Pāriet uz galveno saturu

Boloņa – ceļojuma pārsteigums

 Kad plānojām ceļojumu, sapratām, ka starp Komo un Florenci (kas ir sava veida must-do, ja jau esi Ziemeļitālijā) vēlamies apmeklēt kādu no Emilia-Romagna pilsētām un pie reizes Itālijas gastronomijas mekām – Parmu (Parmas siers, šķiņķis), Modenu (balzāmetiķis) vai Boloņu (bolognese). No sākuma sliecāmies par labu Parmai, bet beigās, pērkot dzelzceļa biļetes, izdevīgāk sakrita laiki Boloņai. Nevarētu teikt, ka mūsu ekspektācijas par Boloņu būtu bijušas ļoti augstas, bet rezultāts bija negaidīts…

Frecciarossa dodas prom

Kā jau rakstīju iepriekšēja blogā par ceļojuma sākumu Komo un Lugano, tad brauciens uz Boloņu mūsu izpratnē bija lielāks piedzīvojums par pašu Boloņu. Vienmēr, kā aviācijas un dzelzceļa entuziasts, gribēju izbraukt ar īstu ātrvilcienu. Līdz šim biju braucis ar tiem vilcieniem, kas Eiropā sasniedz 200 un mazliet vairāk km/h, bet Frecciarossa (tulk. – sarkanā bulta) atsevišķos Milānas – Florences maršruta posmos sasniedz ātrumu tuvu 300 km/h un pat nedaudz vairāk. J Tāpēc faktiski šis brauciens bija tas, ko tik ļoti gaidīju.

No sākuma gan ar vilcienu atbraucām no Komo līdz Milano Centrale, kur mūs atkal gaidīja Bistro apmeklējums (mums bija kāda stunda līdz vilcienam). Pēc sātīgajām pusdienām mūsu Frecciarossa mūs jau gaidīja. Biļetes līdz Florencei mums izmaksāja 58 Eur (abiem), bet tā kā biļetes pirkām i-netā kādu laiku iepriekš (3 nedēļas pirms brauciena), tad dabūjām vietas Business klasē par to pašu cenu, kas Economy klasē. Polundrs no sākuma bija bažīgs par ideju traukties ar vilcienu 300 km/h, bet tiklīdz viņa iesēdās super-ērtajā Frecciarossa krēslā,  tā bažas pazuda. Bet, kad vēl atnesa bezmaksas vīniņu, tad Polundra ierastais smaids atgriezās. J
Polundrs dovoļnijs traucoties ar 300 km/h
Pats brauciens – sākumā lēni izripinājām āra no Milānas, bet tad jau vilciens sāka uzņemt ātrumu. Nereāla sajūta – traukties ar vilcienu gandrīz tikpat ātri, cik F-1 piloti taisnēs. Maksimālais ātrums, ko piefiksēju (vilcienā rāda ātrumu + planšetē aplikācija ātruma mērīšanai) – 305 km/h. Kopumā aptuveni 40% no brauciena ātrums turējās ap 300 km/h. Pie šāda ātruma ir savi mīnusi – pa logu redzamais pazūd tik ātri, ka iesākot teikumu "Paskaties, tur ir…" jau jālabo uz "bija"… J Ainavu baudīšanai šis vilciens tiešām nav īsti piemērots, bet tas komforta līmenis. Vibrācija un troksnis ir mazāks nekā lidmašīnā, vietas ir daudz, daudz vairāk.
Maksimālais ātrums, ko piefiksēju - 305 km/h
  
 Kas interesanti, ka pie 300 km/h ātrumu nejūt, kamēr nepieceļas kājās. Tad gan līkumos ļoti labi jūt, ka kaut kas nav – centrbēdzes spēks tik liels, ka uzreiz izjūti, ka patiesībā ātrums ir daudz lielāks, nekā liekas – taisni noiet pa gaiteni gandrīz neiespējams. Tajā brīdī kļuva skaidrs, kāpēc šķita, ka apkalpojošais personāls ar dzērienu ratiņiem izskatās iešmigojis - taisni viņi nevarēja noiet un turējās pie ratiņiem. :)

Boloņas Universitātes juridiskā fakultāte :)

Rezultātā no Milānas līdz Florencei nokļuvām stundā un 2 minūtēs (iekļaujot kavējumu). Savā ziņā brīnišķīga alternatīva lidmašīnām. Dienas laikā var aizlidot līdz Milānai, apskatīt Duomo, stundas attālumā ir Florences katedrāle, vēl pēc pāris stundām var iedzert espresso pie Kolizeja, bet vakariņās jau apēst oriģinālo napolitana picu Neapolē. Par spīti pastāvīgajiem kavējumiem, Itālijas dzelzceļa sistēma atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu.
Ko mēs, Rīgas iedzīvotāji, zinājām par Boloņu? Boloņas mērce, Boloņas Universitāte (vecākā Eiropā), Boloņas futbola klubs… un tas laikam arī viss. Pirms ceļojuma, izlasījām, ka Boloņa ir sava veida pasaules pasāžu galvaspilsēta. Sagatavojāmies, ka būs daudz skaistu pasāžu. Bet redzētais mūs reāli pārsteidza – pasāžu skaits, daudzveidīgums, krāsas, koptums un izsmalcinātība ir vienkārši neiedomājama. Nezinu, vai vietējie iedzīvotāji vispār apzinās, cik ļoti viņu pilsēta izceļas uz pārejās pasaules pilsētu fona. Sabildēju neskaitāmas pasāžas, bet apskatiet kaut vai Google attēlus Boloņas pasāžām.

Polundrs vienā no neskaitāmajām Boloņas pasāžām

Boloņā pavadījām faktiski vienu vakaru un nākamo dienu. Var teikt, ka paspējām izstaigāt visu centru par spīti tam, ka dienā nedaudz uzlija lietus. Es teiktu, ka ja laiks ir ierobežots, tad Boloņā tieši bezmērķīga pastaiga pa centru ir labākais dienas pavadīšanas veids. Ilgu laiku staigājām un vienkārši sajūsminājāmies par pasāžu dažādajām krāsām, kolonām, flīzēm. Kad sākās lietus, tad bijām spiesti meklēt patvērumu vecpilsētas kafejnīcās, lai arī pateicoties pasāžām var turpināt arī staigāt - lietussargs īpaši nav nepieciešams. Īpaši, ja pārvietojaties pa pilsētas centrālo daļu. Tieši pašā centrā var atrast pāris izcilas vietas, kur nobaudīt vietējo Parmas Prosciutto ar galda vīnu, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no iepriekš ziemeļos dzertā. Un protams neskaitāmie veikali, kur cūkas šķiņķa kājas karājas skaisti sakārtotas rindā (izklausās pēc veģetārieša murga, ne? J), bet plauktos guļ lielie Parmas siera rituļi. Neiztikām arī bez Boloņas mērces ēšanas – atbraucot no Milānas, devāmies uz Polundra noskatītu vietu universitātes rajonā – kafejnīcu Le Stanze. Boloņas mērce bija ok, bet ar Polundru spriedām, ka nemaz tik būtiski neatšķiras no tās, ko dažreiz gatavojam mājās. J Pati kafejnīca gan ļoti interesanta – izvietota vēsturiskā ēkā, kas atgādina baznīcu (varbūt arī ir bijusi, nezinu), ar freskām un attiecīgu apgaismojumu. Ir divi varianti – var ņemt dzēriena glāzi (kokteili vai vīnu, 6-8 Eur)) un uzkodas tad ir bezmaksas (uzkodu galds ļoti plašs) vai arī parastais a la carte variants. Jebkurā gadījumā – ļoti interesanta vieta, kas ar savu interjera risinājumu izceļas uz pārējo kafejnīcu fona. Kafejnīcu var būt pagrūti atrast – paši nedaudz apmaldījāmies mazo ieliņu vijumos, bet pēkšņi atradām kafejnīcu, uz kuru gājām – gan bijām atnākuši pilnīgi no citas puses kā mums likās, ka ejam. :D


Kārtējais gardumu veikals Boloņā

No Boloņas devāmies prom ar patīkamu noskaņojumu – abi spriedām, ka šis varētu būt mūsu ceļojuma pozitīvais pārsteigums. Iespējams, ka Boloņā arī vairs nav ko darīt vairāk par 2-3 dienām, bet šī diennakts, ko pavadījām Boloņā mums noteikti, ir bijusi pozitīva pieredze. Ieteiktu Boloņā piestāt jebkuram, kam interešu lokā ir arhitektūra, gastronomija vai Itālija. Jā, Itālija. Tagad, atskatoties atpakaļ uz visu ceļojumu varu droši teikt, ka tieši Boloņa bija tā vieta, kur sajutāmies visvairāk Itālijā. Komo, Florence un Cinque terre savu "Itāliskumu" mazliet zaudē tūristu pūļos…
Nākamā pietura - Florence :)

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz