Pāriet uz galveno saturu

"Rail Baltica 2" - ceru, ka kāds kliedēs manas bažas

Pēdējā laikā masu medijos un soc. tīklos mērens „cepiens” par „Rail Baltica2” projektu. Nekad neesmu slēpis, ka es esmu bijis skeptiķis attiecībā uz šo projektu. Mana skepse sasītita ne tik daudz ar ideju, cik ar izpildījumu.

Man, kā cilvēkam, kam viens no dzīves lielākajiem hobijiem ir ceļošana, dzezceļa staciju fotogrāfēšana un, kas ir mazliet „dzelzceļa frīks”, ideja par to, ka Rīga būtu integrēta vienotā dzelzceļa tīklā ar Eiropu, visnotaļ patīk. Tallina 2 stundās  par mazāk, nekā 30 EUR? Jā, kāpēc ne. Berlīne? Jā, lūdzu! Šis emocionālais aspekts man noteikti ir pozitīvs un esmu ar abām rokām par starptautiski integrētu, modernu dzelzceļu Latvijā, bet...

Haydarpaşa dzelzceļa stacija, Stambulā - manuprāt viena no skaistākajām 
Kā jau ziniet, vēl viens mans dzīves hobijs ir ekonomika. Vairākus gadus atpakaļ, kad vēl tikai diskutēja par „Rail Baltica 2” projekta īstenošanu, tika publicēts AECOM pētījums par projekta maršrutu un tā ekonomiskajiem ieguvumiem. Jau toreiz izteicu savu bažu par to, ka pētījumā pieļauta virkne, maigi izsakoties, dīvainu pieņēmumu. Lielākā baža, protams, bija par noslodzi – par pasažieru plūsmām un kravu plūsmām. Turklāt netika pieņemti nekādi negatīvi „izspiešanas efekti” (piemēram, autopārvadājumu samazinājuma ietekme uz tautsaimniecību vai būvniecības izmaksu pieauguma ietekme utt.). Tobrīd, es arī īsti neredzēju pamatojumu ziemeļu-dienvida koridora attīstības nepieciešamībai. Ok, ģeopolitika ieviesa korekcijas. Skaidrs, ka austrumu-rietumu koridors zaudē savu potenciālu, ir nepieciešamas alternatīvas. Bet mana skepse pa lielam no tā nemainās, jo:

  1. Neviens nav spējis skaidri un gaiši pateikt (negrib?) par to, cik liela un vai būs nepieciešama subsīdija/dotācija no valsts budžeta pēc projekta īstenošanas. Es saprotu, ka ir vilinoši gandrīz bez maksas dabūt šādu infrastruktūru un vilcientiņus, bet mani arī interesē vai pēc tam nebūs jātērē teiksim 0.5% no IKP gadā, lai šo uzturētu. AECOM aprēķini ir novecojuši, uz tiem balstīties absolūti nav jēgas – LV ekonomika ir savādāka nekā to prognozēja, ģeopolitika ir savādāka, Somijas ekonomika ir savādāka. Vai visus infrastruktūras izdevumus varēs „iebāzt tarifā”? Iespējams, bet redzot kā šobrīd mokās „Pasažieru vilciens”, māc šaubas. Es īsti neticu, ka projekts bez „piešprices” no valsts budžeta, būs ar pozitīvu naudas plūsmu.
  2. Līdz šim, neviens no LV īstenotajiem būvniecības projektiem nav izticis no sadārdzinājuma projekta gaitā (Dienvidu tilts, LNMM utt.). Kas finansēs to pārsniegumu, kas noteikti radīsies? + Mēs vilcienus nespējam n gadus iepirkt, a te mēs spēsim uztaisīt iepirkumus, vienoties ar visiem zemju īpašniekiem, tikt galā ar Mārupes un Āgenskalna neapmierinātajiem? :)

Jā, ieguvumu ir daudz – integrācija vienotā transporta tīklā ar Eiropu, alternatīvas austrumu-rietumu koridoram, zaļāks transports par autopārvadājumiem, utt. – sarakstu varētu turpināt ar daudz pozitīviem ieguvumiem. Bet primārais, ko es, kā iedzīvotājs gribētu redzēt no politiķiem un ekonomiskās politikas veidotājiem ir nevis skaistās frāzes par to, ka „projekts pabeigs Latvijas integrāciju Eiropā”, bet gan to, cik projekts patiesībā maksās, un ko tas ilgtermiņā prasīs no valsts budžeta. Vai nav tā, ka par šiem ieguvumiem, maksājam līdzekļus, ko reāli nespējam atļauties. Lai nesanāk tā, ka 2025. gadā nevaram atvēlēt izglītībai vai medicīnai papildus finansējumu, jo...jāsubsidē dzelzceļa infrastruktūra. Bet neviens diemžēl nespēj atbildēt uz šīm bažām, jo neviens to vienkārši nav sarēķinājis... Žēl, jo izskatās, ka tagad projekta īstenošana jau ir izlemta, un nevienu neinteresē, cik tas maksās.

Rezumējot vien jāsaka, es neesmu pret „Rail Baltica 2” īstenošanu, es vienkārši gribētu, lai pirms tik lielu projektu īstenošanas sabiedrībā notiktu normāla diskusija par ieguvumiem un izmaksām, nevis par ietekmi uz mazdārziņiem vai burkānu sējumiem Slaktera īpašumos. Ja tomēr šo projektu īstenos, es būšu viens no pirmajiem rindā pēc biļetēm. J

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda