La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet.

Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore

Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore, jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris minūtēm ir gara rinda. Es šo jau biju izlasījis, tāpēc vispār aizgājām uz otru vilciena galu un devāmies pretējā virzienā visam pūlim, ko veiksmīgi arī izdevās realizēt, nestāvot rindā. Turklāt šīs stacijas izvēle sniedz iespēju 20-30 minūšu laikā iziet cauri visai pilsētai un redzēt ne tikai Pizas torni (daudzi tūristi pašu pilsētu nemaz neierauga, jo kāpj laukā tornim tuvākajā stacijā – Pisa S.Rossore). Bet jāteic, ka pilsēta ļoti mājīga un jauka, un, ja kādreiz man būtu iespēja tur iegriezties, tad labprāt to arī darītu. Pats Pizas tornis šķita mazāks, nekā tas izskatās fotogrāfijas. Nevarētu teikt, ka mēs bijām ļoti iespaidoti – jā, interesanti, bet no otras puses mūsu Valdemāra ielas mājas ielikums drīz būs tik liels, ka arī varēsim aicināt interesentus uz aplūkošanu (ei, Ušakov – mosties! J).  Turklāt tūristu ir neizsakāmi daudz (pat par spīti tam, ka no Florences izbraucām ar salīdzinoši agru vilcienu). Jāatzīst, ka pārējais Piazza del Duomo komplekss uz mums atstāja lielāku iespaidu – katedrāle, svētnīca un pats laukums ir ļoti skaisti. Atpakaļ ceļā, ejot cauri pilsētai piestājām kādā muzejā – interaktīvs fizikas un ķīmijas zinātņu muzejs, kas veltīts šeit dzimušajam un dzīvojošajam astronomam Galileo Galilejam. Pizā izbaudījām arī kārtējo Gelato un devāmies vien tālāk uz mūsu tās dienas galamērķi – La Spezia.  

Diemžēl bilžu man šoreiz no Pizas nav – fotoaparātu atstāju mantu glabātuvē. 

Riomaggiore, tālumā aiz klintīm pārējie ciematiņi - Manarola, Corniglia, Vernazza, Monterosso

Pēc īsās pieturas Pizā devāmies uz mūsu nākamo pieturvietu – La Spezia, kas ir pilsēta Ligūrijā, pašā jūras krastā, un ir lieliskā vietā Cinque terre ciematu apskatei. Teikšu godīgi, manas ekspektācijas par Cinque terre nebija augstas – šķita, ka kārtējais tūristu pilnais apskates objekts, kurš beigās patiesībā neatstāj lielu iespaidu. Un jāatzīst, ka maldījos, bet par to vēlāk.

Uzreiz jāteic, ka La Spezia¸ lai arī atrodas pie pašas jūras, nav piemērota tiem, kas vēlas laiku pavadīt pie jūras. Tā ir viena no lielākajām Itālijas militārajām un arī kravu ostām… tādējādi skaistas pludmales pašā pilsētā neredzēt. Opcijas ir divas – doties ar autobusu uz piepilsētu Portovenere vai uz piepilsētām Lerici/San Terenzo. Šīs abas vietas mums ieteica mūsu istabiņas izīrētāja. Atkal jau – nekas izcils, bet sūdzēties pavisam nav par ko. Ļoti laba, pat izcila vieta no ģeogrāfiskā viedokļa – sab. transports tuvumā, kafejnīcas un veikali netālu, informācijas centrs parka otrā pusē, pati istabiņa arī ok. Kad ieradāmies dāma gan nebija uz vietas, bet pēc mūsu sms aptuveni 20-30 minūšu laikā bija klāt (ja ir iespējams, viņa lūdz e-pastā atsūtīt aptuveno ierašanās laiku, tad būs uz vietas; mēs gan bijām klāt ātrāk nekā gaidījām). Pirmajā vakarā La Spezia pēc ilgāka pārtraukuma atkal iekļuvām lietū. Tomēr, tas neaizkavēja mūs doties uz staciju (aptuveni 20 min. gājiens), lai dotos pirmās Cinque terre iekarošanā. Biju domājis, ka labākajā gadījumā aizbrauksim uz vienu, varbūt diviem ciematiņiem, bet beigās azarts ņēma virsroku. :D

Portovenere

Tā nu mēs pirmajā vakarā devāmies uz pirmo no mūsu apmeklētajiem ciematiem. Somās līdzi paņēmām lietusmēteļus, ko jau pašā La Spezia dabūjām vilkt laukā. Izrādās Polundrs bija nopircis lietusmēteļus ar…nu ļoti lielu izmēru. Dievojās, ka tie ir universālie, bet grūti noticēt. Es savējā varēju mēs divus "es" ielikt. J Tā nu mēs nokļuvām stacijā, kur uz labu laimi izvelējāmies ciematu, uz kuru braukt. Ciematu apmeklējumam vislabāk izvēlēties vilcienu. No La Specia līdz tuvākajam ciematam ir vien dažu minūšu brauciens, līdz tālākajam – Monterosso, ir aptuveni 20 minūšu brauciens. Starp visiem ciematiem ir arī pastaigu maršruti (hiking trail), no kuriem oficiāli gan ne visi ir vaļā (šo vajag pārčekot internetā vai TIC pirms dodaties). Pirmajā reizē izvēlējāmies tuvāko ciematu – Riomaggiore. Pēc dažām minūtēm vilciena brauciena pa kalnu tuneļiem izkāpām no vilciena, un jau uzreiz nokļuvām gāzonī. Turklāt lietus gāza tik stipri, ka nepamanījām zīmi, kas norādīja uz pilsētas centru. Rezultātā uztaisījām stundas loku pa kalniem, pamatīgā lietū. Mūsu smieklīgi lietusmēteļi gan lieti noderēja. Pastaiga bija ļoti svētīga, jo ļāva apskatīt to, kā vispār šie ciemati ir izveidojušies – kā lauksaimniecības zemes kalnu nogāzēs. Apskatījām vietējos „dārziņus” – kā tiek audzētas vīnogas, cukīnī, citroni, olīvas utt. Vienā brīdī jau sāka likties, ka pavisam esam atbraukuši "netēmā" – kāpjam kaut kādā kalnā, lietus gāž, apkārt nekā nav. Tikai atpakaļceļā „atradām” pašu ciematu. Labā ziņa bija, ka pēc lietus, visi tūristi bija devušies prom. Ciematiņš sastāv faktiski no vienas centrālās ielas, kas ved uz zvejnieku ostu, kas ieskauta starp klintīm. Bet vispār sajūta ir tāda, ka esi citā pasaulē. Iespējams, to ietekmē apziņa, ka šie ciematiņi faktiski ir atrauti no ārpasaules (vien ļoti vārgi ceļi ved uz tiem) – galvenā transporta artērija ir jau minētais dzelzceļš. Riomaggiore (un pārejie mazie ciematiņi Cinque terre) manā uztverē ir daudz aizraujošāka, romantiskāka un noslēpumaināka vieta nekā klasiskās "romantisma pilnās" Parīze vai Roma. Ja ir laiks, iesaku palasīt vairāk par Cinque terre, par to rašanos un ikdienas dzīvi tur – interesanti, kā cilvēki dzīvo salīdzinoši mazā, noslēgtā sabiedrībā. Riomaggiore centrā dabūjām pirmo reizi nobaudīt vietējo zivju "kokteili" – tāds mērens fāstfūds, bet gardi. Faktiski papīra konuss piepildīts ar dažādām vietējām fritētām jūras veltēm – reņģītēm, kalmāriem, astoņkājiem utt. Lēti, gardi un barojoši. Savukārt, kad nonācām līdz ostai, izgaršojām kārtējo saldējumu. Šis bija savādāks…jo saldējuma pārdevējs bez apstājas šķaudīja, pat nevarēja īsti saldējumu iedabūt konusā. J Jebkurā gadījumā, ja ir vēlme noslēpties no lielās pasaules, paklīst pa mazām klusām ieliņām, izbaudīt garšīgas jūras veltes, tad šī, iespējams, nav pati sliktākā vieta uz pasaules. Uz vietas gan dzīvošana ir dārga – istabu skaits ir ļoti limitēts, turklāt turīgāko ASV un Vācijas tūristu maksātspējas to cenas ir pacēlušas ļoti augstu – īpaši sezonā.

Portovenere

Vienā no dienām devāmies uz La Spezia piepilsētu Portovenere, kas atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā ar autobusu. Mums pateica, ka tur var izpeldēties, un pēc nedēļas Itālijas "sausajās" pilsētās, gribējās ūdeni. Uzreiz jāteic, ka Portovenere nelika mums vilties – ļoti skaista vieta, ar kristālzilu ūdeni, to pašu Cinque terre raksturīgo daudzkrāsaino māju krāsojumu, tām pašām mazajām ieliņām, bet mazāk tūristu un ir iespēja izpeldēties. Ir arī citas atpūtas opcijas, līcim pretējā pusē ir sala ar augstu kalnu, kurā ir pārgājienu taka. Pašā pilsētā, kalnu galā ir pamestas baznīcas, kur var kāpelēt un baudīt skatu uz Ligūrijas jūru. Vienvārdsakot, ja paliekat La Spezia, tad noteikti ir vērts atbraukt līdz Portovenere – ļoti skaista vieta, kur vairāk vietējo, kā arī draudzīgākas cenas. Uz šejieni bijām atbraukuši arī pēdējā dienā, ko pavadījām šajā apgabalā. Atbraucām ar kuģīti no La Spezia (arī aptuveni 40 min.; var ceļot tālāk uz Cinque terre), atkal izpeldējāmies. Atpakaļceļā gan sanāca smieklīgs atgadījums. Biļete atpakaļceļam jāpērk vietējā Tabacchi, bet tur biļetes beigušās. Atradām biļešu automātu, bet tur monētas iestrēgst un nekas nenotiek, naudas zīmes nepieņem – autobusa šoferis norausta plecus – "tieciet galā paši". Ko arī izdarījām :D Sapratām, ka automāts ir vienkārši pārpildīts. Kamēr es tur kaut ko čakarējos un mēģinu izdabūt vismaz mūsu monētas laukā, tikmēr pēkšņi no nekurienes parādās Polundrs ar stiepli rokās… Pāris minūtes, un esam izkašājuši savas monētas laukā…un vēl dažas, nu labi, mazliet vairāk par dažām. Monētas sāk birt, kā laimētavā – esam norāvuši Jackpot. :D Beigās, izrādījās, ka biļetes var nopirkt pārtikas veikalā pie biļešu automāta :D Laikam pārdevējs izbaudīja skatu, kā demolējam biļešu automātu. J Rezultātā "atsitām" biļešu cenu…un arī pusdienas. :D

Baznīca kalna galā, Portovenere

Ja ir vēlme izpeldēties un pavāļāties pludmalē, tad Cinque terre laikam nav īstā vieta. Vienīgās, kaut cik jēdzīgās pludmales var atrast Monterosso, bet ņemiet vērā, ka cilvēku visai daudz. Ja paliekat La Spezia, tad ir divas alternatīvas – Portovenere, par kuru jau minēju (tur ir dažas šauras pludmalītes mazliet nostāk no centra, bet arī pilsētas centrā ir pāris labiekārtotas peldvietas), kā arī Lerici un piepilsēta San Terenzo. Lerici atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā ar autobusu un spriežot pēc cilvēku skaita, kas tur dodas ir galvenais apkaimes pludmales kūrorts. Mēs gan līdz Lerici nemaz netikām – izkāpām pilsētiņā pirms Lerici – San Terenzo. Jārēķinās gan, ka galvenokārt visur ir maksas pludmales, tas ir jāmaksā par lietussargiem/krēsliem/galdiem utt. Parasti gan var sarunāt vienkārši izpeldēties – neviens prom nedzīs. To arī sarunājām San Terenzo, kur izbaudījām Ligūrijas jūras viļņus (uzmanieties gan ar zemūdens akmeņiem – var viegli atsist kājas).

Skats no Corniglia

Nākamais brauciens uz Cinque terre mums bija jau ar domu doties pa vienu no pastaigu maršrutiem. Tripadvisor biju izlasījis, ka jēdzīgs 2h pastaigu maršruts atrodas starp Corniglia un Vernazza. Domāju, ka būšu viltīgs – pirms maršruta izvēles palasīšu par to, no kura ciemata uz kuru ir jāiet no kalna lejā. Pareizais virziens bija Corniglia – Vernazza. Tik nekur nebija rakstīts, ka, lai nokļūtu uz takas sākumu Corniglia, ir jātiek augšā no dzelzceļa stacijas, kas ir daudzus pakāpienus lejā kalna pakājē… J Kad izkāpām no vilciena, viss cilvēku pūlis metās kāpt augšā uz Corniglia pa pakāpieniem (ir arī buss par 2 EUR), bet mēs devāmies pa alternatīvo maršrutu, kurš veda caur vietējiem dārziem, vīnogu laukiem utt. Redzējām, kā dzīvo vietējie lauksaimnieki, kā audzē vietējos labumus, redzējām arī dīvaina paskata paškonstruētu vilcieniņu, kas acīmredzot domāts ražas vai kā cita transportēšanai. Corniglia ilgi neuzkavējāmies – apskatījām ātri ciematu, papildinājām ūdens rezerves, paķērām kārtējo saldējumu un devāmies uz pastaigu taku. Informācijas centrā vēl apjautājāmies vai ir ok, ka dodamies pa slēgto taku un vai tā nav pārāk sarežģīta (t.i. vai bez trekking ekipējuma tur var iet – man kājās parastās sandales). Tūrisma informācijas centra darbiniece teica, ka viss ok – vnk nav formāli atklāta pēc plūdiem 2011. gadā un ka taka ir salīdzinoši viegla (aha, noteikti J). Internetā lasīju, ka taka šķērso arī ceļu, tāpēc jebkurā brīdī var kancelēt pārgājienu (tā arī ceļu neredzējām :D). Jau pārgājiena sākumā satikām vāciešus pilnā trekking ekipējumā, kas angliski ar to briesmīgo vācu akcentu teica, ka pārgājiens ir mierīgs. Mani gan bažīgu darīja viņu paskats – izskatījās, ka tikko būtu pievarējuši Iron men 70.3.  Sākuma daļa tiešām ir ļoti mierīga un baudāma. Taka ved caur mežu biezoknim, kur ir iespēja baudīt vietējo floru un faunu – ntos kaktusus, palmas, augļukokus utt. Pārgājiena otra puse gan ir manāmi grūtāka – augsti pakāpieni augšā un lejā no kalniem, turklāt pakāpieni joprojām ļoti „asi”, jo tos 2011. gadā acīmredzot straume izskalojusi. Ar normālu ekipējumu  būtu ok, bet sandalēs bija liels potenciāls aizķerties aiz pakāpiena apmales un „lidot”.



Skats uz Corniglia no pastaigu takas, kreisajā pusē redzama arī Riomaggiore



Vienā brīdī sākām bažīties, ka līdz Vernazza nepaspēsim tikt līdz saulrietam. Pirmkārt, gribējās paspēt redzēt Vernazza saulrietā, otrkārt, iestrēgšana uz takas tumsā būtu nevēlama, īpaši, ja līdzi nav apgaismes līdzekļu. Uz takas izvietoto informāciju par attālumiem var vispār neņemt vērā – zīmes saliktas tāpat kā uz LV ceļiem. J  Ja rakstīts, ka atlicis 1km, tad realitāte ir tāda, ka pēc 30 minūšu gājiena sastopies ar zīmi, kur teikts, ka atlikuši 1.5 km… J Tomēr neilgi pirms saulrieta tikām līdz mūsu galapunktam – kājas piedzītas un nomocītas, bet ļoti apmierināti par to, ka izdevās izstaigāt taku. Tieši pie takas galapunkta pilsētā, ir kafejnīca ar skatu pāri pilsētai. Tur apsēdāmies iedzert, ko atvēsinošu un izbaudīt skatu pāri pilsētai un saulrietu. Tālāk devāmies iekšā pašā pilsētā. Pilsēta bija daudz dzīvīgāka nekā Riomaggiore, ko apmeklējām kā pirmo. Iespējams, tas bija labāku laika apstākļu dēļ, bet visticamāk tomēr fakts, ka pati pilsēta ir lielāka. Vernazza ir vairāk mazu pastaigu ieliņu, vairāk veikalu, vairāk kafejnīcu/restorānu. Pilsētiņā ir ļoti skaista piestātne un zona ap to. Brīnišķīga vieta fotogrāfiem saulrieta laikā – te tapa dažas no ceļojuma labākajām bildēm. Vernazza apēdām līdzi paņemtos gardumu (sieru, šķiņķi utt.) un iedzērām vīniņu, baudot skatu uz lielajiem viļņiem, kas šļācās pāri molam. Manuprāt, Vernazza bija viens no mūsu ceļojuma highlightiem.     



Pēc-pārgājiena foto



Cinque terre pēdējā dienā devāmies uz Monterosso (tālāko ciematu), lai izpeldētos. Ciemats ir pats dzīvīgākais no cilvēku viedokļa – visvairāk tūristu, visvairāk kafejnīcu, vairākas pludmales, viesnīcas utt. Mūs gan pati pilsēta īpaši neuzrunāja – īpaši pēc romantiskajām Riomaggiore un Vernazza. Tāpēc īpaši ilgi pilsētā neuzkavējāmies – vien izpeldējāmies un devāmies uz Manarola – pēdējo no mūsu neapmeklētajiem ciematiņiem. Nezinu kādēļ, bet jau iepriekš, kad pētījām ciematus internetā, domāju, ka šī varētu būt tā vieta, kas man patiktu vislabāk. Un es nekļūdījos – mazs ciemats, nav pārbāzts ar tūristiem (laikam lielākā daļa tomēr brauc uz lielākiem ciematiem), pats ciemats atrodas klints galā ar vienu būtisku niansi – tas ir vienīgais ciemats, kurš ir ar fasādi pavērsts pret rietumiem. Tas nozīmē, ka šī ir ideālā fotogrāfa vieta – vakara saule brīnišķīgi izgaismo ciematu, kā arī ātrāk var sākt bildēt nakts bildes, jo saule riet aiz nākamā kalna/klints. Manarola reto reizi atļāvāmies aiziet uz restorānu, un izbaudīt vietējās jūras veltes. Bija gardi... J Es ņēmu svaigo jūra velšu izlasi uzkodā, un lielo krabi. J Vakaru noslēdzām ar vietējā vīna malkošanu (kas uz kopējā ceļojuma vīna neveiksmju fona garšoja pārsteidzoši labi) kalnu grēdā ar skatu uz naksnīgo Manarola. Kā vienmēr, pašā atbildīgākajā brīdī no fotografēšanas viedokļa, aizmirsu viesnīcā statīvu... :D Līdz ar to nācās izlīdzēties ar oldschool metodēm – margām, zemi, akmeņiem utt. Bet kopumā sanāca neslikti. Šī bilde tapa jau nedaudz saldsērīgā noskaņā, jo jau nākamās dienas pēcpusdienā mums bija jādodas uz vilcienu, lai dotos uz Milānu, kur mums bija paredzētas pēdējās divas šā ceļojuma naktis.

Viens no tiem kadriem, ko atcerēšos līdz mūža galam arī bez mana Nikon d5100 palīdzības :)

P.s. Ja apmeklējat Cinque terre, paturiet prātā, ka ciemati joprojām atkopjas no briesmīgas dabas katastrofas, kas to piemeklēja 2011. gadā. Īpaši cieta Vernazza un Monterosso – te var apskatīt video par to, cik traki tas bija. Sirreāli bija tagad tur staigāt.

Praktiskās lietas:

·        Vilciena biļetes uz Cinque terre nav vērts pirkt iepriekš, tās var pirkt turpat stacijā pirms brauciena.
·        Peldēties var šķiet vienīgi Monterosso, kur ir labiekārtotas pludmales.
·       Ja ir vēlme pastaigāt starp Cinque terre, tad vieglākais maršruts (ap 30 minūtēm, esot piemērots pat cilvēkiem ratiņkrēslā – paši gan nepārbaudījām) ir starp Riomaggiore un Manarola. Otrs vieglākais ir pārgājiens Manarola – Corniglia, esot gan tagad slēgts, bet runā, ka iet var, nekādu barjeru neesot. Tad seko mūsu izietais Corniglia – Vernazza, kurš varētu teikt ir vidējas grūtības taka, bet, ja ir piemēroti apavi un fiziskā forma ir daudz maz ok (daudz jākāpelē augšā/lejā pa trepēm), tad šo var iet. Vēl aktīvāku piedzīvojumu meklētājiem – pēdējā sekcija no Vernazza uz Monterosso. Turklāt visā reģionā ir daudz pastaigu taku arī nostāk no piekrastes. Īsta hiking paradīze.
·       Ja plānojat doties garākās pastaigās pa Cinque terre takām, tad, iespējams, vērts paņemt līdzi ērtus apavus.
 

Pēdējā blogā – par ceļojumu uz Milānu un dažām dienām tur.

Pārējās bildes no Itālijas ceļojuma var apskatīt šeit.

Atvadu kadrs no Manarola, tik trūkst tā vēja un smaržas, un Cinque terre vīna garšas uz mēles