Pāriet uz galveno saturu

Bēglis = migrants, migrants ≠ bēglis

Pēdējās dienās soc. tīklos aktualizējusies diskusija par migrāciju/bēgļiem. Tad nu nespēju noturēties un šo tēmu nenokomentēt. Jāatgādina gan, ka tas ir mans personīgais viedoklis un nav saistīts ar manām profesionālajām gaitām, un nepārstāv jebkādu institucionālo viedokli.
Ņemts no: Flickr.com
Man ļoti nepatīk tas, ka diskusijās tiek likta vienādības zīme starp migrantiem (ar migrantiem šā raksta kontekstā saprotam imigrantus) un patvēruma meklētājiem jeb bēgļiem (vai vismaz man tāda sajūta ir radusies). Vismaz no ekonomiskā viedokļa šie abi jēdzieni ir pilnīgi dažādi. Migranti ir daudz plašāks jēdziens, kas sevī iekļauj, piemēram, migrāciju darba dēļ (atrod darbu LV), ģimenes apstākļu dēļ (ieprecas) vai citu iemeslu dēļ, t.sk. politisko motīvu dēļ. Tikmēr bēglis/patvēruma meklētājs galvenokārt pārstāv vien šauro definīciju – ir spiests pamest savu valsti karadarbības, politiskās, reliģiskās, etniskās piederības diskriminācijas vai kādu citu līdzīgu iemeslu dēļ. Attiecīgi atšķiras arī šo personu grupu loma un pienesums migrācijas galamērķī, šajā gadījumā Latvijā. Bēglis/patvēruma meklētājs visticamāk (protams, ar izņēmumiem) ir papildus slogs valsts budžetam (PMLP informācija). Jānodrošina dzīvesvieta, barošana, pabalsts utt. Šo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā un darba tirgū parasti ir visai ilgstošs un grūts process. Migrants tā plašajā definīcijā visbiežāk agri vai vēlu tomēr ir pienesums valsts budžetam. Viņš ir brīvprātīgi devies uz migrācijas galamērķi, visticamāk, ar kādu noteiktu plānu, kā sevi nodrošināt.
Kāpēc mani šī tēma uztrauc? Savos makroekonomikas rakstos jau sen atklātāk vai mazāk atklāti – starp rindām – mēģinu pateikt to, ka agri vai vēlu pie diskusijas par (im)migrāciju būs jāatgriežas. Pēdējos gados diskusijas par migrāciju galvenokārt aprobežojās ar (em)igrāciju saistītiem jautājumiem, bet šobrīd vitāli svarīgs kļūst arī pretējais virziens. Apzinos, cik ļoti tā ir jutīga, īpaši nacionālajam uzskatu spārnam. Bet no ekonomikas viedokļa, ļoti vienkāršojot, ir divas opcijas – ar ierobežotu migrāciju, bet bez izaugsmes vai ar migrāciju un iespējamu ekonomikas izaugsmi. Latvijas sabiedrība noveco, un pat ja (pieņemsim, ka brīnumi notiek), pēc gadiem desmit Latvijā sāks dzimt vairāk nekā mirt, tad tas būs daudz par vēlu, lai stutētu LV ekonomiku, tas nozīmē, ka pozitīvu efektu no tā jutīsim vien pēc vairākām desmitgadēm. Līdz tam laikam demogrāfiskā slodze pieaugs arvien vairāk, par ko savulaik savā rakstā labi aprakstīja mans kolēģis A.Meļihovs (īpaši sadaļa "kas gaidāms 2030. gadā). Protams, negatīvo demogrāfisko ietekmi var apslāpēt kapitāla un produktivitātes pieaugums, bet vismaz šobrīd šajā kontekstā neesmu optimistisks (par to vairāk manā vidēju ienākumu slazda rakstā).
Pēdējos gados, man ir izdevies iepazīties ar vairākiem migrantiem (domāju, ka katrs Rīgā dzīvojošais pazīst kādu), kas ir ievākušies uz dzīvi Latvijā. Un te es nedomāju termiņuzturēšanās atļauju tīkotājus, bet gan cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ ir izdomājuši pārvākties uz dzīvi Latvijā. Viņi ir sākuši savu nelielo biznesu Latvijā, palaiduši bērnus vietējās skolās, maksā nodokļus un pakāpeniski apgūst latviešu valodu. Daļa no viņiem agrāk vai vēlāk pieteiksies Latvijas pilsonībai. Mans uzskats ir, ka Latvijai ir nepieciešama gudru un strādīgu cilvēku imigrācija. Protams, varam noslēgties, nelaist nevienu iekšā, tad arī dzīvosim savā "lauku sādžā". Man nav iebildumu pret saprātīgiem imigrantiem, kas ciena vietējo kultūru, strādā šeit, maksā nodokļus, mācās valodu, apgūst vietējo kultūru utt. Bet arī mums būtu jādod kaut kas pretī. T.i. domāju politiķiem būtu jāpiedomā pie "policy framework", kā ātrāk integrēt šos migrantus sabiedrībā, nodrošinot viņiem pieeju sociālajiem pakalpojumiem tikpat kvalitatīvi cik vietējiem iedzīvotājiem – šajā jomā bieži vēl grēkojam.
Lielais jautājums, kas stāv priekšā mūsu politiķiem (pasarg' Dievs :) ) ir par to, kā padarīt imigrāciju kvalitatīvu (tas gan ir jautājums, kas nodarbina lielu daļu valstu). Tas ir kā padarīt Latviju pievilcīgu strādīgiem, gudriem un saprātīgiem cilvēkiem. Saprotu, ka par šo tēmu viedokļi var būt krasi dažādi, bet diskusija ir nepieciešama, "strausa politika" šajā gadījumā ne pie kā nenovedīs. Rezumējot, manuprāt, ir jābūt divām dažādām diskusijām – vienai par bēgļiem, otrai par migrāciju – nevajadzētu to visu jaukt vienā lielā zupas katlā.  

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda