Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki

Šodien piecēlos 5os no rīta. Īsti negulējās un, ja varu piecelties agri, tad ceļos, lai pēc tam būtu vieglāk aklimatizēties atpakaļ uz LV laiku. Paspēju no rīta daudz ko izdarīt un jau 6os devos pastaigā pa Bruklinu. Vēl tumšs, tik austrumu pamale sāka izgaismoties. Aizgāju līdz Bruklinas tilta parkam – vietai kur biju dažas dienas atpakaļ – vakarā. Toreiz bija gandrīz vai elkoņiem jācīnās par iespēju fotografēt, bet tagad es biju viens. Pavisam viens. Fantastiska sajūta, kad skats uz Manhetenu uz kādu brīdi ir tev vienam pašam. Turklāt ieteikums ceļotājiem – no rīta šī vieta ir tikpat laba kā vakarā, ja ne vēl labāka. Proti, cilvēku nav, skats tas pats + saulei austot tā skaisti izgaismo debesskrāpjus (vakarā tādas opcijas nav – saule sēžās aiz debesskrāpjiem). Šodien bija visai agri jābūt uz darba pasākumu, tāpēc mazliet šaubījos vai paspēšu pāriet pāri tiltam, bet tomēr mēģināju. Tā nu sanāca, ka vēl pirms septiņiem biju uz Bruklinas tilta :) Te gan dzīvība jau kūsāja – skrējēji un riteņbraucēji abos virzienos, vairāk gan virzienā uz Manhetenu. Saulei austot skats uz pilsētu mainījās katru minūti. Ja ne dzestrais vējš, tad ar fotoaparātu rokās būtu iestrēdzis daudz ilgāk. Bet vispār ļoti iespaidīgs skats. Pārgāju tiltam pāri visai ātri – kādās 15 minūtēs un tad jau biju netālu no darba pasākuma norises vietas. Fotogrāfijas pēc atgriešanā Rīgā.

 

 

 

Tā kā brokastis nebiju ēdis, tad vienā no ielu stūriem no ielu tirgotāja nopirku tēju un virtuli. 2.25$. Vispār, ja man te būtu jādzīvo, būtu apvēlies kā Karlsons – virtuļi un citi labumi uz katra stūra. Un spriežot pēc rindām, vietējiem klerkiem arī garšo. :D

Atlikusī diena pagāja sanāksmē, bet vakarā nekam spēka vairs nebija. Organismam zināms lūzuma punkts pienācis, kad nepietiek spēka visai dienai. Ja 5os celies, tad ap 7ņiem vakarā jau mazliet "pa miglu" viss. :D Tā kā palikušas vien divas dienas, režīmu arī nemainīšu – būs vieglāk adaptēties atpakaļ LV laikam.

Šodienas special topic – ģērbšanās stils un dīvaiņi uz ielām. Nezinu, vismaz man bija izveidojies stereotips vai uzskats, ka Ņujorkā ir stila un modes visatļautība, ka robežu nav, un ir absolūta kreativitāte. Nākas mazliet vilties. Klerki vispār ir ļoti garlaicīgi – vīrieši pārsvarā ļoti tumšos toņos – pelēkos, melnos un ļoti tumši zilos uzvalkos. Bez nekādas izdomas. Sievietes (hi-hi – nespēju iedomāties, kā pateikt "klerks" sieviešu dzimtē…klercenes? :D), protams, mazliet interesantāk, bet arī nekas ekstraordinārs. Tad ir nākamā cilvēku grupa – darba ļaudis, kuri uz darbu dodas savā specifiskajā apģērbā – medmāsas/medbrāļi, apkopēji, celtnieki u.tml. Tas gan ir interesanti – Rīgā gluži uz ielām vai tramvajā ikdienā neredzi būvniekus pilnā ekipējumā. Vēl ir grupa, kas ir ārkārtīgi garlaicīga (lielākā daļa) - faktiski mūsu ziemas stils - viss tumši pelēks, melns, bez nekādiem liekiem akcentiem. Es savā dzeltenajā jakā te izskatītos pēc čaļa no 70desmitajiem. Lai arī mans ne pārāk tumši zilais uzvalks izceļas. Tad ir pavisam maza grupa to, uz kuriem, it kā varētu attiecināt to stereotipu par "stilīgumu". Bet tas pārsvarā aprobežojās ar to, ka apģērbs ir hmm…ārkārtīgi hipsterīgs. Nē, tas laikam nav pareizi teikts. Drīzāk pārspīlēti pofigistisks. Izskatās, ka ar nolūku tiek vilkts kaut kas izaicinoši neiederīgs, lai parādītu apkārtējiem, cik ļoti viņš/-a ir neatkarīgs, cik ļoti viņam/-ai ir po… un cik ļoti viņš/-a nav mainstream. Kā tas izpaužas? Nu staigā tauta mūsu izpratnē pidžamā. :D Vīriešiem labākā galējība, ko esmu redzējis, ir iziešana adītā pidžamā un adītās mājas čībiņās…pa 5.to avēniju. Sievietēm…hmm… es pieņemu, ka tie paši iepriekšminētie motīvi, bet man līdz galam laikam neizprasti. Divas lietas, kas metās acīs – ja LV dažreiz redz sievieti, kas staigā tikai legingos, tad te katra trešā tā staigā. Bet… te tendence iet vēl tālāk… legingi tiek aizvietoti ar zeķubiksēm. :D Izskatās maigi izsakoties dīvaini – sieviete īsajā mētelī un…zeķubiksēs. Man nav līdz galam skaidrs, kas notiek, kad viņa ieiet kafejnīcā, un mētelis jānovelk :D Nu, un tad ir tūristi ar "I love NY". :D  

 

 

Dīvaiņi – tādu ir daudz. Īpaši tusē metro staciju tuvumā, bet ne tikai. Lielākajā daļā gadījumu, šķiet, ka cilvēki mazliet ku-kū, bet bez noslieces uz agresiju. Vairāk vienkārši asociāli elementi, no kuriem tūristi raustās, vietējie vienkārši ignorē. Un starp citu, nebūt nav tā, ka dīvaiņi ir nabagi/ubagi – var redzēt, ka daži ir tīri labi situēti, dažam labam telefons ir pāris kārtas labāks par manējo, bet nu var redzēt, ka reakcija ir neadekvāta. Šodien viens blakus rindā "Whole Foods" veikalā vnk sāka raustīties, mētāties ar rokām, tā pāris minūtes, tad nomierinājās, un atkal pilnīgi adekvāts. Savukārt citu iepazinu pirmajās dienās, kad dzīvoju dziļāk Bruklinā – čalis ar lielveikala ratiņiem, kur sagāzta visa viņa iedzīve, dzied "Oh, I want my weed, but I don't know where I can get some". Satiku viņu 3-4 reizes, un tik šodien iedomājos, ka man pielipa viņa meldiņš :D 

Ņujorka man savā ziņā patīk. Jā, ir stresaina vieta, un dzīvot es te noteikti negribētu ilgāk par dažiem mēnešiem, maksimums kādu gadu (vai arī sāktu dziedāt par zālīti)... Bet tai, protams, ir savs šarms. Pirmkārt, jau tā daudzpusība. Gan rajonu, gan cilvēku, gan iespēju ziņā. Ņujorka ir milzīga – katrs rajons izskatās pavisam savādāk, sajūtas ir citādākas. Cilvēki – visvisdažādākie. Var satikt cilvēkus no visas pasaules, atvērtākus, noslēgtākus, skrejošus un flegmas :D Un visbeidzot – iespējas – vajag tikai gribēt un, šķiet, ka visa pasaule Tev ir pie kājām. Tik jāzina kas un ļoti stipri kaut kas jāvēlas.

Man ir interesanti, kas būs tā pieredze, kas man paliks pāri no Ņujorkas. Parasti pēc katra ceļojuma, kad emocijas mazliet pierimst un prāts sakārto visu "pa plauktiņiem", tad varu skaidri pateikt viedokli par vietu – kas ir tas, kas visvairāk patīk/nepatīk. Un ļoti reti, kad tas ir kaut kāds vispārzināms tās vietas highlight – visbiežāk tomēr tā ir kāda sajūta, emocijas Šobrīd, šķiet, ka man ļoti lielu iespaidu atstāj arhitektūra. Dīvaini, tā nekad nav bijusi mans primārais intereses objekts,  bet te… man liekas, ka tas ir ļoti, ļoti nenovērtēts Ņujorkas skaistums. Nē, ne jau debesskrāpji, bet gan 5-10 stāvu augstās ēkas Manhetenā, vienģimeņu mājas Bruklinā un citas līdzīgas ēkas. Arhitektūra tik ļoti atšķiras no Eiropā redzētās. Un ir ārkārtīgi skaista, kad pievērs tai uzmanību. Ok, 5:00 pēc LV laika, jāiet gulēt.