Pāriet uz galveno saturu

Lucerna, Pikaso un caurie zābaki

Šodien devāmies ekskursijā uz Lucernu. Deviņos no rīta, visi paklausīgi "sapakojās" autobusā un devās ceļā. Jāteic laikapstākļi mūs šodien pavisam nelutināja. Visu nedēļu tie bija visai bēdīgi, tad šodien, šķiet, bija nokrišņu kulminācija. Kamēr bijām kalnos tas bija slapjš sniegs, bez zemāk, ielejā, tas bija pamatīgs lietus. Pēc 1.5h gara brauciena un sarunas ar grupas vis ne-eksotiskāko biedru, lietuvieti, bijām klāt. Pa ceļam paspējām izrunāties par ekonomiku, politiku, Zirgagalvām utt. Lucerna – visai maza un kompakta, bet ļoti skaista pilsētiņa. Sliktā ziņa bija tāda, ka laikapstākļi bija tiešām briesmīgi – gāza lietus, un bija visai bieza migla. No sākuma devāmies 2h garā ekskursijā pa pilsētu. Pēc tās mums bija 2,5h brīvā laika. Man gan sanāca neliela jautrība. Mazi zābaki, ko pirku piecus gadus atpakaļ Vīnē, mācoties citos kursos, sāka strauji pildīties ar ūdeni. Līdz šim bija kalpojuši  labi, bet acīmredzot to mūžam bija strauji pienācis gals. Rezultātā vienā mirklī sapratu, ka kreiso kāju rauj kramjos no tā, ka tā ir pārsalusi… Saprotot to, ka man vēl priekšā visa diena un, ka es vispār joprojām esmu saaukstējies, devos uz veikalu meklēt zābakus. Šveicē… Mentāli biju gatavs, ka nāksies atdot ap 150 CHF (gandrīz tikpat EUR) par zābakiem. Atradu Bata veikalu, atradu puszābakus, un nopirku…par 30 CHF. Dienas pārsteigums. :) Sezonas izpārdošana, 75% atlaide. Normāli ziemas zābaki ar silto iekšu, "Bugatti" – Rīgā lētākus tiešām nedabūtu. "C&A" par 9 CHF nopirku džemperi (pārāk paļāvos uz to, ka šeit būs pavasaris) un zeķes, ko uzreiz pārvilkt. Pēc nelielās šopingtūres, jūtoties daudz labāk, jo kājas sausas, apstaigāju Lucernas centru. Aizgāju līdz garākajam Eiropas koka tiltam, pastaigāju pa vecpilsētu un devos meklēt ko ēdamu. Kādu laiku nostaigāju, līdz, izmisuma un ēstgribas mākts, iebridu "Burger King". Ieraudzīju cenu – 18 CHF, un izgāju. Par junk tipa ēdienu neceļas roka tādu naudu maksāt. Vēl nedaudz pastaigāju, līdz atradu beķereju, kur var dabūt sendvičus. Nopirku vienu tādu ar tītaru, tēju un divus virtuļus vakaram un rītdiena (svētdien viss ciet). Daudz CHF. Bļin, es gandrīz par to pašu naudu zābakus nopirku! :D Turklāt nezinu kā vasarā, bet ziemā atrast kādu kafejnīcu, kur pasēdēt ir visai problemātiski. T.i. viss lētais gals, beķerejas, kafejnīcas utt. ir paredzēts līdz ņemšanai. Dabūju savu sendviču ēst pa ceļam. Jāteic, ka tādos laikapstākļos grūti novērtēt pilsētu – prāts visu laiku grozās ap to, kā nesalīt, ko darīt tālāk. Labi, ka vismaz slēpošanas jaku uzvilku, kas ūdeni nelaiž cauri un ļoti, ļoti ātri izžūst.
Lucerna normālos laika apstākļos; ņemts no: www.hslu.ch
Pēcpusdienā bija sarunāts ar grupas biedriem doties uz mākslas muzeju. Lucernas Rosengart Collection ir paliela P.Pikaso darbu kolekcija. Pavadījām 2h muzejā. Nebiju gaidījis, ka muzejā mūs sagaida vairāk nekā simts Pikaso darbu. Nevarētu teikt, ka esmu Pikaso cienītājs – man viņa darbi vienmēr šķituši pārāk šizofrēniski. Bet nu, ja jau esam klāt, tad kopā ar Dāni visai pragmatiski izstaigājām visu kolekciju. Pa ceļam gadījās pa kādam Renuāra, Monē, Šagāla, Siņjaka, Sezāna, Pizaro darbam, bet dominēja Pikaso. Ar visām sejas asimetrijām un sieviešu kailo krūšu attēlojumiem faktiski katrā darbā. Mēs ar Dāni vien spriedām par to, kas darās galvā cilvēkam, kas dienu no dienas ko tādu gleznoja, bet mūsu pārējā grupa bija mērenā neizpratnē. Es, jau staigājot pa galeriju, iedomājos – diez kā šāda izstāde patīk mūsu kolēģiem no citām kultūrām? Nonākot galapunktā, atbildi uzreiz sapratu. Pārējie jau saģērbušies, mūs gaida jau pusstundu, par spīti tam, ka bijām sarunājuši tikties vēl 20 minūtes vēlāk. :) Vienīgi Nepālietis bija lakonisks – "Ko tur brīnīties – jums ko tādu zīmē, mums tempļos kokā izgriež". :)
Pēcāk devāmies atpakaļ uz autobusu, pa ceļam "uzkaroties" pie skotu dūdu ansambļa. Viesiem fotoaparāti rokās, un bildēt. :) Atpakaļceļš visai garš – stāvējām ļoti, ļoti garā korķī, kā rezultātā braucām 2,5h. Visu ceļu norunājām ar Dāni – par ekonomikām, par ECB, par ēdieniem, par slēpošanu, par Azoru salām, par Dāņu attiecībām ar Fēru salām un Grenlandi u.c. tēmām. Dānis, atguvies no gripas, izrādījies ļoti jēdzīgs sarunu biedrs. Arī vakariņās sēdējām kopā un baudījām Eiropas interpretācija par Āzijas ēdienu vakaru. Man ir aizdomas, ka mūsu Āzijas kolēģi pat īsti nesaprata, ka vakars par godu viņiem un, ka ēdam "viņu" ēdienus – tik tālu no Āzijas virtuves tie bija. :)
Vakariņās izdevās parunāt arī ar Brazīlijas pārstāvi. Interesants čalis, jo abi vecāki – japāņi. :) Stāstīja par dzīvi Brazīlijā, par lielajām bažām saistībā ar Zikas vīrusu (kas izrādās tur pazīstams jau vismaz desmitgadi), par gatavošanos Olimpiskajām spēlēm, par tējas un kafijas dzeršanas kultūru (Brazīļi caurmērā dzerot 3-4 espresso dienā!). Vakarā grupas biedri aizgāja skatīties kino uz atpūtas telpu, bet es gan devos uz numuru – iespaidu tāpat pietiek. Rīt vēl viena brīvdiena, bet sola tikpat pelēcīgu laiku. Ja laiks būs labs – aizdošos uz netālu esošo pilsētiņu Thun. Ja ne, tad būs man grāmatu lasīšanas diena.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris