Monday, June 27, 2016

Īsā atvaļinājuma atskaite, jeb pārgājieni Carnikavas novadā

Pēdējās dienās dzīvojos pa Garupi atvaļinājuma režīmā. Lai arī ar apvidu esmu pazīstams daudzus gadus, nekad nebiju devies tālākos pārgājienos. Atvaļinājuma režīms beidzot ļāva kaut nedaudz apmierināt savu kāri pēc izzināšanas. Devos divos īsos pārgājienos un divos velobraucienos.

Pļavās pie Garciema

Pārgājienā devos maršrutā Garupe - Carnikava - Garupe (9.10 km). Izmantoju meža takas. Ceļš vienā virzienā aizņem ap 40 minūtes. Mežs ļoti bagāts ar mellenājiem, brūklenājiem un atsevišķās vietās - kazenājiem. Pārgājiens ļoti vienkāršs - kalnu nav, arī takas labas, pārsvarā nav pārlieku smilšainas. Virzienā turp gāju pa taku, kas iet gar Langas upi, atpakaļ - pa meža takām netālu no šosejas. Pa ceļam redzēju Carnikavas jauno projektu galu - iespaidīgi, kad pēdējo reizi biju tajā Carnikavas galā, tur bija mežs. Nepatika, ka dažās vietās mežā izveidojušās izgāztuves, kur cilvēki (ruk-ruk) riktīgi piemēslojuši. Šajā pārgājienā pirmo reizi dzīvē brīvā dabā redzēju ūpi. Carnikavā ieturēju nelielas pusdienas kafejnīcā "Tīne", aukstā zupa bija ok, kafija, godīgi sakot, gan ne pārāk.

Gandrīz tādu pašu pārgājienu Garupe - Carnikava - Garupe (9.70km) veicām Līgo naktī ar Polundru un diviem Garciemiešiem. Devāmies uz zaļumballi Carnikavā. Tā kā bija vien otrā vai trešā diena pēc pilnmēness, tad arī naktī mežā bija salīdzinoši gaišs. Devāmies turp ap 23:00 naktī pa to pašu taku gar Langas upi. Pēc 40 minūtēm bijām klāt, un dančos laidām līdz pat diviem naktī, kad, nesazvanot taksi, devāmies atpakaļ ceļā. Starp citu - balle bija pat ļoti ok, gan mūziķi, gan publika. Nebija ierasto variantu, ka visi tā sadzērušies, ka pasākums zaudē jēgu - ļoti civilizēti un forši. Tā kā jau bija satumsis, atpakaļceļā devāmies no Carnikavas uz jūras piekrasti, kur būtu gaišāks. Atceros, ka gabals līdz jūrai no Carnikavas ir patāls, bet nu tumsā likās ļoti ilgi ejam, turklāt vairākās vietās tumsas dēļ bija grūti noorientēties. Bet tas bija tā vērts, sasniedzot jūru, kāpas galā pavērās brīnišķīgs skats - rietumos rozīgi-sārtas debesis, piekrastē vēl joprojām līdz pat Daugavas grīvai deg ugunskuri. Atpakaļ tikām bez piedzīvojumiem, bet pastaiga Jāņu naktī sanāca vienkārši brīnišķīga. Pēdējā pusstundā sāka aust gaisma, sāka dziedāt putni un rīts bija sagaidīts. :)

Pirmajā velobraucienā devos galvenokārt tādēļ, lai nogādātu velosipēdu no Rīgas uz Garupi. Tad nu maršruts sanāca Rīga - Vecmīlgrāvis - Vecāķi - Kalngale - Mežgarciems un visbeidzot Garupe (45 km; kādus 5 km var ņemt nost, ko nobraukāju pa Garupi). Gabals priekš manis sanāca visai liels. Uz riteņa veselības problēmu dēļ nebiju sēdējis 2 gadus. Bet lēnā garā sanāca visu maršrutu nobraukt. Jāuzteic Rīgas dome, kas beidzot uztaisījusi veloceliņu Rīga - Vecāķi līdz pašiem Vecāķiem. Tagad vairs nav jāraustās no lielajiem mežvedējiem, braucot pa šoseju. Rezultātā visai baudāms ceļa gabals. Vecāķos piesēdu pie jūras, kur vispār nebija cilvēku, apēdu saldējumu, un tā kā iepriekšējā dienā bija lijis, devos pa jūras piekrasti uz Kalngali. Iepriekšējās dienas lietum ir nozīme, jo smiltis bija pietiekami cietas, lai pa pludmali varētu normāli pabraukt. Kalngalē piestāju pie šosejas kafejnīcā apēst LV autentisko ēdienu - karbonādi franču gaumē. Prasīju 1/2 porciju, bet Jūs jau ziniet, kā šādās vietās beidzas šāds request. :) Tad devos pa veloceliņu nr. 13 (kas šķiet, ir starptautisks - tālāk uz Igauniju ved). Veloceliņš tas gan ir nosacīts, pēc būtības vienkārši marķēts ceļš, lielākoties izvairoties no šosejas.  Ja ar iepriekšējām vietām es biju vairāk vai mazāk pazīstams, tad Mežgarciems man bija, kas jauns. Pirmkārt, pļavas Garciemā sliedēm "otrajā pusē" ir pilnas ar dzīvību - stārķi, gārņi, ērgļi u.c. lidoņi. Otrkārt, Mežgarciemā ir apdzīvota bijusī PSRS armijas bāze (skat. google bildes). Ļoti interesanti skati - betonēta siena ar PSRS slavinošiem izteikumiem un simboliku mūsdienās tiek izmantota kā mazdārziņu sēta. Lieki teikt, ka nākamajā dienā pēc šī pārbrauciena man bija, kā "Kaukāza Gūsteknes" filmas beigās, kad tiesā apsūdzētais izvēlējās pastāvēt, nevis apsēsties. :)




Otrajā pārbraucienā devos maršrutā Garupe - Laveri - Siguļi - Ādaži - Kadaga - Upmalas - Siguļi - Gauja - Carnikava - Garupe (31km). Lai arī īsāks, bet daudz smagāks maršruts, daudz smilšainu meža stigu, vietējo kalniņu utt. Bet arī redzēt ir ko. Šodien mežā redzēju alni, ko dzīvē brīvā dabā nebiju redzējis. Un izbiedēju trīs lapsu saietu - nekad tādā tuvumā nebiju redzējis lapsu, bet te uzreiz trīs! :) Labprāt būtu nobildējis, bet mans apjukums no sastapšanās bija tikpat liels kā lapsu bēgšanas ātrums. Atklāju, ka Laveru ezerā ir ierīkota lieliska peldvieta, ar ģērbtuvi, nelielu improvizētu "mežakaķa" trasi, un soliņiem&galdiņiem. Esmu pārliecināts, ka šis ir viens no tuvākajiem&nezināmākajiem ezeriem Rīgai. Tālāk devos uz Ādažiem, kur ieturēju pusdienas Madcafe (Lazaņja ir lieliska, bet tiramisu vēl labāks :). Pēc pieturēšanas Ādažos un lietus pārlaišanas (lai arī pa ceļam uz Ādažiem arī nedaudz saliju) devos tālāk uz Gauju, pa ceļam izbraukājot Ādažu "biezo" rajonu - ja līdz šim man likās, ka Carnikavā ir crazy arhitekti (vai īpašnieki ar crazy vēlmēm), tad Ādaži tomēr Carnikavu pārspļāva. :) Lēnā garā aizbraucu līdz Dzirnezeram. Arī jauka vieta, kur piestāt, bet nevis no A1 šosejas puses, kur parasti ir pilns ar cilvēkiem, bet gan tālāk - no Siguļu puses. Satiku vien vecu večuku, kur sēdēja uz soliņa un teicās, ka jāiet laikam pakaļ makšķerei - laiks mainās, drīz būšot saule un zivis (pēc 2h mākoņus tiešām nomainīja saule). Pie Dzirnezera tā pa īstam šosezon pirmoreiz dabūju nobaudīt mellenes. Nākamais pārsteigums man bija veloceliņš Gauja - Carnikava. Fantastisks - paldies Carnikavas pašvaldībai par tādu. Kājas tajā mirklī jau bija "piedzītas", bet 10 minūšu brauciens pa svaigu veloceliņu (pretstatā meža stigām) bija īstena bauda. Pēc īsas pieturas Carnikavā un ķiršu iegādes, atbraucu līdz Garupei. Es teiktu, ka šis ir ideāls maršruts, ja ir vēlme 2-3h paceļot ar riteni - ir iespēja pabūt mežā, redzēt un būt dabā, dabūt labas pusdienas Ādažos, izpeldēties kādā no ezeriem un beigu beigās, ja tomēr jūtat, ka spēki beidzas, iekāpt vilcienā un doties mājup.


Noslēgumam vien neliela atkāpe. Šobrīd iztrūkst veloinfrastruktūras posmā no Vecāķiem līdz Carnikavai. Līdz Vecāķiem ir labs veloceliņš, un no Carnikavas līdz Gaujai ir lielisks veloceliņš. Zinu, ka Carnikavas novada dome plāno jaunu veloceliņu maršrutā Vecāķi - Lilaste. No pēdējās nedēļas veikto pārbraucienu viedokļa gribētu teikt, ka neapšaubāmi atbalstu veloceliņa iekārtošanu šajā maršrutā - tas ir tikai loģisks turpinājums, kas ļautu šeit attīsties velotūrismam, iespējams arī uzlabojot vietējās komercijas izredzes. Bet... es neesmu līdz galam pārliecināts par izvēlēto risinājumu par asfaltēta celiņa būvniecību (ja vien starplaikā nav bijuši citi lēmumi). Esmu izbraucis apkārtnes mežus&ceļus krustu šķērsu un varu teikt, ka to var izdarīt. Un es neesmu nekāds sportists, pat vēl vairāk - ofisa klerks ar neregulāru fizisko slodzi. Es aicinātu apsvērt, veidot labi marķētu, sakārtotu meža taku. Es tiešām nezinu kā tas būtu no izmaksu viedokļa, bet no dabas viedokļa, šķiet, ka jautājumu nav. Tīri no velobraucēja viedokļa es, protams, atbalstītu tik forša veloceliņa būvniecību, kāds ir starp Carnikavu un Gauju, bet kā dabasmīlis, redzot visus tos dzīvniekus un putnus, es laikam tomēr gribētu dabai mazāk kaitīgu opciju. Bet tas tā, pārdomas par tēmu.

Dažas bildes, sorry daļu bildēju ar planšeti, kur kamera nav no labākajām.

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pirmā mellene 2016

Kalngalē

Kalngales 1/2 kabonādes :D

Viens no virknes līdzīgu uzrakstu Mežgarciemā

Laveru ezers - neļaujiet foto kvalitātei maldināt - skaista vieta






Dzirnezers