Pāriet uz galveno saturu

Pirmā diena Parīzē - tendence pozitīva

Ir pagājusi tik pirmā pilnā diena Parīzē. Nezinu kādēļ sajūta tāda, ka te būtu jau nedēļu – laikam daudz jaunu iespaidu. Rīts iesākās ar nelielām brokastīm viesnīcā (Ibis Styles Bercy) – neko vairāk par kruasāniem un kafiju te palielam nevar dabūt, bet ir ok, nesūdzos. Tad izgāju īsā pastaigā pa rajonu un 8:15 bija sarunāts "meeting point" ar semināra organizētājiem. Viss notika ar "frančiem raksturīgo precizitāti", autobuss bija klāt precīzi 9:30 :D Bet kā jau redzējāt iepriekšējā bloga ieraksta beigās – biju tam gatavs J Pa to laiku gan būtu paspējuši līdz centram kājām aiziet J
Semināra pirmā diena pagāja ļoti ātri – visai interesanti arī no profesionālā viedokļa. Pēdējos gados pierasts, ka visur, kur braucu – galvenokārt eiropieši, turklāt pēc laika cilvēki sāk atkārtoties, jo profesijas pārstāvju loks salīdzinoši šaurs. Šeit gan savādāk – šķiet tik kādi 4-5 cilvēki no ES valstīm, pārējie nāk no visām pasaules malām – Malaizijas, Brazīlijas, Indonēzijas, Krievijas, Ukrainas (savā starpā nesarunājas J) un pat Madagaskaras. Vēl arī Maroka, Alžīrija, Gvineja-Bisava un citas salīdzinoši eksotiskas vietas. Nevarētu teikt, ka tas ļoti bremzē kursu norisi, tomēr vismaz pirmajā dienā tempu būtu gribējies augstāku. Tomēr visnotaļ interesanti parunāt ar cilvēkiem, kuru ekonomikas tik ļoti atšķiras no mūsējās.
Pēc semināra, devos uz Elizejas laukiem, cerībā pastaigāt un nedaudz pabildēt. Biju labi sagatavojies – jau līdzi uz semināru paķēru drēbes, ko pārvilkt, lai nebūtu lieki jātērē laiks dodoties atpakaļ uz viesnīcu. Aizgāju līdz Jardin des Tuileries, lai konstatētu, ka fotoaparātā bateriju neieliku… :D Rezultātā atkal ar metro braucu atpakaļ uz viesnīcu :D Ne tik daudz lai paņemtu bateriju, cik lai nebūtu jāstaipa smagais fočuks bezjēgā bez baterijas. J Pēc minūtēm 40 jau biju atpakaļ izejas pozīcijā, lai startētu. Izgāju cauri dārzam, kas skaists, bet nekā ekstraordināra, turklāt cilvēku ļoti daudz. Pēc īsas pastaigas nokļuvu līdz Place de la Concorde, kas mani vilināja ar savu obelisku, ko tik daudz reizes esmu redzējis Tour de France laikā. Tieši te radās ķecerīgā doma, meklēt riteni jau šodien – nav ko atlikt uz vēlāku, to ko var izdarīt šodien. Atradu Parīzes riteņu dalīšanās (sharing) staciju, un paņēmu riteni (jau Rīgā biju nopircis i-netā reģistrāciju šai nedēļai). Tieši tāpat kā Rīgā nemāku izvēlēties iepirkuma ratiņus veikalos (vienmēr iegrābjos čīkstošos, salūzušos utt. J), arī šeit paņēmu čīkstošu un grabošu ričuku. No sākuma pabraucu gabalu pa blakus esošajiem skvēriem, lai aprastu ar stūri un gabarītiem. Un tad jau devos uz Avenue des Champs-Élysées¸ kur katru gadu Tour de France notiek pēdējais posms, t.sk. ar 10 apļiem pa Elizejas lauku bruģi. Nonācu līdz avēnijai un mazliet sastingu – skaļa, trokšņaina un agresīva satiksme. Velobraucējus neredz… pastāvu, pagaidu, joprojām neredz. Mazliet bailīgi mesties uz šādas ielas ar nepazīstamu, grabošu un klabošu ričuku. Pēkšņi ieraugu vietējo sievieti, kas uz ričuka tomēr brauc, metos pakaļ. J Tik nākamajā mirklī pamanu, ka viņai arī īres tūristu ritenis :D Bet tas nekas, es jau esmu tur, un braucu par Avenue des Champs-Élysées, kur jau pēc mēneša Kavendišs ar Saganu izspēlēs sprinta finišu un Frūms iedzers savu šampanieša glāzi (varat uzskatīt par prognozi J). Savā ziņā braucot par Avenue des Champs-Élysées jūtu, ka esmu dabūjis gandarījuma kompensāciju par savām iepriekšējām neveiksmēm. Jūtos kā īstā Tour de France, tik riteņbraucēja triko vietā man vējš planda uzvalka žaketi, ritenis, braucot pa bruģi, grab tā, ka liekas, ka tūlīt sāks sadalīties pa gabaliem, un… groziņš riteņa priekšā atgriež realitātē. J Bet jebkurā gadījumā, pacilājums tik liels, ka no sākuma pat īsti nepamanu nianse, kas mani izbrīnīja: (i) tv neizskatās tik liels kāpuma gradients, t.i. virzienā no centra uz Triumfa arku ir normāls "kāpiens"… tagad saprotu, kā viņi maucot pretējā virzienā sasniedz 70 km/h. (ii) Tas ir bruģis, īsts bruģis. Man pēc 15 minūšu braucienu kakla un muguras skriemeļi izkratījās tā, ka vairs nekāds terapeits nav vajadzīgs – nespēju iedomāties, kāda ir sajūta pēc 10 apļiem milzīgā ātrumā uz "cietajiem" šosejas riteņiem. Vienā mirklī saprotu, ka kļūst arvien aukstāk (jā, tieši tā, aukstāk – šīs dienas pūš spēcīgs un auksts ziemeļu vējš), saprotu, ka man laiks nopirkt kādu siltāku apģērba gabalu. No rīta viesnīcā konstatēju, ka jaka, ko biju plānojis paņemt līdzi, ir palikusi Rīgā uz krēsla blakus koferim… atbraucu uz Parīzi tikai uzvalkā un t-kreklos/šortos. Bet, lai to izdarītu, no sākuma jātiek vaļā no riteņa. Protams, uz sitienu nevaru atrast nevienu "riteņu staciju"… Meklējot to, atrodu divus domubiedrus – vācieti un nīderlandieti. Vienam no viņiem viedtālrunī aplikācija, kas kartē attēlo staciju atrašanās vietu. Atrodam staciju, bet tur tik vien 2 vietas. Sākam gari spriest, kā noteiksim to, kurš atstās šeit, bet kurš būs spiests doties tālāk. Izvēlamies monētas mešanas izspēli, bet kamēr strīdamies par noteikumiem, kāds paņem vienu no ričukiem un nu jau ir nepieciešamās 3 vietas. Nodomāju, ka ļoti atgādina ES lēmumpieņemšanas procesu – kamēr domā ko un kā – viss tāpat atrisinās. J Aptuveni pēc 30 minūtēm esmu jau nopircis džemperi –  paplānu, bet tomēr labāk tā nekā vienkārši kreklā – nākamajā vakarā kruīzs ar kuģīti pa Sēnu – varētu būt auksti.
Sava veida vakara kulminācija – Triumfa arka. Nedaudz lielāka, nekā to biju iztēlojies. Interesanti, parasti tūrisma objekti realitātē ir mazāki, nekā šķiet, bet te – otrādi. J Sāk nedaudz līņāt, turklāt laiks jau pāri astoņiem, saprotu, ka laiks kratīties atpakaļ uz viesnīcu, lai varētu vēl dabūt kādas vakariņas un paspētu sarakstīt ko komandējuma atskaitei. Kā vienmēr, īsa pastaiga līdz "tuvākajai metro stacijai" izvēršas garā pastaigā līdz pat L'église de la Madeleine, kas ir interesanta paskata baznīca, kas vairāk atgādina bildes no Grieķijas vai Sicīlijas.
Šodien bija plāns apskatīt tuvāk arī Eifeļa torni, bet nesanāca – vakarpusē kļuva pavēsi, gan paspēšu citā dienā. Kopumā diena neapšaubāmi bija pozitīvāka par vakardienu. Līdz mūža galam atcerēšos goda apli pa Avenue des Champs-Élysées uz tā grabošā ričuka – no malas laikam izskatījās smieklīgi, bet tas nekas – galvenais, ka pašam prieks un smaids kā bērnam. J
Ok, jāiet gulēt – viesnīcas bārā arī kļūst pārāk skaļš, izskatās, ka spāniete ar malaizieti ir atraduši kopīgu valodu, pudeles iet viena pakaļ otrai. Aicina arī mani, bet es laikam labāk pagaidīšu līdz atvaļinājumam, kas jau tepat aiz stūra. Rīt – semināra organizētāju sarīkotais izbrauciens pa Sēnu ar kuģīti. Objective – nenosalt. J
* Starp citu – Parīzes riteņu serviss, ļoti labs. Princips elementārs, maksā nelielu abonēšanas maksu, un brauc Parīzē katras 30 minūtes bez maksas. T.i. sadali braucienu kaut vai 5 30-minūšu nogriežņos un ceļo, kur tev vajag. Var arī braukt ilgāk par 30 minūtēm, bet tad nedaudz jāmaksā. Tomēr riteņu stacijas atrodas salīdzinoši tuvu viena pie otras, tādējādi parasti ar 30 minūtēm pilnībā pietiek. http://en.velib.paris.fr/

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Islande ziemā - kāpēc gan ne?

Šis ir mūsu Islandes ceļojuma apraksts. Šoreiz ceļojums bija relaksētāks, mazliet iekļāvāmies "lielajās tūristu masās" un atļāvāmies baudīt valsti nesteidzoties. Tādēļ tik ļoti daudz kā parasti neskraidījām riņķī, nemeklējām piedzīvojumus un nemetāmies avantūrās. Tomēr raksts var noderēt tiem, kas šaubās - vai vērts apmeklēt Islandi ziemā. Mēs viennozīmīgi sakām - jā, ir vērts. Jo tieši ziemā ir virkne tādu priekšrocību, kuras nevar baudīt vasarā. Ja man personīgi prasa, kas ir viens lielākais iespaids no Islandes, tad varu tikai pateikt - ziemotie kalni, īpaši Eijafjallajokula apkārtnē. Teiksiet Alpi iespaidīgi? Jā, neapšaubāmi - Šveicē, Austrijā un Francijā skati ir iespaidīgi, bet Islandē - papildus ir apziņa un pierādījumi tam, ka katrs no šiem kalniem jebkurā brīdī var uzsprāgt vai vēl nesen tā arī ir darījis. Pie vulkāniem redzamas pazīmes, kā tie ir izvirduši, aprakuši mājas un beigu beigās veidojuši jaunu zemi. Islandē, ceļojot starp kalnu grēdām, prāts pats nesas u