Vēl trīs dienas Parīzē ir pagājušas. Vispār grafiks visai saspringts – 7h
seminārā, tad jāskatās Parīze, un vēl jāatlicina laiks vismaz 2h dienā
futbolam… J Trešās dienas vakarā semināra organizētāji bija sarūpējuši izbraucienu
ar kuģīti pa Sēnu un vakariņas uz tā. Izbrauciens bija jauks – aptuveni stundas
brauciens iekļaujot Notre-Dame
katedrāli, Grand Palais, Eifeļa torni
un, protams, skaistos tiltus, kas savieno Sēnas krastus (kam starp citu ikdienā
nepelnīti tiek pievērsts maz uzmanības). Visu brauciena laiku, brazīlis trinās,
jo uzreiz pēc brauciena uzreiz sākās Brazīlijas-Meksikas spēle. J Savukārt ēģiptietis un jordānis neklātienē (viens no viesmīļiem bija
alžīriets, kas ziņoja par rezultāta attīstību) sekoja Beļģijas-Alžīrijas
spēlei. Pēc brauciena, lielākā daļa grupas devās uz viesnīcu, kur arī
noskatījāmies, kā Meksikāņi varonīgi nosargā vārtus neskartus pret čempionāta
rīkotājiem.
Šajā dienā pusdienās bijām kādā no vietējiem restorāniem. Pirms pusdienām
ievēroju, ka mūsu 26 cilvēku grupā tā nostāk turas madagaskarietis. Domāju, ka
varbūt valodas barjera, bet nē. Uzrunāju viņu, apsēdāmies arī pie viena
pusdienu galda. Un patiesībā tieši madagaskarietis sniedza man galvenās dienas
emocijas. No sākuma gan viņš bija nedaudz atturīgs. Viņa pirmais jautājums bija,
vai zinu, kas ir Madagaskara. Teicu, ka, protams, zinu, uz ko viņš gandrīz
nicinoši atbildēja, ka visi zina, jo ir taču multene. Redzētu jūs viņa smaidu,
kad pateicu, ka nē – zinu Madagaskaru skaistās dabas dēļ un vaniļas dēļ. Viņa
smaids bija tik neviltots, viņš pilnīgi atdzīvojās un sajutās lepns (vēlāk
sarunā teica, ka nejutās savā ādā, jo grupā visi ir no daudz, daudz bagātākām
valstīm; zināšanai – Madagaskara ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm).
Viņš bija ļoti pārsteigts, ka zinu par Madagaskaras vaniļu. Viņš teicās, ka
dosies uz mājām un stāstīs par to, ka pat tik tālā un nesaistītā valstī kā
Latvija, zina par Madagaskaru ne tikai multenes dēļ. J Un es varu būt drošs, ka tagad vismaz viens Madagaskarietis no 22 milj.
zina, kur atrodas Latvija. J Bet vispār viņš bija ļoti zinošs, zināja par
3 Baltijas valstīm, un ļoti seko Ukrainas-Krievijas krīzei. Pusdienu laikā viņš
man daudz stāstīja par dzīvi savā valstī, par elektrības trūkumu, par ieguves
rūpniecību, kas ir vienīgais daudz maz jēdzīgais ienākumu avots, tūrismu,
politisko krīzi, vietējo cukurniedru dziru, virtuvi utt. Pēc šīs sarunas
sapratu, ka jāizmanto dotā iespēja – šajā kursā cilvēki ir no visas pasaules, –
jāaprunājas ar katru no viņiem. Un tā es sāku runāt… ar Jordānas pārstāvi
izrunājām par viņu ekonomiku, laika apstākļiem, tūrismu. Ar Slovākijas,
Rumānijas un Moldovas pārstāvi izrunājām Krievijas/Ukrainas krīzes ietekmi uz
reģionu. Ar Brazīli esam izrunājuši (katru dienu kopā dodamies uz/no kursiem) mūsu
abu ekonomiku kopējās un atšķirīgās lietas, ēnu ekonomiku, darba tirgu,
inflāciju utt. Tāpat arī pasaules čempionāta norisi Brazīlijā, kriminogēno
situāciju, dzīves apstākļus utt. Ar Malaizieti izrunājām dzīvi Malaizijā,
reģionālo dalījumu un reģionālo diverģenci, vietējo virtuvi, tūrismu u.c.
lietām. Ar korejieti – aptauju datu izmantošanu D.Korejas centrālajā bankā,
beigās izrādījās, ka viņi ne tikai prognozē IKP, bet to arī liek kopā… Ar Saūda
Arābijas pārstāvi mums bija ļoti gara (visu Spānijas-Čīles mača gaitu)
diskusija par Saūda Arābiju, vīrieša lomu ģimenē, reliģiju un to, kurā virzienā
virzās Saūda Arābija (ļoti interesanta saruna, vairāk viņam, jo viņš bija svēti
pārliecināts, ka rietumnieki domā tikai klišejās). Izrunājos arī ar spānieti,
maltieti un albānieti par dažādām, galvenokārt ar ekonomiku saistītām tēmām.
Šodien no rīta izrunājos arī ar Krievijas pārstāvi – par Ukrainu nerunājām,
vairāk par Parīzi, Krievijas ekonomiku, mākslu utt. :D Tagad vēl mērķis
aprunāties ar Marokas, Gvinejas-Bisavas un Marokas pārstāvjiem. Starp citu,
Krievijas un Ukrainas pārstāvji joprojām atrodas maksimāli iespējami tālākajos
telpas stūros…
Ceturtajā dienā beidzot devos "uzbrukumā" J Laika apstākļi uzlabojās, varēja staigāt bez bažām apaukstēties (puse no
grupas jau noķēruši iesnas un klepu). Sāku klejošanu ar 17 pieturu braucienu no
viesnīcas līdz pieturai, kas vistuvāk Eifeļa tornim. Tornis, man personīgi,
neatstāja ļoti lielu iespaidu, interesanti apskatīt konstrukcijas, un
iedomāties, kā tas tika būvēts 19.gs. beigās, bet ne vairāk. Augšā arī nedevos,
jo rindas garums bija ļoti iespaidīgs, bet laiks Parīzes apskatei – limitēts.
Īpaši ilgi tur neaizkavējos – devos uz Le
Marais kvartālu, ar tā mazajām ielām, smalkajiem boutique tipa veikaliņiem, un īsti Parīzisko sajūtu. Pirmo reizi
sajutos tā pa īstam Parīzē… interesanti, ka pēkšņi pazuda tūristi. Lai arī
pavisam blakus ir Luvra, tūristi tur arī uzkaras… Tiešām izbaudīju laiku Le Marais, apēdu vietējo arābu gatavoto Falafel un paklausījos vietējo ielas
muzikantu, kurš ar mani dažas minūtes aprunājās, kad iemetu viņam 50 centu
monētu.
Pēc Le Marais, devos uz abām
Sēnas salām – apskatīju Notre-Dame
katedrāli. Skaista būve, kurai apkārt ir miljons tūristu. Tieši tādēļ ilgi tur
neuzkavējos, bet devos tālāk uz vietu, kas bija viens no maniem Parīzes
vilinājumiem, par ko lasīts grāmatās – Luksemburgas dārziem. Ļoti skaists
parks, vieta, kur pēc saspringtās Parīzes centra dzīves var uzelpot. Ļoti izbaudīju
šo vietu – gandrīz nav tūristu, var redzēt kā atpūšas vietējie, visur skaisti
ziedi, ūdenstilpnes un svaigs gaiss (salīdzinājumā ar pilsētas centu pie
Luvras). Pieķēru sevi smaidām. J Savukārt pēc Luksemburgas dārziem devos likt
"ķirsīti uz kūkas" – uz Tour
Montparnasse, kur no augstceltnes var no 208m augstuma apskatīt Parīzi.
Bija doma uztaisīt skaistas bildes ar Eifeļa torni, bet piepildījās manas bažas
un aprēķini, ko veicu no rīta, vakarā saule riet gandrīz aiz Eifeļa torņa, t.i.
bildes tiek izgaismotas, turklāt 18. jūnijs nav tā diena, kad gaidīt saulrietu
– pārāk ilgi jāgaida J Tā kā, ja ir vēlme taisīt bildes ar Eifeļa torni
fonā, tad jāiet no rīta, vai pēc saulrieta.
Piektajā dienā organizētāji veda
pusdienās. Šoreiz sanāca ļoti šiki. Stārterī Foie Gras, turklāt ļoti daudz. Es pat nespēju visu apēst, un jau
jutos paēdis. J
Garšoja labi, bet ļoti, ļoti sātīgi. Otrajā – cepts jērs, garšoja izcili. Bet
desertā nenormāls gabals šokolādes kūkas. Apēdu labi, ja 1/3 daļu. Seminārā
izskatījās, ka arī nākamajam runātājam bija grūti.
Vakarā, pēc semināra bija sarunāts
satikties ar bijušo kolēģi, Diānu, kas man izrādītu Monmartru. Aizbraucām līdz
Monmartrai, kur Diāna man visu parādīja un apstāstīja. Protams, Monmartras highlight ir Sacre-Coeur baznīca, kas izskatās ļoti iespaidīgi. Vispār Monmartra
man ļoti patika, īpaši tā daļa, pa kuru mani vadāja Diāna, kas bija nostāk no
tūristu pūļiem. Iedzērām pa vīniņam un devāmies atpakaļ uz centru. Braucot uz
viesnīcu, izdomāju, ka vēl jāizmet loks pa centru. Madalene stacijā izkāpu ap deviņiem vakarā, kad pamazām tuvojās saulriets.
Un te nu es uzkāros, jo šī bija pirmā diena ar pilnīgi skaidrām debesīm
saulrietā, t.i. izcili apstākļi vakara un nakts bildēm…rezultātā viesnīcā biju
laikam pēc 12tiem naktī J Visiem iesaku – Parīze naktī ir brīnišķīga - Champs-Élysées saulrietā izskatās vienkārši lieliski, bet Concorde laukums – naktī.
Gaidot tumsu apēdu arī vietējo crepe
ar šokolādi un banānu – ļoti barojoši, bet, kas forši, ka šokolāde nav nežēlīgi
pārsaldināta, t.i. mazliet pat rūgtumu jūt. Atvelkoties uz viesnīcu, paskatījos uz bildēm, kas sanākušas - dažas šķiet ļoti ok, pēc atgriešanās Rīgā gan jau kādas arī nopublicēšu.