Pāriet uz galveno saturu

Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki

Šodien piecēlos 5os no rīta. Īsti negulējās un, ja varu piecelties agri, tad ceļos, lai pēc tam būtu vieglāk aklimatizēties atpakaļ uz LV laiku. Paspēju no rīta daudz ko izdarīt un jau 6os devos pastaigā pa Bruklinu. Vēl tumšs, tik austrumu pamale sāka izgaismoties. Aizgāju līdz Bruklinas tilta parkam – vietai kur biju dažas dienas atpakaļ – vakarā. Toreiz bija gandrīz vai elkoņiem jācīnās par iespēju fotografēt, bet tagad es biju viens. Pavisam viens. Fantastiska sajūta, kad skats uz Manhetenu uz kādu brīdi ir tev vienam pašam. Turklāt ieteikums ceļotājiem – no rīta šī vieta ir tikpat laba kā vakarā, ja ne vēl labāka. Proti, cilvēku nav, skats tas pats + saulei austot tā skaisti izgaismo debesskrāpjus (vakarā tādas opcijas nav – saule sēžās aiz debesskrāpjiem). Šodien bija visai agri jābūt uz darba pasākumu, tāpēc mazliet šaubījos vai paspēšu pāriet pāri tiltam, bet tomēr mēģināju. Tā nu sanāca, ka vēl pirms septiņiem biju uz Bruklinas tilta :) Te gan dzīvība jau kūsāja – skrējēji un riteņbraucēji abos virzienos, vairāk gan virzienā uz Manhetenu. Saulei austot skats uz pilsētu mainījās katru minūti. Ja ne dzestrais vējš, tad ar fotoaparātu rokās būtu iestrēdzis daudz ilgāk. Bet vispār ļoti iespaidīgs skats. Pārgāju tiltam pāri visai ātri – kādās 15 minūtēs un tad jau biju netālu no darba pasākuma norises vietas. Fotogrāfijas pēc atgriešanā Rīgā.
 
 
 
Tā kā brokastis nebiju ēdis, tad vienā no ielu stūriem no ielu tirgotāja nopirku tēju un virtuli. 2.25$. Vispār, ja man te būtu jādzīvo, būtu apvēlies kā Karlsons – virtuļi un citi labumi uz katra stūra. Un spriežot pēc rindām, vietējiem klerkiem arī garšo. :D
Atlikusī diena pagāja sanāksmē, bet vakarā nekam spēka vairs nebija. Organismam zināms lūzuma punkts pienācis, kad nepietiek spēka visai dienai. Ja 5os celies, tad ap 7ņiem vakarā jau mazliet "pa miglu" viss. :D Tā kā palikušas vien divas dienas, režīmu arī nemainīšu – būs vieglāk adaptēties atpakaļ LV laikam.
Šodienas special topic – ģērbšanās stils un dīvaiņi uz ielām. Nezinu, vismaz man bija izveidojies stereotips vai uzskats, ka Ņujorkā ir stila un modes visatļautība, ka robežu nav, un ir absolūta kreativitāte. Nākas mazliet vilties. Klerki vispār ir ļoti garlaicīgi – vīrieši pārsvarā ļoti tumšos toņos – pelēkos, melnos un ļoti tumši zilos uzvalkos. Bez nekādas izdomas. Sievietes (hi-hi – nespēju iedomāties, kā pateikt "klerks" sieviešu dzimtē…klercenes? :D), protams, mazliet interesantāk, bet arī nekas ekstraordinārs. Tad ir nākamā cilvēku grupa – darba ļaudis, kuri uz darbu dodas savā specifiskajā apģērbā – medmāsas/medbrāļi, apkopēji, celtnieki u.tml. Tas gan ir interesanti – Rīgā gluži uz ielām vai tramvajā ikdienā neredzi būvniekus pilnā ekipējumā. Vēl ir grupa, kas ir ārkārtīgi garlaicīga (lielākā daļa) - faktiski mūsu ziemas stils - viss tumši pelēks, melns, bez nekādiem liekiem akcentiem. Es savā dzeltenajā jakā te izskatītos pēc čaļa no 70desmitajiem. Lai arī mans ne pārāk tumši zilais uzvalks izceļas. Tad ir pavisam maza grupa to, uz kuriem, it kā varētu attiecināt to stereotipu par "stilīgumu". Bet tas pārsvarā aprobežojās ar to, ka apģērbs ir hmm…ārkārtīgi hipsterīgs. Nē, tas laikam nav pareizi teikts. Drīzāk pārspīlēti pofigistisks. Izskatās, ka ar nolūku tiek vilkts kaut kas izaicinoši neiederīgs, lai parādītu apkārtējiem, cik ļoti viņš/-a ir neatkarīgs, cik ļoti viņam/-ai ir po… un cik ļoti viņš/-a nav mainstream. Kā tas izpaužas? Nu staigā tauta mūsu izpratnē pidžamā. :D Vīriešiem labākā galējība, ko esmu redzējis, ir iziešana adītā pidžamā un adītās mājas čībiņās…pa 5.to avēniju. Sievietēm…hmm… es pieņemu, ka tie paši iepriekšminētie motīvi, bet man līdz galam laikam neizprasti. Divas lietas, kas metās acīs – ja LV dažreiz redz sievieti, kas staigā tikai legingos, tad te katra trešā tā staigā. Bet… te tendence iet vēl tālāk… legingi tiek aizvietoti ar zeķubiksēm. :D Izskatās maigi izsakoties dīvaini – sieviete īsajā mētelī un…zeķubiksēs. Man nav līdz galam skaidrs, kas notiek, kad viņa ieiet kafejnīcā, un mētelis jānovelk :D Nu, un tad ir tūristi ar "I love NY". :D  
 
 
Dīvaiņi – tādu ir daudz. Īpaši tusē metro staciju tuvumā, bet ne tikai. Lielākajā daļā gadījumu, šķiet, ka cilvēki mazliet ku-kū, bet bez noslieces uz agresiju. Vairāk vienkārši asociāli elementi, no kuriem tūristi raustās, vietējie vienkārši ignorē. Un starp citu, nebūt nav tā, ka dīvaiņi ir nabagi/ubagi – var redzēt, ka daži ir tīri labi situēti, dažam labam telefons ir pāris kārtas labāks par manējo, bet nu var redzēt, ka reakcija ir neadekvāta. Šodien viens blakus rindā "Whole Foods" veikalā vnk sāka raustīties, mētāties ar rokām, tā pāris minūtes, tad nomierinājās, un atkal pilnīgi adekvāts. Savukārt citu iepazinu pirmajās dienās, kad dzīvoju dziļāk Bruklinā – čalis ar lielveikala ratiņiem, kur sagāzta visa viņa iedzīve, dzied "Oh, I want my weed, but I don't know where I can get some". Satiku viņu 3-4 reizes, un tik šodien iedomājos, ka man pielipa viņa meldiņš :D 
Ņujorka man savā ziņā patīk. Jā, ir stresaina vieta, un dzīvot es te noteikti negribētu ilgāk par dažiem mēnešiem, maksimums kādu gadu (vai arī sāktu dziedāt par zālīti)... Bet tai, protams, ir savs šarms. Pirmkārt, jau tā daudzpusība. Gan rajonu, gan cilvēku, gan iespēju ziņā. Ņujorka ir milzīga – katrs rajons izskatās pavisam savādāk, sajūtas ir citādākas. Cilvēki – visvisdažādākie. Var satikt cilvēkus no visas pasaules, atvērtākus, noslēgtākus, skrejošus un flegmas :D Un visbeidzot – iespējas – vajag tikai gribēt un, šķiet, ka visa pasaule Tev ir pie kājām. Tik jāzina kas un ļoti stipri kaut kas jāvēlas.
Man ir interesanti, kas būs tā pieredze, kas man paliks pāri no Ņujorkas. Parasti pēc katra ceļojuma, kad emocijas mazliet pierimst un prāts sakārto visu "pa plauktiņiem", tad varu skaidri pateikt viedokli par vietu – kas ir tas, kas visvairāk patīk/nepatīk. Un ļoti reti, kad tas ir kaut kāds vispārzināms tās vietas highlight – visbiežāk tomēr tā ir kāda sajūta, emocijas Šobrīd, šķiet, ka man ļoti lielu iespaidu atstāj arhitektūra. Dīvaini, tā nekad nav bijusi mans primārais intereses objekts,  bet te… man liekas, ka tas ir ļoti, ļoti nenovērtēts Ņujorkas skaistums. Nē, ne jau debesskrāpji, bet gan 5-10 stāvu augstās ēkas Manhetenā, vienģimeņu mājas Bruklinā un citas līdzīgas ēkas. Arhitektūra tik ļoti atšķiras no Eiropā redzētās. Un ir ārkārtīgi skaista, kad pievērs tai uzmanību. Ok, 5:00 pēc LV laika, jāiet gulēt.
 

Komentāri

  1. ""Oh, I want my weed, but I don't know where I can get some" nu paldies, pielipa pat man tagad! :D

    AtbildētDzēst

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background, tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja -…

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Sāremā - ātrais ceļojums "uz salām"

Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā, kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā (Saaremaa) un Muhu (Muhu) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu, atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija.
Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad iestājās tikpat ātri un negaidīt kā vasara, tad līdz pēdējam mirklim vispār domājām…

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)
Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, k…

Ziemeļu Investīciju banka - mana jaunā darba vieta

Tuvojoties gada beigām, atcerējos, ka saviem lasītājiem esmu parādā vienu bloga ierakstu. Lai jauno gadu neuzsāktu ar nepadarīta darba sajūtu, nolēmu izpildīt solījumu, ko devu savā ierakstā “Jauni profesionālie izaicinājumi”. Pēc nelielas atpūtas vasarā, ko ieplānoju, lai varētu nedaudz “pārslēgt smadzenes” starp abām darbavietām, devos uz Helsinkiem, kur 1.septembrī sāku strādāt par vecāko ekonomistu Ziemeļu Investīciju bankā.
Ziemeļu Investīciju banka (turpmāk tekstā - NIB) ir starptautiska finanšu institūcija - tās īpašnieki ir Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Dānija), kā arī no 2005. gada arī Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija). Ar ko NIB atšķiras no klasiskas bankas? Par īpašniekiem jau uzrakstīju, bet galvenais bankas darbības stūrakmenis ir tās vīzija un misija. Zinu, zinu - LV pierasts “vīziju” un “misiju” ierakstīt biznesa plānā, ilgtermiņa stratēģijā un par tiem veiksmīgi aizmirst. Šis nav tas gadījums - bankas ne tikai stratēģiskā, bet ar…