Pāriet uz galveno saturu

Wannabe rallisti




Ņemts no car-memes.com
Pēdējās dienās atverot jebkuru ziņu portālu viens un tas pats -  "traģiska auto avārija". Nezinu, varbūt tikai man tā šķiet, bet šādu ziņu biežums šajā sezonā, šķiet, ir lielāks nekā iepriekš. Sajūta, ka pēdējā gada, varbūt divu, laikā autonegadījumu skaits ar traģiskām sekām atkal pieaug. Rezultātā vakar vienīgo brīvdienu pavadīju pētot Latvijas iedzīvotāju nāves iemeslus. :) Gan ceļu satiksmes negadījumu (CSN), gan arī plašākā kontekstā (pašnāvības, slimības, ugunsgrēki utt.). Šoreiz gan nedaudz tieši par CSN.
Ja raugās uz statistiku gadu griezumā, tad tam īsti nav apstiprinājuma - CSN bojā gājušu cilvēku skaits gadu no gada samazinās, bet pēdējos 3 gados ir bijis stabils: 2011.gadā - 179, 2012.gadā - 177, bet 2013.gadā - 179 cilvēki. No 1.attēla redzams, ka dinamika kopš 1990.gada ir viennozīmīga - uz ceļiem mirstam mazāk. Raugoties uz šiem cipariem, domāju - laikam darbojas 4 faktori, kas to nosaka.
 
1.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits
Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

a) Tehnoloģiskais progress - modernāki automobiļi un infrastruktūra. Skaidrs, ka uz ceļiem esot arvien vairāk jaunās paaudzes automobiļiem, arī drošības līmenis pieaug (iedomājietes vien kādu drošību 90.gadu sākumā nodrošināja Žiguļi un citi tā laika braucamie). Arī ceļi, lai arī daudz kritizēti, divu desmitgažu laikā ir kļuvuši drošāki. Uz to, ka tehnoloģiskajam progresam ir bijusi nozīme, norāda bojāgājušo cilvēku skaita attiecībai pret negadījumu skaitu. Proti, 1990.gadā katrs piektais CSN iesaistītais iedzīvotājs diemžēl mira. 2013.gadā šis skaitlis ir samazinājies līdz katram divdesmitajam negadījumā iesaistītajam.
b) Noslogotības faktors - no vienas puses, ceļu noslogotību samazina demogrāfiskā situācija - gan negatīvais dabiskais pieaugums, gan migrācijas negatīvais saldo. Tajā pašā laikā slodzi palielina automobiļu pieejamība - laika gaitā aug automobiļu skaits mājsaimniecībās.
c) Uzvedības kultūra uz ceļa - tas nu ir jautājums, par ko katram Latvijas iedzīvotājam ir savs viedoklis. Protams, vidējais viedoklis ir tāds, ka sapratne par drošu uzvedību uz ceļa nav pieaugusi, bet... raugoties uz to, ka bojā gājušo gājēju skaits 2013.gadā pret 1990.gadu ir samazinājies vairāk nekā 4x, bet riteņbraucēju - gandrīz 5x, domāju, ka tomēr kāds uzlabojums ir bijis arī drošas uzvedības kultūrā. Riteņbraucēju un gājēju tehnoloģiskais progress vien diez vai var nodrošināt šādu uzlabojumu :)
d) Sodu bardzība - laika gaitā sodi ir kļuvuši bargāki gan attiecībā uz ātrumpārkāpējiem, gan dzērājšoferiem. Jautājums - vai pietiekami bargi?
 
Mazliet savādāka aina ir, ja raugāmies uz ceturkšņa datiem, kas ietver arī 2014.gada pirmos 3 ceturkšņus. 2.attēlā redzama kāda ir aina ar CSN ievainoto un mirušo skaitu ceturkšņu griezumā. Datus sezonāli izlīdzināju, lai novērstu visai izteiktu sezonālo ietekmi. Ikdienā strādājot ar izteikti ekonomiskiem rādītājiem, dīvaini skan - sezonāli izlīdzinātie ievainotie un mirušie. Freaky.
Bet rezultāts ir tāds, kādu gaidīju - 2014.gadā tendence ir augšupejoša, t.i. ievainoto un mirušo skaits CSN atsācis pieaugumu. 2014.gada pirmajos trīs ceturkšņos mirušo skaits CSN ir pieaudzis par piektdaļu (salīdzinājumā ar 2013.gada trim ceturkšņiem).  


2.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo un ievainoto cilvēku skaits
Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde
 
Atliek tik viens jautājums - kāpēc? Kāpēc sākot ar 2013.gada nogali atkal pieaug CSN letalitāte? Es ļoti gribētu redzēt visaptverošu analīzi no Ceļu policijas šajā jautājumā, bet līdz šim neko pat tuvu tam neesmu redzējis. Vai tas fotoradaru sāgas dēļ? Vai iedzīvotāji "atlaiduši bremzes" un iedomājas, ka ir baigi rallisti? Iespējams, uzlabojoties, ekonomiskajai situācijai, pie stūres var atļauties sēsties vairāk jauniešu, kas ir pārgalvīgāki braucēji ar mazāku pieredzi. Iespējams, bet man nav īsti atbildes uz šiem jautājumiem. Bet gribētos, lai valsts līmenī vismaz kādam būtu atbildes uz šiem jautājumiem. Būtu jēdzīgi, ja vismaz Ceļu policijas rīcībā būtu statistika par CSN negadījumu iemesliem (ceru, ka tāda ir, publiski gan neesmu redzējis).  Manuprāt, ir absurdi, kad 21.gs. uz ceļiem tik mazā valstī kā Latvija ir jāzaudē gandrīz 200 cilvēki gadā, un vēl neskaitāmi cilvēkiem jāsačakarē sev dzīve smagu traumu dēļ. Tās ir milzu nelaimes ģimenēs, draugu lokā un sabiedrībā kopumā. Arī ekonomiski 200 iedzīvotāju neatgriezeniska zaudēšana un lielais traumu daudzums ir būtiska problēma.
 
Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka LV autovadītāji ir pārāk bezatbildīgi. Protams, ceļi mums ir briesmīgi, tas nav apstrīdams fakts. Protams, mums ir ziema, kas padara braukšanas apstākļus par daudz ekstrēmākiem nekā daudzviet citur pasaulē. Katrs autovadītājs to zina, bet ne katrs no tā izdara pareizos secinājumus. Vidējam LV autovadītājam joprojām pilnīga norma šķiet ziemā, pa daļēji tīrītu, daļēji apledojušu ceļu pie neapgaismota ceļa maukt 100-110 km/h pie zīmes "90". Man tas šķiet nenormāli - atliek vien apskatīties crash test videos kaut vai pie 60 km/h un 100 km/h, lai saprastu cik ļoti liels risks tas ir. Ceļu policists un radars joprojām ir braucēja ienaidnieks, lai arī tā nevajadzētu būt.

Vēl viena interesanta dimensija - kā izskatāmies uz pārējo valstu fona. Izskatāmies slikti. Esam to valstu vidū, kur mirušo skaits CSN uz 100 tūkst. iedzīvotājiem ir vislielākais (3.attēls). Interesanti, ka,  raugoties uz valstīm, nevarētu teikt, ka redzams kaut kāds saistošs faktors, kas noteiktu augsto mirstību starp valstīm. Valstu grupa ar augstu mirstību ir pietiekami izsvaidītas ģeogrāfiski, un infrastruktūra arī ir atšķirīgā stāvoklī. Interesanti, ka "labajā galā" dominē Skandināvija un Britu salas. Attiecīgi šīs valstis ir tās, kuru virzienā jāraugās, domājot par to, kā uzlabot situāciju uz LV ceļiem.
3.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo  cilvēku skaits uz 100 tūkst. iedz.
Datu avots: Eurostat
 

Komentāri

  1. Cietušo skaita minimums +/- sakrīt ar krīzes zemāko punktu, kad arī mašīnu skaits ielās un sastrēgumi būtiski samazinājās. Ekonomikai atkopjoties, arvien vairāk cilvēki pārsēžas atpakaļ mašīnās. Ja braukšanas kultūra, tehnoloģijas, ceļi vidējā termiņā būtiski nemainās, tad lielāks braucēju / nobraukto stundu skaits noved arī pie lielāka negadījumu skaita. Blame the economy!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris