Pāriet uz galveno saturu

Gerzensee – vieta, kur satikās pasaule

Gerzensee'2016

Pēdējās divas nedēļas nav bijis īsti ne laika, ne vēlēšanās rakstīt. Tagad jau sēžu Cīrihes lidostā un skatos, kā viena pakaļ otrai aizlido manu grupas biedru lidmašīnas. Gadu gaitā esmu bijis daudzos kursos, bet šie laikam bija labākie. Protams, Šveiciešu organizēšanas spējas ir lieliskas, bet ne tas ir galvenais aspekts. Galvenie bija cilvēki, 25 (neskaitot sevi pašu) no visām pasaules malām. Nekad nebiju piedzīvojis tik milzīgu kultūru, reliģiju un uzskatu daudzveidību vienkopus. Man bija kursabiedri no Azerbaidžānas, Bangladešas, Butānas, Brazīlijas, Kanādas, Dānijas, Fidži, Francijas, Gambijas, Gvinejas, Indijas, Jamaikas, Lietuvas, Meksikas, Mongolijas, Nepālas, Filipīnām, Seišelu salām, Šrilankas, Taivānas, Taizemes, Tadžikistānas, Tunisijas, Uzbekistānas un Zambijas. Tās ģeogrāfijas un kultūru zināšanas, ko paspēju iemācīties triju nedēļu laikā ir nenovērtējamas. Tagad katra no šīm valstīm man vismaz daļēji asociēsies ar kādu no šiem ceļabiedriem.
Jāteic, pēc pirmās, salīdzinoši mierīgas nedēļas mācībās, otrā nedēļa bija ļoti, ļoti intensīva. Dažās no dienām mācījāmies no 8:30 līdz 21:30 (protams, ar pārtraukumiem), un jāteic godīgi, mājās vēlreiz būs "jāiziet cauri" materiāliem, jo brīžiem smadzenes atteicās uzņemt vēl vairāk informācijas – bija vienkārši par daudz. Protams, neizpalika arī paceļošana apkārt. Otrās nedēļas nogalē bijām Montreaux, pilsētiņā Šveices franču daļā. Kamēr lielākā daļa kursabiedru devās apskatīt Chillon pili, es devos klīšanā pa pilsētu, uzkāpjot kalnā augšā, kur atrodas vecpilsēta. Tā bija pirmā diena, kad varēja just, ka beidzot arī Šveicē pavasaris ir klāt. Līdz pat 2. nedēļās beigām laiks bija ļoti mainīgs un ziemīgs. Šo rakstot, skatos kā pa skrejceļu garām aizbizo "Aeroflot" dzelzs putns, tur aizlido Mongolijas pārstāve. Atgriežoties pie Montreaux, skaista maza pilsētiņa, ar ļoti skaistu promenādi, kur vietējie dārznieki ir ļoti pacentušies, lai tā izskatītos pēc botāniskā dārza :) Nedaudz atgādināja Lugano. Pirms iebraukšanas Montreaux, paviesojāmies vietējā šokolādes rūpnīcā. Nevarētu teikt, ka kaut kādi baigie iespaidi man – dzīvojot 2-3 minūšu gājienā no "Laimas" fabrikas, šokolādes smarža neizraisa pārsteigumu. Grupas biedri gan izbaudīja gan pašu rūpnīcu, gan iepirkšanos šokolādes veikalā. Bija nedaudz bēdīgi redzēt, ka dažiem no grupas biedriem acīmredzami finansiālā rocība neļāva nopirkt to, ko viņi vēlējās. Arī lētākā šokolāde ap 3 CHF šķita ārkārtīgi dārga cilvēkiem no valstīm, kur par šādu naudu var vairākas dienas ēst pusdienas.
Vienu vakaru bijām Bernē, kur lielākā daļa grupas metās iepirkties, kamēr mēs ar dāni metāmies apskatīt pilsētu, jo iepriekšējās nedēļas brauciens mums abiem slimības dēļ izpalika. Berne ir ļoti skaista – es labprāt kādreiz atgrieztos to apskatīt tuvāk, jo šoreiz faktiski to redzēju tikai saulrietā un tumsā.
Vienā no brīvajām dienām aizdevos uz Lozannu, kur paziņa Ilze, kas tur dzīvo, mani izvadāja gan pa pilsētu, gan pa vietējiem vīna laukiem. Lozanna atrodas faktiski turpat blakus Monrteaux, bet ir būtiski lielāka pilsēta. Pilsētā paklīdu un papētīju vietējo arhitektūru, apskatīju vietējos parkus un pastaigāju pa promenādi. Vienīgi žēl, ka gan dienā kad biju Montreaux, gan dienā, kad biju Lozannā, virs ezera bija neliela migla, kas neļāva īsti saredzēt ezera otrā pusē esošos alpus.
Bijām arī Cīrihē, daudz laika nebija, bet 2-3h pastaigājām, pilsēta patika, bet galvenokārt tās vecā daļa. Pārējais glamūrs īsti neuzrunāja. :)
Pēdējā nedēļā jau atkal bija diezgan daudz jāstrādā dažādos grupu darbos, bet atradu laiku arī doties pastaigās. Rezultātā Gerzensee apgabalu esmu izstaigājis krustu šķērsu. Pēdējās dienās arī strauji pietuvojās pavasaris, kas nozīmēja to, ka vietējās fermas izlaida ārā to iemītniekus, pamazām pļavas sāka ziedēt un kļuva būtiski skaistāk. Pat vakar, pēdējā dienā, devos 10km garā pārgājienā pāri kalnu grēdai. Pa ceļam satiku un “parunājos” ar vietējām aitām, kazām, ēzeļiem, zosīm, zirgiem, govīm parastajām, hailanderu govīm, trušiem, vāverēm un pat stirnu. Pa ceļam nedaudz apmaldījos, kā rezultātā vienā mirklī attapos milzīgā laukā kopā ar aitu baru. Apkārt elektriskais gans, netieku laukā. Varētu iet atpakaļ, bet tas nozīmē, ka 1.5h esmu kāpis kalnā bezjēgā :D Šoreiz paveicās, saimniece pamanīja mani, un ļoti brīnīdamies, kā man izdevies nokļūt pie aitām, parādīja man vietu, kur var tikt "brīvībā". :)  Bēē.
Vakarus un pusdienlaikus pavadīju ar saviem grupas biedriem mēģinot izzināt viņu kultūru, tautsaimniecības un viņu pašu dzīves. Bija arī dzīvās mūzikas vakari, kad čalis no Fidži spēlēja ģitāru un Tadžiks kopā ar Zambijas pārstāvi laidās dejās. :) Dabūju arī virkni jaunu monētu – no Seišeļu salām, Nepālas, Taizemes, Kanādas, Ķīnas utt.
Šodien mērens nogurums – vakardien bija party līdz pēdējam. Atvadu pasākums izvērtās ļoti garš – atvadu vakariņas, n-tas fotografēšanās, sertifikātu izdale, vīns, dejas, dziedāšana, biljards, atvadu runas utt. Aizgāju gulēt ap diviem, bet izturīgākie rītu sagaidīja nemaz neaizejot gulēt. No rīta daži vēl ieturējām kopā brokastis un devāmies uz Berni, kur jākāpj vilcienā uz Cīrihes lidostu. Viss būtu labi, ja vien mēs nebūtu aizmirsuši Gambijas pārstāvi :D Nācās braukt atpakaļ, kā rezultātā 11 gab. ļoti daudzkrāsainas kompānijas, ar koferiem kliegdami skrēja pa Bernes staciju. Kanādietis un Brazīlietis skrēja uz vilcienu 9:34 un paspēja. Pārējie skrēja uz vilcienu 9:32…dānis, es un Butānas pārstāvji bijām vistuvāk panākumam – nokavējām kādas 20 sekundes. Pārējie nokavēja pamatīgāk… Tas gan plānus nevienam nesabojāja, dānim lidmašīnas nokavēšana bija reālākā, bet lidostā satiku viņu momentā, kad devās uz lidmašīnu ar laiku rezervē.
Šis ceļojums man atšķiras no visiem iepriekšējiem tieši ar tiem 25 cilvēkiem, ko satiku kursos. Nekad nebiju domājis, ka var savākties tik kulturāli dažāda cilvēku grupa un kļūt tik homogēna 3 nedēļu laikā. Sajūta tāda, ka pazīstam viens otru jau gadiem. Un žēl braukt prom ne tādēļ, ka labs laiks vai skaisti Šveicē, bet gan tādēļ, ka apzinos, ka ar 99.99% vairs nekad nebūs tā, kā bija Gerzensee’2016. Kādu varbūt satikšu (ir jau plāni), bet kopā mēs vairs nebūsim. 3 nedēļas laika, ko pavadīju ar šiem cilvēkiem, ļāva man pamatīgi emocionāli sakārtot savu psihi un domāšanu. Man jau sen vajadzēja ko šādu. Nemāku to pagaidām izskaidrot, bet galva kļuvusi skaidrāka un saprotu daudzas lietas, ko līdz šim nesapratu vai negribēju saprast. Pieņemu, ka šo 25 cilvēku satikšanai būs lielas konsekvences gan manā privātajā, gan profesionālajā dzīvē, jo kultūršoks pavēra līdz šim neredzētus apvāršņus abās jomās.
Šobrīd, iejūtoties atpakaļ “civilizācijā”, pēc sarunām ar saviem 25 draugiem no visas pasaules, redzu pasauli nedaudz no jauna. Katrā dzīves aspektā ieraugu ko tādu, ko neredzēju pirms tam... Tas tikai pierāda to, ar kādām klapēm uz acīm dzīvoju pirms tam. Pagaidām nespēju konkretizēt un strukturēt – pārāk daudz iespaidu. J



















Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris