztaisīt skaistas bildes ar Eifeļa torni, bet piepildījās manas bažas un aprēķini, ko veicu no rīta, vakarā saule riet gandrīz aiz Eifeļa torņa, t.i. bildes tiek izgaismotas, turklāt 18. jūnijs nav tā diena, kad gaidīt saulrietu – pārāk ilgi jāgaida J Tā kā, ja ir vēlme taisīt bildes ar Eifeļa torni fonā, tad jāiet no rīta, vai pēc saulrieta.
Piektajā dienā organizētāji veda pusdienās. Šoreiz sanāca ļoti šiki. Stārterī Foie Gras, turklāt ļoti daudz. Es pat nespēju visu apēst, un jau jutos paēdis. J Garšoja labi, bet ļoti, ļoti sātīgi. Otrajā – cepts jērs, garšoja izcili. Bet desertā nenormāls gabals šokolādes kūkas. Apēdu labi, ja 1/3 daļu. Seminārā izskatījās, ka arī nākamajam runātājam bija grūti.
Vakarā, pēc semināra bija sarunāts satikties ar bijušo kolēģi, Diānu, kas man izrādītu Monmartru. Aizbraucām līdz Monmartrai, kur Diāna man visu parādīja un apstāstīja. Protams, Monmartras highlight ir Sacre-Coeur baznīca, kas izskatās ļoti iespaidīgi. Vispār Monmartra man ļoti patika, īpaši tā daļa, pa kuru mani vadāja Diāna, kas bija nostāk no tūristu pūļiem. Iedzērām pa vīniņam un devāmies atpakaļ uz centru. Braucot uz viesnīcu, izdomāju, ka vēl jāizmet loks pa centru. Madalene stacijā izkāpu ap deviņiem vakarā, kad pamazām tuvojās saulriets. Un te nu es uzkāros, jo šī bija pirmā diena ar pilnīgi skaidrām debesīm saulrietā, t.i. izcili apstākļi vakara un nakts bildēm…rezultātā viesnīcā biju laikam pēc 12tiem naktī J Visiem iesaku – Parīze naktī ir brīnišķīga - Champs-Élysées saulrietā izskatās vienkārši lieliski, bet Concorde laukums – naktī. Gaidot tumsu apēdu arī vietējo crepe ar šokolādi un banānu – ļoti barojoši, bet, kas forši, ka šokolāde nav nežēlīgi pārsaldināta, t.i. mazliet pat rūgtumu jūt. Atvelkoties uz viesnīcu, paskatījos uz bildēm, kas sanākušas - dažas šķiet ļoti ok, pēc atgriešanās Rīgā gan jau kādas arī nopublicēšu.
 P.s. Jāteic īpašs paldies Diānai – viņa ne tikai izvadāja mani pa Monmartru, bet arī sagatavoja man ieteikumus ko un kā vērts apskatīt Parīzē, turklāt visi ieteikumi tiešām izrādījās ļoti noderīgi.