Pāriet uz galveno saturu

Tantiņa ar āboliem

Šodien pēc darba aizgāju uz piemājas "Prismu". Klīdu augļu/dārzeņu nodaļā, kad manu uzmanību pievērsa pavecāka kundze. Viņa ilgstoši stāvēja pie Poļu āboliem un centās saskatīt cenas. Pavēroju, kas notiek. Kundze (kādi 70 gadi) salasīja maisā ābolus uz kādu kilogramu, katru ābolu kārtīgi novērtējot, apskatot no visām pusēm. Varēja redzēt, ka negrib iekrist uz sliktu ābolu. Pēcāk viņa mēģināja saskatīt preces kodu ("Prismā" pašiem jāsver augļi). Tie gan uz cenu zīmēm nezin kādēļ ir nevis uzdrukāti, bet uzrakstīti rokrakstā, turklāt ar tik maziem burtiem, ka es, ar tuvu ideālu redzi, tos ne vienmēr saredzu. Tad tantiņa aizgāja līdz blakus esošajiem svariem un ilgu laiku mēģināja atrast tur izvēlētos poļu ābolus (jāatrod pēc minētā koda - divciparu skaitļa). Problēma apstāklī, ka monitorā preces sakārtotas ar tik maziem zīmējumiem/uzrakstiem, ka šī kundze vienkārši nespēja atrast vajadzīgo apzīmējumu. Pieteicos palīgā, bet kundze tieši tajā mirklī atrada vajadzīgo preci. Pasmaidīja un teica, ka būs labi, jau atrada. Tad aizgāju vēl uz riņķī starp plauktu rindām, līdz atgriezos pie augļiem. Un tantiņa joprojām bija tur. Pamanīju, ka viņa krāmē pa vienam ābolam laukā un pārsver preci. Acīmredzot par dārgu. Mazliet sirds sažņaudzās - pats ziemā Poļu ābolus nepērku (vai pērku reti), bet kundzei tie acīmredzami bija par dārgu.
Piedāvājos kundzei šos ābolus nopirkt, bet viņa, protams, noraidīja piedāvājumu. Pieņemu, ka pašlepnuma dēļ. Kāpēc cilvēki ir tik pašlepni? Šī nav pirmā reize, kad kādai vecākai kundzei piedāvāju ko nopirkt, ja redzu, ka rocība neļauj. Man tas kg ābolu bijis/nebijis manā budžetā - atnācu ar kājām no darba, ietaupīju uz trolejbusa biļeti vairāk nekā maksā tas kilograms ābolu. Vienīgais veids, kā reiz izdevās palīdzēt vecākam cilvēkam, tirgū reiz palūdzu, lai pārdevēja manam gaļas gabalam pieskaita nākamās tantiņas izvēlēto pirkumu (bija prasījusi pirms manis cik maksā, bet bija par dārgu, lai arī man šķita lēti). Diez šāda ļaužu atteikšanās no palīdzības ir raksturīga visur vai tomēr vien LV?
Kad (ja) es būšu vecs, un par savu godīgi sapelnīto pensiju nevarēšu atļauties poļu ābolus - Jūs (tie, kas vēl visticamāk nav piedzimuši) droši drīkstat man tādus nopirkt - es neatteikšos. :)

Bet iemesls kādēļ šo rakstu galvenokārt, "Prisma" - lūdzu, uztaisiet senioriem mazliet draudzīgāku iepirkšanos veikalā. Palūdziet darbiniekus uz augļu/dārzeņu cenām rakstīt lielākus preces kodus. Un būtu labi, ja svaru interfeisā burti/bildītes būtu lielākas - nelieciet 30 vienā lapā, bet mazāk.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…