Pāriet uz galveno saturu

"Bombardier" un "AirBaltic" – bēdubrāļu darījums

Ņemts no: www.cbc.ca
Pasaules lidmašīnu ražotāju tirgū jau labu laiku ir zināms duopols – zināmākie zīmoli neapšaubāmi ir amerikāņu "Boeing" un franču "Airbus". Tajā pašā laikā ir virkne ražotāju, kas aizpilda tirgus nišas – mazāku, reģionāliem lidojumiem paredzētu lidmašīnu ražošanu. Trīs zināmākie – kanādiešu "Bombardier", brazīļu "Embraer" un arī franču-itāļu "ATR". Protams, ir arī citi ražotāji (piemēram, mums labi zināmais "Fokker" vai "SAAB"), bet "lielais piecinieks" ir tālu priekšā pārējiem. Laiku pa laikam rodas kādi projekti, kas plāno izkonkurēt "lielo piecinieku", pēdējā laikā vairāki saistīti ar Āzijas tirgu – ķīnieši uzbūvējuši savu lidmašīnu, japāņi ar "Mitsubishi" palīdzību – savējo.
 
Laiku pa laikam arī kāds no piecinieka "zemā gala" sadūšojas izjaukt ierasto kārtību, t.i. iejaukties "Airbus" un "Boeing" vētrainajā romānā. Un 2004. gadā par saviem nodomiem paziņoja "Bombardier" – viņi sāka izstrādāt "C series", jeb C sērijas lidmašīnas, kam paredzēts konkurēt ar "Airbus" un "Boeing" mazākajiem modeļiem. Jaunās lidmašīnas teorētiskās priekšrocības – vairāk vietas salonā, būtiski zemāks trokšņu līmenis (kas ļauj lidmašīnu lietot lidostās, kur lielāki dzelzs putni skaļuma regulējumu dēļ nedrīkstētu nosēsties), kā arī pats galvenais – būtiski zemāks degvielas patēriņš nekā galvenajiem konkurentiem.
Aviācijas entuziasti ar nepacietību gaidīja, kāds būs C sērijas iznākums. Bet tas bija tikai sākums garam, garam stāstam, kura beigas joprojām nav zināmas. Proti, jau 2006. gadā lidmašīnas izstrāde tika apturēta, jo trūka pasūtījumu. 2008. gadā to atsāka, bet problēmas tikai sākās – lidmašīnas izstrāde būtiski atpalika no grafika, bija arī tehniskas ķibeles, un lidmašīnas pasūtījumu skaits pēc entuziastiskā sākuma sāka noplakt. Tomēr C sērijas izstrāde par spīti visam turpinājās. "Bombardier" uzņēmums uzlika uz šīs kārts visu. Uzņēmums darbojas arī vilcienu/tramvaju ražošanas jomā (jā, jā – tas pats, kas kādu laiku atpakaļ gribēja piedalīties "Pasažieru Vilciena" iepirkumā). Lidmašīnas izstrāde prasīja daudz vairāk laika un naudas, nekā bija plānots. Rezultātā nācās atteikties no investīciju iecerēm dzelzceļa departamentā un pārējā aviācijas departamentā (kas joprojām veiksmīgi ražo reģionālās lidmašīnas) – divos galvenajos segmentos, kas reāli ģenerē naudas līdzekļus. Rezultāts ir tāds, ka 2014. gadā uzņēmums faktiski palika bez likviditātes - brīvās naudas apjoms sarūk milzu tempos. Nācās izdod parādzīmes, tiek plānots daļējs IPO dzelzceļa departamentam, un Kvebekas valdība ir pārņēmusi daļu (49%) no C sērijas projekta. Ar visu to, jebkurā gadījumā, nākamajos gados būs nepieciešams kapitāla injekcijas uzņēmumā. Labā ziņa, lidmašīna pēc pirmajiem vērtējumiem ir padevusies tik laba, kā bija iecerēta un pat nedaudz labāka – tā ir ekonomiska un klusa, tādējādi tehniskā ziņā apsteidzot galvenos konkurentus. Sliktā ziņa – uzņēmums to nespēj pārdot. Sava veida apburtais loks – visi zina, ka uzņēmumam ir problēmas ar naudas plūsmu, un spiež tam pārdot lidmašīnas par zemāku cenu. Turklāt "Airbus" un "Boeing", jūtot, ka iespējams šī ir tā reize, kad kādam var izdoties iejaukties viņu ierastajā dzīvē, īsteno agresīvu atlaižu politiku savām lidmašīnām. Pēdējā laikā uzņēmumam nav izdevies noslēgt nevienu līgumu par lidmašīnu pārdošanu. Tajā pašā laikā uzņēmuma vadība ir optimistiska (ko gan citu viņiem darīt? :) ) – pārrunas ar potenciālajiem pircējiem notiek visos pasaules reģionos, un it kā esot arī kaut kāds progress. Pirkumu gan joprojām nav. Turklāt burtiski pāris nedēļas atpakaļ "uzpeldēja" ziņa, ka uzņēmums bija sarunās ar "Airbus" par pilnīgu vai daļēju C sērijas projekta pārdošanu, kas zināmā mērā norāda uz uzņēmuma izmisumu. Arī dzelzceļa jomā pēdējā laikā iet grūti – pasaulē šajā jomā notiek zināma ražotāju konsolidācija un pagaidām "Bombardier" paliek "aiz svītras". Reģionālo lidmašīnu tirdzniecība pagaidām ir laba, bet jauno lidmašīnu izstrāde ir gandrīz apstājusies līdzekļu trūkuma dēļ, ko, protams, izraisa situācija ar C sēriju.
"Bombardier" (ne)veiksmēm sekoju nu jau gadus 6-7. Divu iemeslu dēļ – kā aviācijas entuziasts ļoti gribu redzēt šo lidmašīnu gaisā un domāju, ka tā ir nepieciešama, lai beidzot pakustinātu uz priekšu civilās aviācijas tālāku attīstību. Bet otrs iemesls – tādēļ, ka viens no lielākajiem C sērijas klientiem ir…mūsu pašu "AirBaltic". LV aviopārvadātājs ir apņēmies iegādāties 13 lidmašīnas un parakstījis arī opcijas par 7 papildus lidmašīnām. Pēdējās dienās nacionālā aviosabiedrība ir nokļuvusi starmešu gaismās saistībā ar jaunā investora piesaisti. Neko nezinu par jauno investoru, bet skaidrs ir tas, ka, lai uzņēmums varētu attīstīties, tā rīcībā esošie vecie "Boeing" putni pakāpeniski ir jānomaina (lai arī plānotās lidmašīnas tomēr ir mazākas un vairāk orientētas uz reģionālajiem pārvadājumiem) + flote ir jāpaplašina. Šī brīža situācija, kad ne Viļņā, ne Tallinā nav nopietna vietējā pārvadātāja, ir brīdis, kas jāizmanto.
Kā zināms pārsteigums man vakar nāca ziņa, ka "Bombardier" kā savu partneri CS300 lidmašīnas ieviešanai darbībā ir izvēlējies "AirBaltic". Mirkli padomājot, gan sapratu, ka tas laikam ir loģiski – divi draugi nelaimē, atrada izeju. "AirBaltic" nebūt nebija starp pirmajiem sarakstā, kam jāpiegādā lidmašīnas. Tomēr visticamāk, ņemot vērā kādas ir problēmas ar kurām jāsaskaras lidsabiedrībai, kas uzsāk jaunas lidmašīnas ekspluatāciju, visas aviosabiedrības, kas bija sarakstā virs "AirBaltic", no šī goda atteicās. Savukārt "AirBaltic" nav citu variantu – jāpiekrīt. Vispār situācija, kurā nonākusi nacionālā lidsabiedrība ir neapskaužama – negatīvs pašu kapitāls, parakstīti līgumi par lidmašīnu piegādi, bet investora nav. Un valsts nevar būt investors vairāk nekā par noteiktu daļu, pretējā gadījumā lidsabiedrību sagaida igauņu kolēģu liktenis. Ņemot vērā visu to, it kā saprotu MK lēmumu par investora piesaisti, lai kas viņš būtu un ko prasītu. Lieta, ko nesaprotu, kāpēc LV pie visiem jautājumiem sāk strādāt tikai tad, kad pakaļa svilst. 2-3 gadus atpakaļ, kad jau bija zināms, ka būs jāmaksā par "Bombardier" lidmašīnām, bija pietiekami daudz laika, lai atrastu normālu investoru vai uztaisītu IPO, lai sakasītu nepieciešamos līdzekļus. Tā ir mana pārliecība.
Kas notiks tālāk? Es īsti nezinu. "Bombardier" ir faktiski pabeiguši testēt mazāko lidmašīnu – CS100, un tā varētu nonākt "Swissair" (kas piekritis smagajai nastai – ieviest CS100 tipa lidmašīnas darbībā) īpašumā jau 2016. gada 1.pusgadā. CS300 ir tikai testēšanas vidusfāzē – tur vēl daudz nezināmo. Turklāt joprojām pastāv ļoti lielas bažas par uzņēmuma maksātspēju. Ja man būtu galva ķīlā, teiktu, ka CS300 piegādes aizkavēsies. Atliek vien apskatīties uz uzņēmuma pēdējo divu gadu biržas kotācijām (http://www.reuters.com/finance/stocks/chart?symbol=BBDb.TO), lai saprastu, ka arī investori šobrīd īpaši netic uzņēmuma spējai izrāpties no bedres. Es ļoti, ļoti ceru, ka "AirBaltic" un valdībai ir rezerves varianti gadījumam, ja "Bombardier" neveiksmes turpinās. Diez kādi ir līguma laušanas nosacījumi? Bet jāteic, ka izīrētais lidojošais grausts "ATR" (vairāki paziņas ir lidojuši, un ir šausmās) un jaunā investora plāni par "Sukhoi" iegādi – šādu uzticību neraisa. Starp citu, par "Sukhoi" pat pašā Krievijā izsakās skarbi – nerentabla lidmašīna (neliels raksts par to šeit, bet ir arī citi), ko reāli ekspluatēt spēj tikai valsts galvenā aviokompānija (visticamāk ar subsīdijas palīdzību gan). Nemaz nerunājot par "Sukhoi Superjet 100" vēsturi…
Turklāt jāņem vērā, ka šobrīd, pateicoties zemajām degvielas cenām, dzīvojam aviācijas "labajos laikos" – aviosabiedrību pelnītspēja ir augsta. Ceru, ka pieņemtais lēmums par investora piesaisti izrādīsies pareizs, bet riski ir abās pusēs – gan "AirBaltic", gan "Bombardier".
Jebkurā gadījumā, gribu izmēģināt C sēriju – manuprāt, lieliska lidmašīna, ceru, ka tai izdosies iekarot aviācijas tirgu. :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz