Pāriet uz galveno saturu

Bēglis = migrants, migrants ≠ bēglis

Pēdējās dienās soc. tīklos aktualizējusies diskusija par migrāciju/bēgļiem. Tad nu nespēju noturēties un šo tēmu nenokomentēt. Jāatgādina gan, ka tas ir mans personīgais viedoklis un nav saistīts ar manām profesionālajām gaitām, un nepārstāv jebkādu institucionālo viedokli.
Ņemts no: Flickr.com
Man ļoti nepatīk tas, ka diskusijās tiek likta vienādības zīme starp migrantiem (ar migrantiem šā raksta kontekstā saprotam imigrantus) un patvēruma meklētājiem jeb bēgļiem (vai vismaz man tāda sajūta ir radusies). Vismaz no ekonomiskā viedokļa šie abi jēdzieni ir pilnīgi dažādi. Migranti ir daudz plašāks jēdziens, kas sevī iekļauj, piemēram, migrāciju darba dēļ (atrod darbu LV), ģimenes apstākļu dēļ (ieprecas) vai citu iemeslu dēļ, t.sk. politisko motīvu dēļ. Tikmēr bēglis/patvēruma meklētājs galvenokārt pārstāv vien šauro definīciju – ir spiests pamest savu valsti karadarbības, politiskās, reliģiskās, etniskās piederības diskriminācijas vai kādu citu līdzīgu iemeslu dēļ. Attiecīgi atšķiras arī šo personu grupu loma un pienesums migrācijas galamērķī, šajā gadījumā Latvijā. Bēglis/patvēruma meklētājs visticamāk (protams, ar izņēmumiem) ir papildus slogs valsts budžetam (PMLP informācija). Jānodrošina dzīvesvieta, barošana, pabalsts utt. Šo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā un darba tirgū parasti ir visai ilgstošs un grūts process. Migrants tā plašajā definīcijā visbiežāk agri vai vēlu tomēr ir pienesums valsts budžetam. Viņš ir brīvprātīgi devies uz migrācijas galamērķi, visticamāk, ar kādu noteiktu plānu, kā sevi nodrošināt.
Kāpēc mani šī tēma uztrauc? Savos makroekonomikas rakstos jau sen atklātāk vai mazāk atklāti – starp rindām – mēģinu pateikt to, ka agri vai vēlu pie diskusijas par (im)migrāciju būs jāatgriežas. Pēdējos gados diskusijas par migrāciju galvenokārt aprobežojās ar (em)igrāciju saistītiem jautājumiem, bet šobrīd vitāli svarīgs kļūst arī pretējais virziens. Apzinos, cik ļoti tā ir jutīga, īpaši nacionālajam uzskatu spārnam. Bet no ekonomikas viedokļa, ļoti vienkāršojot, ir divas opcijas – ar ierobežotu migrāciju, bet bez izaugsmes vai ar migrāciju un iespējamu ekonomikas izaugsmi. Latvijas sabiedrība noveco, un pat ja (pieņemsim, ka brīnumi notiek), pēc gadiem desmit Latvijā sāks dzimt vairāk nekā mirt, tad tas būs daudz par vēlu, lai stutētu LV ekonomiku, tas nozīmē, ka pozitīvu efektu no tā jutīsim vien pēc vairākām desmitgadēm. Līdz tam laikam demogrāfiskā slodze pieaugs arvien vairāk, par ko savulaik savā rakstā labi aprakstīja mans kolēģis A.Meļihovs (īpaši sadaļa "kas gaidāms 2030. gadā). Protams, negatīvo demogrāfisko ietekmi var apslāpēt kapitāla un produktivitātes pieaugums, bet vismaz šobrīd šajā kontekstā neesmu optimistisks (par to vairāk manā vidēju ienākumu slazda rakstā).
Pēdējos gados, man ir izdevies iepazīties ar vairākiem migrantiem (domāju, ka katrs Rīgā dzīvojošais pazīst kādu), kas ir ievākušies uz dzīvi Latvijā. Un te es nedomāju termiņuzturēšanās atļauju tīkotājus, bet gan cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ ir izdomājuši pārvākties uz dzīvi Latvijā. Viņi ir sākuši savu nelielo biznesu Latvijā, palaiduši bērnus vietējās skolās, maksā nodokļus un pakāpeniski apgūst latviešu valodu. Daļa no viņiem agrāk vai vēlāk pieteiksies Latvijas pilsonībai. Mans uzskats ir, ka Latvijai ir nepieciešama gudru un strādīgu cilvēku imigrācija. Protams, varam noslēgties, nelaist nevienu iekšā, tad arī dzīvosim savā "lauku sādžā". Man nav iebildumu pret saprātīgiem imigrantiem, kas ciena vietējo kultūru, strādā šeit, maksā nodokļus, mācās valodu, apgūst vietējo kultūru utt. Bet arī mums būtu jādod kaut kas pretī. T.i. domāju politiķiem būtu jāpiedomā pie "policy framework", kā ātrāk integrēt šos migrantus sabiedrībā, nodrošinot viņiem pieeju sociālajiem pakalpojumiem tikpat kvalitatīvi cik vietējiem iedzīvotājiem – šajā jomā bieži vēl grēkojam.
Lielais jautājums, kas stāv priekšā mūsu politiķiem (pasarg' Dievs :) ) ir par to, kā padarīt imigrāciju kvalitatīvu (tas gan ir jautājums, kas nodarbina lielu daļu valstu). Tas ir kā padarīt Latviju pievilcīgu strādīgiem, gudriem un saprātīgiem cilvēkiem. Saprotu, ka par šo tēmu viedokļi var būt krasi dažādi, bet diskusija ir nepieciešama, "strausa politika" šajā gadījumā ne pie kā nenovedīs. Rezumējot, manuprāt, ir jābūt divām dažādām diskusijām – vienai par bēgļiem, otrai par migrāciju – nevajadzētu to visu jaukt vienā lielā zupas katlā.  

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai