Pāriet uz galveno saturu

Pirmā diena Parīzē - tendence pozitīva

Ir pagājusi tik pirmā pilnā diena Parīzē. Nezinu kādēļ sajūta tāda, ka te būtu jau nedēļu – laikam daudz jaunu iespaidu. Rīts iesākās ar nelielām brokastīm viesnīcā (Ibis Styles Bercy) – neko vairāk par kruasāniem un kafiju te palielam nevar dabūt, bet ir ok, nesūdzos. Tad izgāju īsā pastaigā pa rajonu un 8:15 bija sarunāts "meeting point" ar semināra organizētājiem. Viss notika ar "frančiem raksturīgo precizitāti", autobuss bija klāt precīzi 9:30 :D Bet kā jau redzējāt iepriekšējā bloga ieraksta beigās – biju tam gatavs J Pa to laiku gan būtu paspējuši līdz centram kājām aiziet J
Semināra pirmā diena pagāja ļoti ātri – visai interesanti arī no profesionālā viedokļa. Pēdējos gados pierasts, ka visur, kur braucu – galvenokārt eiropieši, turklāt pēc laika cilvēki sāk atkārtoties, jo profesijas pārstāvju loks salīdzinoši šaurs. Šeit gan savādāk – šķiet tik kādi 4-5 cilvēki no ES valstīm, pārējie nāk no visām pasaules malām – Malaizijas, Brazīlijas, Indonēzijas, Krievijas, Ukrainas (savā starpā nesarunājas J) un pat Madagaskaras. Vēl arī Maroka, Alžīrija, Gvineja-Bisava un citas salīdzinoši eksotiskas vietas. Nevarētu teikt, ka tas ļoti bremzē kursu norisi, tomēr vismaz pirmajā dienā tempu būtu gribējies augstāku. Tomēr visnotaļ interesanti parunāt ar cilvēkiem, kuru ekonomikas tik ļoti atšķiras no mūsējās.
Pēc semināra, devos uz Elizejas laukiem, cerībā pastaigāt un nedaudz pabildēt. Biju labi sagatavojies – jau līdzi uz semināru paķēru drēbes, ko pārvilkt, lai nebūtu lieki jātērē laiks dodoties atpakaļ uz viesnīcu. Aizgāju līdz Jardin des Tuileries, lai konstatētu, ka fotoaparātā bateriju neieliku… :D Rezultātā atkal ar metro braucu atpakaļ uz viesnīcu :D Ne tik daudz lai paņemtu bateriju, cik lai nebūtu jāstaipa smagais fočuks bezjēgā bez baterijas. J Pēc minūtēm 40 jau biju atpakaļ izejas pozīcijā, lai startētu. Izgāju cauri dārzam, kas skaists, bet nekā ekstraordināra, turklāt cilvēku ļoti daudz. Pēc īsas pastaigas nokļuvu līdz Place de la Concorde, kas mani vilināja ar savu obelisku, ko tik daudz reizes esmu redzējis Tour de France laikā. Tieši te radās ķecerīgā doma, meklēt riteni jau šodien – nav ko atlikt uz vēlāku, to ko var izdarīt šodien. Atradu Parīzes riteņu dalīšanās (sharing) staciju, un paņēmu riteni (jau Rīgā biju nopircis i-netā reģistrāciju šai nedēļai). Tieši tāpat kā Rīgā nemāku izvēlēties iepirkuma ratiņus veikalos (vienmēr iegrābjos čīkstošos, salūzušos utt. J), arī šeit paņēmu čīkstošu un grabošu ričuku. No sākuma pabraucu gabalu pa blakus esošajiem skvēriem, lai aprastu ar stūri un gabarītiem. Un tad jau devos uz Avenue des Champs-Élysées¸ kur katru gadu Tour de France notiek pēdējais posms, t.sk. ar 10 apļiem pa Elizejas lauku bruģi. Nonācu līdz avēnijai un mazliet sastingu – skaļa, trokšņaina un agresīva satiksme. Velobraucējus neredz… pastāvu, pagaidu, joprojām neredz. Mazliet bailīgi mesties uz šādas ielas ar nepazīstamu, grabošu un klabošu ričuku. Pēkšņi ieraugu vietējo sievieti, kas uz ričuka tomēr brauc, metos pakaļ. J Tik nākamajā mirklī pamanu, ka viņai arī īres tūristu ritenis :D Bet tas nekas, es jau esmu tur, un braucu par Avenue des Champs-Élysées, kur jau pēc mēneša Kavendišs ar Saganu izspēlēs sprinta finišu un Frūms iedzers savu šampanieša glāzi (varat uzskatīt par prognozi J). Savā ziņā braucot par Avenue des Champs-Élysées jūtu, ka esmu dabūjis gandarījuma kompensāciju par savām iepriekšējām neveiksmēm. Jūtos kā īstā Tour de France, tik riteņbraucēja triko vietā man vējš planda uzvalka žaketi, ritenis, braucot pa bruģi, grab tā, ka liekas, ka tūlīt sāks sadalīties pa gabaliem, un… groziņš riteņa priekšā atgriež realitātē. J Bet jebkurā gadījumā, pacilājums tik liels, ka no sākuma pat īsti nepamanu nianse, kas mani izbrīnīja: (i) tv neizskatās tik liels kāpuma gradients, t.i. virzienā no centra uz Triumfa arku ir normāls "kāpiens"… tagad saprotu, kā viņi maucot pretējā virzienā sasniedz 70 km/h. (ii) Tas ir bruģis, īsts bruģis. Man pēc 15 minūšu braucienu kakla un muguras skriemeļi izkratījās tā, ka vairs nekāds terapeits nav vajadzīgs – nespēju iedomāties, kāda ir sajūta pēc 10 apļiem milzīgā ātrumā uz "cietajiem" šosejas riteņiem. Vienā mirklī saprotu, ka kļūst arvien aukstāk (jā, tieši tā, aukstāk – šīs dienas pūš spēcīgs un auksts ziemeļu vējš), saprotu, ka man laiks nopirkt kādu siltāku apģērba gabalu. No rīta viesnīcā konstatēju, ka jaka, ko biju plānojis paņemt līdzi, ir palikusi Rīgā uz krēsla blakus koferim… atbraucu uz Parīzi tikai uzvalkā un t-kreklos/šortos. Bet, lai to izdarītu, no sākuma jātiek vaļā no riteņa. Protams, uz sitienu nevaru atrast nevienu "riteņu staciju"… Meklējot to, atrodu divus domubiedrus – vācieti un nīderlandieti. Vienam no viņiem viedtālrunī aplikācija, kas kartē attēlo staciju atrašanās vietu. Atrodam staciju, bet tur tik vien 2 vietas. Sākam gari spriest, kā noteiksim to, kurš atstās šeit, bet kurš būs spiests doties tālāk. Izvēlamies monētas mešanas izspēli, bet kamēr strīdamies par noteikumiem, kāds paņem vienu no ričukiem un nu jau ir nepieciešamās 3 vietas. Nodomāju, ka ļoti atgādina ES lēmumpieņemšanas procesu – kamēr domā ko un kā – viss tāpat atrisinās. J Aptuveni pēc 30 minūtēm esmu jau nopircis džemperi –  paplānu, bet tomēr labāk tā nekā vienkārši kreklā – nākamajā vakarā kruīzs ar kuģīti pa Sēnu – varētu būt auksti.
Sava veida vakara kulminācija – Triumfa arka. Nedaudz lielāka, nekā to biju iztēlojies. Interesanti, parasti tūrisma objekti realitātē ir mazāki, nekā šķiet, bet te – otrādi. J Sāk nedaudz līņāt, turklāt laiks jau pāri astoņiem, saprotu, ka laiks kratīties atpakaļ uz viesnīcu, lai varētu vēl dabūt kādas vakariņas un paspētu sarakstīt ko komandējuma atskaitei. Kā vienmēr, īsa pastaiga līdz "tuvākajai metro stacijai" izvēršas garā pastaigā līdz pat L'église de la Madeleine, kas ir interesanta paskata baznīca, kas vairāk atgādina bildes no Grieķijas vai Sicīlijas.
Šodien bija plāns apskatīt tuvāk arī Eifeļa torni, bet nesanāca – vakarpusē kļuva pavēsi, gan paspēšu citā dienā. Kopumā diena neapšaubāmi bija pozitīvāka par vakardienu. Līdz mūža galam atcerēšos goda apli pa Avenue des Champs-Élysées uz tā grabošā ričuka – no malas laikam izskatījās smieklīgi, bet tas nekas – galvenais, ka pašam prieks un smaids kā bērnam. J
Ok, jāiet gulēt – viesnīcas bārā arī kļūst pārāk skaļš, izskatās, ka spāniete ar malaizieti ir atraduši kopīgu valodu, pudeles iet viena pakaļ otrai. Aicina arī mani, bet es laikam labāk pagaidīšu līdz atvaļinājumam, kas jau tepat aiz stūra. Rīt – semināra organizētāju sarīkotais izbrauciens pa Sēnu ar kuģīti. Objective – nenosalt. J
* Starp citu – Parīzes riteņu serviss, ļoti labs. Princips elementārs, maksā nelielu abonēšanas maksu, un brauc Parīzē katras 30 minūtes bez maksas. T.i. sadali braucienu kaut vai 5 30-minūšu nogriežņos un ceļo, kur tev vajag. Var arī braukt ilgāk par 30 minūtēm, bet tad nedaudz jāmaksā. Tomēr riteņu stacijas atrodas salīdzinoši tuvu viena pie otras, tādējādi parasti ar 30 minūtēm pilnībā pietiek. http://en.velib.paris.fr/

Šī emuāra populārākās ziņas

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background, tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja -…

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)
Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, k…

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Sāremā - ātrais ceļojums "uz salām"

Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā, kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā (Saaremaa) un Muhu (Muhu) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu, atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija.
Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad iestājās tikpat ātri un negaidīt kā vasara, tad līdz pēdējam mirklim vispār domājām…

Ziemeļu Investīciju banka - mana jaunā darba vieta

Tuvojoties gada beigām, atcerējos, ka saviem lasītājiem esmu parādā vienu bloga ierakstu. Lai jauno gadu neuzsāktu ar nepadarīta darba sajūtu, nolēmu izpildīt solījumu, ko devu savā ierakstā “Jauni profesionālie izaicinājumi”. Pēc nelielas atpūtas vasarā, ko ieplānoju, lai varētu nedaudz “pārslēgt smadzenes” starp abām darbavietām, devos uz Helsinkiem, kur 1.septembrī sāku strādāt par vecāko ekonomistu Ziemeļu Investīciju bankā.
Ziemeļu Investīciju banka (turpmāk tekstā - NIB) ir starptautiska finanšu institūcija - tās īpašnieki ir Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Dānija), kā arī no 2005. gada arī Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija). Ar ko NIB atšķiras no klasiskas bankas? Par īpašniekiem jau uzrakstīju, bet galvenais bankas darbības stūrakmenis ir tās vīzija un misija. Zinu, zinu - LV pierasts “vīziju” un “misiju” ierakstīt biznesa plānā, ilgtermiņa stratēģijā un par tiem veiksmīgi aizmirst. Šis nav tas gadījums - bankas ne tikai stratēģiskā, bet ar…