Pāriet uz galveno saturu

Slēpošana Vācijas Alpos, 2.daļa.


Kandahar trase
Kā jau solīju iepriekšējā bloga ierakstā - šajā par pašu slēpošanu Gārmiš-Partenkirhenā - neslēpotāji un nesnovotāji var tālāk nelasīt. :) Pirms braukšanas uz Gārmiš-Partenkirheni apzinājāmies, ka nedaudz riskējam. Bija bažas par to, vai trases būs labi sagatavotas, vai nebūs pārāk daudz cilvēku, kāds būs inventārs utt. Bet rezultāts bija tāds, ka bijām patīkami pārsteigti. Galvenokārt viss notika tā kā bijām cerējuši, bet, protams, bija arī daži nepatīkami momenti. 




Pozitīvās lietas:
  • Viss saorganizēts lieliski, kā jau pie vāciešiem. Slēpju nomā viss notiek datorizēti (datorā ievadi nepieciešamo informāciju par inventāru, kādu vēlies īrēt). Izdrukā kvīti, ko pie kases apmaksā un ej pakaļ slēpēm/dēlim. Slēpju saņemšana aizņem labi, ja 10 minūtes.
  • Inventāra kvalitāte. Ņēmām vidējās klases inventāru un bijām absolūti apmierināti. Slēpes jaunas, labi sagatavotas, kantis izcili asas (pirmo reizi mūžā iegriezu slēpošanas tērpā). Ja palūdz ko nomainīt - nav nekādu problēmu, apkalpojošais personāls ļoti izpalīdzīgs, paši piesaka, ka, ja kaut kas nav labi ar slēpēm, droši var mainīt.
  • Trašu kvalitāte. Trases ir lieliski sagatavotas. Katru nakti tiek strādāts pie trāšu izlīdzināšanas, nepieciešamajās vietās sniegs tiek arī piepūsts klāt. Attiecīgi dienas pirmajā daļā līdz aptuveni 12:00 trases ir lieliskā stāvoklī. Arī pēc tam tās ir ok, bet tomēr 8-10°C grādi dara savu.
  • Cenas galvenokārt tādas pašas kā citos kūrortos vai pat nedaudz zemākas. Par pilnu slēpju komplekta īri uz 4 dienām maksāju mazliet zem 100 EUR. Pacēlāja biļete divām dienām 77 EUR. Ir arī pusdienas opcijas.
  • Trašu klāsts - aptuveni 60 km kopējā distance - 40 kilometri zemākajā daļā slēpošana notiek no 2000m līdz 700m augstumam. Atlikušie 20 kilometri - uz ledāja Cūgšpicē virs 2km augstuma. Pārsvarā sarkanās un zilās trases, bet ir arī dažas nopietnas melnās trases, kurās notiek arī pasaules kausa posmi slēpošanā. 
  • Kā jau kārtīgā slēpošanas kūrortā pienākas, katra lielākā pacēlāja galā - kafejnīca, kur var ieturēt pusdienas vai kādu dzērienu. Ēdienkartē protams dominē desiņas (īpaši Bavārijai raksturīgās baltās desas), gulašzupa (negaidīti laba) un dažādas ābolmaizes. Bet atsevišķās kafejnīcās ēdienu klāsts ir visai plašs un ne ar ko neiepaliek no pilsētas kafejnīcām.
  • Bija bažas, ka uz kalna varētu būt daudz tā saucamo, čaiņiku. Nē, tādu faktiski nebija. Bija cilvēki, kas uz slēpēm/snova jūtās nedroši, bet nebija pārgalvīgo trakuļu, kas bieži redzami LV trasēs. Galvenokārt cilvēki uzvedās uz kalna atbilstoši savam spēju līmenim.
Ne tik pozitīvās lietas:
 
Kandahar trase
  • "Pudeles kakla" sindroms pie pacēlāja no rīta. Galvenā vieta, kur dodas slēpotāji, lai tiktu uz kalna ir Hausberg. Tā ir vieta, kur ir galvenā stāvieta, galvenā inventāra noma, slēdzamie skapīši, lielākās kases utt. Un šī vieta ir vien 5-10 minūšu gājienā no Gārmišas centra. Tādēļ no rītiem ir palieli sastrēgumi uz ceļa un lielas rindas uz pacēlāju (maza gondola). Tas gan ir atrisināms, jo gar visu slēpošanas kūrortu garumā iet Zugspitzbahn - vilciens, kura gala mērķis ir Cūgšpice, bet tas pietur arī pie citiem pacēlājiem, kas ir daudz mazāk noslogoti. Tādēļ ieteikums, ja vien iespējams, ar visu inventāru doties uz nākamo vilciena pieturu, kur pieejami Kreuzeck pacēlājs (mazā gondola līdz 12 cilvēkiem) un Alpspitzbahn (lielā gondola līdz 80! cilvekiem ar ļoti skaistiem, bet arī biedējošiem skatiem pa ceļam).
  • Dažas trases (zilās) vietām ir tik lēzanas, ka jāņem talkā distanču slēpošanas iemaņas; ir gabali, kur kalnā augšā jāiras, ja vien neesi uzņēmis pietiekamu ātrumu iepriekšējā nobraucienā. Ir arī viena vieta, kur teorētiski nevar uzņemt tik lielu ātrumu, lai uzbrauktu nākamajā kalnā. Bet laika gaitā izprotot, kur šīs vietas atrodas, no tām var vienkārši izvairīties.
  • Vairāk nevis mīnuss, bet īpatnība. Uz trasēm, pārliekuma vietās, kur priekšā stāvāka vieta, veidojas, kā mēs to iesaucām, "baiļotāju pūlis". Cilvēki vai nu sabīstas no tā, ka neredz, kas priekšā, vai arī vienkārši izlemj atpūsties pirms laišānās stāvākā trases posmā. It kā nav liels traucēklis, tomēr dažreiz cilvēku tik daudz, ka būtiski jānomet ātrums, lai tiktu cauri.
  • Nav apgaismotu trašu. Visi pacēlāji strādā galvenokārt līdz plkst. 16.30, tātad slēpošana reāli līdz plkst. 17.00.

Par spīti slimošanai es slēpošanu ļoti izbaudīju. Pēc tam, kad Polundrs bija pavadījis uz kalna vienu dienu, arī es nākamās dienas vidū uzlīdu uz kalna. Bija grūti - svīdu, spēka nebija un līdzsvara izjūta traucēta, bet ar katru minūti strauji kļuva labāk. Nezinot to, cik ilgi veselība izvilks, devos uzreiz uz trasi, kura bija manā must-to-do sarakstā - Kandahar. Trase, kas slavena ar savu stāvumu, tieši tur notiek ikgadējais Gārmiš-Partenkirhenas pasaules kausa posms nobraucienā. Un ziniet ko? Man pietika ar vienu nobraucienu, lai es būtu vesels, un āķis būtu lūpā. :) Es tik ilgi gaidīju to mirkli, kad varēšu pa šo trasi laist, ka brīdī, kad uz tās beidzot tiku biju kā no ķēdes norāvies. Pirmo nobraucienu veicu vienā elpas vilcienā - nebīstoties no trases. Tikai beigās, bremzējot, sapratu cik patiesībā traka bija trase - no viena brauciena kājas nežēlīgi sāpēja un spēka vairs tajās nebija. Kandahar trase ir tieši tāda kādu to biju iedomājies - ar vairākām sienas stāvuma sekcijām, kur vienīga opcija ir maukt lejā nedomājot. Apstāties tur nevar, ja pakrīti, tad uz pakaļas brauksi vēl 200 metrus. :D Izcila trase, laikam labakā kādā jebkad esmu braucis - vēlākajos nobraucienos izbaudīju to lidojuma sajūtu, kad jau droši jūties - zini līkumus, lēcienus un kontrolē notiekošo. Līdz galam gan nespēju iedomāties, kā pasaules klases slēpotāji tur bezbailīgi sasniedz 120-140 km/h lielu ātrumu un lec lielos lēcienus.
Skats uz Austrijas pusi - nākamā kalnu grēda jau aiz robežas
 
Lielāko daļu laika gan pavadīju uz sarkanajām trasēm - Kandahar trase sniedz lielu baudu, bet tomēr ir riskanta un prasa augstu koncentrāciju un sasprindzina. Gribējās slēpot brīvāk, pārāk neiespringstot. Priekš tam ir kādas 4-5 labas sarkanā līmeņa trases, uz kurām var iztrakoties - gan izbaudīt asus līkumus, gan nedaudz palēkāt, gan arī uzņemt pieklājīgu ātrumu. Kopumā uz kalna biju 4 dienas, ar katru dienu jūtoties arvien labāk. Pēdējā dienā sasniedzu to atbrīvotības līmeni, kad kājas bija pilnībā saradušas ar īrēto inventāru un muskuļu tonuss ļāva neuztraukties par trases stāvokli vai to, ka varētu nepietikt spēka. Pēdējā diena tadējādi bija riktīgi sportiska.
Slēpojot dažas reizes nokritu, bet galvenokārt tie bija mīksti piesēdieni brīžos, kad slēpes ierakās dziļākā sniegā un kājas neizturēja spiedienu. Vienu reizi gan nokritu sāpīgi, tomēr tas notika uz pilnīgi gludas virsmas, kur slēpoju faktiski slidsolī... ar nūju netrāpīju sniegā, noiros pa gaisu, zaudēju līdzsvaru un 5km/h ātrumā nozvēlos uz sāna, uz stilba. Sāpīgi, bet nekas traks - pats sasmējos, iedomājoties, kā tas izskatījās no malas...
Vienvārdsakot, Gārmiš-Partenkirhena ir pārsteidzoši laba vieta, kur slēpot. Neizslēdzu iespēju, ka šeit atgriezīsimies arī kādā citā gadā. Galvenais pluss, ka tur var viegli nokļūt + lieliskais serviss.
 
Mēs to izdarījām - pēc n gadu netikšanas, beidzot esam Alpos :)
 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā . Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu ( jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc ; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai