Šodien pēc darba aizgāju uz piemājas "Prismu". Klīdu augļu/dārzeņu nodaļā, kad manu uzmanību pievērsa pavecāka kundze. Viņa ilgstoši stāvēja pie Poļu āboliem un centās saskatīt cenas. Pavēroju, kas notiek. Kundze (kādi 70 gadi) salasīja maisā ābolus uz kādu kilogramu, katru ābolu kārtīgi novērtējot, apskatot no visām pusēm. Varēja redzēt, ka negrib iekrist uz sliktu ābolu. Pēcāk viņa mēģināja saskatīt preces kodu ("Prismā" pašiem jāsver augļi). Tie gan uz cenu zīmēm nezin kādēļ ir nevis uzdrukāti, bet uzrakstīti rokrakstā, turklāt ar tik maziem burtiem, ka es, ar tuvu ideālu redzi, tos ne vienmēr saredzu. Tad tantiņa aizgāja līdz blakus esošajiem svariem un ilgu laiku mēģināja atrast tur izvēlētos poļu ābolus (jāatrod pēc minētā koda - divciparu skaitļa). Problēma apstāklī, ka monitorā preces sakārtotas ar tik maziem zīmējumiem/uzrakstiem, ka šī kundze vienkārši nespēja atrast vajadzīgo apzīmējumu. Pieteicos palīgā, bet kundze tieši tajā mirklī atrada vajadzīgo preci. Pasmaidīja un teica, ka būs labi, jau atrada. Tad aizgāju vēl uz riņķī starp plauktu rindām, līdz atgriezos pie augļiem. Un tantiņa joprojām bija tur. Pamanīju, ka viņa krāmē pa vienam ābolam laukā un pārsver preci. Acīmredzot par dārgu. Mazliet sirds sažņaudzās - pats ziemā Poļu ābolus nepērku (vai pērku reti), bet kundzei tie acīmredzami bija par dārgu.
Piedāvājos kundzei šos ābolus nopirkt, bet viņa, protams, noraidīja piedāvājumu. Pieņemu, ka pašlepnuma dēļ. Kāpēc cilvēki ir tik pašlepni? Šī nav pirmā reize, kad kādai vecākai kundzei piedāvāju ko nopirkt, ja redzu, ka rocība neļauj. Man tas kg ābolu bijis/nebijis manā budžetā - atnācu ar kājām no darba, ietaupīju uz trolejbusa biļeti vairāk nekā maksā tas kilograms ābolu. Vienīgais veids, kā reiz izdevās palīdzēt vecākam cilvēkam, tirgū reiz palūdzu, lai pārdevēja manam gaļas gabalam pieskaita nākamās tantiņas izvēlēto pirkumu (bija prasījusi pirms manis cik maksā, bet bija par dārgu, lai arī man šķita lēti). Diez šāda ļaužu atteikšanās no palīdzības ir raksturīga visur vai tomēr vien LV?
Kad (ja) es būšu vecs, un par savu godīgi sapelnīto pensiju nevarēšu atļauties poļu ābolus - Jūs (tie, kas vēl visticamāk nav piedzimuši) droši drīkstat man tādus nopirkt - es neatteikšos. :)
Bet iemesls kādēļ šo rakstu galvenokārt, "Prisma" - lūdzu, uztaisiet senioriem mazliet draudzīgāku iepirkšanos veikalā. Palūdziet darbiniekus uz augļu/dārzeņu cenām rakstīt lielākus preces kodus. Un būtu labi, ja svaru interfeisā burti/bildītes būtu lielākas - nelieciet 30 vienā lapā, bet mazāk.
Komentāri
Ierakstīt komentāru