Pāriet uz galveno saturu

Īsā atvaļinājuma atskaite, jeb pārgājieni Carnikavas novadā

Pēdējās dienās dzīvojos pa Garupi atvaļinājuma režīmā. Lai arī ar apvidu esmu pazīstams daudzus gadus, nekad nebiju devies tālākos pārgājienos. Atvaļinājuma režīms beidzot ļāva kaut nedaudz apmierināt savu kāri pēc izzināšanas. Devos divos īsos pārgājienos un divos velobraucienos.

Pļavās pie Garciema

Pārgājienā devos maršrutā Garupe - Carnikava - Garupe (9.10 km). Izmantoju meža takas. Ceļš vienā virzienā aizņem ap 40 minūtes. Mežs ļoti bagāts ar mellenājiem, brūklenājiem un atsevišķās vietās - kazenājiem. Pārgājiens ļoti vienkāršs - kalnu nav, arī takas labas, pārsvarā nav pārlieku smilšainas. Virzienā turp gāju pa taku, kas iet gar Langas upi, atpakaļ - pa meža takām netālu no šosejas. Pa ceļam redzēju Carnikavas jauno projektu galu - iespaidīgi, kad pēdējo reizi biju tajā Carnikavas galā, tur bija mežs. Nepatika, ka dažās vietās mežā izveidojušās izgāztuves, kur cilvēki (ruk-ruk) riktīgi piemēslojuši. Šajā pārgājienā pirmo reizi dzīvē brīvā dabā redzēju ūpi. Carnikavā ieturēju nelielas pusdienas kafejnīcā "Tīne", aukstā zupa bija ok, kafija, godīgi sakot, gan ne pārāk.

Gandrīz tādu pašu pārgājienu Garupe - Carnikava - Garupe (9.70km) veicām Līgo naktī ar Polundru un diviem Garciemiešiem. Devāmies uz zaļumballi Carnikavā. Tā kā bija vien otrā vai trešā diena pēc pilnmēness, tad arī naktī mežā bija salīdzinoši gaišs. Devāmies turp ap 23:00 naktī pa to pašu taku gar Langas upi. Pēc 40 minūtēm bijām klāt, un dančos laidām līdz pat diviem naktī, kad, nesazvanot taksi, devāmies atpakaļ ceļā. Starp citu - balle bija pat ļoti ok, gan mūziķi, gan publika. Nebija ierasto variantu, ka visi tā sadzērušies, ka pasākums zaudē jēgu - ļoti civilizēti un forši. Tā kā jau bija satumsis, atpakaļceļā devāmies no Carnikavas uz jūras piekrasti, kur būtu gaišāks. Atceros, ka gabals līdz jūrai no Carnikavas ir patāls, bet nu tumsā likās ļoti ilgi ejam, turklāt vairākās vietās tumsas dēļ bija grūti noorientēties. Bet tas bija tā vērts, sasniedzot jūru, kāpas galā pavērās brīnišķīgs skats - rietumos rozīgi-sārtas debesis, piekrastē vēl joprojām līdz pat Daugavas grīvai deg ugunskuri. Atpakaļ tikām bez piedzīvojumiem, bet pastaiga Jāņu naktī sanāca vienkārši brīnišķīga. Pēdējā pusstundā sāka aust gaisma, sāka dziedāt putni un rīts bija sagaidīts. :)

Pirmajā velobraucienā devos galvenokārt tādēļ, lai nogādātu velosipēdu no Rīgas uz Garupi. Tad nu maršruts sanāca Rīga - Vecmīlgrāvis - Vecāķi - Kalngale - Mežgarciems un visbeidzot Garupe (45 km; kādus 5 km var ņemt nost, ko nobraukāju pa Garupi). Gabals priekš manis sanāca visai liels. Uz riteņa veselības problēmu dēļ nebiju sēdējis 2 gadus. Bet lēnā garā sanāca visu maršrutu nobraukt. Jāuzteic Rīgas dome, kas beidzot uztaisījusi veloceliņu Rīga - Vecāķi līdz pašiem Vecāķiem. Tagad vairs nav jāraustās no lielajiem mežvedējiem, braucot pa šoseju. Rezultātā visai baudāms ceļa gabals. Vecāķos piesēdu pie jūras, kur vispār nebija cilvēku, apēdu saldējumu, un tā kā iepriekšējā dienā bija lijis, devos pa jūras piekrasti uz Kalngali. Iepriekšējās dienas lietum ir nozīme, jo smiltis bija pietiekami cietas, lai pa pludmali varētu normāli pabraukt. Kalngalē piestāju pie šosejas kafejnīcā apēst LV autentisko ēdienu - karbonādi franču gaumē. Prasīju 1/2 porciju, bet Jūs jau ziniet, kā šādās vietās beidzas šāds request. :) Tad devos pa veloceliņu nr. 13 (kas šķiet, ir starptautisks - tālāk uz Igauniju ved). Veloceliņš tas gan ir nosacīts, pēc būtības vienkārši marķēts ceļš, lielākoties izvairoties no šosejas.  Ja ar iepriekšējām vietām es biju vairāk vai mazāk pazīstams, tad Mežgarciems man bija, kas jauns. Pirmkārt, pļavas Garciemā sliedēm "otrajā pusē" ir pilnas ar dzīvību - stārķi, gārņi, ērgļi u.c. lidoņi. Otrkārt, Mežgarciemā ir apdzīvota bijusī PSRS armijas bāze (skat. google bildes). Ļoti interesanti skati - betonēta siena ar PSRS slavinošiem izteikumiem un simboliku mūsdienās tiek izmantota kā mazdārziņu sēta. Lieki teikt, ka nākamajā dienā pēc šī pārbrauciena man bija, kā "Kaukāza Gūsteknes" filmas beigās, kad tiesā apsūdzētais izvēlējās pastāvēt, nevis apsēsties. :)




Otrajā pārbraucienā devos maršrutā Garupe - Laveri - Siguļi - Ādaži - Kadaga - Upmalas - Siguļi - Gauja - Carnikava - Garupe (31km). Lai arī īsāks, bet daudz smagāks maršruts, daudz smilšainu meža stigu, vietējo kalniņu utt. Bet arī redzēt ir ko. Šodien mežā redzēju alni, ko dzīvē brīvā dabā nebiju redzējis. Un izbiedēju trīs lapsu saietu - nekad tādā tuvumā nebiju redzējis lapsu, bet te uzreiz trīs! :) Labprāt būtu nobildējis, bet mans apjukums no sastapšanās bija tikpat liels kā lapsu bēgšanas ātrums. Atklāju, ka Laveru ezerā ir ierīkota lieliska peldvieta, ar ģērbtuvi, nelielu improvizētu "mežakaķa" trasi, un soliņiem&galdiņiem. Esmu pārliecināts, ka šis ir viens no tuvākajiem&nezināmākajiem ezeriem Rīgai. Tālāk devos uz Ādažiem, kur ieturēju pusdienas Madcafe (Lazaņja ir lieliska, bet tiramisu vēl labāks :). Pēc pieturēšanas Ādažos un lietus pārlaišanas (lai arī pa ceļam uz Ādažiem arī nedaudz saliju) devos tālāk uz Gauju, pa ceļam izbraukājot Ādažu "biezo" rajonu - ja līdz šim man likās, ka Carnikavā ir crazy arhitekti (vai īpašnieki ar crazy vēlmēm), tad Ādaži tomēr Carnikavu pārspļāva. :) Lēnā garā aizbraucu līdz Dzirnezeram. Arī jauka vieta, kur piestāt, bet nevis no A1 šosejas puses, kur parasti ir pilns ar cilvēkiem, bet gan tālāk - no Siguļu puses. Satiku vien vecu večuku, kur sēdēja uz soliņa un teicās, ka jāiet laikam pakaļ makšķerei - laiks mainās, drīz būšot saule un zivis (pēc 2h mākoņus tiešām nomainīja saule). Pie Dzirnezera tā pa īstam šosezon pirmoreiz dabūju nobaudīt mellenes. Nākamais pārsteigums man bija veloceliņš Gauja - Carnikava. Fantastisks - paldies Carnikavas pašvaldībai par tādu. Kājas tajā mirklī jau bija "piedzītas", bet 10 minūšu brauciens pa svaigu veloceliņu (pretstatā meža stigām) bija īstena bauda. Pēc īsas pieturas Carnikavā un ķiršu iegādes, atbraucu līdz Garupei. Es teiktu, ka šis ir ideāls maršruts, ja ir vēlme 2-3h paceļot ar riteni - ir iespēja pabūt mežā, redzēt un būt dabā, dabūt labas pusdienas Ādažos, izpeldēties kādā no ezeriem un beigu beigās, ja tomēr jūtat, ka spēki beidzas, iekāpt vilcienā un doties mājup.


Noslēgumam vien neliela atkāpe. Šobrīd iztrūkst veloinfrastruktūras posmā no Vecāķiem līdz Carnikavai. Līdz Vecāķiem ir labs veloceliņš, un no Carnikavas līdz Gaujai ir lielisks veloceliņš. Zinu, ka Carnikavas novada dome plāno jaunu veloceliņu maršrutā Vecāķi - Lilaste. No pēdējās nedēļas veikto pārbraucienu viedokļa gribētu teikt, ka neapšaubāmi atbalstu veloceliņa iekārtošanu šajā maršrutā - tas ir tikai loģisks turpinājums, kas ļautu šeit attīsties velotūrismam, iespējams arī uzlabojot vietējās komercijas izredzes. Bet... es neesmu līdz galam pārliecināts par izvēlēto risinājumu par asfaltēta celiņa būvniecību (ja vien starplaikā nav bijuši citi lēmumi). Esmu izbraucis apkārtnes mežus&ceļus krustu šķērsu un varu teikt, ka to var izdarīt. Un es neesmu nekāds sportists, pat vēl vairāk - ofisa klerks ar neregulāru fizisko slodzi. Es aicinātu apsvērt, veidot labi marķētu, sakārtotu meža taku. Es tiešām nezinu kā tas būtu no izmaksu viedokļa, bet no dabas viedokļa, šķiet, ka jautājumu nav. Tīri no velobraucēja viedokļa es, protams, atbalstītu tik forša veloceliņa būvniecību, kāds ir starp Carnikavu un Gauju, bet kā dabasmīlis, redzot visus tos dzīvniekus un putnus, es laikam tomēr gribētu dabai mazāk kaitīgu opciju. Bet tas tā, pārdomas par tēmu.

Dažas bildes, sorry daļu bildēju ar planšeti, kur kamera nav no labākajām.

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pļavās pie Garciema

Pirmā mellene 2016

Kalngalē

Kalngales 1/2 kabonādes :D

Viens no virknes līdzīgu uzrakstu Mežgarciemā

Laveru ezers - neļaujiet foto kvalitātei maldināt - skaista vieta






Dzirnezers

Komentāri

  1. Nja, posmā no Vecāķiem līdz Kalngalei esmu ar velo "cīnījies" lietū pa smilšainajiem meža ceļiem. Tas posms raud pēc sakarīga veloceļa. Parasti (ES) nauda uzrodas šādu projektu izveidei, bet ne sakarīgai uzturēšanai. No šāda viedokļa asfalts kalpotu ilgāk...

    AtbildētDzēst

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…