Nedēļas sākumā manā redzeslokā nonāca virsraksts NRA
(08.02.2016.) "Vjačeslavs
Dombrovskis: makroekonomistu laiks ir beidzies". Tajā brīdī nebija
laika lasīt rakstu, bet doma nepameta manu galvu. Ļoti cienu Vjačeslavu
Dombrovski par viņa pētniecisko darbību, viņa zināšanām un kritisko domāšanu,
tāpēc šķita interesanti, ko viņš ar to domā.
Zemāk ir minētais Vjačeslava Dombrovska intervijas fragments:
"2011. gadā tika pieņemts kārtējais Nacionālais attīstības
plāns, kurā atslēgas vārds bija – "izrāviens". Tagad pieminēt šo
"izrāvienu" pat tā kā neērti.
- Dažiem cilvēkiem,
skatoties uz Latvijas tautsaimniecību, tur nekas nepatīk. Viss, ko viņi redz,
ir zema pievienotā vērtība kokrūpniecībā; zemnieki vispār ir kaut kāds
pagājušais un aizpagājušais gadsimts. Mums vajag airdogus. Viņiem patiktu, ja
mūsu tautsaimniecība būt pilna ar dažādiem inovatīviem uzņēmumiem. Tas sasaucas
ar agrīnajiem komunistiem, kuriem dega acis, redzot gaišo komunisma nākotni,
bet viss, kas bija reālajā dzīvē, viņiem nepatika. Bet nekas neparādās pēkšņi,
vienas nakts laikā. Patīk vai nē, bet ir cieši jāstrādā ar to, kas ir, un, ja
nepieciešams, pat jāauklējas. Tikai no tā, kas ir, var izaugt kaut kas vairāk.
Jūs uzdevāt jautājumu – kas jādara? Ir jāatzīst, ka makroekonomistu laiks ir beidzies. Jāsaprot, ka ekonomika sastāv no konkrētām
nozarēm. Nozares ir dažādas, un katrai ir savas konkrētas vajadzības. Dažas no
šīm vajadzībām šajās nozarēs strādājošie uzņēmumi ir spējīgi apmierināt paši,
bet ir dažas vajadzības, kuras prasa koordinētu rīcību. Vai šī koordinācija
jāveic uzņēmumiem vai valstij? Ja neveidosiet dialogu ar konkrētiem uzņēmumiem
un konkrētām nozarēm, tad nesapratīsiet, kāda nozares politika jāveido. Šeit
atgriežamies pie šīm dažādām izpratnēm. Ja dažiem politiskajiem spēkiem tas ir
pašsaprotams, ko mēs redzam uz dažu konkrētu nozaru piemēra, tad citiem
politiskajiem spēkiem tas ir tabu. Nekādā gadījumā. Runāt ar konkrētām nozarēm,
konkrētiem uzņēmumiem, tā taču ir korupcija. Lobisms. No tā jāturas pa gabalu."
Lieta, kas mani izbrīna, ir raksta centrālā apgalvojuma
(vismaz tā tas ir pozicionēts) motivācija. Cik noprotu domu gājienu, makroekonomistu
laiks ir beidzies, jo viņi vērtē ekonomiku kopumā, neiedziļinoties
nozaru/apakšnozaru specifiskajos notikumos, attīstībā, nepiedalās diskusijās ar
nozari un nemeklē risinājumus to attīstībai. Es šim apgalvojumam īsti nevaru
piekrist divu iemeslu dēļ:
·
Agrāk puspajokam mēdzu teikt, ka Latvijā ir
nevis makroekonomika, bet gan liela mikroekonomika. No šī uzskata tālu neesmu
atkāpies arī vēl šobaltdien. Man šķiet, visai negaidīti, ka Vj. Dombrovskis,
uzskata, ka Latvijas makroekonomisti nenodarbojas ar specifisko nozaru analīzi
(tas izriet no apgalvojuma). To dara un diezgan daudz. Savulaik, kad darbojos
FM makroanalīzes nodaļā, nozarēm pievērsām ļoti lielu uzmanību. Pēdējos gadus ar
to nodarbojos vēl vairāk. IKP analizēšana un prognozēšana izriet no nozaru
individuālās attīstības. Laiku pa laikam savos rakstos minu to, kas
atsevišķajās nozarēs notiek un kā būtu jānotiek. Bet to nedaru vien es, bet
gandrīz visi Latvijā "praktizējošie" makroekonomisti ministrijās,
komercbanku analītiskajos departamentos un arī hobij-ekonomisti (nenoniecinu –
ir cilvēki, kas ikdienā strādā citā profesijā, bet ir apveltīti ar ļoti labu,
kritisku domāšanu makroekonomikas jomā). Tad varbūt mēs neesam makroekonomisti?
Manuprāt, esam gan. Lai iedziļinātos kādas nozares attīstībā Latvijā, gribi vai
negribi, Tev no sākuma ir jāanalizē globālās norises nozarē un nozaru
savstarpējā mijiedarbība. Piemēram, piensaimniecība. Tu vari analizēt Latvijas
piensaimniecību cik uziet, bet, kamēr neizpratīsi piena produktu globālās
plūsmas un pienrūpniecības darbības mehānismus, tas neko nedos. Tajā pašā
laikā, nevar aizmirst arī makroekonomistu pamatdisciplīnu. Pārsvarā visām nozarēm
ir arī kopīgi faktori, kā ārējais pieprasījums, kreditēšanas pieejamība,
nodokļu politika, darbaspēka pieejamība utt., ko makroekonomisti vērtē un analizē
un turpinās to darīt arī nākotnē. To vai šo analīzi jēdzīgi izmanto ekonomiskās
politikas veidotāji – tas jau ir cits jautājums.
·
Makroekonomikā tāpat kā dzīvē viss plūst un
mainās. 20.gs. laikā vien ir bijuši vairāki periodi, kad tā laika līdzgaitnieki
teica, ka "makroekonomistu laiks ir garām". Bet kaut kā tie
makroekonomisti nepadodas. :) Laikam ritot, mainās (makro)ekonomistu fokuss.
Fiskālās politikas efektivitāte, monetārās politikas pielietošana, augsmes
teorija utt. Manuprāt, arī šobrīd makroekonomika ir uz jauna perioda sliekšņa.
Dzīvojam zemu procentlikmju apstākļos, monetāro stimulu laikā, pamazām mainās
uzsvari globālajā izaugsmē un arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka jāvērtē ne tikai
IKP, bet arī citi rādītāji. Makroekonomikā arvien vairāk ienāk nelinearitāšu
izpēte, mikro-datu analīze un globālisma radīto cēloņsakarību izpēte. Tieši
mikro-datu analīze, manuprāt, ir nākamo dekāžu fokuss un tas ir tieši tas
virziens, uz ko faktiski Vj. Dombrovskis norāda. Specifisku nozaru darbības
mehānismu, ierobežojumu, augsmes noteicošo faktoru analīze no nozares
iekšienes. Un mainās arī
makroekonomisti. Ja pirms 20 gadiem makroekonomistam bija jāzina
makroekomikas teorija un nedaudz matemātikas, tad mūsdienās klāt nāk
programmēšanas valodu zināšanas, ne-tradicionālo disciplīnu zināšanas
(patērētāju psiholoģija, iracionalitāte utt.) un versatilitāte. Mūsdienās
(makro)ekonomistam jāspēj raudzīties tik plaši, lai aptvertu visu globālo
bildi, bet tik šauri, lai saprastu viena uzņēmuma problēmas. Tā arī ikdienā
darām – analizējam "Liepājas metalurgu", metālu nozari Latvijā un
Pasaulē. Nesen tieši beidzu lasīt jaunāko D.Rodrik grāmatu (pazīstams kā
industriālās ekonomikas speciālists, viņš arī lielisks ekonomiskās politikas,
un es pat teiktu filosofijas novirziena ekonomists) "Economics Rules: The Rights and Wrongs of the Dismal Science",
kas veltīta tieši šim tematam – (makro)ekonomistu attīstībai, to uzskatu
evolūcijai un priekšrocībām/trūkumiem. Interesantiem, kam interesē
makroekonomika, ļoti iesaku.
Manuprāt, tas, ko Vj. Dombrovskis mēģina pateikt, ka makroekonomistu
laiks ir beidzies politiskajā līmenī, ka laiks izstrādāt attīstības politiku
nozaru/apakšnozaru līmenī. Jā, piekrītu, ka ekonomiskā politika tiešām Latvijā
bieži ir vairāk makro-politika, nekā mikro-politika. Gribam uzlabojumus LV
ekonomiskajā vidē ātri un nesāpīgi – raustām lielās lietas un konceptus. Mainām
nodokļu politiku, regulāri mainām prioritātes un neiedziļināmies nozaru/apakšnozaru
specifikā. Piemēram, nesenā pagātnē diezgan bravūrīgi uzsākām
industrializācijas politiku, tādējādi izstrādājot diezgan skaidru apstrādes
rūpniecības turpmākās attīstības vīziju, bet diemžēl tā izplēnēja nemitīgajās
valdības un prioritāšu maiņās. Piekrītu, ka varētu būt beidzies tas periods,
kad tikai ar makro-politikas palīdzību var sasniegt "ekonomikas izrāvienu"
– ir nepieciešams iedziļināšanās detaļās.
Kā jau teicu, ļoti cienu Vj. Dombrovski, bet uzskatu, ka makroekonomistu laiks nebūt nav beidzies,
laiks piespiež mainīties. Drīzāk jārunā par to, ka laiks beidzot ekonomisko
politiku balstīt uz (makro)ekonomistu analīzi un ieteikumiem, nevis uz
politisko spēļu rezultātā panāktiem kompromisiem. Pieņemu, ka intervijā
vienkārši sanāca neprecīzs fokuss – šajā pašā intervijā, manuprāt, ir
interesantākas lietas, ko izcelt.
Komentāri
Ierakstīt komentāru