Pāriet uz galveno saturu

Gerzensee – vieta, kur satikās pasaule

Gerzensee'2016

Pēdējās divas nedēļas nav bijis īsti ne laika, ne vēlēšanās rakstīt. Tagad jau sēžu Cīrihes lidostā un skatos, kā viena pakaļ otrai aizlido manu grupas biedru lidmašīnas. Gadu gaitā esmu bijis daudzos kursos, bet šie laikam bija labākie. Protams, Šveiciešu organizēšanas spējas ir lieliskas, bet ne tas ir galvenais aspekts. Galvenie bija cilvēki, 25 (neskaitot sevi pašu) no visām pasaules malām. Nekad nebiju piedzīvojis tik milzīgu kultūru, reliģiju un uzskatu daudzveidību vienkopus. Man bija kursabiedri no Azerbaidžānas, Bangladešas, Butānas, Brazīlijas, Kanādas, Dānijas, Fidži, Francijas, Gambijas, Gvinejas, Indijas, Jamaikas, Lietuvas, Meksikas, Mongolijas, Nepālas, Filipīnām, Seišelu salām, Šrilankas, Taivānas, Taizemes, Tadžikistānas, Tunisijas, Uzbekistānas un Zambijas. Tās ģeogrāfijas un kultūru zināšanas, ko paspēju iemācīties triju nedēļu laikā ir nenovērtējamas. Tagad katra no šīm valstīm man vismaz daļēji asociēsies ar kādu no šiem ceļabiedriem.
Jāteic, pēc pirmās, salīdzinoši mierīgas nedēļas mācībās, otrā nedēļa bija ļoti, ļoti intensīva. Dažās no dienām mācījāmies no 8:30 līdz 21:30 (protams, ar pārtraukumiem), un jāteic godīgi, mājās vēlreiz būs "jāiziet cauri" materiāliem, jo brīžiem smadzenes atteicās uzņemt vēl vairāk informācijas – bija vienkārši par daudz. Protams, neizpalika arī paceļošana apkārt. Otrās nedēļas nogalē bijām Montreaux, pilsētiņā Šveices franču daļā. Kamēr lielākā daļa kursabiedru devās apskatīt Chillon pili, es devos klīšanā pa pilsētu, uzkāpjot kalnā augšā, kur atrodas vecpilsēta. Tā bija pirmā diena, kad varēja just, ka beidzot arī Šveicē pavasaris ir klāt. Līdz pat 2. nedēļās beigām laiks bija ļoti mainīgs un ziemīgs. Šo rakstot, skatos kā pa skrejceļu garām aizbizo "Aeroflot" dzelzs putns, tur aizlido Mongolijas pārstāve. Atgriežoties pie Montreaux, skaista maza pilsētiņa, ar ļoti skaistu promenādi, kur vietējie dārznieki ir ļoti pacentušies, lai tā izskatītos pēc botāniskā dārza :) Nedaudz atgādināja Lugano. Pirms iebraukšanas Montreaux, paviesojāmies vietējā šokolādes rūpnīcā. Nevarētu teikt, ka kaut kādi baigie iespaidi man – dzīvojot 2-3 minūšu gājienā no "Laimas" fabrikas, šokolādes smarža neizraisa pārsteigumu. Grupas biedri gan izbaudīja gan pašu rūpnīcu, gan iepirkšanos šokolādes veikalā. Bija nedaudz bēdīgi redzēt, ka dažiem no grupas biedriem acīmredzami finansiālā rocība neļāva nopirkt to, ko viņi vēlējās. Arī lētākā šokolāde ap 3 CHF šķita ārkārtīgi dārga cilvēkiem no valstīm, kur par šādu naudu var vairākas dienas ēst pusdienas.
Vienu vakaru bijām Bernē, kur lielākā daļa grupas metās iepirkties, kamēr mēs ar dāni metāmies apskatīt pilsētu, jo iepriekšējās nedēļas brauciens mums abiem slimības dēļ izpalika. Berne ir ļoti skaista – es labprāt kādreiz atgrieztos to apskatīt tuvāk, jo šoreiz faktiski to redzēju tikai saulrietā un tumsā.
Vienā no brīvajām dienām aizdevos uz Lozannu, kur paziņa Ilze, kas tur dzīvo, mani izvadāja gan pa pilsētu, gan pa vietējiem vīna laukiem. Lozanna atrodas faktiski turpat blakus Monrteaux, bet ir būtiski lielāka pilsēta. Pilsētā paklīdu un papētīju vietējo arhitektūru, apskatīju vietējos parkus un pastaigāju pa promenādi. Vienīgi žēl, ka gan dienā kad biju Montreaux, gan dienā, kad biju Lozannā, virs ezera bija neliela migla, kas neļāva īsti saredzēt ezera otrā pusē esošos alpus.
Bijām arī Cīrihē, daudz laika nebija, bet 2-3h pastaigājām, pilsēta patika, bet galvenokārt tās vecā daļa. Pārējais glamūrs īsti neuzrunāja. :)
Pēdējā nedēļā jau atkal bija diezgan daudz jāstrādā dažādos grupu darbos, bet atradu laiku arī doties pastaigās. Rezultātā Gerzensee apgabalu esmu izstaigājis krustu šķērsu. Pēdējās dienās arī strauji pietuvojās pavasaris, kas nozīmēja to, ka vietējās fermas izlaida ārā to iemītniekus, pamazām pļavas sāka ziedēt un kļuva būtiski skaistāk. Pat vakar, pēdējā dienā, devos 10km garā pārgājienā pāri kalnu grēdai. Pa ceļam satiku un “parunājos” ar vietējām aitām, kazām, ēzeļiem, zosīm, zirgiem, govīm parastajām, hailanderu govīm, trušiem, vāverēm un pat stirnu. Pa ceļam nedaudz apmaldījos, kā rezultātā vienā mirklī attapos milzīgā laukā kopā ar aitu baru. Apkārt elektriskais gans, netieku laukā. Varētu iet atpakaļ, bet tas nozīmē, ka 1.5h esmu kāpis kalnā bezjēgā :D Šoreiz paveicās, saimniece pamanīja mani, un ļoti brīnīdamies, kā man izdevies nokļūt pie aitām, parādīja man vietu, kur var tikt "brīvībā". :)  Bēē.
Vakarus un pusdienlaikus pavadīju ar saviem grupas biedriem mēģinot izzināt viņu kultūru, tautsaimniecības un viņu pašu dzīves. Bija arī dzīvās mūzikas vakari, kad čalis no Fidži spēlēja ģitāru un Tadžiks kopā ar Zambijas pārstāvi laidās dejās. :) Dabūju arī virkni jaunu monētu – no Seišeļu salām, Nepālas, Taizemes, Kanādas, Ķīnas utt.
Šodien mērens nogurums – vakardien bija party līdz pēdējam. Atvadu pasākums izvērtās ļoti garš – atvadu vakariņas, n-tas fotografēšanās, sertifikātu izdale, vīns, dejas, dziedāšana, biljards, atvadu runas utt. Aizgāju gulēt ap diviem, bet izturīgākie rītu sagaidīja nemaz neaizejot gulēt. No rīta daži vēl ieturējām kopā brokastis un devāmies uz Berni, kur jākāpj vilcienā uz Cīrihes lidostu. Viss būtu labi, ja vien mēs nebūtu aizmirsuši Gambijas pārstāvi :D Nācās braukt atpakaļ, kā rezultātā 11 gab. ļoti daudzkrāsainas kompānijas, ar koferiem kliegdami skrēja pa Bernes staciju. Kanādietis un Brazīlietis skrēja uz vilcienu 9:34 un paspēja. Pārējie skrēja uz vilcienu 9:32…dānis, es un Butānas pārstāvji bijām vistuvāk panākumam – nokavējām kādas 20 sekundes. Pārējie nokavēja pamatīgāk… Tas gan plānus nevienam nesabojāja, dānim lidmašīnas nokavēšana bija reālākā, bet lidostā satiku viņu momentā, kad devās uz lidmašīnu ar laiku rezervē.
Šis ceļojums man atšķiras no visiem iepriekšējiem tieši ar tiem 25 cilvēkiem, ko satiku kursos. Nekad nebiju domājis, ka var savākties tik kulturāli dažāda cilvēku grupa un kļūt tik homogēna 3 nedēļu laikā. Sajūta tāda, ka pazīstam viens otru jau gadiem. Un žēl braukt prom ne tādēļ, ka labs laiks vai skaisti Šveicē, bet gan tādēļ, ka apzinos, ka ar 99.99% vairs nekad nebūs tā, kā bija Gerzensee’2016. Kādu varbūt satikšu (ir jau plāni), bet kopā mēs vairs nebūsim. 3 nedēļas laika, ko pavadīju ar šiem cilvēkiem, ļāva man pamatīgi emocionāli sakārtot savu psihi un domāšanu. Man jau sen vajadzēja ko šādu. Nemāku to pagaidām izskaidrot, bet galva kļuvusi skaidrāka un saprotu daudzas lietas, ko līdz šim nesapratu vai negribēju saprast. Pieņemu, ka šo 25 cilvēku satikšanai būs lielas konsekvences gan manā privātajā, gan profesionālajā dzīvē, jo kultūršoks pavēra līdz šim neredzētus apvāršņus abās jomās.
Šobrīd, iejūtoties atpakaļ “civilizācijā”, pēc sarunām ar saviem 25 draugiem no visas pasaules, redzu pasauli nedaudz no jauna. Katrā dzīves aspektā ieraugu ko tādu, ko neredzēju pirms tam... Tas tikai pierāda to, ar kādām klapēm uz acīm dzīvoju pirms tam. Pagaidām nespēju konkretizēt un strukturēt – pārāk daudz iespaidu. J



















Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…