Pāriet uz galveno saturu

Wannabe rallisti




Ņemts no car-memes.com
Pēdējās dienās atverot jebkuru ziņu portālu viens un tas pats -  "traģiska auto avārija". Nezinu, varbūt tikai man tā šķiet, bet šādu ziņu biežums šajā sezonā, šķiet, ir lielāks nekā iepriekš. Sajūta, ka pēdējā gada, varbūt divu, laikā autonegadījumu skaits ar traģiskām sekām atkal pieaug. Rezultātā vakar vienīgo brīvdienu pavadīju pētot Latvijas iedzīvotāju nāves iemeslus. :) Gan ceļu satiksmes negadījumu (CSN), gan arī plašākā kontekstā (pašnāvības, slimības, ugunsgrēki utt.). Šoreiz gan nedaudz tieši par CSN.
Ja raugās uz statistiku gadu griezumā, tad tam īsti nav apstiprinājuma - CSN bojā gājušu cilvēku skaits gadu no gada samazinās, bet pēdējos 3 gados ir bijis stabils: 2011.gadā - 179, 2012.gadā - 177, bet 2013.gadā - 179 cilvēki. No 1.attēla redzams, ka dinamika kopš 1990.gada ir viennozīmīga - uz ceļiem mirstam mazāk. Raugoties uz šiem cipariem, domāju - laikam darbojas 4 faktori, kas to nosaka.
 
1.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits
Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

a) Tehnoloģiskais progress - modernāki automobiļi un infrastruktūra. Skaidrs, ka uz ceļiem esot arvien vairāk jaunās paaudzes automobiļiem, arī drošības līmenis pieaug (iedomājietes vien kādu drošību 90.gadu sākumā nodrošināja Žiguļi un citi tā laika braucamie). Arī ceļi, lai arī daudz kritizēti, divu desmitgažu laikā ir kļuvuši drošāki. Uz to, ka tehnoloģiskajam progresam ir bijusi nozīme, norāda bojāgājušo cilvēku skaita attiecībai pret negadījumu skaitu. Proti, 1990.gadā katrs piektais CSN iesaistītais iedzīvotājs diemžēl mira. 2013.gadā šis skaitlis ir samazinājies līdz katram divdesmitajam negadījumā iesaistītajam.
b) Noslogotības faktors - no vienas puses, ceļu noslogotību samazina demogrāfiskā situācija - gan negatīvais dabiskais pieaugums, gan migrācijas negatīvais saldo. Tajā pašā laikā slodzi palielina automobiļu pieejamība - laika gaitā aug automobiļu skaits mājsaimniecībās.
c) Uzvedības kultūra uz ceļa - tas nu ir jautājums, par ko katram Latvijas iedzīvotājam ir savs viedoklis. Protams, vidējais viedoklis ir tāds, ka sapratne par drošu uzvedību uz ceļa nav pieaugusi, bet... raugoties uz to, ka bojā gājušo gājēju skaits 2013.gadā pret 1990.gadu ir samazinājies vairāk nekā 4x, bet riteņbraucēju - gandrīz 5x, domāju, ka tomēr kāds uzlabojums ir bijis arī drošas uzvedības kultūrā. Riteņbraucēju un gājēju tehnoloģiskais progress vien diez vai var nodrošināt šādu uzlabojumu :)
d) Sodu bardzība - laika gaitā sodi ir kļuvuši bargāki gan attiecībā uz ātrumpārkāpējiem, gan dzērājšoferiem. Jautājums - vai pietiekami bargi?
 
Mazliet savādāka aina ir, ja raugāmies uz ceturkšņa datiem, kas ietver arī 2014.gada pirmos 3 ceturkšņus. 2.attēlā redzama kāda ir aina ar CSN ievainoto un mirušo skaitu ceturkšņu griezumā. Datus sezonāli izlīdzināju, lai novērstu visai izteiktu sezonālo ietekmi. Ikdienā strādājot ar izteikti ekonomiskiem rādītājiem, dīvaini skan - sezonāli izlīdzinātie ievainotie un mirušie. Freaky.
Bet rezultāts ir tāds, kādu gaidīju - 2014.gadā tendence ir augšupejoša, t.i. ievainoto un mirušo skaits CSN atsācis pieaugumu. 2014.gada pirmajos trīs ceturkšņos mirušo skaits CSN ir pieaudzis par piektdaļu (salīdzinājumā ar 2013.gada trim ceturkšņiem).  


2.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo un ievainoto cilvēku skaits
Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde
 
Atliek tik viens jautājums - kāpēc? Kāpēc sākot ar 2013.gada nogali atkal pieaug CSN letalitāte? Es ļoti gribētu redzēt visaptverošu analīzi no Ceļu policijas šajā jautājumā, bet līdz šim neko pat tuvu tam neesmu redzējis. Vai tas fotoradaru sāgas dēļ? Vai iedzīvotāji "atlaiduši bremzes" un iedomājas, ka ir baigi rallisti? Iespējams, uzlabojoties, ekonomiskajai situācijai, pie stūres var atļauties sēsties vairāk jauniešu, kas ir pārgalvīgāki braucēji ar mazāku pieredzi. Iespējams, bet man nav īsti atbildes uz šiem jautājumiem. Bet gribētos, lai valsts līmenī vismaz kādam būtu atbildes uz šiem jautājumiem. Būtu jēdzīgi, ja vismaz Ceļu policijas rīcībā būtu statistika par CSN negadījumu iemesliem (ceru, ka tāda ir, publiski gan neesmu redzējis).  Manuprāt, ir absurdi, kad 21.gs. uz ceļiem tik mazā valstī kā Latvija ir jāzaudē gandrīz 200 cilvēki gadā, un vēl neskaitāmi cilvēkiem jāsačakarē sev dzīve smagu traumu dēļ. Tās ir milzu nelaimes ģimenēs, draugu lokā un sabiedrībā kopumā. Arī ekonomiski 200 iedzīvotāju neatgriezeniska zaudēšana un lielais traumu daudzums ir būtiska problēma.
 
Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka LV autovadītāji ir pārāk bezatbildīgi. Protams, ceļi mums ir briesmīgi, tas nav apstrīdams fakts. Protams, mums ir ziema, kas padara braukšanas apstākļus par daudz ekstrēmākiem nekā daudzviet citur pasaulē. Katrs autovadītājs to zina, bet ne katrs no tā izdara pareizos secinājumus. Vidējam LV autovadītājam joprojām pilnīga norma šķiet ziemā, pa daļēji tīrītu, daļēji apledojušu ceļu pie neapgaismota ceļa maukt 100-110 km/h pie zīmes "90". Man tas šķiet nenormāli - atliek vien apskatīties crash test videos kaut vai pie 60 km/h un 100 km/h, lai saprastu cik ļoti liels risks tas ir. Ceļu policists un radars joprojām ir braucēja ienaidnieks, lai arī tā nevajadzētu būt.

Vēl viena interesanta dimensija - kā izskatāmies uz pārējo valstu fona. Izskatāmies slikti. Esam to valstu vidū, kur mirušo skaits CSN uz 100 tūkst. iedzīvotājiem ir vislielākais (3.attēls). Interesanti, ka,  raugoties uz valstīm, nevarētu teikt, ka redzams kaut kāds saistošs faktors, kas noteiktu augsto mirstību starp valstīm. Valstu grupa ar augstu mirstību ir pietiekami izsvaidītas ģeogrāfiski, un infrastruktūra arī ir atšķirīgā stāvoklī. Interesanti, ka "labajā galā" dominē Skandināvija un Britu salas. Attiecīgi šīs valstis ir tās, kuru virzienā jāraugās, domājot par to, kā uzlabot situāciju uz LV ceļiem.
3.attēls. Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo  cilvēku skaits uz 100 tūkst. iedz.
Datu avots: Eurostat
 

Komentāri

  1. Cietušo skaita minimums +/- sakrīt ar krīzes zemāko punktu, kad arī mašīnu skaits ielās un sastrēgumi būtiski samazinājās. Ekonomikai atkopjoties, arvien vairāk cilvēki pārsēžas atpakaļ mašīnās. Ja braukšanas kultūra, tehnoloģijas, ceļi vidējā termiņā būtiski nemainās, tad lielāks braucēju / nobraukto stundu skaits noved arī pie lielāka negadījumu skaita. Blame the economy!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai