Ir pagājusi tik pirmā pilnā diena Parīzē. Nezinu kādēļ
sajūta tāda, ka te būtu jau nedēļu – laikam daudz jaunu iespaidu. Rīts iesākās
ar nelielām brokastīm viesnīcā (Ibis
Styles Bercy) – neko vairāk par kruasāniem un kafiju te palielam nevar dabūt,
bet ir ok, nesūdzos. Tad izgāju īsā pastaigā pa rajonu un 8:15 bija sarunāts "meeting point" ar semināra
organizētājiem. Viss notika ar "frančiem raksturīgo precizitāti",
autobuss bija klāt precīzi 9:30 :D Bet kā jau redzējāt iepriekšējā bloga
ieraksta beigās – biju tam gatavs J Pa to laiku gan būtu
paspējuši līdz centram kājām aiziet J
Semināra pirmā diena pagāja ļoti ātri – visai interesanti
arī no profesionālā viedokļa. Pēdējos gados pierasts, ka visur, kur braucu –
galvenokārt eiropieši, turklāt pēc laika cilvēki sāk atkārtoties, jo profesijas
pārstāvju loks salīdzinoši šaurs. Šeit gan savādāk – šķiet tik kādi 4-5 cilvēki
no ES valstīm, pārējie nāk no visām pasaules malām – Malaizijas, Brazīlijas,
Indonēzijas, Krievijas, Ukrainas (savā starpā nesarunājas J)
un pat Madagaskaras. Vēl arī Maroka, Alžīrija, Gvineja-Bisava un citas
salīdzinoši eksotiskas vietas. Nevarētu teikt, ka tas ļoti bremzē kursu norisi,
tomēr vismaz pirmajā dienā tempu būtu gribējies augstāku. Tomēr visnotaļ
interesanti parunāt ar cilvēkiem, kuru ekonomikas tik ļoti atšķiras no mūsējās.
Pēc semināra, devos uz Elizejas laukiem, cerībā pastaigāt un
nedaudz pabildēt. Biju labi sagatavojies – jau līdzi uz semināru paķēru drēbes,
ko pārvilkt, lai nebūtu lieki jātērē laiks dodoties atpakaļ uz viesnīcu.
Aizgāju līdz Jardin des Tuileries,
lai konstatētu, ka fotoaparātā bateriju neieliku… :D Rezultātā atkal ar metro
braucu atpakaļ uz viesnīcu :D Ne tik daudz lai paņemtu bateriju, cik lai nebūtu
jāstaipa smagais fočuks bezjēgā bez baterijas. J Pēc minūtēm 40 jau
biju atpakaļ izejas pozīcijā, lai startētu. Izgāju cauri dārzam, kas skaists,
bet nekā ekstraordināra, turklāt cilvēku ļoti daudz. Pēc īsas pastaigas nokļuvu
līdz Place de la Concorde, kas mani
vilināja ar savu obelisku, ko tik daudz reizes esmu redzējis Tour de France laikā. Tieši te radās
ķecerīgā doma, meklēt riteni jau šodien – nav ko atlikt uz vēlāku, to ko var
izdarīt šodien. Atradu Parīzes riteņu dalīšanās (sharing) staciju, un paņēmu riteni (jau Rīgā biju nopircis i-netā
reģistrāciju šai nedēļai). Tieši tāpat kā Rīgā nemāku izvēlēties iepirkuma
ratiņus veikalos (vienmēr iegrābjos čīkstošos, salūzušos utt. J),
arī šeit paņēmu čīkstošu un grabošu ričuku. No sākuma pabraucu gabalu pa blakus
esošajiem skvēriem, lai aprastu ar stūri un gabarītiem. Un tad jau devos uz Avenue
des Champs-Élysées¸ kur katru gadu Tour de France
notiek pēdējais posms, t.sk. ar 10 apļiem pa Elizejas lauku bruģi. Nonācu līdz
avēnijai un mazliet sastingu – skaļa, trokšņaina un agresīva satiksme.
Velobraucējus neredz… pastāvu, pagaidu, joprojām neredz. Mazliet bailīgi
mesties uz šādas ielas ar nepazīstamu, grabošu un klabošu ričuku. Pēkšņi
ieraugu vietējo sievieti, kas uz ričuka tomēr brauc, metos pakaļ. J Tik nākamajā mirklī pamanu, ka viņai arī īres tūristu ritenis :D Bet tas
nekas, es jau esmu tur, un braucu par Avenue des Champs-Élysées, kur jau pēc mēneša Kavendišs ar Saganu izspēlēs sprinta finišu un Frūms
iedzers savu šampanieša glāzi (varat uzskatīt par prognozi J). Savā ziņā braucot par Avenue des Champs-Élysées jūtu, ka esmu dabūjis gandarījuma kompensāciju par savām iepriekšējām
neveiksmēm. Jūtos kā īstā Tour de France,
tik riteņbraucēja triko vietā man vējš planda uzvalka žaketi, ritenis, braucot
pa bruģi, grab tā, ka liekas, ka tūlīt sāks sadalīties pa gabaliem, un… groziņš
riteņa priekšā atgriež realitātē. J Bet jebkurā gadījumā, pacilājums tik liels,
ka no sākuma pat īsti nepamanu nianse, kas mani izbrīnīja: (i) tv neizskatās
tik liels kāpuma gradients, t.i. virzienā no centra uz Triumfa arku ir normāls
"kāpiens"… tagad saprotu, kā viņi maucot pretējā virzienā sasniedz 70
km/h. (ii) Tas ir bruģis, īsts bruģis. Man pēc 15 minūšu braucienu kakla un
muguras skriemeļi izkratījās tā, ka vairs nekāds terapeits nav vajadzīgs –
nespēju iedomāties, kāda ir sajūta pēc 10 apļiem milzīgā ātrumā uz
"cietajiem" šosejas riteņiem. Vienā mirklī saprotu, ka kļūst arvien
aukstāk (jā, tieši tā, aukstāk – šīs dienas pūš spēcīgs un auksts ziemeļu vējš),
saprotu, ka man laiks nopirkt kādu siltāku apģērba gabalu. No rīta viesnīcā
konstatēju, ka jaka, ko biju plānojis paņemt līdzi, ir palikusi Rīgā uz krēsla
blakus koferim… atbraucu uz Parīzi tikai uzvalkā un t-kreklos/šortos. Bet, lai
to izdarītu, no sākuma jātiek vaļā no riteņa. Protams, uz sitienu nevaru atrast
nevienu "riteņu staciju"… Meklējot to, atrodu divus domubiedrus –
vācieti un nīderlandieti. Vienam no viņiem viedtālrunī aplikācija, kas kartē
attēlo staciju atrašanās vietu. Atrodam staciju, bet tur tik vien 2 vietas.
Sākam gari spriest, kā noteiksim to, kurš atstās šeit, bet kurš būs spiests
doties tālāk. Izvēlamies monētas mešanas izspēli, bet kamēr strīdamies par
noteikumiem, kāds paņem vienu no ričukiem un nu jau ir nepieciešamās 3 vietas.
Nodomāju, ka ļoti atgādina ES lēmumpieņemšanas procesu – kamēr domā ko un kā –
viss tāpat atrisinās. J Aptuveni pēc 30 minūtēm esmu jau nopircis
džemperi – paplānu, bet tomēr labāk tā
nekā vienkārši kreklā – nākamajā vakarā kruīzs ar kuģīti pa Sēnu – varētu būt
auksti.
Sava veida vakara
kulminācija – Triumfa arka. Nedaudz lielāka, nekā to biju iztēlojies.
Interesanti, parasti tūrisma objekti realitātē ir mazāki, nekā šķiet, bet te –
otrādi. J Sāk nedaudz līņāt, turklāt laiks jau pāri astoņiem, saprotu, ka laiks
kratīties atpakaļ uz viesnīcu, lai varētu vēl dabūt kādas vakariņas un paspētu
sarakstīt ko komandējuma atskaitei. Kā vienmēr, īsa pastaiga līdz
"tuvākajai metro stacijai" izvēršas garā pastaigā līdz pat L'église de la Madeleine,
kas ir interesanta
paskata baznīca, kas vairāk atgādina bildes no Grieķijas vai Sicīlijas.
Šodien bija plāns
apskatīt tuvāk arī Eifeļa torni, bet nesanāca – vakarpusē kļuva pavēsi, gan
paspēšu citā dienā. Kopumā diena neapšaubāmi bija pozitīvāka par vakardienu. Līdz
mūža galam atcerēšos goda apli pa Avenue des Champs-Élysées uz tā grabošā ričuka – no malas laikam izskatījās smieklīgi, bet tas
nekas – galvenais, ka pašam prieks un smaids kā bērnam. J
Ok, jāiet gulēt –
viesnīcas bārā arī kļūst pārāk skaļš, izskatās, ka spāniete ar malaizieti ir
atraduši kopīgu valodu, pudeles iet viena pakaļ otrai. Aicina arī mani, bet es
laikam labāk pagaidīšu līdz atvaļinājumam, kas jau tepat aiz stūra. Rīt –
semināra organizētāju sarīkotais izbrauciens pa Sēnu ar kuģīti. Objective – nenosalt. J
* Starp citu –
Parīzes riteņu serviss, ļoti labs. Princips elementārs, maksā nelielu
abonēšanas maksu, un brauc Parīzē katras 30 minūtes bez maksas. T.i. sadali
braucienu kaut vai 5 30-minūšu nogriežņos un ceļo, kur tev vajag. Var arī
braukt ilgāk par 30 minūtēm, bet tad nedaudz jāmaksā. Tomēr riteņu stacijas
atrodas salīdzinoši tuvu viena pie otras, tādējādi parasti ar 30 minūtēm pilnībā
pietiek. http://en.velib.paris.fr/