Sunday, October 11, 2015

New York, New York...

Šodien visu dienu pavadīju ceļā uz Ņujorku. Gandrīz 24h nav gulētas. Lidojums bija komfortabls, pārbaudes gan nē. Šī ir tā reize, kad iekritu uz pārbaudēm. Amsterdamas lidostā tiku uz 20 minūšu iztaujāšanu par saviem brauciena mērķiem. Acīmredzot savā dzeltenajā ceļojumu baikā neizskatos pēc ekonomista no centrālās bankas. :D Vienvārdsakot, dabūju atskaitīties par to kur braucu, no kurienes, kādēļ, ko darīšu NY, kur dzīvošu, kā tikšu līdz dzīves vietai, cik ilgi palikšu, kāpēc tieši uz NY – vai tad nevar citur (?), kā nokļūšu līdz dzīvesvietai (jā – otrreiz tas pats jautājums), ko plānoju iemācīties, kad Grieķiju izmetīs no eirozonas :), prasīja uzrādīt ielūgumus, datorā e-pastus, prasīja, kurā datumā rezervētas biļetes utt. Šādi vēl nekad nav bijis – biju tādā mierīgā garastāvoklī, bet čalis mani reāli paspēja novest. Tad vēl kaut ko konsultējās ar kolēģiem, bet palaida tālāk. Vai tiešām tik traki izskatos? Nu neko, pie geita man tiek paziņots, ka esmu izraudzīts pēc nejaušības pārbaudes papildus pārbaudēm… vēlreiz visu izčamdīja, rokas bagāžu pārbaudīja, vēlreiz puse no tiem pašiem jautājumiem. :D 8h lidojums šoreiz kaut kā ātri pagāja – mazliet pastrādāju, mazliet paskatījos filmu, un jau klāt. Neveiksmes ar pārbaudēm atsākas no gala jau ASV pusē…
 
No lidmašīnas izodās veiksmīgi tikt laukā, šķiet, viens no pirmajiem tieku līdz pasu kontrolei. Tur apmēram 30 min. rinda, bet kad sadala pa kabīnēm, tad mani un divus vāciešus, ar kuriem vēlāk sapazinos (jo laika pietika :)), norīkoja visīsākajā rindā. Viss jau būtu labi…ja vienīgais cilvēks priekšā rindā nebūtu sieviete pēc 60…no Pakistānas, kas angliski nerunā ne vārda un dokumenti nav sagatavoti. Varat iedomāties kāda šobrīd amerikāņiem ir panika uz cilvēkiem, kas nāk no tā reģiona. TV rāda sprādziena ainas no Ankaras, kas piedod zināmu trauksmes sajūtu. Tā nu nākamās 40 minūtes ar vāciešiem apspriedām šīs sezonas Bundeslīgas sākumu. Eh...garām ne tikai visi manas lidmašīnas pasažieri, bet arī citu lidmašīnu…un koferis jau atkal jau uz glabāšanu aizvilkts (manā pagājušajā vizītē ASV bija līdzīgi :)). Ar to protams viss nebeidzas, bet tikai sākas… kā jūs domājiet – kurš no 100 cilvēkiem tiek uz "NEJAUŠO" bagāžas pārbaudi? Jā, jā – tas pats muļķis dzeltenajā jakā, kas tik ļoti izceļas uz pārējo fona (ceļojumu top tip – nevelciet spilgti dzelteno). :) Pēc visām pārbaudēm atrodu vienu vilcienu, kas aizved līdz nākamajam vilcienam, kas mani aizgādā līdz Manhetenai. Dodoties uz metro staciju, 10 minūtes pastaigāju pa debesskrāpju pasauli. Apkārt pilns ar NY "Rangers" faniem – acīmredzot tieši spēles laiks (man ir biļete uz nākamo spēli). Daudzi arī futbola formās, šodien ļoti svarīga ASV-Meksika spēle (jā, jā – futbols "mūsu izpratnē"). Kultūršoks pamatīgs, viss ir savādāk, nekā pierasts Eiropā, bet, godīgi sakot, spēku izsīkums sāk darīt savu. Atrodu metro, pamokos ar biļešu mašīnu, nevienu no manām kartēm pretī neņem. Atrodu biļešu pārdevēju, apjautājos kā tikt līdz savam apartamentam. Jābraucot ar B vilcienu. Dažu minūšu gājiens, un gaidu uz perona vilcienu… E, D, C, E, D, C, E, C.. a kur ir B? 30 minūtes nostāvu, līdz pamanu stūrī uzrakstu, ka B kursē tikai darba dienās… tagad jāiet uz Q, kas kursē brīvdienās stāvu augstāk…grrr… Aizeju līdz Q, bet uz nepareizo virzienu, atkal jākāpelē ar divām pasmagām somām pa trepēm. :D Galva vairs nav skaidra, kļūst arvien grūtāk domāt, pieņemt lēmumus, mazliet virsū nāk tāda kā izmisuma sajūta – visu dienu visu laiku viss ne pēc plāna notiek, tāda sajūta, ka kāds sazvērējies pret mani. Nekas, savācu sevi rokās. Beidzot sagaidu vilcienu un braucu uz Bruklinu. Pa ceļam redzu Brīvības Statuju tālumā, bet emocijas jau pavisam notrulinātas. Tieku līdz AirBnb mājai, kur man saimnieks speciālā slēdzenē atstājis atslēgas. Ievadot pareizo kodu, vajadzētu tikt pie atslēgām. Mazliet pačakarējos, pāris zvani saimniekam, un beidzot tieku iekšā. Vēl aizeju uz vietējo veikalu, nopērku sev vakariņas/naksniņas (pēc vietējā vēl tikai 21:00).
Tā nu mans ceļojums no Valdemāra ielas līdz Baznīcas Avēnijas Bruklinā aizņēma 22h. Bet tagad jau esmu ticis līdz savai pagaidu gultai, arlabunakti (vai labrīt)!