Pāriet uz galveno saturu

Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki

Šodien piecēlos 5os no rīta. Īsti negulējās un, ja varu piecelties agri, tad ceļos, lai pēc tam būtu vieglāk aklimatizēties atpakaļ uz LV laiku. Paspēju no rīta daudz ko izdarīt un jau 6os devos pastaigā pa Bruklinu. Vēl tumšs, tik austrumu pamale sāka izgaismoties. Aizgāju līdz Bruklinas tilta parkam – vietai kur biju dažas dienas atpakaļ – vakarā. Toreiz bija gandrīz vai elkoņiem jācīnās par iespēju fotografēt, bet tagad es biju viens. Pavisam viens. Fantastiska sajūta, kad skats uz Manhetenu uz kādu brīdi ir tev vienam pašam. Turklāt ieteikums ceļotājiem – no rīta šī vieta ir tikpat laba kā vakarā, ja ne vēl labāka. Proti, cilvēku nav, skats tas pats + saulei austot tā skaisti izgaismo debesskrāpjus (vakarā tādas opcijas nav – saule sēžās aiz debesskrāpjiem). Šodien bija visai agri jābūt uz darba pasākumu, tāpēc mazliet šaubījos vai paspēšu pāriet pāri tiltam, bet tomēr mēģināju. Tā nu sanāca, ka vēl pirms septiņiem biju uz Bruklinas tilta :) Te gan dzīvība jau kūsāja – skrējēji un riteņbraucēji abos virzienos, vairāk gan virzienā uz Manhetenu. Saulei austot skats uz pilsētu mainījās katru minūti. Ja ne dzestrais vējš, tad ar fotoaparātu rokās būtu iestrēdzis daudz ilgāk. Bet vispār ļoti iespaidīgs skats. Pārgāju tiltam pāri visai ātri – kādās 15 minūtēs un tad jau biju netālu no darba pasākuma norises vietas. Fotogrāfijas pēc atgriešanā Rīgā.
 
 
 
Tā kā brokastis nebiju ēdis, tad vienā no ielu stūriem no ielu tirgotāja nopirku tēju un virtuli. 2.25$. Vispār, ja man te būtu jādzīvo, būtu apvēlies kā Karlsons – virtuļi un citi labumi uz katra stūra. Un spriežot pēc rindām, vietējiem klerkiem arī garšo. :D
Atlikusī diena pagāja sanāksmē, bet vakarā nekam spēka vairs nebija. Organismam zināms lūzuma punkts pienācis, kad nepietiek spēka visai dienai. Ja 5os celies, tad ap 7ņiem vakarā jau mazliet "pa miglu" viss. :D Tā kā palikušas vien divas dienas, režīmu arī nemainīšu – būs vieglāk adaptēties atpakaļ LV laikam.
Šodienas special topic – ģērbšanās stils un dīvaiņi uz ielām. Nezinu, vismaz man bija izveidojies stereotips vai uzskats, ka Ņujorkā ir stila un modes visatļautība, ka robežu nav, un ir absolūta kreativitāte. Nākas mazliet vilties. Klerki vispār ir ļoti garlaicīgi – vīrieši pārsvarā ļoti tumšos toņos – pelēkos, melnos un ļoti tumši zilos uzvalkos. Bez nekādas izdomas. Sievietes (hi-hi – nespēju iedomāties, kā pateikt "klerks" sieviešu dzimtē…klercenes? :D), protams, mazliet interesantāk, bet arī nekas ekstraordinārs. Tad ir nākamā cilvēku grupa – darba ļaudis, kuri uz darbu dodas savā specifiskajā apģērbā – medmāsas/medbrāļi, apkopēji, celtnieki u.tml. Tas gan ir interesanti – Rīgā gluži uz ielām vai tramvajā ikdienā neredzi būvniekus pilnā ekipējumā. Vēl ir grupa, kas ir ārkārtīgi garlaicīga (lielākā daļa) - faktiski mūsu ziemas stils - viss tumši pelēks, melns, bez nekādiem liekiem akcentiem. Es savā dzeltenajā jakā te izskatītos pēc čaļa no 70desmitajiem. Lai arī mans ne pārāk tumši zilais uzvalks izceļas. Tad ir pavisam maza grupa to, uz kuriem, it kā varētu attiecināt to stereotipu par "stilīgumu". Bet tas pārsvarā aprobežojās ar to, ka apģērbs ir hmm…ārkārtīgi hipsterīgs. Nē, tas laikam nav pareizi teikts. Drīzāk pārspīlēti pofigistisks. Izskatās, ka ar nolūku tiek vilkts kaut kas izaicinoši neiederīgs, lai parādītu apkārtējiem, cik ļoti viņš/-a ir neatkarīgs, cik ļoti viņam/-ai ir po… un cik ļoti viņš/-a nav mainstream. Kā tas izpaužas? Nu staigā tauta mūsu izpratnē pidžamā. :D Vīriešiem labākā galējība, ko esmu redzējis, ir iziešana adītā pidžamā un adītās mājas čībiņās…pa 5.to avēniju. Sievietēm…hmm… es pieņemu, ka tie paši iepriekšminētie motīvi, bet man līdz galam laikam neizprasti. Divas lietas, kas metās acīs – ja LV dažreiz redz sievieti, kas staigā tikai legingos, tad te katra trešā tā staigā. Bet… te tendence iet vēl tālāk… legingi tiek aizvietoti ar zeķubiksēm. :D Izskatās maigi izsakoties dīvaini – sieviete īsajā mētelī un…zeķubiksēs. Man nav līdz galam skaidrs, kas notiek, kad viņa ieiet kafejnīcā, un mētelis jānovelk :D Nu, un tad ir tūristi ar "I love NY". :D  
 
 
Dīvaiņi – tādu ir daudz. Īpaši tusē metro staciju tuvumā, bet ne tikai. Lielākajā daļā gadījumu, šķiet, ka cilvēki mazliet ku-kū, bet bez noslieces uz agresiju. Vairāk vienkārši asociāli elementi, no kuriem tūristi raustās, vietējie vienkārši ignorē. Un starp citu, nebūt nav tā, ka dīvaiņi ir nabagi/ubagi – var redzēt, ka daži ir tīri labi situēti, dažam labam telefons ir pāris kārtas labāks par manējo, bet nu var redzēt, ka reakcija ir neadekvāta. Šodien viens blakus rindā "Whole Foods" veikalā vnk sāka raustīties, mētāties ar rokām, tā pāris minūtes, tad nomierinājās, un atkal pilnīgi adekvāts. Savukārt citu iepazinu pirmajās dienās, kad dzīvoju dziļāk Bruklinā – čalis ar lielveikala ratiņiem, kur sagāzta visa viņa iedzīve, dzied "Oh, I want my weed, but I don't know where I can get some". Satiku viņu 3-4 reizes, un tik šodien iedomājos, ka man pielipa viņa meldiņš :D 
Ņujorka man savā ziņā patīk. Jā, ir stresaina vieta, un dzīvot es te noteikti negribētu ilgāk par dažiem mēnešiem, maksimums kādu gadu (vai arī sāktu dziedāt par zālīti)... Bet tai, protams, ir savs šarms. Pirmkārt, jau tā daudzpusība. Gan rajonu, gan cilvēku, gan iespēju ziņā. Ņujorka ir milzīga – katrs rajons izskatās pavisam savādāk, sajūtas ir citādākas. Cilvēki – visvisdažādākie. Var satikt cilvēkus no visas pasaules, atvērtākus, noslēgtākus, skrejošus un flegmas :D Un visbeidzot – iespējas – vajag tikai gribēt un, šķiet, ka visa pasaule Tev ir pie kājām. Tik jāzina kas un ļoti stipri kaut kas jāvēlas.
Man ir interesanti, kas būs tā pieredze, kas man paliks pāri no Ņujorkas. Parasti pēc katra ceļojuma, kad emocijas mazliet pierimst un prāts sakārto visu "pa plauktiņiem", tad varu skaidri pateikt viedokli par vietu – kas ir tas, kas visvairāk patīk/nepatīk. Un ļoti reti, kad tas ir kaut kāds vispārzināms tās vietas highlight – visbiežāk tomēr tā ir kāda sajūta, emocijas Šobrīd, šķiet, ka man ļoti lielu iespaidu atstāj arhitektūra. Dīvaini, tā nekad nav bijusi mans primārais intereses objekts,  bet te… man liekas, ka tas ir ļoti, ļoti nenovērtēts Ņujorkas skaistums. Nē, ne jau debesskrāpji, bet gan 5-10 stāvu augstās ēkas Manhetenā, vienģimeņu mājas Bruklinā un citas līdzīgas ēkas. Arhitektūra tik ļoti atšķiras no Eiropā redzētās. Un ir ārkārtīgi skaista, kad pievērs tai uzmanību. Ok, 5:00 pēc LV laika, jāiet gulēt.
 

Komentāri

  1. ""Oh, I want my weed, but I don't know where I can get some" nu paldies, pielipa pat man tagad! :D

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai