Vai tiešām (makro)ekonomisti nav vajadzīgi?

Nedēļas sākumā manā redzeslokā nonāca virsraksts NRA (08.02.2016.) "Vjačeslavs Dombrovskis: makroekonomistu laiks ir beidzies". Tajā brīdī nebija laika lasīt rakstu, bet doma nepameta manu galvu. Ļoti cienu Vjačeslavu Dombrovski par viņa pētniecisko darbību, viņa zināšanām un kritisko domāšanu, tāpēc šķita interesanti, ko viņš ar to domā.

 

Zemāk ir minētais Vjačeslava Dombrovska intervijas fragments:

 

"2011. gadā tika pieņemts kārtējais Nacionālais attīstības plāns, kurā atslēgas vārds bija – "izrāviens". Tagad pieminēt šo "izrāvienu" pat tā kā neērti.

- Dažiem cilvēkiem, skatoties uz Latvijas tautsaimniecību, tur nekas nepatīk. Viss, ko viņi redz, ir zema pievienotā vērtība kokrūpniecībā; zemnieki vispār ir kaut kāds pagājušais un aizpagājušais gadsimts. Mums vajag airdogus. Viņiem patiktu, ja mūsu tautsaimniecība būt pilna ar dažādiem inovatīviem uzņēmumiem. Tas sasaucas ar agrīnajiem komunistiem, kuriem dega acis, redzot gaišo komunisma nākotni, bet viss, kas bija reālajā dzīvē, viņiem nepatika. Bet nekas neparādās pēkšņi, vienas nakts laikā. Patīk vai nē, bet ir cieši jāstrādā ar to, kas ir, un, ja nepieciešams, pat jāauklējas. Tikai no tā, kas ir, var izaugt kaut kas vairāk. Jūs uzdevāt jautājumu – kas jādara? Ir jāatzīst, ka makroekonomistu laiks ir beidzies. Jāsaprot, ka ekonomika sastāv no konkrētām nozarēm. Nozares ir dažādas, un katrai ir savas konkrētas vajadzības. Dažas no šīm vajadzībām šajās nozarēs strādājošie uzņēmumi ir spējīgi apmierināt paši, bet ir dažas vajadzības, kuras prasa koordinētu rīcību. Vai šī koordinācija jāveic uzņēmumiem vai valstij? Ja neveidosiet dialogu ar konkrētiem uzņēmumiem un konkrētām nozarēm, tad nesapratīsiet, kāda nozares politika jāveido. Šeit atgriežamies pie šīm dažādām izpratnēm. Ja dažiem politiskajiem spēkiem tas ir pašsaprotams, ko mēs redzam uz dažu konkrētu nozaru piemēra, tad citiem politiskajiem spēkiem tas ir tabu. Nekādā gadījumā. Runāt ar konkrētām nozarēm, konkrētiem uzņēmumiem, tā taču ir korupcija. Lobisms. No tā jāturas pa gabalu."

 

Lieta, kas mani izbrīna, ir raksta centrālā apgalvojuma (vismaz tā tas ir pozicionēts) motivācija. Cik noprotu domu gājienu, makroekonomistu laiks ir beidzies, jo viņi vērtē ekonomiku kopumā, neiedziļinoties nozaru/apakšnozaru specifiskajos notikumos, attīstībā, nepiedalās diskusijās ar nozari un nemeklē risinājumus to attīstībai. Es šim apgalvojumam īsti nevaru piekrist divu iemeslu dēļ:

 

·         Agrāk puspajokam mēdzu teikt, ka Latvijā ir nevis makroekonomika, bet gan liela mikroekonomika. No šī uzskata tālu neesmu atkāpies arī vēl šobaltdien. Man šķiet, visai negaidīti, ka Vj. Dombrovskis, uzskata, ka Latvijas makroekonomisti nenodarbojas ar specifisko nozaru analīzi (tas izriet no apgalvojuma). To dara un diezgan daudz. Savulaik, kad darbojos FM makroanalīzes nodaļā, nozarēm pievērsām ļoti lielu uzmanību. Pēdējos gadus ar to nodarbojos vēl vairāk. IKP analizēšana un prognozēšana izriet no nozaru individuālās attīstības. Laiku pa laikam savos rakstos minu to, kas atsevišķajās nozarēs notiek un kā būtu jānotiek. Bet to nedaru vien es, bet gandrīz visi Latvijā "praktizējošie" makroekonomisti ministrijās, komercbanku analītiskajos departamentos un arī hobij-ekonomisti (nenoniecinu – ir cilvēki, kas ikdienā strādā citā profesijā, bet ir apveltīti ar ļoti labu, kritisku domāšanu makroekonomikas jomā). Tad varbūt mēs neesam makroekonomisti? Manuprāt, esam gan. Lai iedziļinātos kādas nozares attīstībā Latvijā, gribi vai negribi, Tev no sākuma ir jāanalizē globālās norises nozarē un nozaru savstarpējā mijiedarbība. Piemēram, piensaimniecība. Tu vari analizēt Latvijas piensaimniecību cik uziet, bet, kamēr neizpratīsi piena produktu globālās plūsmas un pienrūpniecības darbības mehānismus, tas neko nedos. Tajā pašā laikā, nevar aizmirst arī makroekonomistu pamatdisciplīnu. Pārsvarā visām nozarēm ir arī kopīgi faktori, kā ārējais pieprasījums, kreditēšanas pieejamība, nodokļu politika, darbaspēka pieejamība utt., ko makroekonomisti vērtē un analizē un turpinās to darīt arī nākotnē. To vai šo analīzi jēdzīgi izmanto ekonomiskās politikas veidotāji – tas jau ir cits jautājums.

 

·         Makroekonomikā tāpat kā dzīvē viss plūst un mainās. 20.gs. laikā vien ir bijuši vairāki periodi, kad tā laika līdzgaitnieki teica, ka "makroekonomistu laiks ir garām". Bet kaut kā tie makroekonomisti nepadodas. :) Laikam ritot, mainās (makro)ekonomistu fokuss. Fiskālās politikas efektivitāte, monetārās politikas pielietošana, augsmes teorija utt. Manuprāt, arī šobrīd makroekonomika ir uz jauna perioda sliekšņa. Dzīvojam zemu procentlikmju apstākļos, monetāro stimulu laikā, pamazām mainās uzsvari globālajā izaugsmē un arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka jāvērtē ne tikai IKP, bet arī citi rādītāji. Makroekonomikā arvien vairāk ienāk nelinearitāšu izpēte, mikro-datu analīze un globālisma radīto cēloņsakarību izpēte. Tieši mikro-datu analīze, manuprāt, ir nākamo dekāžu fokuss un tas ir tieši tas virziens, uz ko faktiski Vj. Dombrovskis norāda. Specifisku nozaru darbības mehānismu, ierobežojumu, augsmes noteicošo faktoru analīze no nozares iekšienes. Un mainās arī makroekonomisti. Ja pirms 20 gadiem makroekonomistam bija jāzina makroekomikas teorija un nedaudz matemātikas, tad mūsdienās klāt nāk programmēšanas valodu zināšanas, ne-tradicionālo disciplīnu zināšanas (patērētāju psiholoģija, iracionalitāte utt.) un versatilitāte. Mūsdienās (makro)ekonomistam jāspēj raudzīties tik plaši, lai aptvertu visu globālo bildi, bet tik šauri, lai saprastu viena uzņēmuma problēmas. Tā arī ikdienā darām – analizējam "Liepājas metalurgu", metālu nozari Latvijā un Pasaulē. Nesen tieši beidzu lasīt jaunāko D.Rodrik grāmatu (pazīstams kā industriālās ekonomikas speciālists, viņš arī lielisks ekonomiskās politikas, un es pat teiktu filosofijas novirziena ekonomists) "Economics Rules: The Rights and Wrongs of the Dismal Science", kas veltīta tieši šim tematam – (makro)ekonomistu attīstībai, to uzskatu evolūcijai un priekšrocībām/trūkumiem. Interesantiem, kam interesē makroekonomika, ļoti iesaku.

 

Manuprāt, tas, ko Vj. Dombrovskis mēģina pateikt, ka makroekonomistu laiks ir beidzies politiskajā līmenī, ka laiks izstrādāt attīstības politiku nozaru/apakšnozaru līmenī. Jā, piekrītu, ka ekonomiskā politika tiešām Latvijā bieži ir vairāk makro-politika, nekā mikro-politika. Gribam uzlabojumus LV ekonomiskajā vidē ātri un nesāpīgi – raustām lielās lietas un konceptus. Mainām nodokļu politiku, regulāri mainām prioritātes un neiedziļināmies nozaru/apakšnozaru specifikā. Piemēram, nesenā pagātnē diezgan bravūrīgi uzsākām industrializācijas politiku, tādējādi izstrādājot diezgan skaidru apstrādes rūpniecības turpmākās attīstības vīziju, bet diemžēl tā izplēnēja nemitīgajās valdības un prioritāšu maiņās. Piekrītu, ka varētu būt beidzies tas periods, kad tikai ar makro-politikas palīdzību var sasniegt "ekonomikas izrāvienu" – ir nepieciešams iedziļināšanās detaļās.

 

Kā jau teicu, ļoti cienu Vj. Dombrovski, bet uzskatu, ka makroekonomistu laiks nebūt nav beidzies, laiks piespiež mainīties. Drīzāk jārunā par to, ka laiks beidzot ekonomisko politiku balstīt uz (makro)ekonomistu analīzi un ieteikumiem, nevis uz politisko spēļu rezultātā panāktiem kompromisiem. Pieņemu, ka intervijā vienkārši sanāca neprecīzs fokuss – šajā pašā intervijā, manuprāt, ir interesantākas lietas, ko izcelt.