Kad plānojām ceļojumu, sapratām,
ka starp Komo un Florenci (kas ir sava veida must-do, ja jau esi Ziemeļitālijā)
vēlamies apmeklēt kādu no Emilia-Romagna pilsētām un pie reizes Itālijas
gastronomijas mekām – Parmu (Parmas siers, šķiņķis), Modenu (balzāmetiķis) vai
Boloņu (bolognese). No sākuma
sliecāmies par labu Parmai, bet beigās, pērkot dzelzceļa biļetes, izdevīgāk
sakrita laiki Boloņai. Nevarētu teikt, ka mūsu ekspektācijas par Boloņu būtu bijušas
ļoti augstas, bet rezultāts bija negaidīts…
 |
| Frecciarossa dodas prom |
Kā jau rakstīju iepriekšēja blogā par
ceļojuma sākumu Komo un Lugano, tad brauciens uz Boloņu mūsu izpratnē bija
lielāks piedzīvojums par pašu Boloņu. Vienmēr, kā aviācijas un dzelzceļa entuziasts,
gribēju izbraukt ar īstu ātrvilcienu. Līdz šim biju braucis ar tiem vilcieniem,
kas Eiropā sasniedz 200 un mazliet vairāk km/h, bet Frecciarossa (tulk. – sarkanā bulta) atsevišķos Milānas – Florences
maršruta posmos sasniedz ātrumu tuvu 300 km/h un pat nedaudz vairāk. J
Tāpēc faktiski šis brauciens bija tas, ko tik ļoti gaidīju.
No sākuma gan ar vilcienu
atbraucām no Komo līdz Milano Centrale,
kur mūs atkal gaidīja Bistro apmeklējums (mums bija kāda stunda līdz
vilcienam). Pēc sātīgajām pusdienām mūsu Frecciarossa
mūs jau gaidīja. Biļetes līdz Florencei mums izmaksāja 58 Eur (abiem), bet tā
kā biļetes pirkām i-netā kādu laiku iepriekš (3 nedēļas pirms brauciena), tad
dabūjām vietas Business klasē par to pašu cenu, kas Economy klasē. Polundrs no
sākuma bija bažīgs par ideju traukties ar vilcienu 300 km/h, bet tiklīdz viņa
iesēdās super-ērtajā Frecciarossa krēslā, tā bažas pazuda. Bet, kad vēl atnesa bezmaksas
vīniņu, tad Polundra ierastais smaids atgriezās. J
 |
| Polundrs dovoļnijs traucoties ar 300 km/h |
Pats brauciens – sākumā lēni izripinājām
āra no Milānas, bet tad jau vilciens sāka uzņemt ātrumu. Nereāla sajūta –
traukties ar vilcienu gandrīz tikpat ātri, cik F-1 piloti taisnēs. Maksimālais
ātrums, ko piefiksēju (vilcienā rāda ātrumu + planšetē aplikācija ātruma
mērīšanai) – 305 km/h. Kopumā aptuveni 40% no brauciena ātrums turējās ap 300
km/h. Pie šāda ātruma ir savi mīnusi – pa logu redzamais pazūd tik ātri, ka
iesākot teikumu "Paskaties, tur ir…" jau jālabo uz "bija"… J
Ainavu baudīšanai šis vilciens tiešām nav īsti piemērots, bet tas komforta
līmenis. Vibrācija un troksnis ir mazāks nekā lidmašīnā, vietas ir daudz, daudz
vairāk.
 |
| Maksimālais ātrums, ko piefiksēju - 305 km/h |
Kas interesanti, ka pie 300 km/h ātrumu nejūt, kamēr nepieceļas kājās.
Tad gan līkumos ļoti labi jūt, ka kaut kas nav – centrbēdzes spēks tik liels,
ka uzreiz izjūti, ka patiesībā ātrums ir daudz lielāks, nekā liekas – taisni noiet
pa gaiteni gandrīz neiespējams. Tajā brīdī kļuva skaidrs, kāpēc šķita, ka apkalpojošais personāls ar dzērienu ratiņiem izskatās iešmigojis - taisni viņi nevarēja noiet un turējās pie ratiņiem. :)
 |
| Boloņas Universitātes juridiskā fakultāte :) |
Rezultātā no Milānas līdz
Florencei nokļuvām stundā un 2 minūtēs (iekļaujot kavējumu). Savā ziņā brīnišķīga alternatīva
lidmašīnām. Dienas laikā var aizlidot līdz Milānai, apskatīt Duomo, stundas attālumā ir Florences
katedrāle, vēl pēc pāris stundām var iedzert espresso pie Kolizeja, bet vakariņās jau apēst oriģinālo napolitana picu Neapolē. Par spīti
pastāvīgajiem kavējumiem, Itālijas dzelzceļa sistēma atstāja uz mani ļoti lielu
iespaidu.
Ko mēs, Rīgas iedzīvotāji, zinājām
par Boloņu? Boloņas mērce, Boloņas Universitāte (vecākā Eiropā), Boloņas
futbola klubs… un tas laikam arī viss. Pirms ceļojuma, izlasījām, ka Boloņa ir
sava veida pasaules pasāžu galvaspilsēta. Sagatavojāmies, ka būs daudz skaistu
pasāžu. Bet redzētais mūs reāli pārsteidza – pasāžu skaits, daudzveidīgums,
krāsas, koptums un izsmalcinātība ir vienkārši neiedomājama. Nezinu, vai
vietējie iedzīvotāji vispār apzinās, cik ļoti viņu pilsēta izceļas uz pārejās
pasaules pilsētu fona. Sabildēju neskaitāmas pasāžas, bet apskatiet kaut vai Google attēlus Boloņas pasāžām.
 |
| Polundrs vienā no neskaitāmajām Boloņas pasāžām |
Boloņā pavadījām faktiski vienu
vakaru un nākamo dienu. Var teikt, ka paspējām izstaigāt visu centru par spīti
tam, ka dienā nedaudz uzlija lietus. Es teiktu, ka ja laiks ir ierobežots, tad
Boloņā tieši bezmērķīga pastaiga pa centru ir labākais dienas pavadīšanas
veids. Ilgu laiku staigājām un vienkārši sajūsminājāmies par pasāžu dažādajām
krāsām, kolonām, flīzēm. Kad sākās lietus, tad bijām spiesti meklēt patvērumu
vecpilsētas kafejnīcās, lai arī pateicoties pasāžām var turpināt arī staigāt - lietussargs īpaši nav nepieciešams. Īpaši, ja pārvietojaties pa pilsētas centrālo daļu. Tieši pašā centrā var atrast pāris izcilas vietas, kur
nobaudīt vietējo Parmas Prosciutto ar
galda vīnu, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no iepriekš ziemeļos dzertā. Un
protams neskaitāmie veikali, kur cūkas šķiņķa kājas karājas skaisti sakārtotas
rindā (izklausās pēc veģetārieša murga, ne? J), bet plauktos guļ
lielie Parmas siera rituļi. Neiztikām arī bez Boloņas mērces ēšanas – atbraucot
no Milānas, devāmies uz Polundra noskatītu vietu universitātes rajonā –
kafejnīcu Le
Stanze. Boloņas mērce bija ok,
bet ar Polundru spriedām, ka nemaz tik būtiski neatšķiras no tās, ko dažreiz
gatavojam mājās. J
Pati kafejnīca gan ļoti interesanta – izvietota vēsturiskā ēkā, kas atgādina
baznīcu (varbūt arī ir bijusi, nezinu), ar freskām un attiecīgu apgaismojumu.
Ir divi varianti – var ņemt dzēriena glāzi (kokteili vai vīnu, 6-8 Eur)) un
uzkodas tad ir bezmaksas (uzkodu galds ļoti plašs) vai arī parastais a la carte variants. Jebkurā gadījumā –
ļoti interesanta vieta, kas ar savu interjera risinājumu izceļas uz pārējo
kafejnīcu fona. Kafejnīcu var būt pagrūti atrast – paši nedaudz apmaldījāmies
mazo ieliņu vijumos, bet pēkšņi atradām kafejnīcu, uz kuru gājām – gan bijām
atnākuši pilnīgi no citas puses kā mums likās, ka ejam. :D
 |
| Kārtējais gardumu veikals Boloņā |
No Boloņas devāmies prom ar
patīkamu noskaņojumu – abi spriedām, ka šis varētu būt mūsu ceļojuma pozitīvais
pārsteigums. Iespējams, ka Boloņā arī vairs nav ko darīt vairāk par 2-3 dienām,
bet šī diennakts, ko pavadījām Boloņā mums noteikti, ir bijusi pozitīva
pieredze. Ieteiktu Boloņā piestāt jebkuram, kam interešu lokā ir arhitektūra,
gastronomija vai Itālija. Jā, Itālija. Tagad, atskatoties atpakaļ uz visu
ceļojumu varu droši teikt, ka tieši Boloņa bija tā vieta, kur sajutāmies
visvairāk Itālijā. Komo, Florence un Cinque terre savu "Itāliskumu"
mazliet zaudē tūristu pūļos…
Nākamā pietura - Florence :)